Sociālistiskā arhitektūra Ungārijā

Lielā mērā savai īpatnējai arhitektūrai Ungārijai ir jāpateicas tam, ka jau pirms kara bija attīstījusies funkcionālisma arhitektūra, bija samērā maza ietekme no Padomju Savienības puses, kas attiecās uz atteikšanos no ‘pārmērībām’ un pastāvīgu vislētāko risinājumu meklēšanu, nerēķinoties ar sekām. Nebija mazsvarīgi arī tas, ka pēc kara valstī bija palikuši daudzi talantīgi arhitekti, kuri ķērās pie sagrautās Ungārijas atjaunošanas un jaunu pilsētu radīšanas.

Jaunu dzīvojamo māju celtniecība aizsākās 1947. – 1949. gados un galvenokārt bija saistīta ar jaunu kalnraču ciematu veidošanu. Šajā laikā sāk attīstīties tipveida projektēšana. Parādās jauni mājokļu tipi, starp kuriem izplatītas vienas sekcijas daudzstāvu ēkas, sekciju ēkas ar trim dzīvokļiem uz stāvu, galeriju tipa ēkas, rindu un pāru veida vienstāva ēkas. Šo ēku arhitektūrā tika izmantotas formas, kuras bija radītas vēl pirms kara. Lai atdzīvinātu kompozīciju, kā izteiksmes līdzekļus izmanto balkonus, lodžijas, pirmā stāva nesošās konstrukcijas, horizontālus un lentveida logus, plakanus jumtus, u.c. Un, atbilstoši laikmetam, liela uzmanība tiek pievērsta racionālam iekštelpu plānojumam.

Budapešta. Obuda.

Paralēli jaunu dzīvojamo masīvu un ciemu celtniecībai ungāru arhitekti pievēršas vecās apbūves atjaunošanai Budapeštā, Šopronā, Vesprēmā, Estergomā, Egērā un citās vēsturiskās pilsētās, kuras bija cietušas kara laikā. Restaurācijas procesā tiek ņemti vērā vēsturiski izveidojušies apbūves ansambļi, ielu un laukumu plānojums, u.c. Rekonstruējot vēsturiskās ēkas ārējo fasādi parasti centās saglabāt maksimāli tuvu vēsturiskajai, taču iekštelpas parasti tika pārplānotas atbilstoši laikmeta prasībām un tendencēm.

Pilsētbūvniecības attīstība iegūst jaunu vērienu pirmajā piecgadē (1950. – 1954.). Daudzo industriālo centru izveide rada nepieciešamību pēc jaunu dzīvojamo rajonu, ciemu un pilsētu būvniecības. To projektēšanas procesā tiek apstiprinātas jaunas pilsētbūvniecības koncepcijas un paņēmieni (pakāpeniskā apkalpošanas sistēma, industriālo zonu izolācija), attīstījās tipveida projektēšanas un būvniecības metodoloģija.

Īpaši nozīmīgs darbs tika veikts pie jaunu pilsētu projektēšanas. Šai laikā tiek aizsākta Dunaujvarošas, Tatabaņjas, Komlo, Oroslanas, Ajkas, Kazincbarcikas būvniecība.

Šo pilsētu plānotajā ģenerālo plānu un detālizstrādes struktūrā pilnībā izpaudās šī perioda pilsētbūvniecības stilistiskie paņēmieni – perimetrālā ielu un laukumu apbūve, slēgtie kvartāli, ansambļu kompozīcijas pa asīm. Galveno pilsētu maģistrāļu un laukumu apbūves siluetu, ēku fasāžu plastiku noteica tiekšanās pēc monumentālisma un svinīguma un orderu motīvu izmantošanas.

Ar piecdesmito gadu sākumu sabiedrisko ēku arhitektūrā parādās jauns virziens, kuru nosauc par ‘klasiskā mantojuma apgūšanu’. Šāda, piemēram, ir Apgabala domes māja  Šagatorhanā (1951. gads, arhitekts P. Nemet), kurā atbilstošā laikmeta arhitektūras iezīmes mijas ar modernisma elementiem.

Šalgatorjanas pagasta padome. Foto atrasts internetā.

Plašu izplatību Ungārijā iegūst venas sekcijas dzīvojamās mājas ar nelielu stāvu skaitu, tautā sauktas par kubveida. Ar šāda veida mājām ir apbūvēti vairāki Dunaujvaroš rajoni (1951. gads, arhitekts I. Šells).

Ungāru tradicionālajā apbūvē parādās plašs dažādu konsoļu izmantojums un uz tām balstītām brusām. Šis pats paņēmiens tiek aktīvi izmantots arī sociālisma laikmeta Ungārijas arhitektūrā. Tāpat no tradicionālās arhitektūras sociālistiskajā aizņemta dažādu materiālu, formu, faktūru un krāsu kombinēšana un ēku integrēšana ainavā un esošajā pilsētas apbūvē. Šie elementi atšķir ungāru arhitektūru no lielākajā daļā Padomju blokā izplatītās vienmuļās apbūves un piešķir tai zināmu šarmu.

