Ja Čikāgu būtu jānoraksturo divos vārdos, es teiktu – Ņujorka + Detroita, ja man būtu dots divreiz vairāk vārdu, es būtu specifiskāks – Ņujorka + Detroita + Valencija + bezpersoniskums.
Pirmais, ko redzam iebraucot jebkurā ASV pilsētā, kuras iedzīvotāju skaits pārsniedz vismaz 100 tūkstošus, ir debesskrāpji.
Parasti vietējie zina katram no tiem nosaukumu un zina stāstu, kas ir apakšā, bet mēs tos netšķiram un arī neredzam jēgu.
Ja aizbraucam uz jebkuru Alpu ciematu, vietējie var nosaukt katras galotnes nosaukumu, bet mēs skatāmies apkārt un mums tās visas ir identiskas un nav izredzšu, ka mēs varētu atcerēties kaut dažas no tām.
Tāpat arī ar debesskrāpjiem.
Jā, katrs ir unikāls, arhitektūra atšķiras un vēl var atšķirt pēc ragiem – antenām, taču paiesim no nedaudz cita leņķa un viss iemācītais izkūp gaisā.
Vietējiem iedzīvotājiem, kuri katru dienu skatās uz šo daiļumu, tā ir vēsture, simbolisms un vēl sazin kas, nemaz nerunājot par teju ģeniālu arhitektūru, mums – svešajiem tas ir kārtējais betona vai stikla Bābeles tornis.
Garlaicīgi un bezpersoniski.
Debesskrāpji nekad neaizņem visu centru, bet parasti izkārtojas gar dabiskajām vai mākslīgajām ūdenstilpnēm vai citiem ģeoloģiskiem šķēršļiem.
Čikāgā visi debesskrāpji atrodas Mičikaganas ezera krastā un aiz tiem arhitektūra strauji pazeminās un jo tālāk, jo vairāk.
Tas pats vērojams arī pārējās ASV pilsētās, kur mēs līdz šim esam bijuši.
Centrs jeb downtown (es nezinu, kāpēc centru sauc par apakšējo pilsētu, bet pieļauju, ka tas varētu tieši būt saistīts ar to, ka centrs parasti bija pie ūdens) ir izvietojies tur, kur pilsēta sākotnēji dibināta un pēc kāda kārtējā ugunsgrēka, kad nodega visa sākotnējā koka arhitektūra (vai vismaz liela tās daļa), vietā nāca debesskrāpji.
Taču ārpus centra – uptown reti var redzēt kaut ko augstāku par diviem vai maksimums – trīs stāviem.
Ceļot Ņujorku lielā mērā iespaidojās no Parīzes, kur Napoleona III laikā tika sacelti majestātiski bulvāri un ierīkoti grandiozi parki, tāpēc Ņujorkā ir visai platas ielas un lai arī debesskrāpji nospiež, tas nav tik ļoti traģiski.
Bostona tika celta laikā, kad Eiropā nemaz ne tik sen bija beigušies viduslaiki.
Kad Bostonu ieņēma debesskrāpji, pat pagājušajā gadsimtā paplašinātās ieliņas kļuva vizuāli tik ļoti šauras, ka nereti ir sajūta, ka šīs ēkas no visām pusēm gāžas virsū.
Čikāgā ir tuvāk Bostonas variantam, kaut arī nav tik ļoti traki.
Ielas ir platākas, kā Bostonā, bet nav tik platas, kā Ņujorkā.
Mūsu pirmās asociācijas Čikāgā bija ar Ņujorkas Braitonbīču.
Arī šeit metro ir pacelts virs ielas uz metāla konstrukcijām, ievērojami sakropļojot pilsētu, taču, šķiet, šeit metro nestāv korķos, kā Bostonā.
Arī šeit uz katras ēkas ir gaismas reklāmas un viss spīd un laistās un bezgaumība brīžiem plosa redzes nervu. Visai līdzīgas sajūtas, kā Braitonbīčā.
No pozitīvā šeit būtu jāmin metro navigācija.
No līdz šim ASV redzētajiem, šis bija metro ar vislabāko navigāciju, noorientējāmies teju uzreiz. Līnijām krāsu kodējums, visas līnijas iet no centra uz perifēriju – staros, katra savā virzienā.
Metro stacijas ir kodētas ar atbilstošajām krāsām, tā ka viegli noorientēties, kādas līnijas šeit iet. Tāpat arī uz trepēm un citur parādās galastaciju nosaukumi atbilstošajā krāsu kodējumā.
Sajaukt ir grūti. Tātad, balva par labāko metro navigāciju redzētajos ASV štatos (nesaprotu, kāpēc nesaucas ASŠ, mūsdienās neviens štatus nesauc par valstīm) tiek Čikāgai, hoooray! [Fanfaras, ziedi un applausi.]
Kāpēc mums bija interesanti redzēt Čikāgu? Viena no vienīgajām lietām, ar ko mums saistījās šī pilsēta (atskaitot Alu Kaponi) bija tās 1909. gada plāns.
- gadā viss centrs nodega un tas deva iespēju uzcelt ideālo pilsētu.
Bija izstrādāts plāns, kurš, ja būtu realizēts, padarītu Čikāgu par otro Parīzi vai Barselonu.
Tas, ko mēs nezinājām par Čikāgu ir tas, ka plāns tā arī netika realizēts. To iesāka un ir burvīgs parks ezera krastā, bet neko tālu netika.
Šoseja bildē zemāk apmēram apzīmē vietu, līdz kurai nonāca plānā. Kreisajā pusē – kā bija jābūt, labajā pusē – kā sanāca.
Šodien skatoties uz ezeru no centrālās ass apmēram no vietas, kur bija jābūt strūklakai, bet pirms upes, mēs redzam sekojošu skatu.
Aptuveni vietā, kur plānā atrodas kapitolijs šobrīd ir transporta mezgls.
Tā ka, kā redzams, nekas daudz no napoleoniskajiem plāniem nav sanācis. Diemžēl. Plānā redzamā upe nākamajā fotogrāfijā pazūd starp debesskrāpjiem.
Vispār, ja citām pilsētām var pateikt, ka pārvarā īru (Bostona) vai pārsvarā vāciešu (Detroita) celta un apdzīvota, tad Čikāgā ar šo jautājumu ir sarežģītāk. Deviņpadsmitajā gadsimtā šeit ieplūda itāļi, ebreji, poļi, grieķi, lietuvieši, bulgāri, albāņi, horvāti, serbi, bosnieši, montenegro iedzīvotāji, čehi, arī latvieši, un izveidojās izteikti mononacionāli kvartāli.
Mēs dzīvojām kvartālā, kura nosaukums ir Pilzen, kā jau ir visai viegli iztēloties, tas nebija meksikāņu kvartāls.
Sākotnēji šo kvartālu apdzīvoja čehi, taču laiki mainījās un tos nomainīja latīņamerikāņi.
Šobrīd tas ir ļoti izteikts meksikāņu kvartāls un šeit ir pat Meksikāņu mākslas muzejs.
Sešdesmitajos gados bija visai populāras Diego Riveras idejas, tāpēc arī tematika sienu gleznojumiem bieži vien ar Riveras un Frīdas tematiku.
Bez sievietes ciešanām nāk arī nacionālā un reliģiskās tēmas.
Protams, aktuālās problēmas arī netiek aizmirstas.
Parādās dažādas stereotipiskas lietas.
Vai arī vienkārši skaistums.
Arī ne-meksikāņi cenšas neatpalikt, bet mēs uzreiz redzam falšu, vai ne?
Nu jā, sociālās problēmas, protams, kā tad bez tām?
Un… nāve… puķudobē…
Protams, ka nevar iztikt bez karodziņiem.
Un viņiem pat ir sava spāniska baznīca, kura, līdzīgi kā visas interesantākās baznīcas Spānijā, atrodas permanentā restaurācijā.
Tuvāk pilsētai ir grieķu kvartāls, kurš, protams, ir ļoti grieķisks.
Uz citiem nacionālajiem kvartāliem mēs negājām. Sanāca iet cauri itāļu kvartālam, kurš mums ir kaimiņos.
Bet par itāļu mafiju Čikāgā mēs taču visi zinām. Šeit pat populārākie ēdieni – biezā pica un itāļu liellopa gaļas sendvičs izskatās pēc mafijas darba.
Atradām arī šo to no mūsu gala. Skulptūra, šķiet, no ģipša, nesen stipri cietusi (visās vecākās bildēs viss ok), saucas Livonijas vilki. Deviņpadsmitajā gadsimtā pierakstītā leģenda, kuru man ir slinkums tulkot stāsta par to, kā cilvēki Ziemassvētkos pārvērtās par vilkiem, uzbruka visu, kas pagadījās pa rokai, tai skaitā – cilvēkus un pat lāčus un pēc tam nāca pie pilsētas sienas un leca tai pāri. To, kuram nesanāca, apēda pārējie.
Nu, ja sākām par tēlniecību, tad vēl kādus jaukumus jāparāda. Populārākais apskates objekts šai pilsētā ir pupa, kuru sauc par mākoņu vārtiem.
Dubultstrūklaka, kura ziemā kļūst vienkārši par skulptūru (kā jau visas strūklakas), uz lielas stikla flīžu sienas animētas sejas, kuras demonstrē grimases un periodiski mainās.
Un sezonā no mutes šļācas ūdens.
Šī, manā izpratnē, bija viena no jaukākajām lietām, šai pilsētā. Kanalizācijas lūkas ar kaut kādu maiju kalendāru šur un tur.
Sociāli reālistiski ciļņi ar klasicisma ievirzi.
Soliņi – puķudobes vienmēr ir forši.
Kaut gan puķudobes šeit gadās arī ar kāpostiem…
Vai zālāju…
Deviņpadsmitajā gadsimtā dažādus brutālus smukumus taisīja, piemēram, šīs kolonnas pie iebraukšanas uz tilta.
Arhitektūrā gadās dažādi tēlniecības elementi, piemēram, šie kinētiskie elementi mājas stūrī, kurus griež vējš.
Protams, ka viņiem pietiek arī patriotisku tēmu. Linkolns.
Un kāds vīrs, gan jau pilsoņu kara pulkvedis, zirgā.
Un tad kaut kas mazāk saprotams.
Klasika – eņģeļi ar bērniem vienmēr ir jauki.
Un mani mīļākie, žogu noformējumi. Piemēram, lācītis pie skolas.
Vai delfīni, kuri pamet pasauli ar sveicienu ‘Farwell, and thanks for all the fish”.
Ko es izlaidu? Ā, nu bareljefi, garlaicīgi, bet dažkārt pievilcīgi.
Kaut kas ķikasīgs un ļoti populārs (ko mēs nebūtu atraduši, ja nebūtu atnākuši ieraudzīt pretī esošo augstāko pasaulē baznīcu).
Pati baznīca šeit. Garlaicīga.
Ne gluži tēlniecība, bet baloži, kuri sildās pie mūžīgās uguns ir māksla tik un tā.
Nu un noslēgsim mūsu tēlniecības darbiņus vienkārši ar daudz daudz rozā bumbām zaļajā zonā.
Un ārkārtīgi dīvainu strūklaku, kuru netīšām atradām naktī pa ceļam uz mājām.
Tā ir rotonda ar soliņiem iekšā, ik pa laikam zibsnī gaisma, bet apkārt līst ūdens un vienmēr ir sajūta, ka laukā līst. Ģeniāla ideja. Sevišķi lietainām vietām.
Bet nu, pievērsīsimies citiem pilsētvides elementiem. Soliņi mums jau nedaudz bija, bet kā tēlniecības objekti, tomēr, ne visi soliņi ir māksla. Kaut vai šie, ar spoguļiem pa sāniem.
Vai šaha galdiņš ar statiskiem krēsliem. Četriem.
Arī puķu dobes bija augstāk, bet nedaudz papildināsim ar kaut ko klasisku.
Vai nedaudz ne tik gaumīgu pie universitātes.
Un atkal klasika. Bet ar kāpostiem.
Vispār, kāposti šeit ļoti populāri.
Tauta pilnā sparā gatavojas Helovīnam.
Helovīns vispār ir īpašs Ziemeļamerikas fenomens. Tas, kas notiek pie mums ir tikai skumja atblāzma no tā vēriena, kas ir Amerikāņiem un Kanādiešiem.
Jau septembrī sākas ķirbju sezona, ķirbji ir visur. Nav svarīgi – īsti vai mākslīgi, mazi vai lieli, tie kalpo kā dekori, kā skulptūras, un… viņus ēd. Jebkurā restorānā ēdienkartē parādās lērums ķirbja viskautkā.
Ja tev, cilvēks, negaršo ķirbji, tinies projām uz savu Izraēlu vai Čukotkas pussalu, ko tu šeit vispār meklē?
Nu, un, protams, nāves tēma. Protams, ka pie katras privātmājas, kurā ir bērni, pie mājas ir iekārtoti savi nelieli kapiņi, kur apkārt staigā zombiji, lido raganas un spoki, no zemes spraucas laukā rokas un kājas un ķirbji, ķirbji, ķirbji.
Regita pa kaut kādiem mistiskiem kanāliem bija atradusi, ka Čikāgā ir pazemes eju sistēmas, kuras savieno dažādus pilsētas punktus savā starpā.
Šajās ejās ir pat veikali un kafejnīcas, bet tūristiem tos nereklamē, tā ir vietējo darbinieku fiška un svešinieki tur nav vajadzīgi. Mēs atradām dažas ieejas, kuras apzīmētas ar vēju rozi, taču visas izrādījās slēgtas.
Izrādījās, ka nedēļas nogalē tuneļus slēdz, jo tie iziet arī dažādās sabiedriskās ēkās, kuras šajās dienās nestrādā. Un arī nav vajadzības pēc tuneļiem, ja nav kas pa tiem staigā, staigā darba laikā, lai vieglāk nonāktu no punkta A punktā B. Kopumā likās visai konspirēta sistēma par kuru neviens īpaši neko daudz nezina.
Tagad dažas randomas lietas un tad atgriezīsimies pie satura. Tātad, luksofori ar piecām un sešām gaismām, kur daļa ir sekcijas. Un skaļruņi…. tas ir sirēnām?
Zīmējumus uz asfalta vairāk nebildēju, jo tā ir norma un uz mums skatās kā uz idiotiem, kad norādām uz to amerikāņiem. Bet tomēr…
Bet kad komunikāciju vietā aprakti bērni…
Elektro tīkls arī ne ar ko neatšķiras no Jaunanglijas.
Pieejamības piemērošanā formālisms dažkārt pārspēl Latvijas cinismu.
Neko nedrīkst, bet mēs jau pieraduši. Vismaz šajā valstī ir atļauts tas, kas nav aizliegts. Pie mums dažkārt ir citādāk.
ASV un sevišķi – Čikāgā nopietna problēma ir noziegumi, kuros izmantoti šaujamieroči. Čikāgā katras nepilnas trīs stundas kādu nogalina apšaudē, tāpēc ar ieročiem ieiet teju nekur nedrīkst, tāpēc uz katrām otrajām durvīm redzēsim uzlīmi, kura aizliedz ienest ieročus.
Un, protams, ir pilns dažādu memoriālu cilvēkiem, kuri cīnījās. Man patika kāda autora retoriskais jautājums – kāpēc vīrusiem un baktērijām neuzstāda pieminekļus, viņi ir nogalinājuši ievērojami vairāk cilvēku, kā kara veterāni un varoņi.
Bet nu par jauko, redz, kāds glīts portāls.
Vai grafiti.
Ezers, kurš ir gandrīz kā jūra.
Franču strupceļš amerikā, meksikāņu kvartālā ar čehu nosaukumu Pilsen.
Ja Amerikā tu nedemonstrē, ka ar sirdi un dvēseli mīli gejus, tu esi homofobs un pelnījis sodu.
Mākslinieku dzīvoklis, kur logi aiznagloti ar finieri, bet kad atver finieri, skaties uz kaimiņa ķieģeļu sienu.
Ugunsdzēsības trepes, kuras no filmām šķiet ārkārtīgi romantiskas, bet neiespējami izkropļo māju fasādes.
Kas notiek ar jūgendu laika gaitā…
Publiskie dārzi, kur novāktos augļus var ielikt kastē un ja kādam vajag, var paņemt.
Jāatzīst gan, ka dārzi izskatās drausmīgi aizlaisti un nemaz neizskatās pēc mūsu dārziņiem.
Gājēju celiņš tur, kur reti kāds iedomājas iet.
Neoklasiska dzelzceļa stacija restaurācijā.
Upes taksis.
Bērnu kafejnīcas noformējums.
Cīņa ar žurkām.
Avīžu stendā ir izvēle.
Tā kā sapratām, ka šajā pilsētā patiešām darīt vairāk nav ko, pat priecājāmies par iespēju apmeklēt maziņu un visai nolaistu zooloģisko dārzu. Es paziņoju, ka iešu, ja būs žirafe un žirafe bija, pat vairākas.
Regita gan vairāk priecājās par nīlzirgu. Meitenes, ko viņām padarīsi.
Labi, kad esam papriecājušies par behemotu, pie nedaudz nopietnākām lietām.
ASV ir autovalsts un manā galvā likās, ka šeit ar auto infrastruktūru ir jābūt visam vislabākajā kārtībā.
Auto infrastruktūrai ir jābūt labākajai pasaulē.
Jaunanglijā un Ņujorkā ļoti vīlos, bet tad domāju, ka varbūt nevajag spriest par visu valsti pēc pāris vietām, bet jo tālāk, jo vairāk ar šo saskaramies.
Auto infrastruktūra vienkārši nepaspēja augt līdzi transporta apjomam un beigās kaut kur iebuksēja. Tad nolēma, ka būs labi, kā ir… un tā arī palika. Ir interesantas un labas lietas, bet lielākoties tās pazūd dīvainībās un nekārtībā. No nedaudz kuriozām lietām – kā pateikt, ka no daudzjoslu šosejas kaut kur aizbraukt vairāk nav iespējams? Uz zīmes, līdzīgi, kā veikalā līmē 50% atlaidi, var uzlīmēt, ka nobraukšana ir slēgta. Elegants risinājums, kurš gan īsti nepaskaidro, ko man tagad darīt, ja man tomēr tur ir jānokļūst. 
Nu labi, nenoslēgsim ar nepatīkamo, beigās vēl pārdomām milzīga Kristus zinātnes baznīcas ēka pašā pilsētas centrā. Bostonā mēs bijām aizstaigājuši uz neoklasicisma ēku, kura ir pirmā kristīgās zinātnes baznīca. Man tiešām būtu interesanti, no kurienes viņi ņem naudu. Tas, ko redzējām Bostonā, bija viena no grandiozākajām lietām, ko var iztēloties dabūjamu gatavu par naudu, ja pie rokas nav pāris tūkstošu brīvi pieejamu vergu un karjeru. Bet varbūt man vienkārši skauž un es joprojām neesmu piedevis Gārdnerei (dibinātājai) to, ka Mapāriumā nedrīkstēja bildēt.
Nu, kaut kā tā, nedaudz pārvilkti, minimums informācijas, bet daudz bildīšu, bet par čikāgu patiešām nav ko daudz stāstīt.
Paldies, ka bijāt ar mums un uz tikšanos Nešvilā.
