Camino 2018: Uvertīra (25.-27.03.2018)

25.03.18. (svētdiena)

25.03.18. 12:10 vilciens Madrid – Toledo

Trešdien uzzvanīja Aldis un uzstāja, lai braucam uz Rīgu piektdien, lai arī laika ziņā pilnīgi normāli varēja braukt sestdienā, jo lidmašīna man bija tikai piecos vakarā. Alda arguments neizcēlās ar īpašu garīgumu – pirms visiem Camino mēs esam dzēruši. Mani argumenti, ka alkohola konsumēšana mani īpaši neuzrunā, atdūrās pret sienu. Turklāt, mammai dzimšanas diena.

Piektdien vakarā atbraucām uz Rīgu, pasēdējām ar mammas ciemiņiem, aizbraucām pie Aijas, kur sēdēšana turpinājās līdz puspieciem no rīta.

Regita ļoti pārdzīvoja un jutās un izskatījās drausmīgi. Es domāju, ka tas nebija tik daudz tāpēc, ka pati gribēja ar mani, kā bailes par to, kāds es atgriezīšos. Camino maina cilvēkus un dara to katru reizi. Un ja es dodos viens pats, man būs ļoti daudz laika domāt. Domāju, ka tas ir tas, kas tik ļoti biedē Regitu. Domāju – velti.

Es izvēlējos ļoti dīvainu maršrutu – uz Madridi devos caur Kijevu, ielidojot Madridē pēc pusnakts. Iespējams, ka tas bija tā mirkļa mazohisms, kad pirku biļetes. Iespējams – gribēju redzēt Borispoles lidostu un Ukrainas aviolīnijas.

Nebija tik traki, atskaitot to, ka izlidošana no Rīgas aizkavējās par pusstundu. Viss pārējais bija visai civilizēti.

Es biju noīrējis dzīvokli pavisam blakus Atocha stacijai un nedaudz uztraucos par nokļūšanu tur.

Taksis maksā vismaz 30€, bet rezultātā paspēju uz metro.

Trīs pārsēšanās un pusotra stunda ceļā, un biju galā.

Saimniece gan bija piemigusi, bet laicīgi pamodās.

Plāns ir svētdien Toloedo un El Greko muzejs, pirmdien Reina Sofia un El Prado muzeji un vakarā uz Kordobu. Otrdien – Seviļa – nopirkt kredenciāli un dabūt zīmodziņu katedrālē, un trešdien no rīta iziet. Alternatīva – iziet no Kadisas, bet nezinu, cik labi un vai vispār būs marķēts ceļš.

Spānijā pavasaris vēl nav pienācis. No rīta 7 grādi.

Spāņi ir daudz salcietīgāki par mums. Ko mēs darām, kad mums ir 7 grādi? – sūdzamies, ka joprojām/vairāk nekurina [alternatīva: ieslēdzam apkuri/iekuram plīti]. Spāņi uzvelk vēl vienu džemperi un uzsedz vēl vienu segu [nebūt ne vienmēr]. Vairumā dzīvokļu apkure vispār nav paredzēta. Ir auksti pat tagad – pavasarī. Negribētu piedzīvot ziemu Spānijā. Nu jā, un izskatās, ka daudz sanāks iet pa lietu.

Tagad dodos uz Toledo skatīties El Greko.

Laiks ir noskaidrojies un es pat nedaudz nožēloju, ka neiesmērējos ar pretiedeguma krēmu.

 

25.03.18. 16:00 Toledo

El Greko apskatījos.

El Greko ir lielisks.

Es gan gaidīju, ka būs nedaudz vairāk viņa darbu.

Bet tie, kas bija, bija labi.

Būtībā, kolekcija sastāv no 12 apustuļu komplekta un vēl pāris darbiem.

Bet tik un tā es nekur vienuviet tik daudz El Greko neesmu redzējis.

Mans pirmais pārsteigums bija iebraucot Toledo stacijā.

Stacijas ēka bija celta mudehar stilā un to nu es šeit pavisam negaidīju.

Tik tālu uz ziemeļiem mudehars šķiet, kā no citas operas.

Sevišķi, ņemot vērā, ka laukā 10 grādi un visai nepatīkams vējš.

No stacijas uz vecpilsētu ir jāiet kāds gabaliņš.

Jāpāriet pāri tiltam un tad sākas kāpiens uz vecpilsētu.

Un mudehars šeit ir visur.

Un vēl visur ir ukraiņi, krievi un visur esošie ķīnieši ar paškociņiem.

Šodien ir pūpolsvētdiena, tāpēc ielās vietējos iedzīvotājus var atpazīt pēc apkaltušiem olīvu zariem rokās.

Šķiet, ka īsi pirms manas atbraukšanas bija arī procesija.

Devos pa taisno uz El Greko muzeju.

Pa ceļam gan, redzot kaut ko interesantu, katrreiz labprāt nomaldījos un devos apskatīt arī citas vietas.

Tomēr beigu beigās nonācu pie muzeja.

Izrādījās, ka El Greko muzejs ir bez maksas.

Man vienkārši iedeva biļeti un teica ‘ej’.

Pats muzejs, būtībā, ir rekonstrukcija, kā varēja izskatīties El Greko māja.

Protams, celta mudehar stilā ar azuležo, ornamentiem, balkoniņiem, arkām un citiem smukumiem.

Un tad visa šī smukuma starpā bija arī gleznas.

Vairāk gan El Greko laikabiedru, skolnieku un dēla gleznas, taču bija arī divas telpas, kur varēja skatīt pašu El Greko.

Pašās beigās gaidīja skaists Sorojas darbs.

Vēl nedaudz paklīdis pa pilsētu, nolēmu apskatīt pili un katedrāli.

Katedrālē iekšā netiku.

Taču pilī izrādījās militārisma muzejs.

Mani tādas lietas neinteresē, bet, kad izrādījās, ka bez maksas.

Izstaigāju.

Precīzāk – pastaigāju, nepietika pacietības visam, tāpēc izgāju kādu ceturto daļu pirms meklēt izeju.

Nolēmu, ka jāpaēd, jo pēdējo reizi kaut kas ēsts vairāk, kā pirms 24 stundām.

Tūristu centrā to darīt negribējās, tāpēc devos atpakaļ uz stacijas pusi, kur atradu vienu restorānu, kurš bija vaļā.

Vilciens pēc divām stundām, vakarā jāizdomā, ko darīt Madridē.

[vēl pāris bildes pilsētas ilustrācijai]

 

 

25.03.18. 22:20 Madrid

Atgriežoties Madridē gribēju izstaigāt kādus kultūras un arhitektūras objektus, jo vēl plānojas muzeju diena.

Atcerējos, ka Madridē ir jābūt ēģiptiešu 2. gs. p.m.ē. templim, kuru ēģiptieši uzdāvināja spāņiem pateicībā par kaut kādu palīdzību.

Devos meklēt.

Pa ceļam sanāca iet garām visai garlaicīga paskata svētā Jēkaba baznīcai. Tur bija kaut kāda kustība. Jau gandrīz pagāju garām, taču atgriezos, jo gaisā smaržoja pēc Notikuma. Tūristu apkārt nebija, bet vietējie izskatījās nemierīgi un rotēja baznīcas apkārtnē. Pamanīju cilvēku ar videokameru uz stalažām un vēlāk vēl vienu – pūlī. No rīta Regita teica, ka Sarmīte esot teikusi, ka visu šo nedēļu pa visu Spāniju būšot procesijas. Kad es pirmo reizi biju Spānijā – Palencijā, man rādīja bildes ar pirms Lieldienu procesijām. Tas izskatījās ļoti dīvaini un skaisti un kopš tā laika es jau daudzus gadus pasīvi cerēju to redzēt dzīvē. Šeit bija sajūta, ka tūlīt notiks tieši Tas. Kad es apstājos gaidīt, cilvēku nebija daudz. Bet procesija nenāca un cilvēku kļuva arvien vairāk. Tālumā redzēju pavīdam melnus konusus. Pēc tam parādījās arī svečturi un platformas ar svētajiem, ko nes šādās procesijās. Vēl pēc laika tālumā atskanēja bungu rīboņa. Bet procesija joprojām nenāca.

Es nogaidīju gandrīz stundu. Cilvēku palika vairāk. Pūlis veidojās un ieņēma formu atstājot vietu, kur varētu būt, ka ies procesija. Neviens neregulēja, cilvēki paši stājās. Tad atstātajā tukšumā iebrauca policijas mašīna ar bākugunīm. Visi aizturēja elpu. Pūlis pieklusa. No aiz līkuma parādījās sētnieks ar ratiņiem ar divām atkritumu tvertnēm. Pūlis izelpoja un atskanēja smiekli. Sētnieks iekārtojās aiz policijas mašīnas un sāka apstaigāt tukšo placi savācot izsmēķus.

Visbeidzot parādījās procesija.

Brīdinājums: Visi video ir jāskatās ar skaņu.

Un izmainīja maršrutu. Pūlis momentā transformējās.

Sākumā gāja cilvēki melnā ar konuscepurēm. Tiem sekoja dīvaini ģērbti vīrieši, ar kaut kādiem maisiem galvā [nomainītie platformu nesēji].

Tad nāca platforma ar krustā sisto Jēzu. Kad tā apstājās mums pretī, atskanēja dziedāšana.

Es sākumā nolēmu, ka tas ir ieraksts, kas nāk no platformas iekšpuses – tur apakšā bija cilvēki, bet tad pamanīju, ka dzied sieviete pie atvērta loga. Dziedāšana pieņēmās spēkā un pūlis apklusa. Tā bija ļoti skumja dziesma un absolūti neizklausījās pēc spāņu valodas. Nedaudz izklausījās pēc fado. Kad dziedāšana bija galā, izskatījās, ka dziedātāja raud. Raudoši cilvēki šur un tur parādījās arī procesijā, kaut gan bija arī tādi, kas smaidīja. Emociju gamma bija plaša.

Procesijā parādījās vismaz viens bīskaps, bet man bija aizdomas par vēl 5. Kad pienāca Marijas platforma, sieviete atkal dziedāja un vēl žēlabaināk, kā iepriekšējā reizē.

Pēc tam nāca armijas pūtēju orķestris un procesija pagāja garām. Procesija gāja tālāk, bet saule jau norietēja un kļuva tumšs. Aizgāju līdz katedrālei.

Uzmetu aci pilij.

Neko interesantu vai jaunu neieraudzīju, tāpēc devos tālāk pie ēģiptiešu tempļa.

Ēģiptiešu templis izrādījās maziņš, garlaicīgs un slēgts.

Tumsā izgaismots ar atspulgu baseinā tas noteikti bija interesantāks, kā būtu bijis dienā.

Atpakaļ ceļā apsvēru domu kaut kur ieiet un paēst vai vismaz izdzert vīna vai kolas glāzi, taču atturējos.

Negribējās. Rīt – muzeji un Kordoba. Parīt – Seviļa. Aizparīt…

 

26.03.18. (pirmdiena)

26.03.18. 15:20 Madrid

Antonio Carneiro. A Vida. Esperanca, Amor, Saudade (1899-1901)

Es ļoti sen neesmu tā salis. Naktī nedrīkst izbāzt no zem segas pat pirkstiņu. Mājās guļamistabā naktī turu 17 grādu un jūtos ļoti komfortabli. Neminēšu cik ir šeit, jo zem 3 segām vienalga ir auksti.

