Trešdiena, 8. novembris
Parīze
Parīzē ielidojām agri, ap deviņiem jau bijām uz vietas, izrādījās, ka metro līdz lidostai neaizsniedzas, jābrauc ar vilcienu, tad nu aizbraucām līdz Ziemeļu stacijai un kājām devāmies skatīt Monmantru.
Ziemeļu stacijas apkārtne atsauca atmiņā Briseles Dienvidu stacijas apkārtni, kuru pazīstam krietni labāk, un kura ir tik pat marģināla, taču ievērojami sakoptāka.
Salīdzinājumi ar Briseli turpinājās, jo Monmantras Svētās sirds baznīca izrādījās gaužām līdzīgi izvietota Svētās sirds baznīcai Briselē.
Tāpat kalnā ar skatu uz visu pilsētu, tuvu tik pat grandioza un arī laika ziņā celta tuvu Briseles baznīcai.
Vienīgi Monmantrai ir elegantākas formas, kuras ļoti labi izskatās no tuva attāluma, bet no pilsētas puses raugoties, tās izplēn apkārtnes ainavā.
Briseles bazilika izskatās vienādi majestātiska no visiem pilsētas punktiem.
No Monmatras devāmies kājām uz Pēr Lašēzas kapsētu, pa ceļam ļoti lēti un garšīgi paēdot uz ielas pie arābiem. Kapsēta izrādījās milzīga un mēs, sākuši iet pa perimetru, drīz vien konstatējām, ka par pāris stundām izstaigāt visu neizdosies. Tad arī atmetām domu censties atrast pazīstamus kapus.
Izgājām garām Morisona kapiem, lai apskatītos, kā veci rokeri un jaunas gotu meitenītes izpīpē cigareti pie Morisona kapa, pielipina košleni, kur nu var aizsniegties. Tam pat ierīkotas speciālas neidru sedziņas apkārt tuvumā esošajiem kokiem, lai nelipinātu, kur pagadās.
Un piemineklim klāt tikt arī nevar. Pilnīgi netīšām klīstot kāda Google Maps atzīmēta kapa meklējumos, nogājuši no lielajām takām, uzgājām akmeņu kaudzi ar optiskā telegrāfa maketu, bez vārda.
Simboliski, ka nupat vēl rakstīju par optisko telegrāfu, un tagad no visiem milzīgajiem Pēr Lašēzas kapiem, netīšām uzeju krūmos paslēpto Šappa kapu. Pāris mēnešus agrāk, arī uzgājis šo kapu, būtu pagājis tam garām, vai arī nobildējis, jo pārāk jau nu tas atšķīrās no visiem pārējiem apbedījumiem.
Regitai šī bija vienīgā brīvā diena, tāpēc nolēmām kopā apmeklēt Luvru. Biļetes nopirkām onlainā, šādā veidā ievērojami ietaupot laiku, bet izrādījās, ka pasākums, ar nosaukumu Luvra, ir super haotisks un orientēšanās tajā vēl drausmīgāka par lielajiem ASV mākslas muzejiem, kur iziet visu ekspozīciju, nemaldoties pa vienām un tām pašām galerijām, lai atrastu citas, paslēptās, tik pat kā nav iespējams. Par to es diezgan daudz rakstīju pirms pieciem gadiem.
Luvra ir Džokondas muzejs. Viņiem pat nav jācenšas, es Luvras vietā izveidotu atsevišķu paviljonu, kur diezgan augstā vietā atrastos viena pati Mona Līza, iespējams, ka zāli varētu aprīkot ar kādām optiskām ierīcēm tuvākai apskatīšanai, un slefiju spotiem. Un ņemt var 30 – 50€ par apmeklējumu. Bet pārējo ekspozīciju sakārtot. Ievērojami samazinātos apmeklētāju skaits, un tas ļautu labāk organizēt plūsmu. Mēs ļoti daudz maldījāmies. Mēs dusmojāmies, mēs veltījām Luvrai un tās ierīkotājiem ne īpaši glaimojošus vārdus, bet centāmies iziet visu ekspozīciju. Es nezinu, vai mums izdevās, un tas arī nav īpaši svarīgi, jo ekspozīcija Luvrā nav pirmšķirīga. Lielākā daļa no ekspozīcijas varētu būt kādā ievērojami mazākā muzejā, varbūt pat kaut kur provincē. Un tad tas būtu iespadīgi. Bet ne galvenajā Parīzes muzejā. Protams, ka ir arī izcili darbi, bet 2. izcilības darbu daudzums, sliktā navigācija, sliktā ekspozīciju organizācija, drausmīgā gaismošana un milzīgie cilvēku pūļi, kuri meklē Džokondu, uz kuru teju katrā telpā ir norādes, nomāc jebkādu gandarījumu par muzeja apmeklējumu.
Kad Luvra bija izstaigāta, nolēmām braukt iečekoties viesnīcā, un šeit pieredzi varējām salīdzināt vairs ne ar Briseli, bet gan Bostonu.
Bostonas metro ir zaļā līnija – viena no vecākajām līnijām ASV, kuru apkalpo piecesmito gadu vilcieni un vairāk šī līnija izskatās pēc tramvaja, nekā pēc metro. Šis bija unikāls sabiedriskais transports, es līdz tam nebiju iedomājies, ka metro vilcieni var stāvēt korķos, jo līdz tam biju bijis tikai Eiropā un visur, kur Eiropā biju braucis ar metro, tas bija efektīvākais iedomājamais sabiedriskā transporta veids. Bet ne Bostonā. Un, kā vēlāk izrādījās, līdzīga problēma pastāv arī citās ASV pilsētās, ieskaitot Ņujorku. Tad nu lūk, metro līdz mūsu viesnīcai veda 40 minūtes. Kas tikai pavisam nedaudz pārsniedza to laiku, kas mums būtu bijis nepieciešams, lai aizietu kājām. Nākamajās dienās redzēsim, ka ir metro līnijas, kuras strādā labāk, taču tendence ir tāda, kāda tā ir.
Viesnīca izrādījās praktiski pilsētas nomalē, t.i., netālu no robežas, kur Parīze nemanāmi pāriet citā administratīvā vienībā, kas dabā nekādi neizpaužas, atskaitot municipālo iestāžu plāksnītes. Numuriņš bija sestajā [pēc mūsu sistēmas – septītajā] stāvā, kurā varēja nonākt ar ļoti lēnu liftu, taču ātrāk sanāca nonākt augšā vai lejā, kāpjot kājām, ko mēs arī darījām.
Pēc iečekošanās, devāmies meklēt kaut kādu izdaudzinātu saldējumu, pie reizes arī paēdām vietā, kur uz Regitas jautājumu, kāds ir dienas piedāvājums, viesmīlis vienkārši atstūma pie mūsu galdiņa (iekšā restorānā) lielo tāfeli ar dienas piedāvājumu, un pats aizgāja. Vakariņas bija ok, un saldējums bija ļoti labs.
Ceturtdiena, 9. novembris
Otrajā dienā Regita devās uz tikšanos ar īrētu velosipēdu, bet es gāju apskatīt pilsētu. Nekāda konkrēta mērķa man nebija, tāpēc vienkārši gāju.
Biju liecinieks tam, kā mūsu rajonā ir kaut kas noticis, policija ir nobloķējusi vairākus kvartālus, vācas kopā ugunsdzēsēju mašīnas, tiek vērti vaļā zem trotuāra esošie hidranti. Bet… viss notiek bez trokšņa, pastaigas tempā, ugunsdzēsēju sirēnas nekauc, policisti mierīgi skaidro katram, kurš interesējas, kas noticis, šoferi neiespringst un netaurē. Sanāca iet garām arī ielai, kur bija pats notikumus, bet tur tuvāk nevarēja tikt, tur bija nobloķēta iela arī priekš kājāmgājējiem.
Gāju garām kādai vietai ar daudz karogiem, kur visi karogi braši plīvoja, bet Latvijas karogs bija kādu piecu vienīgo karogu sektorā, kuri neplīvoja pilnībā.
Tā izrādījās UNESCO ēka, un pie tās vārtiem sirmi vīri spēlēja petangu, bet pretī lielā pagalmā maršēja zaldāti parādes tērpos ar baltām beretēm un baltos cimdos, bet pāri pilij līdzīgajai ēkai, kuras priekšā tas notika, slējās Eifeļa tornis. Tā izrādījās kara skola.
Nākamais bija Invalīdu nams, apkārt kuram bija cietokšņa cienīgs grāvis, bet ieeja slēgta. Iet skatīties uz mirušo Napoleonu, es tāpat par naudu netaisījos, tāpēc mani tas saskumdināja maz.
Tālāk ar lielu līkumu aizklīdu līdz Monparnāsai un Monparnāsas kapiem, kuros apsargs ar neskaidriem franciskiem argumentiem negribēja laist. Izgāju un iegāju atpakaļ ar kādu grupiņu, kuru apsargs arī negribēja laist, bet kamēr ar vienu cilvēku runāja, pārējie jau bija iekšā, un es tai skaitā. Kapi ievērojami mazāki par Pēr Lašēza kapsētu, bet spīdekļu netrūka. Tā, skrienot garām un lasot uzrakstus, pamanīju stipri sabučotu pieminekli, izlasīju pieminekli un apstulbu. Izrādījās, ka iemesls tam, ka Aņesai Vardai ilgi nav jaunu filmu, ir pavisam objektīvi iemesli. Atradu arī Man Ray, Bodlēra kapu un atkal netīšām uzskrēju Sartra kapam. Speciāli sameklēju Emīla Dirkheima kapu, kurš, par manu pārsteigumu, izrādījās kapu ebreju daļā. To, ka Dirkheims bija ebrejs, es nezināju.
No kapiem izgāju pie Panteona, un iekšā iet neplānoju, bet apskatījos apkārtni, uz brīdi paslēpies no lietus, un devos tālāk. Un nesapratu kā, nonācu pie Dievmātes katedrāles… kura izrādījās slēgta. Notiek remonts pēc ugunsgrēka. Neveicas, iepriekšējā reizē nepaspēju ieiet burtiski pēdējā minūtē man deguna priekšā aizvēra durvis, Regita paspēja, bet es ne. Šoreiz atkal slēgta.
Tā vietā aizgāju uz Saint-Germain-l’Auxerrois, kurā, kā izrādās, šobrīd notiek mises Dievmātes katedrāles vietā.
Garām Luvrai izgāju caur Tuilrī dārziem, kuriem bijām gājuši cauri iepriekš, un tie joprojām ir pietiekoši garlaicīgi un tukši.
Tālāk, caur Konkordijas laukumu izgāju uz vēl garlaicīgākiem Elizejas laukiem, kur pasūtīju panini.
Uzmetis aci Mazajai pilij devos skatīties mākslu uz Orsē galeriju.
Orsē galerija izrādījās pilnīga pretējība Luvrai. Galerija ierīkota Belle Époque laikmeta vilcienu stacijā. Pirmkārt – lieliska kolekcija, otrkārt – burvīgas telpas, treškārt – ļoti labi eksponēts, ceturtkārt – lielākoties neslikta gaismošana, kaut gan ar atrunām, piektkārt – labi saprotams izvietojums, kaut gan arī ar atrunām, sestkārt – čupiņa manu mīļāko mākslinieku. Kad pašā sākumā ejot cauri skulptūru galerijai, kādā sānā ieraudzīju Bugro Venēras dzimšanas milzīgo formātu, sapratu, ka man šis muzejs patīk neatkarīgi no tā, ko redzēšu tālāk. Tālāk redzēju daudz skaista. Izrādījās, ka Fernāna Kormona Kains nav vis normāla izmēra darbs, tā izmēri ir 4 x 7 metri. Bija arī kādi prerafaelīti, daudz simbolistu un daudz Šavāna, par ko man bija liels prieks. Šavānā samīlējos Bostonā, tur viņš bija apgleznojis Bibliotēkas griestus un sienas.
Par impersionistiem var neminēt, tie ir visos labos muzejos, tie ir jauki un vienmēr prieks tos redzēt, bet nevarētu teikt, ka tie manī rada tādu saviļņojumu, kā Bugro vai Franss fon Štuks. Muzejā man pievienojās arī Regita, ātri vēlreiz izgājām ekspozīciju un devāmies vakariņās ar Regitas darba kolēģiem, no kurienes kājām devāmies uz viesnīcu, jo sabiedriskais transports ir lēns.
Piektdiena, 10. novembris
No rīta atkal devos, kur acis rāda, un drīz vien nonācu pie zīmes, kura liecināja par to, ka izeju laukā no Parīzes. Pamazām atgriezos pilsētā un kādā brīdī nonācu ļoti baltā rajonā, ar daudz bērniem uz skrejriteņiem.
Mājas aiz augstiem žogiem, bet glītas. Kādā brīdī izgāju pie kādas barjeras, bet tā kā uz mūra sienas bija rakstīts darbalaiks, apgāju apkārt barjerai un nonācu Botāniskajā dārzā.
Pagāja brītiņš, līdz sapratu, ka siltumnīcās iet drīkst un arī atradu kā tās atvērt. Nebija tā, ka ļoti iespaidīgi, bet tā kā citu plānu šai dienai man nebija, izstaigāju visas siltumnīcas un apstaigāju arī ārā sastādīto. Vecākās siltumnīcas, ieskaitot lielāko un iespaidīgāko, vairāk par 100 gadus vecas.
Interesants bija āra purva dārzs, cita starpā tajā bija relatīvi milzīgas rasenes. Bija žogs un tās bija no manis vismaz pusotra metra attālumā, bet bija ļoti labi apskatāmas
No šejienes izgāju pie parka, bet nekur iekšā tikt nevarēju, tāpēc sanāca iet labu gabalu pa taciņu garām hipodromam, kad sapratu, ka jau drīz Regita varētu atbrīvoties, un varētu uzbraukt augšā Eifeļtornī, sarunājām, ka pēc stunas tiekamies pie Eifeļtorņa, pagriezos un ieraudzīju Eifeļtorni.
Eifeļtornis Parīzē vienmēr ir kaut kur redzes lokā, ja vien kaut kur tuvumā tam priekšā nav kāda augstceltne. Līdz tornim kāreiz izrādījās stundas gājiens. Regita gan aizkavējās, tad nu nopirku bageti un ieklīdu Pasī kapos to nokonsumēt.
Kapsēta bija pavisam neliela un nevienu paziņu tur neatradu, izgāju uz laukuma ar skatu uz Eifeļtorni. Regitas joprojām nebija, tāpēc devos pastaigā un pie reizes aizgāju arī līdz tornim un atradu, kur ir ieeja.
Kad Regita atnāca un nonācām pie torņa, izrādījās, ka augšā netiksim, jo… tikai pēc stundas varēs tikt augšā. Bija jau pāri četriem un sešos mums bija jābūt Luī Vitona fondā uz Rotko izstādi, par kuru izstāstīja Agra. Tad nu ņēmām metro un devāmies uz izstādi. Vitona fonds ir ļoti iespaidīgs ansamblis.
Izstāde bija jauka un ļoti apmeklēta. Nezinu, vai es biju apmierināts ar samaksāto summu. Bet dzima joks – vai kāds var nosaukt populārāko Rotko darbu?
Sestdiena, 11. novembris
Bijām nolēmuši, ka ņemsim mašīnu un līdz Spānijas robežai brauksim ar mašīnu, pa ceļam apskatot lielākas un mazākas pilsētas. Pavadījām vairākas stundas, neveiksmīgi cenšoties tikt uz Orlī lidostu. Iegājām Dekatlonā un sapirkām šādas tādas vajadzīgas drēbes un sapratām, ka uz lidostu braukt jau vairs nav jēgas, jo izbrauksim jau līdz ar tumsu un tāpat neko apskatīt neizdosies. Beigās skrējām uz autobusu, kura nebija, bet pēc pusstundas bija autobuss, kurš tomēr bija un gāja astoņas stundas līdz Bordo. Visa atlikusī diena pagāja autobusā. Diezgan sačakarēta diena, bet toties tikām laukā no Parīzes.
Ātri iziesim cauri dažiem momentiem, kam pievērsām uzmanību Parīzē.
Atkritumu urnas
Parīzē ir visai specifiskas atkritumu tvertnes, kas sastāv no metāla stieņiem izlocītiem tādā kā bumbiera veidā ar platāku apakšu un caurumu no viena sāna. Šajā konstrukcijā liekas caurspīdīgs miskastes maiss, kurš augšā tiek piesiets. Nelaime tāda, ka Parīze ir visai vējaina pilsēta un maisi ne vienmēr piesieti labi, tad nu atkritumu maisa saturs iet pa visām ielām. Otra nelaime – izskatās, ka ne vienmēr maisus liek un savāc viens un tas pats dienests, t.i., diezgan bieža aina ir čupā sakrauti, bet neaizvesti atkritumu maisiņi pie urnas. Trešā problēma ar šo skaistumu ir tāda, ka tās metāla stieples, acīmredzot, nav īpaši stipra konstrukcija, bet franči taču ir tā tauta, kur cilvēks, kurš nav apmierināts ar savu algu, protestējot pret valdību, iet dedzināt mašīnas un sist logus, nereti savam paša kaimiņam.
Un arī atkritumu urnām sanāk ciest. Visai daudz diezgan stipri bojātu un nefunkcionējošu šo dīvaino ietaišu sanāca redzēt. Ceturtais šādas urnas trūkums ir tas, ka franči ir smēķētāju tauta. Izsmēķis, nonākot tukšā akritumu maisā, nesastopoties ar pretestību izkrīt otrā pusē laukā, akritumu maisam pildoties, izdedzinātais caurums aug un pamazām tā saturs nonāk uz ielas. Īsāk sakot, lai kā es mēģināju atrast šīm urnām priekšrocības, atskaitot to, ka ideālos apstākļos ir ļoti ērti savākt atkritumus – noņēmi maisu, iemeti mašīnas kravas kastē, uzmauzi jaunu maisu, un aidā, pie nākamās tvertnes, izskatās, ka šis variants Parīzē nav optimāls.
Sabiedriskās tualetes
Parīzē ir bezmaksas sabiedriskās tualetes. Nospied podziņu, ieej lielā kabīnē, nokārto vajadzības, izej laukā, un pēc katra apmeklētāja tualetē notiek tīrīšana un dezinfekcija.
Dažkārt no otras puses ir ierīkots pisuārs operatīvākai vīriešu apkalpošanai. Nesmu drošs, kā tur viss ir organizēts, bet pieļauju, ka tur vienkārši caurums. Bet, atskaitot no Nīderlandes, ir diskrēts aizslietnis.
Policija
Latvijā policija funkcija ir radīt sabiedrībai par sevi nopietnu priekšstatu – sabiedrības pārstāvim ir jālūkojas ar bijību uz likuma sargu. ASV iemācījāmies, ka galvenais policista uzdevums ir “sargāt un kalpot”, policists ir tas, pie kā pirmkārt meklēt palīdzību daudzās neskaidrās dzīves situācijās. Francijā policisti arī vieš uzticību. Bija laba ilustrējoša situācija – pa četru joslu ielu brauc policijas mašīna, pēkšņi ieslēdz avārijas gaismas un apstājas, un dodas pāri ielai. Tur, izrādās, uz braucamās daļas ir krēsls. Policiste pārgājusi pāri ielai, paņem krēslu, aiznes un noliek to pie akritumu urnas. Salīdzinājumam, savos nezincik 18 – 20 gados biju nokļuvis nepatikšanās, bija uzsalis pirmais ledus un ceļš pārvērtās slidotavā, un ārpus pilsētas ielidoju grāvī. Garām brauca policija, apstājās, pajautāja vai ir cietušie, saņēmuši atbildi, ka cietušo nav, taisījās doties tālāk. Jautāju vai var kā palīdzēt, pavilkt, vai kā citādi, uz ko saņēmu atbildi, ka ja nav cietušo, tad tālākais ir mana problēma, jābrauc uzmanīgi. Un aizbrauca. Un līdzīgas situācijas ir piedzīvotas ne vienreiz vien. Latvijā policijas uzdevums ir sodīt. Francijā, izskatās, mašīnas dedzinošie francūži savus policistus ir izmācījuši. Otra interesanta lieta, pilsētā policistus sievietes redz pat vairāk, nekā vīriešus. Ir arī daudz zaldātu, tur apmēram viena sieviete uz 4 – 5 vīriešiem.
Militārisms
Jāsaka, ka man, kā cilvēkam, kurš ļoti nemīl karu un neko, kas ar to saistīts, ieskaitot zaldātus, Parīzē ik uz soļa krīt acīs militārisms un tā slavinājums. Ja tā raugās, tad liela daļa no pilsētas centra ir tā vai citādi veltīta uzvarām, zaldātiem un dažāda veida militārajai agresijai. Un tas nav tikai vēsturiskais naratīvs, to pašu redzam joprojām, tiek rīkotas izstādes par uzvaras un varenības tēmām, viss tik pacilāti un agresīvi, ka kļūst krietni neomulīgi. Latviešos kaitina pastāvīgā dīkšana par to, ka 800 gadus tikām paverdzināti, frančos kaitina tas, ka viņi visus uzvarējuši, visus sakāvuši un ir baigie malači. Un dažreiz ir sajūta, ka fizisku spēku un militāru pārākumu franči ciena kā tādu, jo vienā no centrālākajām vietām Parīzē, pilnīgā nekontekstā stāv piemineklis Gallijas pakļāvējam Jūlijam Cēzaram.
Maz karogu
Bet redzot tādu militārisma apjomu, jo dīvaini ir redzēt, cik Parīzē maz Francijas karogu. Dažreiz kādās krietni mazākās vietās Francijas karogu ir redzēts krietni vairāk, līdzās nemirstīgajiem vārdiem par Liberté, Égalité, Fraternité, bet nē Parīzē ar to ļoti mierīgi un tik ļoti nekrīt acīs, ka pat sāc raudzīties, vai vispār kur kāds karogs parādīsies. Laiku pa laikam parādās – kaut kur uz oficiālām ēkām, jeb līdzās varavīksnes karogam.
Orientēšanās
Interesanta ir orientēšanās Parīzē. Paiet gan nedaudz laika, līdz pierodi pie Hausmana ielu režģa, bet kad to saproti, orientēties kļūst visai vienkārši. Vienīgi dažreiz šķiet dīvaini, kad ejot kāda objekta virzienā, kuru redzi starp mājām, ejot pastāvīgi taisni, kādā brīdī šo objektu pazaudē. Piedzīvoju to vairākkārt un katrreiz nevarēju atrast kļūdu, kā tas tā varēja notikt.
Parki
Paraugoties Parīzes kartē, redzam, ka lielu pilsētas daļu aizņem parki un dārzi. Jāsaka gan, ka lielākās daļas no šiem parkiem un dārziem galvenā priekšrocība ir tāda, ka tajos nemaz vai pavisam maz notiek transporta kustība, attiecīgi, var paelpot gana svaigu gaisu. Zaļums ne vienmēr ir klātesošs, kaut kādi ūdeņi arī nebūt ne vienmēr, un drīzāk izņēmuma kārtā.
Galvenais parku iemītnieks ir melnā vārna, kur vairāk koku, arī parokīti. Bieži ir skulptūras, bet lielākoties tās nav nedz ieturētas vienotā stilā, nedz veido kādu noslēgtu ansambli. Vienvārdsakot, vairums no parkiem ir diezgan vienmuļi un garlaicīgi un vienīgais iemesls tur atrasties ir vēlme noslēpties no satiksmes, ar kura gan Parīzē nav īpaši briesmīga.
Satiksme
Centrā satiksme ir nedaudz trauksmaināka, jo visiem ir jāsteidzas, taču taurēšanu dzird ne īpaši bieži. Gadās gan arī lamāšanās un lekšana no mašīnām laukā, bet tas piedienas karstasinīgajiem… arābiem. Nomaļākos rajonos satiksme pārsvarā diezgan mierīga un bez drudžainības. Mašīnas cilvēki novieto tā, it kā tās būtu viņu konstitucionālas tiesības, kaut gan diezgan bieži piespiežas pie apmales tā, ka nesaskrāpējot diskus to izdarīt nav iespējams.
Netālu no mūsu viesnīcas bija policijas iecirknis, kur gar visu ielu bija marķējums, ar tekstu, ka stāvvieta ir atļauta policijas mašīnām. Un katru dienu parādījās mašīnas ar nobloķētiem riteņiem, jo, acīmredzot, ļoti gribējās atstāt mašīnu tieši šeit. Jāatzīmē, ka stāvvietas gandrīz vienmēr ir ar marķējumu, kur teikts, kas var atstāt mašīnas vai arī ja stāvvieta ir maksas. Tas gan raksturīgi arī citviet Francijā.
Kājāmgājēju prioritāte
Ir viens moments, par ko Parīzi ir vērts mīlēt, un tā ir gājēju prioritāte. Satiksmē galvenais ir gājējs. Gājēju luksofori ir skaistumam un tūristiem, jo gājēji vietējie iet pāri ielai, jo ielas šķērsošana ir daļa no to maršruta. Gaidīt, kad pabrauks mašīnas lepnajam parīzietim ir pazemojoši, tāpēc viņš vienkārši iet. Kas attiecas uz šoferiem, tie palaiž arī tad, ja tiem ir zaļā gaisma vai gājējs iet neatļautā vietā. Braucēji ir diezgan uzmanīgi. Bet… braucēji bieži vien nebremzē pie neregulētām gājēju pārejām, kā tas ir daudzviet, ieskaitot – pie mums. Vari kaut pusstundu stāvēt pie gājēju pārejas, un visi brauks un neliksies par tevi zinis, bet tanī brīdī, kad spersi pirmo soli uz gājēju pārejas, satiksme apstājas. Tas ir patīkami, jo man bieži gribas palaist auto, ja tas ir viens vai pāris, un pāriet pēc tā, bet šoferi stājas… tad nākas izlikties, ka es te tāpat vien apstājos, ka kaut ko lasu telefonā vai vēl ko.
Vispār, gājēju iešanu pie sarkanās gaismas es vērtēju pozitīvi. Apskatoties nelaimes gadījumu statistiku gan tā neizskatās (salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, bet Baltijas valstīs rādītāji ir krietni skumjāki), bet mans redzējums ir tāds – ja šoferis zina, ka jebkurā brīdī pāri ielai var iet cilvēks, viņš brauc uzmanīgāk un atbildīgāk, nekā ja ir pārliecināts, ka ja viņam ir zaļā gaisma, var spiest gāzi grīdā. Ceļazīmes, luksofori, ceļu marķējums, barjeras, un citi ceļu infrastruktūras elementi, kuri ir paredzēti drošības nodrošināšanai, ir arī galvenais iemesls daudzām nelaimēm. Tie dod sankciju satiksmes dalībniekam, pārliecību, ka viņam ir taisnība; noņem atbildību. Rezultāti bieži vien ir gaužām skumji. Sadursmes uz neregulētiem vienādas nozīmes krustojumiem (ja tie ir norma, nevis vienīgais pilsētā) ir mazākas, nekā uz krustojumiem ar luksoforu. Otrs iemesls, kāpēc man patīk, kad cilvēki šķērso ielu pie sarkanās gaismas, ir tas, ka cilvēki nepaļaujas uz ārējiem nospraustiem noteikumiem, bet rīkojas pēc pašu loģikas, paši izvērtē riskus un atbild par sekām. Ko gan citu mēs sagaidām no tautas, kas dedzina kaimiņu mašīnas, kad rodas sajūta, ka alga par mazu?
Velosipēdi
Gājēju prioritāte Parīzē ir ne tikai pret automašīnām, bet arī pret velobraucējiem. Un tā laikam ir vienīgā vieta, kur ir ļoti attīstīta velokultūra, bet velosipēdists nav ceļa karalis. Parīzē man NE REIZI nedzindzināja velosipēdisti. Nevienu vienīgu reizi. Vienreiz uzpīkstināja skūterotājs, bet tam vispār tur nebija jāatrodas. Un velosipēdists man uzdzindzināja Bordo.
Bet Parīzē velosipēdisti dod priekšroku gājējiem un neiespringst, kad gājēji iet pa velo celiņiem. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka jo lēnāk pārvietojas satiksmes dalībnieks, jo lielākai jābūt tā prioritātei, tādēļ urbānistu – velo evanģēlistu viedoklis par to, ka velosipēdists ir pilsētas karalis, man ir dziļi pretīgs. Šis ir viens no momentiem, par ko Parīzi varētu mīlēt.
Valdības korteži
Bet ir viens izņēmums, kurš atgādina Maskavu un kur ne tikai gājējiem, bet, šķiet, pašam Visvarenajam nav teikšanas – tie ir valdības un citu svarīgu personu korteži. Tie brauc ar lielu troksni (par tiem skaļāki tikai ugunsdzēsēji, kuru darbalauks, šķiet ļoti plašs), ātri, un izjaucot jau tāpat visai nervozo satiksmi un radot lokālus sastrēgumus. To pašu var redzēt ik uz soļa arī Briseles valdības kvartālos un tas šķiet visai kaitinoši.
Skūteri
No 1. septembra Parīzē aizliegta skūteru noma, bet privātie skūteri joprojām var piedalīties satiksmē, ar nosacījumu, ka tie nebrauc pa gājēju daļu. To ir diezgan maz, un pa gājēju daļu tie nereti brauc. Bet Bez skūteriem ir skrejriteņi un to ir ļoti daudz. Gadījās būt kādā relatīvi mm… “baltā” kvartālā skolas tuvumā, kur pēkšņi no skolas gāzās lērums abu dzimumu bērnu ar skrejriteņiem. Tie kā bišu bars aizjoņoja lielā ātrumā garām un nozuda tālumā. Bērnus ar skrejriteņiem Parīzē redz ļoti bieži, bet gadās arī pa kādam pieaugušākam.
Sabiedriskais transports
Sabiedriskais transports Parīzē atgādina ASV, ar to vien atšķirību, ka autobusi, šķiet, pienāk laikā. Kājām bieži vien kaut kur nonākt var ātrāk, nekā braucot ar metro, pat ja runa ir par 40 minūšu attālumu braucot ar metro. Ar velosipēdu praktiski vienmēr nokļūt var ātrāk, nekā braucot ar sabiedrisko transportu. Bet tā ir pusbēda. Lielā bēda ir ar to, ka sabiedriskā transporta savienojumi ir gaužām švaki. Piemēram, pēdējā dienā mums bija jānokļūst uz vienu no lidostām, lai noīrētu auto, bet pēc pusotras stundas cenšanās uz turieni aizbraukt, mēs atmetām šo domu un tā vietā noķērām autobusu līdz Bordo. Varbūt arī vietējie iedzīvotāji saprot sabiedrisko transportu un varbūt tiem tas kalpo labi, bet nonākot šajā vidē no malas, mirstīgais viegli galā tikt ne vienmēr var. Un jā, līdzīgi, kā ASV, sabiedriskajā tranportā iespējams skatīt vaigā to sabiedrības daļu, kura citādi paslēpta no pārējo iedzīvotāju acīm. Es teiktu, ka Parīzes sabiedriskais transports ir visai marģināls.
Trotuāri
Ar ASV Parīzi (un daudzas citas Francijas pilsētas) tuvina arī tas, ka trotuārs parasti ir sazīmēts ar krāsainiem mistiskiem simboliem, kuri parāda, kurās vietās iet gāzesvads, kuri ir ūdensvads un kur kanalizācija, bet kur pazemē novests aiziet elektrības kabelis, u.c. Citur šos tehniskos zīmējumus izpilda ar krāsu, kura drīz vien nomazgājas, un tā ir redzama tikai nedaudz ilgāk par remontdarbu laiku. Francijā, līdzīgi ASV, nedomā par to, ka trotuāram ir jāizskatās estētiski pievilcīgam. To var sazīmēt, jo komunālajiem dienestiem tā ir ērti. Tā kā trotuāri ir asfaltēti, tad gadījumā, ja jāpiekļūst pie komunikācijām, asfalts tiek zāģēts un vēlāk izzāģētajā daļā klāts par jaunu.
Beigās visas ietves ir vienos ielāpos. Neglīši.
Suņu artefakti
Vēl viens trotuāru drauds ir suņu atstātās “mīnas”. Suņus Parīzē ielās redzam maz, un pēc tiem nebūt ne vienmēr novāc. Šī ir tāda dienvidnieku problēma, bet likās, ka Parīzē jau būtu jābūt kulturāli, bet nav.
Stabiņi
Vēl viens zemās kultūras rādītājs Parīzē ir aizsargstabiņi. Parīzē var izsekot, kā ir attīstījusies aizsargbarjeru attīstība, nonākot līdz tam, kas mums ir šodien. Ir redzams, kā risinājumi no visai sarežģītiem un dārgiem kļūst arvien lētāki, vienkāršāki un atbaidošāki. Līdz mūsu lopu barjerām gan nepavelk, taču tam tuvojas.
Stabiņi ir pārāk neglīti un pārāk augsti. Un tiek izvietoti gan tur, kur tie tiešām var būt noderīgi, gan arī visur citur, kur bez tiem varbūt labāk varētu iztikt. Pasaule kļūst “prastāka” un utilitārāka. Salīdzināt daudzus šodienas risinājumus ar senāku laiku risinājumiem, kad galvenais akcents bija uz estētiku, vairs ne tikai negribas, bet tas vairs nav iespējams.
Arhitektūra
Par Parīzes arhitektūru ir uzrakstīts ne viens viens tūkstotis grāmatu un es šeit jaunu neko nepateikšu. Varu pateikt vien to, ka pirmās dienas es uz mājām vispār neskatījos, jo to ir daudz, un teju visas tās ir mm… vērā ņemamas. Teju visa Parīze celta Belle Époque laikā XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā pēc Barona Žorža Eižēna Hausmana (Baron Georges-Eugène Haussmann) Parīzes pārbūves plāna ieviešanas, šeit ir ļoti daudz jūgendstila, neoklasicisma, eklektisma un pat stila, kurš raksturīgs tieši Parīzei un nosaukts Hausmana vārdā. Sākumā grūti no šī visa raibuma nodalīt kaut ko atsevišķu un viss saplūst vienotā arhitektūras orģijā.
Kādu laiku padzīvojot sāc pamazām pamanīt kopīgus elementus un atšķirības, arī laikmetu atšķirības bulvāru apbūvē. Interesanti, ka ļoti daudzām, ja ne vairumam ēku, parasti kaut kur otrā stāva augstumā dažreiz uz plāksnītes, bet citreiz vienkārši ieskrāpēts apmetumā ir arhitekta vārds un ēkas celšanas datums, reti, bet gadās arī minēts pasūtītājs.
Staigājot pa Parīzi un raugoties uz namiem, prātā ir divas domas – no Parīzes gaidītu vairāk greznības – salīdzinot ar Briseli, Madridi, Porto, un daudzām citām pilsētām, Parīzes arhitektūra tomēr šķiet diezgan vienmuļa.
Otrkārt – katram nākamajam arhitektam ir ļoti pamatīgi jānocenšas lai esošā kanona ietvaros uzbūvētu ievērības cienīgu namu. Un katrs ievērības cienīgs nams, ceļ latiņu. Bet tad ir sajūta, ka notikusi kāda iekšējā vienošanās, un latiņa palikusi kaut kur pusceļā.
Bordo
Bordo Regita norezervēja burvīgu viesnīcu, pie pašas stacijas, bet, otrpus dzelzceļam. Pagāja laiks, kamēr sapratām, kā tikt pāri sliedēm (vienkārši pārskriet neskaitāmajiem sliežu ceļiem neizdevās, peļķes traucēja).
Viesnīca ir pavisam jaunā ēkā, numuriņi aprīkoti, cita starpā, ar USB-C ligzdām, katrā miniatūrajā numuriņā ir vesela diezgan jēdzīga bibliotēka, viss smuki, kārtīgi, pārdomāti un ērti un šaurību nemaz nejūt.
Svētdiena, 12. novembris
Bordo, Hendaye (FR), Irun (ES)
No rīta devāmies Bordo ielās, biju nobūkojis Bla Bla Car uz 4 pēcpusdienā un mums bija diezgan daudz laika. Un, pēc Parīzes, Bordo bija ļoti baudāma. Relatīvi neliela, eleganta, mājīga pilsēta ar savu gaisotni. Arhitektūra visai atšķirīga, pastāvīgi sastopamies ar mūru fragmentiem, daudz baznīcu. Pie vienas no baznīcām izrādījās krāmu tirgus, kur pavadījām visai daudz laika, bet beigās par pavisam mazu naudiņu [30€] dabūjām divas kastes ar XIX gasimta beigu un XX sākuma želatīna stikla foto negatīviem. No šejienes nonācām Kapucīnu tirgū, kurš apbūra ar savu gaisotni – jūras velšu cienītājiem šeit noteikti būtu ko darīt.
Jaukais moments Bordo bija tūrisma centrā. Mums ir tests, kuru ļoti reti kāds iziet, tūrisma centros mēs sakām, ka mums ir pusstunda un jautājam, ko varam apskatīties. Un parasti mums izstāsta ko darīt pilsētā vismaz dienu, bet bieži – vairākas. Šeit mums tiešām izstāstīja, ko var paspēt pusstundas laikā. “Un šis ir mūsu galvenais laukums, bet tas ir tukšs, jo ir pārāk liels, mēs viņu tikai lielajos svētkos izmantojam” 🙂
Apstaigājuši centrālo daļu, devāmies atpakaļ uz Kapucīnu tirdziņu, pie kura atradām makaronu vietu ar visu laiku labākajiem un perfektākajiem itāļu makaroniem. Un tad jau skrējām uz viesnīcu pēc somām un uz tikšanās vietu ar mūsu auto.
Brauciens ilga pāris stundas, kuru laikā mūsu šofere un viņas draudzene, abas moldovietes, kuras daudzus gadus dzīvojot Bilbao, savā starpā sarunājas spāniski, izstāstīja savu skatījumu par basku situāciju, par valodu un valodas politiku, par imigrantiem, un daudzas citas lietas. Bet beidzās viss ar to, ka Regita sāka saukt latviešu ēdienus, kurus zina visā Padomju savienībā, un meitenēm raisīja nostaļģiju. Izrādās, ka sieriņu (analogu mūsu Kārumam) Spānijā dod bērniem par īpašiem nopelniem, bet šprotes Moldovā bijis svētku ēdiens. Nedaudz nokaunējāmies, jo abi ar Regitu nezinājām, ka Moldāvijā valsts un tautas valodas ir rumāņu, nevis moldāvu, kā mēs to bijām iztēlojušies.
Meitenes izsēdināja mūs tieši pie tilta no kura taisījāmies skatīties Fazānu salu.
Izgājuši uz tilta, konstatējām, ka jau ir pārāk tumšs, lai kaut ko redzētu, atskaitot melnu siluetu, tāpēc nolēmām paieties pa Spāņu pusi, pa Irun, gar krastu līdz nākamajam tiltam. Kādā brīdī sala bija diezgan tuvu un no krasta krita pietiekoši daudz gaismas, lai varētu redzēt, ka uz salu ved trepītes un tur ir piemineklis – stella.
Līdz nākamajam tiltam gan sanāca iet nepilnu stundu, izrādījās, ka attālumi, kuri kartē ir nelieli, ne vienmēr tādi ir arī dabā.
Hendaye mūsu naktsmītne, par laimi, bija diezgan tuvu tiltam. Paši atradām savu numuriņu un pēc brītiņa atnāca saimniece, kura ar ģimeni dzīvo pirmajā stāvā. Es norādīju, ka WiFi parole aptuveni kotik-svetik-pornorolik [ne tā bija, bet kaut kas uz to pusi], izklausās gana slāviski. Izrādījās, ka vīrs ukrainis un pati jauktene no baltkrieviem, ukraiņiem un vēl kaut kā, bērni mājās runā franču valodā, bet skolā, neskatoties uz to, ka skola franču, runā spāņu valodā, jo no 24 bērniem klasē 20 ir spāņi. Francijas pusē lētāks privātīpašums un vēl kaut kas ir izdevīgāks, tādēļ Hendaye pārsvarā dzīvojot spāņi.
Pirmdiena, 13. novembris
Hendaye
No rīta sākām meklēt flečas jeb virziena bultiņas, taču tas izrādījās visai bezcerīgs pasākums, neko daudz mēs neatradām.
Pārgājām pāri tiltam uz Spāniju, tur pāris bultiņas atradām, tad tās uz ilgu laiku pazuda, pie baznīcas parādījās atkal, un atkal pazuda.
Irun
Regitai bija aplikācija, pēc kuras apmēram sapratām virzienu. Bultiņas sākās jau tikai izejot no pilsētas un aplikācija vairs vajadzīga nebija. Ceļš uzreiz sāka vest uz ziemeļiem, t.i., kalnos. Būtībā, pirmais kāpiens bija no 0 līdz 550 metriem, apkārtnes augstākajā punktā.
Camino Norte
Ceļš kalnā atšķīrās, bet pārsvarā bija diezgan lietū pašķīdis, izskaloti akmeņi. Sākumā izgājām pie baznīciņas, kuru jau no Irun tilta biju pamanījis kalnā. Pienāca kāds vīrietis, kurš lauzītā spāņu valodā mums skaidroja, ka tālāk jāiet pa to ceļu, nevis pa šo, tur būs koki un lielisks skats.
Neko nesapratām, bet izdarījām, kā vīrs lika… un drīz vien nonācām kaujas laukā. Apkārt šāva. Ko šāva mēs nezinājām, sākumā domāju par fazāniem, taču priekš fazāniem visai netipiska ainava. Gar noganīta zaļa kalna kori bija izvietoti slēpņi, no trim pusēm aizvērtas kabīnītes, ka tikai mednieka galva redzama. Attālumi starp slēpņiem ap 100 – 200 metriem, vēlāk parādījās arī slēpņi, kuri sastāvēja no metāla karkasa, apstiepta ar zaļu sintētisku tekstilu. Uz slēpņiem ir numuri. Vīri ar šautenēm savā starpā sazinās ar rācijām. AI apgalvo, ka šajā vietā un laikā varētu medīt lauku baložus, mērkaziņas, paipalas vai slokas.
Un patiešām, pēc katras šaudīšanās izcēlās pamatīgs baložu bars. Ainavas bija ļoti iespaidīgas. Ja nezinātu, ka Camino Norte smuks tikai sākums, varētu pat apsvērt šī celā iešanu. Piligrimu nebija daudz, turklāt, radās priekšstats, ka visiem tas ir pirmais gājiens, jo varēja manīt mulsumu un noteikumu nezināšanu. Vienīgo cilvēku, kurš izskatījās gājis, satikām pilsētā, bet bija divas aizdomīgas lietas – viņš jautāja skrējējai ceļu un bez smuka ceļa spieķa stiepa daļu bagāžas līdzi uz ritentiņiem.
Grūti iztēloties, kā viņš ar šo nastu stiepsies pa kalniem, bet var jau būt, ka ne pirmo reizi ar pīpi uz jumta un viss ir izdomāts un pārbaudīts.
Lizeoa
Apmēram pusceļā tikām pilsētiņā Lizeoa ar trīs vai četru stāvu ļoti skaļu bērnudārzu. Pilsētā atkal uz brīdi pazaudējām virzienu, vecpilsētā kādā no restorāniņiem paņēmām kaut kādu vietējo ēdienu.
Priekš manis nekā īsti nebija, bet Regita paēda, un jau dodoties projām, painteresējāmies kas ir zaļajās pudelēs, kas teju katram pusdienotājam uz galdiņa. Izrādījās, ka tas ir sidrs. Pagaršojām un paņēmām līdzi pudeli. Drīz vien nonācām pie mājas, kurā esot dzīvojis Viktors Igo, bet turpat pavisam drīz arī vietā, kur bija jāšķērso līcis prāmītī. Mazā kuģītī, kurš pāris minūšu laikā mūs jau izlaida pretējā krastā.
No šejienes ceļš atkal veda kalnā. Par laimi mūsu kājām, sākumā – pa trepēm, bet tālāk jau, kā pienākas. Kādā brīdī nonācām līdz norādei, kura liecināja, ka līdz San Sebastian vēl jāiet četras stundas. Tas Regitu satrieca, jo bijām plānojuši, ka tiksim galā līdz kādiem trjiem, bet jau bija ap diviem. Nākamā norāde nedaudz nomierināja, ja ticēt pēdējai, bija palikusi aptuveni stunda. Nepagāja nemaz ne tik garš laiks, līdz no kalna ielejā ieraudzījām San Sebastian.
San Sebastian
Pilsētā ienācām līdz ar lietus sākšanos, bet šeit paglāba nebeidzamās galerijas, pa kurām ejot, lietus klāt netika.
Regita ātri nomazgājās un pārģērbās un jau skrēja uz sapulces noslēgumu. Visa diena bija palaista garām, taču vēl bija vakara pasākums. Pavadīju Regitu līdz aktu zālei, bet pats devos meklēt ēdienu uz vecpilsētu. Vecpilsēta sākumā vispār neizskatījās apmeklēšanas cienīga, taču pamazām kļuva interesantāka, raksturīgāka Spānijai, līdz pat kādos brīžos parādījās knapi tverama Ņūorleānas sajūta, kura, ejot tālāk drīz vien pazuda, bet tad parādījās atkal. Bija jau vēls un tumšs, un, kā noskaidrosies rīt, naktī vecpilsēta ir krietni pievilcīgāka, nekā dienā.
Vecpilsētā beigās paņēmu kebabu un devos uz viesnīcu to konsumēt. Regita gan parādījās tikai pēc pusnakts, bija aizgājusi ar kolēģiem kaut kur uz pilsētu ēst.
Otrdiena, 14. novembris
No rīta atkal pavadīju Regitu uz kongresu namu, bet pats ilgi stāvēju uz tilta un pēc tam uz mola, jūsmojot par to, kā viļņi ienākot upes iztekā, šķīst pret akmeņiem. Majestātisks skats.
Tālāk devos apkārt pussalai un uzkāpu kalnā, kurš nodala vecpilsētu no jūras. San Sebastian izvietojusies ļoti ērtā vietā. Pa vidu ir relatīvi līdzena vecpilsēta, kuru, kā jau minēts, no jūras sargā augsta klints. Uz austrumiem no vecpilsētas, to nodala upe no pilsētas daļas, kuru no austrumiem ieskauj kalns, bet no ziemeļiem apskalo atklātais Biskajas līcis, kā rezultātā šeit ir krietni pamatīgi viļņi, ļoti piemēroti sērfotājiem. Uz rietumiem no vecpilsētas ir apļveida Gliemežvāka līcis, kurš slāpē no okeāna nākošos viļņus, kā rezultātā līcītī viļņu tik pat kā nav un tas ir lieliski piemērots peldēm, kaitingam un citām jaukām lietām, kurām viļņi vairāk traucē, nekā palīdz.
Gliemežvāka līča pludmalē divas kompānijas zīmēja lielus zīmējumus mitrajās smiltīs. Viens puisis zīmēja kaut ko austrumniecisku, mandalveidīgu, apakšā parakstījis ar savu instagrama kontu, bet blakus bija uzvilkts kāds islāmisks ornaments ar aicinājumu atbalstīt Palestīnu.
Vecpilsēta dienā izrādījās visai garlaicīga, tāpēc atgriezos pludmalē pie kongresu nama, kur bija viļņi un sērfotāji. Uz brīdi man pievienojās Regita un jau ap diviem pēcpusdienā devos atpakaļ uz viesnīcu, kur nedaudz pastrādāju.
Bija jau sakrājies diezgan daudz netīro drēbju, tāpēc ap četriem devos meklēt veļas mazgātavu, pa ceļam ienesot Regitai svaigu blūzīti ar kafiju nolietās vietā. Kad beidza mazgāties un žāvēties drēbes, laukā sāka līņāt. Tomēr izmetu līkumu caur mandalu pludmali un tur vairs it nekas neliecināja par to, ka vēl pirms stundām divām vai trim šeit bija sazīmēti milzīgi zīmējumi. Viss bija pilnībā nolīdzināts. Uz viesnīcu jau bija jādodas vieglā riksītī, jo sāka līt arvien vairāk, bet man somā bija dators, kurš nebija īsti aizsargāts no ūdens.
Vakarā bija Regitas kolēģu atvadu tikšanās vakariņās, uz kurām bija pieteikta arī mana dalība. Vakariņas bija neiespējami garlaicīgas un ilgas, sastāvēja no “pinčām”, nelieliem atsevišķiem ēdieniem, kurus servēja ļoti lēnām. Cilvēki, kuri bija sanākuši, arī bija gaužām garlaicīgi. Šo pasākumu nācās izturēt stundas divas, līdz varēja doties uz viesnīcu, lai atpūstos un no rīta dotos tālāk.
Trešdiena, 15. novembris
San Sebastian
Rīts sākās ar skrējienu uz otru pilsētas galu, lai tiktu pie mašīnas. Kas kartē izskatījās tuvu, dzīvē izrādījās teju četrdesmit minūšu gājiens. Sākumā likās, ka būsim nomā krietni agrāk, nekā desmitos, uz cikiem mums bija pieteikta mašīna, taču tā nesanāca. Bijām tikai pāris minūtes pirms desmitiem. Un, izrādījās, ka mašīnas, kura rezervēta nebija. Es gribēju automātisko kārbu, bet mums bija izvēle starp iekšdedzes dzinēju ar manuālo kārbu un elektrokāru ar neuzlādētiem akumulatoriem. Lieku sešu stundu lādēšanai mums nebija, tāpēc piekritām gandrīz jaunam C4 džipiņam ar manuālo kārbu. Vēlāk pārliecināsimies, ka sanāca veiksmīgi. Ar sākumā pasūtīto opelīti mēs kādā vietā būtu palikuši uz ceļa bezceļu vidū.
Nolēmām nebraukt uz sākumā Gaztelugatxeko Doniene, jo pieeja uz salu bija slēgta. Atteicāmies arī no idejas par Gernikes apmeklējumu, jo nebraucot uz Gaztelugatxeko, taisīt līkumu pa kalniem un zaudēt kādu stundu laika vienas Gernikes, kuru nobombardēja jau pirms 80 gadiem, dēļ, likās nejēdzīgi. Devāmies pa tiešo uz Bilbao. Izvēlējāmies nebraukt pa maksas ceļiem un tā bija kļūda. Divu stundu brauciens bija visai mokošs, no apļa līdz aplim, no šosejas uz šoseju, viena nobraukšana pēc otras. Šķiet, garākais posms, ko braucām taisni, nepārsniedza piecus kilometrus.
Bilbao
Bilbao, līdzīgi kā San Sebastian, atrodas ielejā, kalnu no visām pusēm ieskauta. Taču, šeit nav jūras un pilsēta ir ievērojami greznāka. Lielākā daļa greznības tapusi pēdējos 20 – 30 gados, taču ir redzams, ka pilsēta bijusi visai turīga arī iepriekš, jo īpaši iepriekšējā gadsimtu mijā. Spānijā mēs reti redzam tādu pavisam klasisku jūgendstilu, bet Bilbao tas parādās visai daudz, ieskaitot paraugus, kuri stipri pārspēj Parīzē redzēto.
Bet, protams, nozīmīgākais, ko visi brauc redzēt uz Bilbao, ir Gūgenhaima muzejs. Deviņdesmitajos gados Bilbao pilsēta sāka domāt kā piesaistīt pilsētai tūristus, jo patiešām pilsēta līdz tam izskatās visai parasta un nez vai bija daudz cilvēku, kuri speciāli brauca uz Bilbao. Pilsēta vērsās pie Gūgenhaima fonda ar aicinājumu uzcelt Bilbao vienu no muzeja filiālēm, kam fonds piekrita un pasūtīja ēkas projektu Kanādas izcelsmes arhitektam Frenkam Geri. Un, Geri nepievīla. Deviņdesmito gadu otrajā pusē mēs jau redzam visai aktīvu skaitļošanas tehnoloģiju izmantošanu dažādās dzīves jomās, tostarp specefektu radīšanā kino, un parādās arī arhitektūras projektēšanas programmas. Tiek uzskatīts, ka tas, ko uzprojektēja Geri, nav uzprojektējams uz galda. Ēkas formas, kuras sazīmēja Geri, bija tik sarežģītas, ka uz papīra sarēķināt slodzes sadalījumu un izplānot projekta realizāciju, neesot iespējams. Kad muzejs bija gatavs, tas kļuva par svarīgu atskaites punktu modernās arhitektūras vēsturē. Ar šo ēku tika palaista domino kauliņu ķēde, kā rezultātā pa visu pasauli sāka parādīties arvien sarežģītākas un sarežģītākas arhitektūras formas. Arī Luī Vitona fonds Parīzē, kurā bijām dažas dienas iepriekš, ievesmots no Gūgenheima muzeja Bilbao.
Muzejs ir ārkārtīgi iespaidīgs ne tikai no ārpuses, bet arī iekšpusē, un tajā ir ļoti kvalitatīva ekspozīcija. Regitai bija daudz par daudz vizuālo stimulu, līdz pat reibonim. Pēc šādas vietas apmeklējuma kādu laiku ir jāpasēž tuksnesī vai pie jūras, attīrot apziņu. Es neizslēdzu iespēju, ka Bilbao muzejā kādreiz varētu atgriezties vēlreiz.
Sopelana pludmale
Kad bijām izstaigājuši pilsētu un muzeju, bija vēl relatīvi agrs, tāpēc nolēmām aizbraukt pie jūras, lai Regita var izpeldēties Atlantijas okeānā. Sākumā Regita ielika kartē kādu pludmali upē, bet par laimi netālu izrādījās arī jūra, tad nu pārbraucām un nonācām vietā ar augstu nogāzi, pa kuru bija ārkārtīgi sarežģīti nolaisties, sērfotājiem un skaistām šīfera klinīm.
Regita guva daudz baudas plunčājoties viļņos, es – pētot kā klints dalās pa slāņiem.
Pamplona
No pludmales devāmies uz Pamplonu, kurā nonācām jau pa tumsu. Mašīnu atstājām patālu no vecpilsētas, tad nu sanāca diezgan tālu iet, bet pa ceļam arī bija vis kaut kas interesants. Tā, starp fortifikācijām bija ierīkots neliels zoo. No attāluma redzējām dambriežus vai stirnas, dīķī peldēja daudz zosu un pīļu, bija arī vistas un, šķiet, redzējām arī pāvus.
Vecpilsēta, attiecībā pret pilsētu, ir visai augstā kalnā. Centrs maz atšķiras no citu Spānijas vecpilsētu centriem, katedrālē ieeja izrādījās maksas, bet par maksu mēs baznīcās cenšamies neiet. Izstaigājuši vecpilsētu, iegājām nopirkt kebabus, un devāmies atpakaļ uz mašīnu.
Olite
Viesnīcu bijām noīrējuši Olitē, pa ceļam uz Saragosu, lai daļu ceļa nobrauktu pa tumsu. Izrādījās, ka Olite kādu brīdi pat esot bijusi Navarras galvaspilsēta. Man bija jaunums, ka Navarra, ar galvaspilsētu Pamplonā bija basku valsts un šeit valdījusi basku valoda.
Olitē viesnīca bija pie pašas pils un katedrāles, vecpilsētā, kājāmgājēju zonā. Vakarā izgājām pastaigāties. Tā ir viena no tām Spānijas mazpilsētām, kur var iziet uz ielas čībās un ir sajūta, ka atrodies mājīgās telpās, nevis laukā. Viesnīcas numuriņā un tualetē bija divviru durvis uz terasīti ar krāsainu vitrāžu, bet augšējā stāvā kāds skaļi krāca. Neskatoties uz to, ka remonts bija diezgan svaigs, pēc skaņām, kuras nāca no citiem numuriņiem, varētu būt, ka sienas bija no papīra.
Uz rīta pusi pamodināja vienmuļā strazda dziesma.
Ceturtdiena, 16. novembris
Olite
Rītā vēlreiz izgājām vietas, kur bijām naktī, aizgājām apēst kādu vietējo kārtaino smalkmaizīti ar tēju vai kafiju, un devāmies tālāk… uz tuksnesi…
Vakar vēl Pamplonā Regita kaut kur atrada, ka Olite atrodas netālu no tuksneša, bet tuksnešus mēs nevaram laist garām.
Las Bardenas Reales
Sākumā devāmies uz tuksnesi pa tuvāko ceļu, kurš, kā izrādījās zemes ceļš, pa kuru pastāvīgi kursē traktori, kuri apar… purvu. Šeit pat simtiem stārķu, bet virs galvas neiedomājamas virāžas taisa lidmašīnas – iznīcinātāji. Tuksnesī ir kara bāze, kur sagatavo kara lidotājus. Kad Waze parādīja, ka jāšķērso ezeriņš, izrādījās, ka ezeriņš patiešām ir jāšķērso… pa ūdeni. To darīt mēs neriskējām. Pēc trīs maršruta mēģinājumiem, katrreiz nonākot pie lielām peļķēm vai pie iebraukšanas aizliegumiem, griezāmies atpakaļ.
Izrādījās, ka ir arī apkārt ceļš pa asfaltu. Tūrisma centrā mums paskaidroja, ka ir divi maršruti, bet vaļā šobrīd tikai viens, jo virs otra šodien notiek militārās mācības. Ar mazo maršrutu mums pilnīgi pietika. Tuksnesis patiešām ļoti glīts, laiku pa laikam bija sajūta, ka esam nonākuši Arizonā. Spriežot pēc tā, ka daļai no apkārt esošajām klintīm plato ir aptuveni vienā līmenī, šķiet, ka šis ir kanjons. Stereotipiska tuksneša sajūtu vēl vairāk papildināja virs galvām riņķojošie grifi un ērgļi. Sirreālismu situācijai piedeva lidmašīnu radītais troksnis un asie manevri.
Zaragosa
Saragosa manā sarakstā jau ir ļoti sen un teju katru reizi braucot uz šo pusi, domāju, kā tikt uz Saragosu. Beidzot tas izdevās. Saragosa mūs uzrunāja, galenokārt, ar sakrālajām celtnēm. Ļoti iespaidīga ir bazilika ar torņiem visos stūros, kura ļoti atgādina mošeju. Katedrāles sienas rotā mudehara raksti, kuri vēl vairāk pastiprina līdzību ar austrumiem. Vienā no bazilikas torņiem bija iespējams uzbraukt, ko mēs arī labprāt izmantojām. No torņa pavērās burvīgs pilsētas skats. No šejienes iegājām bazilikā, kura bija ārkārtīgi majestātiska un vietējā svētvieta, kur esot Dievmātes tēls, visas Spānijas aizgādnis. Blakus bazilikai ir pieticīgāka mēroga katedrāle, kurā ieeja maksas, taču mums bija iekļauts torņa apmeklējuma cenā. Katedrālē esošo altāru skaitu mums saskaitīt nesanāca, to ir ļoti daudz. Biļetē bija iekļauta arī Rožukroņa baznīca ar stikla sakrālo tēlniecību. To arī apmeklējām. Izrādījās diezgan jauki, bet nelikās biļetes pirkšanas vērts. Kamēr izstaigājām baznīcas, jau iestājās krēsla, tāpēc pamazām devāmies uz mašīnu, pa ceļam meklējot kebabu.
Nakšņojām netālu no Lleidas kādā mazpilsētā, ļoti vienkāršā viesnīciņā.
Piektdiena, 17. novembris
Lleida
No naktsmājām aizbraucām uz Lleidu, kur neko diži interesantu nepamanījuši, nolēmām aizbraukt līdz pilij.
Apstaigājām apkārt pilij un katedrālei. Iekšā nekur nevarēja tikt, taču bija laba panorāma uz pilsētu un arī katedrāle izskatījās interesanta, vismaz viens portāls bija noformēts mudehar stilā.
Parc Natural de Sant Llorenç del Munt i l’Obac
Šajā dienā bijām nolēmuši iet haikot kalnos, bet kamēr pa kalnu serpentīniem nonācām uz iziešanas vietu.
Konstatējām, ka ainava ir par garlaicīgu, turklāt, Regitai sāpēja noberztās kājas pēc mūsu vienas dienas Camino jaunajos pārgājienu apavos, tāpēc nolēmām doties tālāk – uz Terasu.
Terrassa
Terasā jau bijām bijuši iepriekš, šķiet, 2014. gadā, bet toreiz neatradām Matasia Freixa. Šoreiz mums veicās krietni labāk. Man šī Gaudi arhitektūras iespaidā radītā ēka atgādina jūgendstila ēku, kura bijusi ielikta mikroviļņu krāsniņā un pakususi. Ļoti kosmiska un savā veidā glīta ēka. Arī interjers sākotnēji bijis visai ievērojams, bet šodien padarīts utilitārs, saglabājot vien dažus elementus.
Apkārt ņēmās mūku parokīti un tepat stāvēja jauks āra grāmatu apmaiņas punkts, kur no trim pusēm baļķos bija iegriezti plauktiņi, tiem priekšā – caurspīdīgi aizkariņi, kuri sargā no lietus un vēja.
Badalona
No šejienes devāmies nodot mašīnu. Beigās bijām nobraukuši bez sešiem 1000 kilometrus. No vietas Badalonā, kur atstājām mašīnu, līdz metro bija krietns posms, ko iet.
Devāmies gar jūru, kur Regita nolēma izpeldēties, konstatējot, ka ūdens okeānā bija krietni siltāks, nekā Vidusjūrā. Tepat pilsētā paēdām un ar metro devāmies uz Barselonu.
Barcelona
Sākumā devāmies uz Sagrada Familia, pie kuras bijām ļoti labā laikā, tieši saules rietēšanas laikā, kad visa struktūra bija lieliski izgaismota. Visas iepriekšējās reizes, kad šeit esmu šeit bijis, dievnams ir bijis ēnā, šoreiz lieliski nolasījās fantastiskā būvplastika, taču no otras puses, ja agrāk baznīca izskatījās gotiska un tāda kā dzeloņdrātīm apvīta, šoreiz tā izskatījās jūgendiska un ļoti plastiska.
No Sagrada Familia ar metro devāmies uz krāmu tirgu, bet kļūdījāmies un aizbraucām uz kādu krāmu veikaliņu pavisam netālu no Ramblas un Gotiskā kvartāla. Kad izgājām no metro, bija jau krēsla. Ja pie Sagrada Familia nenormālās cilvēku masas bija normāla parādība arī iepriekš, tad pa Ramblu un gotisko kvartālu, tas nebūt neliekas normāli. Tādu cilvēku daudzumu Barselonā vēl nebiju redzējis. Turklāt, ļoti daudz cigarešu un marihuānas smakas, kas nebūt nepriecēja. Aizgājām sameklēt katedrāli, pa ceļam dabūjuši saldējumu. Regita ieklīda kādā vecu grāmatu veikalā ar kosmiskām cenām, kur saimnieks – vīrs dziļos gados, turpat veikalā pīpēja cigāru un izskatījās visai vienaldzīgs pret visu notiekošo. Pie katedrāles bija daudz gotiska paskata jauniešu un skanēja atbilstoša dzīvā mūzika. Visu ceļu līdz Gaudi namiem gājām biezā pūlī, bet no turienes palīdām uz Ramblas un nolēmām, ka pietiek, un devāmies uz Sitge, kur bija rezervētas naktsmītnes.
Sitge
Atslēgas bija jāsaņem citā vietā, gandrīz divus kilometrus no viesnīcas, bet arī līdz viesnīcai no stacijas bija jāiet krietns posms. Tad nu sanāca pamatīga, stundu gara nakts pastaiga.
Bet pastaiga bija tā vērta, neskatoties uz to, ka lētākā, ko Barselonas apkārtnē varēja dabūt, lai nav jāguļ dormā, viesnīca bija ļoti laba. Mūsu viesnīca bija slēgta “uz ziemu”, tāpēc mūs ielaida citā, kura, šķiet, bija krietni augstākas klases.
Sestdiena, 18. novembris
Barselona, lidojums
Bijām plānojuši no rīta pa tiešo doties uz lidostu, bet sapratām, ka ir laiks un aizbraucām beidzot uz krāmu tirgu. Barselonā krāmu tirgus jautājums ir pacelts jaunā līmenī – super modernā ēkā ar spoguļu jumtu. Cilvēku šeit bija tik daudz, ka bija grūti paspraukties garām, bet tā bija arī iepriekšējā reizē, kad šeit bijām pirms sešiem vai septiņiem gadiem. Krāmu tirgus, protams, vairāk orientēts uz tūristiem, nevis vietējiem, nav īpaši lēts un tirgo šeit visai populāras lietas. Bet, sanāca par 10€ dabūt kontaktkopiju rāmi tieši tādam pašam negatīvu formātam, kādus nopirkām Bordo. Protams, ka varēja maksāt ar karti.
Uz Gaudi slimnīcu jau tikt laika vairs nepalika, tāpēc devāmies uz lidostu. Tālāk viss sanāca kaut kā ļoti organiski un laicīgi, ka reto reizi sanāca bez steigas, bet arī gaidīt lidostā praktiski nevajadzēja.
Svētdiena, 19. novembris
Mūsu improvizētais “workation”, kā to sauc Regita, sanāca negaidīti interesants un dinamisks. Sākumā nedaudz saskumdināja nīkšana garlaicīgajā Parīzē, taču sākot ar Bordo, tālāk brauciens kļuva ļoti baudāms. Nu, atskaitot nīkšanas dienu San Sebastian, bet tas nebija pārāk mokoši, jo, atšķirībā no Parīzes, San Sebastian bija pietiekoši laba viesnīca, lai pavadītu laiku tajā. Sanāca redzēt gan pilsētas, daļa no kurām jau sen bija obligāti apmeklējamo pilsētu sarakstā, gan pabūt dabā. Lai nokļūtu no punkta punktā, braucām ar vilcienu, autobusu, līdzbraucējiem, ar īrētu auto un pat gājām kājām. Pēdējais bija īpaši jauki, jo sanāca nedaudz apmierināt ilgas pēc Camino. Kuras sen nesanāk apmierināt.
Zemgale
Pēdējo gadu mūsu dzīve jau ir nesaraujami saistīta ar “Nezināmo Rēzekni” un jau nākamajā dienā pēc atgriešanās no Barselonas, devāmies uz Jelgavu, kur tikāmies ar biedriem, kuri atbrauca ar divām Rēzeknēm no Rēzeknes un Andri Tomašūnu, kurš bija paaicinājis mūs apmeklēt Jelgavu pēc savas uzstāšanās “Nezināmajā Rēzeknē” ar lekciju par arheoloģiju.
Jelgava
Jelgavas apmeklējums sākās ar Jelgavas pili. Pils muzejiņš bija interesants, bet pati ekskursija pa pili visai garlaicīga, orientēta uz klasisku tūristu šortos un korķa cepurē, kurš bildējas pie katra rožu krūma. Kādam noteikti patika, bet mēs ar Regitu garlaikojāmies un centāmies aizklīst projām. Interesantākas bija kapenes, galvenokārt tādēļ, ka tur bija apskatāmi restaurēti tērpi, kuros bija apbedīti hercogu dzimtas locekļi. Pavisam interesanti kļuva, kad sāka stāstīt Andris Tomašūns. Pirmkārt, Andris ir praktiķis, ortkārt – lielisks stāstnieks, treškārt – nestrādā ar tūristiem.
Pēc pils apmeklējām Svētās Trīsvienības baznīcas torni, kurā ierīkota plaša ekspozīcija. Panorāma bija ļoti laba, ekspozīcija arī, kaut gan personīgi mani neuzrunāja. Es esmu vai nu par vecu, vai tieši otrādi – par jaunu, lai jūsmotu par interaktīviem smukumiem. Bija jauki elementi, taču kopumā šeit zaudējām daudz laika bez dižas jēgas. No otras puses, mūsējiem laikam patika, tad jau nebija veltīgi.
Aizbraucām uz amatu prasmju māju, kura ir pārdzīvojusi rekonstrukciju. Rekonstrukcija lieliska, bet ekspozīcija arī interaktīva un ļoti laba. Pat man likās gana interesanti. Un bija pārītis interesanti paņēmieni, kurus pārbildēju ar domu kādreiz pats izmantot ko līdzīgu. Bet jā, jāsaka, ka uz visu pēdējā laikā redzēto rekonstrukciju fona, šī izceļas.
No šejienes Andris mūs aizveda uz Meža kapiem, kur bija piemineklis 1919. gadā kritušajiem karavīriem, britu karavīru kapsēta, abu pasaules karu, bermontiešu un dažādi citi apbedījumi, kurus sastopam nebūt ne bieži.
Noslēgumā aizbraucām pie Lāčplēša pieminekļa, kur noklausījāmies par tā visai netriviālo vēsturi, un pie Academia Petrina atvadījāmies no Andra.
Nākotne
Nākotnē iebraucām tikai uz mirkli, gribēju parādīt pārējiem vienu no interesantākajiem Latvijas padomju saimniecību ciemiem, lai uzreiz dotos tālāk uz Dobeli.
Dobele
Dobelē mūs satika Aijas jauniegūtais radinieks Andris, kurš visus izveda ekskursijā, kuras laikā visi nosala, jo īpaši mēs ar Regitu, jo kad braucām projām no Latvijas vēl ziema nebija iestājusies.
Visi nobalsoja par to, ka steidzami nepieciešama karsta tēja un/vai zupiņa, tad nu Andris mūs atveda uz fenomenāli lētu deviņdesmito gadu kafejnīcu.
Visai interesanta vieta, un vienīgais, kas tautu atturēja no izēšanās, bija vakariņas naktsmītnē, kurām bija jāsākas pēc nedaudz vairāk, kā stundas.
Padzēruši tējas un apēduši zupiņas un desertus, tauta devās skatīties gaismas šovu. Mani gaismas un skaņas neinteresē, tāpēc es devos gaidīt pārējos uz mašīnu.
Naktsmītnē, kad ieradāmies, nebija elektrības, visi jau bija nobrieduši uz romantiskām vakariņām elektrisko sveču gaismā, kad elektrība tomēr parādījās. Tauta priecājās par to, ka ēdiena bija daudz un laikam bija garšīgs, vēl vairāk tautu priecēja mājas ķiršu vīns. Jurijs ar Vēsmu bija nolēmuši palikt Jelgavā, tad nu tos aizvedu uz Jelgavu, kas bija 10 minūšu attālumā, un atgriezos, lai pastrādātu pie bloga un citām lietām, kamēr cilvēki apakšā ballējās. Nolēmu, ka ja rīt tauta nolems braukt pēc populārās programmas, t.i., Bauskas pils un Rundāles pils, tad es vairāk šajā kompānijā kādu laiku tālāk par Latgali nebraukšu. Skolas ekskursijas mani nogarlaikoja jau skolas laikā.
Pirmdiena, 20. novembris
Rīts sākās ar alpaku un trušu barošanu, bet tauta bija piekritusi sekot man, tādēļ devāmies uz Līvbērzes baznīcu.
Līvbērzes baznīca
Pie Līvbērzes baznīcas manā kartē ielikts karodziņš jau kādus gadus atpakaļ, taču nekad nav sanācis līdz tai atbraukt. Un beidzot mēs esam 10 minūšu attālumā no tās. Viens no maniem slepenajiem iemesliem, kāpēc vispār piekritu Zemgales braucienam, bija mērķis beidzot to apmeklēt.
Baznīcu cēla kā luterāņu baznīcu XVII gs. 50. gados, kad šajā pusē vispār cēla diezgan daudz koka luterāņu baznīcu, bet Līveniem pārejot katoļticībā XVIII gs. sākumā tā kļuva par katoļu baznīcu. Līdz ar to, tā ir viena no vecākajām katoļu koka baznīcām Latvijā. Joprojām saglabājies lubiņu jumts ar diezgan interesantu ritmu. Žēl gan, ka baznīca nebija vaļā, bet uz to arī īsti nevarēja cerēt.
Blakus baznīcai iet bojā, spriežot pēc novietojuma, formas un kaut kā, kas izskatās pēc stadulas, kroga ēka.
Grīvas stikla ceplis
Šis karodziņš manā kartē parādījās pēc tam, kad Regitas vectēva papīros atradu izgriezumu no astoņdesmito gadu avīzes, kur bija runa par vienīgo no hercogu laika stikla cepļiem, kura ēka ir saglabājusies līdz mūsu dienām.
Interesanti, ka veikalā, aiz kura atrodas šī dzīvokļu māja, pārdevējai, šķiet, nebija ne mazākās nojausmas, kam blakus tā strādā. Nekādu vēstures pieminekļa plāksnīti neredzējām. Acīmredzot, šodien nevienu bijušais stikla ceplis vairs neinteresē.
Staļģenes muiža
Es droši nezinu kāpēc mēs braucām uz Staļģenes muižu. Acīmredzot, tā bija Regitas ideja.
No īpašā, ko par to var pateikt, tā celta pēc Severīna Jensena projekta (nu, pie mums Jensenu uztver kā gandrīz Rastrelli, bet ne līdz galam. Ja Rastrelli postpadomju kultūrtelpā ir apmēram tas pats, ka Rietumeiropā Palladio, tad Jensens tam pietuvojas. Kungu nams – nekas īpašs. Bet ir citas interesantas lietas. Rodas priekšstats, ka šeit ir kāda bērnu paradīze.
Es piecu minūšu gājiena attālumā saskaitīju trīs bērnu laukumus, turklāt, kas ļoti neraksturīgi, labus, bez šausmīgajām spilgtajām krāsām.
Stadions atgādināja Jaunmeksikas pueblo arhitektūras formas.
Mežotnes pils
Pie Mežotnes pils bijām bijuši tikai no otrpusupes, zemgaļu pilskalnā.
Pils kā pils.
Igo mākslas centrs CEPLIS
Mēs ar Regitu nebeidzam jūsmot par industriālo mantojumu, tāpēc cenšamies apmeklēt pēc iespējas visus ķieģeļu un kaļķa cepļus, kas Latvijā ir saglabājušies. Šeit vēl nebijām bijuši. Izskatās, ka tas vēl pavisam nesen ticis izmantots.
Šobrīd, šķiet, kļuvis par kultūrvietu.
Jumpravas muiža
Šī bija ļoti dīvaina pieredze. Kad braucām pie muižas, izrādījās, ka tā ir privāta teritorija, bet sievietes teica, ka lai braucam vien tālāk, tikai naudiņu iedodam. Šķiet, pa vienam eiro no cilvēka. Ja būtu citā kompānijā, būtu devušies projām, bet mūsu biedri bija noskaņoti baudīt visu, ko spēj sniegt Zemgale, tāpēc labprāt šķīrās no savām monētām. Mums parādīja, kā pa dubļainu taciņu var nokļūt līdz klintīm. Ko darīt tālāk mums nepaskaidroja, tāpēc nācās šķērsot n-tās zīmes ar nozīmi “privātīpašums”, “neiet, saimnieks nositīs”, “notiek video novērošana”, “vēl viens solis un uzrīdīsim suņus” un izgājām kalnā, kur bija mākslīgās pilsdrupas un interesanti organizētas muižnieku kapenes.
Bet jautrība sākās, kad kāds no mūsējiem gribēja uz labierīcībām un mūs iesauca mājā.
Es tā arī nesapratu, kāpēc mūs nelaida projām un izrādīja visus stūrus, bet, maigi izsakoties, bija ļoti dīvaini. Šķiet, ka telpas tiek izīrētas kā viesu nams, un saimnieki absolūti neiespringst, ka cilvēki nāk viņu guļamistabā, redz viņu nekārtību, nesaklāto gultu, izmētāto veļu un netīros traukus. Man jau tas bija hailaits, jo mani, kā sirdī nedaudz etnogrāfu, vienmēr interesē, kas cilvēkiem glabājas aiz aizvērtajām durvīm, bet tāda atvērtība ļoti samulsināja.
Dubes priede
Pirms Bauskas apstājāmies lai nobildētu vienu no Kurzemes (šoreiz paņemsim vēsturisko novadu) biežākajiem tūrisma objektiem – priedi. Ne pie viena akmens nestājāmies.
“Aveņi”
Bauskā iebraucām vietā, kura saucās “Aveņi”, lai garšīgi un ļoti ilgi paēstu. Tik ilgi, ka nācās izlaist Bauskas pils apmeklējumu. No ēšanas vietas devāmies pa taisno uz Bruknu.
Janču baznīca
Pirms Bruknas ir interesanta koka Janču baznīca, kura, šķiet, nedarbojas.
Bruknas muiža
Bruknā Agra sazvanīja Andreju Mediņu, tas izrādījās Skaistkalnē un teica, ka ja 40 minūšu laikā būsim pie viņa, tad mums būs neliela ekskursija. Tad nu Bruknu bija jāizskrien ļoti ātri.
Mēs ar Regitu bijām bijuši un lielas pārmaiņas nepamanījām.
Šķiet, ka Mediņš Bruknu ir pametis un pilnībā pievērsies savam Skaistkalnes projektam.
Skaistkalne
Skaistkalnē mūs sagaidīja ne tikai Mediņš, bet arī baznīcas otrs tornis un atjaunots klosteris. Diemžēl, klosterī mūs vēl neielaida, un tornī arī pagaidām nelaida, jābrauc nākamgad, bet Mediņš izstāstīja baznīcas vēsturi, remontdarbu gaitu, sasniegumus un plānus, un beigās diezgan episki paspēlēja ērģeles. Jāsaka, ka spēlēja labi.
Mediņš pilnīgi nošarmēja visas mūsu dāmas 30+. Mediņš bija sarunājis, ka Kurmenē mūs pārņem un izrāda baznīcu un mācītājmuižu.
Kurmenes baznīca
No Skaistkalnes izbraucām jau ar tumsu, Kurmenē neko daudz laukā redzēt nevarēja, bet baznīcā bija garš un ne īpaši interesants stāsts par mūsdienu svētajiem, kuru pat Regita neriskēja pārtraukt. Baznīcā nekas daudz nav mainījies, tradicionāli uzkāpām tornī, izgājām caur putnu (agrāko suņu) māju un mācītājmuižas mājā mums jau bija saklāts tējas galds ar ļoti garšīgu pašceptu maizi.
No Kurmenes vecāki ar Regitu devās uz Rīgu, bet es pārsēdos pie Larisas un jau pēc pāris stundām biju mājās. Regita būs mājās tikai pēc nedēļas.
