Ņūorleāna (27.-30.10.2018)

Nedaudz vēstures

Manā izpratnē Francijas vēsturē bija precīzi divas traģēdijas (ja es būtu pazīstams, pēc maniem turpmākajiem vārdiem mani varētu vairāk nelaist Francijā) – Lielā Franču Revolūcija (1789-1799, 40 tūkstoši bojāgājušo) un neļaujot tautai atkopties – Napoleons Bonaparts (1804-1815, pēc aplēsēm no 3,2 līdz 3,5 miljoniem bojāgājušo). Ja salīdzinām ar nākamo lielo traģēdiju – Franču – Prūšu karu (1870-1871), kad aplenktie parīzieši apēda visus sava zoodārza iemītniekus, nerunājot par suņiem, kaķiem un žurkām (jā, izcilie franču gleznotāji un rakstnieki, kuri bija palikuši Parīzē, ēda savus kaķus), tajā kopējais bojāgājušo skaits no abām pusēm bija 12 275 cilvēki – sīkums.

Bet es aizrāvos, stāsts ir par Ņūorleānu. Kāpēc es uzskatu, ka Napoleons bija lielākā Franču tautas (un Eiropas, protams) traģēdija? Ne tikai cilvēku dzīvības (kas gan manā uztverē ir daudz nopienāks zaudējums par materiālo), bet arī Francijas ekonomiskā nākotne tika lielā mērā ietekmēta. Napoleons centās iekarot Eiropu jo viņš nāca no militāristiem un tajā laikā neviens nebija iedomājies, ka apvienot valstis var arī ar diplomātiskiem paņēmieniem. Turklāt, diplomātiski apvienotās valstīs nevar būt imperators. Bet ja tu nevari kļūt par imperatoru, priekš kam tad vispār dzīvot? Tātad, Napoleons skatījās uz Eiropu un nepārtrauktā karadarbība prasīja ārkārtīgi lielus materiālos līdzekļus. Uzmanīgais lasītājs var pajautāt, kāds gan tam sakars ar Ņūorleānu? Atbildu – vistiešākais. Zemāk redzamajā kartē ir redzama Luiziāna, kāda tā bija līdz Napoleona laikam.

Franču Luiziāna aizsākās Misisipi upes deltā un aptvēra praktiski visu tās baseinu, gandrīz trešo daļu no šodienas Savienotajām Valstīm un pat nedaudz iestiepās šodienas Albertas un Saskačevanas provincēs Kanādā. Rodas cēloņsakarīgs jautājums – kāpēc tad trešā daļa no ASV dzīvojošajiem šodien nerunā franču mēlē? Atbilde ir gaužām vienkārša – tāpēc, ka Francija pārdeva Luiziānas provinci. Mūsdienās kopējā darījuma summa būtu nepilni 300 miljoni dolāru. Par tādu naudu šodien pat nevar uztaisīt revolūciju kādā nelielā banānu republikā.

Grūti meditēt par jautājumu – kā būtu, ja būtu? Ja anglosakšu Amerikas iedzīvotāji sacēlās pret Lielbritāniju un pat izcīnīja neatkarību, gan jau, ka arī krietni karstgalvīgākie franču kolonisti neļautu sevi aplikt ar nodokļiem. No otras puses – Misisipi tajā laikā bija galvenā transporta artērija un savu nozīmi nav zaudējusi joprojām. Skaidrs, ka modernās savienotās valstis nepieciestu, ka franči dzīvojas kaimiņos. Atcerēsimies kaut vai Teksas vai Kalifornijas aneksiju. Deviņpadsmitajā gadsimtā amerikāņi nekautrējās ņemt rokās ieročus, lai pievienotu sev kārtējo zemes pleķīti, Francijas pozīcijas Luiziānā arī pirms tam bija ļoti šaubīgas. Neilgi pirms pārdošanas Luiziāna bija pārgājusi Spānijas kontrolē un gan jau viss tāpat beigtos ar krahu. Bet ja mēs iedomājamies, ka Francija kontrolē kaut vai Misisipi Deltu šodienas Ņūorleānā, tā būtu zelta bedre, kurai nekādas Klondaikas tuvu nestāv.

Edgars Degā šeit neilgu laiku dzīvoja pie saviem kreoliešu radiem.. un pat kaut ko nedaudz gleznoja.

Šodien Luiziānā spāņu mantojums, vismaz mūsu ar Regitu acīm, ir manāms daudz lielākā mērā, kā franču. Ilgu laiku spāņi un franči Ņūorleānā saimniekoja blakus, kaut arī netrūka sadursmju. Starp spāņu un franču kvartāliem pat bija nolemts izrakt kanālu, lai sarežģītu sadursmes, taču kanāls tā arī netika izrakts, tā vietā šobrīd ir transporta artērija, kura saucas Canal street.

Tā ir viena vēsture, kuru mēs redzam Ņūorleānas ielās. Bet ir arī vēl viena, daudz svaigāka vēsture, kura centrā, lielākoties, ir paslēpta. Taču nonākot dzīvojamos rajonos, sevišķi, nabadzīgākās pilsētas daļās, mēs joprojām redzam katastrofas, kuras rezultātā Ņūorleāna varēja pārstāt pastāvēt, sekas.

  1. gada 29. augustā viesuļvētra Katrīna pārrāva aizsprostus, kuri pasargāja Ņūorleānu un 80% no pilsētas izrādījās zem ūdens. Dažās vietās vairāk kā 2 metru augstumā joprojām var redzēt ūdens atstātās pēdas.
GWB: Flooding caused by Hurricane Katrina in the New Orleans area is visible from Air Force One Wednesday, Aug. 31, 2005, as President Bush was alble to survey the ravages of the storm during his return from Crawford, Texas to Washington D.C. White House photo by Paul Morse

Pēc viesuļvētras klīda baumas, ka pilsētu neatjaunos un ka Ņūorleāna ir noslaucīta no zemes virsas un tādas pilsētas vairāk nebūs. ASV valdība piešķīra līdzekļus pilsētas atjaunošanai un tagad, pēc 13 gadiem, centrālajos rajonos ir grūti iztēloties, ka kaut kas būtu noticis. Bet visvairāk skartie – nabadzīgākie – melnie rajoni joprojām nav līdz galam atkopušies.

Runājot ar vietējiem iedzīvotājiem acīs krīt periodizācija – līdz Katrīnai/pēc Katrīnas.

Luiziānas iespaidi

Ņūorleānas īpašo šarmu un pievilcību nosaka tā atrašanās vieta Misisipi upes deltā purvainā apvidū pilnā ar čūskām, aligatoriem un citiem nāvējošiem jaukumiem.

Misisipi baseins, sevišķi tā dienvidu daļa, ir lieliski piemērots kokvilnas audzēšanai, ar to arī nodarbojās vairums vergu dienvidu štatos.

Taču Luiziāna ir pārāk mitra kokvilnai, tāpēc šeit audzē to, kas lieliski aug mitrumā – cukurniedres.

Nezinu, kuriem vergiem vairāk paveicās – tiem, kas strādāja kokvilnas plantācijās, vai cukurniedru.

Mēs bijām aizbraukuši apskatīties uz kādu plantāciju, kura darbojas kopš astoņpadsmitā gadsimta.

Redzējām kādos apstākļos dzīvoja un strādāja nēģeri un plantatori.

Redzējām, kā izskatās cukurniedres un sapratām, kāpēc tas noteikti nav tas darbs, kuru gribētos darīt.

Pirmkārt, tas ir fiziski ļoti smags darbs, otrkārt – ārkārtīgi liels amputāciju skaits.

Cērtot cukurniedres ik pa laikam sanāk nocirst savu vai kaimiņa roku vai kāju, vai kādu citu, ne mazāk būtisku ķermeņa daļu.

Pēc tam bija elles darbs vārīt melasi un ražot cukuru.

Dzīves apstākļi varbūt arī nebija tik briesmīgi, kādus tos attēlo kino, taču nekas patīkams tas nebija.

Bez cukurniedru plantācijām sanāca iespēja redzēt arī vienu no industrijām, kura bija loģisks rezultāts cukurniedru pārstrādei. Mēs bijām vecākajā ASV ruma ražotnē, kura ir dibināta pirms 23 gadiem.

Sausā likuma laikā visas destilētavas tika likvidētas, rumu nelegāli ieveda no Karību salām, tāpēc savu amerikāņi ilgi neiedomājās sākt ražot.

Tā nu sanāk, ka vecākā ruma darītava Amerikas Savienotajās Valstīs ir tikai 23 gadus veca.

Aligatori, moskīti un …

Sākumā, kad taisījāmies braukt uz Ameriku, Regita gribēja tikt kādā Ņūorleānas uzņēmumā un izskatījās, ka arī tiks. Sarunas vilkās ilgi un beigās gandrīz jau bija izlemts, kad izrādījās, ka ir kaut kāda niance, kāpēc viņi nevarēs uzņemt. Visu to laiku (vairākus mēnešus) es monitorēju laikapstākļus un pētīju, kā izdzīvot vietā, kur mudž moskīti, aligatori un trešais, vārdā nenosaukts elements. Beigās netikām un bija nedaudz žēl, jo jau biju saradis ar domu, ka nomiršu no malārijas, mani apēdīs aligatori vai miršu kādā no melnajiem kvartāliem.

Trīs dienu laikā redzēju divus moskītus, pirmajam no tiem  cukurniedru plantācijās pat ļāvu piesūkties. Priecājos, kā bērns. Pēc tam nācās nogalināt.

Aligatori Ņūorleānā pa ielām nerāpo. Bet dzīvo purvos pie pašas pilsētas. Nopirkām aligatoru tūri un devāmies skatīties. Un patiešām arī sanāca redzēt kādus 4 aligatorus, vairāk bruņurupučus, no kuriem viens bija visai milzīgs, baltgalvaino ērgli un jenotu.

Starp citu, aligatoru tūre tāda interesanta padarīšana. Es to nosauktu “The diversity of American wildlife and how do you kill them”. Svarīgākais jautājums, kuram tika veltīta puse tūres bija kā nogalināt aligatorus. Interesanti, ka tiem, kas izskatījās daudz maz vietējie un runāja atbilstoši, tā arī, būtībā, bija vienīgā lieta, kas interesēja.

Būtu gribējies nedaudz vairāk pabraukt apkārt, bet lielu daļu no tūres mocījām dzīvu aligatorēnu un klausījāmies ne īpaši interesantus stāstus. Bet tūres vadītājs tik un tā bija ļoti šarmants un jauks.

Pēdējā naktī pirms aizbraukšanas aizgājām uz restorānu un pagaršojām aligatora asti. Kaut kas starp vistu un zivi, bet konsistence, kā savā nāvē no vecuma mirušas cūkas gaļai.

Spāņu ķērpis

Mūsu aligatoru tūres vadītājs mums meloja, ka spāņu ķērpi uz Ameriku atvada spāņu ieceļotāji un tam šeit iepatikās. Es mazliet samulsu, jo Spānijā esmu bijis visās klimatiskajās zonās un pie dabas esmu pavadījis daudz laika, taču Spāņu ķērpi nekad nebiju redzējis. Kad līdu pārbaudīt, izrādījās, ka tas ir izdomājums un Spāņu ķērpja dzimtene ir šeit pat – Meksikas līča krastos. Runā, ka indiāņi nosaukuši to par spāņu ķērpi salīdzinot ar spāņu bārdām, tāpēc otrs šī auga nosaukums ir Spāņu bārda. Un pirmais skats iebraucot Luiziānā bija purvi cik vien tālu stiepjas skats un kokos karājas lielas, garas bārdas. Spāņu ķērpis ir tas, kas piedod Luiziānas purviem to neatkārtojamo kolorītu.

Vampīrfilmās arī labi izskatās – estētiska lieta.

Ņūorleānas iespaidi

Ja jūs nekad neesat bijuši Amerikā, jūs neinteresē ikoniskās pilsētas, kā Ņujorka vai Los Andželosa, bet gribas redzēt kaut ko skaistu un tuvu eiropieša mentalitātei, Ņūorleāna ir vieta, kuru es iesaku bez šaubu ēnas.

Katrīnas sekas

Katrīna bija tas robežstabiņš, pēc kura viss kļuva citādāk. Ir dzirdēts, ka černobilieši(cilvēki, kas piedalījās katastrofas likvidācijā) skaita laiku – pirms un pēc Černobiļas, cilvēki, kuri ir piedalījušies karadarbībā, piemēram – pirms un pēc Afganistānas.

Dalījums – pirms un pēc 2. pasaules kara pastāv pat starp mūsu paaudzes cilvēkiem.

Jebkura liela katastrofa, kura maina lietas, kļūst par šādu robežstabiņu un ‘tas notika pirms Katrīnas’ Ņūorleānā var dzirdēt ļoti bieži.

Tā kā notikums ir salīdzinoši svaigs, tas joprojām ir spilgts tautas atmiņā.

Un ne tikai tautas atmiņā. Pilsēta joprojām glabā Katrīnas pēdas.

Uz Ņūorleānu mēs braucām ar mašīnu un nolēmām, ka jāatrod, kur atrodas rajoni, kuri nav atjaunojišies pēc Katrīnas un, kamēr ir mašīna, turp jāaizbrauc, jo, sabiedriskais transports, visdrīzāk, turp neies. Neliela gūglēšana parādīja, ka visvairāk cietušais rajons ir Lower Ninth Ward.

Kartē mēs to uzreiz nespējām atrast un nolēmām, ka vārdiņš Lowerapzīmē atrašanās vietu konkrētajā rajonā, nevis tas ir cits rajons, tāpēc aizbraucām uz Ninth Ward, kur nebija praktiski vispār nekā, tikai pāris mājas uz augstiem pāļiem, kāda māja ar noplēstu sienu un eksponētām mēbelēm, kā leļļu namiņā. Nolēmām, ka tas ir tas, bet šoferis negribēja īpaši stāties, tāpēc pajoņojām visam šim skaistumam garām. Tad tomēr atradām, ka mūs interesē pavisam cits rajons un aizbraucām uz to. To, ka šis ir īstais sapratām jau iebraucot.

Nedaudz atkāpei jāpaskaidro, ka visvairāk Katrīnā cietušie rajoni bija tie, kuri atradās viszemāk zem jūras līmeņa.

Visa Ņūorleāna atrodas zem jūras līmeņa, taču ir rajoni, kuri ir zemāk par citiem.

 

Un pārsvarā šajos rajonos bija zemākās privātīpašumu cenas.

Kas dzīvo lētos rajonos?

Lētais darbaspēks, protams.

Nebūsim rasisti, bet tie ir melnie rajoni.

Pēc Katrīnas ASV valdība piešķīra Ņūorleānai prāvus līdzekļus pilsētas infrastruktūras atjaunošanai un sakopšanai.

Skaidrs, ka melnajiem kvartāliem nepietika.

Turklāt, valsts jau nemaksā par privātīpašumu remontu.

Daudzās mājās pēc viesuļvētras nemaz neatgriezās un tās pašvaldība nojauca.

Tur, kur atgriezās, ģimenēm ne vienmēr bija nauda remontam.

Vairums iedzīves bija gājis bojā.

Tas, kas negāja bojā bieži nonāca marodieru nagos.

Pilsētā krasi samazinājās melnādaino īpatsvars un pēkšņi pieauga iedzīvotāju vidējais labklājības līmenis.

Klasiskais stāsts par to, ka kad plēsēji saplosa vājākās antilopes, bars kopumā var pārvietoties ātrāk.

Kad par to netīšām izteicās pilsētas mērs, izrādījās, ka viņš ir rasists un šādi izteikumi nav pieņemami tirgus ekonomikas apstākļos.

Lower Ninth Ward

Tātad, Lower Ninth Ward izrādījās kolorīta vieta – protams, tikai melnie. Daļa ēku pietiekoši labā stāvoklī, citas pavisam zolīdi izskatās. Bet vairums visa bēdīgā stāvoklī. Daudz nojauktu māju, daudz atstātu. Interesantākais priekš manis bija vinčester tipa baznīcas.  Par vinčestermāju arhitektūru es nedaudz pastāstīšu tālāk, bet piemērojot šo arhitektūru baznīcām rezultāti ir… dīvaini.

Neko daudz mēs rajonu neizložņājām.

Tas neizskatījās īpaši droši, jo sevišķi drošības sajūtu nevairoja visur esošās zīmes, ka šī ir no narkotikām un ieročiem brīva teritorija.

Amerikā ir tā, ka ja redzi šādu zīmi, to ir jālasa otrādi.

Tādas liek tikai vietās, kur pēc tumsas iestāšanās uz ielas labāk neuzkavēties.

Dažkārt labāk vispār neuzkavēties.

Seventh Ward

Kādu citu dienu mēs netīšām ieklīdām Seventh Ward.

Rajonā, kurš ir ļoti tuvu centram un arī ir stipri cietis.

To mēs izstaigājām un guvām dauz spilgtu iespaidu.

Dažus kilometrus no šejienes ir nepārtrauktas dzīres.

Piemēram, šī pati iela, kad pietuvojas centram, kļūst par labāko džeza rajonu pilsētā.

Bet šeit valda pamestība un izmisums.

Ielu nosaukumi šajā pilsētas daļā iepriecina – Hope (cerība).

Hawaii.

Elysian Fields (Elizejas lauki).

Ainava mijas no nabadzīgām Spānijas piepilsētām līdz postpadomju mirušajam industriālismam.

Protams, ir visai daudz arī smukumu un ne visas mājas ir nabadzīgas.

Bet kopējais iespaids visai drūms.

Protams, arī šeit ir zīmes, kas liecina, ka šeit ir no ieročiem un narkotikām brīva zona.

Mazāk jaukās lietas

Kas tad mūs sagaida pilsētā? Protams, džezs. Džezs ir ļoti jauki. Bet Ņūorleāna vispār ir skaņu pilsēta un skaņas tiecas pārvērsties troksnī. Troksnis ir tas, kas Ņūorleānā pavada visu diennakti. Kad tā nav mūzika, tie ir ielas trokšņi, transports, cilvēku sarunas, kliedzieni un smiekli. Un vēl amerikāņu operatīvā transporta absolūtais nicinājums pret klusumu. Visvairāk grēko ātrās palīdzības  ar savām spalgajām sirēnām un taurēšanu pirms katra krustojuma. Otrā vieta trokšņa radīšanas mākslā ir ugunsdzēsējiem.

Bez trokšņa ir tipiskie dienvidu elementi – smakas, atkritumi un bezpajumtnieki. Atkritumus, sevišķi tūristu vietās, izliek maisos čupās uz ielas.

Protams, ka aromāts ir atbilstošs. Tādu bezpajumtnieku daudzumu, kā šeit nebiju redzējis nekad un nekur pasaulē.

Naktī vājāk apgaismotās vietās ir jāiet uzmanīgi, lai nevienam neuzkāpt, kaut kā šeit pieņemts gulēt šķērsām trotuāram tā, ka gājējiem ir burtiski jākāpj pāri. Vienam tumsā gandrīz uzkāpām virsū. Zem tilta ir vesela telšu pilsētiņa.

Vēl viens, retāk redzēts elements – zīlnieces.

Atsevišķās vietās zīlnieki ir burtiski viens uz otra. Katrs uz galdiņa uz ielas izklājis savus amata instrumentus, kādi nu tie kuram ir. Neko oriģinālu, diemžēl, nemanīju.

 

Kultūra(-s)

Kreolieši

Ņūorleāna parasti saistās ar franču mantojumu. Pat cilvēki, kas nekad nav bijuši Amerikā vai lasījuši modernos vampīrromānus, zina vārdu ‘kreolieši’ vai ‘kreoļi’. Cilvēki, kurus ceļojumos interesē galvenokārt virtuve, ‘zina’, ka ASV viss ir negaršīgs un Ņūorleānas virtuve ir labākā Amerikā, un tas, protams, ir pateicoties franču mantojumam. Visi ir dzirdējuši par kreoliešu valodu un kultūru, bet maz, kas zina, ka šeit ir divas – creol un cajun kultūras. Par kreoliešiem sauc visus , kas savulaik pārvācās uz Luiziānas (nosaukums par godu Ludviķim (Lui) XIV) koloniju no Francijas un arī no Spānijas. Valoda transformējās un tas, kas izveidojās rezultātā tika nosaukts par kreoliešu dialektu. Franču virtuve, kura pielāgojās vietējiem apstākļiem kļuva par kreoliešu virtuvi. Franču tautas mūzika neaudz transformējoties kļuva par kreoliešu mūziku.

Cajun

Kas atiecas uz cajun [izrunā kā keidž’n] – tie arī ir franči, taču ne tie, kuri  nevis atbrauca no Francijas, bet kanādieši, kuri ieradās Franču Luiziānā bēgot no vajāšanām. Attiecīgi – nelielas atšķirības valodā, virtuvē un kultūrā kopumā, taču kopumā abas kultūras ir visai līdzīgas un šeit tās bieži vien īpaši nenodala. Vienkāršoti – kreolieši ir pilsētnieki un pilsētnieku virtuve, cajun – laucinieki, un arī virtuve laucinieciska. Cajun virtuve parasti ir bagāta ar jūras veltēm, aligatora un bruņurupuča gaļa arī ir raksturīga virtuves sastāvdaļa.

Valoda

Ja mēs skatāmies amerikāņu filmas, mēs zinām, ka amerikāņi nesaprot vai saprot ar grūtībām dienvidnieku valodu. Ne visi runā šajā īpašajā dialektā. Vairums no tiem, kas strādā apkalpojošajā sfērā un saskaras ar tūristiem runā standarta amerikāņu valodā, kuru var saprast bez grūtībām. Un vairums balto runā daudz maz saprotami, kaut arī ar akcentu. Bet ja, piemēram, ieiet kafejnīcā kaut kur nomalē, kur gan darbinieki, gan apmeklētāji ir tikai melnie, un pasūtīt kafiju un vafeles, sarunāt ir ļoti grūti. Mēs absolūti nesaprotam un neuztveram dienvidnieku dialektu un viņi nesaprot, ko runājam mēs. Augstākminētajā brokastu vietā mēs nevarējām nokumunicēt ko mēs vēlamies un uzzināt ko viņi piedāvā. Situāciju neatviegloja arī tas, ka persona, kas mūs apkalpoja bija ļoti tuvredzīga, bet bez brillēm un mūsu bakstīšanu ēdienkartē vienkārši neredzēja. Attieksme arī bija apmēram tāda, kāda varētu būt pret nēģeriem normālā Ņujorkas restorānā 60-to gadu sākumā, kad īsti dzīt laukā nedrīkst, bet respekta nulle. Vienīgi tur tas būtu snobisks nicinājums, šeit bija visai vulgāra ignorēšana.

Guvām zināmu baudu fantazējot par to, kā Ņūorleānas melnie komunicētu ar kādu britu lauku iedzīvotāju.

Pilsētas iespaidi

Pilsētu noteikti neatcerēšos tādu, kāda tā parādās skatam tajā iebraucot.

Ņūorleāna īpaši netašķiras no pārējām ASV pilsētām un biznesa kvartāli tāpat ir aizcelti ar augstceltnēm.

Pilsētas siluets ir līdzīgs jebkurai citai atbilstošu izmēru ASV pilsētai.

Taču lasot par Ņūorleānu un skatoties bildītes nevienu brīdi neienāk prātā, ka šai pilsētā varētu būt debesskrāpji.

Pilsētas centrā, lielākoties, tos arī neredz vai arī redz kaut kur tālumā, pavīdam starp kreoliešu arhitektūru.

Es speciāli meklēju veidu, kā nobildēt pilsētu no transporta maģistrālēm.

Tas tā, lai atmiņā nepaliktu tikai romantiskais pilsētas tēls.

Spāniskums

Neskatoties uz franču mantojumu, Ņūorleānā Francijas gaisotne praktiski nav manāma. Bet ir viena kultūra, kuras ietekme un atmosfēra šeit ir ļoti izteikta. Ja es pēkšņi aizmirstu, ka atrodos Amerikā un tiktu noņemti ASV karogi (kuru gan šeit, salīdzinājumā ar citām pilsētām, ir samērā nedaudz), es varētu pilnībā noticēt, ka esmu Spānijā. Vienīgais, kas nodod ir angļu valoda, taču Gibraltārā arī ir angļu valoda (teorētiski, ne reāli), un Ņūorleānas angļu valodu dažkārt ir grūti nosaukt par angļu valodu.

Visādi citādi sajūtas ir ļoti spāniskas. Un dzīvojot šai pilsētā vairākas dienas ar katru dienu Spānijas sajūta pastiprinājās.

Turklāt, spāniskums šeit izpaužas gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmēs. Bulvāri, baznīcas, alejas, augu valsts, bet arī nekārtība, atkritumi, graustu rajoni un betons. Pēdējie, pie negatīvajiem momentiem minētie elementi gan neiztrūkst arī citās ASV pilsētās un jebkuriem dienvidiem, principā, raksturīgi, taču šeit tam visam tāda īpaši spāniska piegarša. Līdzību vēl pastiprina zaļo parokītu kolonija.

Daudzās Spānijas pilsētās parokīti ir daudzu parku iemītnieki.

Franču kvartāls

Ņūorleāna ir pazīstama ar savu Franču kvartālu. No vienas puses tas ne ar ko stipri neatšķiras no, piemēram, Nešvilas vai Memfisas muzikālo bāru ielām (kaut gan zinot, ka vēsturiski tas ir bijis viens reģions, iespējams, ka ‘prieka ielu’ izcelsme tajās pilsētās tieši iet no Ņūorleānas). No otras – atšķiras mērogi.

Nešvilā bija daudz tautas un kakafonija un viss spoži un skaļi un kantrī. Salīdzinājumā ar Ņūorleānu tas nebija nekas. Vienīgais, kas nedaudz glābj ir apstāklis, ka šeit kantrī tik pat kā nav vispār.

Ir diezgan daudz rokmūzikas, taču lielākoties tomēr tas, ar ko Ņūorleāna ir pazīstama – džezs.

Viens no iemesliem, kāpēc es domāju, ka es varētu izdzīvot Ņūorleānā, pat neskatoties uz to, ka vasarā karstumam būtu jābūt neizturamam un mitrums, noteikti, ir pat augstāks kā Bostonā.

Šeit var ieiet kafejnīcā padzert tēju un fonā spēlē dzīvs džezbends.

Vispār, man nepatīk, kad ēdināšanas iestādēs spēlē dzīvā mūzika, taču par džezu ir atstevišķs stāsts.

Bet Franču kvartāls nav tikai džezs un restorāni.

Tie ir mūžīgie svētki.

Tauta stāv rindā uz restorānu.

Frančiem ir pasākums, kas saucas Mardi Gras– tā ir otrdiena pirms Pelnu trešdienas, kad sākas gavēnis.

Tātad, izēšanās un iztrakošanās svētki.

Šeit tā ir oficiāla brīvdiena un ja pareizi sapratu no taksista stāstītā, bērniem ir nedēļas vai divu brīvlaiks skolā. Ņūorleāna ir vienīgā vieta, kur ir šie svētki Amerikā, taču tagad to esot pārņēmušas vēl dažas pilsētas, taksists teica, ka viņam ir aizdomas, ka Bostona tai skaitā.

Es viņam neticu. Mardi Gras šeit ir pieņemts apkārties ar plastmasas krellēm un  apkārt ar tām visu pasauli.

Bet Ņūorleāna ir mūžīgo svētku pilsēta, tāpēc Mardi Gras, lielākais gada karnevāls, šeit nebeidzas nekad.

Pilnas ielas aizmētātas, koku zaros, uz tramvaja vadiem, uz sētas mietiem un kur vien var iedomāties, karājas Mardi Gras krelles.

Naktīs tās tirgo vietējie ‘biznesmeņi’, kuri tās salasa apkārt un tad piedāvā par dolāru tūristiem. Krelles var dabūt arī bez maksas. Burbona ielā, kas ir Franču kvartāla centrālā daļa, visā garumā bāriem ir otrie stāvi, no kuriem apmeklētāji vēro mūžīgo karnevālu lejā un met krelles. Meitenēm tikt pie krellēm ir pavisam vienkārši, vienkārši jāparāda krūtis un krelles kaklā. 

Pēdējā reize, kad man bija sajūta, ka esmu ‘mūžīgā grēka’ pilsētā, bija St. Julian’s Maltā. Starp citu, ‘mūžīgais grēks’ nav vienīgā lieta, kas Ņūorleānā saistās ar Maltu. Malta arī bija tipiska Vidusjūras pilsēta ar angļu valodu.

Pilsētainava

No jaukajām lietām pilsētainavā, protams, kreoliešu arhitektūra. Bet vēl mēs ļoti novērtējām kaut ko, ko nebijām manījuši citur – ielu nosaukumi krustojumos uz flīzītēm ielīmēti trotuārā.

Nav jāmeklē ielas nosaukums uz plāksnītēm uz mājām vai iekārtajās norādēs krustojumos, kas Amerikā visai izpaltīti, bet ne visur un, lielākoties, tikai pilsētas centrā. Atliek tikai paskatīties zem kājām. Patiesības labad gan jāatzīst, ka sastopamies ar šo navigācijas elementu tikai pilsētas centrā.

Bet visvairāk mani uzrunāja kas cits, ko nekad iepriekš nebiju redzējis, kaut arī pirms simts gadiem tas bija ārkārtīgi izplatīts. Runa ir par gāzes degļu laternām.

Ņūorleānā gan ne bieži, bet laiku pa laikam sanāk sastapties ar laternām pie māju fasādēm, kurās deg gāzes deglis. Ļoti patīkama gaisma. Tas varētu būt kaut kas, ko es varētu gribēt pie savas mājas, kad/ja man tāda būs.

Interesanta lieta ar parkiem.

Amerika cēlās pēc industriālās revolūcijas, laikā, kad cilvēce atkārtoti apzinājās zaļo zonu nepieciešamību. Praktiski visās Amerikas pilsētās ir lieli parki. Ņūorleāna nav izņēmums. Ņūorleānas parks ir milzīgs pat salīdzinot ar Ņujorkas Centrālparku, bet…

Mēs atnācām uz parku pārdesmit minūtes pēc tam, kad bija aizgājuši igauņi. Viņi bija noslēpuši ruma dzēriena pudeli priekš mums.

Parks bija burvīgs – milzīgie spāņu ķērpjiem noaugušie koki, kliedētā gaisma, dīķis ar bruņurupučiem, sevišķi noskalojot to visu ar rumu, bija ļoti jauki un parks patika.

Bet tad mēs izdarījām kļūdu un nolēmām paieties parkā dziļāk.

Izrādījās, ka parka cilvēkiem normāli pieejamā daļa ir pavisam maziņa un tālāk sākas autoceļi, celtniecības un norobežotas teritorijas un nav gājēju celiņu. Respektīvi, cilvēkam, kurš grib iziet parku, ir jāriskē vismaz ar veselību, ja ne dzīvību, lai vispār nonāktu no punka A punktā B.

Pilnīgi godīgi, neskatoties uz to, ka visā visumā man Ņūorleāna ļoti patika, parku es ierindoju nejēdzīgāko apmeklēto parku pirmajā vietā.

Gājējiem pilsēta ne vienmēr ir pielāgota. Pārvietošanās pāri tiltiem ir visai bīstama.

Pirms gājēju pārejām ir zīme, ka jādod ceļu mašīnām (protams, tā ir Amerika).

Dažkārt, pavisam nedaudz izejot no centra, ir jāiet burtiski pa ekskrementiem un asociācija ar Spāniju nostiprinās.

Jokus ar to, ka gājēju celiņi negaidīti beidzas mēs esam redzējuši arī citās ASV pilsētās, bet šeit tas gadās pat eleganti realizēts.

Bruģis, tāpat kā citās ASV pilsētās, liekas uz asfalta vai betona. Naktī jāiet uzmanīgi.

Arī ar aizaugušiem celiņiem mūs vairāk pārsteigt nevar.

Nabadzīgajos rajonos tas pat iederas.

Kas attiecas uz velobraucējiem, šeit ir daži interesanti elementi, piemēram, elastīga barjera, kas nodala veloceliņu no braucamās daļas.

Ne visur, bet gadās. Starp citu, gadās jauki grafiti piezīmēti pie oficiālā marķējuma, piemēram, veloceliņš baritonistiem.

Vai pēļu gājēju pāreja.

Tik pat labi uz trotuāra var peldēt zelta zivtiņas.

Elektrības sadales skapjus apgleznot ASV ir pieņemts visur. Ņūorleānā ņūorleānas tēmas.

Vēl no pozitīvā jāmin tas, ka naktī tirgi ir izgaismoti, ir sajūta, ka ir nedaudz drošāk.

Kaut arī šeit ir arī zīmes par to, ka no alkohola un narkotikām brīva zona.

Protams, arī šeit ik pa laikam trāpās viena no man ļoti mīļām tēmām – ielas bibliotēkas.

Kas interesanti – pirmo reizi, kopš mēs tās regulāri visur pārbaudām, šeit, beidzot, gadās arī vērtīgas grāmatas. Un ne tikai. Seventh Ward – visai nabadzīga rajona vienā no skumjākajām vietām ielas bibliotēkā atradām tunci, konservus un apavus.

Kontrastam – kāda publiska telpa turīgākā rajonā.

Arhitektūra

To, ka tā nav Spānija var saprast ielūkojoties kartē. Ameriku nodod ielu tīklojums. Režģveida plānojumu amerikāņi, kā lielu daļu labāko lietu, kas viņiem ir, ir paņēmuši no Eiropas.

Bet Eiropas pilsētas cēlās gadu simtiem un tūkstošiem un modernas idejas varēja iedzīvināt tikai tad, kad pilsētas nodega vai arī, kā Parīzē, pilsēta pati nojauca pilsētu, lai varētu uzbūvēt jaunu.

Barselonā, piemēram, režģis bija jau tad, kad Amerika vēl bija ļoti jauna un ne par kādu īpašu pilsētu plānojumu šeit nevarēja runāt. Bet amerikāņi sāka būvēt pilsētas tukšā laukā, tāpēc varēja pielietot jaunākos inženiersasniegumus. Ja tā padomāt, režģis bija jau romiešu kara nometnēs, taču Eiropā tradicionāli pilsētas veidojās zvaigznes formā – centrā baznīca, pie tās ir tirgus, turpat rātsnams, un no tās atiet ielas – stari visos virzienos. Navigācija un komunikācija šādā pilsētā, sevišķi, ja tā izaug, kļūst samērā neērta. Režģi ir daudz vieglāk plānot un tajā orientēties. Un režģis smuki izskatās no lidmašīnas un kartē.

Ņūorleāna ir režģis un nonākot jebkurās krustcelēs zūd iluzorā sajūta, ka esi Eiropā.

Strikti perpendikulārās ielas galīgi neizskatās pēc Eiropas.

Luiziānā ir divi ļoti specifiski un unikāli arhitektūras stili, kuri abi ļoti lielā mērā sasaucas.

Vecākais ir kreoliešu interpretācija par renesances arhitektūru.

Tautā to sauc par kreoliešu arhitektūru.

Pareizais nosaukums esot Italianate.

Šajā stilā ir celtas mājas pārsvarā Franču kvartālā un pilsētas vecajā daļā.

Tās ir ārkārtīgi krāšņas vasarnīcu tipu divstāvu ēkas ar galerijām, iekšpagalmiem, strūklakām, metāla kalumiem un skaistiem dārziem.

Otrais stils ir vinčestermājas (angļu valodā – shotgun houses).

Tās parādījās vēlāk par kreoliešu mājām – ap 19. gadsimtu un tās cēla un turpina celt mazāk turīgie cilvēki.

Ņemot vērā reģiona īpatnības, t.i., regulāros plūdus, gaisa mitrumu un karstumu, mājas ceļ uz pāļiem un piepaceļ virs zemes.

Pacēlums dzīvojamām mājām pilsētā, lielākoties, ir kādi 50 centimetri līdz metrs.

Retāk divi metri un augstāk.

Augstākais, ko redzējām ārpus centra, bija 4 metri. Uz pāļiem tiek celtas arī ražošanas ēkas, noliktavas.

Arī administrācijas ēkas, piemēram, tiesa.

Tās gan nav vinčestermāju stilā, taču ir gana daudz paralēļu.

Kad pacēlums ir vairāk par diviem metriem no pirmā acu uzmetiena pacēlumu nevar pamanīt, ka tās ir paceltas no zemes.

Apakšējā daļa bieži vien tiek noslēgta.

Tajā ierīko pieliekamos, garāžas, u.c. telpas, kurām nav bīstama applūšana.

Ēku piepacelšana virs zemes pilda vēl vienu  – dzesēšanas funkciju.

Būtībā, ko nozīmē vinčestermāja – tās ir ēkas, kuras ir celtas uz pāļiem un izstieptas garumā.

līdzīgi kā Baltkrievijā, kur māja ir izstiepta virzienā projām no ceļa, sākumā ir dzīvojamā daļa, tad saimniecības telpas un beigās kūts.

Es ilgi domāju, kas noteica šādu formas izvēli šeit – Luiziānā.

Spriežot pēc redzētā, tā neizskatās pēc vienkāršas iegribas, bet gan nepieciešamības.

Sevišķi mulsinoši, kad šādi ir būvētas baznīcas un citas ēkas, kurām šādu stilu nevar nosaukt par raksturīgu.

Mans secinājums bija, ka tas varētu būt saistīts ar to, ka mājas ir paceltas, tāpēc ir ierobežots ēkas platums, pie kura grīda nezaudē nestspēju.

Šādā gadījumā platību var kompensēt celtni pagarinot.

Nezinu, vai tā tiešām ir, es neesmu inženieris, vienkārši filosofēju.

Krīt acīs bieži lietots ķieģeļu raibums.

Augstākredzamajā bildē redzamā krāsu gamma ļoti raksturīga Ņūorleānai. Mēs to redzam gan māju fasādēs, un pat dažreiz – ielu klājumā.

Šņoru sistēma

Bet izstieptas lietas Luiziānā, izskatās, vispār ir ļoti rakstūrīgas. Mēs to pus pa jokam nodēvējām par šņoru sistēmu (zemes īpašumu sistēma Latgalē 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā). Ja apskatāmies plantāciju karti, redzam, ka visas plantācijas arī ir izstieptas, tāpat, kā ēkas.

1858 Map of Plantations of St James Parish Louisiana

Šeit atkal stāsts par Misisipi upi, kā par galveno transporta artēriju.

Visas plantācijas ir izvietojušās tā, lai ar vienu galu izietu uz upi un tā kā zemes gar upi bija ārkārtīgi pieprasītas, lētāk bija pagarināt plantāciju dziļumā, kā platumā.

Kauns

Kopumā, amerikāņi man šķiet ļoti kompleksaina nācija, bet ko gan var gribēt no puritāņiem, vai ne? Viena no lietām, ar ko viņi nekādi nevar sadzīvot ir doktors Luters Kings…. nē, nēģeri… nē, rasisms… mmm… Amerikāņi nevar sadzīvot ar savu vēsturi. Viņi nebija ļoti jauki pret cilvēkiem, kurus nopirka melnajā kontinentā un pret pašu gribu atveda darbam savās plantācijās un šahtās. Ziemeļamerikā tika ievests ievērojami mazāk vergu, kā Dienvidamerikā, bet kurš ir dzirdējis par vergturību Dienvidamerikā? Tieši tā! Kāpēc es par to sāku runāt? Viens no Ņūorleānas centrālajiem apskates objektiem ir… bija… Šobrīd transporta apļa vidū slejas augsta kolonna, pieminekļa postaments.. uz kura neviena nav. Iepriekš tur bija kāds pulkvedis, bet šis pulkvedis bija slikts cilvēks, jo pilsoņu kara laikā karoja nepolitkorektajā pusē, turklāt, bija nelietīgs vergturis. Ilgi notika batālijas un beigās pieminekli nolēma novākt. Cik noprotu, piemineklis netika iznīcināts un esmu redzējis komentāru, ka ja kādreiz tiks atvērts vergturības muzejs, piemienekli varētu izvietot tajā. Gan īsti nav skaidrs, kāpēc neviens negāž no postamentiem pieminekļus Vašingtonam un Džefersonam. Vergturis Endrjū Džeksons dienvidu štatos ir teju svēto kārtā iecelts, bet nav brīnums, viņam jāpateicas par Teksasas un Floridas aneksiju un indiāņu sadzīšanu rezervātos. Tā ka ne visi vergturi bija slikti, vienkārši bija tie, kas bija pareizajā pusē un tie, kas pareizajā pusē pareizajā laikā nebija.

Ir ko piebilst: