25.12.2019 - trešdiena

Ziemassvētku rītā, uzreiz pēc svētku brokastīm, mēs ar Regitu un viņas vecāki, devāmies ceļā. Mērķis – Katovice, bet tā kā gulētas tik piecas stundas, cerība tikt kaut vai līdz Varšavai. Snauduļot sāku jau Lietuvā un kad nokļuvām Mariampolē, jau bez maz biju gatavs ņemt naktsmītnes tepat.

Lietuva

Marijampolė

Mūsu mērķis Mariampolē bija tikt pie cepelīniem.

Nu, cepelīnus vajadzēja tikai Ingūnai, pārējiem bija citas, atšķirīgas vēlmes.

Mēs izvēlējāmies restorānu pašā pilsētas centrā un pat atradām vietu, kur atstāt auto.

Sasēdāmies apkārt galdam, Ingūna jau bija noskaidrojusi, ka cepelīnus būs jāgaida 40 minūtes.

Pārējie izvēlējās kas nu ko – kartupeļu pankūkas pildītas ar gaļu un lielisku sēņu zupu maizes podiņā (Latvijā man šī ēdiena ļoti trūkst), klimpas.

Un izrādījās, ka mūsu daiļā aptetovētā viesmīle nerunā nevienā no piedāvātajām valodām (angļu, krievu, poļu).

Kad sapratām, ka būs jāgaida ilgi, centāmies nokomunicēt, ka mēs vēlētos iziet nelielā vakara pastaigā pa Ziemassvētku Mariampoli, kamēr gatavojas mūsu ēdiens.

Skaidrošanas mēģinājumi rezultējās nelielā histērijā no viesmīles.

Meitene pusraudot, puskliedzot paziņoja, ka “net russkiy, net polskij, ne angliski, noriu kalbėti lietuviškai”.

Likām mierā un izgājām laukā.

Meitene izskrēja mums pakaļ laukā kaut ko kliedzot.

Izrādījās, ka jāsamaksā, sak, “un ja jūs neatnāksiet, man pašai tas viss būs jāēd?”.

Norēķinājušies par draudošo maltīti (un devuši saprast, ka zupas vēlamies saņemt kopā ar otrajiem) devāmies skatīt naksnīgo eglīšpilsētu.

Eglīšpilsēta izrādījās krāšņa.

Ar gaismām strādāt vēl būtu nedaudz jāpiešaujas (nedaudz nepareizi veidotas perspektīvas), taču daudz kas ir ok un nepiekasīgiem cilvēkiem viss izskatās absolūti fantastiski (kaut gan šogad pat Rēzekne bija neraksturīgi labi izrotāta).

Izstaigājām galveno laukumu, nokāpām Poēzijas parkā.

Šeit ar Regitu, Kasparu un Māru bijām pirms pusotra gada un tad viss izskatījās svaigs. Tagad ir nedaudz cietis no huligāniem, taču joprojām ir samērā jauki. Kopumā, pilsēta rada ļoti patīkamu priekšstatu.

Kad bijām gana staigājuši, atgriezāmies restorānā un mums tūlīt pat pasniedza zupas un otros.

Viss bija ļoti garšīgi.

Baidījos, ka pēc sātīgās maltītes braukšana būs pavisam smaga, taču nebija tik traki.

Pirms Varšavas pārliku mērķi uz Lodzu.

Tur arī pārnakšņojām.

Polija

Łódź

Lodzā jeb Vūdžā sagaidījām 2018. gadu, kurš mums izrādījās piedzīvojumiem visai bagāts un nākamo – 2019. gadu jau sagaidījām San Francisko. Mēs mitinājāmies pašā pilsētas centrā, vecākajā pilsētas viesnīcā. Gājēju iela bija krāšņa, tauta trokšņaina un Manufaktura – revitalizētais rūpnīcu rajons, kurā notika Jaungada svinības, pēc tautas masām atgādināja Čenstohovu Dievmātes parādīšanās svētkos.

Šoreiz paņēmām viesnīcu ne tik centrālā pilsētas daļā un nokļuvām pamatīgā geto. Viss baisākais, kas bija manos Polijas stereotipos, šeit bija koncentrētā veidā. Viesnīca starp metāllūžņu kalniem un reklāmu aplenkumā. Tepat tiesas nams, uz kuru, spriežot pēc ceļa seguma, apsūdzētos atved tankā vai vismaz bruņu mašīnā. Viss ļoti neomulīgi un drūmi. Un tās reklāmas! Polijas mūžsenā sērga!

Istabiņas nebija neko labas, bet tas nekas, mums vajadzēja pārlaist nakti un saņemt spēkus rītvakar būt Krakovā. Šo funkciju iestāde lieliski pildīja.

26.12.2019 - ceturtdiena

Naktī pirms gulētiešanas palūkojos kartē uz saviem miljons karodziņiem ‘want to visit’, pakasīju galvu un devos gulēt ar vieglu smaidu. No rīta ceļabiedriem piedāvāju – braucam uz Vroclavu. Mēs ar Regitu jau 100 gadus gribam uz Vroclavu, riņķis nav gaužām liels un šosejas šeit ātrgaitas.

Wrocław

Vroclava manā sarakstā ir kopš izlasīju par Oranžo revolūciju un par Vroclavas rūķiem (Krasnoludki).

Viena no Oranžās alternatīvas (Pomarańczowa Alternatywa) miermīlīgajām aktivitātēm astoņdesmitajos gados bija rūķu oranžās cepurēs zīmēšana uz ēku fasādēm.

Starp citu, Oranžā alternatīva bija interesants virziens, ne gluži politisks, bet ļoti valdību kaitinošs.

Visu, kas sistēmai svēts, noveda līdz absurdam – sākot ar miliciju, un beidzot ar 8. martu.

Tā, provokācijas rezultātā milicija pa pilsētu tversta salavečus un beigās tiek aizturēti 77 nevainīgi dāvanu nesēji.

Saukļi „obywatelu, pomóż milicji, pobij się sam” – “pilsoni, palīdzi milicijai, piekauj sevi pats”.

„Funkcjonariuszy MO prosimy o wsparcie funkcjonariuszy SB i zejście do podziemia” – “Aicinām milicijas darbiniekus atbalstīt valsts drošības darbiniekus un doties pagrīdē”

“Vivat Sorbovit” – “Lai dzīvo Sorbovit (dzirkstošais dzēriens)”

“Nie ma wolności bez krasnoludków” – “Bez rūķiem nav brīvības”.

Pirmā rūķa skulptūra bronzā tika uzstādīta 2001. gadā un pēc četriem gadiem tās sāka uzstādīt masveidā.

Šobrīd Vroclavā un tās apkārtnē bronzas rūķu esot pāri četriem simtiem.

Braucot uz Vroclavu mūsu mērķis bija atrast vismaz vienu rūķi.

Taču izrādījās, ka esot centrā nepaklupt pret kādu no tiem, ir visai grūti.

Pastāvīgi jāskatās zem kājām un apkārt.

Vietās, kur ir tūristi, ir vieglāk.

Vienkārši jāskatās, kur bariņš satupušos tūristu, turpat būs arī kāds no Vroclavas rūķiem.

Rūķi ir lieliski.

Manuprāt, tas ir ļoti veiksmīgs un, rezultātā – organisks pilsētas simbols.

Un – bronza, nevis putuplasts vai ģipsis.

Mans pirmais jautājums bija ‘hm, interesanti, cik rūķi pa šiem gadiem ir nozagti’.

Vikipēdija uz šo jautājumu atbildi nesniedz.

Rūķi nav vienīgais Vroclavas daiļums.

Arī pati pilsēta ir visai eleganta.

Vroclava vēsturiski bija vācu pilsēta ar nosaukumu Breslau, Preßlau un Prassel.

Starp citu, čehu valodā – Vratislav, latīņu – Vratislavia.

Pēc Otrā pasaules kara, kad Vroclava nonāca Polijas teritorijā, tajā bija gandrīz 190 tūkstoši vāciešu un tikai 17 tūkstoši poļu.

Kā jau visur pēc Otrā Pasaules kara – tauta tika pārvietota.

Pēc Otrā pasaules kara Polija tika vaļā no visiem saviem vāciešiem.

Vācieši paši muka vai arī tika pārvietoti uz Austrumvācijas teritorijām.

Pēc Potsdamas konferences lēmuma no Polijas kopumā tika pārvietoti nepilni 2 miljoni vāciešu, kuru mājas bija Polijas vecajās un jaunajās teritorijās.

Tās bija deportācijas, kuras, kā stāvēja rakstīts Potsdamas lēmumā, notika “in orderly and humane way“.

Bet bija arī tādas, par kurām oficiāli Polijas varas iestādes neziņoja.

No dažādiem avotiem saskaitot visās Vācijas okupācijas zonās no pēckara Polijas teritorijām nonākušos vāciešus, sanāk vairāk par 6 miljoniem vāciešu.

Ja minētie divi miljoni pēc Potsdamas lēmuma deportētie vāciešu varēja ņemt līdzi tik daudz, cik varēja panest, tai skaitā gultas veļu, traukus un līdz 500 reihsmarkām uz personu, ne vienmēr ir īsti zināms, kādos apstākļos mājas bija jāatstāj pārējiem 4 miljoniem vāciešu.

Uz austrumiem no Oderas un Neises upes, agrākajās vācu teritorijas, uz 1948. gada martu bija palikuši ne vairāk par 100 tūkstošiem etnisko vāciešu.

Starptautiskie eksperti bažījās, ka iztukšotajās zemēs radīsies vakuums, taču tā nenotika vis. Jau 1948. gada oktobrī iedzīvotāju skaits agrākajās Vācijas teritorijās sasniedza piecus ar pusi miljonus, no kuriem tikai miljons šeit dzīvoja arī pirms kara.

Vairums no poļiem, kuri nonāca šajās teritorijās, tika deportēti no savām mājām citās teritorijās.

Daļa – no Ļvovas jeb Lembergas, kura līdz tam bija poļu pilsēta, bet nu tika atdota Ukraiņiem un poļi no tās pārvietoti.

Poļi tika pārvietoti arī no Viļņas, kura nu bija kļuvusi par Lietuvas PSR galvaspilsētu.

Kā arī no Grodnas, kura tagad piederēja Baltkrievijai.

Pēdējā vācu skola Vroclavā aizvērās 1963. gadā.

Kara laikā puse pilsētas tika sagrauta un rekonstruējot, līdzīgi, kā Dancigā jeb Gdaņskā – arhitektūra tika deģermanizēta un polinizēta, tika aizvākti gadsimtus veci uzraksti un epitāfijas vācu valodā, iznīcinātas visas vācu kapsētas, vienvārdsakot, tika izdarīts viss, lai pilsētā nekas neliecinātu par to, ka šeit kādreiz bija vācieši.

Izdevās tas, jāsaka, meistarīgi. Pilsēta ir ļoti glīta, arhitektūra izskatās harmoniski un organiski un skatoties uz visu šo skaistumu, nevienu mirkli nenāk prātā, ka tas, uz ko mēs skatāmies, ir vien kādus 70, nevis 300 gadus vecs.

Gluži tāpat kā Gdaņskā (tad nu es nesaprotu, kāpēc Varšavā viss atjaunots tik nevīžīgi, ka burtiski no katra ķieģeļa staro ‘līdz karam es atrados citā vietā un pat citā pilsētā’).

Vroclavu noteikti ir vērts apskatīt.

Ir iespaidīgi. Un tie rūķi!

Sobocisko

Braucot cauri šim ciemam, ieraudzīju ļoti savdabīgu baznīcu un viduslaiku akmens krustu un apstājos, lai to visu apskatītu.

Ciems atrodas blakus Vroclavai un tāpat kā Vroclava līdz 1945. gadam atradās Vācijas teritorijās.

Pirmais pieminējums avotos 1145. gadā.

1. gadsimtā šai vietā atklāti ķeltu apbedījumi un luzitāniešu kultūras kremācijas.

Baznīca gotikas stilā celta četrpadsmitā gadsimta sākumā, pārbūvēta 1708. gadā un pēc tam – 1959. gadā.

Ciemā ir divi viduslaiku akmens krusti (mēs gan redzējām tikai vienu).

Pastāv uzskats, ka krusti varētu būt uzstādīti slepkavības vietā. Viduslaikos slepkavības vietā vainīgie, izpērkot savu vainu nogalinātā ģimenes un Dieva priekšā, dažkārt uzstādīja krustu. Šādi krusti ir atrasti teju visas Eiropas un Krievijas rietumu daļas teritorijās.

Taču pastāvēja arī citas krustu uzstādīšanas tradīcijas, tai skaitā kā zvēresti, līgumi, pateicība, u.c.

Katowice

Katovica vēsturiski ir bijusi Silēzijas galvaspilsēta un arī šobrīd ir Silēzijas vaivodistes galvaspilsēta.

No 1953. līdz 1956. gadam saucās Stalinogród.

Pilsēta salīdzinoši jauna, pirmais pieminējums pašās 16. gadsimta beigās, pilsētas tiesības tikai 1865. gadā.

Šobrīd, ar nepilniem 300 tūkstošiem iedzīvotāju Katovice neietilpst pat lielāko Polijas pilsētu desmitniekā.

Astoņpadsmitā gadsimta vidū apkārtnē tika atklātas bagātīgas akmeņogļu iegulas, drīz pēc tam sākās Pirmais Silēziešu karš, kura rezultātā Augšsilēzija nonāca Prūsijas sastāvā.

Rezultātā pilsētā ierodas vācu un prūšu amatnieki, tirgotāji un mākslinieki un kopā ar tiem atnāk arī pirmie ebreji.

Katovices attīstībai, pateicoties tērauda industrijai, par labu nospēlēja Pirmais pasaules karš.

1. gadā Silēziju okupē Polija un līdz pat 1939. gadam tā atrodas Polijas teritorijā.

Pēc Augšsilēzijas plebiscīta vairums vāciešu dodas emigrācijā.

Jāatzīst, ka mēs Katovicē nonācām vienkārši garāmbraucot.

Izlaist pilsētu, kurā neesmu bijis, ja ir jābrauc garām, es nevarēju, bet vispār mēs braucām uz Tychy.

Katovices piepilsētu. Nez, ko es varu pateikt par Katovici.

Pilsēta moderna, attīstīta, sakopta, bet likās visai garlaicīga.

Un vienīgais, kas atšķaida šo pilnīgi perverso ne/smukumu, ir Padomju stila kioski ar šausmīgajām spilgtajām poļu reklāmām, gruveši pilsētas centrā.

Arhitektūra – pilnīgs vinegrets, sajaukums no kaut kādām 19. gadsimta paliekām, funkcionālismiem/bauhausiem un vairāk un mazāk gaumīgas modernās arhitektūras.

Jāatzīst, ka man vairāk likās mazāk.

Man ir ļoti jāsaņemas, lai to pateiktu, bet es uzskatu Katovici par neglītu pilsētu.

Tomēr bija arī šis tas, kas man patika. Piemēram, Betlēme. Jau Lietuvas pilsētās šajā gadalaikā sākas Betlēmes, Polijā tās ir katrā mazākajā ciemā un viena iespaidīgāka par otru. Taču kopumā ņemot, vairums ir pilnīgi bezgaumīgas. Tādēļ Katovices Betlēme pārsteidza.

Tā bija vienkārša, bez spilgtām krāsām, figūras izgatavotas, sapītas no dabīgiem materiāliem, kopumā izskatās lieliski un ļoti iespaidīgi.

Citādi bija Ziemassvētku tirdziņš (man likās, ka man patīk Ziemassvētku tirdziņi tikai laikā, kad dzīvoju Rīgā un nevienu Ziemassvētku tirdziņu, atskaitot Rīgas, nebiju redzējis un visur runāja par to, ka vienā vai citā vietā esot ideāls tirdziņš, bija ilūzijas. Tagad es esmu redzējis daudzus no šiem leģendārajiem tirdziņiem un esmu sapratis, ka Ziemassvētku tirdziņi ir domāti tikai priekš tam, lai decembrī man traucētu baudīt svešas pilsētas. Nu un nestu naudu tirgotājiem, protams. Nekādu citu funkciju tiem neredzu. Pirmā Eiropas (nu, vai ASV) pilsēta, kas aizliegs Ziemassvētku tirdziņu, nokļūs manā decembra apmeklējamo pilsētu sarakstā.

Jauka lieta bija mākslīgais saulriets.

Interesanti, ka šo ideju vēl nav nokopējuši visur, kur var iedomāties. Gan jau tā nav unikāla, bet iepriekš neko tādu nebiju redzējis.

Tychy

Viens no mūsu brauciena deklarētajiem mērķiem bija industriālo plānoto pilsētu apmeklēšana (kaut gan pat muļķim skaidrs, ka mēs vienkārši braucām ceļot… pie reizes izbraucot caur plānotajām pilsētām). Polijā manā sarakstā bija divas pilsētas – Tychy un Nova Huta. Ja par Nova Hutu ir dzirdējis katrs urbānists, Tychy bija mazāk zināma. Es par to nezināju itin neko. Un tad pēkšņi izrādījās, ka miests, uz kuru braucam ir 130 tūkstošu iedzīvotāju pilsēta. Pilsēta ir par 150 gadiem vecāka par Katovici, par kuras piepilsētu ir kļuvusi. No 1950. līdz 1985. gadam Katovices pievārtē, aptuveni Tychy vietā tiek celta plānota industriālā pilsēta. Kopš 1629. gada šajā pilsētā darbojas alus darītava un kā izrādījās, tad pārējā Polija to pazīst tieši pateicoties alum un vienai no Polijas lielākajām alus darītavām.

Mūsu apciemojums sanāca visai savdabīgs. Navigators, kad ievadīju pilsētas nosaukumu, ceļa noslēgumu parādīja kā smuku bantīti sastāvošu no četrām simetriskām cilpām. Samulsināja, taču devāmies ceļā. Izrādījās, ka navigators gribēja mani izvest pa transporta mezglu uztaisot četras cilpas katru reizi krustojot vienu un to pašu ceļa posmu. Skaisti un pilnīgi bezjēdzīgi. Turklāt, maršruta beigas izrādījās ātrgaitas šosejas vidū.

Devāmies tālāk un nonācām vecajā pilsētas centrā, kurš sastāvēja no pāris ne pārāk svaigām mājām, jauka centrālā laukuma ar šobrīd nestrādājošu ūdrīšstrūklaku, un baznīcu, kuras pagalmā atradās paprāvi kapi. Ūdrīši bija jauki, bet baznīcā notika bērnu Ziemassvētku koncerts.

Ļoti jauks koncerts. Arī pati baznīca interjerā izrādījās visai ievērības cienīga.

Tā nu mēs plānotās industriālās pilsētas vietā paklausījāmies bērnu Ziemassvētku koncertu baznīcā.

Kraków

Krakova manā apmeklējamo pilsētu sarakstā ir jau ļoti sen.

Esmu bijis caurbraucot, bet vienmēr gribēju redzēt centru.

Un… kā jau pēdējā laikā ar mani nereti notiek, vietas, kuras sen gribu apmeklēt, rezultātā izrādās absolūti garlaicīgas.

Tas pats notika arī ar Krakovu. Laikam žēl.

Taču no otras puses – Polijā ir pietiekoši daudz patiešām jauku pilsētu.

Un varbūt nākamreiz man arī Krakovā patiks labāk. Šoreiz izrādījās visai neinteresanti.

Iespējams, ka mani vienmēr vilināja apstāklis, ka tā līdz 1596. gadam bija Polijas galvaspilsēta, ka tā tiek uzskatīta par vienu no Eiropas skaistākajām pilsētām, nu un, protams, arhitektūra.

Krakovā dzīvo viena no agrākajām Rēzeknes Poļu skolas skolotājām, Ingūnas kolēģe. Mēs ar viņu braucām vairākos neliekos braucienos pa Latgali un gājām pārgājienā apkārt Lubāna ezeram.

Natālija atgriezās no Latvijas, kādu laiku pastrādāja Gruzijā, un tagad ir atpakaļ mājās – Krakovā.

Pie viņas mēs arī pārnakšņojām un atstājām Regitas vecākus.

Nometuši somas un kaut ko ieēduši ar tramvaju aizbraucām uz vecpilsētu.

Sākumā bija garlaicīgi, jo Natālija, kā tūrisma gids, stāstīja garlaicīgus faktus un veda uz garlaicīgām vietām.

Bet kad ar Regitu sākām atpalikt vai skriet pa priekšu, kļuva nedaudz labāk.

Kopējais iespaids – viduslaiku pilsētām visai tradicionāls arhitektūras stilu sajaukums.

Piemēram, tirgus laukumā blakus ir neogotika, baroks, jūgendstils, modernisms, romānika, un kaut kā tas sadzīvo kopā un pat nešķiet pārlieku šausmīgi.

It kā jau skaisti, bet laikam jau es biju gaidījis kaut ko pavisam citu.

Un… pils ir ļoti iespaidīga. Un tur iekšā ir arhīvs…

Kurā ir nekur nepublicēta informācija arī par Latgales pagātni.

No citām jaukām lietām – atradām Camino de Santiago ‘fleču’, kura, šķiet, nekur neved.

No muļķīgām lietām – man nepatīk Ziemassvētku tirdziņi un tas šeit ir liels.

Un vēl gaismas instalācijas joprojām taisa cilvēki, kuri ne īpaši saprot gaismas.

Tā, pie pils bija gaismas diožu eņģeļa spārni, pie kuriem bildēties, taču tā kā nekādas piegaismošanas no priekšas nav, skaidrs, ka bildē redzēs tikai spārnus.

Precīzāk, to spārnu daļu, kuru neaizsedz pozētāja siluets.

Bet tā nav tikai Krakovas īpatnība, gaismas instalācijas šobrīd populāras ir katrā sevi cienošā pilsētā, un lielākoties tās ir tieši tik nepārdomātas.

Krakovā pārlaidām nakti un nākamajā rītā devāmies uz visu urbānistu slapjo sapni – Nova Hutu.

27.12.2019 - piektdiena

Nowa Huta

Pilsēta leģenda, etalons, Padomju plānoto pilsētu karaliene, katra urbānista slapjais sapnis, viena no divām jebkad realizētajām dabā sociālisma utopijām.

Mēs ar Regitu sapņojām nokļūt Nova Hutā kopš sākām interesēties par plānotajām pilsētām.

Bet Nova Huta ir tālu un pa šo laiku mēs paspējām apskatīties neskaitāmas plānotās pilsētas gan bijušajā Padomju blokā, gan ASV.

Pieļauju, ka ja šī būtu mūsu pirmā plānotā pilsēta, mēs būtu sajūsmā.

Vai arī neko nebūtu sapratis.

Lēmums par Nova Hutas būvniecību tika pieņemts 1947. gada maijā.

Tika izstrādāts plāns 100 tūkstošu pilsētai ar platām, ar kokiem apstādītām alejām, parkiem, ezeriem un Sociālā reālisma stila ēkām. Projektējot ideālās sociālisma ēkas, arhitekti lielā mērā iespaidojās no divdesmito gadu Ņujorkas dzīvojamo namu arhitektūras.

Lielā mērā plānojumam ir jāpateicas nupat aizsāktajam Aukstajam karam. Platajām ielām un milzīgajiem pagalmiem bija jāaizkavē uguns izplatīšanos. Kokiem bija jāslāpē kodolsprādziena triecienvilni. Kopējais pilsētas plānojums bija veidots tādā veidā, lai to varētu salīdzinoši vienkārši pārvērst cietoksnī. Protams, zem katras daudzdzīvokļu ēkas un sabiedriskās iestādes tika izbūvētas bumbu patvertnes.

Celtniecība aizsākās 1949. gadā un sākotnēji tā tika celta kā atsevišķa pilsēta, taču 1951. gadā pilsēta administratīvi tiek iekļauta Krakovas teritorijā un vēl pēc gada tiek izbūvēta Krakovas tramvaja līnija, kura iekļauj arī Nova Hutu.

1. gadā tiek uzcelta tēraudlietuve Huta im. Lenina, tās darbinieki kļūst par Nova Hutas iedzīvotājiem. Tērauda lietuve kļūst par lielāko valstī, tāpat rajonā tiek atvērta lielākā Polijā tabakas rūpnīca un milzīga cementa rūpnīca.

Akmens ogles veda no Silēzijas, dzelzs rūdu no Padomju Savienības, bet gatavie produkti tika sūtīti pa visu Poliju.

Jāatzīst, ka sociālistiskā klasicisma jeb Staļina ampīra arhitektūra savā ziņā ir ļoti skaista un neko līdzīgu nekur Padomju pilsētās es redzējis neesmu.

Ievērības cienīga ir Silamē Igaunijā, taču šeit tā vairāk atgādina franču neoklasicismu. Nu, tā nav vienīgā līdzība ar Franciju. Pilsētas plānojums kopumā diezgan lielā mērā atgādina Parīzi, tikai arhitektūra pieklusinātāka, mazāk dekoratīvo elementu. Un veseli kvartāli vienotā stilā.

Ražošanas zona ir ļoti iespaidīga.

Braucot pa ražošanas zonu paveras skats uz kādu titānisku zaļu ēku, kura, kā izrādās, ir atkritumu ceplis.

Nova Hutas centrā mēs izbraucām centrālo apli un iebraucām vienā no tā atejošajām asīm.

Tur arī atstājām mašīnu un pa milzīgu neoklasicisma portālu ienirām pagalmos.

Pagalmi ir milzīgi.

Daļā no pagalmiem atrodas pazemes autostāvvietas.

Taču interesanti, ka zeme virs autostāvvietām ir nožogota un nekādi netiek izmantota.

Pagalmos ir sabiedriskās ēkas.

Zaļās zonas ar koku un krūmu apstādījumiem.

Un braucamās daļas, lielākoties – vienvirziena.

Protams, ka braucamās daļas ir aizliktas ar auto.

Auto stāv arī uz trotuāriem un nekādas zīmes, ka novietot auto uz trotuāra aizliegts, nemanīju.

Mūsu pasaules daļā tas it kā ir pašsaprotami, taču Polijā, Slovākijā, Čehijā un Ungārijā šo parādību varēja vērot salīdzinoši bieži.

Pie dažām kāpņutelpām tikai ir zīmes, kur raksta, ka nevajadzētu novietot auto ar aizmuguri pret māju.

Tas tāpēc, lai iedzīvotāji, kuri aizmirsuši aizvērt logu, nenosmaktu no izplūdes dūmiem.

Auto zaļajā zonā vairāk izskatījās pēc normas, kā pēc izņēmuma.

Šķiet, ka pret to šeit pagaidām necīnās.

Jauki, ka visām kāpņutelpām durvis ir ar stiklojumu, tādā veidā kāpņutelpas nekļūst par pagrabiem un izejot ārā var redzēt, kas notiek laukā, neatverot durvis.

Bet atkal – šajā pasaules daļā tas visai raksturīgi, pie mums pagaidām uzskata, ka kāpņutelpām vajadzīgas bruņotas metāla durvis, kurām jānotur vismaz neliels kājnieku uzbrukums.

Jaunajās vai renovējamās mājās beidzot sāk likt arī stiklotas durvis, taču, diemžēl, tas joprojām ir vairāk izņēmums, kā norma.

Dažkārt pirmā stāva logi ir restoti, kas liek domāt, ka noziedzība šeit tomēr nav nekas nepieredzēts un daži pilsoņi šādi jūtas drošāk.

Dažviet var redzēt nelielus, kāpņutelpas mēroga, ziņojumu dēļus.

Jauka bija zīme, kura portālā aizliedz spēlēt bumbu un zīmēt uz sienām.

Protams, ka sienas ir apzīmētas ar bezgaumīgiem tāgiem.

Daži urbānisti uzskata, ka grafiti parādās tur, kur vietējiem iedzīvotājiem sienas liekas pārāk vienmuļas un garlaicīgas.

Es, laikam gan, neesmu tik pieņemošs.

Ēkām ir priekšējās fasādes puse, un pagalma puse, un pagalma pusē kāpņu telpām arī ir izejas.

Un tāpat kā līdzīgos gadījumos pie mums, pagalma durvis arī šeit lielākoties ir slēgtas.

Tas pats raksturīgs arī daudzām paneļmājām pie mums. Pagalma sienas joprojām nokārtas ar satelītšķīvjiem.

Pie mums to darīt nedrīkst un tie pilsoņi, kas vēlas skatīties aizjūru kanālus, satelītšķīvjus liek uz jumta vai kur citur, kur tie nekrīt acīs.

Pozitīvi, ka nemanīju kondicionierus.

Bet skaistākais elements, kas ir šīm ēkām, ir divstāvu balkoni ar apgrieztām kolonnām.

Tie piedod savādu vieglumu šīm masīvajām nepārtrauktajām piecstāvu sienām.

Lielajos pagalmos ir arī dažādas sabiedriskās celtnes – bērnudārzi, klubi, garāžas.

Kā arī koplietošanas objekti – paklāju sitamie, rotaļu laukumi, soliņi, atpūtas stūrīši, jaunākais modes kliedziens – āra trenažieri.

Staigājot pa šiem pagalmiem nepamet sajūta, ka atrodies Roberta Ovena utopiskajā pilsētā.

Pagalmi ir tik milzīgi, ka no tiem izbraucot stāv zīme ‘jūs pametat pagalmu’.

Izejot laukā no dzīvojamās zonas sākas sabiedriskās zona.

Šeit ir neiespējami garlaicīgs muzejs ar bunkuru zem tā.

Aiz muzeja atrodas mūzikas skola, būvēta vairākos posmos.

Vecākā daļa varētu attiekties uz sešdesmitajiem – septiņdesmitajiem gadiem.

Jaunākā daļa ir moderna.

Aiz mūzikas skolas parādās moderna deviņdesmito gadu mājokļu arhitektūra.

Ir šādi tādi visai interesanti paraugi.

Un tālāk ir milzīgs parks, no kura paveras skats no kalna pāri Vislai uz termoelektrostaciju.

Nedaudz pastaigājām arī pa salīdzinoši jauno dzīvojamo rajonu, kur sabūvētas mums ierastākas blokmājas, gan lielākoties trīs un četru stāvu.

Šeit arī pagalmos ir parki, bet jau parādās iemītas spontānās taciņas, kuras nebija īpaši daudz oriģinālajā rajonā.

Netrūkst arī šim laikmetam raksturīgo veļas žāvētāju un paklāju sitamo, bet parādās arī kaut kas mums nepazīstams.

Blakus paklāju sitamajam tāds kā soliņš. Nav īsti skaidrs, kam domāts.

Šajos pagalmos ir redzams, ka ir realizēti arī pavisam svaigi labiekārtošanas projekti. Un jāatzīst, ka pat gaumīgi. Tā vietā, lai pagalmos izveidotu milzīgas autostāvvietas, tajos turpina iekārot dārzus.

Atpūtas vietas. Vasarā jābūt skaisti.

Protams, nekur nepazūd padomju barjeras, kuras izskatās visai atbaidoši un neviens tās nav iedomājies noņemt.

Kā vēstures liecība – jauki, bet absolūti nevajadzīgi un atbaidoši.

Sevišķi tās krāsas. Sākotnēji milzīgie bulvāri bija milzīgi bulvāri, bet kad lika tramvaja sliedes, tās tika izliktas pa bulvāra centru, nodalot joslas. Viss jau būtu labi un pareizi, taču šis ir vēl viens moments, kas prasa sakopšanu.

Sajūta, skatoties uz šo “daiļumu”, ir kā atgriežoties PSRS.

Visā visumā, ja gribas izbaudīt tādu labā PSRS pieredzi, pagaidām šī ir ideāla vieta, kur gūt samērā autentisku pieredzi.

Bet es domāju, ka pēc dažiem gadiem viss stipri izmainīsies.

Es neticu, ka šo pilsētu pārvērtīs par muzeju.

Par tūrisma objektu Nova Huta noteikti kļūs (ja joprojām nav), bet Padomju Savienības elementus tajā varēs saskatīt tikai ļoti uzmanīgs novērotājs.

Podhale

Podgales nosaukums radās 19. gadsimta vidū. Sākumā tas attiecās tikai uz Tatru ziemeļu nogāzi, taču laika gaitā to sāka saistīt arī ar vairāk uz ziemeļiem esošām teritorijām un 20. gadsimta sākumā jau Nowy Targ atradās Podgales teritorijā.

Mūs Podgale interesē galvenokārt tai raksturīgās arhitektūras dēļ. Poļu valodā šo stilu sauc styl zakopiański vai styl witkiewiczowski, t.i. Zakopanes stils. Šādā stilā celtās mājas sauc dom góralski, t.i., gurāļu jeb kalniešu māja.

Gurāļi – Górale, burtiski tulkojot no poļu valodas ir kalnieši ir kopīgs nosaukums daudzām etnokulturālām poļu grupām, kuras apdzīvo kalnainos reģionus Podgalē un Beskidos Polijā, Slovākijas ziemeļrietumos un Čehijas ziemeļaustrumos. Kalnieši pārsvarā runā mazpoļu un silēziešu dialektos.

Gurāļu mājas nevar nepamanīt par cilvēks, kuru arhitektūra absolūti neinteresē. Interesanti, ka šo stilu 19. gadsimta beigās radīja gandrīz mums kaimiņos – Žemaitijā dzimis mākslinieks Stanisław Witkiewicz.

Vitkevičam, ierodoties Zakopanē piedāvāja uzprojektēt villu. Pēc specialitātes gleznotājs, viņš paņēma par pamatu vienkāršās, taču ļoti bagātīgi dekorētās mājas, pievienoja jūgendstila elementus un šādi radās villa “Koliba”, kura joprojām apskatāma Zakopanē.

Vitkeviča radītais stils kļuva tik iecienīts, ka šodien Podgalē tas tiek uzskatīts par tradicionālu un, lai arī tiek uzskatīts, ka šis stils arhitektūrā pastāvēja tikai līdz Pirmā pasaules kara sākumam, joprojām daudzas ēkas tiek celtas pēc Vitkeviča izstrādātajiem standartiem.

Būtībā, tā ir ģimenes māja, paredzēta dzīvošanai vairākās paaudzēs, kad vienuviet dzīvo vecāki, vecvecāki, bērni ar savām ģimenēm.

Dažām šādām mājām, ieskaitot pagrabu un mansardu, saskaitījām līdz pat 7 stāviem. Šodien laiki ir mainījušies un cilvēki vairāk nedzīvo vienā mājā pa 4 paaudzēm, tāpēc sākotnējā funkcija lielā mērā ir zudusi. Taču šobrīd tās lieliski kalpo kā viesu nami. Diemžēl, nekur neatradu iekšējo plānojumu, taču tie, kas ir bijuši, stāsta, ka ir visai interesanti organizēts sadalījums istabās un pārvietošanās starp stāviem.

Tradicionāli kalniešu māja celta no tēstiem baļķiem, guļbūves arī šobrīd ir visai izplatītas, taču nereti var redzēt arī mūra ēkas no šķeltiem akmeņiem, ķieģeļiem un ar dažādiem apmetumiem.

Zakopanes stils ir vērojams arī mēbelēs un tur tas izpaužas kalnu ornamentos un kalniešu tradīciju attēlojumos.

Podgale ir kalni, tāpēc šeit krasi mainās klimats.

Ja Krakovā līst lietus, iebraucot Podgalē, nonākam sniegputenī, kurš nevienu brīdi nepāriet.

Un satumstot kļūst pavisam jautri.

Zakopane

Zakopane ir gurāļu kultūras centrs un paši sevi sauc par Polijas ziemas galvaspilsētu. Pateicoties savai atrašanās vietai Zakopane ir ārkārtīgi populārs ziemas sporta veidu kūrorts un cilvēku skaits ziemas mēnešos vismaz desmitkāršojas. Pilsētā dzīvo 27 tūkstoši iedzīvotāju, taču gada laikā to apmeklē 2,5 miljoni tūristu.

Jāsaka, ka mēs pilsētā neredzējām it neko interesantu. Bija sniegputenis, satiksme bija ļoti apgrūtināta, mūsu auto nepietika saķeres, lai varētu uzbraukt pat nelielos kalnos bez ieskrējiena, turklāt, pilna pilsēta un apkārtējie lauki ar zirgu pajūgiem ar ragavām, kurās vizina tūristus.

Lai izlaistu Regitas vecākus un Natāliju, iebraucām pašā centrā, no kurienes izbraukšana – pārsimts metri, mums aizņēma vairāk par pusstundu.

Uzpildes stacijā mēģinājām nopirkt ķēdes riepām, taču pārdošanā to nebija. Nācās riskēt un braukt kalnos bez ķēdēm. Laukā jau bija kļuvis tumšs un sniegputenis, ledus un sniega ‘putra’ uz ceļa, serpentīns kalnos, un dzīva satiksme.

Brauciens līdz Slovākijai bija ļoti ilgs.

Slovākija

Iebraucot Slovākijā (šķiet, uz robežas bija karodziņš, jo mēs sapratām, ka esam Slovākijā), ceļš sāka vest no kalna.

Ja pa Poliju mums bija jāieskrienas katrā līdzenākā posmā, cenšoties nenoslīdēt no ceļa, lai varētu uzbraukt nākamajā kalnā, braukšana Slovākijā kļuva nedaudz vieglāka. Bija tikai jābremzē ar motoru un jācenšas neslīdēt. Lielā mērā neslīdēšanu nodrošina pati mašīna, tāpēc man paliek tikai cenšanās caur sniega sienu saskatīt ceļu.

Kežmarok

Trīspadsmitā gadsimta pilsētele Augsto Tatru pakājē. Dienā un skaidrā laikā fonā skaisti slejas baltas kalnu galotnes. Naktī un putenī mēs redzam tikai nakti un puteni.

Vrbov

Naktsmājas bijām atraduši pilsētā ar neizrunājamu nosaukumu Vrbov, un pat sanāca ierasties ne ārkārtīgi vēlu. Saimniece bija visai dīvaina un šodien svinēja dzimšanas dienu.

Pirmajā stāvā dzēra šņabi, pīpēja un dziedāja dzīrotāji, bet mēs nolikuši mantas devāmies uz Popradu meklēt vakariņas.

Poprad

Poprada atrodas tādās kā krustcelēs braucot no Polijas, tāpēc šai pilsētā biju bijis vairākkārt, bet tā normāli izstaigājis biju vienreiz. Taču vienīgais, ko atcerējos par Popradu, ka tai ir interesants reljefs un divas gājēju ielas atrodas dažādos līmeņos, padarot gājējielu dinamisku un patīkamu.

Slovākijā praktiski nav bezmaksas stāvvietu pilsētu centros, kas manā izpratnē ir visai labi un kaut nedaudz atslogo pilsētas centru no auto.

Taču tas nenozīmē, ka mēs nemeklējam variantus nemaksāt. Un Popradā mums šādu variantu izdevās atrast. Pašā pilsētas centrā ir tirdzniecības centrs.

Tad nu mēs atstājām mašīnu tirdzniecības centrā, no kura izgājām tieši uz gājēju ielas.

Nedaudz pastaigājām. Arhitektūra, kā jau Slovākijā pierasts, lielākoties, garlaicīga, un veco ēku Popradā nav daudz. Taču pilsētā, šķiet, ir kāds, kas kaut ko vismaz nedaudz saprot no gaismām.

Citās pilsētās parasti ir dažādi Ziemassvētku gaismu risinājumi ar kuriem bildēties, taču ļoti reti kāds ņem vērā, ka ja nav piegaismošanas no priekšas, parasti ir tumšs siluets uz gaismiņu fona.

Tad nu Popradā, lai arī bija kaut kādas figūras, ar kurām bildēties varēja tikai aizlienot aiz tām, bija arī oriģināli risinājumi. Piemēram, padziļināta gaismas arka 2020. Vairums cilvēku, protams, iekšā negāja un dabūja tādus pat siluetus, taču tie, kas bija uzķēruši domu, dabūja labi izgaismotus portretus. Bet domu, ka šeit ir kāds, kas saprot no gaismām līdz galam apstiprināja ‘foto rāmis’, kur arī gaisma krīt tieši uz bildējamā.

Cita starpā pilsētā ir daži jauki pieejamības risinājumi, kur izmantotas gan kāpnes (jo kāpnes ir forši, bet šodien tās jau maz kurš atļaujas likt, jo, taču, pieejamība), gan ļoti lēzeni celiņi tiem, kas ratiņkrēslā, invalīdu ratiņos vai kā citādi.

Tāpat centrā ir divvirzienu velo celiņš.

Kopumā, salīdzinot ar to, kas bija sešus gadus atpakaļ, kad biju šeit pēdējoreiz, izskatās diezgan progresīvi.

Izstaigājuši gājēju ielas aizbraucām uz Lidlu, no kurienes mūs izdzina, jo jau vērās ciet, taču tikām pie lazanjas.

Vrbov

Kad atgriezāmies Vrbovā, mājās ballīte gāja vaļā pilnā sparā. Mēs pagatavojām vakariņas un devāmies gulēt.

28.12.2019 - sestdiena

Tā nu izrādījās, ka Vrbova ir visā Slovākijā un arī ārpus tās pazīstams karsto avotu kūrorts. Regitai tādas lietas patīk un tāpēc no paša rīta, neskatoties uz sniegputeni, aizvedu Regitu uz āra peldi.

Bija ieradušies auto no Slovākijas, Polijas, Čehijas un Ungārijas, un, šķiet, redzēju pat mašīnu no Vācijas.

Peldes laiks bija noteikts divas stundas, tāpēc man palika laiks apskatīt ciemu. Jāsaka gan, ka neko daudz tur ko skatīties nebija. Baznīcā iekšā netiku.

Sienā bija iemūrēts uzraksts, kuru Google Translate nebija spējīgs man iztulkot. Baznīcai bija simpātisks tornis.

Priekšā slējās neliela stella, kurai vienā pusē bija Slovākijas ģerbonis, citā – kāds bīskaps un trešajā pusē, šķiet, bija dublēts ģerbonis.

Darīt šeit vairāk nebija ko, tāpēc aizbraucu atpakaļ gaidīt Regitu.

Kamēr gaidīju, nopirku vinjetes Slovākijai un Ungārijai un palasīju Survival guide, varbūt, ja sanāk iekulties kādā ķezā, noder.

Spišský Podhradie

Ceļš bija šausmīgs. Puteņoja, kalnu ceļi bija slideni, braukšana lēna un bailīga. Pa radio periodiski pārmāca mūsu mūziku ceļa informācijas radio stacija, kur vēstīja par to, ka Augsto Tatru rajonā viss esot slikti. Vēstīja slovāku valodā, bet ar mūsu poļu un krievu valodu zināšanām pietika, lai saprastu, ka dažos posmos ir izveidojušies sastrēgumi, iespējams, notikušas avārijas un uz Augstajiem Tatriem, kurp mēs šodien apsvērām domu doties, nokļūšana būtu samērā sarežģīta un ilga. Un tā vai tā mēs neko neredzētu, jo mūs 50 metru rādiusā aptvēra balta sniega siena.

Interesanta pārmaiņa notika brīdī, kad izbraucām uz šosejas (kur, starp citu, bija nepieciešama vinjete). Pazuda sniega un ledus putra uz ceļa, un, šķiet, pat putenis mitējās. Mēs izbraucām uzmanīgi ar kādiem 40km stundā, taču auto garām joņoja ar 130km stundā. Ceļš bija tīrs un sauss, redzamība lieliska. Un visu atlikušo laiku, ko mēs pavadījām šais valstīs, kad puteņoja, bija sals, sniegs un ledus, uz lielajām šosejām bija ideāli tīrs. Nu, atskaitot Čehiju, kur redzamība uz trases bija metri 20, bet šoseja tik un tā bija tīra.

Spišský hrad ir viena no Eiropas lielākajām pilīm un UNESCO mantojums. Un mums absolūti neinteresanta, kā visas pārējās piļu drupas, kurās gadījies būt. Nu, īsti apgalvot, ka esam bijuši Spišskas pilī arī nevar. Lai arī pie tās esmu dokumentēti otro, bet man ir aizdomas, ka kopsummā – trešo reizi, līdz tam ir jāiet labu gabalu un tāpēc vienmēr sanāk iebraukt stāvvietā, noknipsēt un doties projām.

Pa ceļam uz pili piebraucām pie Svētā Martina katedrāles. Arī nekas īpaši interesants, atskaitot to, ka šeit var apskatīties, kā izskatījās pilsētas, kuras veidojās apkārt katedrālēm, klosteriem. Mūriem apjozta pilsētiņa, celta klostera vajadzībām. Miniatūrs Kijevas Pečerskas lavrai.

Prešov

Prešovā agrāk nebiju bijis, tāpēc bija interesanti.

Sākumā piebraucot tai pat apsvērām izbraukt cauri un doties tālāk.

Tad nolēmām apstāties kādā nomaļā stāvvietā un apiet līkumiņu kājām.

Un beigās izrādījās, ka pilsēta ļoti dīvaina un redzēt to noteikti ir vērts.

Nu, vismaz Slovākijas kontekstā – noteikti.

Vecpilsēta ir vinegrets no baroka, rokoko, modernisma un nedaudz gotikas.

Katedrāle, centrālais laukums ar strūklaku, no kura turpinās centrālā iela.

Slovākijai samērā raksturīgs plānojums.

Protams, arī kolonna Sarkanajai armijai, kā jau pieklājas katrā pieklājīgā sociālisma valstī.

Trešā lielākā pilsēta Slovākijā.

Prešovā dzīvo gandrīz 90 tūkstoši iedzīvotāju.

Pirmoreiz avotos pilsēta kā Theutonici de Epuryes minēta 1247. gadā.

Kopš 1374. gada – brīvpilsēta.

No 12. gadsimta apkārtnē apmetas daudz vāciešu, kas ietekmēja arī straujo Prešovas attīstību.

1. gadā to praktiski pilnībā nodedzina poļi.

Tā ir tradicionāli kalpojusi par reģiona galvaspilsētu.

Ungārijas Karalistes laikā Prešova bija Sepes reģiona galvaspilsēta.

Tradicionāli tā ir Šariša reģiona galvaspilsēta.

Un šodien administratīvi ir Prešovas apgabala galvaspilsēta.

Pilsētā ir attīstītas mehānikas un elektroinženieru kompānijas, kā arī tekstilrūpniecība.

Tāpat Prešovā ir vienīgā sāls ieguves rūpnīca Slovākijā.

Pilsētā jau 1530. gadā aizsākās protestantisma kustība, kā rezultātā pilsēta diezgan stipri cieta.

1. gadā pilsētā tiek uzstādīts ešafots, kur tiek sodīti ar nāvi 30 cienījamākie pilsoņi – luterāņi.

Šodien protestantisms vairāk nav populārs, taču Prešovā atrodas Grieķu katoļu rita baznīcas metropolīta sēdeklis.

Arī Čehu un Slovāku pareizticīgās baznīcas autokefālijas sēdeklis (es nemaz nezināju, ka šāda autokefālija pastāv).

Sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā gadsimtā pilsēta kļūst par izglītības centru.

Šeit ir studējuši daudzi izcili vācu zinātnieki un pedagogi.

Deviņpadsmitajā gadsimtā tiek izbūvēts dzelzceļš un aizsākas industriālā ēra.

Ar 1948. gadu, nonākot Sociālisma blokā aizsākas sevišķi aktīva industrializācija ar visām izrietošajām sekām.

Jāsaka, ka pilsēta izskatās ārkārtīgi dīvaini. Par moderno slovāku arhitektūru es jau tāpat neko labu nevaru teikt, turklāt, kultūrai tipiskā tiekšanās pēc raibuma, savdabīgā gaume un nedaudz nihilistiskā attieksme pret materiālo kultūras mantojumu, kopumā dod ļoti savādu ainu. Kopainu ir ļoti grūti nosaukt par skaistu, bet tā ir ļoti specifiska un interesanta.

Prešova bija pretendente 2013. gada Eiropas kultūras galvaspilsētai, taču šis gods tika Košicei.

Uz turieni tad mēs tālāk arī dosimies.

Košice

Košice ir otrā lielākā Slovākijas pilsēta pēc Bratislavas.

Ja normāli Slovākijas pilsētas man šķiet visai līdzīgas, Košice galīgi krīt laukā no šī standarta.

Un jo sevišķi tā atšķiras no Prešovas.

Protams, liela nozīme ir arī pilsētas izmēriem, taču tā nav noteicošā atšķirība.

Arī Prešovu ar 90 tūkstošiem iedzīvotāju ir grūti nosaukt par mazpilsētu, taču gaisotne tajā ir absolūti provinciāla un pēc apmeklējuma mēs minējām, ka tajā varētu būt ap 30 tūkstošiem iedzīvotāju.

Košicē ir 240 tūkstoši iedzīvotāju un to var just.

Pēc bijušās Čehoslovākijas un Ungārijas standartiem, tā jau ir ļoti liela pilsēta.

Un ja mēs Prešovā būtu pirmoreiz bijuši pēc Ungārijas apmeklējuma, esmu pārliecināts, ka varētu to noturēt par Ungārijas pilsētu.

Un tas ir tikai cēloņsakarīgi – pēc 1910. gada tautas skaitīšanas rezultātiem 75% pilsētas iedzīvotāju bija ungāri.

Un tikai 15% slovāki.

7% bija vācieši.

Vāciešiem, kuri dzīvoja Prešovā 1945. gadā pēc Sarkanās Armijas okupācijas, nācās pamest pilsētu un kājām doties uz Vāciju vai uz Krievijas robežām.

Līdz pat 16. gadsimta vidum vācieši bija Košices pamatiedzīvotāji.

Taču 1650. gadā 72% pilsētas iedzīvotāju jau ir ungāri.

Un kā jau minēts, šāda situācija saglabājās 250 gadus.

Pilsētas rakstītā vēsture aizsākās 1230. gadā.

Kā Ungārijas karaliskā brīvpilsēta Kassa (Košices vēsturiskais nosaukums) bauda nozīmīgas priekšrocības.

Un 1347. gadā pēc hierarhijas kļūst par otro svarīgāko pilsētu karalistē pēc galvaspilsētas Budas.

Un šobrīd tā tiek uzskatīta par austrumu Slovākijas ekonomisko un kultūras centru.

Košice ir arī Košices reģiona galvaspilsēta.

Pilsētā atrodas reģiona centra sēdeklis, Slovāijas konstitucionālā tiesa, trīs universitātes un vairākas diecēzes.

Kā jau minēts augstāk, 2013. gadā tā, kopā ar Marseļu, kļuva par Eiropas kultūras galvaspilsētu.

Košices lielākais darba devējs ir metalurģijas uzņēmums “U. S. Steel Košice”, kurš nodrošina ar darbu 13 ar pusi tūkstošus pilsētas iedzīvotāju.

Pilsētai ir sava starptautiskā lidosta un aktīva dzelzceļa satiksme.

Labi ir saglabājies pilsētas vēsturiskais centrs.

Tas ir lielākais no visām Slovākijas pilsētām, ieskaitot Bratislavu, kuras vēsturiskā daļa ir visai skumja.

Centrā ir daudz gotikas, renesanses, baroka un jūgenda stilā būvētu kultūras pieminekļu.

Šeit pat slejas arī lielākā Slovākijas baznīca – Svētās Elizabetes katedrāle.

Pilsētas centrālā iela ar aristokrātu pilīm, baznīcām un pilsētnieku mājām tās malās atdota kājāmgājējiem un velosipēdistiem.

Interesants fakts – tā ir pirmā Eiropas pilsēta, kurai 1369. gadā tika piešķirts savs ģerbonis.

Starp citu, pilī, kurā tas notika (Diósgyőr) mēs būsim rīt no rīta.

Nu jā, augstāk minēju, ka 1945. gadā vāciešiem pilsēta bija jāatstāj un kājām jādodas projām.

Pirms tam pilsēta bija jāatstāj ebrejiem.

No 1939. līdz 1945. gadam pilsētu pameta 12 tūkstoši ebreju.

Vēl 2 tūkstoši, kuri nepaspēja aizbraukt, nokļuva koncentrācijas nometnēs.

Pilsētā joprojām ir saglabājusies sinagoga.

Taču pēc pēdējās informācijas to apmeklējot ne vairāk kā 8 cilvēki.

Kad Sarkanā Armija ieņēma Slovākiju 1945. gada janvārī, uz īsu brīdi Košice kļuva par Čehoslovākijas Republikas galvaspilsētu.

Tas gan turpinājās tikai dažus mēnešus, kamēr Sarkanā Armija nesasniedza Prāgu.

Kopumā, glīta pilsēta, bet, kā jau minēju, galīgi neizskatās ne pēc kā, ko mēs sagaidām redzēt Slovākijā. Tā ir pilnīga Ungārija.

Ungārija

Miskolc

Miškolca ir mūsu abu pirmā Ungārijas pilsēta.

Un tā uz mums atstāja iespaidu.

Atšķirībā no vairuma Ungārijas pilsētu, ko mēs apmeklēsim šajā braucienā, Miškolca ir vēsturiska pilsēta.

Pirmie arheoloģiskie atradumi ir no paleolīta, tātad cilvēki šeit esot dzīvojuši ilgāk kā 70 tūkstošus gadu.

Kaut kas līdzīgs pilsētai šeit izveidojies ap 9. gadsimtu, kad šajās zemēs ieradās ungāri.

Pirmās rakstītās liecības – 1210. gads.

1. gadā Miškolcai tiek piešķiras oppidum jeb tirgus pilsētas tiesības.

Ap šo pašu laiku karalis Ludviķis I tās pievārtē esošo Diósgyőr ciemu pārvērš gotiskā cietoksnī.

Diušgjor ciemu ar visu cietoksni šodien ir aprijusi Miškolca.

Pilsēta attīstījās strauji, taču 1544. gadā turki nodedzina Miškolcu un iedzīvotājus apliek ar smagiem nodokļiem.

Šāda situācija saglabājas līdz pat 1687. gadam, kamēr pilsēta atradās Otomaņu impērijas sastāvā.

Lielākajai daļai pašreizējās Ungārijas teritorijas šis laiks vēsturē ir ierakstīts kā stagnācijas un pagrimuma laiks, Miškolcai paveicās.

Otomaņu valdīšanas laikā Miškolca kļūst par nozīmīgu vīna audzēšanas centru un līdz tam nelielā tirdzniecības pilsētiņa 17. gadsimta sākumā jau sasniedz kaimiņos esošās Kassas jeb Košices izmērus.

Neatkarības no Hābsburgiem kara laikā 18. gadsimtā ungāru karavadonis princis Francis II Rakocci izvēlas Miškolcu par savu placdarmu. Bet pilsēta par to dārgi samaksāja, jo 1707. gadā impērijas karaspēks Miškolcu izlaupa un nodedzina.

Pēc četriem gadiem seko holeras epidēmija, kuras rezultātā pilsēta zaudē pusi no atlikušajiem iedzīvotājiem. Taču no Miškolca ļoti ātri atkopjas un jau 1724. gadā tā kļūst par Borsodas reģiona centru un tiek uzbūvēta reģiona valdes ēka. 1786. gadā pilsētā jau ir nepilni 15 tūkstoši iedzīvotāju un gandrīz divi ar pusi tūkstoši māju.

Pusotru gadsimtu turpinās pilsētas uzplaukums, kad 1873. gadā atkārtojas holeras epidēmija un vēl pēc pieciem gadiem seko šausmīgi plūdi, kuri aiznes ļoti daudzas dzīvības un daudzas ēkas iet bojā. To vietā gan tiek uzbūvētas vēl lielākas un iespaidīgākas.

Pirmais pasaules karš tik pat kā neietekmēja pilsētas apbūvi, taču daudzi iedzīvotāji krita karā vai par holeras upuriem. Pēc kara – 1918. gadā pilsētu okupē Čehoslovākijas armija.

Pēc Trianonas miera līguma noteikumiem Ungārija zaudē Kassu (Košici) un Miškolca kļūst par galveno reģionālo Ziemeļungārijas centru.

Rezultātā, trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados notiek pilsētas sprādzienveida attīstība.

Otrajā pasaules karā Ungārija, kā zināms, ir Vācijas sabiedrotais, taču Vācija nebija apmierināta ar Ungārijas vadību, tāpēc to okupēja un iecēla savu valdību.

No Miškolcas uz Aušvicu tiek izvesti 14 tūkstoši ebreju, vairums no kuriem nonāk gāzes kamerās. Kad izdzīvojuši ebreji pēc kara atgriezās pilsētā, apmēram 130 krita par upuriem Bultu Krusta, iepriekš valdošās partijas, biedriem.

Jau gatavojoties Otrajam pasaules karam Miškolca kļūst par valsts smago industriju centru un šo statusu pilsēta saglabāja līdz pat deviņdesmitajiem gadiem.

Pēdējais kara gads pilsētai bija vissmagākais, taču tā ļoti ātri atkopās, uzņēma savās robežās apkārtējos ciemus un kļuva par otro lielāko Ungārijas pilsētu ar 200 tūkstošiem iedzīvotāju.

Deviņdesmitajos gados, pēc Padomju bloka sabrukuma, metalurģijas industrija piedzīvo smagu krīzi.

Tā rezultātā arī strauji samazinās Miškolcas iedzīvotāju skaits.

Kopš 1980. gada iedzīvotāju skaits ir sarucis no 200 līdz 150 tūkstošiem, tas ir par ceturto tiesu.

Pašlaik Miškolca cenšas mainīt fokusu un industriju vietā attīstīties kā kultūras pilsēta.

Tātad, mūsu pirmais priekšstats bija aprakstīs Feisbukā īsi:

Izskatās, ka Ungārijai mēs abi gatavi nebijām. Šī mums abiem ir pirmā reize un pieredzes ir… visai interesantas. Es nevarētu pateikt, ka man patīk tas, ko mēs šeit redzam, bet man ļoti patīk, ka mums ir iespēja gūt šīs pieredzes. Mēs jau piederam paaudzei, kam sociālistiskās pieredzes ir eksotika.

Trīs reizes minēts vārds “pieredzes” un tas ir tieši tas, kā mēs uztvērām šo pilsētu, un arī turpmāko Ungāriju – nevis redzētais, bet pieredzētais. Jo redzēt šeit, atklāti sakot, nav īpaši daudz ko.

Tiszadob

Mēs bijām rezervējuši māju ciemā ar nosaukumu Tisadob. Kāpēc tieši tur, nezinu, iespējams tādēļ, ka mums bija jāiztiek 2 nedēļas ar 400€ un tur bija lēti. Bet varbūt tas bija pats liktenis, kurš mums diviem svētdienas ceļotājiem ar noslieci uz etnogrāfiju, gribēja parādīt dzīves fragmentiņu Ungārijas laukos. Lai nu kā, izvēle bija ārprātīgi pareiza un liktenim, Dievam un sievai, tas ir, visiem, kas varēja pielikt savu roku pie šīs sakritības, esmu pateicīgs.

Apskatījos kartē, Waze teica, ka pēc 15 minūtēm būsim klāt. Lieliski. Sieva gan izklausījās skeptiski, jo viņas Google Maps teica, ka jābrauc vesela stunda. 15 minūtes, protams, ir labāk par stundu, aidā. Pakāpeniski ceļam arvien pasliktinoties drīz vien sapratām, kāpēc Google neuzskatīja šo izvēli par piemērotu. Un kad palika vien 2 – 3 kilometri līdz galam, ceļš pārvērtās dziļos dubļos, ka es sāku bažīties, ka mēs ar savu ‘pasātiņu’ nepaliekam tepat. Bet nekā, dubļos mēs neiestigām. 2 kilometrus līdz galamērķim mēs saskārāmies ar nepārvaramu šķērsli. Un šim šķērslim nosaukums bija Tīsas upe. Tas nav kaut kāds nenozīmīgs, viegli pārbrienams strautiņš (atzīstos, tā mums abiem bija pirmā doma, kad vēl nesapratām mērogus), bet gan viena no lielākajām Centrāleiropas upēm, tek no Donavas uz Melno jūru. Līdz 19. gadsimtam tās garums bija 1400km, taču cilvēkiem nepatika, ka tā pastāvīgi applūda, tāpēc gultni sāka regulēt un šodien tā ir samazinājusies līdz nepilniem 1000km. Bet nu atgriežamies pie mūsu stāvokļa un Tīsas.

Ārā ir piķa melna tumsa. Ir redzams piena ceļš un pārējie, ar kuriem tas satiekas. Apkārt ir ar smagajiem auto uzarts ceļš. Mēs ar telefonu  lukturīšiem cenšamies noskaidrot situāciju (jo grozīties šeit ar mašīnu nozīmē riskēt palikt uz nakšņošanu). Tātad, rekur ir pārceltuve. Lieliski, tātad jābūt prāmim. Ahā, rekur pretējā krastā arī prāmis. Hm. Neizskatās, ka prāmis kursē. Bet kas tad tas, izskatās, ka šeit ir jābūt tiltam. Ahā. Pontonu tilts.

Izvilkts krastā. Mja. Griežamies apkārt un braucam nu jau pusotru stundu. Nākamajā rītā mēs no attāluma redzēsim šo pārceltuvi no otras puses. Vasarā tā pat darbojas. Turklāt, esot pontonu tilts.

Pēc naktsmājas rezervācijas saņēmām atbildi, ka, diemžēl, tajā mājā, kuru rezervējām, nav kārtībā sildīšana. Paliksim citā mājā, kurā ir. Nu ok. Kad mēs beidzot bijām klāt, izrādījās, ka mūsu saimnieks – ungārs, kādu jebkurš stereotipiski iedomājas ungāru – liels, ar lielām ūsām, vārdā Zoltans – nerunā angļu valodā.

Tāpēc viņš aizbrauca pēc savas māsasmeitas, kura bija brīvdienās atbraukusi no Budapeštas un runāja angļu valodā. Mums izrādīja māju, par kuru mūsu sajūsmai nebija gala.

Regita pajautāja, vai strādā cepeškrāsns, uz ko saņēmām nepārliecinātu “nū, mēģiniet”. Saimnieki aizbrauca, Regita mēģināja ieslēgt cepeškrāsni un turpmākās minūtes četrdesmit mēs pavadījām telefonu lukturu gaismā.

Mēs uzrakstījām saimniekiem, ka esam saskārušies ar problēmu un es nevaru atrast elektrības skaitītāju, lai ieslēgtu atpakaļ elektrību.

Pateica ‘gaidiet’, un pēc pusstundas klāt bija Zoltans ar milzīgu batonu un diviem trauciņiem ar auksto gaļu. Izrādījās, ka skaitītāji Ungārijā privātmājām, praktiski visur ir laukā. Aukstā gaļa izrādījās ne gluži tāda pati, kā pie mums – ar lieliem gabaliem, garām ādas strēmelēm un kauliem. Interesanti, viņš pirka to veikalā vai atnesa no saviem krājumiem, paša vai sievas grieztu?

Rezultātā Regitai bija vairākas dienas ko ēst, bet baltmaizi mēs piebeigsim, šķiet, tikai Brno, gandrīz pēc nedēļas.

29.12.2019 - svētdiena

Šo skaisto svētdienas rītu Ungārijā mēs sāksim ar nelielu ungāru valodas mācību.

Tātad, mēs nakšņojam ciemā ar nosaukumu Tisadob (Tīsas metiens? līkums? kaut kas saistīts ar upes īpatnību šai vietā, šķiet). Bet rakstās šis vārds ‘Tiszadob’.

Ungāru fonētika ir neliela elle un pat paši ungāri, nodzīvojot līdz sirmam vecumam savā kultūrā, ir šokā par savu rakstību.

Es nestāstīšu par visām skaņām, to ir ļoti daudz un atcerēties nav iespējams.

Bet vismaz tik daudz, lai aptuveni varētu nolasīt ceļa norādes vai pajautāt kurā virzienā atrodas mūs interesējošais objekts, mums jāmāk.

Ungāri mūsdienās paļaujoties uz automātisko labošanu, agrāk esot bijis švakāk.

Viens pats atsevišķs ‘s’ burts skanēs kā ‘š’, salikums ‘sz’ – skanēs kā ‘s’.

Domāju, ka pie šī jau varētu apstāties, lai apliecinātu manus vārdus, ka loģiku normāls eiropietis ungāru valodā atradīs vien ar lielām grūtībām.

Bet mēs nedaudz paturpināsim – ‘C’ būs ‘ts’, ‘cz’- ‘č’, ‘zs’- ‘ž’, ‘dzs’ – ‘dž’, bet tuvāk angļu ‘j’. ‘Ny’ būs ‘ņ’, ‘ í ‘ – ‘ ī ‘. ‘O’ – ‘o’, ‘Ó’ – ‘ou’, ‘Ö’ – īsais ‘ū’, ‘Ő’- garais ‘ū’.

Pēdējie divi tikai izskatās vienādi.

Pirmajam augšā ir divi punktiņi, otram – divas slīpsvītriņas.

Tagad atgriežamies pie pilsētas, kurā nakšņojām vakar, tās nosaukums rakstījās ‘Miskolc‘.

Kā tad mēs izrunāsim tās nosaukumu? Tieši tā – Miškolc.

Tā ka, mācieties, bērni, ungāru valodu.

Jo vairums ungāru, atskaitot ungāru valodu, nevienu citu nezina.

Varbūt kādi simtgadīgi onkuļi vēl nedaudz atceras vācu.

Un jaunieši Budapeštā diezgan droši, ka zinās angļu valodu.

No rīta izbraucām ciemu. Tas gan nebija grūti izdarāms, jo ciems ir mazs. Vēlāk izrādījās, ka tas ir pazīstams teju visā valstī ar savu pili.

Pie pils mēs piebraucām, tante, kas sēdēja pie vārtiem gribēja ar mums runāt tikai ungāru mēlē. Mēs neko nesapratām, tāpēc apgriezāmies un aizbraucām projām.

Tiszagyulaháza

Burtiski – Guylas māja pie Tīsas.

Guyla ir augstmaņu dzimtas vārds.

Ciems mums vienkārši gadījās pa ceļam.. divreiz… un izrādījās visai īpatnējs. Izskatās, ka ciema iedzīvotājiem ir divas smagas aizraušanās – stārķi un koktēlniecība.

Koktēlniecības ir ļoti daudz. Ārkārtīgi daudz. Un uz galvenās maģistrāles uz katra staba ir pa stārķa ligzdai. Dažas no tām pat ir apdzīvotas.

Šķiet. Kaut gan drošs par to es neesmu.

Tiszaújváros

Tātad, mūsu pirmā jaunā Ungārijas pilsēta – Tisaujvaroš.

Burtiski – Jaunā pilsēta pie Tīsas.

Pēc vairākām dienām mēs apmeklēsim Dunaujvaroš – Jauno pilsētu pie Donavas.

Tām ir saistīti ne tikai pašreizējie, bet arī vēsturiskie nosaukumi.

Tisaujvaroš iepriekš saucās Ļeņina pilsēta, Dunaujvaroš – Staļina pilsēta.

Tātad, kas tad tas ir, uz kurieni mēs atbraucām?

Kā jau iepriekš rakstīju, stāstot par Miškolcu, pēc Otrā pasaules kara aizsākās industrializācijas vilnis.

Ungāri apgalvo, ka šī ir viena no nedaudzajām Ungārijas pilsētām, kuras vēsture nesniedzas līdz viduslaikiem vai pat paleolītam.

Nu, tas tikai daļēji tiesa, jo pilsēta tika uzbūvēta blakus senam ciemam ar nosaukumu Tiszaszederkény (Tīsas kazenes – man tik ļoti patīk tulkot vietvārdus!), un pat līdz 1970. gadam nesa tā vārdu.

Tātad, jauno ‘kazeņpilsētu’ sāk būvēt 1955. gadā un viena no pirmajām ēkām ir termoelektrostacija, kuras torņus, starp citu, var redzēt teju no 20 kilometrus tālās Tisadobas.

Tai apkārt izaug dzīvokļu nami.

Nākamajā stadijā tiek uzcelts “Tiszai Vegyi Kombinát“.

Tīsas ķīmiskais kombināts līdz pat šai dienai ir viens no nozīmīgākajiem ķīmiskajiem kompleksiem Ungārijā un šobrīd saražojot ap 20% no visiem naftas ķīmiskajiem izstrādājumiem Centrāleiropā.

Pirmais komplekss – krāsas rūpnīca atvērās 1961. gadā.

Vēlāk tika atvērtas ķīmiskās, minerālmēslu, polietilēna un sodrēju melnās krāsas, kā arī naftas pārstrādes rūpnīcas.

Līdz 1962. gadam dzīvojamās mājas cēla lielākoties cietumnieki.

Otrā celtniecības fāze ilgst no 1962. līdz 1965. gadam – tiek uzceltas jaunas ēkas un veikali – pilsētā ir 1464 strādnieku dzīvokļi.

Nākamajā gadā pilsētai beidzot oficiāli tiek piešķirtas pilsētas tiesības.

Starp citu, tas notiek 1. aprīlī.

Trešā celtniecības fāze ilgst no 1966. līdz 1970. gadam, tiek uzceltas divas sākumskolas un vidusskola, kā arī sabiedriskais centrs.

Pilsētā nu dzīvo 10 000 iedzīvotāju.

Ļeņina 100 gadu dzimšanas dienā – 1970. gada 22. aprīlī pilsētai mainās nosaukums.

Tagad tā sauksies Leninváros. Domāju, ka vārda maiņu varēja izdarīt avansā – 21 dienu iepriekš.

Astoņdesmitajos gados pilsētas attīstība nedaudz nobremzējas, taču joprojām turpinās.

1. gadā Ungārija izstājas no sociālisma bloka, bet pilsētas vārds mainās tikai pēc diviem gadiem. Nu tā iegūst nosaukumu, ar kuru pazīstam to šodien – Tiszaújváros.

Deviņdesmitajos gados pilsēta atkal attīstās straujāk.

Tiek uzceltas trīs baznīcas un vairākas jaunas dzīvokļu mājas.

Mums tas bija pirmais šāda veida pilsētas apmeklējums Ungārijā no daudziem, tāpēc vēl īsti nezinājām uz ko skatīties un iespaidu dziļu neatstāja, kaut gan tagad atskatoties atpakaļ, pilsētu novērtēju kā daudz interesantāku, kā sākotnēji šķita. Pilsētā, neskatoties uz sanitāro zonu, gaiss nav īpaši tīrs, brīžiem elpot caur degunu kļūst visai nepatīkami. Un rūpnīcas izskatās ļoti iespaidīgi, žēl tikai, ka tās nesanāk nofiksēt.

Miskolc

Mēs atkal atgriežamies Miškolcā (starp citu, Tisaujvaroš mēs vakar arī braucām cauri). Dodamies tai cauri un apbraucam to apkārt. Pilsēta ir izstiepta, iespiesta starp diviem kalniem. tad nu mēs praktiski apbraucām no abām pusēm apkārt. Pilsētas rūpnieciskā puse ir ļoti iespaidīga, to, kopā ar dzīvojamo daļu, cerējām apskatīt no Diušgjor cietokšņa. Daļu no dzīvojamās apbūves redzēt sanāca, bet rūpnieciskā gan izrādījās paslēpta aiz viena no torņiem.

Sešdesmito gadu otrajā pusē Ungārijā veidojas jauna pilsētbūvniecības tendence. Paralēli ainaviskajai, tradicionālajai ēku izvietošanas tradīcijai parādās regulāra, taisnstūra apbūve, kurā tiek izmantoti gari daudzstāvu un vairāksekciju korpusi.

Raksturīgs piemērs ir dzīvojamais komplekss Avaš kalna nogāzē, kuru mēs nosaucām par ķīnas mūri.

Izskatās iespaidīgi, bet dzīvot laikam tādā būtu visai dīvaini.

Diósgyőri Vár

‘Dió’ nozīmē valrieksts, ‘győr’ – gredzens – varbūt domāti aplī augoši valriekstu koki, bet varbūt sākotnējā cietokšņa apaļā forma.

Pirmo, 12. gadsimta pili nopostīja mongoļi. Pašreizējo pili uzcēla karaļa Belas IV laikā 13. gadsimtā.

Ludviķa I laikā pils piedzīvo ziedu laikus, pils kļūst par karaļu un karalieņu vasaras rezidenci. Pēc teritorijas nonākšanas Otomaņu impērijas sastāvā pils zaudē savu militāro nozīmi.

Pilsēta oficiāli apvienojās ar Miškolcu 1945. gadā, sākotnēji tās savienoja tikai jaunā rūpnīca, kura tika uzcelta starp divām pilsētām, taču pašlaik pilsētas ir pilnīgi saaugušas un vecās robežas noteikt ir ļoti sarežģīti.

Mēs tiešām samaksājām naudu par pils apmeklējumu (neskatoties uz stingro ekonomijas režīmu), ar vienīgo mērķi no tās torņiem apskatīties Miškolcu. Pati pils mūs neinteresēja. Un, o, vilšanās. Lai arī tikām tornī, tikai vienā. Un tornis, kurš bija pilsētas pusē, bija slēgts.

Un tas slējās pilsētai priekšā un aizsedza visu skatu. Ļoti žēl. Bet arī redzētais izrādījās gana iespaidīgs.

Kazincbarcika

Kad uzreiz pēc apmeklējuma Feisbukā nopublicējām Kazincbarcikas bildes, Čaba (kurš pats, starp citu, cita starpā ieteica šo pilsētu) nokomentēja, ka pirmoreiz redzot tādu daudzumu Kazincbarcikas bilžu.

Ungārijai šī pilsēta joprojām ir kārtējā industriālā pilsēta, bet pa to laiku šeit notiek aktīvas pārmaiņas.

Kazincbarcika radās uz kopējā industrializācijas viļņa, tai pat laikā, kad tika paplašinātas esošās pilsētas un būvētas jaunas.

Pēc Otrā pasaules kara, 1947. gadā, zem nosaukuma Kazincbarcika tiek apvienoti divi ciemi – Sajókazinc un Barcika.

Pirmais Sajókazinc pieminējums saistās ar 1240 gadu. Līdz 1850. gadam ciema galvenā nodarbošanās ir laukkopība.

Taču tad tiek atklātas ogļu raktuves.

Barcika izveidojās apvienojoties diviem ciemiem – Augšējai un Zemējai Barcikai.

Līdz pat 1920. gadam, paralēli ogļu ieguvei, nozīmīgu vietu ciematu dzīvē ieņem agrārā saimniecība.

Šai laikā pilsētā tiek uzbūvēta liela termoelektrostacija.

Pirmais (un nozīmīgākais) uzņēmums, vēlākais BorsodChem, tiek dibināts 1949. gadā.

Uz jaunajām darbavietām plūst cilvēki no visas Ungārijas.

Pilsētas statusu jaunais administratīvais veidojums iegūst 1954. gadā.

Tad pat tiek anektēts ciems ar nosaukumu Berente.

Šai laikā pilsētā jau ir 11 tūkstoši iedzīvotāju.

Septiņdesmitajos gados Kazincbarcikā ir 30 tūkstoši iedzīvotāju.

Astoņdesmitajos gados ogļu ieguves un smagās industrijas piedzīvo krīzi, kā rezultātā strauji pieaug bezdarba līmenis.

Berentes ciems 1999. gadā atdalās no pilsētas un kļūst par neatkarīgu ciemu.

Pateicoties tam, ka BorsodChem atrodas tieši šai ciemā, nodokļi iet jaunajai pašvaldībai.

Berente kļūst par vienu no valsts bagātākajiem ciemiem.

Kazincbarcikas pašvaldība dabū milzīgu ‘robu’ savā budžetā.

Varētu gaidīt, ka tagad viss būs ļoti slikti, un kādu laiku arī ir.

Sāk strauji samazināties iedzīvotāju skaits.

Bezdarbu, šķiet, īpaši neietekmē, tā vai tā vairums pilsētas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju turpina strādāt rūpniecībā.

Pilsēta depresijas vietā izvēlas krāsas!

Pilsētas dome pieņem lēmumu atdot publisko un dzīvojamo ēku fasādes apgleznošanai.

Ar 2013. gadu ar Šveices iekļaušanas programmas atbalstu, “Darbavietu nodrošināšanas Kazincbarcikā un tās apkārtnē ietvaros” programmas ietvaros pilsētā aizsākas festivāls KolorCity Kazincbarcika. 

Festivāla ietvaros notiek mākslas pasākumi, koncerti, deju priekšnesumi un teātra uzvedumi.

Pēc programmas pasākums turpinās līdz 2016. gadam ieskaitot.

Tā laikā tiek apgleznotas 30 Kazincbarcikas fasādes.

Tai skaitā notiek renovācijas darbi.

Cita starpā tiek uzstādīti arī vides objekti.

Piemēram, 2014. gada septembrī tiek uzstādīts krāsains ķīniešu drakons.

Mēs braucām uz bēdu ieleju.

Uz klasisku monoindustriālu pilsētu.

Šobrīd ‘paputējušu’.

Mēs sagaidījām pelēkus silikātķieģeļu džungļus.

Gan interesantākus, kā pie mums, un ar plānotās pilsētas iezīmēm.

Bet nu… vismaz kaut ko tādu pat, kā Tisaujvaroš.

Un te mēs nonākam mūsdienīgā, krāšņā pilsētā.

Vienīgā pazīme, kas varētu liecināt par kādu ‘depresivitāti’ ir pilnīgi tukšās ielas.

Cilvēku patiešām tik pat kā nav.

Bet pilsēta ir viegla un gaisīga.

Un pa to ir patīkami pastaigāties. Ir patīkami iet māju pagalmos. Latvijā māju pagalmos iet, ja nav īpašas vajadzības, nekad neiedomātos. Tas arī ne vienmēr ir droši.

Un ne vien KolorCity ietvaros radītā māksla. Pilsētā ir visai neraksturīga sociālistiskā arhitektūra.

Protams, ne viss ir perfekti. Pietiek arī neglītumu un dažādu trūkumu.

Bet nevar jau viss būt perfekti, galvenais ir tas, ka pilsēta strādā pie tā, lai šeit būtu labi.

Ózd

Un pēc Kazincbarcikas, šokējoši glītās pilsētas, mēs iebraucam Ozdā.

Vienā no Ungārijas visnabadzīgākajām pilsētām.

Šeit laiks nav vienkārši apstājies.

Ozdā laiks šķiet nomiris.

Regitai pilsēta nepatika.

Man gan likās ļoti interesanta.

Es nevarētu teikt, ka Ozda ir briesmīga, bet dzīvot šeit negribētos.

No otras puses – ja es apmeklētu svešu Rēzekni tādu, kāda tā bija laikā, kad es mērķtiecīgi tajā atgriezos no Rīgas, es noteikti teiktu tieši to pat.

Zināmas paralēles var vilkt.

Nu, atskaitot faktu, ka Ungārijā ir samērā daudz daudzstāvu dzīvojamo māju ar 9, 12 un vairāk stāviem.

Un vēl vairāk divu, trīs un četru stāvu dzīvokļu māju.

Latvijā 5 stāvi ir standarts.

Un lai arī pēc iedzīvotāju skaita Rēzekne un Ozda stāv praktiski blakus (atšķiras par vienu tūkstoti), pilsētā sajūta ir pavisam cita.

Rēzekne uz Ozdas fona izskatās pēc mazpilsētas.

Ozda, atšķirībā no dažām citām Ungārijas industriālajām pilsētām, netapa tukšā laukā.

Pirmais Ozdas ciema pieminējums saistās ar 1272. gadu. Ozdas nosaukums cēlies no uz tautas vārda. Uzi bija turkiem radniecība tauta, kura dzīvoja šai apkārtnē 11. gadsimta otrajā pusē. ‘d’ burts galotnē veido deminutīvu. Pilsētas nosaukums ir transformējies – Ouz->Ovzd->Ouzd->Ozd->Divide->Ozd.

Modernā pilsēta izveidojās apvienojoties pilsētām Ózd, Bolyok un Sajóvárkony.

Pilsētā dzīvoja nozīmīgas čigānu un ebreju diasporas.

Vairums ebreju gāja bojā vai emigrēja Otrā pasaules kara laikā. Čigāni joprojām ir šeit. Šobrīd ap 1000 cilvēkiem.

Deviņpadsmitajā gadsimtā pilsētā sāk attīstīties smagā rūpniecība. Pirmā Ungārijā metalurģijas rūpnīca tiek atvērta Ozdā 1843. gadā.

Ap šo pašu laiku pilsētas apkārtnē sākas brūnogļu ieguve.

Galvenās nozares – metalurģija, ogļu ieguve, mēbeļu un tekstila ražošana.

Vēlāk Ozdā tika uzbūvētas vēl vairāki rūpniecības uzņēmumi, tai skaitā – šūšanas un mēbeļu rūpnīcas.

Ja šī būtu pirmā pilsēta mūsu sarakstā, mēs to gan jau uztvertu citādāk, bet pēc Kacincbarcikas – ļoti skumjš skats.

Sajópüspöki

Pagaidām pietiek mums Ungārijas un industriālisma, nedaudz jāatpūtina galva dabā. Dodamies uz Slovākiju.

Bánréve

Ungārija no mums atvadās ar pēdējiem baznīcu torņiem.

Slovākija

Atgriežamies Slovākijā. Esam ieplānojuši rītdien dabas dienu.

Abovce

Man tomēr interesanti, kāpēc mazās robežpilsētas, ne tikai uz Slovākijas/Ungārijas robežas, ko mums šī brauciena laikā sanāca vērot lielā skaitā, bet arī tepat pie mums, izskatās tik ļoti nožēlojami.

Ungāru pusē gan viss ir vēl sliktāk, taču Slovākija cenšas neatpalikt.

Tāda dīvaina tendence.

Dlhá Ves

Dlha Ves nebija mūsu sarakstā, šai vietā nonācām tikai tāpēc, ka šeit bija apkārtnē lētākās naktsmītnes un nākamajā dienā vēlējāmies apskatīt Karstu nacionālo parku.

Kad ieradāmies šai ciemā, mūs sagaidīja mājas saimnieki – Slovākijas ungāri.

Un tad tikai mēs uzzinājām, ka visa Slovākija gadsimtiem ir piederējusi Ungārijai un daudziem ungāriem Slovākijā ir senču senču mājas, tāpat kā Latvijā – krieviem.

Saimnieki mūs uzņēma sirsnīgi, runāja krievu, poļu, slovāku un nedaudz pat angļu valodās. Uzreiz ielēja “it’s handmade, Slivka“. Tā pļāpājot ‘uz otro kāju’, tad sekoja ‘uz trešo kāju’ un beigās mums nācās atmest domu vakarā pastrādāt. Tā vietā pasūtījām vīzas uz Kaļiņingradas apgabalu.

Un bijām pilnīgā šokā, kad mums vīzas tiešām piešķīra.

30.12.2019 - pirmdiena

Plešivec

Plešivec ir neliels viduslaiku ciems, kuram mums vienkārši sanāca braukt garām. Šodien tas ir kļuvis par tūrisma ciemu, jo šeit atrodas ieejas kādās pazemes upēs vai ezeros.

Alas bija slēgtas, tāpēc mēs braucām tālāk.

Slavec

Kārtējais viduslaiku ciems (šeit viņi visi viduslaiku).

Kādreiz šeit bija paulīniešu klosteris, tad tas tika atņemts un pārvērsts cietoksnī.

Tad nojaukts. Šodien nekas daudz nav palicis.

Toties pilnā sparā rit kalnrūpniecība.

Silická Ľadnica

Ledus alu Silicā mums ieteica apmeklēt mūsu ungāru namatēvs ar māti.

Es pieņemu, ka viņi paši nav bijuši, citādi nez vai būtu ieteikuši.

Karsta kritenes iespaidīgas, jā.

Tiem, kam patīk bedres un ģeoloģija.

Pati ala gan bija pilnīga vilšanās.

Pie alas var pieiet, taču iekšā gan ne. Un blakus ir plakāts, uz kura ir redzamas bildes, kā tur izskatās iekšā.

Kādēļ uz šejieni būtu jābrauc, nav skaidrs.

Toties sanāca gara pastaiga dabā. Arī tas labi. Un drons dabūja nedaudz izlidoties.

Silica

Vēl viens ciems, kuram vienkārši izbraucām cauri.

Bet spriežot pēc tā, ka nosaukums dublēts ungāru valodā, ciemā ir nozīmīga ungāru daļa. Slovākijā ir likums, kas paredz, ka ja minoritāte pārsniedz 15%, tās valoda atbilstošajā pilsētā tiek pieņemta par oficiālo. Manuprāt, ļoti humāni.

Rožňava

Tieši tāpat kā visas pārējās – viduslaiku pilsēta.

 Veidojusies ap 1200. gadu kā kalnraču pilsēta.

Gemera ekonomiskais un tūrisma centrs.

Nu, vismaz tiek uzskatīta par nozīmīgu tūrisma centru.

Mēs gan īsti nesapratām, ko šeit darīt tūristiem.

Atskaitot ķīniešu tirgu un pārīti viduslaiku ēku, nekā interesanta. Bet apkārt ir karstu reģions, cilvēkiem, kas brauc uz alām šī ir lielākā pilsēta, kur var cerēt naktsmītnes, kādu kafejnīcu vai pat restorānu atrast.

Fiľakovo

To, ka Fiļakova ir 13. gadsimta viduslaiku pilsēta, pat minēt nav vērts, sāk rasties aizdomas, ka Slovākijā citādu nemaz nav.

Šeit braukt mums nebija plānots, taču braucot garām Regita pamanīja kontrastu starp paneļmājām un viduslaiku pili.

Tad nu iebraucām apskatīties.

Apmēram šeit sākas un turpinās līdz un nedaudz pāri Ungārijas robežai čigānu biezi apdzīvotas teritorijas.

Skats neaprakstāms un īpaši bildēt arī necentāmies, jo… neomulīgi.

Cilvēki noskranduši, netīri, jaunus cilvēkus visur pavada tādu pašu noskrandušu bērnu bariņi.

Smēķējošas sievietes stāvoklī pilnīgi normāla parādība.

Domāju, ka šeit tūristu varētu būt vairāk kā Rožnavā.

Vismaz mums šī pilsēta bija daudz interesantāka.

Un pilnīgi viennozīmīgi – kolorītāka.

Šiatorská Bukovinka

Pirms dažiem mēnešiem bijām Ziemeļīrijā un tur apmeklējām vietu, kas saucās The Giant’s Causeway.

Tur to mārketēja kā Eiropā vienīgo šāda veida dabas veidojumu.

Un te nu mums Slovākijā piedāvā apskatīt vienīgo Eiropā tāda tipa dabas veidojumu.

Mārketēts dabas veidojums tiek ar nosaukumu Akmens ūdenskritums.

Dažādi dīvaini dabas veidojumi mums tīk, tāpēc dodamies skatīties.

Sākumā nākas kādus piecus kilometrus braukt pa pavisam šauru serpentīnu.

Kad esmu galā un saprotu, ka tas nav vienvirziena un būs jābrauc pa to pat atpakaļ, mugurkaulam pāri pārskrien tirpas. Samainīties šeit ar pretim braucošo nav iespējams.

Tad ir jāiet vairākus kilometrus.

Taču galā ir interesanti.

Un, izrādās, tieši tādi pat (nu, gandrīz tieši tādi pat, daudz mazāka mēroga, protams) heksagonāli bazalta veidojumi, kā Īrijā.

Un uz šī bazalta ‘ūdenskrituma’ uzcelta pils.

Kas ir dabas veidots, un kas cilvēka, var atšķirt pēc tā, akmeņi iet vertikāli vai horizontāli.

Vertikālie ir dabas darbs, horizontālie – cilvēka mūrējums. Un protams, ka šeit neko nedrīkst.

Ļoti iespaidīga vieta, no sirds iesaku tiem, kas maldās Ungārijas/Slovākijas pierobežās.

Visu ceļu uz augšu nepameta sajūta, ka taču ir acīmredzami atjaunots vismaz jumts, tātad šeit var piekļūt arī tuvāk un vieglāk. Bet kā?!

Un kad nonācām pilī, izrādījās, ka tajā ir daudz tautas, veselas bērnu grupas. Un nedaudz paejoties uz pretējo pusi, sāku balsī smieties. Pils pakājē ir pilsēta, un no tās līdz pilij ir pāris desmiti pakāpienu.

Tikai jau vēlāk mājās apskatījos kartē un izrādījās, ka pilsēta pakājē jau ir Ungārijā.

Lūk tā. Gandrīz pārgājām robežu kājām, bet laiku griezāmies atpakaļ un devāmies uz mašīnu kaut kur Slovākijā.

Štátna hranica Határátkelőhely

Robežas ir šausmīgas. Daudz maz pieklājīgas robežas ir tikai uz lielajām trasēm.

Šeit Slovākijas pusē ir uzpildes stacija (degviela Slovākijā ir lētāka), bet ieejot iekšā veikalā, var nosmakt no cigarešu dūmiem.

Province labākajās tradīcijās.

Ungārija

Un atkal iebraucam Ungārijā. Jau ir vakars, bet mēs vēl gribam paspēt apskatīt vairākas vietas. Un… pa ceļam esam izdomājuši, ka šodien brauksim uz Budapeštu. Tad nu tas, ko šodien neapskatām austrumu daļā, paliek līdz nākamajam apmeklējumam. Tālāk tikai uz dienvidiem un rietumiem.

Salgótarján

Un tā nu mēs esam Šalgotarjanā.

Čaba par to rakstīja “I was there and really I felt like in the ’60’s: everything was build that time.”

“Maybe even the Ikarus busses operating there.”

Ikarusus mēs neredzējām.

Tos mēs atradām tikai Dunaujvarošā pēc divām dienām.

Bet sajūtas gan pilnīgi atbilda aprakstītajām.

Pilsēta izskatās tā, kā mēs iedomājamies sešdesmito gadu attīstītā sociālisma pilsētu.

Tikai krāsās.

Cilvēki brauc uz Černobiļu.

Taču šis nav mazāk interesanti.

Cilvēkiem no Austrumu bloka tas ir kā nonākt laika mašīnā.

Bet kādam no rietumiem tā varētu būt eksotiskākā Austrumeiropas pieredze.

Kāpēc cilvēki netaisa no šī biznesu?

Regita bija pilnīgā sajūsmā.

Man pilsēta pārlieku atgādināja Ozdu, bet tik un tā ļoti interesanti.

Un, jāsaka, gleznaini.

Nedaudz nožēloju, ka nepaņēmu lentu kameru līdz, bildes būtu sanākušas lieliskas.

Pirmās ziņas par pilsētu ir visai neskaidras, taču ir skaidri zināms, ka ciems šeit bija jau Viduslaikos.

‘Salgó’ ir ‘spīdēšana’, bet Tarján – apkārtni iekarojušās ungāru cilts nosaukums.

Salgó pils tika uzbūvēta 13. gadsimtā vulkāniskas izcelsmes kalnā.

Ap šo pat laiku ciemā jau esot bijusi baznīca.

Septiņpadsmitajā gadsimtā ciemā ir kalve un dzirnavas. Pēc 1682. gadā netālu esošās Fülek (Fiľakovo, mēs nupat tur priecājāmies par čigānu barakām) pils aplenkuma pilsēta uz desmit gadiem tiek pilnīgi pamesta.

Palēnām tā tiek apdzīvota atkal un 1782. gadā kļūst par vienu no apkārtnes lielākajām apdzīvotajām vietām.

Šai laikā ciemā dzīvo lielākoties slovāki, taču pamazām ienāk arī ungāru un rutēņu migranti.

Nākamajā gadā ienāk migrantu vilnis – ungāri, kuri atgriežas pēc turku padzīšanas vecajās apmešanās vietās, un čigāni.

Deviņpadsmitais gadsimts nāk ar vairākām smagām mēra epidēmijām.

Neizpaliek arī plūdi, 1840-tajos, 1870., 1873. gados plūdi nodara milzīgus postījumus.

Nozīmīga attīstība sākās tikai 19. gadsimta vidū, kad blakus aizsākās ogļu iegulu apgūšana. 1867. gadā tiek uzbūvēts dzelzceļš Pešta – Šalgotarjana.

Tiek uzceltas metalurģijas un stikla rūpnīcas.

Ciems strauji auga un 1922. gadā saņēma pilsētas statusu.

Kara laikā liela daļa pilsētas tiek sagrauta, taču atjaunojas samērā ātros tempos.

Nozīmīgas pārmaiņas notiek 1950. gadā, kad Šalgotarjana kļūst par reģiona galvaspilsētu.

Tiek uzbūvētas plakanā stikla un stikla šķiedras rūpnīcas. 1968. gadā Šalgotarjanas centrs saņem János Hild godalgu par moderno plānojumu.

Raktuves tiek slēgtas 1970tajos gados, kad ogļu iegulas izsīkst un ieguve kļūst neekonomiska.

Mainoties režīmam notika krass ekonomikas kritums. Sāk vērties ciet vai pārvākties projām rūpnīcas.

Liela daļa iedzīvotāju paliek bez darba. Rūpnīcas turpina vērties ciet arī divtūkstošajos gados. Pilsēta apsver domu pāriet uz tūrisma sfēru, taču nez kā viņiem tas sanāks. Potenciāls, manuprāt, ir, taču jautājums, vai viņi pareizi atradīs savu nišu.

Bátonyterenye

Šī bija viena no trim pilsētām, kas bija manā sākotnējā Ungārijas plānoto pilsētu sarakstā (pārējās – Dunaujvaroš un Ajka).

Un jāatzīst, ka šeit mēs galīgi neatradām uz ko skatīties.

Tas pats, kas visur – pilsēta attīstījās ogļu ieguves vietā, taču šodien nekā interesanta šeit, šķiet, nav.

Izbraucot cauri un neatrodot galīgi neko, kas saistītu uzmanību, nolēmām netērēt laiku un doties tālāk.

Mátraverebély

Kad izstāstījām Čabam, ka bijām viņu Aglonas analogā, viņa pirmais jautājums bija “Kā jums patika ceļš uz turieni?”.

Jā, ceļš uz ungāru Aglonas analogu ir gluds un taisns, it nemaz ne kā vairums Ungārijas ceļu.

Bet ne jau ceļa kvalitāte bija tā, kas lika Čabam pievērst uzmanību šim ceļam.

Tā ir drausmīgā nabadzība, kas ir ciemos, kuriem braucam cauri.

Slovākijas čigānu midzeņi ar savu kontingentu pat liekas visai labklājīgi, salīdzinot ar to, kas paveras šeit. Ļoti skumjas ainas iz čigānu dzīves. Un ar demogrāfiju šeit viss ir kārtībā. Un izbraucot šim visam cauri mēs nonāksim vienā no svarīgākajām Ungārijas svētvietām.

Mja.

Mátraverebély-Szentkút, Nemzeti Kegyhely

Leģenda stāsta, ka svētais Ladislass 1091. gadā tika ielenkts un glābjoties viņš iebēga ielejā. Zirgam lecot pāri aizai vietā, kur pirmā pieskārās zirga kāja, no akmens sāka tecēt avots.

Tā nu radās asociācija ar Mozu, kura vēl vairāk pastiprinājās, jo karalis arī deva tautai likumu kodeksu.

Avots 1195. gadā iegūst Svētā Avota nosaukumu un kļūst par svētceļojumu galamērķi. 1700. gadā avotā esot parādījies zelta krusta atspīdums.

Pāvests Klements izmeklēja šo situāciju, kā arī daudzās dziedināšanas un atzina, ka avots patiešām ir svēts. 1701. gadā Dievmāte parādījusies tūkstošiem ticīgo, sēžam tronī un turot klēpī Jēzus bērniņu.

Kāds 1714. gada dokuments stāsta par mēmu zēnu, kurš meklējis ūdeni, kad tam parādījusies Jaunava Marija un norādījusi uz pakavveida avotu. Zēns padzēries un pasaucis tēvu, slimība bija pazudusi.

Baznīca tiek uzcelta 1210. gadā, lai kalpotu svētceļnieku pūļiem. Vatikāns piešķir svētceļojumu vietas statusu šai vietai 1258. gadā.

Sešpadsmitajā gadsimtā ciemu noposta Turki, taču no 1650-tajos gados franciskāņi saņem turku atļauju turpināt svētceļojumus.

Šodien tā ir milzīga svētceļojumu infrastruktūra ar piekto daļu miljona svētceļnieku gadā.

Bet nu, dosimies tālāk – pie budistiem, pie kuriem mēs netiksim, jo piemetīsies kāds ‘Vadātājs’, kas mūs vadās gar budistu templi, bet klāt nelaidīs.

Verőce

Veroče jau atrodas pašā Budapeštas pievārtē.

Mēs nolēmām nakšņot ārpus Budapeštas jo, pirmkārt, nevarējām ‘pavilkt’ Budapeštas cenas.

Otrkārt, negribējās ar mašīnu grozīties pa drudžainajām galvaspilsētas ielām bez pārliecības, ka būs kur atstāt mašīnu.

Tā nu mēs aizbraucām uz Veročes staciju, atstājām mašīnu un jau sataisījāmies braukt uz Budapeštu.

Kad atskārtām, ka ir jānopērk biļetes.

Laimīgu Jauno gadu, sak.

Izložņājām pilnīgi tukšo (vien skaļi un spocīgi bērna smiekli pastāvīgi skanēja otrajā stāvā), bet visai impozanto stacijas ēku.

Nevienu neatradām, tāpēc nolēmām iet meklēt veikalu, lai samainītu naudu.

Līdz pilsētas centram nevajadzētu būt tālu, devāmies meklēt.

Teju visi veikali izrādījās ciet.

Bet nu beigās palaimējās un uz staciju paspējām tieši uz vilciena pienākšanu.

Tu-tū, dodamies uz Budapeštu!

Budapest (Pest)

Mēs šodien pieļāvām kaunpilnu kļūdu.

Mēs abi.

Un par to uzzināsim tikai rīt.

Izstāstīšu par to es arī rīt. Bet pagaidām mēs iebraucam Budapeštas dzelzceļa stacijā.

Mums abiem galvā ir ļoti romantizēts Budapeštas tēls.

Nezinu, kas iespaidoja to, kas bija Regitas galvā.

Manu Budapeštas tēlu ietekmēja vēsturiskie romāni, hronikas, memuāri un stāsti par vēsturiskajiem notikumiem.

Sevišķi, saistībā ar Rumāniju. Un Turkiem.

Kopumā, Budapeštai manā galvā bija jābūt grandiozai, majestātiskai, gotiskai, ar lielu Otomaņu kultūras nospiedumu.

Un haotiskai.

Ko tad mēs redzam realitātē?

Haotiska un majestātiska, bet ne miņas no pārējām lietām.

Un majestātiska ne tai nozīmē, kādu es to biju iztēlojies.

Un haotiska arī nepareizi haotiska.

Nu, ja pavisam īsi – šodien Budapešta ir jauniešu ‘dzertiņpilsēta’.

Jaunieši no visas Eiropas, kuriem ir nauda, taču tās nepietiek, lai ballētos, piemēram, Londonā vai Amsterdamā, dodas uz Budapeštu.

Tā kā mēs iepriekšējās dienās jau jutāmies nedaudz redzējuši Ungāriju, mēs savu Ungārijas vīziju bijām koriģējuši uzliekot virsū ungāru temperamentu.

Un atkal garām.

Ungāriem ārpus galvaspilsētas, sevišķi – austrumos, ir maz kopīga ar ungāriem Budapeštā.

Valoda līdzīga, lieto to pašu valūtu, maksā nodokļus tai pašai institūcijai.

Bet ir pilnīgi atšķirīgi.

Nu Latvijā arī varētu teikt, ka rīdzinieki ir snobiskāki par lauku iedzīvotājiem, un tas, protams, ir tiesa, bet Ungārijas gadījumā, man šķiet, atšķirība ir grandiozāka.

Bet nu man ir grūti paskatīties no malas uz latviešiem.

Izejot no stacijas mūs ieskāva haoss.

Visapkārt ‘ballīškrāmu’ tirgotāji un ballīte.

Nav jau tā, ka man vienkārši nepatīk, kad cilvēkiem ir jautri.

Piemēram, Ņūorleāna kļuva par manu mīļāko Amerikas pilsētu, neskatoties uz nebeidzamo jautrību.

Bet es slikti sadzīvoju ar vulgaritāti.

Atgādināšu, ka šodien mēs esam tikai Peštā un Budu redzam tikai gaismiņu veidā Donavas otrā krastā.

Viss mūsu šodienas priekšstats par Budapeštu ir stāsts par Peštu.

Tātad, pilsēta liela, vulgāra, skaļa un haotiska.

Arhitektūra iespaidīga, pārsvarā 19. gadsimts. Megalītiskā rustika sildīja manu sirdi.

Mēs aizgājām līdz pilij, tad paņēmām tramvaju un izbraucām pa krastmalu.

Nokļuvām kādā rajonā, no kurienes nevarējām atrast, kā tikt atpakaļ, bet beigās tomēr viss izdevās.

Pilsētā bijām plānojuši paēst, bet nesanāca ne laika, ne pa ceļam kas piemērots. Tāpēc stacijā iegājām ārkārtīgi eksotiskā iestādē, kur tikām pie rīvmaizē eļļā vārīta viskautkā. Sākot ar sēnēm, beidzot ar gaļām. Garšīgi nebija, bet interesanti gan. Nu, ēdām jau pa ceļam vilcienā.

Īsumā, Regitai ļoti patika, bet nepatika mana īdēšana par to, cik viss šausmīgi. Man… nu, man nepatika. Laikam jau tāpēc, ka vilšanās.

Vilcienā gan sanāca nepatīkams starpgadījums. Izrādījās, ka šoreiz biļete bija jāpērk stacijā (Veročē mēs stacijā biļetes nedabūjām, bet vilcienā par abiem ap diviem eiro samaksājām). Mūsu konduktors nerunāja nevienā valodā, atskaitot savējo, bet bija jauns un prata lietot Google Translate. Nu, drīzāk, nevis prata lietot, bet zināja, ka var lietot. Google Translate ir jāzina, kā rakstīt, lai uz citu valodu tekstu iztulkotu daudz maz saprotami. Angļu teksts mums bija tikpat saprotams, kā ungāru. Bet kad beidzās visa operācija mēs pēkšņi visu sapratām. Tātad, mēs samaksājām ap 18 eiro… jo maksājām ar karti… izrādījās, ka pēc desmitiem vakarā ir jāmaksā par termināla ieslēgšanu… ja mēs būtu maksājuši skaidrā naudā (un skaidra nauda mums bija), būtu tāpat sanācis vismaz divreiz dārgāk, kā stacijā, bet noteikti nebūtu tik ļoti dārgi. Ja pēc mums kāds gribētu maksāt ar karti, cik noprotu, jau vairāk šī summa nebūtu jāmaksā, jo tā jau bija mūsu čekā. Termināls ieslēgts, visi laimīgi. Regita ilgi nevarēja sadzīvot ar šo netaisnību, bet man šķiet eksotiski, ka šādas dīvainas operācijas vēl mūsdienās kaut kur eksistē.

Verőce

Veročē ieradāmies jau naktī. Mājā visi gulēja, mums bija ar lukturīti jāatrod ceļš uz mūsu istabiņu mājas trešajā stāvā jumtistabiņā. Bija interesanti. Censties neielauzties kāda guļamistabā. Pati māja nedaudz atgādināja poļu gurāļu mājas – milzīga ģimenes māja ar daudziem stāviem.

31.12.2019 - otrdiena

No rīta Regita satika saimnieci un ilgi ar to nopļāpāja. Es pa to laiku priecājos par to, ka stikla paketes pat samērā nabadzīgi iekārtotā mājā ieliktas koka rāmjos.

Un to, ka kaimiņiem pagalmā ir baseins un pikniku zona ar galdu, grilu un citiem jaukumiem.

Apmēram sniedz priekšstatu par to, kā cilvēki vada savu brīvo laiku mājās. Būtībā, kā rietumos.

Slovākija

Štúrovo

Šturovo bija vienīgā Slovākijas industriālā pilsēta manā sarakstā.

Uz šejieni braucām speciāli no Budapeštas, lai pēc apmeklējuma atkal atgrieztos galvaspilsētā.

Pilsētā neko industriālu mēs neatradām un neatradām pat paneļmājas.

Kaut gan jāatzīst, ka ne īpaši uzstājīgi meklējām.

Bet nemeklējām tādēļ, ka uz to brīdi, kad nonācām pilsētā, Šturovas industriālais mantojums bija pēdējā lieta, kas mūs šeit varēja interesēt.

Tas tādēļ, ka beidzot tuvumā ieraudzījām dīvaino megalītisko būvi, kuru redzējām pa ceļam uz Šturovu.

Izrādījās, ka tas ir Ungārijā.

Tad nu nepacietībā ātrāk aizbraukt un apskatīties šo neiedomājamo, no konteksta laukā krītošo būvi, Šturovo pastaigājām pavisam nedaudz.

Pilsēteles vēsturiskais centrs jauks.

It kā nekas īpašs, bet arī aci nekas ‘negriež’.

Arhitektūra, kā jau viscaur Slovākijā, ļoti dīvaina.

Bet tā jau tāda nācijas īpatnība.

Būtu interesanti uzzināt ko profesionāli arhitekti domā par Slovākijas arhitektūru un vai viņiem arī Slovākijā šķiet viss tik pat ērmīgi, kā man.

Starp citu, parkā bija jauks elements, izskatījās šausmīgi, bet ideja nekur iepriekš neredzēta.

Pie kokiem piestiprinātas finiera kastes ar caurumiņu, bet ielūkojoties caurumiņā parādās ainaviņa.

Manuprāt, mīlīgi.

Pilsēta, kā jau pierobežas pilsēta, pilna ungāru.

Laukā gada pēdējā diena un Ungārijā ir ierobežota petaržu tirdzniecība.

Šodien Slovākijas robežpilsētas ir populāras.

Bet nu gan dodamies uz Ungāriju skatīt tuvumā dīvaino celtni.

Ungārija

Esztergom

Mēs nezinājām itin neko par Estergomu.

Kā jau minēju, kādā brīdī, braucot pa Slovākiju, ieraudzījām kaut ko, kas nošokēja abus, bet redzējuši mēs esam daudz ko.

Mūsu galvenā asociācija bija ar kapitoliju.

Un tad mēs atbraucam uz Šturovo, uz kuru braucām speciāli no Budapeštas, un mūs jau interesē tikai tas, kas ir otrpus upes. Un te nu mēs esam – Estergomā vai Strigonium.

Pilsētā, kura laikā, kad šeit valdīja romieši, saucās Solva.

Pilsētā, kura no 10. līdz 13. gadsimta vidum kalpoja par Ungārijas galvaspilsētu, kad karalis Bela IV pārcēla to uz Budu.

Estergomā atrodas Ungārijas katoļu baznīcas galva un iepriekš atradās Konstitucionālā tiesa.

Estergomas bazilika ir lielākā baznīca Ungārijā.

Un augstākā Ungārijā ēka.

Tajā atrodas lielākā pasaulē glezna, kura uzgleznota uz viengabalaina audekla.

Iespaids… patiesību sakot, kaut kādā ziņā pat pārspēj Vatikānu, jo šeit nav cilvēku pūļu.

Ir būts ļoti daudzās grandiozās bazilikās, šī noteikti ierindojas top pieciniekā.

No Bazilikas kalna paveras skats uz visu pilsētu un Šturovo un Slovākiju upes otrā krastā.

Vēl salīdzinoši nesen tā visa bija Ungārija.

Kā teica Čaba – Ungārija bija feodāla valsts un tā turpināties īsti nevarēja, Ungārijai bija jāiet un Trianonas līgums bija neizbēgams.

Trianonas līguma dienā tauta joprojām, vēl pēc simts gadiem, izkar melnus karogus, kā uz bērēm.

Es atkal domāju, ka ja nebūtu Trianonas līguma, tas, kas deviņdesmitajos gados notika Dienvidslāvijā, varēja notikt Ungārijā. Varbūt arī labi, ka tā.

Un vēl, ja jau mēs iegrimām ‘randomā’ vēsturē – ir vērts apskatīties par 1956. gada revolūciju. 30 gadus par to vispār neviens nedrīkstēja runāt un pat šodien par to vairums cilvēku nezina. Bet toreiz gāja bojā tūkstošiem cilvēku, desmiti tūkstošu nonāca cietumos, bet piektā daļa miljona bēga no valsts. Nu, laikam nav jāskaidro, ka revolūcija neizdevās, Padomju valdība palika pie varas vēl 30 gadus. Kaut arī par šiem gadiem saka, ka Ungārija, Janosa Kadara vadībā, bija laimīgākā baraka Padomju nometnē.

Bet nu, pietiek par vēsturi, atgriežamies Budapeštā.

Budapest (Pest, Buda)

Braucām uz Budapeštu caur kalniem un mežiem un beidzot Unārijā redzējām tiešām skaistu dabu.

Mums bija sarunāta tikšanās ar Čabu.

Pie viņa darba atstājām mašīnu.

Aizgājām paēst un Čaba piedāvāja izvest ekskursijā pa pilsētu.

Mašīnu atstājām pie darba, paši uz centru devāmies ar metro.

Čaba jautāja ko mēs vēlētos redzēt, uz ko izstāstījām, ka Budā esam bijuši, tagad būtu jauki izstaigāt Peštu.

Mēs aizbraucām uz Budu.

Čaba mūs kādu laiku vadāja pa vietām, kur mēs vakar jau bijām.

Kad sapratām, ka saule jau taisās uz rietu, jautājām Čabam, vai mēs nevarētu tomēr doties uz Peštu?

Mulsuma brīdis.

Un tad pēkšņi izrādās, ka mēs abi ar Regitu esam pilnīgi sajaukuši puses.

Mēs vakar bijām Peštā.

Un šobrīd staigājam pa Peštu.

Bet otrā pusē ir Buda.

Pešta ir jaunā pilsēta, nevis otrādi.

Un domājot pēc vēsturiskā Ungārijas attīstības virziena, loģiski vien sanāk, ka ziemeļos ir jābūt galvaspilsētai un tai bija jāpaplašinās uz dienvidiem.

Un arī braucot pa reģioniem pastāvīgi mulsināja, ka Budas novads ir tur, kur man loģiski liktos būt Peštas un otrādi.

Un te nu pēkšņi izrādās, ka mēs gluži vienkārši, nepārbaudot, un savā starpā nesarunājot, esam nepareizi izdomājuši puses.

Un dzīvojām ar šo pārliecību.

Čaba apgalvoja, ka mēs abi izskatījāmies tik zinoši par to, ko runājam, ka viņam ne mirkli neienācis galvā apšaubīt mūsu ģeogrāfijas zināšanas.

“Confidence of silly things” to nosauca Čaba.

Nu, neko darīt, atlaika vien pabeigt nelielo ekskursiju pa Peštu.

Pa ceļam Čaba stāstīja Ungārijas vēsturi.

Stāstīja par valodas īpatnībām un mācīja pareizi izrunāt ungāru skaņas.

Bet nu Čaba pats diezgan labi runā latviešu valodā…

Un vēl nedaudz krievu, labi vācu, angļu, slovāku, kaut cik saprot spāņu un portugāļu.

Un kas zin ko vēl.

Ja man dzimtā valoda būtu ungāru, man gan jau arī jebkura valoda liktos vienkārša.

Bet nu, ejam uz Budu.

Tagad īsto Budu.

Šī ir mazāk tūristiska daļa, jo ļoti maz bāru un klubu.

Taču šī arī daudz vēsturiskāka daļa.

Ja taipusupes pilsētai ir gadi 200, šeit ir ēkas, kurām ir gandrīz tūkstotis gadu.

Uzkāpām Gelerta kalnā.

Papriecājāmies par panorāmu.

Un nolēmām mēģināt tikt vecajā cietoksnī.

Bet nu jau pa ceļam kļuva tiešām tumšs.

Čaba konstatēja, ka iekšā mēs cietoksnī jau vairāk netiksim.

Neko darīt, ejam uz metro un braucam pēc mašīnas.

Atvadāmies no Čabas un braucam uz naktsmājām kaut kur Dunaujvaroš apkārtnē.

Szalkszentmárton

Salksentmarton atrodas tieši pretī Dunaujvarošai. Pirms tās būtu jābūt tiltam uz Dunaujvarošu, taču zīmes liecina, ka tilta neesot.

Kad nonācām naktsmītnē, gaudoja drausmīga šlāģermūzika un cilvēki svinēja Jaunā gada tuvošanos. Es biju ļoti slikti sajuties un drausmīgi salu, tāpēc palīdu zem segas visās drēbēs, nevelkot nost virsjaku un turpināju salt turpmākās stundas divas vai trīs miega. Pamodos ap desmitiem un nolēmām tomēr aizbraukt uz pilsētu uz Jaungada sagaidīšanu. Es labprāt varētu iztikt, bet Regitas žēl, viņai svētki tomēr svarīgi.

Galvenajā ēkā turpinājās balle, bet mēs devāmies projām. Un labi, ka tā.

Dunaújváros

Tā kā vecā tilta nebija, braukšana sanāca diezgan tāla.

Bet tas nekas, gandarījums no interesantas pilsētas pārspēja jebkuras neērtības.

Nu, šodien mēs tikai nedaudz pastaigāsimies.

Ja pilsēta tiešām būs ievērības cienīga, kā visi vienā balsī apgalvoja, rīt atgriezīsimies un apskatīsim to dienas gaismā.

Mēs necentāmies aizbraukt uz centru.

Mašīnu atstājām kaut kur brīvā stāvvietā pie dzīvojamām mājām.

Un devāmies skatīties pilsētu.

Izrādījās, ka esam pavisam tuvu centram.

Viegli atradām laukumu, kur, kā izskatījās, varētu būt Jaungada svinības.

Te pārdesmit cilvēki jau pamazām kaut ko svinēja.

Līdz pusnaktij gan vēl bija laba pusotra stunda.

Par kādu eiro nopirkām pārsteidzoši garšīgu karstvīnu un tā kā pārdevējs salīdzinoši labi saprata angļu valodu, jautājām, kā lai atrodam kādu restorānu, kur pasēdēt un paēst.

Ņēmām shēmu un devāmies meklēt.

Un drīz vien sapratām, ka mums nekas nepalīdzēs.

Ja ticēt shēmai, norādītajā vietā, un kvartālā kopumā, ir tikai dzīvojamās ēkas.

Bet tās nav mazāk interesantas, kā paēst.

Tā kā restorānu neatradām, devāmies vienkārši paklīst.

Manuprāt, viena no pārliecinošām pazīmēm, ka esi Padomju pilsētas centrā, ir pazemes tualetes.

Ielas priekš Rēzeknes izmēra pilsētas nesamērīgi platas.

Gājēju pāreja izcelta ar nesinhroni mirdzošām baltām gaismiņām, iestrādātām asfaltā. Bildē gan to redzēt nevar.

Tā, brītiņu staigājuši, ieraudzījām kādā vietā sapulcējušos tautu.

Izskatījās pēc iestādes, kur var tikt pie ēdiena, vai vismaz dzēriena, tāpēc devāmies iekšā. Mums izdevās gan paēst, gan padzert un uz centru aizgājām tikai pirms pašas pusnakts.

Tautas jau bija sapulcējies nedaudz vairāk.

Nedomājām, ka būs uģuņošana, šogad Ungārijā uzlikti ierobežojumi.

Nu, uguņošana bija, bet tāda ļoti nožēlojama.

Rēzeknē dažkārt kāds biznesmenis dzimšanas dienā izšauj vairāk un interesantākas petardes, kā šeit pilsēta Jaungada naktī. Nu, es vispār nejūsmoju par salūtu lietu, bet ja kaut ko darīt, labāk darīt kārtīgi. Un ja šitā, varētu jau arī kaut kā citādi atzīmēt Jaungada iestāšanos.

Bet nu, dosimies gulēt. Rīt paredzama gara diena.

Szalkszentmárton

No rīta, pa gaismu, jau lieliski varēja upes otrā pusē redzēt Dunaujvarošu.

01.01.2020 - trešdiena

Dunaújváros

Šodien neradās jautājums – braukt vai nebraukt.

Bija skaidrs, ka brauksim.

Tilts, kurš mums bija paticis naktī, dienā bija pavisam iespaidīgs.

Torni, līdzīgu tam, kas bija Tisaujvarošā, pamanījām jau vakar.

To uzcēla sešdesmitajos gados.

Ļoti līdzīgs tornis ir Ļeņintaunā – Tisaujvarošā.

Starp citu, vairākās Ungārijas pilsētās manījām pie nosaukuma rūnas. Mēģinājām noskaidrot, kas tās par rūnām, bet vietējie iedzīvotāji neko prātīgu mums pastāstīt nevarēja. Izrādās, ka tā ir vecā ungāru rakstība, balstīta uz turku rūnām. Šobrīd ar tām aizraujas neopagāni, nacionālisti un citi studenti.

Rūpnieciskā zona ir ļoti plata un plaša.

Un pastāvīgi māc skumjas, ka Ungārijā nedrīkst lidot dronu.

No ceļa jau neko daudz neredz, tikai rodas ļoti aptuvena nojausma par vēronīgumu.

Varētu jau nospļauties uz noteikumiem, bet vēl manī tik daudz nekaunības nav. Varbūt citreiz.

Starp rūpniecisko zonu un pilsētu ir sanitārā josla un pilsētā, vismaz, kad mēs bijām, vismaz smakas just nevarēja. Taču otrā krastā smārds bija jūtams. Laikam pareiza vēja roze.

Un nu mēs iebraucam pilsētā.

Un deguna priekšā izbrauc Ikaruss.

Viss, var teikt, ka Ungārijā mēs redzējām visu, var doties mājās.

Tālāk tikai interesantāk.

Sociālisms savā pilnībā.

Atšķirībā no vairuma jauno Ungārijas pilsētu, Dunaujvarošu necēla akmeņogļu vai rūdas ieguves ietā, bet gan liela metalurģijas kombināta apkalpošanai.

Pilsētas un tās apbūves plānu 1950. gadā izstrādāja arhitekts Tibors Veiners (Weiner Tibor).

Taisnstūra apbūves shēma ar slēgtajiem kvartāliem bija izvēlēta atbilstoši valdošajiem vējiem un balstoties uz esošo reljefu.

Galvenā maģistrāle, kura stiepjas virzienā no pilsētas uz rūpnīcu, paralēli Donavai, apbūvēta ar piecstāvu dzīvojamām mājām un sabiedriskajām iestādēm.

Vietā, kur to šķērso galvenā šķērsiela, izveidots pilsētas centra ansamblis.

Pārējās ielas tika apbūvētas ar viena, divu stāvu mājām.

Kopumā, Dunaujvaroša ir viens no piecdesmito gadu sākuma vispilnīgāk realizētajiem atbilstoši sākotnējai iecerei pilsētbūvniecības piemēriem.

Ar visiem tai piemītošajiem trūkumiem un priekšrocībām.

No priekšrocībām jāmin organizētība un vienmērīgi sadalītie komunikācijas tīkli, labiekārtošanas elementi, apzaļumojums, sabiedriskā apkalpošana, pilsētbūvniecības sociālo un tehnisko problēmu risinājuma kompleksums, kopējās apbūves mērienīgums.

No trūkumiem – pilsētbūvniecības kompozīcijas elastības trūkums, attiecīgi – koptēla monotonums, arī dažu elementu nesamērība, piemēram, pārliekais galvenās maģistrāles platums.

Bez tam, kā negatīvu var vērtēt arī to, ka pilsēta ir ‘atrauta’ no upes.

Šodien ir izbūvēts kaut kas līdzīgs terašu parkam, lai vismaz kaut kādā veidā sasaistītu pilsētu ar upi, taču 120 metru līmeņu atšķirība ir diezgan liels šķērslis.

Kopš piecdesmitajiem gadiem, kad pilsētu būvēja Veiners, ir pagājis daudz laika.

Pilsēta kopš tā laika ir augusi un tur, kur Veinera laikā bija mazstāvu apbūve, daudzviet jau slejas daudzstāvu ēkas.

Pilsēta šodien ir labiekārtota atbilstoši laikmeta prasībām un, atšķirībā no, piemēram, Ozdas vai Šalgotarjanas, ir turpinājusi attīstīties.

Šeit noteikti nav mazsvarīga loma galvaspilsētas tuvumam.

Pēc deviņdesmito gadu krīzes, kad rūpnīcas vērās ciet, to vietā ir atnākušas jaunas.

Iedzīvotāju skaits gan, līdzīgi citām industriālajām pilsētām, turpina samazināties.

Taču samazinājums nav tik grandiozs, kā citur.

No maksimuma – 60 tūkstošiem iedzīvotāju 1980. gadā, samazinājies līdz 44 tūkstošiem.

Pilsēta ir zaļa un izskatās interesanta… Vismaz mums.

Varbūt tajā nav tik daudz vizuālu ‘smukumu’ kā Kazincbarcikā, taču šeit ir plānojums un plānojuma harmoniskums.

Kazincbarcikā ir interesanta arhitektūra un arī sienu gleznojumi un tēlniecība, bet plānojums un ansamblis nav tik organiski.

No visām Ungārijas industriālajām pilsētām Dunaujvaroša mums patika visvairāk.

Perkáta

Uz Perkatu braucām, lai apskatītu krievu kareivju kapus.

Diemžēl, tur kur kartē bija atzīmēti šie paši kapi, bija tīrums.

Protams, ka kapi ir, tikai citā vietā, bet mēs nolēmām nemeklēt. Perkata mums tāpat bija pa ceļam no Dunaujvarošas uz Sazhalombatu, bet tā kā šodien gribējām nonākt Slovākijā un apskatāmo pilsētu vēl bija daudz, zaldātu kapi noteikti nebija mūsu prioritāte un iemesls zaudēt laiku.

Százhalombatta

Sazhalombata ir neliela (18 tūkstoši iedzīvotāju) pilsēta.

Galvenā industrija ir naftas pārstrādes rūpniecība.

Laikam jau pateicoties ienesīgajai industrijai un galvaspilsētas tuvumam pilsēta izskatās ļoti tīra un sakopta.

Un bagāta ar interesantu arhitektūru un vides objektiem.

Pilsētā ir dzelzceļš un autobusu satiksme.

Līdz Budapeštas centram ar autobusu var tikt par 45 minūtēm.

Ir arī kuģu satiksme starp Sazhalombatu un Budapeštu.

Pilsētas iedzīvotāju skaits pastāvīgi aug.

1. gadā pilsētā bija nepilni astoņi tūkstoši iedzīvotāju.

Kopš naftas pārstrādes rūpnīcas izbūves iedzīvotāju skaits pieaudzis par vairāk kā desmit tūkstošiem.

Sazhalombatas nosakums ungāru valodā nozīmē 100 tumulus jeb kurgānus.

Septītajā – sestajā gadsimtos pirms mūsu ēras šeit atradās Halštatas kultūras apmetnes.

Tās pēc sevis atstājušas apbedījumus.

Šai vietā šodien ir ierīkots 6 hektārus liels arheoloģiskais parks.

Otrs nosaukums – Bata turku valodā nozīmē ‘dzērājs’.

Baznīca, protams, pārsteidza.

Bet tas nebija vienīgais, kas pilsētā ir ievērības cienīgs.

Tāda ļoti neparasta Ungārija.

Pilsēta glīta un savdabīga, bet nešķiet ērta dzīvošanai.

Taču nākamajos Ungārijas apmeklējumos labprāt apmeklētu tumulu lauku.

Várpalota

Varpalotā nebijām ilgi.

Paspēju apskatīt tikai pašu centru.

Bet pilsēta noteikti ir ievērības cienīga.

Tajā ļoti interesanti savijas sociālisma laika arhitektūra ar vēsturisko apbūvi.

Pati pilsēta ir celta 1952. gadā apvienojot vēsturiskus ciemus Varpalota, Pet un Inota.

Padomju laikā pilsētas apkārtnē sākas lignīta ieguve.

Pilsētā tika uzbūvētas vairākas lielas rūpnīcas.

Pēc izstāšanās no sociālistiskā bloka šahtas tika slēgtas.

Lignīta ieguves vietu un rūpnīcu aizvēršana negatīvi ietekmēja pilsētas demogrāfiju.

Liela daļa cilvēku sāka strādāt kaimiņu pilsētās, daļa arī paši pārcēlās uz dzīvi.

Tāpēc šodien pilsēta tāda pamirusi.

Bet arhitektūra ir ļoti interesanta.

Kādreiz būtu interesanti atbraukt, paložņāt pa pamestajām rūpnīcām, bildes ir ļoti iespaidīgas.

Magyarpolány

Magyarpolany, līdzīgi kā vairumu pārējo vietu Ungārijā, mums ieteica Čaba.

Viņš rakstīja, ka vieta ir pazīstama ar savām vairāk par 300 gadus vecajām kalvārijām jeb krusta ceļa pieturvietām.

Nedaudz naivas, bet visai groteskas, lai neteikt vairāk.

Kopumā, interesanti.

Protams, tā ir svētvieta.

Un mēs pirmajā janvārī pat satikām vienu svētceļnieci.

Klimats ir piemērots astmātiķiem.

Ciemā ir aktīva kultūras dzīve, pārsvarā gan – reliģiska rakstura.

Tā kā vairums iedzīvotāju ir švābieši, katoļu baznīcas kultūra atšķiras no Ungārijā pieņemtā.

Tas piesaista tūristus no visas Ungārijas.

Sevišķi, uz Krusta ceļu.

Pēdējos gados sāk parādīties arī ārzemju tūristi.

Kaut gan raksts par ciemu angļu Vikipēdijā sastāv no teikuma, ka, Magyarpolany is ciems Ungārijā. Un krievu Vikipēdijā vispār nav pieminējuma.

Interesanti ir arī kapi, kuros mēs nonācām pavisam netīšām.

Domāju, ka šī vieta ar laiku iegūs ļoti lielu popularitāti.

Ajka

Ajka ir viena no trīs pilsētām, kuras bija manā sarakstā no paša sākuma.

To mums arī ieteica kā obligāti apmeklējamu, kopā ar Dunaujvaroš.

Visi ciemi, kuriem apvienojoties izveidojās Ajka datēti ar 11. – 13. gadsimtiem.

Deviņpadsmitajā gadsimtā Ajkas ciems sāk attīstīties.

Karaļa ielejā 1836. gadā tiek atklātas ogļu iegulas.

Pēc leģendas iegulas esot atklājis gans, kurš sakūris ugunskuru, bet nav varējis to apdzēst.

Ieguvi 1869. gadā uzsāka zemes īpašnieks.

Pēc deviņiem gadiem, 1878. gadā tika atvērta stikla rūpnīca.

Pirms otrā pasaules kara – 1937. gadā Ajkā tiek Ajka-Csingervölgy – pasaulē pirmā kriptona ieguves vieta.

Trīsdesmito gadu beigās tiek atklātas boksīta iegulas.

Tiek atvērta alumīnija rūpnīca. Lai uzturētu rūpnīcas 1941. – 1942. gadā tiek uzcelta elektrostacija.

Ciemi apvienojas 1960. gada 1. janvārī izveidojot pilsētu Ajku.

Pēc apvienošanās pilsētā ir 15 tūkstoši iedzīvotāju.

Pilsēta aug un 1972. gadā šeit jau ir 32 rūpnīcas.

Pilsētas centrs tiek būvēts septiņdesmitajos gados.

Interesanti, ka 1987. gadā Ajka saņem Hilda medaļu par “Trīs dekāžu aktivitātēm veidojot pilsētu ar cilvēcīgu seju”.

Pilsētā notiek viena no nozīmīgākajām industriālajām katastrofām Ungārijā. 2010. gada 4. oktobrī 40 kvadrātkilometru platībā izplūst  boksīta māli. Desmit cilvēki iet bojā un 150 ievainoti.

Īsumā, Ajka, varbūt arī interesanta, taču pēc visa redzētā mūs neiedvesmoja. Bija tiešām interesanti elementi un risinājumi, bet kopumā ņemot, es teiktu, tā nebija interesantākā no redzētajām Ungārijas industriālajām pilsētām.

Laikam ir iestājies piesātinājums. Griežamies atpakaļ un braucam uz Slovākiju.

Slovākija

Bratislava

Ja Vroclavas vecais nosaukums ir Bratislava, tad Bratislavas nosaukums līdz 1919. gadam bija Prešporoka (Prešporok), bet vācu valodā – Presburga.

Viduslaikos pilsēta saucās Istropole (Istropolis).

Ar iedzīvotāju skaitu 430 tūkstoši – viena no mazākajām galvaspilsētām Eiropā.

No 1541. līdz 1684. gadam, kamēr Buda atradās turku rokās, Pozsony bija Ungārijas galvaspilsēta.

No 1536. līdz 1783. gadam šeit atradās Ungārijas Karalistes tiesvedības centrs un karaļu kronēšanas vieta.

Bratislava un Vīne ir vistuvākās galvaspilsētas Eiropā.

Starp tām ir tikai 55km un ar sabiedrisko transportu nokļūšana no vienas otrā neaizņem vairāk par stundu.

Pilsēta atrodas uz Donavas upes un robežojas ar Ungāriju un ar Austriju.

Bratislavas iela Kopčianska beidzas Austrijas ciemā Kittsee.

Līdz 1936. gadam starp Bratislavu un Vīni kursēja tramvajs.

1. gadā Bratislava tika atzīts par trešo bagātāko reģionu Eiropā pēc Hamburgas un Luksemburgas.

Bratislavā pirktspēja trīs reizes pārsniedz pārējos Slovākijas reģionus.

Gada laikā pilsētu apciemo ap vienu miljonu tūristu.

Labi, ja jau es sāku uzskaitīt interesantus faktus par Bratislavu, te būs vēl – 1918. gadā, pirms apritē parādījās Bratislavas nosaukums, Amerikas slovāki piedāvāja nosaukt pilsētu Wilsonow vai Wilsonstadt.

Doma esot bijusi tāda, ka amerikāņiem tas glaimos un tāpēc aizjūras draugi pieliks savus spēkus un ietekmi cīņā par neatkarību.

Citi nosaukumi – jau minētā Istropole (Ιστρόπολις, Istropolis), burtiski – Donavas pilsēta, Brezalauspurc, Prešpurk, Presbourg, Preßburg, Presburgo, Posonium, Pojon, Požun, Břetislaw un visbeidzot – Bratislava. 

Tātad, lasot avotus līdz 1919. gadam, ar Bratislavia, Vratislavia, un tamlīdzīgi ir domāta Vroclava, nevis Bratislava.

Otrajā pasaules karā Bratislavu bombardēja sabiedrotie un 1945. gada 4. aprīlī ienāca Sarkanā Armija.

Atšķirībā no citiem reģioniem, no Bratislavas vāciešus paspēja evakuēt Vācijas valdība pirms pašām kara beigām.

Daži vēlāk atgriezās, taču tūlīt pat tika atkal izraidīti laukā.

Nu tā, izstāstīju interesantos un pozitīvos momentus un nedaudz vēstures.

Man nekad Bratislava nav patikusi.

Es jau iepriekš daudzkārt atkārtoju, ka Slovākijā tik pat kā nav interesantas arhitektūras.

Košice ir izņēmums, taču tur ir izteikta Austrumungārijas arhitektūra.

Bratislavā, lai arī būtu jābūt daudz jaukas ungāru arhitektūras, tā nebūt nav.

Pieļauju, ka vairums daiļuma aizgāja bojā Sabiedroto bumbošanās.

Vēsturiskā daļa absolūti garlaicīga un nav arhitektūras.

Pils ir restaurēta, bet rodas sajūtu, ka restaurāciju veikuši mūsu eiroremontu meistari.

Beigu beigās mēs dabūjam mazītiņu vēsturisko rajonu un pilnīgu garlaicību visapkārt tam, ieskaitot pili.

Man galīgi nav skaidrs, ko šeit dara tas miljons tūristu.

Ak, jā, Vikipēdija atbildēja uz šo jautājumu – līdz ar Ryanaira lēto reisu atvēršanu Bratislava kļuva par britu vecpuišu ballīšu pilsētu.

Pilsēta par šādu popularitāti nebūt neesot priecīga. Esot daudz demolēšanas un vandālisma.

Varu saprast, par vecpuišu ballītēm ļaunākas ir tikai vecmeitu ballītes.

Daudziem, kā maniem brālim ar māsu, un sievu, Bratislavai uzlikts kulta pilsētas zīmogs pēc filmas Eurotrip iznākšanas, kaut arī tā ir uzņemta Prāgā.

Nu, nevienam no maniem radiniekiem pēc pilsētas apmeklējuma šī pilsēta kulta statusā nesaglabājās.

Slovākija man ir ļoti mīļa, un pat neskatoties uz to, ka Slovākijā tik pat kā nav vērā ņemamas arhitektūras, man liekas šarmantas daudzas no tās pilsētām.

Un, jāsaka, ka Bratislava ir mana nemīļākā no apmeklētajām Slovākijas pilsētām.

Kādēļ tad mēs braucām?

Regita nebija bijusi. Un kad es viņai saku, ka kaut kas nav tā vērts, viņa man netic. Nu, kaut vai Budapešta – man nepatika, bet Regita bija ļoti sajūsmināta. Viņa mani apvainoja, ka manī trūkstot jauneklīgā gara, ka es esot par maz hipsteris un hipijs, it kā šiem diviem būtu kas kopīgs. Un ja nu tā – hipsteriem vajadzētu patikt Bratislavai, jo šeit esot lēts alkohols, skaļi klubi, un tad varot aizvem vecpilsētu, pardon par detaļām. Par Bratislavu mēs izrādījāmies vienisprātis un Regita arī atzina, ka viņa šeit nesaskata neko īpaši interesantu.

Čehija

Brno

Brno iebraucām vēlu vakarā. Mūsu nakšņošanas vieta bija dīvainā noliktavu rajonā, līdzīgā, kā pirms nedēļas Lodzā. Pirmajā stāvā deju zāle un kaut kādas sporta zāles vai kas tāds. Jumta stāvs, uz kuru nonākam pa ugunsdrošības trepēm, ar plānām sienām sadalīts maziņās istabiņās, bet ar dušu un tualeti katrā. Un nakšņošanas iestāde, izskatās, visai pieprasīta.

02.01.2020 - ceturtdiena

Rīts pienāca ar biezu miglu.

Brno biju bijis jau vairākkārt, bet vienmēr caurbraucot un apgalvot, ka būtu redzējis kaut ko no Brno, nevarēju.

Tāpēc, lai arī nedaudz steidzāmies, palaist garām iespēju apskatīt pilsētu, nevarējām.

Devāmies ar auto augšup pilskalnā un kad konstatējām, ka tālāk jau vairāk braukt nav kur, sākām mēģināt apstāties.

Tā nu sanāca, ka līdz pilsētai tālu jāiet un pēc tam nācās ilgi un augstu atgriezties.

Bet ļoti mēs par to nesaskumām.

Pilsēta ļoti pievilcīga un ar kaut ko atgādināja Prāgu.

Nu, tas, laikam, nav nekāds pārsteigums.

Brno dzīvo ap 400 tūkstošiem iedzīvotāju un tā ir valsts tiesas pilsēta.

Šeit atrodas Konstitucionālā tiesa, Augstākā tiesa, Augstākā administratīvā tiesa un Augstākā publiskā prokurora birojs.

Brno ir studentu pilsēta, 89 tūkstoši, jeb gandrīz ceturtā daļa, ir studenti, kas studē 13 augstākās izglītības iestādēs.

Otrā pasaules kara laikā pilsētā atradās lidmašīnu dzinēju rūpnīca.

Tādēļ Sabiedrotie to sirsnīgi bombardēja.

Uzlidojumos un tiem sekojošajās artilērijas ugunīs bojā gāja ap 1200 cilvēki.

Tika iznīcinātas 1278 ēkas.

Pēc tam, kad 1945. gada 31. maijā Brno ieņēma Sarkanā Armija, tika padzīti etniskie vācieši.

Sākot ar 1945. gada 31. maiju aizsākās tā saucamais Brno nāves maršs.

Apmēram 27 tūkstošiem bijušo Brno iedzīvotāju, kuri ģimenē runāja vācu valodā, nācās maršēt 64 kilometrus līdz Austrijas robežai.

Pēc vāciešu apkopotajiem datiem aptuveni 5200 cilvēki marša laikā esot miruši.

Čehi vēlāk pārrēķināja un viņiem sanāca tikai 1700.

Vairums mirušo gājuši bojā šigelozes epidēmijas rezultātā.

Nedaudz atgādina stāstu par simts gadus iepriekš notikušo Asaru ceļu, kad Endrjū Džeksona valdība redislocēja Čerokī cils indiāņus.

Toreiz no 15 tūkstošiem gāja bojā 4000 cilvēku maršējot 97 kilometrus.

Laiks iet, bet tikumi īpaši nemainās.

Šī nejēdzība notika pirms Potsdamas konferences. Pēc tam jau viss turpinājās organizētāk.

Potsdamas konferencē tika pieņemts lēmums, ka no Čehoslovākijas tiks izraidīti 2,5 miljoni vāciešu.

Rezultātā gandrīz 50% no rūpniecībā strādājošajiem Čehoslovākijas iedzīvotājiem tika izraidīti. Bet dažu gadu laikā izveidojušos vakuumu izdevās aizpildīt čehiem un slovākiem.

Aizrāvos ar deportācijām. Vienkārši pirms šī raksta rakstīšanas, galīgi ne tā kontekstā, izlasīju apjomīgu pētījumu par visām pēc Otrā pasaules kara pārvietotajām tautībām, tad nu daudz materiāla iedvesmai. Jebkurā gadījumā, Brno ir burvīga pilsēta, lai arī sociālisma zobs šeit ļoti manāms.

Olomouc

Olomouca man mīļa ar to, ka kādreiz, 15 gadu vecumā, šeit izārstējos no akrofobijas. Tas notika zoodārzā, taču uz zoodārzu nebraucām, jo bija necaurredzama migla un skatu tornī, no kura var redzēt mežonīgi tālu labos apstākļos, šodien nevarētu redzēt itin neko. Tā vietā devāmies uz centru. Kādā brīdī nepaklausījām navigatoru un iebraucām kādā ieliņā, kur, ak, prieks, izrādījās tukša no mašīnām un arī maksas stāvvietas nekur nemanīja, kā arī apstāšanās un stāvēšanas aizlieguma zīmes. Piestājuši kāda daudzsimtgadīga mūra pakājē, ieraudzīju pa ieliņu pretim nākošus divus policistus. Devos tiem pretī, lai pajautātu, vai šeit tiešām drīkst stāvēt. Izrādījās, ka stāvēt drīkst, bet iebraukt šajā teritorijā gan nedrīkst, jo tas ir pats vecpilsētas centrs un mēs esam palaiduši garām zīmi. Par laimi, tikām cauri ar brīdinājumu.

Tikuši vaļā no policijas, mēģinājām izbraukt laukā un mums tas veicās gaužām slikti. Kad tomēr bijām tikuši laukā no vecpilsētas, neatradām, kur apstāties, visas stāvvietas bija aizņemtas. Nolēmām, ka šai pilsētā mums piedzīvojumu šodienai pietiek un stāsts par to jau ir gatavs, tāpēc devāmies tālāk – uz Ostravu, kurā gan es nekad nebiju bijis… šķiet.

Ostrava

Vēsturiski Ostrava atradās Silēzijas zemēs, tā ka Morāvijā pilsēta atrodas salīdzinoši nesen un vēsturiski ir tuvāka poļiem, kā čehiem.

It kā.

Pirmais rakstiskais Silēzijas Ostravas pieminējums datēts ar 1229. gadu un apraksta apmetni.

Pirmais Morāvijas Ostravas pieminējums – 1267. gadā apraksta pilsētu.

Līdz Polijas robežai ir tikai piecpadsmit kilometri.

Pilsētā ir 300 tūkstoši iedzīvotāju, kopā ar metropoli – pusmiljons.

Interesanti, ka Ostravas nosaukums nenāk no salas apzīmējumu, kā neskaitāmo slāvu teritorijās esošo Ostrovu nosaukums, bet gan no Ostras upes nosaukuma.

Ostravices upe šodien sadala pilsētu divās daļās – Morāvijas Ostravā un Silēzijas Ostravā.

Pilsēta atradās stratēģiski izdevīgā vietā, tā bija ne vien uz Morāvijas un Silēzijas robežas, bet caur to gāja Dzintara ceļš no Baltijas uz Adrijas jūru.

Trīsdesmit gadu kara laikā pilsētu iekaro Zviedrija un līdz ar to sākas līdz šim bagātās pilsētas noriets.

Turpmāk pilsēta jau attīstījās pateicoties tam, ka atradās uz lielām ogļu iegulu vietām.

Attīstījās kalnrūpniecība un metalurģija.

Ogļu ieguve beidzās tikai 1994. gadā.

Līdz Polijas robežai ir tikai piecpadsmit kilometri.

Pilsētā ir 300 tūkstoši iedzīvotāju, kopā ar metropoli – pusmiljons. Es gan nevaru droši spriest par visu pilsētu, jo tā ir ļoti liela un tai ir vairāki “centri”, mēs bijām tikai vienā. Bet sajūta ir, ka kādreiz turīga pilsēta ir bijusi visai ‘aizlaista’, tagad kaut ko mēģina atjaunot, bet ne īpaši veiksmīgi un kopaina tāda nedaudz paskumja. Rūpniecības pilsēta, ko gan vairāk mēs varam no tās gaidīt? Bet būtu interesanti atgriezties un papētīt tuvāk.

Polija

Adamowo

Pēdējo nakti pirms Krievijas nolēmām pārlaist visa ceļojuma laikā dārgākajā viesnīcā, Adamovas muižā Elblongas pievārtē.

Izrādījās interesanta vieta.

03.01.2020 - piektdiena

No Adamovas līdz robežai nepilnas stundas brauciens. Tūlīt būsim Krievijā. Vai arī nebūsim?

Kaļiņingrada

Kaļiņingrada mūsu sarakstā jau ir ļoti sen.

Es šeit gribēju nokļūt kopš sāku interesēties par senprūšiem.

Toreiz īpašas iespējas atbraukt nebija.

Nācās aprobežoties ar Polijas bijušo Austrumprūsijas daļu.

Kad uzzinājām, ka tagad būs pieejamas elektroniskās vīzas, gribējām braukt bez maz tai pašā nedēļas nogalē.

Taču ceļš bija tāls un neatradām ceļabiedrus, tā nu pagaidām ideja atkrita.

Uz laiku par to piemirsām, bet, laikam jau alkohola iespaidā, Slovākijā, nolēmām aizpildīt elektroniskās vīzas pieteikumu.

Un te nu mēs esam!

Skaidrs, ka priekšstats, kas ir jāsagaida, mums bija, tomēr pilnībā sagatavoti mēs nebijām. Jāsaka, ka es negaidīju, ka viss varēt būt tik slikti, lai arī ilūziju nebija. Bet pieredze neatsverama. Un… es nesaprotu, kāpēc viņi laiž šeit iekšā tūristus. Cik tad slikti ir citur, ja šo viņi ir gatavi demonstrēt pasaulei?

Междуречье (Norkitten)

Braucām cauri daudziem vairāk vai mazāk skumjiem ciemiem, bet Norkitena bija tik ļoti atšķirīga, ka šeit mēs nolēmām apstāties un izstaigāt.

Un ne mirkli to nenožēlojām.

Šai vietā ir koncentrēts viss, ko izkaisīti mēs redzam visā apgabalā.

Bagāta vēsture un drausmīga saimniekošana pēdējos 80 gadus.

Ap 800. gadu šeit atradās vikingu apmetne.

1. gadā šajā apkārtnē no krustnešu rokām iet bojā senprūšu vadonis Gerko Mantas un pēc trīs gadiem tiek nojaukta prūšu pils.

Tās vietā 1380. gadā tiek uzcelta ordeņa pils, pēc desmit gadiem šeit viesojas nākamais Anglijas karalis Henrijs IV, un tā tālāk.

1. gada 19. augustā pie Norkitenas notiek viena no lielākajām Septiņgadu kara kaujām.

Krievu karaspēks sakauj prūšus.

Kaujas dalībnieku vārdi joprojām nav aizmirsti un vietējie iedzīvotāji lepojas, ka šeit cīnījās Ivans Hanibāls – Puškina vectēvs.

Ivans bija tā paša slavenā mora Ābrama Hanibāla dēls, par kuru Krievijas vēsturē tik daudz jokots.

Septiņgadu kara laikā Norkitena stipri cieta.

Bet pēc Napoleona apciemojuma pēc 50 gadiem – 1807. gadā, no bijušās lepnības paliek tikai skumjas drupas.

1939. gadā, pirms kara, ciemā darbojās aptieka, metāla izstrādājumu veikals, divi manufaktūras izstrādājumu veikali, viesnīca, cepļu rūpnīca, būvniecības firma un dzirnavas.

Kā redzam, nekas daudz.

Sarkanā Armija ieņem Norkitenu 1945. gada 23. janvāri.

Un projām nesteidzas.

Kad Kaļiņingradas apgabalu nodod Krievijai, Norkitena steidzīgi tiek pārdēvēta par Междуречье jeb divupi jo… divas upes.

Vispār, neapskaužu tos ļaudis, kam vajadzēja ļoti ierobežotā laikā pārsaukt veselu gūzmu vācu pilsētu un ciemu. Pamuļķīgie nosaukumi ir tikai loģiskas sekas.

Черняховск (Insterburg)

Par Čerņihovsku biju dzirdējis no Annas un viņas tēta, bet īsti priekšstata nebija.

Pirms braukšanas uzrakstīju Annai un pajautāju, vai ir vērts braukt.

Anna atbildēja, ka laikam gan ir, ka viņai Čerņihovska liekas šarmantāka par Kaļiņingradu.

Tā nu ietvērām pilsētu maršrutā.

Un vīlušies nebijām.

Pilnīgi droši varu teikt, ka Čerņihovska izrādījās krietni šarmantāka un interesantāka par galvaspilsētu.

Un, vismaz man, kopumā iespaidīgākā no reģionā apmeklētajām vietām.

Šīs zemes apdzīvotas jau sākot ar desmito gadsimtu pirms mūsu ēras.

Sākot ar 4. gadsimtu pirms mūsu ēras un līdz mūsu ēras 13. gadsimtam, šeit dzīvoja senprūšu ciltis.

Šis reģions tiek dēvēts par Nadruvu.

Netālu no Insterburgas esot atradusies svētā birzs.

Trīspadsmitā gadsimta beigās nadruviešu spēki esot diezgan izsīkuši un tie vairāk nespējuši pretoties iebrucējiem.

Daļa prūšu tiek iznīcināta, daļa pakļaujas un asimilējas, daļa pārvācas uz leišu zemēm.

Kā mēs zinām, prūši, kā valodas un kultūras nesēji, izzuda pilnībā 18. gadsimta vidū.

Līdz 14. gadsimtam šeit atrodas prūšu apdzīvota vieta ar nosaukumu Unsatrapis.

Teitoņu ordeņa bruņinieki 1336. gadā noposta prūšu cietoksni un uzceļ vietā savu, nosaucot to par Insterburgu.

Šai laikā Teitoņi aktīvi piedalījās krusta karos nesot ziemeļu pagāniem īsteno ticību.

Insterburgas pils kļūst par placdarmu daudziem ordeņa karagājieniem pret leišiem.

Mūsu brāļu tautai tas īpaši nepatīk un 1376. gadā pils tiek sagrauta.

Tagad ir poļu kārta un 1457. gadā pili jau sagrauj poļi.

Pēc pils atjaunošanas tā kļūst par Teitoņu ordeņa prokuratora troni.

Lai apkalpotu prokuratora administrāciju, apkārt izaug pilsētele.

Teitoņu ordeņa valsts tiek sekularizēta 1525. gadā un tā nokļūst par Prūsijas hercogistes pakļautībā.

Pilsētas tiesības Interburga iegūst 1583. gadā.

Pēc septiņiem gadiem ugunsgrēks noposta lielāko daļu pilsētas.

Taču 1600. gadā pilsētas robežas jau tiek paplašinātas.

Pēc Zviedrijas karaļa Gustava Ādolfa nāves atraitne – karaliene Marija Eleonora 1643. gadā pārceļas uz dzīvi Interburgā.

No slavenībām vēl jāmin Pētera I apmeklējums 1697. gada maijā.

Tāpat šeit regulāri ciemojās Imanuēls Kants, kurš tolaik strādāja par skolotāju Judtschen ciemā, pavisam netālu no Insterburgas.

Prūsijas karaliste izveidojas 1701. gadā, taču ap šo laiku plosās mēris.

Astoņpadsmitā gadsimta sākumā Insterburga ir praktiski izmirusi.

Karalis 1732. gadā aicina pilsētā apmesties no Zalcburgas izraidītos protestantu bēgļus.

Napoleona karu laikā 1812. gada jūnijā Insterburgu apciemo pats Napoleons.

Pēc Napoleona kariem, 1818. gadā Interburga kļūst par rajona galvaspilsētu un šai pat gadā šeit, caurbraucot, mirst Mihels Bārkleis de Tolli (piemineklis viņam ir arī Rīgā, Esplanādē).

Pēc Vācijas apvienošanās 1871. gadā Interburga jau ir Vācijas impērijas sastāvā.

Bet 1901. gadā kļūst par brīvpilsētu.

Pirmoreiz krievu rokās Insterburga nonāk Pirmā pasaules kara laikā – 1914. gada augustā, bet pēc trīs nedēļām vācieši krievus padzen.

Austrumprūsija pirmoreiz kļūst par eksklāvu Veimāras republikas sastāvā.

Nāk Otrais pasaules karš un 1944. gada 27. jūlijā pilsētu smagi sabombardē Britu karaliskie gaisa spēki.

Pēc pusgada – 1945. gada 21. janvārī ierodas Sarkanā Armija.

Un ierodas šeit uz palikšanu. Vācieši tiek izraidīti.

Par vāciešu izraidīšanu no bijušās Austrumprūsijas, es rakstīju augstāk – pie Vroclavas.

Vietā ierodas krievi.

Insterburgu 1946. gada 7. aprīlī pārdēvē par Čerņihovsku par godu Sarkanās Armijas ģenerālim Ivanam Černihovskim, par kuru es nekad iepriekš neko nebiju dzirdējis.

Bijušajā vecajā tirgus laukumā 1972. gadā tiek uzspridzināta septiņpadsmitā gadsimta sākuma luterāņu baznīca. Tagad tas ir Ļeņina laukums.

Šobrīd pilsētā dzīvo ap 35 tūkstošiem iedzīvotāju.

Nepilnu desmit gadu laikā iedzīvotāju skaits samazinājies par 5 tūkstošiem.

Un vienīgais, ar ko pilsēta ir kaut cik zināma šodien – šeit audzē akhal-teke šķirnes zirgus.

Būtībā, tas arī viss. Pilsēta atstāj ļoti nomācošu iespaidu. Viss apkārt kauktin kauc ‘Sic transit gloria mundi‘.

Kādreiz jaukā vācu pilsēta ir pārvērtusies drupās.

Anti-vāciskā saimniekošana ir pārvērtusi pilsētu par graustu.

Šādu varētu iedomāties pilsētu, kur pēc globālas katastrofas ienāk cilvēki un cenšas atjaunot civilizāciju.

Bet tā kā izdzīvošanas jautājumi ir svarīgāki, domāt par apkārtējo vidi laika nav.

Arī krievu nacionālisms šais ne īpaši tradicionālajās krievu zemēs, liek sevi manīt. Iepriekšējā gadā tiesa nosprieda, ka ir jāmaina Čerņihovskas ģerbonis, jo tajā esot “svešas kultūras elementi”.

Nekādu simpātiju pret šādiem lēmumiem es just nevaru un jebkuras kultūras nodošana aizmirstībai, manā izpratnē, ir noziegums. Nu labi, tu biji spēcīgās, atnāci, uzvarēji, ieviesi savu kārtību. Bet lūdzu, izturies ar cieņu pret to, kas bija pirms tevis.

Es domāju, ka šī krievu tiekšanās iznīcināt to, kas bijis pirms viņiem un vienaldzīgā, pat dažkārt nicinošā attieksme pret mantoto no citām kultūrām, saistīta ar gēnu, kas nāk no stepju klejotājiem.

No otras puses, arī par poļiem, kad tiem kaut kur sanāk tikt klāt, runā briesmu lietas. Un tiem nu gan Ordas piemaisījumam nevajadzētu būt.

Un tad atkal – paskat, kas bija Pirmās Brīvvalsts laikā Latvijā. Tika jauktas baltvācu celtās mājas, norakti pilskalni. Varbūt tā nav vienas nācijas, bet gan cilvēces kopumā iezīme.

Mēs un Viņi. Mēs labi, Viņi slikti. Tas, ko radām Mēs – ir patiess, daiļš un mūžīgs. Tas, ko rada Viņi – paša nelabā radīts ar mērķi pazemot Mūs, Mūsu kultūru, Mūsu patību. Tā arī dzīvojam. Nu jau ir ievērojami labāk, dažādas starptautiskas organizācijas nāk palīgos un cilvēkus pamazām izglīto. Taču kaut kur mūsos tas joprojām nedaudz sēž.

Советск (Tilsit)

No pārdomu pilnās Čerņihovskas tālāk ceļš mūs veda uz Sovetsku.

Jeb uz Tilzīti. Jeb Tilžu.

Līdz Tilzītes nonākšanai Krievijas sastāvā pilsēta bija pazīstama ar saviem rožu dārziem.

Pilsētā bija sastādīti ap 40 tūkstošiem rožu krūmu. Šodien ir saglabājušies vien pāris krūmi centrālajās pilsētas ielās. Pilsēta atrodas klimatisko joslu krustpunktā, tāpēc šeit ir ļoti piemērota vide augkopībai.

Pilsēta ir samērā zaļa un joprojām regulāri tiek stādīti jauni koki un krūmi. Ne tik pozitīvais moments – laiks ir lielākoties mākoņains, gadā līdz 30 skaidrām dienām. Ziemas siltas, vasaras vēsas.

Līdzīgi kā pārējās pilsētas, Tilzīte izveidojās prūšu cietokšņa vietā Teitoņiem 1288. gadā uzceļot cietoksni. Schalauer Haus pils bija robežcietoksnis, kas sargāja Prūsijas teritorijas no leišu uzbrukumiem. Pilsētas tiesības Tilzīte iegūst 1552. gadā.

Vēsturē ir pazīstams Tilzītes miera līgums, kuru Tilzītē 1807. gada jūlijā parakstīja Krievijas imperators Aleksandrs I un Napoleons un ar kuru tika izveidotas Vestfālijas karaliste un Varšavas hercogiste, kā arī izbeidzās Napoleona karš pret Prūsiju, atņemot tai pusi teritoriju.

Trīs dienas pirms miera līguma parakstīšanas Prūsijas karaliene Luīze privātās pārrunās lūdza Napoleonu atvieglot Prūsijas stāvokli, taču tas nedeva rezultātus.

Kaut arī Luīze ar šo aktu tautas acīs kļuva teju par svēto vēl dzīves laikā, nemaz nerunājot par to, kas tautas apziņā notika pēc 3 gadiem, kad karaliene mira 34 gadu vecumā. Karalienes Luīzes kults turpināja pastāvēt līdz pat Otrajam pasaules karam. Pilsētā ir Luīzes tilts, piemineklis karalienei Luīzei un Luīzes teātris.  

Latīņu drukas aizlieguma laikā Tilzīte kļuva par nozīmīgu centru, kur tika drukātas grāmatas lietuviešu valodā un kontrabandas ceļā ievestas Lietuvā. 1900. gadā Tilzītē parādījās elektriskais tramvajs. Pilsētā uz to brīdi dzīvoja 34 ar pusi tūkstoši iedzīvotāju.

Pirms Otrā pasaules kara Tilzīti apmeklēja Hitlers. 1946. gadā Tilzīte kļūst par Sovetsku, tiek padzīti vietējie vācieši un vietā ievesti krievi. No 1946. līdz 1953. gadam Kaļiņingradas apgabalā tiek ievestas 42 376 ģimenes no četrām autonomajām Padomju Savienības republikām, no tām 2336 tiek nometinātas Sovetskā.

Pirmie iebraucēji bija partijas un saimnieciskie darbinieki, dažādu tautsaimniecības nozaru speciālisti. Vairums no atbraucējiem uztvēra pārcelšanos kā laicīgu pasākumu, ar domu atgriezties mājās pēc tam, kad reģions būs saimnieciski sakārtots. Protams, ka tā nenotika.

Valsts politika bija vērsta uz pilnīgu “militārisma migas” iznīcināšanu.

Tika ne tikai jauktas drupas, bet arī labi saglabājušās ēkas. Iegūtos celtniecības materiālus sūtīja uz Ļeņingradu un citām Krievijas pilsētām to atjaunošanai.

Tā kā ievestie iedzīvotāji bija strādnieku, nevis kultūras šķiras, tiem bija maza izpratne par vēstures un kultūras vērtībām.

Tagadējā paaudze to nožēlo, bet nu jau ir par vēlu.

Cenšas jau kaut ko atjaunot, restaurēt, bet nereti bez saprašanas un rezultātā, labākajā gadījumā, ēkas tiek iekonservētas zem drausmīgajiem apmetumiem un nedrūp kopā no vēja, lietus un sala ietekmes.

Sliktākajā gadījumā tiek nojauktas kādas daļas no esošajām fasādēm un piebūvētas pēc savas saprašanas.

Nereti ir vajadzīga ļoti laba fantāzija, lai iedomātos, ka šīs postmodernisma šausmas kādreiz bija prūšu baroks.

Pilsēta ir saglabājusies nedaudz labāk kā Čerņihovska, taču kas man ļoti nepatika – ļoti izteiktā militārā propaganda.

Bija jau kaut kāda Pirmā pasaules kara laika kara mašīna arī Čerņihovskā, bet Sovetska ir praktiski ‘aizkrauta’ ar vecu kara tehniku. Diezgan šaušalīgs skats. Bet nu skaidrs, ka puikām patīk, aug dzimtenes aizstāvji.

Es domāju, ka ar lieliem finansiāliem ieguldījumiem no šīm vecajām Prūsijas pilsētām joprojām varētu dabūt ‘konfektes’.

Bet ir vajadzīga nauda un profesionāli restauratori.

Un visam ir jābūt organizētam valdības līmenī. Krievijā citādi nestrādā.

Vienvārdsakot, Kaļiņingradas apgabalam vajag labu gubernatoru. Un naudu jau viņi, ar savu atrašanās vietu un vēsturi, varētu pelnīt ar tūrismu.

Калининград (Königsberg)

Mēs ieradāmies naktsmītnē, kuras saimniece mums izstāstīja ļoti daudz gan par pilsētu, gan par reģionu kopumā.

Nometuši somas, nolēmām aizbraukt izlūkbraucienā un izņemt no bankomāta naudu, lai varam samaksāt par naktsmītni.

Un Tad rīt no rīta braukt un kārtīgi apskatīt pilsētu.

Es tomēr gaidīju, ka Kaļiņingradā būs ievērojami vairāk kaut cik saglabājušās vēsturiskās apbūves.

Šai ziņā Čerņihovska un Sovetska tomēr bija daudz interesantākas.

Un Kaļiņingrada, atkal, ir sakopta.

Tūristiem labi, bet man labāk patiktu, ja tā būtu interesanta, kā sakopta.

Nē, nu, viņi ir sataisījuši to, kas patīk tūristiem. Malači.

Kopumā, nelikās īpaši interesanta pilsēta.

Bet es domāju, ka tas no tā, ka man bija ekspektācijas, par Kēnigsbergu daudz lasīts vēsturiskajā literatūrā, un tas galīgi nav tas, ko sagaidīju redzēt.

Viss apkārt redzamais izskatījās pēc vienas vienīgas zaimošanas.

Pēc līķa apgānīšanas.

Es vienkārši nespēju skatīties uz apkārt esošo greznību aizmirstot par pilsētas vēsturi.

Mēs nedaudz izstaigājām centru, un aizgājām līdz vietai, kur kādreiz slējās Kēnigsbergas pils.

Izrādījās, ka laukums ir noasfaltēts, vienā stūrī uzcelts Дом советов (vienīgā ēka, kuru gribēju redzēt Kaļiņingradā), pārējais laukums – milzīga stāvvieta.

Izskatās, ka viens stūris ir samērā nesen atrakts un tagad tūristiem demonstrē pils mūrus. Pils, kuru būtu varējuši atjaunot, ja sešdesmitajos gados to apzināti nebūtu uzspridzinājuši.

Mēs atgriezāmies no pilsētas pārdomu pilnām galvām un smagām sirdīm.

Kā divdesmitā gadsimta cilvēks, kurš ir mācījies skolā, kurš nāk no Tolstoja, Čaikovska un Repina kultūras, var nodarīt kaut ko tādu?! Tad jau labāk tas, kas notiek Čerņihovā. Tur vismaz ir ‘aizlaistas’ vecās mājas, bet ne aiz ļauna prāta, vienkārši tā notiek. Šeit pilsēta ir mērķtiecīgi nokauta un vietā celts kas pilnīgi svešs.

04.01.2020 - sestdiena

No rīta jau vairāk braukšanas uz Kaļiņingradas centru variantu pat neapsvērām.

Bija skaidrs, ka neko daudz vairāk, kā vakarnakt, tur neredzēsim, bet zaudēsim daudz laika.

Ņemot vērā, ka tas ir tik tuvu, gan jau atbrauksim vēl kādā ne pārāk tālā nākotnē.

Kopējais priekšstats mums tagad ir.

Tagad tikai jāmēģina nākamajā reizē paskatīties uz visu cenšoties nedomāt par to kā par aizgājušo godību. Karaļauči ir aizgājuši un to vairāk nav. Tagad ir Kaļiņingrada un kā tādu to arī vajadzētu spēt novērtēt. Varbūt tieši tāpēc, ka pagaidām distancēties nebijām gatavi, arī neatgriezāmies pilsētā.

Зеленоградск (Cranz)

Zeļenogradska bija pārsteigums, jo šeit tiek būvēti veseli jauni daudzstāvu dzīvojamo māju kvartāli.

Sākumā nospriedu, ka rūpniecība attīstās. Bet kļūdījos.

Skaidrs taču, ka šodien šādās vietās var attīstīties tikai un vienīgi tūrisms.

Kranca bija kūrortpilsēta un tās mantiniece – Zeļenogradska attīstās tai pat virzienā. Un, acīmredzot, visai veiksmīgi.

Starp citu, šeit diezgan labi var redzēt, ka vecās vācu arhitektūras elementi šobrīd diezgan pieprasīti. Žēl gan, ka ne vienmēr sanāk labi. Biežāk sanāk šausmīgi. Grūti saprast kā arhitektiem ar izglītību var būt tik slikta izpratne par stiliem.

Куршская коса

Mums jau kādu laiku bija sapnis izbraukt no Polijas uz Lietuvu pa abām kāpām.

Papētot situāciju, izrādījās, ka tas nav iespējams, jo Vislas kāpu šķērsot nemaz nevar.

Taču, ja jau mums tagad ir elektroniskā vīza, nekas mūs neattur no Kuršu kāpas šķērsošanas.

Uz kartes izskatās sīkums, bet tie ir tieši simts kilometri.

Krievu kāpas daļa ir Nacionālais parks un mežonīgi populārs, un par iebraukšanu tajā, tāpat kā leišu pusē, jāmaksā.

Vienīgi savu nacionālo parku viņi uztur ne īpaši labā stāvoklī.

Šausmīga arhitektūra, ne īpaši labs ceļu stāvoklis, drausmīga vizuālā komunikācija, tās ir tikai dažas lietas, kas atšķir krievu daļu no kaimiņu – lietuviešu.

Kaut gan jūra tā pati, un kāpas sargā tāpat.

Un pat leišiem tik mīļā koktēlniecība šeit pārstāvēta biezā slānī.

Vienvārdsakot – viss ir labi, kamēr neredzi, kā ir pie kaimiņiem.

Bet tas arī labi, vismaz ir, uz ko tiekties.

Танцующий лес

Dejojošais mežs ir viens no Kaļiņingradas apgabala galvenajiem dabas tūrisma objektiem.

Jāsaka, ka neko labu pateikt par reģionu, kurā galvenais apskates objekts ir tik drausmīgi garlaicīgs, nevar.

Bet cilvēkiem patīk. Palielajā stāvvietā ar grūtībām izdevās atrast brīvu vietu. Cilvēki brauc lielajiem tūristu autobusiem. Un gidi nekaunīgi stāsta muļķīgas pasakas, un cilvēki ar atkārušiem žokļiem klausās un māj ar galvām.

Рыбачий (Rossitten)

Karaļauči un Rositene bija divas apmeklējamās vietas manā Kaļiņingradas apgabala kartē. Tas tādēļ, ka nereti meklējot Rēzeknes vēsturiskos foto, pēkšņi izrādījās, ka Rēzekne ir jūras krastā.

Un tad izrādījās, ka tā ir apdzīvota vieta ar gandrīz identisku nosaukumu Austrumprūsijā. Rossitten pret Rositten, kaut gan Rēzekni nereti rakstīja arī kā Rositen un dažkārt arī Rossitten.

Ciema pirmais pieminējums saistāms ar 1372. gadu kā kursenieku zvejniekciems.

Ja Rēzeknes nosaukumu saista ar rozes nosaukumu (kaut man drīzāk gribētos domāt, ka sākumā bija hidronīms un no tā pilsētas nosaukums, un visticamāk, ar rozēm Rēzeknes upes nosaukums nekādi saistīts nebija), tad Rositenes nosaukums esot radies no senprūšu vārda ‘rosit‘, kas nozīmējot ‘rasu’.

Apdzīvoto vietu pastāvīgi apdraudēja migrējošās piekrastes kāpas, tāpēc ciemam vairākkārt nācās migrēt. 19. gadsimtā piekraste tika apstādīta ar mežu, tāpēc problēma pazuda.

No 1525. gada Kuršu kāpa piederēja Prūsijas hercogistei.

No 1871. gada līdz 1945. gadam – Vācijai.

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Rositene kļūst par kūrortu.

No 1946. gada Rositenes nosaukums aiziet vēsturē un ciems kļūst par Рыбачий jeb zvejniekciemu. No 1901. līdz 1944. gadam ciemā darbojās Rositenes putnu observatorija.

Šodien tās mantiniece ir bioloģiskā stacija “Рыбачий”, dibināta 1956. gadā.

Tā turpina putnu migrācijas novērojumus.

Kopš Padomju Savienības sabrukuma saruka zvejniecība  un iedzīvotāju skaits, un 2006. gadā no pilsētciema kļuva par ciemu.

Kopumā skats skumjš.

Ar kaut ko nedaudz atgādināja Černobiļu.

Interesantā lieta ir vienādie betona žogi.

Bet nu, dosimies tālāk – uz Lietuvu. Vismaz mēģināsim.

Погранпереход Куршская Коса

Robežu šķērsojām ar piedzīvojumiem un daudz netrūka, ka pagriež atpakaļ un neizlaiž no valsts. Pie iebraukšanas robežšķērsošanas punktā dažās valstīs, kā Baltkrievija, Ukraina un Krievija, iedod kartīti ar krāsu kodu, kuru visur jāuzrāda.

Tad nu lūk, mēs šo kartīti veiksmīgi pazaudējām. Tomēr viss beidzās laimīgi, kaut arī process ievilkās un līdz pat brīdim, kad mūsu priekšā pēdējā punktā pacēla barjeru, nezinājām kāds liktenis mūs sagaida.

Lietuva

Kuršu kāpa

Jāatzīst, ka Kuršu kāpa dažādās robežas pusēs atšķiras drastiski.

Lietuviešiem viss ir ļoti sakopts, turklāt, Padomju laikā, kad visur bija jābūvē lētas dzīvojamās mājas, lētas vasarnīcas un citi lēti mājokļi proletāriešiem un partijas funkcionāriem, leiši aizliedza ar likumu aizsargāja kāpai raksturīgo apbūvi, šādā veidā saglābjot tradicionālo ainavu. Kaļiņingradas pusei pietika svarīgāku izaicinājumu, kā domāt par kaut kādu kultūras vai arhitektūras saglabāšanu.

Iebraucot no Kaļiņingradas puses ir jāsamaksā par iebraukšanu kāpā 5 vai 10 eiro no mašīnas, taču prāmis uz Klaipēdu ir bez maksas.

Būtu elegantāk, ja par uzbraukšanu uz kāpas nebūtu jāmaksā, bet par nokļūšanu atpakaļ uz kontinenta, būtu.

Klaipēda

Klaipēdai šoreiz tik vien, kā braucām cauri. Taču satiksme bija tik ļoti blīva, un braucēji tik pārsteidzoši agresīvi, ka tas vien izrādījās vesels piedzīvojums.

Beigās bijām priecīgi, ka tikām laukā bez sadursmēm, vienā no apļiem tādas iespēja bija pavisam tuvu.

Latvija

Jau iepriekš, pie Slovākijas un Ungārijas vairākkārt žēlojos par to, ka robežpilsētās viss ir diezgan skmji, salīdzinot ar pārējo valsti.

Latvija nav izņēmums.

Gramzda

Par Gramzdu nekad nebiju dzirdējis, taču vieta visai dīvaina. 1744. gadā celta baznīca, kura pavisam nesen atjaunota no drupām. Baznīcu nodedzināja 1941. gadā, tāpēc drupu vēsture arī ir gana sena. Nezinu, cik ļoti mani priecē šādas “restaurācijas”. Man laikam labāk patīk, kad drupas paliek drupas, kā šādas restaurācijas.

Latvijas simtgade atstāja savu nospiedumu daudzviet, Gramzda nav izņēmums. Par īpašu samaitātību sūdzēties nevaru, taču mana pirmā freidiskā asociācija bija ar intīmpreču veikala ekspozīciju.

Cita lieta, ko Gramzdā pamanījām ar skaļiem pārsteiguma saucieniem – Adventes vainags.

Un mums šādi vainagi bija jaunatklājums, un bijām pārliecināti, ka tādi raksturīgi tikai Slovākijai un Ungārijai. Nu, jebkurā gadījumā, Latvijai viņi raksturīgi nav, bet šogad vairāku pilsētu noformējumos parādās. Vēlāk redzējām arī Daugavpilī.

Vaiņode mūsu Latvijas kartē arī bija baltais pleķis.

Jo sevišķi dīvaini tas tāpēc, ka šeit ir pamests militārais lidlauks, bet šādas vietas mūs pievelk kā magnēts.

Interesanti, ka jau Pirmā pasaules kara laikā šeit bija dirižabļu lidosta.

Un Rīgas Centrāltirgus paviljoni būvēti no šeit atradušos dirižabļu paviljonu konstrukcijām.

Nepilnu simts gadu militārā izmantojuma vēsture beidzās 1993. gadā.

Kaut kādu daļu demontēja, kaut kas saglabājās. Šobrīd angāros glabājas siens un kaut kāda tehnika. Šķiet, lidlauks ir privātīpašumā.

Tas arī viss, ko šajā ceļojumā paspējām apskatīt. Tagad tikai uz Juglu pie vecākiem, pametam Regitu, un atlikušais ceļš līdz Rēzeknei. Un, vismaz uz neilgu laiciņu uz Latviju atvedām ziemu.