Bostona. Pirmā nedēļa. (31.08 – 5.08)

Šis ieraksts ir vairāk par maniem (Regitas) piedzīvojumiem pirmajā nedēļā Amerikā, te nav daudz novērojumu par kultūru, piezīmju par redzēto, bet drīzāk tā ir piedzīvotā dienasgrāmata un atskats uz notikumiem. Bildīšu te arī nav daudz un tās nav saistītas ar tekstu – piemēram, kamēr vēl rakstu par lidojumu, jau var redzēt bildes no Amerikas. Bildes ir izlase, pārējās var apskatīt manā FB profilā.

Iepriekšējā dienā pirms izbraukšanas svinam Valtera vārda dienu Rīgā, mazliet satraukums, visu vakaru pavadu sarakstoties ar augusta mājvietu – sistēma, ar ko viņi operē, neļauj man parakstīt īres līgumu attālināti, līdz ar to vēl arvien nezinu, vai man ir, kur palikt. Iepriekšējā dienā esmu uzrakstījusi igaunim, kas arī šajā prakses programmā dodas uz Bostonu, vai varu palikt pie viņa un vismaz tagad man ir rezerves variants, ja nesanāk tikt šajā augusta dzīvoklī. Parakstīt līgumu attālināti nesanāk, sarunājam, ka pirmajā dienā Bostonā aiziešu pie viņiem uz ofisu, vēl pirmajā dienā man ir ieplānots aizbraukt apskatīt trīs dzīvokļus. Mans ģeniālais plāns bija ielidot trijos dienā Bostonā (kad Latvijā ir desmit naktī) un pēc garā pārlidojuma ar lielo čemodānu, kurā ir gan manas, gan Andra lietas, izbraukāt un apskatīt dzīvokļus. Lieki teikt, ka plāns izgāzās.

Lidojums bija paredzēts sešos no rīta, līdz ar to – modinātājs uz trijiem divdesmit, lai četros būtu lidostā. Mēs parasti nebraucam uz lidostu divas stundas pirms lidojuma, bet, paliekot pie Aijas (pēc daudz vīna) ir gadījies nogulēt lidmašīnu, interviju pirms stāšanās maģistrantūrā un braucienu uz Liepāju, tad tomēr labāk laicīgi tam būt gatavai. Zinot šo pieredzi, modinātāju uzlika arī Aija ar Valteru un arī Andra mamma, kas man piezvanīja trijos divdesmit, lai pārliecinātos, vai esmu pamodusies. Mazliet gaidīšanas lidostā, nodota bagāža, un var doties ceļā uz Frakfurti. Lidots ir daudz, bet šķiet, ka man bija vieglākā rokas bagāža jebkad, kaut arī lielajā bagāžā gan manas, gan Andra mantas, jo Andris lidos bez bagāžas. Neko daudz jau nevajag – nopirksim uz vietas, ja vajadzēs. Globalizācijas plusiņš.

Aptuveni divu stundu lidojuma laikā mums piedāvā uzkodu un arī tēju. Patīk Lufthansa. Gaidot pārsēšanos, atcerējos, ka pirms aptuveni sešiem gadiem šajā lidostā bija bezmaksas kafijas automāti un es tiešām pārdzēros kofeīnu, nogaršojot visas kafijas un visu, kas vien bija iespējams. Šoreiz nekā tāda nebija, tāpēc man sāk parādīties aizdomas, ka pirmajā reizē es tomēr izmantoju biznesa klases pakalpojumus vai ko tādu.  Lidostā jāgaida piecas stundas, pastaigājos pa veikaliem, iztērēju pēdējos  eiro McDonaldā, kur ēdiens maksā tikpat, cik Latvijā. Lidostā ir ērti atpūtas stūrīši, uzlādes punkti, bezmaksas dzeramais ūdens un avīzes. Palasu NewYork times un drīz vien pienāk laiks manam lidojumam. Iepriekšējā dienā Rīgā Tele2 centrā vēlējos pārslēgt pieslēgumu uz ZZ priekšapmaksas karti, jo tā sanāk izdevīgāk, it kā tam bija jānotiek divu stundu laikā, bet realitātē te nu es sēdēju ar Tele2 pieslēgumu. Burtiski desmit minūtes pirms izlidošanas pazūd tīkls= jāmaina SIM karte. Parasti es to daru ar auskaru, šoreiz man tieši tā nebija. Tad nu sēdēju un bakstījos ar pildspalvu, pretī sēdošā meitene, kurai biju gatava prasīt auskaru, saprotoši uz mani paskatījās un no maka izvilka seciālo SIM kartes pārlicēju. Tad nu likās, ka tagad viss ok, bet nē- ZZ tikai ārkārtas zvani..

Pirms pašas iekāpšanas lidmašīnā, pēkšņi apstājos un vienā sekundē visas bailes un apmulsums mani pārsteidza viss kopā un likās, ka priekšā neizejama siena un tā nu es tur kādas piecas sekundes stāvēju, viss pārgāja un kāpu lidmašīnā. Lielais Boings ar divām ailēm un ieejot bija redzams arī, šķiet, otrais pusstāvs lidmašīnai. Vienā rindā  desmit sēdekļi, uz sēdekļa – plediņš, spilvens, austiņas, priekšā ekrāns ar filmām, mūziku, grāmatām un lidojuma informāciju. Apsēžoties, gandrīz uzreiz iemigu un šķita, ka nogulēju kādu stundu. Lidojums astoņas stundas un pēc pirmās aizmigšanas, šķiet, ka vispār vairs negulēju.

Izdzēru kādas vismaz astoņas glāzes ar dažādiem dzērieniem. Kopš kaut kur mistiski dzirdēju, ka tomātu sula gaisā garšo labāk, vienmēr ņemu tomātu sulu, kurai klāt nāk sāls un pipari un arī melno tēju. Vēl Campari glāze, kafija, vēl tēja un apelsīnu sula. Un, protams, uzkodas un pusdienas. Patīk Lufthansa, lidojums paskrēja nemanot. Pirmais lidojums bija traki kondicionēts, es kleitiņā, jo ārā +30 un nosalu, otrā lidojumā satinos plediņā un paņēmu arī plediņu no blakus sēdekļa, kur neviens nesēdēja. Tā nu es lasīju grāmatu, fonā skanēja Debussy un man rokās Campari ar ledu. Arvien vairāk nomierinājos un apzinājos, ka viss jau būs labi. Lidojums kavēja par trīsdesmit minūtēm, bet uz klāja WiFi maksā 9 euro, nebija iespējas neko paziņot dzīvokļa īpašniekiem. Nu, neko darīt.

No augšas Bostona pārsteidz ar daudzām jahtiņām un zaļumu visapkārt – visur ir daudz meža un koku, parku. Tikko laižamies zemāk, galvā sāk skanēt dziesma “Little boxes“. Beigu beigās ielidojām pirms četriem, pirmais, kas sagaidīja lidostā, bija liels ASV karogs un ventilators. Tad bija jāaizpilda deklarācija un pirkstu nospiedumu skenēšana un tad jāgaida ilgā rindā uz pasu kontroli.  Kad beidzot tur tiku, man bija jāuzrāda tikai D-2019 forma, jāapstiprina, kur strādāšu, jānosauc adrese, kur uzturēšos un jāapstiprina, kas ir programmas finansētājs.

Lidostā pieslēdzos Wi-fi, dzīvokļa jautājums atrisinājās pats no sevis –  tika pārcelti vai atcelti laiki un augusta dzīvokļa izīrētāji bija saņēmuši mūsu iemaksāto īri par augustu un depozītu. Nevarēju vēl ievākties šodien, bet toties jau nākamajā dienā. Tad nu izplānoju ceļu, lai apskatītu vienu dzīvokli sešos un dotos uz Watertown pie igauņu paziņas. Lidostā nopērku Amerikas SIM karti (40 dolāri mēnesī priekšapmaksas karte) un uzzināju, kā tikt uz dzīvokli apskatei. Nopirku biļeti, bet izrādījās, ka lidostā to nevajag izmantot.

Braucu līdz Hārvardai, jāsaka, ka biju pietiekami pārsteigta par to vēsturiskumu, kas te jutās visapkārt. Kopumā gan vilciena stacija, gan arī lidosta pirmo sajūtu radīja “kā 80to filmās, viss ļoti vecmodīgs liekas”, uzraksti nepierastos šriftos, novecojusi tehnika. Bet toties Harvarda bija ļoti patīkama. Visi unversitātes iekšpagalmi un soliņi, iekārtotā publiskā vide, brīvā studentu vide un pilnīgi sagribējās šeit studēt.

Interesanta un dīvaina arhitektūra, neraksturīgas formas un vecais bruģis zem kājām, sarkano ķieģeļu ēkas un burvīgas baznīcas. Apskatāmais dzīvoklis gan nekāds – aptuveni 9 tukši kvadrātmetri un pavisam maziņa virtuvīte, lokācija gan perfekta, bet ne par 1700 dolāriem + rēķiniem..

Parkā pamanīju vāveri, pēc tam Watertown redzēju arī trusīti un,šķiet, sesku – daudz dzīvnieku vienai dienai.  Igaunis Martins laipni sagaidīja savā mājvietā, kaut gan dzīvē īsti nebijām runājuši, manāmi lūzu nost, jo ļoti gribējās gulēt pēc ilgā lidojuma, bet vēl kādas 3 stundas parunājāmies, apēdu pāris maizītes, beidzot tiku dušā un likos gulēt uz minimālā dīvāna, uz kura ielīda mans ķermenis LĪDZ dibenam, līdz ar to gulēšana izrādījās diezgan samocīta. Atstāju čemodānu ar plānu vakarā tam atbraukt pakaļ, Martins sagatavoja burvīgas brokastis.

Martins arī aizdeva 5 dolārus autobusam, jo, redz, ar karti tajos nevar norēķināties, biļešu automātu tuvumā nav un pieņem tikai skaidru naudu. Samaksājot par braucienu 2 dolārus, atlikumu saņēmu transporta biļetē 3,70 $ vērtībā, jo bija palikuši 0,7$ no vakardienas biļetes, automāti neizdod atlikumu. Tālāk bija jābrauc ar metro, kas maksā 2,70 un.. automāts apēda manu biļeti – iekšā netiku.

Vismaz apkalpojošais personāls saprata un tikšu iekšā. Bet vakarā, pēc darba, atkal atcerējos, ka man nav nedz biļetes, nedz arī skaidras naudas. Lai nopirktu pateicības dāvanu gaunim par palikšanu pie viņa, iegāju alkohola veikalā, nopirku 4 aliņus un pārdevējiem uzprasīju, varbūt pie viņiem vismaz var nopirkt biļeti, bet nē, neesot iesspējams. Čaļi uztaisīja 50% atlaidi aliņiem un beigās vēl iedeva 2$ ceļam.

Laimīga gāju tālāk, bet tad sapratu, ka man taču arī būs jābrauc atpakaļ, bet tajā galā bankomātu nav. Tad nu centos atrast kādu bankas automātu, tas nebija tik viegli un, kādā veikalā to atrazdama, izrādījās, ka naudas izņemšanas komisijas maksa ir 2$, nodomāju, ka tas tikai tāpēc, ka veikalā un iešu meklēt tālāk. Tālāk – 24h bankomāts, bet aizvērts, garāmgājējs paskaidroja, ka, lai tiktu pie bankomāta, pie durvīm šķirbā jāievieto bankas karte, tad durvis attaisās.

Tiku iekšā, te arī – komisija, bet te jau 3$, nodomāju, ka iešu tālāk. Tad tiku Bank of America un tur komisijas vietā vienkārši nācās maksāt pēc viņu aprēķinātā kursa. Šķietami labākais variants. BET – izņēmu 10 $ banknoti, 5$ bija jāatdod Martinam  un jānorēķinās par autobusu. Kā atceramies, autobuss neizdod atlikumu naudā, tātad stāvēju pie autobusa un visiem apjukusi prasīju izmainīt man 10$, lielākā daļa ignorēja, bet viena meitene tomēr atsaucās.

Meklējot pirmo autobusu, gāju ar Google maps – rāda, ka esmu atnākusi, bet nav nekādu norāžu, ka te būtu pietura, autobuss iet ik pēc 15 minūtēm un tālumā redzu, ka viņš jau brauc, satraukti prasu apkārtējiem – neviens īsti nezina, stāvu aiz gājēju pieturas un vienkārši improvizēju – izstiepju roku un nostopēju autobusu, satraukta prasu vadītājam, kur tad īsti bija pietura, izrādās, ka pirms gājēju pārejas. Veiksmīgi tieku tālāk.

Aizbraucu, savācu čemodānu, bija jau ap astoņiem vakarā un, laicīgi iziedama no mājas, tomēr nokavēju autobusu – lieta tāda, ka viņi apstājas tikai pēc pieprasījuma, līdz ar to pat aptuvenu piebraukšanas laiku nevar paredzēt. Google maps rādīja, ka jāgaida vēl 15 min, tad nu tā es stāvēju ar savu lielo čemodānu nogurusi un sašļukusi pieturā un tomēr izdomāju paņemt Uber mašīnu. Beigās samaksāju 6 dolārus un nesaprotu, kāpēc to neizdarīju visas iepriekšējās reizes, kad braucu ar sabiedrisko..  Ievēlos augusta mājvietā ap deviņiem – istaba bija maza, piesmakusi un piekarsusi. Nākamajā dienā darbā jābūt astoņos.

Pirmā darba diena pagāja intensīvi. Ar visiem sabiedriskajiem un ķibelēm ar biļetēm mazlietiņ kavējos, izskatījās, ka būšu divas-trīs minūtes vēlāk, līdz ar to sāku iet ātrāk, paralēli skatoties google maps kartē. Sākumā pagāju garām pareizajai adresei un ieraudzīju izkārti ar manas prakses vietas projekta nosaukumu, paraustīju durvis – ciet.

Tā nu es apsēdos uz soliņa ar saberztām kājām, noskrējusies un mazliet noplukušu nagulaku, gaidot savu pirmo darba dienu. Tā sēdēju pāris minūtes, līdz man garām ejošā sieviete it kā man uzsmaidīja, es atskatījos un… ieraudzīju, ka darba vietas izkārtne ir pie citām durvīm.

Biju nokavējusi piecas minūtes, ejot pa durvīm mani uzreiz uzrunāja: Regita, tā Tu? Jau aktīvi norisinājās sarunas, izrādījās, ka pēc desmit minūtēm ierodas ķīniešu delegācija, kas ir Amerikā pieredzes apmaiņas vizītē, lai iegūtu informāciju par inovāciju ieviešanu dzīvē. Tā nu man parādīja, kur uztaisīt kafiju, kā izrādās, tā bija bosa meita un devos uz tikšanos ar ķīniešiem, kuras laikā uzzināju arī vairāk par pašu organizāciju.

Pēc tās – skype zvans ar studentiem, kas cenšas atrisināt mobilā tīkla Verizon izaicnājumu. Boss aizveda pusdienās par godu pirmajai darba dienai – pasutīju pietiekami amerikānisku ēdienu “Louisiana chicken pasta”, kas maksāja 15 dolārus un pārēdos.. es parasti ēdu daudz, bet šeit porcijas bija milzonīgas un sātīgas. Bosa meita ņēma čīzburgera springrolus, kas.. ē.. tiešām garšoja pēc čīzburgera.

Un vēl – kā uzkodu mums deva tumšo maizi grauzdētu, kas bija apbrīnojami gaŗšīga (salda gan).  Tāpat arī uz galda bija dzeramais ūdens ar ledu, ko visu laiku papildināja. Ēdienkartē visam norādīts kalorijas. Tad pēcpusdienā līdz sešiem bija jāsēž video zvanā, kurā apsprieda rīt notiekošā vebināra prezentāciju. Trīs vīrieši 30-50 gadu vecumā videozvanā plānoja powerpointu.

Darbā ir vesels skapis ar našķiem – čipsi, cepumi, žāvētas dzērvenes, gāzēti dzērieni ledusskapī un kafija/tēja/chai latte/kakao vienādās kapsulās automātam. Otrajā dienā astoņos jāpiedalās vebinārā PORTUGĀĻU valodā, kur pirmie četri slaidi ir angliski. Nu, atnāku jau astoņos uz darbu, neviena nav, klausos vebināru, varēju palikt vēl pagulēt.

Otrajā dienā pagaršoju pilnīgi visu un daudz no darba našķu skapīša, sagurusi, neizgulējusies, jo istabā ir ļoti karsti un samocīti. Pusdienlaikā aizgāju atvērt savu bankas kontu Bank of America – man kā studentam mēneša apkalpošanas maksa ir bezmaksas, bet normāli tas maksā 12 $ mēnesī. Mans konts saucas “Checking account”, tātad varu izrakstīt čekus.

Lai aktivizētu karti, vajadzēja tajā ieskaitīt 25 dolārus un pretī saņēmu kvīti, ka viss izdarīts. Bet šī skaitās Pagaidu karte, kas ir derīga 30 dienas, tai pat nav čipa, īsto man atsūtīšot uz norādīto adresi. Apēdu burito – mums blakus darbam ir pietiekami liels tirdzniecības centrs, kura pirmajā stāvā atrodas ēdināšanas stūris ar visdažādākajām iespējām, interesanti, ka ātrās ēdināšanas iestādes piedāvā degustācijas lielveikalā.

Trešā diena darbā sākās ar agru celšanos, jo jau astoņos bija jābūt mazpilsētā, kas atrodas ārpus Bostonas, uz kuru bija jābrauc ar diviem dažādiem sabiedriskajiem transportiem. Bija jāceļas ap 5:30, bet es vēl arvien biju mazliet džetlegā, dzīvoju pēc Latvijas laika un, tā kā vakarā aizgāju gulēt ap septiņiem, cēlos jau piecos un nolēmu braukt ar ātrāku sabiedrisko, lai apskatītu mazpilsētu, kurā jāsagaida kolēģi.

Aizbraucu līdz Bostonas centram, kur man bija jāmaina transports uz vilcienu, uzmetu aci bibliotēkai un baznīcām blakus un devos uz vilcienu staciju. Vilciena stacijā katrs, kam prasīja, teica citu virzienu, kur man ir jādodas. Atnāca e-pasts, ka ieskaitīta pirmā stipendija – nosvinēju ar donatu un lielo kafiju. Biju mazliet par agru uz vilcienu, labi, ka satiku apkopēju, kas paskaidroja, ka ir jāiet līdz pašam platformas galam, kas prasīja vēl 5 minūtes, platformas gals izskatījās kā stacijas visdziļākais nostūris – tur bija tikai viens soliņš un abās pusēs pēc izskata pilnīgi pamestas sliedes un arī netīrība.

Blakus apsēžas vīrs ap 60 gadu vecumā un pietiekami nesaprotamā amerikāņu valodā sāk ar mani runāties, kaut ko ļoti stāstot. Skaļi piebrauc divstāvu vilciens un izkāpj portjē (?) ar baltiem cimdiņiem, kas skaļi nosauc galapieturu, sākumā ļauj visiem izkāpt, tad iekāpt. Stundas brauciena biļete maksā 6 dolārus. Arī katru pieturu skaļi nosauc.

Ir ļoti karsti un šeit karstums izpaužas citādāk – ir ļoti mitrs gaiss un visur, visur ir kondicionieri uz maksimumu. Ir pietiekami nepatīkama temperatūras maiņa, izejot no telpām ārā. Ofisā pēc kāda laika sēžot kļūst auksti, apsveru domu ņemt līdzi jaku..  Un visur šie kondicionieri tek. Vispār, šādā karstumā ir ironiski redzēt publiskās reklāmas par ziemu, par rūķu parku, par sniegu un ledu. Liekas neticami, ka šeit varētu būt sniegs.

Iepazīstu mazpilsētu , kura būtībā ir viena iela un baznīca. Aizbraucam vizītē uz lielveikalu, kas ik pēc divām nedēļām uz pusi samazina cenas un viņi cenšas saprast, kā to izdarīt ātrāk, lētāk un efektīvāk. No mūsu puses ar to nodarbojas studentu komandas no pasaules līmeņa universitātēm. Atbraucām uz darbu tieši uz piektdienas sapulci.

Visu dienu darba lietas, aizgājām pusdienās ar kolēģi un ap pieciem boss izdomāja, ka beidzot jāpastāsta visa struktūra, kā strādā uzņēmums. Pat piektdienā nosēdēju līdz sešiem. Atnācu mājās un pa ceļam nopirku produktus un sagatavoju vakariņas pirmo reizi pa šo laiku.

Craiglist iepriekš jau divreiz likām sludinājumu, ka meklējam dzīvesvietu, bet neviens prātīgs variants neatradās, šoreiz – trešo reizi – uzrakstīja uzreiz divi pietiekami uzstājīgi cilvēki, kas izrādījās gandrīz pensionēti ķīniešu un tibetiešu pāri. Tad nu sestdienu ieplānoju, lai apskatītu šos variantus – viens atradās stundas gājiena attālumā, savukārt otrs divu braucienu attālumā.

Pirmā māja – Nepāliešu pāris pirms-pensijas gados, vīrs strādā, sieva auklē mazbērnus, visu dienu pavada meitas mājā. Saka, ka vienīgais ierobežojums ir liellopu gaļas gatavošana, ko viņi neatbalstot. Mums piedāvātā istabiņa – pamaza un mazliet tumša. Nākamajā dienā e-pastiski prasa un arī zvana jautājot, vai esam izlēmuši palikt pie viņiem. Kamēr biju pie nepāliešu pāra, kas mani cienāja ar kafiju, sākās lietus un viņi mani aizveda līdz stacijai.

Ja šeit sākas lietus, tad līst daudz, daudz, daudz un negaidīti – lietus kā siena. Skrienot līdz pieturai izmirkstu. Metro- traki kondicionēts, salstu. Google maps saka, ka jābrauc trīs pieturas līdz pēdējai pieturai, bet shēmā izskatās, ka jābrauc līdz pašam galam.

Pabraucu garām pieturai, kur google maps saka kāpt laukā, izrādās, un tad izrādās, ka sestdienās metro nebrauc līdz galapieturai. Ticiet Google Maps. Pa ceļam telefonā parādās paziņojums “Flood Alert in your area” un Google atver veselu brīdinājuma lapu. Tad nu izkāpju pieturā, kur mani izlaiž, izrādās, ka sestdienās ir autobuss, kas trasfērā aizved līdz metro gala pieturai, aizbraucu līdz galam un tad cenšos saprast, uz kurieni un kā man jābrauc tālāk.

Pa to laiku ķīniete atsūtījusi divus dažādus variantus, kā pie viņiem tikt -sākumā aizskrienu uz nepareizo pieturu (visa izmirkstu slapja), tad pieturā izrādās, ka vēl 15 minūtes ir jāgaida autobuss. Atnāk otrs autobuss, ar ko varu braukt.

Ar autobusiem ir tā, ka viņi nestājas visās pieturās un dažkārt pat aizmirst nosaukt visas pieturas un pieturas šeit ir uz katra krustojuma, tāpēc ir diezgan viegli palaist garām īsto. Es tomēr palūdzu vadītāju izlaist mani konkrētā pieturā un viņš man palīdz saprast, kur kāpt laukā.

Istaba ir gaiša un mājīga, tiešām komfortabla, saimnieki jauki – vīrs jau pensijā, pašam savs dārzeņu dārzs, garāža, sieva strādā neirozinātnē laboratorijā Kembridžā. Līdz darbam no šejienes jābrauc aptuveni stunda – ar pārsēšanos.. Tas ir lielākais un nozīmīgākais mīnuss. Citādāk – laba privāta istaba par ļoti labu cenu.  Apskatos, cikos nākamais transports – jāgaida 40 minūtes, ķīnieši piedāvā izvest ekskursijā pa mazpilsētu. Braucam pa mazpilsētu, kur reāli nekā nav, viņi stāsta – rekur lielveikals, gribi ieiet iekšā apskatīties? Tālāk – banka, aptieka, vēl viens supermārkets, par visu stāsta un rāda. Braucam- pietiekami iespaidīga gotikas baznīca, saku: wow, kas par baznīcu! Pabrauc vienkārši garām pasakot, ka nekad nav bijuši iekšā. 😀 Pirms paša vilciena uzprasa, vai man ir skaidra nauda, protams, ka nav, jo man ir transporta biļete (bet viņa neder vilcieniem). Tad nu ķīnieši man aizdod 10 dolārus transportam.

Igauņi, ar kuriem esmu šajā programmā, uzaicina uz āra filmu, izdomāju arī uz to iet ar kājām. Pirmo reizi esmu Bostonā -visapkārt augstceltnes un jāsaka, ka ļoti nemīlīgi un nepatīkami, gribas ātrāk tikt projām, ļoti daudz betona un  ķieģeļu, ik pa laikam tam visam pa vidu mazi parciņi. Kopumā gājējiem ļoti nedraudzīgs centrs..

Kaut kur centrā vienkārši random mašīnu daudzstāvu stāvvieta. Vienā brīdī vienkārši sākas šosejas un nesaprotami, kā tikt pāri kājāmgājējam..  Google maps īsti nesaprot līdz galam kājējgājēja izaicinājumus, un nemāk man patiekt, ka man ir jāatrod kāpnes, lai uzkāptu uz šosejas, zem kuras esmu aizmaldījusies un kopumā vairs nesaprot, kur es atrodos, bet pēc kāda laika es noorientējos un viss ir ok.

Kļūst tukšāks un apkārt ir tikai lielveikali un šosejas, bet es it kā eju uz brīvdabas filmas skrīningu..  Google maps drusku gļuko un vienkārši uzjautāju viesnīcas apsargam – izrādās, jāiet cauri viesnīcai un tur ir kvadrātveida publiskais parks, ko sponsorē kāda banka. Parks ar apsardzi, nedrīkst ienest alkoholu, iekšā bārs un āra spēles (divi piepacelti dēļi ar caurumu vidū, pretiniekiem jātrāpa ar smilšu maisu iekšā). 

Filma ir “Patriots day” par teroraktu Bostonas maratona laikā – ļoti raksturīgi. Kādā brīdī parkā sāk lēkāt trīs trusīši – ļoti mīlīgi, visvairāk trušu esmu redzējusi tieši Amerikā. Dīvaini.  Igauņi sapazīstina arī ar saviem vāciešu draugiem un viena meitene ir arī no Albānijas. Ar viņiem kopā aizejam līdz krastmalai, izdzeram pa aliņam un tad aizejam arī uz bāru – forši parunājamies un bārmenis kaut ko nejauši sajauc un iegūstu savu dzērienu bezmaksas, forši :D.

Svētdien visu rītu rakstu blogu, tad sarunāju vienu istabas apskati kādu 10-15 km attālumā un trīs stundas iepriekš izdomāju iziet, lai apskatītu kaut ko vairāk apkārt. Ārā ir ļooti karsti un smacīgi. Te ir tikai divi ķermeņa stāvokļi – pārkarsusi vai nosalusi. Un lielākoties viens nekavējoties seko otram.

Aizeju līdz Somerville centram, ļoti mīlīga koka arhitektūra. Pa ceļam cienījamas dzīvojamās mājas, kuras burtiski izskatās kā filmās – ar šūpojamajiem krēsliem priekšnamā un lievenīti, kur sēdēt. Lielākoties baltas // dzeltenas mājas ar koka apmetumu. Vai vismaz tādu, kas izskatās pēc koka apmetuma. IK pa laikam zvana telefons – dažreiz arī rādās, ka zvana SPAM numurs, ja paceļu, neviens neatbild, ja neatbildu, tad ir atstāts Voicemail, ko īsti nesanāk noklausīties.

Te ir ļoti simpātiskas ugunsdzēsēju un arī kravas mašīnas. Luksafori darbojas nepierasti – sākumā ir balts cilvēciņš, ko pēc pavisam neilga laika nomaina mirgojoša sarkana roka ar cipariem atpakaļejošā kārtībā, piemēram, sarkana roka ar ciparu 10: tas nozīmē, ka vēl 10 sekundes varu iet pāri ielai. Ik pa laikam aizmirstu par to un sanāk iet uz ielas tieši tad, kad roka un laiks beidz mirgot – jo liekas, ka tas ir laiks, cik palicis stāvēt (sarkana roka tomēr). Visur ir zaļie veloceliņi un dažās vietās arī velo-luksafori.

Somerville jauks centrs, ieraugu arī pirmo savā mūžā komiksu veikalu  – protams, ka ieeju iekšā un tur ir dauuudz komiksu, izrādās, ka viena komiksa autore ir latviete, tad vēl uz durvīm ir komiksa zīmēumi, kuru autors ir latvietis. Interesanti.  Atrodu arī Trampa ABC grāmatiņu. Tālāk aizeju līdz antikvariātam, kur ir tiešām smieklīgas cenas, kādu pusstundu tur nosiekalojos un smagi nopūšos, jo labi saprotu, ka aizbrauksim ar pilniem čemodāniem, kuros būs antikvariāta preces… Tālāk aizeju līdz Medfordai – var redzēt, ka, jo tāāk no Bostonas un Kembridžas, jo vairāk imigrantu – uzraksti spāņu valodā, daudz citu rasu cilvēku un cilvēki kopumā uzvedas citādāk. Piemājas dārzos ir gan katoļu simbolika (mazas Jēzus figūriņas, Dievmāte, dažkārt pie mājas pat flīzītes ar kādu svēto kā Portugālē), bet tāpat arī Ameirkas karog, dīvainas plastmasas puķītes un citas dīvainas lietas. Apskatāmā istaba nekam neder – viena maza, neikārtota istaba kopā ar 4 citām istabām, kas dala vienu tualeti.. Nebūs. Kādā parkā skatos, kā spēlē beisbolu – reāli nesaprotu spēli.

Vakarā pirmo reizi aizeju uz lielveikalu, kas izrādās uzreiz aiz stūra – viss ir mega lielos iepakojumos un kopumā es tur vairāk jūtos kā ekskursijā, katrs produkts ir trīsdesmit veidos un dažādos iepakojumos. Pirmdien no rīta aizeju uz darbu un vakarā aizbraucu uz lidostu sagaidīt Andri. Tagad iespaidi droši vien mainīsies un arī būs vairāk.

 

Ir ko piebilst: