Iepriekšpēdējā Igaunijas brauciena laikā uzzinājām par to, ka Igaunijā aizsalstot jūrai tiek atvērti ledus ceļi uz salām. Protams, ka šādu pieredzi laist garām nevarējām, tāpēc šoziem viens no biežākajiem meklējumiem gūglē bija ‘ice roads in Estonia‘. Ziema bija sniegota un neizskatījās pēc ieilguša rudens, kā pagājušā, taču arī īpašu salu nebija un jau tuvojoties ziemas beigām bija skaidrs, ka pa jūru ledus ceļi šogad atvērti netiks. Regita piedāvāja, ka nedēļas nogalē kaut kur varētu aizbraukt un Kaspars ar Māru arī nebija pret. Izvēle bija starp Papes dabas parku un tālāk uz dienvidiem līdz Kaļiņingradas robežai. Otrs variants bija Igaunija. Joka pēc iegūglēju un izrādījās, ka tieši šonedēļ atveras daži ledus ceļi. Ņemot vērā, ka jau ir plusi gaiss smaržo pēc pavasara, ilgi vaļā viņi nebūs. Tā nu bija izlemts – dodamies uz Igauniju. Māra pieteicās sagatavot maršrutu, kurš izrādījās ārkārtīgi veiksmīgs. Turklāt, bija neierasti, jo parasti maršrutus stādīju es. Otrā neierastā lieta – arī pie stūres braucu es, parasti tā nenotiek. Iepriekšējā dienā Regitas mašīnu apsēda dēmoni un izlīda uzreiz trīs pilnīgi mistiskas un neizskaidrojamas vainas, tāpēc nolēmām, ka brauksim ar manējo – lai arī rijīga un brauciens sanāk divreiz dārgāks, 4×4 pa lediem un sniegiem varētu sniegt zināmu priekšrocību. Un tā arī izrādījās.

Ainaži

Ainaži nekad īpaši nav interesējuši un Pērnavas šoseja neparedz netīšu iemaldīšanos tādās vietās. Šoreiz nolēmām iebraukt. Sākumā izskatījās, ka veltīgi jo neredzējām neko interesantu, atskaitot klasisku Padomju mazpilsētu apbūvi. Tālāk kļuva nedaudz interesantāk līdz tuvojoties Igaunijas robežai nekļuva pavisam interesanti. Sākumā pareizticīgo baznīca, kura man atgādināja Latgalē sastopamās uniātu baznīcas.

Nākamais objekts, kas piesaistīja uzmanību – grandioza koka ēka.

Kaut kas tāds Latvijā ļoti reti redzēts. Māja gan ir ļoti skumjā stāvoklī. Ar izsistiem logiem. Tajā mitinās ļaudis, bet nerada priekšstatu, ka viņi spēj parūpēties par šo arhitektūras šedevru.

Māja acīmredzami iet bojā un ja valsts vai pašvaldība steidzami neiejauksies, būs par vēlu.

Es līdz šim nebiju pievērsis uzmanību, ka Ainaži atrodas uz pašas robežas.

Šeit mēs atkārtojām savu ieiešanu kaimiņvalstī pastaigājoties pa pilsētu, kā pirms pusotra mēneša tai pašā kompānijā Subatē.

Robežstabiņi iestiepjas jūrā. Igaunijas virzienā ir oficiālā informācija, bet Latvijas virzienā – rets gadījums – nav.

Vienīgais, kas liecina, ka esi iebraucis/iegājis Latvijā ir uzraksti latviešu valodā un balsināta mūra siena ar metāla burtiem Latvija.

Tālu no oficiāla. Devāmies pa Ziemeļu molu, riskējot salauzt kājas un izsist zobus.

Pa ceļam ieraudzījām niedrēs ieaugušu robežstabiņu un nolēmām to apciemot.

Jau atpakaļceļā no mola satikām kādus Regitas paziņas, kas atzinās, ka dodas uz ledus ceļiem.

Radās aizdomas, ka ledus ceļi varētu būt visai populāri un mēs tur nebūsim vieni.

Tolkuse Raba

Igaunijā nolēmām nebraukt pa šoseju, bet pabraukt pa piejūras ciemiem, kas izrādījās visai labs lēmums. Mūsu nākamā apstāšanās bija ieplānota Tolkuses purvā. Devāmies pa sniegotu taciņu, kurai apakšā gulēja koka laipa. Arī šeit neiztika bez latviešiem.

Satikām trīs kompānijas un visas trīs organizēja fotosesijas. Uz mirkli samulsu, jo nevarēju saprast, ar ko šis fons atšķiras no parastas pļavas, bet tad kaut kā nomierinājos un pieņēmu faktu, ka cilvēki domā citādāk. Nostaigājām kādus divus kilometrus garu loku pa purvu, uzkāpām tornī un devāmies tālāk.

Vormsi

Plānojām iebraukt un izstaigāt Pērnavu, apskatīt Pērnavas govis un paēst pusdienas, bet paskatoties uz pulksteņa rādītājiem nācās atmest šo domu, spiest gāzi grīdā un censties maksimāli ātri nokļūt uz Vormsi. Braucot uz Rohukjūlu, no kuras atiet prāmis uz Vormsi un uz Hījumā, attiecīgi, no šejienes arī ledus ceļš, garām sanāca braukt Ungru muižai, kuru pagājušajā reizē meklējām apzināti. Šai pat dienā sanāca tai garām braukt vēl divreiz. Domājām, ka būs jāmeklē ceļš uz ledus ceļu, bet kad piebraucām pie prāmja, konstatējām dīvainu kustību kāpās un devāmies tanī virzienā. Un drīz vien izbraucām pie šlagbauma, kur mums palūdza atsprādzēt glābšanas jostas, ievērot 250 metru distanci starp mašīnām un braukt ar ātrumu no 40 līdz 70 km/h. Pēdējās mašīnas no tās puses laidīšot pussešos.

Transporta, pretēji gaidītajam, nebija daudz. Ceļu atvēra pirms pāris dienām un jau nākamajā dienā pēc mums aizvēra. Šogad ledus ceļus jūrā praktiski nevēra un no atvērtajiem tikai šis bija tāds, ko mēs varējām izmantot. Paspējām ļoti šaurā spraugā. Jāatzīst, ka braukšana pa jūras ledus ceļu ir ļoti skaists piedzīvojums. Apkārt visos virzienos cik vien sniedzas skats – balts klajums un ledus saplūst ar debesīm.

Pa ceļam gadās saliņa un pilnīgi gribas nogriezties no ceļa un aizbraukt, apskatīties, kas tur. Un kaut kas dīvains tajā, ka nedrīkst nomest ātrumu, ka visu laiku konstanti jābrauc ar ātrumu virs 40 kilometriem stundā. Tāda nedaudz sacīkšu sajūta, vai triekšanās uz priekšu tukšumā. Kad esi nonācis uz ledus, bremzēt vairāk nedrīkst, ir jābrauc un jābrauc ātri. Pa ceļa malām ik pēc kādiem 200 metriem sasprausti kadiķu zari, kas rāda ceļu. Ceļš ir visai slapjš un kad nonākam galā, tur ir milzīga peļķe, kurai pat ar džipu braukt pāri ir visai bailīgi.

Un te nu mēs esam – uz Čūsku salas. Saliņa izrādās pavisam neliela. Meža ceļš šaurs un sniegots, ja pretī brauc mašīna, abiem ir nedaudz jānobrauc no ceļa. Ceļus neviens nekaisa, tāpēc jābrauc uzmanīgi, bet toties nav dubļu, ceļa malas ir baltas. Māra bija izlasījusi, ka uz salas ir viens vienīgs strādājošs krogs un visi bija izsalkuši, tāpēc aizbraucām paēst ne pārāk garšīgi, bet dārgi un sātīgi. Laikam jau sanāk, ka krogs bija salas galvaspilsētā – Hullo.

Jāatzīst, gan ka ne pilsētu, ne pat apdzīvotu vietu man tur saskatīt īsti neizdevās. Bārmenis pastāstīja, ka uz salas šobrīd dzīvo ap 150 cilvēkiem, taču vasarā esot ļaudīgi, pat līdz pieciem simtiem iedzīvotāju skaits pieaugot. Nu jā. Vikipēdija stāsta, ka pirms Otrā pasaules kara esot dzīvojuši 3000.

Kas man visvairāk uz salas patika bija autobusa pieturas, kurās bija iekārtotas pastkastītes. Tāds praktisks un elegants lietu savienojums.

Un atkal konstatējām, ka mēs kavējam un tūlīt no salas vairāk projām netiksim, tāpēc ir jāsteidzas. Steidzoties uz maza meža celiņa no aiz līkuma pretī izbrauca divi BMW un bremzēšanas ceļš izrādījās visai garš, tāpēc nolēmu slīdēt grāvī, ko arī veiksmīgi izdevās realizēt. Grāvjus viņi pa ceļa malām ir sarakuši pieticīgus, tāpēc džipam absolūti nekaitīgi. Interesantā lieta bija tā, ka ieslīdot grāvī mēs attapāmies seja pret seju ar stirnu, kura pētīja, ko mēs te darām un mukt nemaz netaisījās.

Rezultātā tomēr pasējām laikus un no salas aizbraucām. Atpakaļ ceļš kļuva interesantāks, kad bijām nobraukuši jau vairāk par pusi ceļa līdz kontinentam. Man ienāca prātā jautājums, kuru arī uzdevu ceļa biedriem – ja jūs sēdētu manā vietā pie stūres un pēkšņi pamanītu, ka sāk iet plaisas – jūs brauktu ātrāk vai lēnāk. Visi kā viens izteicās, ka brauktu ātrāk. Es piekritu, ka darītu tāpat. Un drīz vien – jā, plaisas. Grūti pateikt, gan jau tās plaisas bija vecas. Pārbijušies mēs nebijām, bet tomēr drošības pēc gribējās ātrāk tikt projām. Bet kā par spīti priekšā braucošais džips sāka bremzēt. Mēs sākām tam pietuvoties par tuvu, nācās mest ātrumu. Zem 40 braukt nedrīkst, tas palielina plaisu rašanās iespēju. Nometot ātrumu gandrīz līdz 40 kilometriem stundā mēs pārstājām tuvoties un dažreiz bija sajūta, ka priekšā braucošā mašīna apstāsies pavisam. Par laimi, bijām jau pietiekoši tuvu krastam, tāpēc šī raustīšanās ātri beidzās.

Haapsalu

Tā kā līdz prāmim uz Hījumā bija vēl pietiekoši daudz laika, aizbraucām pastaigāt pa Hāpsalu.

Iepriekšējā reizē man šī pilsētiņa ļoti iepatikās.

Sākumā aizbraucām uz vilcienu muzeju.

Māra ar Kasparu nebija bijuši.

Pastaigājām pa peronu, apskatījām vilcienus.

No turienes devāmies uz pili.

Izstaigājuši to, nolēmām, ka jāmēģina sameklēt Hāpsalas kūrorta halle.

Iepriekšējā reizē mums to atrast neizdevās.

Šoreiz mums gāja krietni labāk.

Paklīdām pa ieliņām un drīz vien jau bija jādodas.

Beigās atkal bija jāsteidzas un vieni no pēdējiem uzbraucām uz prāmja.

Hiiumaa

Mūsu plāns bija aizbraukt uz Hījumā, pārlaist nakti, nākamajā rītā izstaigāt Kjardlu, izbraukt pāris smukākās vietas uz salas un doties uz Sāremā, tur arī nedaudz vairāk padzīvoties. Tikai nākamajā rītā mēs uzzinājām, ka prāmis ir tikai pussešos vakarā, kas nozīmēja, ka mums paliek visa diena uz Hījumā. Jāatzīst, ka mēs šo laiku veiksmīgi arī izmantojām, izrādījās, ka sala ir liela un darīt uz tās ir ko.

Hījumā no prāmja nobraucām jau tumsā un devāmies uz Kjardlu, kur mums bija jau rezervēts dzīvoklis. Pa ceļam iebraucām Selverā un sapirkām produktus vakariņām un brokastīm. Produkti izrādījās salīdzinoši lēti.

Kärdla

Mūsu dzīvoklis izrādījās praktiski uzreiz iebraucot pilsētā, tāpēc tradicionālā maldīšanās izpalika. Pavakariņojām, paspēlējām galdaspēles – atkal vinnētājs guļ gultā. Atkal mums paliek dīvāns, bet dīvāns, atšķirībā no Paņevežas, šoreiz bija ērts.

No rīta devāmies staigāt. Izrādījās, ka pilsēta ir ļoti maziņa, bet Māra gribēja atrast artēziskās akas, tāpēc devāmies meklēt kādu konkrētu, kas bija kartē. Rezultātā aizklīdām visai tālu. Atpakaļ arī sanāca iet visai tālu.

Mārai gan sanāca vilšanās, jo slavenā artēziskā aka izrādījās parasts ūdens pumpis. Vēlāk jau pamanījām, ka artēziskās akas šai pilsētā iziet teju katrā grāvī.

Pati pilsēta ir uzcelta uz 4 kilometrus liela krātera, kurš te radies no 100 kilometrīga asteroīda atlūzām pirms 455 miljoniem gadu. Artēziskās akas arī saista ar asteroīda kritiena sekām, taču es neesmu ģeologs un cēloņsakarības tur neredzu, tāpēc paskaidrot nevarēšu.

Pilsētā dzīvo četri ar pusi tūkstoši iedzīvotāju, bet mēs viņus neredzējām.

Ik pa laikam kāda mašīna pabrauca garām, bet drīz vien sākām pamanīt, ka garām pabraucošās mašīnas bieži vien ir vienas un tās pat.

Pilsēta ir ļoti interesanta ar savu arhitektūru.

Parasti salu un ostas pilsētām ziemeļu platuma grādos ir raksturīga arhitektūra un daudz kas no tās vērojams arī šeit, taču ir arī gana daudz kaut kā pilnīgi sava un nekur neredzēta.

Viena lieta, kam sanāk pievērst uzmanību – interese par sarežģītām arhitektūras formām.

Mājām parādās visai daudz elementu, daļa no kuriem bieži vien ir visai vāji pamatota.

Kopumā veidojas kaut kas interesants un nekur citur neredzēts.

Protams, ir daudz arī klasiskas piejūras pilsētu apbūves, bet izskatās, ka cilvēki ziemā garlaikojas un savas mājas pārbūvē, saaudzē ar citām ēkām, ceļ tām otros stāvus, papildus mansardus un citādi demonstrē savu talantu.

Interesanti, ka tas attiecas ne tikai uz privātmāju apbūvi.

Mums bija iespēja vērot manā pieredzē dīvainākās sēriju dzīvokļu mājas. No pirmā acu uzmetiena liekas, ka kaut kas nav kārtībā.

Kad sāk ieskatīties rūpīgāk, saproti, ka te viss nav kārtībā. Dīvaini balkoni. Nevajadzīgas kolonnas. Kaut kādi mistiski neskaidras nozīmes elementi. Ir arī normālās tipveida mājas un ir arī ļoti garlaicīgas standarta Padomju sērijveida mājas, kaut arī tās gadās, ka izceļas, piemēram, ar logiem visā sienas augstumā vienā istabā un otrā istabā tik aukstu, ka uz taburetes jākāpj, lai palūkotos laukā.

Rodas sajūta, ka uz salas ir sava arhitektu skola un vai nu izolācija vai inbrīdings ir radījis daudz dīvainu ekspertu vai arī vienu, bet ļoti ražīgu… un mēreni šizofrēnisku.

No malkas sakrautais žogs vien ko ir vērts.

Nu jā, ja palūkojamies uz ēkām, kuras celtas pirms simts un vairāk gadiem, ir redzams, ka bija raksturīga normāla salu arhitektūra – mērena rakstainība, mērena krāsainība, viss koši, skaisti un gaumīgi.

Ugunsdzēsēju depo ir pavisam lakonisks, tajā tagad iekārtots tūrisma centrs.

Baznīca arī visai raksturīga piejūras pilsētām – plata, masīva, celtne ar vēlāk piebūvētu koka zvanu torni.

Interesanti gan ir tas, ka baznīca ir samērā tālu no centra, bet ar to mēs saskārāmies arī pārējos salas ciemos – baznīca vienmēr bija iznesta ārpus ciema. Visai interesanta un neierasta tradīcija, būtu interesanti uzzināt, kā tā ir veidojusies.

Starp citu, ceļus ar sāls maisījumu nekaisa. Gājēju celiņi, tāpat, kā Somijā, pabērti ar šķembu.

Rezultātā – nav dubļu.

Ristimägi

Pavisam netālu un Kjardlas ir igauņu krusta kalns. Jāatzīst gan, ka daudz patīkamāks un intīmāks, kā leišu kulta vieta.

Tā ir vietiņa mežā, kur katrs no materiāliem, kurus atrod pa rokai, var uztaisīt un atstāt krustiņu.

Visai jauki. Ir vairākas versijas, kā šeit šī tradīcija radās, viena – saistībā ar izsūtītajiem zviedriem, otra – romantiskā, par divām kāzām, kuras deva vienas otrām pretī un beigās visi pārkāvās.

Lai nu kā, izskatās tas viss smuki, sevišķi intersanti šeit būtu iemaldīties netīšām, neko par šo vietu nezinot.

Citas interesantas vietas Hījumā

Pabraucām garām Hījumā eifeļtornim tā arī neuzkāpuši, noraudzījāmies uz to pāri koku galotnēm, bet nobalsojām, ka nebrauksim. Nezinu gan kāpēc. Sākumā nenoticējām Regitai, ka tas ir kaut kas liels un kāpšanas vērts, pēc tam kaut kā vienkārši aizbraucām projām. Pa visai slidenu ceļu aizbraucām līdz vienai no vecākajām bākām pasaulē, taču iekšā iekļūt nesanāca.

Strādā tikai sākot ar maiju. Pajūsmojām par to, kā uz salas noformētas autobusu pieturas. Tās ir mazas jaukas mājiņas ar durvīm un logiem.

Un ja laukā trako negaiss, šādā pieturā var mierīgi sēdēt un gaidīt nākamo autobusu.

Tā kā elektrība arī ne visur ir pievilkta, pie daudzām pieturām ir laternas ar saules bateriju.

Pa ceļam gadījās dažas simpātiskas baznīcas un citas izciltas celtnes.

Vispār – smuka sala un daudz smuku lietu uz tās.

Kassari

Devāmies uz Kassari salu. Sākumā apskatījām Kassari kapelu.

Tā esot vienīgā mūra celtne Igaunijā ar salmu jumtu. Jāatzīst gan ka šis fakts man likās galīgi neinteresants salīdzinājumā ar kopējo ēkas noskaņu, ko tā radīja. No tās devāmies uz Sjāretirpu – divus kilometrus garu šauru zemes strēli, kas iestiepjas jūrā. Pa ceļam gadījās dzirnavas, bet dzirnavas mēs uz salām redzējām jau ļoti daudz un īpašu sajūsmu tās neizraisīja.

Ir mīts, ka zemes strēli uzbēra divi brāļi – milži, kuri gribēja bērt tiltu uz Sāremā, taču kā jau tas parasti notiek, sastrīdējās un nekas viņiem beigās labs nesanāca.

Bet zemes tilta sākums ir Sjāretirpa, pa kuru tad mēs devāmies uz kārtējo divus kilometrus tālo zemes galu. Es nezinu, kā ir vasarā, gan jau arī interesanti, taču ziemā man šis ceļš ļoti iedvesmoja.

Visapkārt balts un tikai zemes strēlīte sniedzas šajā baltumā. Ļoti skaisti.

Prātā nāk domas par mūžību.

Šī strēle sajūtu ziņā bija visa brauciena lielākais hailaits, kaut gan jāatzīst, ka hailaitu pietika. Ko vērts bija vien ledus ceļš, vai prāmis, kurš lauž ledu sev priekšā vai sniegiem klātie ceļi jaukie salu ciematiņi.

Atpakaļ Hījumā

Laiks tuvojās vakaram un pamazām devāmies uz prāmja pusi. Pa ceļam iebraucām uzpildīties un pieredzējām uzpildes staciju buduāru. Apēduši savus hotdogus vai hamburgerus un izdzēruši kafijas aizbraucām pie prāmja un izrādījās, ka pilnīgi neraksturīgi, mēs esam, praktiski, pirmie.

Vienīgi, kamēr blisinājāmies un domājām, ko darīt tālāk, kāda dāma mūs apbrauca un aizbrauca stāvēt rindā. Sekojām viņas piemēram.

Saaremaa

Ceļš no Hījumā uz Sāremā bija iespaidīgs.

Prāmis iet divas reizes dienā un jūra pa to laiku paspēj piesalt, tāpēc sanāk lauzt ledu sev priekšā.

Neaizmirstams skats.

Es tik daudz reizes bez virsdrēbēm skraidīju uz klāja skatīties šo procesu, ka, acīmredzot, iemanījos saaukstēties, ko pilnā mērā sajutu nākamajā dienā.

Bet tie jau sīkumi, skaistuma baudīšana arī prasa upurus.

Ceļš uz Sāremā bija gana ilgs un mūsu cerība nonākt uz salas pa gaismu izgāzās.

Nonākuši uz salas uzreiz devāmies skatīties krāteri (man bija divi uzstādījumi braucot uz salām – meteorīta krāteris uz Sāremā un Hāpsalu). Pa ceļam bija dzirnavas, taču dzirnavas, kā jau minēts, mūs vairāk neinteresē.

Kaali krāteris diezgan izskatās pēc mūsu Velnezera, ar to vien atšķirību, ka velnezeram nav apkārt valņa. Visādi citādi – ļoti līdzīgi. Redzot Kaali krāteri salikās galvā, kāpēc Velnezera izcelsmes meteorīta teorija nav īpaši populāra zinātnieku vidū.

Pēc krātera mums bija divi varianti – doties pa taisno uz prāmi vai braukt uz Kūresāri. Ja braucam uz Kūresāri, nepaspējam tuvāko prāmi. Bet līdz Kūresārei ir pavisam tuvu un man tur ielikta zvaigznīte. Izbraucām pilsētu, palūkojos, ko tur var redzēt – kaut kad vasarā varētu būt interesanti atbraukt un izstaigāt, izskatās, ka ļoti daudz vēsturiskās apbūves saglabājies un nav it nekā kopīga ar pārējām apdzīvotajām vietām, ko redzējām uz salām. Bet nekur nestājāmies un devāmies uz prāmi. Navigators rādīja, ka ja viss labi, ieradīsimies vienu minūti pirms prāmja atiešanas. Nu, gana labi. Ceļš bija tīrs un tāpēc varēja braukt ātri. Ar laiku parādījās citi kavējošie un beigās izveidojās vesela kavējošo kolonna ar visai lielu vidējo ātrumu. Beigās nonācām uz prāmja veselas piecas minūtes pirms atiešanas. Transporta nebija daudz, tāpēc visai brīvi.

Pusnaktī bijām Rīgā, kur atstājām Regitu un Māru un nedaudz pēc četriem biju mājās.