Work-ation jeb darb-atvaļinājums vai darb-ceļojums = miksējot patīkamo ar lietderīgo intensīvā nedēļā.
Pirmdien ielidojām Vācijā, tam sekoja Nīderlande, Beļģija un Francija, nobeidzot Beļģijā.
Galvenais iemesls braucienam – divu starptautisku sociālās uzņēmējdarbības tīklu kopsapulces (EUCLID & ENSIE), tāpat arī dalība kā runātājam Eiropas lielākajā “Ietekmes festivālā” – ImpactFest, ko organizē Hāgas pilsēta, kur atklājām Eiropas pārskatu par sociālajiem uzņēmējiem 21 valstī. Četras intensīvas dienas ar tīklošanos un iedvesmu turpmākajam darba cēlienam! Kopējais secinājums – mūsu centienus un organizāciju starptautiski novērtē, redz, dzird un saklausa mūsu sociālo uzņēmumu vajadzības.
Bet fonā – cik nu varējām, izskrējām apkārtni un izbaudījām foršas brīvdienas.
Pirmdien visu ceļu uz Kauņu strādāju, lidojums pie tam aizkavējās, bet veiksmīgi aizlidojām uz Ķelni, no kurienes ar autobusu devāmies uz Eindhovenu.
Eindhovena sajūtu ziņā ir tuva Rotterdamai – izteikts modernisms un pat futūrisms, kas acij ir baudāms, bet tajā pašā laikā mērogā nav patīkams. Pilsētā visur jūtama Phillips kompānijas klātesamība – gan centrā, gan mazliet ārpus, lielākais stadions, dažādas ēkas, vesels rajons ar rūpnīcām.
Esam atbraukuši tieši uz ikgadējo gaismu festivālu “Glow”, daudzas ēkas izgaismotas un izrotātas. Eindhovena ir strādnieku pilsēta, kas sevi cenšas pārdefinēt par tehnoloģiju un dizaina centru.
Paliekam lieliskā naktsmītnē (vienā no lētākajām Bookingā)– bijušajā Phillips ražotnē, kas atrodas industriālā teritorijā (Strijp-S), kas piedzīvojusi savu atdzimšanu kā kultūrvieta. Arī nemainīgs kontrasts un futūrisms – ielās izceltas rūpnīcas detaļas, iekārtas savdabīgas šūpoles, no vienas puses grafiti un strādnieku vagoniņi, no otras izsmalcinātas jaunceltnes, totāla ģentrifikācija “in action”.
Mūsu naktsmītnē iefanojam par augstiem griestiem, logu atvēršanas tehnoloģiju un dodamies vakariņās.
Kafejnīcā iesmejam ar apkalpojošo viesmīli, jo es jautāju kādu tipisku dzērienu, viņš saka: “Mums jau tādu nav!”, tomēr redzu pilnīgi nepazīstamus vārdus (Rivella), prasu, kas tas ir – viņš sak: “..nuu.. tāds atspirdzinošs ļoti salds dzēriens, kas garšo bērniem. Viņš garšo pēc… cukura.”. “Jūsējais?” “’hm, laikam tā sanāk!”. Patiešām bija salda džindžerela. Uzkodās paņēmām vietējo uzskodu plati- kroketes, gaļas bumbiņas un citus fritējumus.
Otrās dienas rītā pašā centrā ir tirgus, kur lielākoties tirgo audumus, kopumā ļoti interesanti. Te arī nopērkam flāmu vafeles (tās, kuras kūst uz tējas krūzes). Dodamies ar vilcienu uz Hāgu.
Hāgas apskatei īsti laika nav, jādodas uz pasākumu – ImpactFest jau sesto gadu organizē Hāgas pilsēta (kas sevi pozicionē kā “Impact city” un šis ir lielākais tam veltītais notikums). Viņi paši saka, ka tas esot lielākais Eiropas notikums, kas veltīts ietekmei. Pasākums patiešām ir pietiekami grandiozs – liela tīklošanās daļa, kādas desmit paralēlās mazās telpas ar saturu un galvenā skatuve, kurai apkārt arī apaļie galdi ar vadītu tīklošanos. Pirms tam aplikācija, kur atzīmēt, uz kurieni dosies un visi apmeklētāji utt. Jaunuzņēmumi testē savus veikumus, investori prezentē, kāpēc tieši viņi būs labākie, pie kuriem griezties, daudz uzkodu un ēdiena, vēlāk arī dzērieni. Es piedalos EUCLID tīkla skatuves panelī, kurā tiek svinīgi atklāts ESEM, apskats, pie kura strādājam jau gadu, kopš 2021. gada decembra. Pirmo gadu piedalāmies, pieredze lieliska, priecājamies par atsaucību un visi mūs slavē par iegūto atbilžu skaitu un kvalitāti. Pirmās apskata kopijas iegūst Eiropas Komisija, Google, Schwab un citi milži. Prieks, ka Latvija arī tiek pamanīta. Galvenais vakara notikums ir “Get in the ring” globālais fināls = fizisks boksa rings, kurā sacenšas divi jaunuzņēmumi, prezentējot 40 sekundēs atbildes piecās sadaļās, beigās arī cenšoties pateikt ko sliktu par sānsenci. Interesants koncepts, perfekti nostrādāts šovs (uzņēmumi boksa cimdos, sākumā karogu parāde kā Eirovīzijā, kad ienāk žūrija, viena no zāles sienām pilnīgi atveras utt).
Trešā diena veltīta EUCLID tīkla kopsapulcei – esam biedri jau otro gadu un tā ir vērtīga pieredze, kuras ietvaros varam gan mācīties no valstīm, kas gājušās līdzīgu ceļu, gan arī dalīties ar to, kur esam ar savu ekosistēmas attīstību. Forši, ka kopsapulce veidota kā tematiskie paneļi, atspoguļojot biedrus un dodot tiem iespēju izteikties, tas sniedz pievienoto vērtību un rada interesi.
Pēcpusdienā mazliet vēl apskatām Hāgu (bet te esam bijuši jau iepriekš) un ātri vien dodamies ar Flixbus (mūsu uzticamo lētās pārvietošanās līdzeklī Eiropā) uz Antverpeni, kur nakšņosim. Visu ceļu aktīvs darbs, jo tajā dienā ir globālā sociālās uzņēmējdarbības diena. Gan svinam, gan strādājam! Antverpenē esam, kad ir jau mazliet satumsis, bet tik un tā apskatām centru, fantastisko stacijas ēku, aizejam arī tur, kur iepriekš neesam bijuši. Iekārtojamies naktsmītnē, kas ir “ar skatu uz katedrāli”, bet realitātē redzam mazu maliņu, bet nekas, naktsmītnes (atkal vienas no lētākajām) ir lieliskas.
Izejam pagaršot Beļģijas frī kartupeļus ar tradicionālo gaļas mērci klasiskajā Frituur, kur mūs apkalpo saimnieks (un pavada maza pelīte).
Ceturtajā dienā dodamies uz skaisto Antverpenes staciju, lai dotos ar vilcienu uz Briseli, kur man tajā dienā ir plānota dalība ENSIE tīkla kopsapulcē. Vilcienā ir ļoti jauka un atsaucīga konduktore, kā arī sanāk atstāt šalli. Tas gan ir pat skaisti – es saprotu, ka atstāju to vilcienā, kamēr tas vēl stāv pie perona, vīrietis iekšā arī to saprot, cenšas spiest pogu, lai durvis atverās, tas nenotiek, skrien pie loga, bet tas arī ciet un tā nu dramatiski ar manu šalli rokās viņš arī aizbrauc. Briselē ENSIE biedri daudzi ir labi zināmi, jo īstenojam apjomīgu kopīgu projektu, kas apskata darba integrācijas sociālo uzņēmumu dažādību 13 dažādās Eiropas valstīs un pirms mēneša ar 30 projekta partneriem tikāmies Rīgā. Šim tīklam plašāka pārstāvniecība no daudzveidīgiem reģioniem un, protams, arī fokuss mazliet cits – tikai darba integrācija, kas dažkārt diskusijas sašaurina. Tomēr vērtīga domapmaiņa ar rumāņu, čehu, portugāļu kolēģiem.
Piektā diena arī ir darba diena – sākas ar pasākumu “Ko nozīmē būt darba integrācijas sociālajam uzņēmumam 2022. gadā?”, kas norisinās Eiropas Sociālās komitejas telpās, tieši tur, kur biju kā runātājs martā, tāpēc vieta pazīstama. Nejauši iepazīstos ar latvieti, kas strādā globālajā kooperatīvu tīklā, milzīgs prieks. Ir 18. novembris, bet strādāt tāpat nākas 🙂 Mūsu tālākais plāns brīvdienām ir pietiekami neskaidrs – zinām, ka gribam doties uz Francijas ziemeļiem, bet sarežģīti saprast, kā to vienkārši izdarīt. Mums tomēr noveicas un Andris kādā blogā atrod iespēju doties ar vilcienu līdz Beļģijas ziemeļu pilsētai Ostend un no turienes ar tramvaju līdz De Panne, no kurienes kursējot autobuss pāri robežai. Mums patīk sarežģītība, aiziet! Beigās viss lieliski saslēdzas un izrādās, ka braucam garākajā tramvaja līnijā pasaulē (Kusttram jeb Beļģijas krasta tramvajs) – kopumā tas ir 67 km garumā, no kuriem mēs nobraucam mazliet vairāk kā pusi. Izkāpjot tramvaja galapunktā, kas izrādās esam vietējā Disnejlanda (Plopsaland De Penne), Amerikāņu kalniņi un pasaku viesnīca. Meklējam autobusu, nevaram atrast, vietējie arī nevar palīdzēt, līdz pienāk busiņš UN izrādās, ka tas ir bezmaksas! Kā vēlāk uzzinām – visā Dunkirkes (Dunkerque) apgabalā un laikam arī Kalē (Calais) sabiedriskais transports ir pilnīgi bezmaksas.
Nonākam Dunkirkes tuvumā ap saulrieta laiku, kļūst tumšs, līdz ar to, neejam uz kāpām, kur esot filmēts seriāls Li’l Quinquin (režisors Bruno Dumons, seriāls un noskaņa būtībā ir galvenais iemesls, kāpēc Andris vēlējās šeit nokļūt pēdējos 7 gadus). Robežas pārbraukšana ir nemanāma, bet sajūtama – pirmkārt, pilsētas šķiet vairāk nesakārtotas, rurālākas, jau iebraucot parādās uzraksti par Brīvību, Brālību, Vienlīdzību, pilnīgi franču gaumē! Nonākot Dunkirkē, esam ļoti priecīgi, jo pirmais skats ir milzīga modernisma ēka, kura pilnīgi un galīgi izskatās pēc Austrumeiropas (kaifs!). Centrā apskatām domi, vēl šo to, bet principā visu esam izstaigājuši, gaidot vilcienu (stacijas priekšā karaliska velonovietne, kā redzams foto) un iekārtojamies mūsu ceļojumu klasikā – Subway ēstuvē. Ar vilcienu dodamies uz Calais, kur mums ir naktsmītnes greznā un pietiekami dīvainā naktsmītnē, kas ir privātmāja ar kamīnu un parketu, piecos stāvos uz abām pusēm divistabu gandrīz dzīvokļi, kas iepriekš bijušas dzīvojamās telpas, kas tagad nodotas īrniekiem.
Calais jau naktī ir diezgan interesanta, lai gan sākumā, izejot no stacijas, nevar īsti noorientēties, tomēr atrodam ceļu un gar domi dodamies uz naktsmītnēm, kas vēlāk izrādās ar skatu uz domi un arī urbāno dzīvnieku fermu. Dome ir iespaidīga un tai apkārt zaļā zālē pietiekami komiski ziemassvētku rotājumi – lāči, dāvanas un ziemassvētku vecītis ar spīguļiem. Pirmais iespaids – pāris jauki grafiti, bet principā tāda caurbraucamā robežpilsēta (te ir Lamanša kanāla tunelis, kas savieno ar Lielbritānu). No rīta izrādās, ka Calais vēsturiskais centrs ir uz otru pusi, ap ostu.
Ap ostu tāda baudāma atmosfēra un pilsētas cents. Saprotam, kur Dumons ir iedvesmojies saviem tēliem un notikumiem seriālam, redzam gan ikdienišķas situācijas ar policistiem, kuri izskatās garlaikoti, gan vēlāk ar ugunsdzēsējiem, kas nobloķē ielu, ir ļoti atmosfērīgi, lēni un atbilstoši mazpilsētai, kur galvenā iela ir parkings, kazino un pāris ēstuves. Vecpilsētas laukums gatavojas svētku tirgum, bet visapkār ir nemanāma rosība. Aizejam arī līdz pludmalei un pret Andra gribu izbraucam ar vispopulārāko pilsētas izklaidi – drakonu.
Dodamies uz patieso galamērķi mūsu braucienam – Dumona dzimto pilsētu Boulogne-sur-mer, gaidot pilnīgu baudāmu depresiju un rurālu šarmu. Braucam ar vietējo šoferi, kurš ir no turienes, izmantojot Blablacar un viņš arī ir mazliet pārsteigts par mūsu izvēli apmeklēt šo pilsētu. Iebraucot, saka, ka tieši šodien esot tradicionālie zivju kūpināšanas svētki. Protams, ka mēs gribam to apmeklēt! Izrādās ļoti kolorīti un etnogrāfiski – ostā uz vietas ceptas zivis, jaunais Buržulē vīns un senioru koncerts. IR pilnīgs kaifs un pareizā sajūta noķerta. Lai gan pilsētai ir vecpilsēta mūros ar ļoti pārsteidzoši tukšu un.. neomulīgu baznīcu pašā centrā, tad pilsētas sajūta tik un tā paliek lokālo cilvēku ikdiena un svētki pie ostas ar līdzdziedāšanu un tādu šarmu, ka ne atrauties no cilvēku vērošanas. Pilsētā arī daudz murāļu, kopumā ir arī tūrisma iela un pat pastkartes ar pilsētu, tāpat arī uzzinām, ka te esot Eiropas lielākais okeanārijs Nautica, jāsaka, ka šī pilsēta mūs pārsteidz nesagatavotus un depresiju neredzam un nejūtam. Lokālo šarmu gan – un tas jau pats galvenais! Ja domājām, ka uz šejieni būs grūti tikt (kas atbilda patiesībai), tad vēl grūtāk bija no šejienes tikt projām, piedevām, bijām plānojuši palikt Lille (kas bija sākotnējais galapunkts), bet, apskatoties naktsmītnes cenas, sapratām, ka to galīgi nevaram atļauties. Ar Blablacar devāmies uz Calais, lai no turienes ar blablacar dotos uz Dunkirki. Protams, ar līdzbraucējiem ne bez piedzīvojumiem, beigu beigās tikai astoņos vakarā izbraucām no Calais un ļoti vēlu bijām Dunkirkē. Ļoti transporta bagāta diena nudien.
Mūsu pēdējā diena bija veltīta Briselei. Ņemot vērā, ka te esam jau.. laikam ceturto reizi, tad būtībā pilsētu labi pazīstam, mūs izlaiž pilsētas nomalē un, tā kā mums ir visa diena un esam pārsteidzoši agri pilsētā (ja rēķinājām, ka ar sabiedriskajiem ceļš prasīs 4-5 stundas, tad ar līdzbraucēju tas bija tikai 2 stundu brauciens), devāmies izlūkos un beidzot tikām iekšā milzīgajā baznīcā, kas izrādījās katedrāle, pie kuras vismaz divreiz jau bijām bijuši iepriekš un to redz no visrandomākajiem Briseles punktiem. Tālākais svētdienas plāns bija mūsu nu jau par tradīciju kļuvušais komplekts – krāmu tirgus, kurā nopirkām 19. gadsimta beigu atlasu un grāmatas par Beļģijas arhitektūru, kā arī pusdienas mūsu mīļajā kopienas kafejnīcā (kura ir atvērta tikai svētdienās, laikam jau tieši tāpēc pagarinājām komandējumu). Tur mūs sagaida jaukais īpašnieks un sanākušo čalas. Te ir visdemokrātiskākās cenas, kas nu jau gadu, kopš šo vietu atradām, nav mainījušas – 5 eur par pamatēdienu un 2 eur par saldo. Ideāli un vienmēr garšīgi, sātīgi! Dodamies uz centrālo laukumu, tīri lai iečekotos ar bildi ar Briseles vafeli un pamazām taisāmies uz Charleroi, no kurienes mums ir lidojums uz Kauņu. Ielidojam vienos naktī negaidīti pilnīgā ziemā un pa sniegputeni dodamies mājup, kur ierodamies jau 5 no rīta. Darb-ceļojums izdevies!
Īsā statistika:
– 4 valstis
– 7 pilsētas
– 3 vilcieni
– 4 Blablacar
– 2 Flixbus
– 1 Flibco
– 10.9 km vidēji noiets dienā