Piecdesmito gadu otrajā pusē, līdzīgi, kā tas notika pie mums, līdz ar pastāvīgi pieaugošajiem dzīvojamo namu celtniecības tempiem, tiek izvirzīts uzdevums attīstīt tipveida projektēšanu un samazināt dzīvokļu izbūves izmaksas. Tiek izstrādāti strikti ekonomiskie normatīvi, samazināts mājokļu tipu skaits. Sāk plaši izmantot caurstaigājamās istabas un apvienotos sanitāros mezglus. Virtuvēs pazūd pieliekamie, zūd telpiskā vienotība. Līdz ar perimetrālās apbūves prasībām parādās sarežģītas konstrukcijas un plānojuma stūra sekcijas un līdz ar to palielinās standarta būvmateriālu apjoms, kas nonāk pretrunā ar ekonomiskās būvniecības prasībām. Tāpat prasībām neatbilda arī izplatītie ēku fasāžu dekorēšanas ar orderu arhitektūras elementiem paņēmieni. Atgādināšu, ka ar 1955. gadu visā Padomju Savienībā spēkā stājas spēkā PSKP CK nolikums “Об устранении излишеств в проектировании и строительстве”. Padomju Savienībā, tai skaitā arī Latvijā, sākas garlaicīgo pliko fasāžu ēra. Par laimi priekš Ungārijas, šis nolikums attiecas tikai uz Padomju Savienības valstīm.

Ar piecdesmito gadu beigām sāka jauns ungāru arhitektūras uzplaukums. Ap 1959. gadu sākas plānveidīga rajonu plānošanas projektu izstrāde visai valstij. Šī mērķa realizācijai valsts tiek sadalīta 9 rajonos. Sešdesmito gadu vidū tiem jau ir izstrādātas rajonu plānošanas shēmas. Aizsākas darbs pie specializēta tautsaimniecības profila apakšrajonu projektēšanas. Svarīgs posms rajonu plānošanas attīstībā bija ziemeļaustrumu ekonomiskā rajonu projekts, kura centrs atradās Miškolcā.

Dunaujvaroš ūdenstorņa celtniecība.

Starp piecdesmito gadu industriālās arhitektūras izcilākajiem paraugiem minami: metalurģijas kombināts Dunaujvarošā (arhitekti D. Frejs, F. Midošs, T. Kalman, T. Tomai, u.c.), metalurģijas kombināts Diošdjerā (arhitekti E. Rešatko, J. Nadj., I. Vaplers), siltumenergocentrāle Dunaujvarošā (arhitekts R. Matrajs), elktrostacija Tissaujvarošā, ķīmiskais kombināts Kazinbarcikā (arhitekti L. Laubers, F. Šusters, D. Horvāts), penicilīna rūpnīca Debrecenā (arhitekts D. Racs), tekstila kombināts Segedā (arhitekts I. Femješs) un alumīnija rūpnīca Inotā (arhitekts I. Sendrejs).

Saskaņā ar piecdesmito gadu beigās izstrādāto jauno iedzīvotāju novietojuma shēmu paredzēts ierobežot Budapeštas iedzīvotāju skaita, kurš uz to brīdi jau bija sasniedzis 2 miljonus, pieaugumu. Paredzēts uzcelt vairākas jaunas pilsētas agrāros apvidos. Tiek noteiktas prioritātes mazo un vidējo pilsētu attīstības veicināšanai, lauku apvidu apdzīvoto vietu palielināšana, un viensētu sistēmas likvidācija. Nozīmīgu pilsētbūvniecības lomu sāk spēlēt šajā laikā ceļamās monumentālās būves, pieminekļi Ungārijas atbrīvošanas cīņās piedalījušiem Padomju karavīriem. Grandiozākais no tiem – Atbrīvošanas piemineklis Gelerta kalnā Budapeštā, kuru 1947. gadā radījis skulptors Ž. Kišfaludi-Štrobls. Šis piemineklis kļūst par svarīgu pilsētas dominanti un neatņemamu pilsētas silueta sastāvdaļu.

Sešdesmito gadu pirmajā pusē, kad pie mums notiek aktīva cīņa pret pārmērībām arhitektūrā, sevišķi – Budapeštā, parādās tendence bagātināt fasāžu plastiku, piešķirt ēkām lielāku dažādību izmantojot tādus izteiksmes līdzekļus kā vienotās rindās uz frontālajām un sānu sienām apvienotas lodžijas, balkoni, vertikālas kāpņu telpu stiklojuma joslas, kā arī atšķirīgu tipu logi.

Budapešta. Dzīvojamais komplekss Josefa Atillas rajonā. Arhitekts A. Meštars.

