Nepagāja ne gads, lai es saņemtos pārrakstīt dienasgrāmatu un salikt visas bildes! Notikumi norisinājušies gandrīz vai tieši pirms gada, Lieldienu laikā. Nav pārāk interesanta lasāmviela – sastāv lielākoties no “Man ir grūti” un tā, ko mēs ēdām. 🙂
Pirms trīs gadiem [2014] Andris uzsāka savu Santjago ceļu, atstājot mani par atbildīgo Veloprojektā. Tas bija Mūsu sākums. Lieldienās Andris man zvanīja un es viņam lūdzu, lai viņš mani aizmirst. Pie manis bija Andra dzīvokļa atslēga, bet viņam kaklā mana dzintara sirsniņa. Sirsniņa vēl arvien ir Andrim kaklā, bet dzīvoklis kļuvis par manām mājām visus šos gadus. Santjago visu mūsu attiecību laiku ir spēlējis nozīmīgu lomu un Ceļš mums, it īpaši Andrim, ir nozīmīgs. Arī attiecību nākamo soli –kāzas – ceram svinēt ar Camino saistītā vietā, tādēļ tagad priekšā kopīgs piedzīvojums vai pat drīzāk pārbaudījums – noiešana kopā. Šķiet, ka šie ir vislabākie apstākļi, lai pārbaudītu attiecības. Lai gan esam pieraduši ceļot un pārbaudīt attiecības, Santjago ceļš ir nākamais līmeni. Šis laiks kopumā ierakstās saspringtā dzīves posmā – rakstu bakalaura darbu, strādāju otro mēnesi savā pirmajā nopietnajā darba vietā un sākusies sarunu festivāla LAMPA rīkošana. Bet tieši tādēļ nepieciešama šī atelpa – sevis pārbaudīšana.
No rīta aizskrienu uz darbu, lai nokārtotu pēdējās lietas un dodos atpakaļ uz Aijas dzīvokli, kur gaida iepriekšējā dienā atbraukušais Andris. Izsaucam taksi un dodamies uz lidostu, lai lidotu uz Parīzi, kur mums paredzētas pāris stundas pilsētas iepazīšanai.
Parīze
Parīzē esam mazliet pēc sešiem, kamēr sagaidām savas somas un transportu uz centru, ir gandrīz septiņi. Iepriekš nejauši uzzinām, ka Luvra strādā šodien līdz desmitiem un gandrīz nopirkām biļetes uz septiņiem, kuras nebūtu sanācis izmantot. Parīzē iegādājamies dienas biļetes, ko var izmantot tikai līdz pusnaktij, līdz ar to nāksies vien braukt uz lidostu naktī.. biļetes uz abiem izmaksā 49 eiro – nošokējamies, bet, patiesībā, tas ir izdevīgāk kā pirkt brauciena biļetes pa 10 eiro.
Nonākam pie Parīzes Dievmātes katedrāles tikai mazliet pirms saulrieta. Katedrāle ir ļoti iespaidīga, milzīga un vienkārši skaista. It kā tai nevajadzētu būt vaļā, bet izrādās, ka tajā notiek pirms-Lieldienu dievkalpojums, bet mūs nelaiž iekšā un Andris paliek ārā ar somām, bet vēlāk vairs netiek iekšā. Pirms tam kāds ubags kliedz pakaļ Andrim, izrādās, ka Andrim izkritusi metro karte un viņš būtu to pavisam pazaudējis. Ieejot katedrālē, automātiski sāk skanēt mūzikls “Nožēlojamie.” (Andris vēlāk precizēja, ka Nožēlojamajiem nav sakara ar šo katedrāli, bet tik un tā), kaut arī tas neesot norisinājies te. Zvaniķis gan, tāpēc turpmāko ceļu dziedu “O, Esmeralda!”. Baznīca ir pārpildīta un ir visnotaļ iespaidīga. Sēna ir super-zaļa un gar to visā garumā sēž un atpūšas jaunieši, ievieš tādu mierīgu un hipijisku atmosfēru, kuras ietekmē pilsēta vairs neliekas kā milzīga, nemīlīga metropole, bet gan vieta, kur ilgāk pavadīt laiku.
12.04 Parīze
Pirms pusnakts tiekam lidostā un ar pārrāvumiem noguļam aptuveni četras stundas. Gulēt ir smagi, bet toties mūs nedzen prom ik pēc stundas, kā tas bija Stambulā. Sešos dodamies uz mūsu geita pusi un tomēr nopērkam bagetes gabalu un kruasānu un citus gardumus, jo tomēr vēl arvien esam Francijā.
Vīns un bagete Francijā – check. Vīnu izdiedelēju pie Eifeļa torņa, kāds pārdevējs par to prasīja 20 eiro, nokaulēju uz 5, pārdevējs izskatījās dikti dusmīgs, bet mums ar Mīļumu pat sanāca romantika ar mirguļojošu torni. [nu, gandrīz]. Cik banāli. J Vispār, Parīze paliks prātā ar tūristiskajām vietām. Smējāmies, ka savās pāris stundās izskrējām klasiskas nedēļas tūrisma objektus. Tā nu mēs uzmetām aci daudzajiem Parīzes tiltiem, gar Sēnu aizstaigājām līdz Katedrālei, pamaldījāmies pa iekšzemi, apstaigājot salas, tad redzējām daudz piļu/ oficiālu ēku un attapāmies Luvrā, kura izrādījās mežonīgi liela un izlēmām tajā neiet, izstaigājām parkus un nonācām ar metro līdz Eifeļa tornim, kurš pat izskatījās pietiekami iespaidīgs.
Ar metro tikām līdz Triumfa arkai un braucām uz lidostu. Kas patika/izbrīnīja: parki un bērnu izklaides vietas gar Sēnu, pilsētas atmosfēra, mūzika vilcienā [koncerts], ubagotājs ar trusīti, ĻOTI daudz Francijas karogu un tie ir visur.
13.04 – Porto. Flīzes, Pastel de Nata un māksla mazliet.
Ielidojam Porto astoņos. Lidmašīnā mūs baro (jēj) un ļauj izvēlēties vairākus dzērienus (jēj). +1 TAP. Nopērkam metro biļetes (iepriekšējās kartiņas, kas speciāli glabātas, aizmirstas mājās, bet nekas, jo tāpat te ir jaunas). Braucam ne uz pašu centru, bet tālāku punktu, Andris grib radināt mani pie staigāt un līdz diviem tāpat netiekam dzīvoklī. Izejam no metro un pēc neilga laika es lūdzošu skatienu apstājos pie kāda skatloga.
Tur viņa smaida man pretī – mazā, dzeltenā kūciņa, lieta, kuras man visvairāk pietrūka no Portugāles. Pastel de Nata. Portugāles garša. Tātad ir laiks brokastīm. Pie reizes paņemam vēl daudz citu gardumu un saldējuma kokteiļus. Tajā skaitā gardās sāļās uzkodas, kas satītas rīvmaizē un izskatās pēc zivju pirkstiņiem. Esmu sajūsmā. Man viss sākas ar garšām un šīs garšas ir perfektas. Rīts ir iesācies labi.
Dodamies apskatīt Casa da Musica, pa ceļam apskatām milzīgo kolonnu apļa vidū ar lauvu, kas uzvar ērgli. Andris saka, ka PTG tas esot tikpat nozīmīgi kā triumfa arka Francūžiem. Naivi bildēju visas skaistās mājas, tādu ir daudz un visas ir fantastiskas. Dievīgas flīzītes un kalumi. Ieejam Casa da Musica, izskatās pēc Gora un Zeimuļa interjera, ātri vien ejam prom, apciemojot kapus. Kapi kā jau raksturīgi Dienvideiropai (Cemetario de Agromonte). Ejam garām Sinagogai, kuras noteikumi izklausās ļoti strikti un tā izskatās nozīmīgs punkts Porto. (Sinagoga Kadooric). Te viss zied un ir pamatīgs pavasaris, ir karsti un mazliet nogurdinoši pēc negulētas nakts soļot ar somu, bet jāgatavojas trakākam, līdz ar to, ir ok. Klīstam pa apšaubāmiem rajoniem, kurā Andrim ar Aldi bijusi interesanta pieredze un nonākam pie galamērķa – modernās mākslas muzeja ar milzīgu, skaistu parku.
Pirmais, ko redzam aiz augstā žoga ir milzīga lāpstiņa parka vidū. Māksla. Nopērkam pietiekami dārgas biļetes (24 eiro kopā) un izrādās, ka šobrīd te ir Miro izstāde – Mīļums sajūsmā.
Galvenā izstāde ir dažādu krāsu baloni, kas pildīti ar hēliju un katrā telpā ievieš citu atmosfēru ar skaņas, toņu un noskaņas palīdzību. Kādā telpā apsargs ar aicinošu skatienu mūs ievelk mazā telpā un portugāliski kaut ko stāsta, mēs īsti nesaprotam, viņš paņem mūsu programmiņu un aizsedz avārijas izejas zīmīti. Ar Andri abi pārsteigumā noelšamies – zaļie kvadrāti uz sienām top par mākslas darbiem. Andris teorizē, ka izstāde ir par naktstauriņiem.. Nu, lai tā būtu. Komiski kādā telpā bija hēlija balonu pūtēji, bet pa logu izrotātas ziemassvētku eglītes. Latviski. Izstāde izrādās pat tīri ok.
Izejam parkā un kādā daiļdārzā atrodam kompozīciju: pudele un zaļums. Dārzs ir fantastisks: viss zied un ir skaisti kopts, ik aiz stūra ir pārsteigumi un jauni pagriezieni, vietas, kur aizklīst un greznums. Ļoti atgādina fantastisko Quinta de Regaleira Sintrā. Otrā parka mājā atrodam iespaidīgu kolekciju ar Miro darbiem. Andris sajūsmā, man iepatīkas tikai kādi trīs darbi, bet, protams, lieliski redzēt pasaules māksliniekus dzīvajā.
Parkā ir kāds gandrīz 2 tūkstoši vecs koks un skaistas sūnu kompozīcijas, fantastiski dīķi un pastaigu vietas. Daba ir lieliska vieta atpūtai un reģenerācijai, bet parki Portugāļiem izdodas lieliski – viņi nav tik perfekcionistiski kā frančiem, bet dzīvi un kupli, krāšņi un zaļi, iespaidīgi. 
