Sēlija vienmēr ir bijusi ļoti interesants reģions – lielākoties tāpēc, ka viņš ir pazudis no mūsu apziņas. Saucot novadus, mēs lielākoties neatceramies Sēliju – Sēlija ir kaut kas.. vēsturisks, pazudis (?) un nesaistās ar mūsu Nacionālo vēsturi. Sēlija ir tāds mistiskais reģions, kas tiek atzīts vēl mazāk nekā Latgale un principā šobrīd ir gandrīz izmiris jebkas, kas varētu liecināt par atsevišķas kopienas / etnosa pastāvēšanu. Tieši tādēļ izlēmām doties apskatīt, kāda ir Sēlija, ar ko tā īpaša un atšķirīga no pārējās Latvijas – kā nekā, tā ir patiešām netālu no Latgales, Rēzeknes, daudz ir braukts cauri, bet maz kur ir nācies apstāties, iedziļināties redzētajā, aizdomāties par to visu kontekstā un saprast, kas redzēts. Pie reizes, apskatot pierobežas ciematus, sapratām, ka turpat ir arī Lietuva un kāpēc gan neiekļaut maršrutā arī Otro pusi, kultūrai būtu jābūt līdzīgai.
Sēļi parādās kā tauta, kas apdzīvo pretējo Daugavas krastu. Īsti nevaram paši paskaidrot – kāda ir saistība sēļiem ar zemgaļiem, latgaļiem, lietuviešiem. Ir dzirdēt, ka Sēļi ir viduspunkts jeb kaut-kas-pa-vidu starp latgaļiem un lietuviešiem. Daži saka, ka sēļi ir tie paši aukštaiši. Jautājumu ir daudz un tie paliek atvērti.
Savu braucienu iesākām ar apstāšanos pie Višķu baznīcas – man tā vēl arvien šķiet iespaidīga būve un kopumā manas mīļākās baznīcas ir tieši no laukakmeņiem. Kaspars ar Māru šeit nebija bijuši, tāpēc vienmēr izmantojam iespēju kādam parādīt šo lielisko baznīcu. Aptuveni 5 km līkums no Daugavpils lielceļa, jānogriežas Špoģos uz Višķiem, bet noteikti ir tā vērts.
Tālāk savu ceļu turpinājām uz Sventes muižu. Sventes muiža man saistās ar divām lietām – seriāla Ugunsgrēks pirmās sezonas ārskatu filmēšanas vietu un to, ka kādreiz tur varēja pasūtīt ķengura steiku. Ā, vēl arī militārās tehnikas muzejs. Par ķenguru runājot – vairs kafejnīcā to nevar dabūt, pirms gada speciāli devāmies uz turieni, bet nācās ēst steiku Daugavpils ArtHub – perfekta steiku vieta, ja nu kas. Bet šobrīd, kad tur pabiju, šķiet, pirmo reizi, šī vieta man asociēsies ar amoriņu, kura fonā ir ūdenstornis. Ļoti romantiski, pieskānoti un noteikti sagādā galvassāpes kāzu fotogrāfiem. Kopumā Sventes muižai visapkārt ir tāds Padomiski klasisks ciemats, ļoti dīvains kontrastu savienojums.
Bet patiesībā arī pašā muižā ir padomiskums – tikām tieši uz brīdi, kad saimnieks sporta tērpā bīdīja galdsu (katru savādāku) un klāja tiem virsū greznus galdautus. Un pati muiža bija pilna ar rosolu un mūsu iedomu sapņiem par greznumu un aristokrātiju. Ā, un vēl pie muižas ir Militārais muzejs. Moderns angārs ar, iespējams, lielāko Latvijā militārās tehnikas kolekciju. Kasparam bija ļoti interesanti, mēs ar Māru pat arī novērtējām dažkārt smieklīgo kara tehniku un principā nenožēlojām mūsu samaksātos 3 (šķiet) eiro par apskati. Principā iesaku.
Padzērām rīta kafiju / tēju un bija laiks doties tālāk. Nākamā pietura – Ilūkste. Ilūkstē apstājāmies pēc izskata galvenajā pilsētas laukumā – vēsturiska izskata trīsstūrveida laukumiņš, kuram apkārt gāja ielas. Divās no tām pacēlās baznīcas – luterāņu un katoļu un tālumā redzējām pareizticīgo baznīcas torni. Nez kāpēc ļoti gribējās apskatīt tieši pareizticīgo baznīcu – devāmies un pa ceļam iepazinām arī Ilūksti. Ilūkste atklājās kā jauka mazpilsēta – simpātiska vienstāvu apbūve. Pareizticīgo baznīca izrādījās… absolūti iespaidīgs veidojums, kas izrādījās esam klosteris.
Klosteris bija savdabīgs hibrīds ar mazu vēsturisko daļu. Par klostera vēsturi un attīstību vairāk var lasīt šeit. Bija ļoti interesanti būt
pie šī klostera – interesantas sajūtas. Cik noprotu, šobrīd tur dzīvo viena mūķene… 
Ilūkste palika prātā kā mazpilsēta. Mājīga, jauka, bet tomēr mazpilsēta. TUr nācās pievērst uzmanību tipiskajam latvie/su māju būvēšanas principam – katrs stūris citādāks, tāpat arī skistāku fasādi un iekšpusi aizmirst..
Un tad, kādā kafejnīcā, mēs ieraudzījām tūrisma karti ar vēsturisko Ilūkstes skatu. Neticami. Ilūksti mēs šeit neatpazinām- liela daļa Ilūkstes patiešām bija cietusi karos un izpostīta. (Zemāk – attēls no Wikipēdijas ieraksta par Ilūksti un Ilūkstes novada mājaslapas).
Bebrene vēlāk izrādījās vēl mazāka mazpilsēta, bet pēc sajūtām šķita, ka tā ir patiesi dzīva un aktīva. Iespējams tāpēc, ka Bebrenē ir profesionālā vidusskola, iespējams, ka aktīvas vietējās kopienas dēļ.
Zemāk – Bebrenes muiža, kurā šobrīd atrodas Bebrenes profesionālā vidusskola, kurā cita starpā var apgūt veterināra profesiju.
Lieliska apkārtnes karte ar jaukiem apzīmējumiem un ieteikumiem apmeklētājiem.
Skaistā Bebrenes baznīca, šķiet, ka ciemata centrs, tam priekšā – muižas vārti.
Un lūk arī Bebrenes simbols – Bebrs.
Kaldabruņas skola mums bija zināma galvenokārt tāpēc, ka tajā iemiesojies kādreizējās Dubultu Undīnes gars. Te šobrīd iemitinājusies māksla, idejas, aktīvisms, atdzīvināšana un iedzīvināšana. Lielisks piemērs, kā tukšā vietā var tapt visā Latvijā zināms un skaļš stāsts – Ūdenszīmes, Pļavas muzejs un Siena svētki jūlija pirmajā nedēļā – siena skulptūru plenērs.
Diemžēl netiekam iekšā Kaldabruņas skolā, bet, pat izstaigājot apkārtni esam pārlieicnāti, ka te tiešām mīt dzīvība, viss notiek un ir radoši, interesanti un forši. PAsekojot viņu aktivitātēm Facebook, tiešām var redzēt, ka IR, BŪS un būs forši! Aizbrauciet ciemos!
Asarē bija ļoti simpātiska baznīca.
Tāpat arī Asarē bija siena skulptūras – traktors un.. mamuts? vai zilonis. Priecē un patiešām forši! Vēl Asarē ir muižas drupas, deizgan bēdīgā stāvokli, bet toties blakus tūrisma trīsstūris ar gariem aprakstiem…
Aknīstē papusdienojām, ieskrējām aptiekā, neko dižu neredzējām, bet tā palika atmiņā kā mazpilsētiņa ar iespējasm kādām interesantām detaļām. Gārsenes muižas pils Mārai bija zināma kā TV sižeta filmēšanas vieta – pirms pāris gadiem te slēdza skolu un TV bija sižets par pēdējo izlaidumu šajās telpās. Šobrīd te ir iespēja izīrēt telpas sarīkojumiem, ir kāda pastaigu taka un mums iesaka atbraukt vasarā – tā mums teica lielākajā daļā no apceļotajām vietām. Mazliet (skumji?) ir Eiropas Savienības plīvojošais karogs pie tukšām, laikam jau atjaunotām, telpām..
Subate ir pati, pati pierobeža. Mēs burtiski izlēmām aiziet kājām uz Lietuvu. Pārgājām pāri robežai un nācām atpakaļ. Toties beidzot varēsim teikt, ka esam ar kājām aizgājuši līdz Lietuvai un arī līdz Igaunijai. Subatei, kā izrādās, ir lietuviešu un latviešu (katoļu un luterāņu) daļas. Uzjautājām pārdevējai, kas lietuviešiem interesējot no latviešu piedāvātajime produktiem. Izrādās, ka divlitenes. Alus divlitrenes no rīta līdz pat vakaram lietuvieši braucot iepirkt uz Subati. Subates katoļu baznīca – simpātiska.
Vēl, Subatē ir atrodamas (bija atrodamas) tehniski komplicēta asortimenta preces. Lai arī kas tas nebūtu.
Šīs ir Obeliu malūnas. Vasarā esot arī kafejnīca, viesību zāle. Šo un vēl citas lietas mēs uzzinājām manis atrastajā lieliskajā Lietuvas apskates vietu apkopojuma google maps kartē.
Nakšņojām mēs Paņevežā lieliskā paraug-dzīvoklī. Paraug-dzīvoklī eiroremontam un pagātnes salīmēsim-a-būs-labi-tāpat piegājienam. Mozaīka, kas mums atsauca atmiņā neseno pieredzi Ukrainā, kur viss ir viens liels kiš-miš. Un šī nebeidzamā tiekšanās uz Moderno, stilīgo, īsti neapzinoties, kas tas ir. Un tas viss kopā ar Padomju bufetēm, kristāla glāzēm un mini-tv.
Pasvalys man saistās ar vietu, kur dzīvo tēta draugs un, kur mēs kādreiz svinējām Lieldienas, bet pilsētu nunecik neatcerējos. Kopumā Pasvalys patika. Neko daudz mēs nepastaigājām, jo bija slapjšs un auksti, bet detaļas palika ievērotas.
Manuprāt, par pilsētu daudz pasaka atkritumu tvertnes. To esamība, neesamība, novietojums, materiālu izvēle, lokācija un iespaidīgums. Šāda atkritumu tvertne ir Pasvalys.
Ieskrējām Biržu pilī, padzērām tēju dīvainā kafejnīcā pils pagrabā, apskatījām apkārtni un devāmies uz tuvējo skatu torni. Tur mums bija iespēja iepazīties ar karsta kritenēm un, kā tās izskatās dabiskā vidē.
Pats skatu tornis arī principā izskatījās ļoti iespaidīgs, principā tieši tāpēc arī uz to devāmies, bet skats no tā izskatījās fantastiski – iesaku!
Kvetkai simpātiskā koka baznīciņa. Tas, kas mani arvien vairāk tracina – Eiropas finansējuma nekvalitatīvais un nefunkcionālais un nesimpātiskais attēlojums. Gaišais četrtstūris baznīcas kreisajā pusē ir tieši fiannsējuma atskaite. “Atzīt vietu par svarīgu var nemanāmi (maza, apaļa brūna zīmīte) var, iekļaujot vēstures faktus (lielāka, četrstūra, neitrāla plāksme) vai.. vulgāri un izbojājot fasādes kopskatu, jo ir svarīgi, ka Eiropa šo finansēja. (lielā, dzeltenā, nesaskaņotā uzkārtne).
Dodamies atpakaļ uz Latviju. Pilkalnē aprunājamies ar vietējo saimnieku par Sēliju, par vienīgo Latvijā graudu stāvkalti un tūrismu, lieliska vieta atpūtai pie dabas. Pierobeža apskatīta. Jābrauc vēl.
Līdz galam Sēliju neizpratu. Sapratu, ka viņa ir citādāka, viņai ir maz kopīga ar Latgali, te ir cita veida apbūve, cits vēstures gājums un Sēlija man šķiet vairāk piederīga Lietuvai, Aukštaitijai un kādam sajaukumam. Sēļi – sēlieši ? -nav izprotams, vai pastāv vēl kā etnoss, vai pastāv kopumā kā vienība, drīzāk tos cenšas kādam pieskaitīt, bet nav jau kam – nav tie ne latgalieši, ne arī īsti zemgalieši. Maz esmu satikusi tādus, kas saka, ka ir no Sēlijas, bet saka. Ir daudz jautājumu par valodu, par saknēm, par mūsdienu izpausmēm. Daudz atbilžu vēl jāmeklē.
