Sāksim ar atrunām (un tās attiecas ne tikai uz šo ierakstu, bet uz visu blogu kopumā)...

Atruna #1: Es ļoti labi apzinos, ka viena pati Bostona vai pat visa Masačūsetsa nereprezentē visas Amerikas Savienotās Valstis tāpat, kā Ludza vai Rīga nereprezentē visu Latviju. Tai pašā laikā, tomēr nenoliedzami parādās tendences, pēc kurām var izdarīt kaut kādus secinājumus. Ja es saku 'ASV ir tā un šitā', tas nenozīmē, ka es to attiecinu uz visām ASV, bet gan tikai uz to daļu, ko esmu redzējis un novērojis, taču pieļauju varbūtību, ka arī citur varētu būt šādi. Atrodoties citās vietās un redzot pretrunas ar saviem spriedumiem, to noteikti atspoguļošu rakstot par atbilstošajām vietām.

Atruna #2: Es nevienā mirklī nepretendēju uz universālo patiesību. Viss, ko es rakstu ir tikai un vienīgi mans personīgais viedoklis, kurši ir veidojies balstoties uz iepriekš redzēto, lasīto, dzirdēto un citādi saņemto informāciju. Ja es izdaru kategorisku apgalvojumu, tas ir uztverams tikai un vienīgi izteiksmes līdzeklis un nekādā gadījumā ne kategorisks viedoklis.

Atruna #3: Errare humanum est - visi cilvēki kļūdās. Es, neskatoties uz to, ka piedzimu un augu Padomju Savienībā, daru to bieži un ar prieku. Es neprotu likt komatus, jo skolā tā arī nespēju uztvert vilcienus, kuri nozīmēja teikuma daļas un man neizdevās tos izprast arī pieaugušā vecumā. Es cenšos, bet sanāk ne vienmēr. Es nekad neemsu studējis arhitektūru, etnogrāfiju, filoloģiju, arheoloģiju, antropoloģiju, pilsētplānošanu, mākslu, ģeogrāfiju un citas zinātnes, kuras tā vai citādi skar mani ieraksti. Man nav akadēmisku zināšanu šajās jomās. Viss, ko es rakstu par šīm jomām balstās uz manu personīgo pieredzi un izpratni par šīm disciplīnām un ne vienmēr ir akadēmiski precīzs. Es vienmēr esmu pateicīgs, kad man norāda uz kļūdām, bet absolūti nepieņemu agresīvu un uzbrūkošu pozīciju "Tev tur ir kļūda, ergo, Tu esi muļķis un ticēt Tavam rakstītajam nevar".

Atruna #4: Es vienmēr izdaru secinājumus ejot no mazākā uz lielāko, tāpēc tie ne vienmēr būs korekti. Ja no neliela attāluma paskatās uz ziloņa kāju neredzot ziloni kopumā, priekšstats par dzīvnieku būs visai nepilnīgs. Taču indukcija ir pamatā vairumam zinātņu un pat zinātnes kļūdās. Visas zinātnes laiku pa laikam kļūdās! Gudrs cilvēks nav tas, kurš nekad nekļūdās, bet tas, kurš ir atvērts pieredzei un ir gatavs pamanīt un atzīt savas kļūdas.

Atruna #5: Dažkārt manis rakstītais var izklausīties nepolitkorekts, zaimojošs, nicinošs un tamlīdzīgi, taču jāņem vērā tas, ka es ne vienmēr balstos uz sociālajām normām. Ja es, piemēram, negroīdās rases pārstāvi nosaucu par "nēģeri", tas nenozīmē, ka man ir nicinoša attieksme pret to. Nēģeris, krievs, žīds, pediņš un citi sabiedrībā diskutējami jēdzieni manā vārdnīcā ir absolūti normāli un nav tabu, tāpēc ja lasītāju šie vārdi kaut kādā veidā aizskar, lūdzu lasot tos aizstājiet ar sev patīkamiem, jeb vienkārši metiet pie malas lasāmo. Jēdzieni neparāda manu attieksmi, manu attieksmi parāda tikai un vienīgi tiešā tekstā pateikti vārdi.

Ievads jeb par ko vispār ir runa

Pagājušajā gada nogalē Regita nolēma piedalīties BAF konkursā un vinnēja stipendiju ar iespēju gadu stažēties Amerikas Savienotajās Valstīs. Nav jāstāsta, ka es par to diži priecīgs nebiju, laist sievu projām uz gadu ne īpaši gribējās, tā kā mēs neilgi pirms tam bijām apprecējušies, man bija iespēja braukt līdzi. Es esmu mājās sēdētājs un iespēja gadu dzīvot ārpus valsts mani nekādā veidā neintriģē, tieši pretēji. Martā aizbraucu uz Spāniju paieties Camino, lai izvēdinātu galvu un aprastu ar šo domu un atgriezos jau ar visai vienaldzīgu attieksmi. Camino māca dzīves un nāves neizbēgamību un salīdzinot ar šīm lietām gads amērikā ir sīkums.

Regita aizbrauca pēdējā jūlija dienā un piekrita, ka es braucu nedaudz vēlāk, man sanāca pēdējo nedēļu pabaudīt mājas un Rāznu un tad caur Islandi devos uz Bostonu, lai turpmāko gadu pavadītu ārpus mājām. Regita bija uz mēnesi noīrējusi dzīvokli kopā ar diviem luksemburgiešiem pie pašas Bostonas un desmit minūšu gājiena attālumā no darba Kembridžas austrumu daļā. Kembridža ir neliela pilsētiņa (~100 tūkstoši iedzīvotāju) Čārlza upes pretējā krastā no Bostonas. Dibināta 1630. gadā (neiedomājami sen priekš ASV) un nosaukta par kodu Kembridžas universitātei Anglijā. Šeit atrodas Hārvardas universitāte, dibināta 1636. gadā, un Masačūsetsas Tehnoloģiju Institūts (MIT), dibināts 1861. gadā.

Kopumā šis reģions vēsturiski saukts par New England jeb Jauno Angliju, kas bez Masačūsetsas ietver arī Meinu, Vermontu, Ņūhempšīru, Roud Ailendu un Konektikutu – šeit atradās otrā angļu veiksmīgi nodibinātā kolonija Amerikas kontinentā pēc Džeimstaunas.

Šos faktus es stāstu tāpēc, lai varētu labāk sarpast, par kādu vidi iet runa. Mēs, dzīvojot Eiropā, esam pieraduši domāt, ka Amerikas pilsētām nav vēstures, taču ņemot vērā, ka vairums apkārtējo pilsētu ir dibinātas 17. gadsimta sākumā un no tā laika ir saglabājies arī samērā daudz arhitektūras, šī ASV daļa glabā krietni vairāk vēstures un arhitektūras pieminekļu, kā Latvija un Baltijas valstis kopumā. Turklāt, šobrīd mēs atrodamies ASV zinātņu un izglītības centrā, kas arī paredz to, ka daudzas lietas krietni atšķiras no tā, kā mēs stereotipiski domājam par ASV dzīvojot Eiropā.

Mums vēl būs daudz iespēju rakstīt par pieredzi Amerikas Savienotajās Valstīs, bet šeit apkopošu pirmos iespaidus. Regita ar saviem pirmajiem iespaidiem Jaunajā Pasaulē jau padalījās šeit.

Stereotipi un mīti

Par mani

Man šeit patīk daudz labāk, kā biju gaidījis, jo viss ir krietni sliktāk, kā biju gaidījis.
Baidījos no džetlaga, bet to nepiedzīvoju.

Par cilvēkiem

Mums ir daudz stereotipu par to, kādi ir cilvēki Amerikā, kurus mēs gūstam no televīzijas, kino, glancētajiem žurnāliem un liecinieku stāstiem. Šis tas atbilst un šis tas ne īpaši. Es stāstīšu par saviem sterotipiem un to, cik lielā mērā tie izrādījās patiesi.

Nēģeru ir vairāk, kā balto.

Šis stereotips nekādā veidā neatspoguļo Bostonas metropoli. Ja mēs iekāpjam metro, izrādās, ka melno ir mazāk, kā Oslo. Vispār rasu sadalījums izskatās apmēram šāds – Bostonas centrs un Kembridža ir visai gaišas, bet jo tālāk uz dienvidiem, jo tumšāka kļūst ādaskrāsa. Pusstundas braucienā uz dienvidiem ādaskrāsa jau ir samērā tumša.

Nēģeri Amerikā ir stulbi un agresīvi.

Gan jā, gan nē. Vairums satikto melno ir ļoti jauki un patīkami cilvēki. Man radās priekšstats, ka tie melnie, kas šeit jau dzīvo no paaudzes paaudzē, ir pat ļoti ok. Bet iebraucēji pirmajā paaudzē gan ne vienmēr. Un jā, es tikai dažas reizes dzirdēju nēģerus runājam tā, kā viņi runā filmās, lielākoties valoda ir visai raita un korekta.

Visi indiāņi ir sadzīti rezervācijās.

Izskatās, ka tā varētu būt. Masačūsetsas nosaukums nāk no indiāņu vārda. No tautas, kura jau vairāk nav kopā ar mums. Šeit ir 0,2% indiāņu, iespējams – nedaudz vairāk par latviešiem. Uz ielas tik vienkārši satikt nav iespējams.

Latinosi un pārējie meksikāņi dzīvo dienvidu štatos.

Līdz kādam laikam tā varēja būt taisnība, taču šodien ļoti bieži var dzirdēt spāņu un portugāļu valodas. Daudzi uzraksti, pat oficiālie, ir dublēti spāņu valodā.

Ķīnieši ir visur.

Ir, jau, ir.

Krievi ir visur.

Mja, vakar zem mana loga strādāja strādnieki, kuri skaļi lamājās krievu valodā. Pēc tam kāds krievu biznesmenis zem mana loga minūtes piecas visai aktīvi mēģināja kādu pierunāt, ka viņš savu kravu var aizvest jebkur Savienoto Valstu robežās.

Visi amerikāņi ir resni.

Iespējams, ka pie vainas ziemeļi; iespējams, ka vispārējais izglītotības vai ekonomiskais līmenis, bet resnu cilvēku pilsētā ir maz. Nedaudz vairāk resnu cilvēku redzējām pilsēteles, kur plānojam ievākties dzīvot sākot ar septembri, apkārtnē, taču arī tur neko daudz. Rēzeknē uz ielas var redzēt krietni vairāk resnu cilvēku, kā Bostonā vai Kembridžā. Viņi noteikti kaut kur ir. Viņiem ir jābūt. Jā, cilvēku out of shape ir samērā daudz, bet ja tā ņem, pat mēs ar Regitu esam nedaudz out of shape. Cilvēki nodarbojas ar sportu un fāstfūdu šeit nemaz tik daudz nav.

Amerikā ir pilns bezpajumtnieku.

Nu, jā, jāsaka, ka tas gan ir tiesa. Bet šajā gadalaikā neizskatās, ka viņi par to justos slikti. Interesanti, kas būs ziemā.

Visi amerikāņi smaida kā idioti.

Tā nav, vismaz Bostonā nav. Melnie un spāņi smaida vairāk, baltie vairāk atgādina normālus ziemeļniekus. Ļoti pieklājīgi, bet zobus nedemonstrē. Bet Regitai kāds esot teicis, ka Bostonā esot vieni no rudest – nelaipnākajiem cilvēkiem Savienotajās Valstīs.

Par ēdienu

Pusgadu mūs visi, sākot ar draugiem, kas ir bijuši ASV un radiem, kuri nav; un beidzot ar Vladimiru Pozneru datora monitorā, biedēja ar to, ka ēdiens Amerikā ir absolūti bezgaršīgs un mēs no tā ļoti cietīsim. Tā nav taisnība. Vakar, piemēram, cepām kartupeļus un ēdām ar ceptām desiņām un biezpienu, aizvakar bija makaroni ar malto gaļu, un tā tālāk. Sabiedriskajā ēdināšanā arī pagaidām ir sanācis ēst visai garšīgas lietas. Es, par laimi, pagaidām nesaprotu par ko ir runa un no kurienes nāk šis mīts. Es piekrītu, ka daži no ēdieniem, kurus amerikāņi ir iecienījuši, piemēram, pankūkas ar kļavu sīrupu, garšo pēc cepta cepamā pulvera ar kļavu sīrupu, bet šeit veikalā var nopirkt teju jebko. Un sabiedriskās ēdināšanas iestādes ir absolūti visām gaumēm. Un jā, no rītiem es pie tējas taisu sviestmaizes ar rudzu maizi.

Par pilsētām

Amerika sastāv no debesskrāpjiem.

Pareizāk būtu apgalvot, ka ASV ir daudz debesskrāpju. Jā, tas tiesa. Dažkārt tie ir tik ļoti nospiedoši, ka kļūst… nospiedoši. Bet debesskrāpju rajoni mijas ar angliskām un koloniālām koka vai ar plastmasas apdares materiāliem apdarinātām divstāvu mājelēm ar kolonnām. Un absolūti lielākā daļa apbūves Bostonas metropolē ir tieši šāda. Kad izej no debesskrāpju ēnas šādā ieliņā ir sajūta, ka esi teleportējies uz laukiem.

ASV arhitektūra = betons + stikls.

Gan jā, gan nē. Jā, daudzi debesskrāpji un citas publiskās celtnes ir būvētas no betona un stikla, taču tas nav tas, ko mēs šeit redzam visvairāk. Ļoti daudz tiek izmantots ķieģelis, sevišķi debesskrāpjos, tāpat daudz tiek izmantots akmens un koks. Jāatzīst, ka bieži vien materiālu izvēles ziņā gribas likt priekšzīmi latviešiem, kuri pēdējā laikā ir aizrāvušies ar betonu.

Tauta pa ielām plūst līdzīgi upei.

Iespējams, ka Ņujorkā vai citās megapolēs tā ir, bet tas nav par Bostonu. Cilvēku ir maz. Patiešām maz. Un tas rada stipru kontrastu ar daudzstāvu apbūvi. Metro ir tukšs un nav bijis tā, ka nevarētu brīvi divatā apsēsties.

ASV viss ir pakārtots mašīnām un autobraucējiem.

Jā, diemžēl. Par šo es pieļauju, ka rakstīšu daudz un dikti. Šis ir nepatīkams un man absolūti neizprotams jautājums. Dažkārt ir sajūta, ka ja cilvēks nesēž mašīnā, viņa, kā cilvēka, vērtība ir uz pusi zemāka. Šeit par uz gājēju pārejām ne visi šoferi stājas, lai palaistu gājējus.

Amerikāņi savu karogu grib redzēt visur, sākot no puķu dobēm un beidzot ar apakšbiksēm.

O, jā!

Amerikāņi mīl parkus.

Amerikāņi mīl parkus un dārzus. Pilsētās ir milzīgi parki ar zosīm, vāverēm, trušiem un visādu citādu dzīvību, kas galīgi nebaidās no cilvēkiem. Tai pašā laikā ik pa brīdim ir pa puķudobei, kur rakstīts, ka tas ir tādas un tādas personas, mirušas tad un tad memoriālais dārzs. Jā, šeit ir memoriālie dārzi. Bez tam, visai bieži var redzēt arī puķudobes un dārzeņu dobes. Un kas ir viena no jaukākajām lietām, kas man īpaši patīk – bieži vien pie kokiem ir zīmītes ar koka nosaukumu un latīnisko nosaukumu. Un ne tikai pie kokiem, arī pie citiem augiem. Manuprāt, tas ir ļoti jauki un katrreiz, arī Eiropā, redzot šādus piemērus, no sirds ceru, ka šādu praksi pārņems arī mūsu tautieši. Kurš pilsētā audzis pieaugušais, nemaz nerunājot par bērniem, var atšķirt, piemēram, gobu no papeles?

Metro ir ultramoderns un mūždien pilns.

Ne viens, ne otrs apgalvojums neatbilst patiesībai. Vienmēr braucot ar ne pārāk modernu metro dažādās Eiropas pilsētās es to salīdzināju ar Maskavas metro, kur es biju pirms gadiem 15. Beidzot es redzu vecāku un sliktāk saglabājušos metro, kā Maskavā. Metro stacijas ir drausmīgas un nemīlīgas. Tur ir viegli noticēt stāstiem par divmetrīgām žurkām, bruņurupučiem nindzām un citām briesmām. Un tur ir visai maz tautas.

ASV muzeji ir megamoderni ar lieliskām kolekcijām.

Jā. Taču Bostonas mākslas muzejs izrādījās muzejs ar vienu no sliktākajām manis piedzīvotajām navigācijām. Par muzejiem, domāju, es vēl rakstīšu ne vienreiz vien.

Jaukās lietas

Ūdens strūklakas – es nezinu, kā šī lieta saucas pareizi latviešu valodā, jo Latvijā tās tikko sāk parādīties. Šeit visur ir nodrošināts, ka cilvēks var padzerties un tas ir lieliski.
Muzeji – grandiozas kolekcijas, par ko uz amerikāņiem ir nedaudz dusmas. Tas taču viss varēja būt daudz tuvāk – Eiropā.
Provinciālisms – pietiek nedaudz noiet no galvenās ielas un nonāc laukos. Tas ir lieliski. Taču provinciālisms izpaužas arī citās lietās. Vienīgi pagaidām nav manīts, ka cilvēki uz ielas sveicinātos ar svešiniekiem, bet pieļauju, ka nedaudz nostāk no centra arī to var sastapt.
Izpalīdzība – vakardien jautāju Regitai ‘nu bet kāpēc kattreiz, kad viņi redz idiotu, viņi visi cenšas tam palīdzēt’, kad mums nepietika vietas pirkumiem divos maisiņos un trešo paņemt (maisiņi ASV ir bez maksas) mums nepietika prāta un apsargs vai darbinieks atnāca mums palīgā. Un tā notiek pastāvīgi, tikko amerikāņi redz kādu, kurš kaut ko nesaprot vai uzvedas neadaptīvi, tam cenšas palīdzēt.
Universitātes un to kampusi – klīstot pa Hārvardas universitātes kampusu tik ļoti gribas tajā mācīties, taču man ir tikai divas nieres. Lai saprastu cenas – viens pats mēneša kurss par urbānisma nākotni maksā $2000 dolārus.
Klasicisma un gotiskā arhitektūra – jā, šeit ir visai daudz neoklasicisma un neogotikas un tas ir pārsteidzoši un ļoti dīvaini. Un laikam arī skaisti. Un neierasti. Tā, tomēr, ir amērika.
Dažādi sīkumi, piemēram, soliņi ar lielas saules baterijas darbinātām USB uzlādes ligzdām.

Šis saraksts turpināsies…

Nejaukās lietas

Ceļazīmes – kad saka ‘amerikāņi ir idiotu tauta’ iespējams, ka tas ir par viņu ceļa navigāciju. Bet tomēr viņiem pašiem par godu jāsaka, ka lai arī idiotu, tomēr ne analfabētu. Es par šo noteikti vēl rakstīšu daudz un dikti atsevišķi, bet galvenā doma tāda – amerikāņi nelabprāt lieto piktogrammas. Viņi raksta ar vārdiem. Katru specifisku gadījumu. Apraksta. Uz ceļazīmēm. Kopumā rodas tik drausmīgs tekstuālais vinegrets, ka nobraukājot nedēļu apkārt var izlasīt Karu un mieru. Ja pat Latvijā šobrīd cenšas samazināt vizuālā trokšņa ietekmi uz cilvēku variējot ar ceļazīmju izmēriem atkarībā no to nozīmības un atļautā ātruma, apvienojot vairākas zīmes uz viena staba, un tamlīdzīgi, tad šeit, šķiet, par to nekad nav aizdomājušies. Ir briesmīgi.

Komunikācijas – vairums vadu iet pa stabiem veidojot milzīgus zirnekļtīklus, kas ietin veselas pilsētas. Jā, es šausminājos par vadiem Baltkrievijā un Ukrainā, bet es nebiju bijis ASV. Pazemes komunikācijas un to virzieni ir sazīmēti uz asfalta un trotuāra un jau tā vizuālo atkritumu pārpildīto vidi padara vēl drausmīgāku.

Remontdarbi – remontdarbi, līdzīgi, kā Latvijā, paralizē visu kustību. Bez problēmām var aizvērt ietves, braucamās daļas, jebko. Par gājēju drošību neviens, izskatās, īpaši nedomā. Vizuāli viss ir drausmīgi.

Dzīves apstākļi – mēs Latvijā tomēr dzīvojam ļoti labā valstī un ļoti lieliskos apstākļos. Patiešām. Pie šīs domas es nonācu jau sākot aktīvāk ceļot pa Eiropu (protams, ka pēc pirmajām pāris reizēm, kad pamani tikai skaisto fasādi, viss liekas saulaini un mājās šķiet ‘pē’), bet ASV to sajūtu dubultīgi.

Klimats – kartēs, kur līdz šim skatījos šeit gāja mērenā klimata josla. Bet es nebiju pievilcis tuvāk. Bostona atrodas mitrajā subtropu joslā. Un tas ir drausmīgi.

Šis arī vēl tiks turpināts…