Otrajā sešdesmito gadu pusē uzcelto administratīvo ēku fasādes izceļas ar lieliem stikla laukumiem, kā arī vertikālo un horizontālo ritmu kombināciju, atšķirīgu apdares materiālu krāsu un faktūru izmantojumu. Šajā laikā rodas daudz interesantu arhitektoniski kompozicionālu risinājumu. Bieži vien tiek būvēti nelieli bloki, pacelti uz stabiem horizontāli paralelipīdi ar lentveida stiklojumu, tāds, piemēram, ir Kultūras nams Šalgotarjanā (1965. gads, arhitekts G. Srogs).

Tirdzniecības iestādēm sešdesmitajos gados raksturīgs kontrasts starp vienlaidu stiklojumu pirmajā stāvā un pliku sienu otrajā stāvā, labs piemērs ir universālveikals Ozdā (arhitekti E. Špiro un T. Ligetti).

Sešdesmito gadu beigās mājokļu tipu skaits, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, palielinās vairākkārtīgi. Līdzās sekciju ēkām atkal parādās galeriju tipa ēkas, zema stāvu skaita un daudzstāvu vienas sekcijas nami, blokmājas, paneļmājas un monolītās betona mājas, mājas ar dzīvokļiem divos līmeņos, rindu, bloka, ar iekšējiem koridoriem (viesnīcu tipa), kolektīvās mājas vecpuišiem un cilvēkiem gados. Ap šo laiku blokmāju un paneļmāju būvniecība sastāda vairāk par 50% no visas dzīvokļu būvniecības Ungārijā.

Līdzās tipveida projektiem šajā laikā Ungārijā joprojām tiek būvēts diezgan daudz dzīvojamo māju pēc individuāliem projektiem. Pilsētu centros tiek celtas mājas – ‘plombas’, kuras vairāk vai mazāk veiksmīgi iekļaujas esošajā apbūvē. Daudz tiek projektētas un celtas eksperimentālās mājas ar jauniem dzīvokļu tipiem konstruktīvo sistēmu un telpisko risinājumu pārbaudei.

Sešdesmito gadu dzīvokļu būvniecībā lielu izplatību iegūst viesnīcu tipa mājas nelielām ģimenēm un vientuļajiem. Lielās pilsētās parasti šādas mājas tiek būvētas kā daudzstāvu korpusi kombinācijā ar horizontāliem veikalu un sabiedrisko pakalpojumu blokiem. Raksturīgs piemērs šādam kompleksam ir ‘Vecpuišu māja’ Dunaujvaroš, arhitekts J. Finta. Daudzstāvu māja tika projektēta kā pilsētas dominante, kuras uzdevums bija atdzīvināt nedaudz monotono pilsētas apbūves siluetu. Šīs ēkas iekštelpu plānojums balstīts uz viesnīcas tipa koridoru sistēmu ar nelieliem, paredzētiem vientuļiem un nelielām ģimenēm, dzīvokļiem.

Tipveida arhitektūrā parādās paņēmieni estētiskai tipveida ēku dažādošanai ar balkonu, lodžiju, logu un citu elementu palīdzību. Parādās šaha dēlītim līdzīgs balkonu un lodžiju izvietojums, slīpi erkeri, un citi elementi.

Sākot ar sešdesmito gadu sākumu uzplaukumu piedzīvo kopmītņu tipa mājokļu celtniecība augstākajām izglītības iestādēm, tehnikumiem, zinātniskajiem centriem un lielām ražošanas iestādēm. Raksturīga kompozīcija – daudzstāvu dzīvojamā ēka ar uz malām paplašinātu pirmo stāvu, kurā izvietojas sabiedrisko pakalpojumu centri, līdzīgi kā augstākminētajā vecpuišu mājā Dunaujvaroš.

Šalgatorjana – jaunā laukuma kopskats, priekšplānā Universālveikals. Arhitekts J. Finta, 1968. gads.

Pamazām sociālisma arhitektūra zaudē savu ietekmi. Astoņdesmitajos gados rūpniecības krīzes, protams, atstāj ietekmi arī uz arhitektūru. Kopš 1989. gada Ungārija kļūst par demokrātisku republiku. Komunismu celt pārstāja, urbanizācija pārstāja būt aktuāla, rūpniecībā un metalurģijā cilvēku loma sāka mazināties. Arhitektūra pārstāja īpaši atšķirties no tā, ko mēs redzam arī pie mums vai jebkur citur Centrālajā un Austrumeiropā.

 

Vairums satura ņemts no šejienes: В.И. Кудряшов  «Архитектура Венгерской Народной Республики». «Всеобщая история архитектуры. Том 12. Книга вторая. Архитектура зарубежных социалистических стран» ред. Н.В. Баранов.Москва, Стройиздат, 1977

Ir ko piebilst: