Jau labu laiku kaut kur fonā domāju par to, ka gribētos redzēt Jersikas pilskalnu – cik tad īsti bija liels tas kalns un kādā vietā atradās, no kurienes tika pārvaldīta Jersikas valstiņa. Izrādījās brīva nedēļas nogale un domājot, kur var salīdzinoši netālu aizbraukt, nolēmām doties no Daugavpils gar Daugavu pa Latgales dienvidu robežu un apskatīt, kas apskatāms pa ceļam, tai skaitā arī Jersiku, kur es nekad neesmu bijis.

Malta

Maltā nolēmām iebraukt pa ceļam. Regita un Natalia nebija redzējušas jauno Maltas vidusskolas sporta zāli, bet redzēt gribēja.

Tā nu mēs nedaudz pamaldījāmies pa Maltu. Kad izbraucām pie skolas, radās jautājumi. Cik šeit ir skolēnu? Un cik šeit ir naudas?

Un kas būs, kad šeit vairāk nebūs, kas mācās? Es varu kļūdīties, bet es nezinu nevienu tik lielu skolu Rēzeknē.

Divi ar pusi tūkstoši iedzīvotāju. Skola uzcelta piecdesmito gadu sākumā – paspēja laikā, kad cēla smukas un funkcionālas ēkas, nevis vienkārši funkcionālas, kādas sākās desmit gadus vēlāk. Šobrīd skolā mācās nedaudz mazāk par 500 skolēniem.

Un, kas gan es esmu, lai izdarītu secinājumus, bet man ir sajūta, ka priekš šāda skolēnu skaita naudas, kuras tiek ieguldītas skolas attīstībā, ir daudz par lielu. Skolas šobrīd vispār, kā izskatās, cenšas paņemt no Eiropas Savienības cik vien iespējams.

Šajā ziņā mūsu skolas man atgādina mūsu lauksaimniekus. Nu, smuki, protams, bet ar nosaukumu “Maltas daudzfunkcionālā zāle”, protams, nedaudz patrakoja. Skaidrs, ka tagad viss, ko mēs ceļam par Eiropas naudu, ir daudzfunkcionāls un multifunkcionāls un uz lielu auditoriju orientēts (trūkst “Austrumlatvijas” nosaukumā), citādi naudu nedos.

Bet tā ir un paliek sporta zāle. Un tāpat, kā jebkurā sporta zālē, tajā var sarīkot, piemēram, izlaidumu, vai diskotēku. Tā ka ne ar ko diži no citām sporta zālēm neatšķiras.

Man patika cilnis uz Maltas bērnu un jauniešu centra ēkas.

Padomju laika šarms – vajag, lai smuki? Nu, pielīmējiet ģeometriskas figūras, būs OK.

Līksnas baznīca

Pie Līksnas baznīcas mēs daudzkārt esam stājušies pajūsmot, bet nekad neesam tiekušies tikt iekšā.

Tā ir gadsimta sākuma neogotiska baznīca – iespaidīga no ārpuses, bet gan jau tāda pati, kā visas iekšā.

Šajā braucienā mēs mēģinājām sarunāt, ka mūs ielaiž Pušas un Višķu baznīcās, taču ne vienā, ne otrā neizdevās, mēs bijām sliktā laikā, tāpēc nolēmām izmēģināt laimi šeit.

Un laime uzsmaidīja. Izrādījās, ka sieviete – lielās atslēgas turētāja, dzīvo tepat aiz baznīcas.

Sākumā izbrīnīja, ka krieviete, taču izrādījās, ka ne krieviete, bet poliete un pat vēl atceras poļu valodu.

Mēs bijām ar Natalju – polieti un gan Regita, gan Ingūna arī runā poļu valodā, tā ka atslēgas tantei bija iespēja atcerēties sen aizmirsto vecāku valodu.

Jāatzīst, biju ārkārtīgi pārsteigts par baznīcas interjeru.

Pirmkārt, šo baznīcu nav skārusi mūsu restauratoru roka, kas ir ļoti labi – ir saglabājušies sienu ornamentālie gleznojumi, kolonnu krāsojums, logi nav nomainīti uz plastikātu.

Viss baznīcā elpo ar gaismu un majestātiskumu.

Ritmi aizrauj elpu.

Kaut kas līdzīgs ir Viļakas baznīcā un kādreiz arī Rēzeknes katedrāle, kaut arī smagnējāka, bet bija visai līdzīga, pēc restaurācijas un visu smukumu aizkrāsošanas darbiem ir kļuvusi sterila, bāla un garlaicīga.

Šķiet, ka kaut kas arī tiek darīts, jo vienā no torņiem ir uztaisītas pilnīgi jaunas svaigas trepes, kuras ved uz nekurieni – uz baznīcas bēniņiem.

Bet kāpiens pa trepēm garām neiedomājami augstajiem logiem ir ļoti skaists piedzīvojums.

Aizbraucām uz Līksnu. Izbraucām cauri. Garlaicīgs miestiņš. Runā, ka daudz negāciju izraisa tas, ka baznīcām tiek piešķirts pārāk daudz līdzekļu no budžeta.

Ja mēs atmetam reliģiskos motīvus un skatāmies tikai no kultūrvēsturiskā un tūrisma viedokļa – baznīcas mūsu zemē ir teju vienīgais iepriekšējo laikmetu liecinieks.

Reti kur var sastapt ēkas vai citus pilsētu vai lauku infrastruktūras objektus, kuri ir saglabājušies cauri laikiem.

Pāri ir gājuši pārāk daudz kari un revolūcijas. Koks pie mums ir lētākais un izdevīgākais būvmateriāls – absolūtais vairākums ēku bija no koka un pat karš nebija vajadzīgs, lai tās nesaglabātos.

Biežākā nelaime – ugunsgrēki. Mājas puva un sabruka no vecuma. Bieži vien saimnieki paši nojauca vai pajauca savas mājas, lai vietā būvētu jaunu vai pārbūvēja veco.

Mūra ēkas kaut kur kaut kas ir saglabājies, bet te daudz postījumu nodarīja karš. Muižas dedzināja nemieru laikos un padomju laikos palikušajās ierīkoja pārsvarā skolas, bet gadījās, ka arī nabagmājas vai līdzīgas sabiedriskās iestādes, un neviens nerūpējās par to, lai saglabātos to vēsturiskais veidols.

Ēkas, kuras pēc kara bija vairāk vai mazāk cietušas, nereti necentās glābt. Ja tās bija celtas no sarkanā ķieģeļa vai laukakmeņiem, tās vienkārši nojauca līdz galam un materiālus izmantoja jaunu ēku celšanai. Un baznīcas bija tās, kuras centās atjaunot.

Ļoti daudzas baznīcas, kuras šodien priecē mūsu acis ar savam laikmetam raksturīgo stilu, kara laikā bija vairāk vai mazāk cietušas, no dažām bija palikuši tikai pamati. Bet šobrīd tās stāv, kā stāvējušas pirms simts un vairāk gadiem.

Ja mēs braucam pa Latviju un mūs interesē kultūrvēsture, baznīcas bieži vien ir vienīgais, kas mums sniedz priekšstatu par to, kā šeit bija agrāk.

Nīcgales baznīca

Nīcgales baznīca pa gabalu izskatījās necila, turklāt, izskatījās pēc luterāņu baznīcas un Latvijā ir gaužām maz luterāņu baznīcu, kuras man šķiet intersantas. Es gan atcerējos, ka kādreiz kāds stāstīja, ka tur ir visai interesanti pagrabi. Tautas balss teica, ka braucam skatīties un mēs braucām. Pie baznīcas ir veca mācītājmāja, pie kuras tīrīja sniegu kundzīte krietni gados un ar zināmu piepūli. Ingūna uzreiz pieteicās iztīrīt celiņus un kamēr viņa tīrīja, mūs ieveda iekšā no kaļķakmeņa mūrētā mājā sasildīties pie krāsns.

Šeit arī bija ierīkota kapeliņa, kurā notika mises ziemā, kad bija ne pārāk daudz cilvēku, jo šeit, viennozīmīgi, ir siltāks, kā baznīcā.

Atslēgas tante arī izrādījās poliete, taču poļu valodu sen vairāk neatceras. Bēra jokus tekošā tīrā latgaliešu mēlē ar visai maz aizguvumiem no latviešu valodas.

Bija prieks klausīties.

Mums uzticēja lielo baznīcas atslēgu, teica, lai pagrabos nekāpjam, jo tie ir pilni ar ūdeni.

Un lai tornī nekāpjam, jo kāpnes esot izpuvušas. Baznīca bija visai jauka.

Pagrabā mēs nelīdām. Tomēr nespēju atturēt sevi no vēlmes uzrāpties tornī. Tas ir kā nolikt bērnam priekšā konfekti un pateikt, lai to neaiztiek.

Kāpnes patiešām izrādījās sapuvušas.

Un starpstāvu dēļi bija satrunējuši un bija sajūta, ka jebkurā brīdī var ielūzt, bet beidzās viss laimīgi, tiku līdz galam, papriecājos par panorāmu (ziemā parasti jebkuru panorāmu noraksturot ir visai vienkārši – viss balts), un devos lejā.

Atvadoties tante mūs vēl ilgi svētīja un sauca ciemos vasarā, kad varēs tikt pagrabos un atpūsties Daugavas krastos.

Ingūna gribēja redzēt lielāko Latvijā akmeni, tāpēc devāmies pie Nīcgales lielā akmens. Man ir sanācis būt arī ārpus Latvijas, tāpēc šādus dabas retumus es īsti neuztveru un man visa dižakmeņu būšana šķiet visai naiva un smieklīga, bet lai jau. Turklāt, es šeit biju bijis arī agrāk, tāpēc bridu pa sniegu līdz akmenim bez ārkārtēja entuziasma. Pārējiem patika.

Atpakaļceļā izbraucām cauri pašai Nīcgalei, kas, līdzīgi, kā Līksna, izrādījās, visai garlaicīgs un pelēks ciems.

Madaliņas baznīca

Par Madaliņas baznīcu mums pateica Nīcgales Baznīcas Lielās Atslēgas Tante, taču mēs to kaut kā neuztvērām un palaidām gar ausīm. Braucot garām pamanīju, ka braucam garām kaut kam īpašam un lūdzu strauji sabremzēties, liekot strauji sabremzēties arī pakaļbraucošajam folksvāgenam.

Visai izcila laukakmeņu mūrējuma baznīca. Es gan pēdējā laikā esmu sācis ļoti stipri apšaubīt savas arhitektūras stilu zināšanas (manas domas pēdējā laikā ļoti bieži nesakrīt ar wikipēdiju), ka jo info stendā (un to pašu atkārto arī wikipēdija) stāsta par to, ka baznīca celta romānikas stilā un es pretī redzu baroka fasādi un piedēvēju barokam. Apkārt bija žogs ar krāsaina stikla elementiem.

Šķiet, ka baznīcai tiek būvēta un siltināta katlumāja, tā ka drīzumā (vai pat jau) dievlūdzējiem ziemā būs silti.

Diemžēl, šeit mēs BLAT’u (Baznīcas Lielās Atslēgas Tanti) neatradām, tāpēc iekšā netikām un devāmies uz Jersiku.

Jersika

Jersika bija šī brauciena mērķis. Es īpaši nebiju lasījis par to, kā Jersikas pilskalns izskatās tagad, tāpēc bija interesanti. Iebraucot Jersikas ciemā mēs redzējām simpātisku pareizticīgo baznīcu ar jumtiņu virs lieveņa, kuru turēja viena vienīga kolonna.

Mēs paēdām pretī esošajā ceļmalas ēstuvītē un devāmies meklēt pašu pilskalnu. Pilskalns, šķiet, ir privātīpašumā un šeit atrodas gaļas govju ferma.

Pilskalns ir izteikts, regulārs un visai stāvs, no malām noaudzis ar kokiem. Pirmā sajūta bija – ‘cik maziņš‘.

Pastāv varbūtība, ka šeit varētu būt atradusies hronikā aprakstītā Jersikas pils, kurā dzīvojis Visvaldis vai Vsevolods.

Vieta smuka, kāpēc gan lai nedzīvot? Un lieliski pārskatāma Daugava.

Ja ir pietiekoši daudz ieroču un agresijas, var kontrolēt visus, kas pārvietojas pa upi. Kopumā secinājums – klasisks latgaļu pilskalns, tikai vizuāli izteiksmīgāks par vairumu un milzīgs pluss – apkārt koki (aizsargā no vēja un skatieniem) un garām tek Daugava, tā ka neslikta vieta savrupmājai..