Pirmā no četrām dienasgrāmatas daļām par piedzīvoto 2018. gada pavasarī Spānijā. Es ierodos Spānijā un domāju, kuru no Camino maršrutiem, lai iet. Es salstu, jūtos slikti emocionāli un nesaprotu, ko ar sevi darīt. Un man pārstāj patikt Spānija.
Regitas dzimšanas dienā saņēmām uzaicinājumu, no kura nu nekādi nevarējām atteikties. Mums bija iespēja piedalīties dievlūgšanā par godu Kapadokijas Cēsarejas Vasīlijam (jeb kā to sauc Latvijā – Basilijam Lielajam) un Kristus apgraizīšanas svētkiem. Juliāniskajā kalendārā 13. janvārī (pēc Gregoriāniskā kalendāra) ir 31. decembris, tātad, arī vecgada vakars. Īpaši bija arī tas, ka tā bija vecticībnieku dievlūgšana. Viens no visaskētiskākajiem un noslēgtākajiem, arī Latvijā retākajiem vecticībnieku atzariemm Fodosejevci. Mums lūdza, lai paturētu noslēpumā draudzi un pēc iespējas neizplatītu informāciju, taču paredzu, ka ar šo ierakstu es šo lūgumu nepārkāpšu saglabājot dievnamu un draudzi anonīmus un ņemot vērā, ka šo blogu lasa tikai inteliģenti un izglītoti cilvēki, kuri nekādā gadījumā nesagādās problēmas cilvēkiem, kuri mūs laipni uzaicināja, uzņēma un pēc mises mūs cienāja un atbildēja uz daudzajiem jautājumiem.
Kā mēs vispār līdz tam nonācām? Viss sākās ar Camino 2014. gada aprīlī. Mēs tikko sākām tikties ar Regitu, un pat īsti nesākām, vēl bija liels jautājums vai tur kas būs. Pa ceļam ejot periodiski sarakstījāmies, viss Ceļš pagāja tādā saldsērīgā noskaņā. Līdz pat tam, ka praktiski nolēmām, ka pēc manas atgriešanās pārstāsim tikties. Ceļš bija noiets, ceļā pavadītas gandrīz divas nedēļas. Un tad mēs ar brāli pavadot mūsu līdzgājēju no Vācijas, kurš devās tālāk, pagājāmies vēl mazliet un ieraudzījām nelielu kapliču okeāna krastā. Aldis noteica, ka ja viņš kādreiz nolems laulāties, tad viņš to darīs šādā vietā.
Kāzas/ceļojums/avantūra sākas šodien. No rīta uz darbu, nepaspētie darbi. Ātri visi savācamies un pec deviņiem izbraucam no Rēzeknes. Visu ceļu visus uzjautrina Māris – mūsu priesteris, kurš vadīs kāzu ceremoniju.
Pie mums brauca laikraksta Diena žurnālisti, lai uzaisītu reportāžu par ekotūrismu Latgalē. Par godu ciemiņiem, zinot, ka gribēs bildēt arī no malas, paņēmām ceturto buru – klīveri, kuru nebijām vilkuši kopš aizpagājušā gada. Vajadzētu uzlabot gaitu. Laiks bija visai vējains un viņi gribēja pavizināties ar Sea Estu, mēs arī īpaši neiebildām. Vējš bija ap 6 – 7 m/s, brauciens sanāca visai raits, virsū nāca melns mākonis, bet īpaši draudīgs neizskatījās, tāpēc noignorējām.
Ir pagājis pusotrs gads un šodien vai rīt no rīta atsākam iet. Aldis ar Aiju uztaisīja dzimšanas dienas pārsteigumu – uzdāvināja biļetes uz Porto.
Mums nesen bija sākušās nopietnas attiecības ar Regitu un vajadzēja kaut kā saliedēt ģimenes. Tērauds rūdās ugunī. Devāmies ceļojumā ar vienkāršu uzstādījumu – 8 valstis 16 dienās. Viegli pateikt, paveikt nedaudz sarežģītāk. Piezīmes veiktas ceļojuma procesā, tāpēc ļoti skopas un trūkst ļoti daudz svarīgu faktu, bet sniedz kopējo ieskatu. Nav nekā par avārijām un citiem piedzīvojumiem. Un tas, ka šajā ceļojumā bildināju Regitu (apprecējāmies pēc nedaudz vairāk kā 2 gadiem) tikai virspusīgi pieminēts.