Turpinām savu gaitu pa līkumainām Porto ielām un dzīvojamo privātmāju rajonu. Nonākam pie okeāna (nē, upes D’uoro) un gar krastu dodamies uz centra pusi, jo tuvojas divi. Upe ir kuģīšiem un makšķerniekiem pilna un apkārtne ir pievilcīgs provinciālisms.
Tālumā vīd milzīgs, augsts tilts (Arabida) un mums pretī slīd simpātisks tramvajs, arī šeit tas šķiet drīzāk tūristiem domāta izklaide. Satiksme te ir haotiska un nav īsti ietves un ik pa laikam mums pretī traucas velosipēdi, mašīnas un tramvaji. Ceļa malās ir gan grausti, gan apdzīvotas flīžu mājas, uz kuru balkoniem izkārtas drēbes.
Graustos saaugušas puķes un no balkoniem noskatās večuki citām mājām. Porto, protams, sākotnēji ļoti atgādina Lisabonu, bet vēlāk tomēr rada par sevi autentisku, tikai Porto raksturīgu sajūtu. Daudz baznīcu un mašīnu un šauru ceļu. Daudz flīžu. Un ceļamkrānu- kārtējā pilsēta, kas nebeidzami ceļas un attīstās. Pa šaurām pilsētas ieliņām nonākam dzīvoklī, uz kuru jādodas pa ļooti stāviem kalniem. Esam laikā un pēc zvanīšanās tiekam dzīvoklī.
Airbnb izvēlētais dzīvoklis ir ar diviem balkoniem un perfektā lokācijā. Neko vairāk arī nevajag. Nometam somas, mazliet uzmundrināmies un dodamies atkal ārā (dzīvoklī mums atstātas divas H2o pudeles un Pastel de Nata, man nevar nepatikt šis dzīvoklis). Dzīvojam pie varenas baznīcas un tās laukumā atrodas man mīļa skulptūra – apskāvies pāris.
Andris man tās bildi sūtīja no Porto un tā bija vienīgā manā vēlmju sarakstā, ko apskatīt Porto. Lienam pa daudzajām Porto šaurajām ieliņām un uz katra stūra ir kafejnīca un pagrieziens, skaistas flīzītes un fantastiski skati uz oranžajiem jumtiem.
Daudz baznīcu un katedrāļu. Nonākam pie galvenās katedrāles – ļoti iespaidīga celtne. Galvenais tilts ir galvenā apskates un tūristu vieta – un tas ir saprotams, jo tilts ir grandiozs. Katedrālē notiek kora mēģinājums un izskatās, ka tūlīt sāksies mise. Pie tilta ir ļooti tūristiski, izdomājam iet tam pāri. Izrādās, ka tas ir dzelzceļa tilts un ik pa laikam pārtraucas vilcieni (turpinājums tālāk) [nē, nebūs].
15.04
Pirmā Camino diena. Iesākas ar gājienu uz katedrāli, lai iegūtu pirmo zīmodziņu Piligrimu pasēs. Pases nopirkām pirms gada Lisabonas katedrālē, kad tur bijām ar Andra radiniekiem. No rīta aizguļamies – paredzēts celties 7.00, lai 9.00 būtu katedrālē, reāli pamostamies 7.40, bet atrodam īsāko ceļu uz katedrāli un ap deviņiem esam klāt. Katedrālē atkal notiek kora mēģinājums, dzied skaisti. Katedrālē satiekam pārsteidzoši daudz līdzīgu mums cilvēku ar somām, kas izskatās sportiska gara un gatavi IET. (vēlāk vairs nekur tos nesatiekam).
Mums iespiež pirmos zīmogus. Sajūtas ir drīzāk bailīgas un satrauktas, tas nav patīkamais satraukums, bet tāds, kas gaida nepatikšanas. Andris mani ir sabaidījis, ka šodienas plāns ir 58 vai 62 km un es viņam naivi ticu. Bailīgi tomēr. Pastāv variants braukt ar metro līdz Mercado un sākt no turienes, es tā kā ieminos, ka varbūt, bet Andris saka, ka tā dara tikai nemotivēti jaunieši – čīto jau pašā sākumā. (Attālumu līdz Mercado esam veikuši jau vakar, nostaigājot savus 32 km turp-atpakaļ).
Ejam pa Porto – sākumā pa centru, tad maldamies pa rajoniem, kur bultas mūs ved kalnup un lejup un tā joprojām. Izskatās, ka ļoti maldāmies un līkumojam, kaut varējām iet gar okeānu. Izejam pie pazīstamas vietas un soļojam vēlreiz ainavisko maršrutu uz Matosinhos. Šodien ir vieglāk un ātrāk, pat ja ar piekrautām mugursomām uz muguras. Vakar nopirkām milzu maisu ar pārtiku un Andris sagatavoja mega-porciju līdzņemšanai +maize + vīns + siers + rīsi –ar-tunci +olu.
Nonākam skaistajās vietās vēlreiz un galu galā ieturam pusdienu pauzi pie Mūsu pirmās izredzētās baznīcas laulībai. Vieta ir fantastiski skaista, okeāna krastā. Tomēr Karluš mūs atrunāja no tās un rajons arī industriāls.
Tālāk ceļš ved mūs pa koka laipiņām, kuru sākumā norādīts, cik tās garas un ik pēc 100 metriem norādīts, cik palicis iet. Sākotnēji šķita ļoti motivējoši, bet tomēr izrādījās otrādāk – ej, ej, ej, ej, a izrādās, ka noieti 100 metri.. Ceļa malās izglītojoši stendi par kāpām un floru un faunu, bet mēs divreiz pa dienu redzam zaļo ķirzaku – lielu!
Koka laipas turpinās vēl kādu laiciņu, ir ērti un skaisti, baudāms skats un okeāns visu laiku blakus. Pa ceļam ejam ārā gar ļoti krāšņu zvejniekciemu – autentisku dabiskumu ar krāsām, smaržām, un bārdainu veču sarunām uz kāpnītēm. Flīzēm un mazām, miniatūrām mājiņām.
Esam pavisam tuvu Mūsu baznīcai – tieši ap to ir klintis (iepriekš –smilšu pludmales kādu laiku). Baznīcas lokācija ir perfekta – klintis, to ielokā pludmale, viss ziedos, baznīca uzkalniņā un ļoti vienkārša, šarmanta un rada nepieciešamo sajūtu.
Spēju iztēloties sevi garā, baltā, plīvojošā kleitā, bet Andri linu (?) uzvalkā sakām šeit JĀ vārdu. Skaisti. Ļoti. Turpat blakus ir arī kafejnīca (ko jau esam ievērtējuši virtuāli), kurā obligāti jādodas ēst, lai novērtētu.
Iekšā valda Portugālei raksturīga familiaritāte. Bārmeņi čalo ar apmeklētājiem, īsti nekam nepievērš uzmanību un visi ir ļoti draudzīgi. Mūs apkalpot atnāk uz maiņām divi cilvēki. Ļoti smieklīgi – prasa, ko gribu, saku, ka saldējuma kokteili. Viņi atbild, ka nav un iet projām. J Saucam atpakaļ un pasūtam kolu un limonādi, pie reizes uzjautājot par baznīcu. Iekšā netiekam, bet cafē atstāj labu iespaidu. Vieta ir… sapņu piepildījums. Šeit jau jūtās nogurums. 25 km noieti tomēr.. Ejam tālāk caur maziem ciematiem – sākas urbānā pastaiga (daudz skaistu logu, māju, flīžu, pastkastīšu, burvības).
Es iegūstu ejamo spieķi, iespraužu tajā ziedošu puķi un esmu apmierināta. Sākas ceļš caur mežu, kurš smaržo pēc eikaliptiem, uztaisām pauzi, ir jūtams nogurums, jo ilgāk sēžam, jo vairāk nogurusi jūtos. (Interesanti, ka Camino ir ļoti daudz dažādu norāžu veidu, tie mijas viens ar otru, bet dažkārt ilgu laiku nav nevienas flečas, kamēr citviet ir trīs apzīmējumi tajā pašā virzienā un vietā). 
Nonākam Vila do Conde, lielā (priekš šodienas) pilsētā un čāpojam tai cauri, sekojot ļoti elegantām, vienotām norādēm. Beidzot nonākam Povoa de Varzim, kur paredzēts palikt Aubergē. Izejam cauri tūristiskajām ielām un Andris sāk atcerēties, ka šeit pagājušo reizi palika ar Aldi. 
Un šeit esot bijis nereāli grūti tikt iekšā. Arī mums ir tieši tā – sākumā puika auberges mājā mūs sūta “trīs mājas tālāk”, tad pusstundu nevaram sazvanīt nevienu no numuriem un nolemjam meklēt citu naktsmītni. 
Paliekam hotelī par 48 eiro, mums pat tualetes papīra gals salocīts origami veidojumā. Smalki. Man ir iedegusi kreisā plauksta un seja, bet uz lielā kājas pirksta milzīga un viena maza tulznas. Pirmajā dienā nogājām 40 km – malači. Kopā 11 stundas, bet gājām reāli astoņas. Šobrīd esam Pavoa Varzim un no rīta ir Lieldienas un dodamies tālāk uz Ziemeļiem.
16.04
Otrā diena sākas ar šikām brokastīm viesnīcā, kas papildus cenā guļvietai izmaksāja 3 eiro. Brokastis ir sestajā stāvā un uz galdiņa ir groziņš ar svaigi ceptu maizi un milzīgu kaudzi ar sviestu-medu-kausētu sieru un citām lietām. Pienāk oficiante un pasūtu kafiju, bet Andris tēju. Atnes ielu krūku ar kafiju un uz pusi lielāku krūku ar karstu pienu. Lielisks serviss, apēdam arī kelogsu un paņemam līdzi mini-keksiņus. Esmu apmierināta. 
Salikuši somas, dodamies ceļā. Sākumā ejam pa pilsētu, Aubergē savācam manu ejam-mietu un dodamies gar okeānu pa koka laipiņām uz priekšu. Koka laipiņas ir pateicīgas iešanai un ar lielisku skatu. Tas nav uz ilgu un jau pietiekami drīz ceļš ved mūs iekšzemē. Sākotnēji ietas lēnāk, kā vakar, bet kopumā noskaņojums ir labs. 
Šodienai ir divas iespējas – iet mazu attālumu līdz Marinhas vai iet mega attālumu līdz Viana do Castelo. Jau sākotnēji esmu pārliecināta, ka neesmu gatava lielajam attālumam, jo tas ir drausmīgi tālu. Andris, protams, skiadro, ka labākajā gadījumā ejam tālo un čilojam rīt, bet pēc vakardienas trakošanas es tomēr tam neesmu gatava. Ik pa laikam ir fermas, kurās zeme ir ļoti izkaltusi, bet augi zaļo siltumnīcās, no kurām dvako tveice. 
Šodien ir karsti un visu laiku sajūta, ka deg seja, lai gan ejam kepkā un saulesbrillēs. Fermas nomaina eikaliptu meži, mežus nomaina fermas un tā joprojām. Meži smaržo pēc eikalipta un ir labs patvērums no karstās saules. Zemes ceļi, bruģis, asfalts, šoseja. Apulia izdomājam papusdienot un pirms apēšanas sasitamies ar līdzpaņemtājām olām, lai radītu Lieldienu sajūtu un izvēdinām kājas.
Apēdam maizītes, pasēžam ēnā un dodamies tālāk. Mazajos ciematos ir Lieldienu atmosfēra – viss ziedos un pie mājām ziedu kompozīcijas krusta formā. No paša rīta piedzīvojām vairākas procesijas, izskatās, ka tā mājām tiek nesta svētība un labestība nākamajam gadam.
Izskatās dīvaini – kompānija, kas sastāv no vairākiem vīriešiem baltos paltrakos un ar krustu, kā arī vīraku rokās, iet no mājas uz māju. Pārejam lielam tiltam un esam Esposende, lielā pilsētā, kuras galvenā iela izrotāta violetos toņos ar garu paklāju pa vidu. Ir ļoti smagi. 
Bet, palīdzot ar apelsīnu un šokolādēm, nonākam Sarkanajā krustā, kur mums iedod Auberges atslēgas, jo esam pirmie piligrimi šodien.Neko daudz vairāk arī neuzrodas, lielākoties iet pāros un neizskatās, ka grib runāties, knapi sveicinās un iet garām. 
Aubergē ir divas istabas ar 10 divstāvu gultām, virtuve un veļas telpa. Noliekam mantas, pārģērbjamies, Andris ieiet dušā un izmazgā zeķes, bet es paguļu. 
Gar baznīcu un kapiem aizejam kafejnīcas, kur pasēdēt, meklējumos. Pirmās divas ir ciet, bet trešajā uz loga sakārdina uzraksts Francesinha, bet tās tur nav. Toties paņemam bageti, lielo picu un vīna pudeli – beigās paliekam ļoti laimīgi, vismaz es noteikti.
17.04.
Vakardien nogurums bija pamatīgs un lielāko daļu vakara nogulēju, pavisam gulēt aizgājām jau ap astoņiem. Norunājām agri celties, bet neko konkrētu. Divstāvu gultas pamatīgi čīkstēja pie katras kustības, līdz ar to miegs bija saraustīts un šķita, ka ļoti traucējam Horvātu pārim, kas visu laiku čubinājās – vienīgajiem, kas bija istabā ar mums. Kopā aubergē bijām kādi 7 cilvēki.
Vairākkārt naktī cēlos un, kad bija jau gandrīz pieci, aprunājāmies ar mīļumu un cēlāmies. Iegājām dušā, centāmies klusi salasīties un devāmies ceļā. Pilsēta grima tumsā, knapi bija redzams jebkas, dažos krustojumos spīdinājām ar lukturīšiem, lai redzētu, kur ved flečas. No rīta bija vieglāk iet, jo nebija saules un tveices, bet, protams, jutās nogurums no agrās celšanās. 
Vēl gājām pa ciemiem, kad pēkšņi parādījās gaišs (kļuva gaišs) un sākās Daba. Mazas taciņas pa mežu, akmeņaini ceļi, norādes uz akmeņiem un kokiem. Mazpilsētās pat bija ceļazīmes ar Santjago de compostela norādēm. Norādes kļuva arvien dažādākas – gan flīzes, gan milzigi granīta stabi ar veltēm no svētceļniekiem.
Gājām gar upi pa mazu taciņu, atgādināja pagājušā gada pārgājienu Portugālē ar Andra ģimeni. Duadz apelsīnu un citrusu koku. Vietā, kura esot vecākā vieta ārpus Spānijas, kurā godināts Santjago, kāda veca kundzīte sāka ar mums runāt, piedāvājot kafiju, atslēdza kafejnīcu un pacienāja ar vīru mani ar kafiju, Andri ar tēju, Ļoti patīkami. 
Vēl nosauca vietu, kur mūs varot pabarot pie paziņām. Saruna gāja smagi, bet sapratāmies. šodien man nez kāpēc gājās ļoti labi un ātru, vieglu soli. Uzkāpām serpentīnā un izgājām caur mežu un nonācām galamērķī – Viano de Castelo. 
Pilsētā ieejam pa Eifeļa projektētu tiltu, kurš ir super-garš un vējains. Esam noguruši, nogājuši 22 km un atrodam reto restorānu, kas strādā un ieēdam jēru, steiku un izdzeram litru baltvīna. Ar funikulieri aizdodamies uz skatu laukumu augstu kalnā. Funikulieris esot augstākais un stāvākais Portugālē. 
Tiekam pie Wifi. Santa Lucia izrādās ir ļoti skaists templis (šobrīd gan restaurācijā) un skats uz visiem 100. Kopumā ļoti baudāmi, it īpaši tāpēc, ka noģērbjam zeķes un atpūtinām kājas. 
Es pat mazliet aizmiegu uz soliņa, bet jau pēc pāris minūtēm nākas doties tālāk. Bultas mūs izvadā ar līkumiem gandrīz gar pašu funikulieri. Esam atpūtušies te trīs stundas un jau sen ir laiks doties. Varianti palikšanai ir gabaliņu uz priekšu, ejam cauri šaurām akmeņu taciņām un līkumainiem ceļiem pa ciemiem. 
Šodien daudz dabas, mežu, upju un puķu. Apsēžamies atpūsties. Līdz Caminhai vēl 18 km, ir pietiekami vēls, bet tuvākā pilsēta 10 km attālumā.
Atpūtinām kājas un dodamies cauri kārtējam mazajam ciemam, līdz pēkšņi kreisajā pusē parādās kas līdzīgs aubergei. Tā tiešām ir. 
Pie tam skaista, izremontēta, gaumīga. Saimnieki audzē zirgus un aitas, pirms gada pārveidoja privātmāju par aubergi, Ļoti patīkama vieta, iespējams, arī tāpēc, ka istabā esam trīs, nevis 10 – tik, cik ir gultu.
Iepazīstamies ar vācieti – futbolistu, kurš apdedzis saulē un, kuram jānoiet Santjago tikpat ilgā laikā, cik teorētiski mums. Mūs aizved uz lielveikalu, kurš vienīgais strādā un sapērkam lielu maisu ar pārtiku. Gan saldumus enerģijai, gan visu maizītēm un vēl citas lietas. 
vakariņās sasildām lazanju un vakaru pie vīna glāzes norunājam ar vācieti. No rīta uztaisām maizītes līdzņemšanai. Kamēr kravājam somas, pa balkona durvīm iebāž galvu auns, uzlabodams mums rītu. Brokastojam ar skatu uz aitām, dārzu un okeānu tālumā. Izejam vēlu.
18.04
Jā, izejam ap desmitiem un dodamies ceļā pa mazajiem celiņiem caur ciematiem. Vakardienas hosts teica, ka tikai pirms 5 gadiem uzzinājusi, ka šeit, garām viņas mājai, iet Camino ceļš. 
Pēc pāris km nonākam ciematā, kur taisījāmies palikt vakar. Atkal beidzot ieraugām okeānu – man jau tā pietrūka. 
Ejam gar okeānu un simpātisku baznīcu okeāna krastā, tad pa mazām taciņām ejam aptuveni 18 km līdz Caminha. 
Tur nonākam jau manāmi saguruši, pilsēta ir jauka – galvenais laukums izskatās pat pietiekami cēls, kaut kas ne pārāk pierasts Portugālei, bet skaidrs, pāri tiltam jau sākas Spānija. 
No šejienes ir divi varianti – ar prāmi pāri upei un iet Okeāna ceļu, kurš ir garāks un pirmie 30 iet pa šoseju, vai iekšzemes, kas iet gar upi un Tui ieiet Spānijā. Izvēlējāmies otro variantu. 
Tomēr vēl arvien pastāv vāja cerība nonākt Santjago laikus, pie tam, šo ceļu Andris nav gājis. 
Caminhā atrodam pirmo cafe, kas ir vaļā centrā un, kas ne mazāk svarīgi, piedāvā Francesinhas, par ko esam sapņojuši kopš Portu.
Paēdam, atpūšamies. Ar grūtībām dodamies tālāk. Vēl jāiet daudz, atmetam domu par tikšanu uz valencu un dodamies pretī Villa Nova Cerveira. 
Ir smagi. Pie tam, šajā posmā vispār neredz bultas, viņu ir maz, tās ir pabalējušas un, pie tam, dažkārt pat strīdīgas. Pilsēta ir jauka – pilna ar mākslas darbiem un kopumā skaista. Pilsētas simbols ir briedis un tas ir it visur.
Centrā klīstam, meklējot naktsmītnes, kāds jaunietis iesaka jauniešu hosteli, kur arī paliekam. Ņemam privāto istabu, esam tik noguruši, ka ārā vairs neejam. Nogurums ir ļoti jūtams, arī saule dara savu. Noieti 33 km un rīt jānoiet tikpat.
19.04.
Pamostamies, izdušojamies, sasmērējamies ar trīs krēmiem (Fastumgel, sauļošanās un pretiekaisuma) un Andris tiek galā ar sasāpējušos ienadzi, bet es ar savu tulznu. Vakar aubergē suns saplosījis manu kroseni un noplosījis šņori. 
Ejam brokastīs, kas iekļautas cenā, bet, kā jau hostelī – viena šķēle gaļas, divas bulkas, kelogs un tēja. Mūsu ceļš turpinās pa vakar iesākto celiņu (velo/gājēju) un gar upi noejam 15 km pa to, neredzot nevienu bultu, līdz parādās veselas četras, kas ved prom no iesāktā ceļa. Pēc pāris km ieejam Valenca un tagad sēžam kafejnīcā, ēdot maizītes un dzerot kolu. Valenca izrādās ieskauta fortā un mazās, šaurās ieliņās vējā plīvo pārdevēju piedāvājums – dvieļi, blūzes, magnētiņi. izejam no forta un esam pie Tilta – Tilta, kas savieno divas valstis un divas laikzonas un divas kultūras – Spāniju un Portugāli. 
Tilta vidū divas pēdiņas – ar vienu soli vēl Portugālē, ar otru – jau Spānijā. Ieejam Galīcijā – autonomajā Spānijas reģionā. Viss liekas urbānāks un piepildītāks, saspiestāks un.. nemīlīgāks. 
Izejam Tui, apskatām katedrāli kalna galā un dodamies tālāk. Te ir daudz svētceļnieku – tiešām daudz- un daudz komercijas, ar Camino saistītu viekalu un citu lietu. Flīzītes ar svētceļniekiem pie mājām un zīmogi ik uz stūra. 
Ejam pa mežiem un šaurām takām, ir brīži, kad sacenšas dzeltenās un melnās bultas, kas aizsvītro dzeltenās – izskatās, ka te notiek bultu cīņas starp bandām. 
Aizejam pa ceļu, ko reklamē jau pirms vairākiem km, nenožēlojam – ceļš ved pa vecu tiltu gar upi un ejam ilgi, ilgi, ilgi, lai nenonāktu Oporino – pilsētā, kurā sākotnēji gribējām palikt, bet pusdienu portugālis ieteica palikt Mos.
Gājiens no Oporino bija ļoooti smags. Atnācām ap deviņiem un satikām Japāņu pensionāru pāri un trīs austrālietes. Viena no viņām izrādījās čehiete, kas Austrālijā nodzīvojusi 20+ gadus un otra viņas meita. Viņas ģimeni deportēja 1968. gadā, pārvācās uz Šveici un tur uzauga dēls, tad pārvācās uz Austrāliju. Ļoti iedvesmojoša sieviete, interesanta.
20.04.
Vakars beidzās ar garu sarunu ar čehieti, izdzerot pudeli vīna. Nogurums + pudele vīna = reibums garantēts. No rīta cēlāmies tad, kad visi jau bija praktiski gatavi un izgājām uzreiz pēc austrāliešiem, atstājot aubergē japāņu večukus – pensionārus. 
Priekšā mums iet ļoti daudzi – sajūta kā uz lielceļa. Nosaucam to par High way to Santiago. Ik pa laikam vēl satiekam austrāliešus, vēl pāris grupas apdzenam un viņi vēlāk apdzen mūs un tā visu laiku. 
Labi ejam uz priekšu, bet šodien īpaši agri un spēcīgi sāk spīdēt saule. Ir ļoti karsti, aptuveni +26 grādi. Ūdens šodien tukšojas ar maximālu ātrumu un Andra plauša ar ūdeni + vinho verde tiek piepildīta vismaz divreiz, mana ūdens pudele ar piparmētrām arī. 
Mums gājienā ir vairākas tradīcijas – divreiz dienā katrs no mums bildē konkrētos laikos ar vienreizlietojamajām kamerām (10,13,17,19), es divreiz dienā bildēju selfijus (rītā un vakarā), bildēju ēdienu (jo skaists). 
Šodien daudz kāpjam kalnos , kas nozīmē, ka arī jākāpj lejā.. kas ir daudz grūtāk. Aizejam līdz Rodondellai un papusdienojam, es apēdu spāņu tortilju. Priekšā vēl tikpat daudz km, ejam un saule mūs cepina. 
Rodondellai pēc Andra stāstiem bija jābūt pilnai ar ceļotājiem, bet patiesībā to ir pavisam maz. Šodien iet ir pavisam grūti, beidzot nonākam Pontevedrā, pa ceļam satiekot vācieti – futbolistu, kas klibo mums pa priekšu. 
Pontevedrā apsēžamies ieēst un beidzot atpūsties, bet beigās paliekam arī nakšņot hotelī. Nopērkam produktus un aiznesam veļu mazgāt, kādā aptiekā sapērkam medikamentus.
21.04.
Sākotnēji plānojam iziet pavisam agri no rīta ap pieciem, bet reāli vēl nejūtamies tam gatavi un atliekam iziešanas laiku. Pieceļamies pēc sešiem, dušas, brokastu jogurti, rīta smēres un esam gatavi ceļam. Ir agrs, pamazām lec saule un pilsēta jau šajā agrumā ir pilna ar piligrimiem gan lielās kompānijās, gan arī pa vienam. 
Visus apdzenam un vēl kādu laiku turpinām apdzit pārējos. Jau pašā agrumā ir silti, solās būt karsta diena.. Cerams, ka ne tik karsta, kā vakar, kas bija nāvējoši. Ceļš iet pa meža takām mijoties ar lielceļu un drīz vien paliekam vienīgie piligrimi līdz horizontam. Tā vientuļi iedami, satiekam vācieti, ar kuru atvadījāmies vakar un turpmākos 8 km ejam kopā. 
Pamazām kļūst karstāks, bet nav traki, tomēr vakardienas nogurums pamatīgi jūtams. Tagad apsēdāmies pusceļā mazliet atpūsties, šodien gara diena paredzēta ar visiem 40 km, toties rīt jau varēsim tikt, cerams, pie saviem sertifikātiem. Ejam tālāk – Andra kājas izskatās un jūtās drausmīgi un nogurums ir jūtams… vismaz ejam caur meža taciņām – saule traki nekarsē.
Izejam mazus ciematus un esam nogājuši līdz galamērķa pilsētai – Padron. Iepriekš paņēmām bukletu, kurā bija aprakstīta naktsmītne klosterī – izklausījās forši, bet vienīgi 2,7 km prom no ceļa, esam noguruši, bet tik un tā ejam. Klosteris izrādās lielisks – milzīgs dārzs ar augļiem un aitām, mūs izved ekskursijā un tad ir vakara mise svētceļniekiem, kam seko kopīgas vakariņas (lieliskas), un ir laiks iet gulēt. Fantastiska, autentiska vieta pēdējam vakaram – esmu ļoti apmierināta.
22.04
Šodien ceļamies pirms septiņiem, lai ietu pēdējo dienu. Klosterī jau ir gatavas brokastis – grauzdēta maize ar pašgatavotiem džemiem un jogurtiņi. Vienkārši lieliski. Pateicamies par fantastisko uzņemšanu un dodamies pretī Santjago. Temps ir ļoti labs un ātri vien paliek vien 15 km līdz Santjago. Tradicionālā kola ar citronu un maizīte pusceļā. Andris saka, ka man ir ceļa beigu krīze. Droši vien tā arī ir. Te sēžot, mums burtiski iet garām milzu bari. 
40-25-40-33-41-33-43-28 = mūsu noietie 283 km līdz Santjago pa dienām.
Pēdējie 15 km ir smagi, pēdējie 10 pavisam smagi, bet pēdējie 5 ir šausmas. Ir nenormāls karstums, tālumā redzama pilsēta – baznīcas torņi, bet mūs ved tai apkārt.Ieejam pilsētā. Tā ir lielpilsēta ar visu tai piederošo un tikai sagadīšanās, ka mūsu galamērķis. 
Ieiet pilsētā ir kā sāpīgs sitiens pa seju – tā šķiet milzīga, nemīlīga un es tai pavisam nepiederīga un neiederīga pūlī. Šoks diezgan neaprakstāms, lai gan Andris jau iepriekš par šo sajūtu bija stāstījis un par pilsētu arī. Tāda nepatīkama, pretīga sajūta te vispār atrasties, ātrāk gribas tikt no šejienes projām un nafig visus papīrus, katedrāli. Mazliet salūztu no pārslodzes un pat sāku raudāt – ir nereāli karsti, mēs esam gājuši nereālā ātrumā un viss ķermenis pretojas jebkādai slodzei. Mazliet uzmundrinājuma, mīļums tiek galā ar situāciju un ejam tālāk. Riebums pret pilsētu nepazūd, gandarījuma sajūta neuzrodas. Nonākam pie katedrāles – tā ir restaurācijā un neko īsti nevar redzēt. Esam uz nultā kilometra. Kājas jūt noietos 283+ km. Es arī jūtu. 
Sākam meklēt ofisu, kurā varam iegūt apliecinājumus par noieto. Atrast ir pietiekami grūti, bet to izdarām, priekšā mums pietiekami liela rinda, ap 100 cilvēkiem. Iegūstam apliecinājumus, es arī to, cik km esmu veikusi. Ir mazs gandarījums un apmierinātība, ka esam to izdarījuši ar Andri. Tas tomēr ir svarīgi un nepārspējami priekš mums. Izstaigājam vairākus suvenīru veikalus un sapērkamies komercijai radītus sūdiņus, gliemežvākus un kartiņas sūtīšanai. Aizejam līdz katedrālei, kurā nedrīkst ieiet ar mugursomām (HA, piligrimu galvaspilsēta), es ieeju katedrālē, bet Andris sargā somas. Saule traki karsē. Ieejam kafē un nosvinam ar vīnu, paelju, burgeru un salātiem. Sajūtos vismaz nedaudz labāk. 
Bija to vērts – ceļš bija to vērts. Galvenais atcerēties nākamreiz neiet līdz galam. Lai nejustos pavisam slikti. Bet tad jāizdomā vismaz simbolisks punkts galam. Jo galam ir jābūt jebkurā gadījumā, citādi nevar iegūt pilnības sajūtu. Pilsēta tiešām ir izsūkusi visus spēkus un nesniedz gaidīto prieku / baudu / gandarījumu / piepildījumu. + saule + nogurums + neforšā atmosfēra. Dodamies uz staciju, lai ar vilcienu brauktu uz Vigo, no kurienes dosimies uz Porto. Vilcienā tīri simboliski sēžam ar skatu uz aizmuguri. Mums garām paslīd daudzās apmeklētās vietas, kur esam bijuši pavisam nesen. Vigo taisāmies iet kaut ko apskatīt, bet reāli ļoti negribas. Ieejam pirmajā apskates vietā tīri priekš čekina. izrādās, ka tā ir tīri simpātiska katedrāle, pilna ar Santjago simboliku.. un apģērbtām skulptūrām (kā raksturīgi šeit ap Lieldienām). Apsēžamies, seko kola un kakao un mazliet ēdiena. Noguruši sēžam un čekojam interneta dzīles. Pat tagad jau mazliet nostaļģiski. Bija skaisti un ļoti baudāmi. Tiešām patika un bija lieliska atpūta. Tā nav nekāda spirituāla atklāsme vai Atbilde uz jautājumiem, tas ir Ceļš, kurš pakāpeniski ierauj sevī iekšā. Tā ir daba, cilvēki, stāsti, garīgums, ēdiens, piepūle, iedvesma, prieks un daudz, nereāli daudz citu emociju. Kaudzēm.