Saulīte ik pa laikam izlien no aiz mākoņiem. Tādos brīžos spāņi kā zvirbuļi izlien laukā sildīties. Vietējie saka, ka laikapstākļi nav raksturīgi Madridei šajā gadalaikā. Āra kafejnīcas aprīkotas ar infrasarkanajiem sildītājiem un plediņiem.

Sarunāju, ka mani vakarā sešos savāc BlaBlaCar’s, tā ka man visa diena brīva Madridē.

Pirmais punkts – Reina Sofia.

Amadeo de Souza-Cardoso. Dame (Menina dos cravos) (1913)

Un, jāatzīst, vilšanās. Ja Madridē ir 2 – 3 stundas un jāizvēlas uz kuru muzeju iet, ja vienīgi mākslas mīlis nav fanātisks spāņu 20. gadsimta mākslas piekritējs, jāizvēlas El Prado.

Amadeo de Souza-Cardoso. Os Galgos (1911)

Es nenožēloju iztērēto laiku un naudu, jo bija jaukas lietas, taču gaidīju es daudz vairāk.

Fernand Léger, Charlotte Perriand. Joies essentielles, plaisirs nouveaux. Pavillon de l’Agriculture, Paris, Exposition Internationale (1937/2011)

Ko es negaidīju redzēt – Pikaso Gerniki – nez kāpēc man likās, ka tā ir Ņujorkā. Daudz Miro, kas arī iepriecināja.

Joan Miro. La casa de la palmera (1918)

Daudz arī Dalī, bet Dalī ir viens no nedaudzajiem māksliniekiem, pret kuriem man attieksme laika gaitā praktiski nemainās – man nepatīk Dalī.

Joan Miro. La sonrisa de alas flameantes (1953)

Man Reja darbi bija daudz, bet atskaitot metronomu bija visai garlaicīgi.

Man Ray. Indestructible object (1964)

Patika arī man nezināmu spāņu mākslinieku sērija par tēmu, kā amerikāņu māksla nogalināja Dišānu.

Pašu amerikāņu mākslinieku bija ļoti maz.

Yves Klein. Victoire de Samothrace (S.9) (1962)

Es gaidīju Vorholu, Lihtenšteinu, Baskjā, bet redzēju tikai vienu tumšā stūrī paslēptu Rotko. Es gan pieļauju arī, ka es labu daļu no ekspozīcijas neredzēju, jo navigācija bija zem jebkuras kritikas.

Rene Magritte. Grelots roses, ciels et lambeaux (1930)

Kad es sapratu, ka nespēju noorientēties, nolēmu, ka iešu pakaļ kādam bariņam, bet drīz vien izrādījās, ka visi maldās un blisinās plānos tāpat, kā es.

Carmen Laffon. La novia (1960)

Ja es sūdzos par kaut kādiem Latvijas vai igauņu muzejiem, ka ir slikta navigācija, tas tikai tāpēc, ka līdz šim nebiju bijis Reina Sofijā.

Prado arī sagādāja vilšanos.

Zāles un ekspozīcijas ir pārkārtotas, navigācija arī ir sabojāta. Gaismas, kā bija drausmīgas, tā arī ir. Mans mazais prieciņš bija par El Greko un Dīreru. Muzejs jau jauks, pastāvīgi ej garām mākslas darbiem, kurus zina visa pasaule, bet kaut kā šoreiz nebija manas pirmās reizes sajūsmas un piepildījuma sajūtas. Turklāt, es ļoti noguru. Man sāp kājas pēc vakardienas nieka 24km un mugura. Es nespēju iedomāties, kā iešu Camino. Es absolūti neesmu tam gatavs.

26.03.18. 17:20 Madrid

Izdevās nopirkt nazi, tagad viss nepieciešamais priekš Camino man ir. Gaidu, kad parādīsies mašīna. Vēl jāizdomā, kur palikt Kordobā. Šī ir mana trešā reize Madridē, bet iepriekšējās bija tādas nosacītas. Pirmoreiz atbraucu Atochas stacijā, aizgāju līdz Prado muzejam, izstaigāju, atgriezos stacijā un devos tālāk.

Otrajā reizē aizskrējām līdz pilij un atgriezāmies stacijā, lai dotos tālāk. Šoreiz man bija divas dienas un man šeit nebija ko darīt. Vakar situāciju izglāba procesija. Šodien vispār negribējās nekur iet. Šī noteikti nav mana pilsēta. Un vēl viena lieta – izskatās, ka man ir par daudz Spānijas. Viss jau tik pazīstams un skaidrs, ka kļūst garlaicīgi. Man vēl paliek saraksts ar vietām ko Spānijā gribētu apmeklēt, bet šķiet, ka šobrīd tas neko labu nenesīs. Tagad visa cerība uz Kordobu. Tai ir jābūt lieliskai. Ja nebūs, par Spāniju uz kādu laiku jāaizmirst.

Bet ja pavisam atklāti – man pietrūkst jūras, bet vislabāk – okeāna. Okeāns, šķiet, varētu uzlabot manu garastāvokli.

26.03.18. 22:50 Cordoba

Varbūt okeāns arī spēs. Uz šo brīdi esmu uz 70% nolēmis, ka rīt braukšu nevis uz Seviļu, bet uz Kadisu. No Kadisas līdz Seviļai ~140km, līdz Lieldienām tieši atnākšu.

Šoferis trāpījās sakarīgs un labi runāja angļu valodā. Dzīvo Madridē, bet strādā Kordobā.

Brauciens bija interesants. Sanāca braukt cauri visai Kastīlijai-Lamanšai. Šoferis teica, ka tas ir Dona Kihota reģions un šeit arī ir Dona Kihota maršruts, kuru daudzi vietējie iedzīvotāji ejot, ceļa malās šur tur gadās (starp desmitiem vēršu) pa kādam siluetam – tipiskais Dons Kihots zirgā un Sančo Pansa uz ēzeļa. Pa ceļam gana daudz dzirnavu, arī tās, šķiet, kas bija Vladimira Poznera filmā par Spāniju. Iespējams, ka es nepareizi dzirdēju, bet šoferis sauca gadu no 9. gadsimta. Daudzas no šīm dzirnavām esot bijušas cietušas vētrās, bet tagad atjaunotas. Vienai pat griezās spārni.

Interesanti, ka visa Kastīlija Lamanša ir ļoti līdzena, tikai tālumā redzami kalni. Šoferis teica, ka es uzreiz sapratīšu, kad iebrauksim Andalūzijā, un tā arī bija. Ainava izmainījās acumirklīgi un līdzenumu vietā parādījās tipiskie Andalūzijas pauguri. Un tālu tālumā spīd Sierra Nevadas sniegotās galotnes, rodas sajūta, ka tās saplūst ar debesīm un ne vienmēr var pateikt, kurš ir mākonis un kurš – kalns.

Kordobā nevarējām aizbraukt līdz hostelim, kuru es noīrēju, jo visa vecpilsēta bija slēgta satiksmei.

Mani izlaida pie vecpilsētas ar novēlējumu – Ej!

Izrādījās, ka arī tas nav tik viegli izdarāms.

Visa vecpilsēta mudžēja no procesijas un pārvietošanās bija praktiski neiespējama. Tā procesija, kuru vakar redzēju Madridē bija miniatūra salīdzinot ar to, kas notika šeit.

Es ierados pilsētā pirms divām stundām, bet spriežot pēc bungu rīboņas – procesija joprojām iet.

Visai skaists un izteiksmīgs pasākums. Man tomēr izdevās pret straumi izspraukties līdz hostelim.

Izrādās, ka es kļūdījos un tā nav atsevišķa istabiņa. Neko darīt, jāsāk pierast gulēt vienā telpā ar citiem cilvēkiem.

27.03.18. (otrdiena)

27.03.18. 11:00 Cordoba

Gulēju drēbēs, sākumā salu, pēc tam bija karsti, meitenes bija ieslēgušas kondicionieri uz sildīšanu. Septiņos nostrādāja modinātājs – es, cenšoties nevienu nepamodināt, salasīju mantas (cerams, neko neaizmirsu) un aizgāju uz dušu, kur ūdens bija knapi silts, nenotecēja normāli un tajā peldēja prusaks.

Pirms astoņiem laukā ir tumšs un 4 grādi.

Pa nakti ir lijis.

Es nakšņoju pie pašas mošejas – katedrāles, tāpēc apgāju tai apkārt, kas aizņēma samērā daudz laika.

Visas ielas aizspļaudītas ar sēkliņu čaulām.

Spāņiem agrāk šo netikumu nebiju pamanījis, bet vakar viss milzīgais pūlis, katram pa paciņai rokās un čaulas lido uz visām pusēm.

Šodien čaulu kalnus sētnieki vāca visā pilsētā, ne tikai vecpilsētas daļā, kur gāja procesija.

Bija apmēram pusdeviņi, kad es sapratu, ka negribu palikt šai pilsētā līdz diviem, kad parādās visai daudz transporta variantu uz Kadisu.

BlaBlaCar rādīja, ka viena meitene dodas desmitos.

Uzreiz norezervēju un man divas reizes noskaitīja pa 19€.

Bija vēl daudz laika, tāpēc paklīdu pa vecpilsētu.

Kādās dzirnavu drupās gulēja, un tie, kas negulēja, mēģināja pāroties, kādi vismaz 10 vienādi balti kaķi ar melnām galvām.

Nolēmu aizklīst vecpilsētā, bet pēc pusstundas tāpat izgāju pie katedrāles.

27.03.18. 11:20 vilciens Cordoba – Seville

Vārti bija vaļā, tāpēc iegāju un izstaigāju iekšpagalmu.

Maksāt 10€ par apmeklējumu nebiju noskaņots.

Atradu romiešu templi – tā vietā bija tempļa pamati un svaigi uzstādītas svaigi izgatavotas kolonnas.

Nogaidīju mašīnu, taču tā arī neparādījās.

Izrādījās, ka meitene atcēlusi braucienu, bet tas nez kāpēc neparādījās aplikācijā.

Man kopā noskaitīti 38€, redzēs kad un vai tos atgriezīs.

Nākamais autobuss tikai divos, BlaBlaCar arī, bet izrādās, ka pēc vienpadsmitiem ir vilciens caur Seviļu.

Man vēl ir iespēja izlekt Seviļā un rīt iziet no Seviļas.

Es nedomāju, ka es tā darīšu.

Gribu okeānu. Pirms trijiem būtu jābūt tur.

Kordoba neko lielu iespaidu neatstāja.

Man ļoti atgādināja Palmu de Majorku.

Un es neatrastu ko tur darīt līdz diviem. Sajūta, ka visu esmu redzējis man iestājās ap deviņiem no rīta. Varbūt pat agrāk.

Un vispār – Spānija mani garlaiko, kaut gan diezgan iespējams, ka man vienkārši prekaminālie depresijas uzplūdi.

Un vēl viena lieta. Šī atziņa sāka manī veidoties jau vairākus gadus atpakaļ, taču es to neielaidu savā apziņā. Iespējams, ka mans depresīvais noskaņojums ir pie vainas, bet beidzot es esmu gatavs to atzīt – Spānija ir neskaista. Es varu turpināt nepabeigtos teikumos – “Spānija ir neskaista jo…” Jā, Spānijā ir ļoti daudz skaista – dažos reģionos, kā Galīcijā un Andalūzijā ir skaista daba. Protams – jūra. Ir daudz skaistas arhitektūras, bet – lielākoties, tā ir iepriekšējo gadsimtu arhitektūra. Jā, gadās jauki mūsdienu izņēmumi, arī tagad dara kaut ko skaistu, piemēram, vakar iebraucot Kordobā braucām garām ēkai, kur ļoti skaisti bija izgaismots un gaismas radīja efektu, kas izskatījās pēc peldoša cilvēka.

Bet kopumā Spānija ir neskaista un pie tā cilvēks strādā roku rokā ar dabu. Dominējošās krāsas šai valstī ir pelēka un brūna. Brūns ir tuksnesis, par kuru Spānija kļūst karstuma un ūdens trūkuma rezultātā. Un pelēks ir cilvēka celtais. Briesmīgas, neglītas noliktavu tipa ēkas ir it visur, un tās dominē Spānijas ainavā. Izkaltušas upes, dubļu sanesumi. Spānijā vienīgā ūdenstilpne ar caurspīdīgu ūdeni, ja atskaita kalnu strautus, ir jūra un okeāns.

Un drupas, drupas, drupas un starp tām slejas daudzstāvenes bez sejas.

27.03.18. 17:00 Cadiz

Camino bēg no manis.

Nekādas informācijas nav.

Septiņos atvērs kaut kādu iestādi, kur, varbūt, kaut ko zinās teikt, bet tiktāl – tukšums.

Vienīgi, uzturoties pilsētā šur un tur sāku pamanīt flečas.

Tā ir laba zīme..

Okeāns skaists, bet pagaidām īpašu entuziasma uzplaiksnījumu sevī nepamanīju.

Pilsēta pavisam maziņa uz pussalas, no visām pusēm jūra.

Redzēt gan, atskaitot grandiozu katedrāli un visai izteiksmīgu rātsnamu, īpaši nav ko.

Nu, un milzīgu prāmi pašā vecpilsētas centrā.

Vakardienas pieredzes sists paņēmu istabiņu Airbnb.

Atbraucu, zvanu domofonā, bet tur ‘kāpēc tu zvani?’.

Izrādās, ka nebija atnācis paziņojums.

Nometu somu un devos uz pilsētu.

Paēdīšu.

Blakus taisās iet procesija, bet laikam tik ilgi šeit nesēdēšu.

27.03.18. 22:30 Cadiz

Sākās procesija, es devos staigāties, bet nekur tālu neaizgāju.

Uzreiz atdūros procesijā. Kad izdevās izkļūt no pūļa, nonācu nākamajā.

Vēlāk apstaigāju un tomēr atradu, ka šim pasākumam tomēr ir robežas, tālāk problēmu nebija. Kad gribēju iet skatīties procesiju, gāju skatīties procesiju.

Septiņos bija jābūt Camino birojā. Patraucēja prāmis, devos skatīties, kā tas aties un redzēju maģiju – kā deviņstāvu māja apgriežas uz vietas un aizbrauc.

Ja es tā iemācītos vadīt kaut vai Sea Estu, būtu gana izcils kapteinis.

Septiņos ofisā neviena nebija.

Blakus veikala saimnieks pateica, kur jaunais birojs, taču tur arī neviena nebija.

Piezvanīju – otrā galā angļu valodā nerunāja, bet spāņu mēlē man paskaidroja, ka birojs atvērsies otrdien septiņos.

Pārjautāja vai sapratu – lai nāku otrdien septiņos, pateicu, ka visu sapratu un noliku klausuli.

Bija otrdiena – divdesmit minūtes pāri septiņiem.

Pagaidīju līdz bez divdesmit minūtēm astoņiem un devos mājup pa ceļam sapērkot produktus ceļam.

Rīt no rīta aiziešu uz Santjago baznīcu.

Ja nekā, iešu bez svētceļnieka pases un nopirkšu to Seviļā.

Ir ko piebilst: