Ievads
2016. gada 23. februārī pulksten 19:39 es klausījos Tindersticks – The Bullring un rakstīju Sviesta Cibā: “[..]
Nākamā gada pavasarī ir doma aizlaisties ar auto paceļot pa Eiropas Austrumiem un Dienvidaustrumiem, aptuvenais maršruts ir Latvija – Lietuva – Polija – Ukraina – Moldova – Rumānija – Bulgārija – Grieķija – Maķedonija – Albānija – Kosova – Serbija – Bosnija Hercogovina – Horvātija – Slovēnija – Ungārija – Slovākija – Polija – Lietuva – Latvija. [..]Brauciens varētu būt divas līdz trīs nedēļas garš, kopējais attālums ap 8 000km, atpūtīsimies kapā – nepārtraukts skrējiens – iebraucam, apskatāmies un projām – dzīves baudītājiem un nesteidzīgajiem būs ļoti grūti [..]”.
2016. gadā mēs nekur neaizbraucām, bet 2024. gada 14. novembrī Facebook parādījās ieraksts “Ļoti pasīvi aicinām ceļabiedrus braucienam uz Balkāniem no 25. decembra līdz… nez, kādiem agriem desmitajiem janvāra datumiem varbūt? Meklējam līdzbraucējus [..]”
Abi aicinājumi aprakstīja prasības ceļabiedriem, kuras pārsteidzošā kārtā izrādījās visai līdzīgas, un ceļabiedrus mēs tā arī nedabūjām, bet pārsteigti par to nebijām, bet uz Balkāniem tomēr aizbraucām. Divatā. Un varbūt arī labi, ka tā.
2015. gadu es sagaidīju spēlējot Fallout 2, bet Regita pasākumā Gorā. Lai neatkārtotos konflikti ģimenē, man nebūtu pusnaktī jādzert šampānietis, jāēd rasolu un jāsveic tuviniekus, bet Regitai būtu iespēja, kaut arī dīvaini, bet svinēt konvencionālus svētkus, 2016. gadu sagaidījām Viļņā, un kopš tā laika 31. decembrī mājās vairs neesam palikuši. Ja nekur tālu netiekam, aizbraucam pirms paša Jaungada, bet citādi cenšamies doties projām uzreiz pēc Ziemassvētkiem. Tā arī šoreiz. 24. decembrī nosvinējām svētkus ar ģimeni, arī 25. decembrī pabrokastojām ar tuviniekiem, un devāmies projām.
25. decembris (trešdiena)
Ceļā laidāmies pēc vieniem pēcpusdienā. Gribējām aizbraukt pēc iespējas tālu, un lai garais ceļš pārlieku nenogurdinātu, nolēmām laiku pa laikam apstāties. Pirmā pietura bija Daugavpilī, Vienības laukumā uzmetām aci tam, kā izskatās pilsētas galvenā egle. Secinājuši, ka Ziemassvētku noformējums Daugavpilī ir vēl nožēlojamāks, nekā Rēzeknē, nolēmām nekavēties, un devāmies tālāk. Utenā uzpildījāmies, un pēc septiņiem bijām Marijampolē. Cerējām paēst tradicionālo šampinjonu zupu no maizes podiņiem, bet restorānu, kuru atcerējāmies no iepriekšējiem apmeklējumiem, neatradām. Izstaigājuši pilsētas organizāciju Ziemassvētku eglīšu ekspozīciju, devāmies tālāk – uz Poliju. No idejas doties līdz Lodzai atteicāmies, bet deviņos apstājāmies uz naktsmieru Lomžā. Lodzā bijām sarunājuši tikties ar Joannu, manu kolēģi no Varšavas universitātes, kura mums izrādītu pilsētas interesantākās vietas, taču nolēmām, ka tikšanos būs jāatliek, jo tad mēs zaudētu vismaz pusi no gaišā dienas laika, turklāt, 27. decembrī mums ir jābūt Vīnē, kur Media Markt’ā jāizņem robots–putekļusūcējs (Latvijā šis modelis nav pieejams, bet arī kad bija, tas bija par ceturtdaļu dārgāks, pat ja nebrauktu garām, brauciens uz Vīni būtu pilnīgi atmaksājies).
Vakarā pirmo reizi izstaigājām Lomžu. Pilsētā ir daža tīri jauka septiņdesmito – astoņdesmito gadu arhitektūra, taču kopumā pilsēta ļoti neizteiksmīga un neraisa itin nekādas emocijas.
26. decembris (ceturtdiena)
Bijām nolēmuši nebraukt uz Lodzu, un braucot uz Austriju, tā nebūt ne obligāti ir pa ceļam. Bet, tā kā braucām bez navigācijas, kādā brīdī tomēr nogriezos Lodzas virzienā, tāpēc nolēmām, ka ir jāapskata pilsētas rajons, kuru savulaik bija ieteikusi Joanna – vieta, kur simetriski sastopas astoņi ceļi – Nowosolna. Es labi apzinājos, ka no drona to nevarēs redzēt tik pat perfekti, kā kartē, taču tik un tā pacēlu dronu, nedaudz pārkāpu likumu paceļoties augstāk, nekā drīkstēja, taču dabūju tīri labu krustojuma bildi. Novosolnā iegājām baznīcā – ļoti moderna, diezgan interesanta, un nedaudz izgājām pagalmus, taču interesantākais mūs sagaidīja, kad nolēmām doties projām. Izrādījās, ka no stāvvietas tikt uz ielas nemaz tik viegli nav, jo mēs neatradām nekādu veidu, kā saprast, kam ir priekšroka. Uz galvenās ielas bija luksofors, uz dažām ielām bija ceļazīmes, mašīnas brauca no visiem virzieniem un, šķiet, ne tikai mēs nevarējām saprast, kad drīkst braukt, taču beigu galā aiztaisīju acis un uzspiedu gāzi… Šķiet, ka kāds asi sabremzējās, noteikti bija tādi, kas nolamājās, bet mēs tikām uz galvenās ielas, un varējām turpināt ceļu… līdz Jasna Gorai Čenstohovā.
Izrādījās, ka Čenstohovā mēs ar Regitu kopā nemaz neesam bijuši, un es šeit pēdējoreiz biju 2006. gadā. Apstaigājām ap un iekš baznīcu, cilvēku bija ļoti daudz – šodien ir Otrie Ziemassvētki un pastāvīgi notiek mises. Tad atcerējos, ka iepriekš Regita, šķiet, Atlas Obscurā bija pamanījusi informāciju, ka Čenstohovā ir lielākā pāvesta skulptūra pasaulē. Tādu šovu mēs palaist garām nevarējām, tādēļ devāmies meklēt. Pirmkārt, pārsteigums jau bija tas, ka Čenstohova arī kā pilsēta ir diezgan interesanta, un Jasna Gora nebūt nav vienīgais, ka pilsētā ir apskates cienīgs. Diezgan jauks arī pilsētas centrs. Bet nu, lai tiktu pie pāvesta kādā brīdī mums bija jābrauc pa pavisam šauru ieliņu, bez maz pa cilvēku pagalmiem. Regita lasīja par to, kā no stāvvietas tikt pie pāvesta. Ceļa galā nācās konstatēt, ka tālāk braukt nav iespējams, un no šejienes ceļš būs jāturpina kājām, un te mēs pagriezām galvas, un piedzīvojām šoku. Tieši mums priekšā slējās kaut kas vārdos neaprakstāms. Stiklašķiedras pāvesta skulptūru uzstādīja stiklašķiedras dinozauru skulptūru ražotājs kādreizējā pasaules baznīcu modeļu parkā, pateicībā par bērna izglābšanos no noslīkšanas Bosnijā. Uzņēmējs bija pārliecināts, ka viņa slīkstošo bērnu izglāba personīgi Jānis Pāvils II. Jāsaka, ka šī bezgaumība sniedzas pāri kiča līmenim kaut kādā pilnīgi jaunā dimensijā. Vēlāk apbraucām apkārt kalnam no otras puses, un apskatījām miniatūru parku. Visas miniatūras ir izdemolētas un daļēji vai pilnībā iznīcinātas, un parks, kopā ar šeit atrodošos kempingu, pamests. Bez mums tur bija ukraiņu kompānija, kas jūsmoja par manu dronu, un vēlāk parādījās vēl kāda kompānija.
Tālāk devāmies uz Čehiju. Pa ceļam runājāmies par to, ka būtu jauki, ja Ostravā vecās rūpnīcu teritorijas revitalizētu, ka tās ir vienīgais, kas šajā pilsētā patiešām ir intersants un uzmanības cienīgs. Regita kaut ko fonā lasīja telefonā un pēkšņi uzdūrās ziņai par to, ka patiešām – kāda no dzelzs ieguves rūpnīcām ir pielāgota kultūras dzīvei un pieejama. Protams, ka ko tādu mēs laist garām nekādi nevarējām, tādēļ, neskatoties uz to, ka jau bija tumšs, devāmies apskatīt bijušo rūpnīcu, kura pat tumsā izrādījās grandioza. Ja pēc iepriekšējā Ostravas apmeklējuma bijām nolēmuši šajā pilsētā neatgriezties, tagad skaidri zinām, ka ļoti gribam šo redzēt gaismā. Ja skati ir tik episki tumsā, tad kā tad ir gaismā?
Pārnakšņot nolēmām kādā ciemā aiz Brno – Pasohlávky, no kura līdz Vīnei palika pavisam netāls ceļš, tādēļ rīt jau dienas pirmajā pusē būsim galā. Vakariņās bija līdzpaņemtā nūdeļu zupa ar gaļas konserviem. Esam nolēmuši pēc iespējas taupīt naudu uz ēdienu, iesim ēst laukā Balkānos, kur ēdienam būtu jābūt lētam un garšīgam. Ēšana mašīnā un viesnīcās arī ļauj ietaupīt diezgan daudz laika, jo nav lieki jāstājas.
27. decembris (piektdiena)
Vīnē iebraucām jau ap desmitiem un vienpadsmitos jau staigājāmies burvīgajā parkā pie Otto Vāgnerkirhes ar aiz kokiem un krūmiem paslēpušos burvīgu Vīnes panorāmu. Es septembrī biju atnācis uz šejieni kājām, bet Regita toreiz nebija, un gribēju parādīt šo burvīgo vietu, pastaigām noteikti vienu no patīkamākajām Vīnē. Apskatījuši Vāgnerkirhi, devāmies uz Wortubakirche, pie kuras bijām 2022. gada aprīli, bet toreiz bija nakts un sniegputenis, un gribējās šo grandiozo brutālisma celtni redzēt saules gaismā, taču tā ir diezgan tālu no centra un septembrī laiku līdz šejienei atbraukt neatradām. Baznīca patiešām grandioza, un ja man būtu jāliek redzēto brutālisma ēku tops, tad šī ēka, ja ne trijniekā, tad pieciniekā noteikti būtu. Un no drona, ar pilsētu fonā, tā izskatījās vēl jo interesantāka. Starp citu, baznīca šajā vietā uzcelta tādēļ, ka Otrā pasaules kara laikā šeit atradās nocietinājumi un bunkuri (kuri daļēji saglabājušies arī šodien), un ar šo celtni gribēja iemūžināt atmiņu par šo vietu un varbūt nedaudz pagaišināt grāsas… vai ēka šeit iederas – 100%, vai tā mazina drūmo iespaidu, kuru atstāj šī vieta… es tā nedomāju…
Jau iepriekš rakstīju, ka uz Vīni braucām uz veikalu, tad no Votrūbakirhes devāmies meklēt veikalu. Ka adresi esmu ievadījis nepareizi, pirmā saprata Regita, kad izbraucām pie Karlskirhes un veikals izrādījās gandrīz pie pašas Belvēderes. Izvēlēties veikalu Vīnes centrā es nevarēju, tāpēc iebraukuši veikala stāvvietā, konstatējām, ka esam zaudējuši 40 minūtes. Toties izbraucām caur centru un redzējām daļu no mums mīļajiem Vīnes objektiem. Pareizais veikals bija pašā Vīnes nomalē. Ātri tikām pie mūsu robota, kurš aizņēma teju visu bagāžas nodalījumu, kā dēļ daļu no mūsu visai apjomīgās bagāžas nācās pārlikt uz salonu. Vēlreiz nopriecājāmies, ka braucam divatā.
Septembrī palika neizņemts karodziņš kapsētā ar daiļrunīgo nosaukumu “Friedhow der Namenlosen”, kurā XIX gs. apbedīja neatpazītos cilvēkus, ievērojama daļa no kuriem tika atrasti noslīkuši Donavā. Kā jau plānots, tā bija pavisam netālu no veikala, un izrādījās pavisam neliela – apmēram 10×15 metri, un diezgan labi organizēta, taču piebraukšana tai bija visai… neviennozīmīga. Nācās braukt zem zīmēm, kuras aizliedza iebraukšanu rūpniecības teritorijā. Nesaktoties uz savu īpatnējo atrašanās vietu, kapsētā bez mums bija vēl pārītis un puisis ar velosipēdu, kurš sēdēja lotosa pozā uz uzbēruma un skatījās uz mums, izbiedējot Regitu.
Kad nu visas mūsu misijas Vīnē bija izpildītas, jau bija pāri par diviem pēcpusdienā. Devāmies tālāk uz Ungāriju. Jādomā, ka mēs tomēr nebraucām pa vēsturisko Vīnes – Budapeštas ceļu, kurš impērijas laikā varēja būt viens no nozīmīgākajiem ceļiem valstī. Nu, par to spriežu pēc tā, ka ceļš, lai arī vienmēr bija asfaltēts, taču brīžiem sašaurinājās tiktāl, ka lai palaistu pretim braucošo mašīnu, bija abiem jānobrauc no ceļa. Braucot pa šo te šauro ceļu pa Austriju un baudot pefektos, decembra beigām neraksturīgos laikapstākļus, ar Regitu ironizējām, ka gan jau pārbaucot robežu saulainā diena pēkšņi apmāksies, sāksies lietus vai sniegs, apkārt gaudos vilki, bet ceļš pārvērtīsies neizbraucamos dubļos. Tas mūs sagatavoja robežai, kura patiešām bija ļoti izteikta. Robežkontroles punkta nebija, taču iebraucot Ungārijā jau tā šaurais ceļš sašaurinājās vēl vairāk un parādījās bedres, turklāt, patiešām pazuda saules gaisma. Nē, debesis neapmācās, bet Ungārijas daļā sākās augstu, biezu koku aleja, tāpēc patiešām bija sajūta, kā iebraucot garu valstībā. Vēlāk izbraucām uz labas ātrgaitas šosejas ar nodalītām joslām, taču pirmais iespaids bija visai episks.
Braucot garām Pápa, iebraucām uzpildīt degvielu, iegājām veikalā un Regita kādā kioskā nopirka skursteņkūku. Uz šo brīdi jau abi braucām istabas čībās, tad nu bija jauki staigāt pa veikalu mājas čībās. Vēlāk to darīsim vēl ne vienreiz vien – katru reizi, kad laukā nebūs dubļi vai būs slinkums vilkt zābakus. Izbraucām cauri Veszprém, taču nevienu iemeslu apstāties un pastaigāties neieraudzījām, bet 1911. gadā būvētais, kādreiz 5000 hektārus lielās militārās pilsētas komandpunkts, izrādījās kaut kas, ko mēs gaidījuši nebijām. Braucām pa pilnīgi garlaicīgām ielām ar paneļmājām, kamēr nogriezāmies kādā vārtrūmē un pēkšņi mūsu auto tālās gaismas lukturi izgaismojās pasaku spoku pili. Šāds bija pirmais iespaids. Nolikuši mašīnu nolēmām paložņāt apkārt. Tāpat – čībās, jo nevarējām iedomāties, ka ne tikai tiksim iekšā, bet būs iespēja izstaigāt visus grandiozās celtnes spārnus un iekšpagalmu. Vasarā šāda nakts ložņāšana pa nepazīstamas milzonīgas ēkas drupām varētu būt neomulīga, jo vieta bija kā radīta skvoteriem, taču šajā gadalaikā tas bija pilnīgi ok. Lai arī visa veida militārisms mani neuzrunā, taču ļoti uzrunā arhitektūra un pagājušās godības fiksēšana, un šī ēka noteikti bija izdarītā līkuma vērta.
Nakšņojām kādā vietā, kura pēc plānojuma (braucot) atgādināja jebkuru piejūras kūrorta pilsētu, ar taisnajām paralēlajām ielām, kad pilnīgi ar visiem saviem sestās maņas jutekļiem jūti, ka tur – aiz tās mājas, ir okeāns… nu, vai vismaz ezers.. vai dīķis. Bet IR. Jā, mēs zinājām, ka paliekam pie Balatona ezera, bet bijām pārliecināti, ka nelielā miestā. Izrādījās, ka tā ir Balatona ezera galvaspilsēta – Siófok. Nu… to mēs uzzināsim rītdien. Bet šodien nolēmām dažādības pēc neēst viesnīcas numuriņā, bet gan iziet laukā, tuvumā bija restorāns. Tā gan izrādījās kļūda, jo izrādījās, ka šajā pārpildītajā restorānā bija Francijas Vidusjūras kūrorta cienīgas cenas. Paņēmu frī kartupeļu porciju, bet Regita kādu no ungāru zupiņām, un samaksājām, šķiet, vairāk, kā visās pārējās vietās, kur gadījās ēst ceļojuma laikā.
28. decembris (sestdiena)
No rīta aiz savas istabiņas durvīm atradām piekārtu groziņu ar vienkāršām brokastīm, kuru paņēmām līdzi, jo ātras brokastis jau bijām paēduši no līdzpaņemtā. Es izpakoju robotu un izmetām laukā robota kastes, tādējādi nedaudz atbrīvojot vietu mašīnā. Regita gribēja tikt pie ezera, bet izrādījās, ka pie ezera praktiski nekur piebraukt nevar. Tad nu nolēmām aizbraukt līdz centram, kad izrādījās, ka pilsēta ir visai liela, un centrs ir tipiska kūrorta centrs. Centrā staigāties nepalikām, bet otrreiz mēģinājām piekļūt ezeram, un šoreiz tas izdevās, iebraucām kādas viesnīcas pagalmā. Jā, ezers liels. Ļoti liels, un pilns ar ūdensputniem.
Vienīgā pilsēta, kuru bijām nolēmuši mērķtiecīgi apmeklēt Ungārijā, bija Pécs – piektā lielākā pilsēta valstī, savu vēsturi skaita no II gs. pirms Kristus un ir Ungārijas vecākās universitātes mājvieta. Braucot uz centru jau sākām domāt, ka varbūt arī šajā pilsētā stāsties nemaz nav vērts, turklāt, mums pagāja vismaz pusstunda, kamēr izcīnījām vietu stāvvietā. Bet, tālāk viss izrādījās krietni interesantāk. Pecs ir pilsēta, kurā sastopas katolicisms, pareizticība un islāms. Un tas ir redzams ne tikai dievnamos, bet arī arhitektūrā. Kaut gan visskaļāk kliedz ēkas, kura, šķiet, celtas deviņdesmitajos gados un divtūkstošo gadu sākumā – tas, ko Latvijā mēs ar Regitu saucam par kosmiskajiem deviņdesmitajiem, bet ungāru izpildījumā. Bezgaumības līmenis, kurš pie mums tuvojas kičam, bet Ungārijā to ir pārliecinoši sasniedzis. Kopumā, pilsēta jauka, bet ne īpaši interesanta. Mana atziņa par pilsētu, esot tur, bija “Jūtams senatnīgums, kaut arī ne īpaši sens, un tā dīvainā sajūta, kad katrs nams atsevišķi glīts, bet kad skatās uz visu kopā, pilsēta šķiet diezgan neglīta.”
Pēc visa šī dīvainā skaistuma, devāmies tālāk – šķērsot Horvātiju, lai nonāktu Serbijā. Pa ceļam kādā pilētelē ar nosaukumu Beremend uzmanību piesaistīja oriģināls un glīti izpildīts murālis ar peldētājiem, un drīz vien jau iebraucām Horvātijā. Pēdējā posmā brauciens pa Ungāriju bija visai glīts, uz visām pusēm, cik vien stiepās skats, sniedzās līdzenumi, un šķiet, ka visas šīs nepārskatāmās stepes tiek izmantotas zemkopības vajadzībām. Neiedomājami. Ainava īpaši nemainījās arī iebraucot Horvātijā. Nedaudz pamainījās apbūve mazpilsētās un kļuva saprotamāki teksti uz izkārtnēm, bet ainava palika tā pati. Kamēr nenonācām līdz Donavai. Pilsēta, kurā bija tilts uz Serbiju – Batina, atradās stāvā kalnā, no kura pavērās skats uz Serbijas mežiem un laukiem, bet kalna augstākajā vietā bija piemineklis padomju cīnītājiem, kārtējā “родина-мать”, kuru netrūkst nevienā bijušā sociālisma bloka valstī. Mēs stāvējām un raudzījāmies uz Serbiju bronzas kareivju un lielgabalu aplenkumā, bet no otra krasta skanēja šāvieni. Vai mēs patiešām gribam braukt uz Serbiju, kas mūsu stereotipos maz ar ko atšķiras no stereotipiskās Putina Krievijas? Nu bet protams, ka gribam!
Tilts bija garš un noslēdzās ar Serbijas robežu, kuru šķērsojām ātri, viegli un bez aizķeršanās. Un iebraucām zemē, kuru neformāli dēvē par Liberland. Formāli neformāli šī zeme vienlaicīgi pieder gan Horvātijai, gan Serbijai, vai nepieder nevienam. Lieta tāda, ka Horvātija ar Serbiju nav līdz galam vienojušās pēc kāda principa tiek nosprausta robeža – pēc Donavas, vai pēc kaut kāda kadastra. Un tad nu sanāk, ka zemes, uz kurām pretendē Horvātija, de facto atrodas Serbijas teritorijā. Ir pat izveidojusies virtuāla valsts Liberland, kas dala pilsonību šajās strīdu teritorijās. Jāsaka, ka kaut arī teritorija kopā sanāk diezgan ievērojama, tās ir purvainas un grūti pieejamas, mežiem aizaugušas vietas, kur praktiski neviens nedzīvo.
Pirmais Serbijas ciems, kuram braucām cauri, izskatījās precīzi tāds, kādu mēs iedomājāmies rurālo Serbiju. Apmēram tā, kā izskatās nelielas apdzīvotas vietas Kaļiņingradas apgabalā vai kādi Baltkrievijas miesti. Skumjs, noplucis, uzraksti kirilicā, cilvēki ir laukā no mājām, runājas bariņos, pastaigājas, bet ģērbušies nevīžīgi un izskatās visai nabadzīgi. Toties pirmā lielā pilsēta – Sombor, lika mums apstāties un to izstaigāt. Šajā pilsētā pamatpopulāciju, spriežot pēc visa, sastāda horvāti, kirilica jau parādās samērā reti, pilsēta glīta, sakopta, ar skaistu gan vēsturisko, gan XX gadsimta otrās puses arhitektūru. Modernas autobusu pieturas, sakārtota velo infrastruktūra un satiksmes organizācija, bet nedaudz mulsināja publiski uzstādītais gaisa kvalitātes monitoringa ekrāns, kurš nerādīja neko labu, un, protams, neiztrūka veikalu izkārtnes a ļa iz 90-jiem, un citi tradicionāli elementi, kuri atgādināja, ka mēs tomēr esam ex Austrumu bloka valstī, nevis pieklājīgā Centrāleiropā.
Regitai ļoti patīk dažāda veida peldes, tāpēc būt ģeotermālo avotu zemē un to neizmantot mēs nevarējām, tādēļ devāmies uz Serbijas populārāko karsto avotu vietu Бачка Топола. Šeit jau atkal bija nebeidzamas stepes, bet piebraukšana valsts populārākajam termālo ūdeņu kūrortam bija pa grants ceļu, kaut gan lielais placis, kuru varētu dēvēt par stāvvietu, neskatoties uz samērā vēlo stundu (tas bija pēc četriem, saule jau laidās rietā), bija visai pilns. Cena par apmeklējumu bija 5€ skaidrā naudā – tas ir, tieši tik daudz, cik mums bija līdzi skaidrā naudā (jā, visās ex-Dienvidslāvijas valstīs un Albānijā gandrīz visur var norēķināties eiro, un tirgotāji ņem pretī eiro ļoti labprāt, pat īpaši stipri neuzskrūvējot konvertēšanas procentus).
Kamēr Regitai turpinājās “pičiņu–pačiņu” karstajos proletāriešu sēravotos, es devos pastaigā. Tuvojoties SPA, pamanīju miglā vientuļu kapliču ar kapiem, kas izskatījās ārkārtīgi gleznaini un nedaudz spokaini, tad turp arī veda mans ceļš. Mazliet mulsināja kaut kur dzirdamās skaņas, kas sākumā atgādināja dzīvnieku brēkšanu lopkautuvē, vēlāk gateri, bet pēc kādas pusotras stundas, kilometra pusotra attālumā attapos pie pagalma, kurā dzīvojās zosis. Tās tad arī radīja šo brēku, kas, nu jau tumšajā, tik pat kā tukšajā ciemā, miglas vāliem veļoties, radīja ne pavisam omulīgu sajūtu. Līdz baznīciņai tiku un izstaigāju kapus, tad nolēmu apskatīt arī ciemu, apejot to no otras puses. Interesanti, ka visām mājām ir augsti žogi, māju logi, kuri vērsti uz ielu, aizslēģoti vai cieši aizvilkti aizkariem vai žalūzijām, uz pagalmu logi ir vaļā, bet katras mājas viena siena ir cita pagalma siena, tad šajā sienā parasti ir viens vai divi nelieli, arī aizslēģoti lodziņi. Pagalmos var dzirdēt kā rotaļājas bērni, runājas sievas, dara smagos mājas darbus vīri, bet ielas ir tukšas. Izejot teju visu ciemu, satiku vien vienu vīrieti gados, un kad beidzot izgāju ciema centrā jau pie lielās baznīcas un veikala/vietējā kroga, šeit gan bija nedaudz vairāk tautas. Tā kā laika līdz norunātajām peldes beigām vēl bija daudz, nolēmu neiet atpakaļ pa ceļu, kuru ja ne zināju, bet nojautu, bet pamēģināt iziet pa otru pusi. Izgāju jau laukā no ciema, tumsā un miglā orientējoties pēc tā, ka esmu uz ceļa. Un kādā brīdī caur miglu saskatīju SPA aprises un izgāju gandrīz pie pašas mašīnas. Biju galā krietni agrāk par norunāto laiku, bet nepagāja ne desmit minūtes, kad arī Regita jau bija klāt un dalījās pieredzētajā dīvainajā dienvidslāvu SPA centrā.
Naktsmājas uz divām naktīm norezervējām pašā Belgradas centrā, jūgendstila stilā iekārtotā dzīvoklī ar logu vitrāžām. Bija jau samērā vēls, bet nolēmām tomēr izbraukt caur Novi Sad – vienu no lielākajām Serbijas pilsētām. Nolemt nolēmām, un izbraucām arī, taču vietu, kur nolikt mašīnu, neatradām. Gandrīz izbraucām uz gājēju ielas, sapratām, ka pie tādas transporta intensitātes un stāvvietu pārpildījuma, šajā pilsētā, kura, vismaz braucot, nebūt nelikās interesanta, pavadīt laika vairāk, nekā jau esam pavadījuši, galīgi nav vērts.
Belgradā iebraucām ap astoņiem vakarā un ja līdz centram tikām bez piedzīvojumiem, tad centrā piedzīvojām piedzīvojumus. Pēc Sombor un ceļa līdz šim, mums bija palicis ļoti labs priekšstats gan par Serbiju kā tādu, gan par braukšanas kultūru, bet Belgradā viss bija citādāk. Protams, ka pie dzīvokļa auto atstāt nevarēja (kaut gan bija atzīmēts, ka ir stāvvieta). Auto varēja atstāt stāvvietā netālu no dzīvokļa, vecpilsēta pašā centrā. Lai tiktu līdz ielai, uz kuras atradās stāvvieta, nācās piedzīvot, piemēram, ka braucot stāvā kalnā pa slidenu bruģi pa vienvirziena ielu, kur abās pusēs novietotas mašīnas un vietas paliek tikai, lai uzmanīgi pabrauktu tām garām, pēkšņi no kalna diezgan lielā ātrumā brauc lejā auto, pastāvīgi mirkšķinot ar tālajām gaismām, aicinot palaist. Aiz mums jau arī mašīnu rinda. Tad nu visa kolonna stūmās atpakaļ, lai palaistu steidzīgo pārkāpēju, kurš, spriežot pēc pastāvīgas signalizēšanas, nebija apmierināts ar to, cik ātri notiek šis process. Šis nebūt nebija pēdējais šāds starpgadījums mūsu Balkānu tūrē, bet kā pirmā, bija īpaši emocionāli piesātināts. Kad nonācām uz ielas, kur bija autostāvvieta, uz tās bija pamatīgs sastrēgums abos virzienos, lai iegrieztos, bija jāšķērso pretējā virziena josla, bet stāvvietā centās kāds iebraukt no labās joslas, un viņu nelaida… un man nācās gaidīt, izraisot vēl lielāku sastrēgumu… pēc minūtēm piecām, kad nolēmu, ka nu jau ar mani tūlīt nāks izrēķināties “Balkan style”, es padevos, un aizbraucu tālāk, ar mērķi uztaisīt vēl vienu apli. Aplis atkal sanāca visai sāpīgs un ilgs, bet kādā brīdī vienojāmies, ka Regita aizies uz stāvvietu un sarunās, ka mūs ielaiž, lai kad tikšu līdz stāvvietai, varētu pēc iespējas netraucēti iebraukt iekšā. Tas izdevās, Regitai patiešām izdevās sarunāt, kaut gan, kā izrādījās, auto ļauj novietot tikai tiem, kam ir mēneša abonements. Izkāpis no aiz stūres, es nolādēju mirkli, kad pieņēmu lēmumu un pierunāju Regitu uz Balkāniem braukt ar auto. Es neesmu labs šoferis un jau braukšana Rīgā man izraisa stresu, tāpēc nereti Rīgā pie stūres laižu Regitu. Rīgai līdz šim līmenim ir visai tāls ceļš ejams… vai arī noiets prom no tā.
Dzīvoklis izrādījās pie pašas stāvvietas pa taisno, taču apkārt bija žogs un tad nu bija jānoiet prāvs gabals. Izejot uz ielas, kur bija mūsu dzīvoklis, mūs sagaidīja čigānu pūtēju ansamblis ar Bella ciao, kas bija diezgan jauki un atgādināja Emira Kusturicas filmas… bet drīz sekoja arī Bregoviča gabali, kas atmosfēru, papildus piedzīvotajam šaurajās vecpilsētas ielās, vēl vairāk ievirzīja Kusturicas filmu visumā. Bet, tas nebūt nebija viss. Mēs meklējām māju, kurā ir mūsu smalkais jūgendstila dzīvoklis, bet vajadzīgajā adresē bija veca, ļoti prasta un ļoti noplukusi mājele. Izrādījās, ka noplukusī mājele arī ir mūsu super smalkais dzīvoklis ar podiņkrāsnīm un logu vitrāžām… kuras skatās uz pagalma pusi. Viesistabas/guļamistabas logi izgāja uz ielu ar Bella ciao, un tajos nekādu vitrāžu nebija.
Izgājām sameklēt, kur paēst, bet izrādījās, ka centrā gandrīz visi restorāni ir tikai ar rezervācijām vai arī ir pārpildīti. Beigās nolēmām, ka pasūtīsim ēdienu ar piegādi un paēdīsim dzīvoklī. Pūtēju/bungotāju orķestris jau nebija viens, tie bija kādi trīs, un ļoti aktīvi uzmācās visiem garāmgājējiem, cenšoties iepūst ar trombonu garāmgājējiem ausī, acīmredzot, cerībā, ka par tādu žestu dabūs naudiņas… vai arī šādi sodot par to, ka iet garām un naudiņas nedod… Šajā laikā jau sakustējās neliela aizdoma, ka orķestri, kas radīja noskaņu sākumā, kādā brīdī nesanāk sākt gaužām nemīlēt.
No kāda restorāna pasūtījām tradicionālo ēdienu plati, paēdām ne īpaši garšīgas vakariņas, un kad sākām domāt par naktsmieru, sapratām, ka naktsmiera nebūs. Sākumā cerējām, ka balagāns beigsies līdz pusnaktij, tad – ka līdz vieniem… Bella ciao beidzās ap četriem no rīta. Nedaudz glāba austiņas ar trokšņu slāpēšanu, taču pilnībā arī tās netika galā, arī ar uzliktu balto troksni, bet, tā kā pārsvarā guļam uz sāna, tad pagriežoties uz sāniem, ar ausi piespiežoties spilvenam, trokšņu slāpēšana izbeidzas pavisam. Šī bija mokoša nakts.
29. decembris (svētdiena)
Pēc mokošās nakts pienāca svētdienas rīts. Belgradai bija jāpiedāvā kas ļoti īpašs, lai atsvērtu vakardienas satiksmes stresu un nakts eksekūciju. Un, pasteidzoties notikumiem priekšā, pateiksim, ka nē, Belgrada netika galā ar uzdevumu un man šī pilsēta nu ir sarakstā “vairs nebraukt bez īpašas vajadzības”. Regitai ļoti patika Novi Beograd jeb Jaunās Belgradas rajons ar dažnedažādu sociālisma arhitektūru. Piekrītu, jauki, bet ir Ungārijas pilsētas, ir Vīne, ir daudzas citas vietas, kur to var baudīt, un tāpēc nav jābrauc uz Bella ciao un satiksmes murgu.
Izgājuši svētdienā Belgras ielās, vispirms izstaigājām Belgradas tirgu, kuru deviņdesmito sajūtas ziņā varētu apskaust ne tikai Rēzeknes Džetas tirgus, bet pat Prāgas Kolbenova tirgus, atskaitot to, ka “krāmu” tiešā nozīmē tur nebija. Devāmies apskatīt centru, bet centrālo laukumu tā arī neatradām. Nu, tas ir, atradām, taču tas ir tik ļoti neizteiksmīgs, ka var teikt, ka pilsētai centrālā laukuma nav. Šajā te centrālajā laukumā centrālo vietu aizņem uzraksts, ka vienīgā tauta Balkānos, kas cietusi no genocīda, ir serbi.
Centrs mums ātri apnika, šķiet, ka mēs uzķērām galveno domu, un gribējās ātrāk no šejienes projām. Belgradas centrā ir daudz labas arhitektūras, taču bijusi ļoti vāja pilsētplānošana. Mēs redzam līdzīgas ēkas, kā varētu redzēt Vīnē vai Briselē, vēl vairāk tādu, kas līdzinās Zagrebai, līdzīgus risinājumus, kā skaistākajās Eiropas galvaspilsētās, taču tas viss rada neizsakāmi drūmu noskaņu. Ēkas ir pārāk saspiestas kopā, pārāk masīvas, pārāk augstas, pārāk tumšos toņos, pārāk nolaistas, un kopējā sajūta ir visai depresīva. Turklāt, ja līdz šim man likās, ka nav iespējams sacensties ar Zagrebu zūdošā jūgendstila apjoma un grafiti laukuma uz fasādes kvadrātmetru laukumu attiecības ziņā, izrādās, ka var. Jā, Belgradā jūgends nav vadošais stils un šo punktu mēs varam izlaist, bet grafiti… viss centrs izskatās pēc viena milzīga Amerikas geto. Ja ir plakne, tad uz tās ir kas uzzīmēts, uzkrāsots, un ja mēs esam pieraduši, ka jauniešu pulcēšanās vietās uz fasādēm parādās pārsvarā tāgi, tad šeit tāgi ir mazākumā. Pārsvarā ir naratīvi, vēstījumi, reklāmas, politiski vēstījumi, sludinājumi, filosofiskas atziņas, u.c. informācija, retāk – zīmējumi. Uz visa šī fona tāgi pazūd un nav jūtami. Mēs ejam garām ampīra stila ēkai ar varetu, skaistu, ļoti poraina smilšakmens rustu, uz kura uzpūsts stencils par kāda komiķa uzstāšanos mēnesi atpakaļ. Ažūru jūgendstila fasādi izdaiļo ziņa par pazudušu puiku, bet uz tilta laiduma visā garumā uz karoga krāsu fona stāv uzraksts “Kad karaspēks atgriezīsies Kosovā”.
Garastāvokli nedaudz uzlaboja fenomens, kuram bijām liecinieki dodoties pāri tiltam pār Donavu – Pa krastmalu maratonu skrēja 3000 salaveči. Sireālisms in it’s best!
Pārdonava izrādījās jau modernāka un gaišāka, bet šosejas mežonīgi platas un nepārejamas. Nami gan pēdējās desmitgadēs celti, gan pagājušā gadsimta sešdesmitajos – astoņdesmitajos gados būvēti. Auto joprojām daudz un stāvvietās tukšas vietas tik pat kā neredz, taču šeit aktīvs sabiedriskais transports. Grafiti nekur nepazuda, taču tā kā brīvās vietas daudz, tik traki acīs nekrīt. Un gandrīz vai pirmā lieta, ko pamanījām, ka apbūves kvartāli pakļaujas labajām apkaimju ierīkošanas praksēm un pat kādā brīdī sākām saskatīt līdzību ar Vīnes sociālo namu apkaimēm. No otras puses, mūs pārsteidza tas, cik garlaicīgi un… slikti izskatās salīdzinoši moderni nami, kuru būvniecībā, turklāt izmantots plašs būvmateriālu spektrs un dažādi vizuālie elementi. Rasējumā šīm daudzdzīvokļu mājām būtu jāizskatās ļoti labi, bet pilsētvidē tās izskatās nožēlojamāk par noplukušākajām “hruščovkām”.
Pabāzām degunu vienā no modernākajām pareizticīgo baznīcām, kādās esam bijuši. Betona arhitektūra pareizticīgo baznīcā un ļoti, ļoti daudz dabīgās gaismas izskatās ļoti labi.
“Televizormāja” gandrīz kļuva par to “īpašo”, ka varētu atsvērt visas vakardienas un nakts mocības. Absolūti grandioza struktūra, un ļoti intersanta. Es tajā pat kaut ko no organiskās arhitektūras saskatīju. Ļoti interesants projekts. Viens no tiem stāstiem, ko negribētu redzēt savā pilsētā, bet pati doma, ka kaut kas tāds kaut kur pastāv, liek sirsniņai sisties straujāk. Jāsaka, ka arī bez “televizormājas” Belgradai ir pietiekoši daudz, ko piedāvāt no interesantas sociālisma arhitektūras. Mūsu mērķis bija Novi Beograd, līdz kuram bija gana tāls ceļš ejams.
Pa ceļam redzējām gana daudz interesanta gan arhitektūras ziņā, gan arī no vietējās dzīves, piemēram, tas, kā Bregovičs tēlo savās filmās čigānu dzīvi, ir aptuveni tas, ko Belgradā var redzēt uz ielas. Cilvēki dzīvo dažādos nostūros, pat parkos, krūmos ieaugušās pussabrukušās būdās, ar velosipēdu ved kaut kur salasītus koku vai stapekņu zarus kurināšanai. Veselas jaunu, modīgi ģērbušos jauniešu komandas no atkritumu konteineriem vāc laukā kartonus un krauj no motobloka uztaisītā traktorā ar kravaskasti, čigāni akrobāti uz ielām rāda trikus un vāc ziedojumus, citi mazgā mašīnām logus, tirgo puķes vai kādas nevajadzīgas lietiņas, bērni un vecas sievietes ubago. Un… kas ir šajā visā interesantākais – cilvēki patiešām regulāri dod naudu. Vai nu tāpēc, ka tā pieņemts, vai baidoties no “ļaunās acs” vai fiziskas kaitniecības, nezinu…
Jaunā Belgrada Regitu ļoti iepriecināja. Svaigie rajoni, lai arī uz visa Belgradas kopējā noplukuma fona izskatās ļoti labi, tomēr ne ar ko daudz neatšķiras no tādiem visur citur. Bet sociālisma kvartāli gan izrādījās diezgan īpaši. Labākajās tradīcijās kvartāli būvēts kā pilnvērtīgi mikrorajoni – ar vienādā vai līdzīgā stilā ieturētām daudzstāvu mājām, skolām un bērnudārziem, tirgu, veikaliem, kafejnīcām, parkiem un atpūtas vietām. Bet pats rajons stiepjas gar Donavu, gar kuru ierīkots, kaut arī ne īpaši moderns un labi uzturēts, patīkams un ļoti apmeklēts parks.
Donavā, čupiņās sastūmušās, mājiņas uz plostiem, tā saucamie “splavovi”. Daļa no tām ir dzīvojamās mājas, bet citas aktuālas vasaras sezonā, kad Donava pievelk gan vietējos iedzīvotājus, gan tūristus – šajās mājās ir restrāni, diskotēkas un citas izklaides. Jāsaka gan, ka visi splavovi, ko redzējām, izskatījās visai skumji un vairāk atgādināja Kusturicas filmās redzētos, nevis smalkas un un elegantas mītnes un izklaides vietas.
Pēc visa dabas un arhitektūras skaistuma nolēmām atgriezties Belgradā, kaut gan Regita, šķiet, būtu vēl kādu dienu šeit labprāt pavadījusi. Mocīja izsalkums, tāpēc pa ceļam iegājām kādā picērijā, kura gan bija drausmīgi piepīpēta, un tā kā šajā valstī un iestādēm, kur būtu aizliegts smēķēt, nav jācer, citur meklēt nemēģinājām, bet uz manu jautājumu vai ir nesmēķētāju daļa, viesmīle izskatījās ļoti pārsteigta. Var jau būt, ka tā bija valodas barjera, bet spriežot pēc visa, patiešām cilvēks nesaprata kādēļ picērijā būtu jābūt nesmēķētāju daļai. Kamēr gaidījām pasūtījumu, vērojām, kā desmitgadīgs puika spēlē šahu ar pieaugušiem vīriešiem. Atkal kaut kas kinematogrāfisks.
Kamēr tikām līdz centram, saule jau bija norietējusi, bet tornī, kurš bija redzams teju no visām vietām pilsētā, kas kalpoja par milzīgu monitoru, izgaismojās krāsu spektrs un milzīgs uzraksts “No signal”. Eh, Belgrada Tu esi tik eksotiska, man Tevis netrūks.
Centrā iegājām katedrālē, kura izskatījās pēc katoļu, bet bija pareizticīgo, nedaudz pastaigājām pa cietoksni, un nonācām atpakaļ vecpilsētā, kur jau atkal sākās Bella ciao. Ansambļi sacentās skaļumā un meistarībā, un dažreiz, kamēr vieni spēlēja, otri stāvēja un klausījās, bet citreiz centās viens otru pārspēlēt. Un ja kāds garāmgājējs izrādījaa lielāku uzmanību par notiekošo, viņš bija nolemts. Esmu pārliecināts, ka šādam nelaimīgajam orķestris, kā vadātājs, visu nakti staigāja līdzi, plēšot bungādiņas un izsūcot naudu.
Nakts koncertēšana turpinājās līdz puspieciem rītā.
30. decembris (pirmdiena)
Belgradā Regita vēl gribēja apskatīt dažas ēkas, bet es gribēju tikt projām. Jāsaka, ka gala rezultātā izvēlējos nepareizu maršrutu, kā rezultātā Regitai sanāca apskatīt teju visu, ko viņa gribēja redzēt, bet no Belgradas mēs braucām laukā vairākas stundas.
Mēs devāmies uz Niš, vienu no lielākajām Serbijas pilsētām. Ciemā Gorni Matejevac pie Niš atrodas kāda XI gadsimta sākuma baznīciņa, kuru vietējie sauc par Latīņu baznīcu. XVI gadsimtā šeit esot kalpojuši katoļi no Dubrovnika. Baznīciņa jauka un romantiska, turklāt, izrādījās neaizslēgta. Ceļš līdz tai arī romantisks, kārtējo reizi nožēloju, ka mums nav “džips”. Bet, XI gadsimta baznīcas mēs redzējuši esam, bet etnogrāfija ir interesantāka. Kapsētā pie baznīcas uz krustiem un pieminekļiem piederīgie bija sasējuši baltus lakatus, un salikuši ēdienu ar šķīvjiem un galda piederumiem. Tas ir visu dvēseļu dienas (Zadušnice) ziedojums mirušajiem, kad uz kapiem tiek likti tradicionālie ēdieni un vīns. Visu dvēseļu dienu svin četrreiz gadā un šķīvji, kurus mēs redzējām, bija uzlikti 2. novembrī. Tas nav biežs skats un pilsētas kapos ko tādu redzēt nebūtu iespējams, labākajā gadījumā ēdienu noliek tāpat uz kapa vai uz speciāla galdiņa blakus. Taču, dažviet laukos vēl ir saglabājusies pilnvērtīga dvēseļu mielošanas tradīcija. Pareizticīgā baznīca šīs prakses īpaši nenosodot, bet, skaidrs, ka arī neatbalsta.
Mūsu centieni Niš centrā pamest mašīnu un apiet pāris kvartālus nevainagojās panākumiem, izbraucot visu centru vairākas reizes, izstāvot vairākus sastrēgumus, un neredzot neko īpaši aci piesaistošu, devāmies uz Bubanj parku, kur Otrā pasaules kara laikā atradās koncentrācijas nometne. Bubanj atrodas Niš nomalē, taču ceļš uz to izrādījās visai ilgs un sarežģīts. Pilsētā sastrēgumi veidojās gan no pilnīgi nejēdzīgi organizētās satiksmes organizācijas, gan no tā, ka vietējie iemācījušies to apiet, tā, jauns, spīdīgs un liels BMW, kas stāvēja aiz manis, nolēma apbraukt sastrēgumu… pa pretējās joslas trotuāru. Un to izdarīja. Protams, šādā veidā vēl vairāk pasliktinot kopējo situāciju un stāvēšanas laiku. 230 kilometru posmā starp Belgradu un Niš, uz diezgan labas maksas šosejas ar nodalītām joslām viena mašīna dega, bet divas bija svaigi iebraukušas grāvī ceļa malā. Braukšanas kultūra šeit ir specifiska.
Pirmā doma, nonākot Bubanj, bija “oho, tas taču pilnībā nokopēts no Salaspils”. Taču tā nav. Salaspils memoriālu atklāja 1967. gadā – četrus gadus pēc Bubaņas. Es neizslēdzu varbūtību, ka Salaspils projektētāju komanda nebija redzējusi Bubanj, līdzīgu sociālisma periodam raksturīgu monumentālismu var redzēt daudzviet un pilnīgi pieļauju, ka izteiktā līdzība ir tikai un vienīgi sakritība. Un… jā… ja Salaspils memoriāls attēlo ciešanas, tad Bubaņas memoriāls triec dūres pret debesīm. Šķiet, ka abi šie memoriāli ļoti labi raksturo mentalitāšu atšķirību starp latviešiem un serbiem.
Pametot Serbiju, padalīsimies ar dažiem novērojumiem, kuriem neatradās vieta mūsu ikdienas piedzīvojumos. Pirmkārt, protams, Balkānu jautājums. Mēs zinām, ka bijusī Dienvidslāvija bija pulvera muca, bet Bross Tito bija nepārspējams diplomāts, kuram izdevās nepieļaut tās eksloziju. Pēc Tito nāves nebija jāgaida ilgi, kamēr Dienvidslāvijas federācija sāka brukt kopā, paņemot sev milzīgu skaitu cilvēku dzīvību, turklāt, pie reizes sasmērējot sejas gan NATO, gan ANO. Valstij izdevās aiziet ar blīkšķi, kurš Eiropā atbalsojas vēl šodien. Tāds vispārīgais uzskats par Dienvidslāvijas kariem no 1991. līdz 1995. gadam (patiesībā, līdz 1999. gadam), ir ka pie visa bija vainīgi serbi, kuri nežēlīgi izrēķinājās ar visiem atšķirīgajiem etnosiem un reliģiskajām grupām. Serbi, protams, izdarīja visu, lai nopelnītu šādu reputāciju, bet skumjā patiesība ir tāda, ka Balkānu konfliktos vispār ir ļoti grūti kādu nosaukt par cietēju vai labo pusi un citu par agresoru un slikto pusi. Jā, serbi iniciēja daudzas nejaukas lietas un Srebrenicu vēsture tiem nepiedos. Noziegumi pret cilvēcību Srebrenicā bija tik drausmīgi, ka sabiedrības apziņā pilnībā izdzēsās no atmiņas etniskās tīrīšanas Horvātijā un Bosnijā… 1991. gadā Horvātijas bruņotie spēki nogalināja vairākus simtus serbu Vukovarā, 1995. gadā Krajinā horvāti nogalināja un lika pamest mājas tūkstošiem serbu iedzīvotāju, nodedzinot veselus ciemus. Tajā pašā 1995. gadā Markales slaktiņā bosnieši slepkavoja serbus līdzīgi, kā Srebrenicā serbi bosniešus. 1998. un 1999. gadā norisinājās Kosovas karš, kura laikā albāņi izcēlās ar īpašu nežēlību pret vietējiem serbiem, kad tika nežēlīgi noslepkavoti, izvaroti, spīdzināti un padzīti tūkstošiem serbu. Pareizticīgie serbi ar lielu aizrautību slepkavoja musulmaņus bosniešus un albāņus, dažreiz arī katoļus horvātus. Un konflikts nebūt nesākās 1991. gadā. Šīs kalniešu kaimiņu attiecības veidojušās gadsimtu gaitā jau kopš viduslaikiem un šīs tautas jau vēsturē zināmas ar savu kaimiņmīlestību. Jo vairāk pārsteidz tas, ka tāda valsts, kā Dienvidslāvija, vispār spēja rasties un tik ilgi pastāvēt. Un mani šajā stāstā šausmina tikai viens apstāklis – vairums no tiem, kuri piedalījās šajās zvērībās, vēl nav veci sagrabējuši, nevarīgi veterāni, kādus mēs esam pieraduši redzēt t.s. “Tēvijas kara” veterānus, no kuriem nu jau vairs nekāda ļaunuma nevar būt, bet šodien vispār vairums no tiem jau zemes klēpī. Cilvēki, kuri skatoties otram acīs, spieda gaili, šodien iet uz birojiem, uz rūpnīcām, audzina mazbērnus, stāsta stāstus, audzina vērtības…
Mani Serbijā pārsteidza tas, ka ir ļoti daudz latīņu šrifta publiskās vietās, un pat oficiālās norādēs, izkārtnēs, u.c. Serbiem ir no krieviem nedaudz atšķirīgs kirilicas alfabēts, un, izmantojot to, ka gan jau ne serbi, ne horvāti nelasa latviešu valodā un tik mazus un neapmeklētus blogus, paskaidrošu, ka atsevišķi serbu un horvātu valodas sāk izdalīt tikai šodien un tas ir politkorekts žests. Valodas atšķiras pavisam niecīgi, un liekākā atšķirība ir tā, ka serbi raksta kirilicā, bet horvāti izmanto latīņu alfabētu. Kad Horvātija centās iziet no Dienvidslāvijas sastāva, tie pacēla jautājumu par to, ka viņiem ir sava valoda. Kopš tā laika serbu valoda latinicā ir horvātu valoda, bet horvātu valoda kirilicā – serbu valoda, pārējais ir nianses.
Serbijā valda diezgan aktīva nostāja pret Eiropas Savienību un NATO. Pēdējiem viņi atceras 1999. gadu, kad NATO 78 dienas bombardēja Serbiju. Šodien NATO atbalstītāju skaits Serbijā ir ap 20%. Eiropas Savienībā gribētu iestāteis apmēram puse, bet tad viņi vairs nevarēs atgriezties Kosovā, un tā ir problēma. Kopumā, pēc attīstības līmeņa valsts izskatās pēc Ukrainas un šķiet dīvaini, ka šāda valsts varētu pretendēt uz iestāšanos ES, bet no otras puses, pietiek atcerēties, kā izskatījās Latvija, kad stājās Eiropas Savienībā. Ja izdosies atdzesēt karstās galvas un par prioritāti kļūs ekonomiskās iespējas, domāju, ka nepaies nemaz ilgs laiks, un Serbija būs ES. Vai uz viņu pēc tam būs interesanti braukt… gan jau, ka būs, bet lielu daļu savas brutālās estētikas tā noteikti zaudēs.
Pusčetros pēcpusdienā mēs nonācām uz, kā to šodien ir politkorekti un pareizi saukt, Ziemeļmaķedonijas robežas. Robeža izcēlās ar garu rindu, kura uz priekšu kustējās gaužām lēni, un ar apkārt klaiņojošajiem suņiem un čigāniem, kur lūdza dāvanas. Suņus saskaitījām vismaz piecus, bet tas bija vienlaicīgi redzamo suņu skaits, ņemot vērā, ka visi pieci bija identiski, neizslēdzu varbūtību, ka viņu bija daudz vairāk. Čigānu varēja būt vairāk un tie bija atšķirīgi. Tie, kas dāvanas nedeva (kā mēs), izpelnījās dusmīgus skatienus, vārdus, lāstus un apspļaudītas mašīnas. Kad kļuva skaidrs, ka robežas šķērsošana ievilksies, mašīnas rindā sāka taurēt. Un, ak, brīnums, rinda sāka kustēties uz priekšu. Taču, mēs nopriecājāmies par ātru.
Braucot uz Serbiju, jau pie pašas robežas uzzinājām, ka nokļūšanai valstī ir vajadzīga atsevišķa civiltiesiskā apdrošināšana, jo mūsējā OCTA nedarbojas. Uz robežas mums to neviens neprasīja, tāpēc par to pilnīgi aizmirsām. Uz Maķedonijas robežas mums apdrošināšanu paprasīja. Kad izrādījās, ka mums tādas nav, robežsargs paņēma mūsu pases un aizsūtīja taisīt apdrošināšanu. Apdrošināšanu varēja nopirkt par vietējām naudiņām vai par eiro, bet tikai skaidrā naudā. Apdrošināšana uz divām nedēļām maksāja 50€, uz īsāku laiku to dabūt nevarēja. Nu, un lai tiktu pie naudas, mūs sūtīja uz uzpildes staciju. Tā nu mēs, bez pasēm, devāmies iekšā valstī meklēt naudu. Naudu patiešām atradām, nobraukuši kilometrus trīsdesmit. Un tad izrādījās, ka mēs nezinām, kā tikt atpakaļ uz robežu, bet interneta mums nav un dīvainā kārtā arī “oflaina” kartēs neviens Maķedoniju ielādēt nebija iedomājies. Tā nu pēc ilgas braukāšanas, jau pa tumsu mēs atgriezāmies uz robežas, tikām pie dārgās apdrošināšanas, pie pasēm un varējām doties uz Skopji.
Skopjē bijām noīrējuši dzīvokli pilsētas nomalē, šķiet, 25. stāvā, ar skatu uz visu pilsētu. Tas bija paliels komplekss ar četriem torņiem, vecākais no kuriem bija nodots ekspluatācijām pirms četriem gadiem, tajā mēs arī dzīvojām, un pēdējais vēl nebija nodots. Kompleksam bija pazemes stāvvieta, peldbaseins, sporta zāle un viss kas cits, kas piedienas šādiem kompleksiem, bet… ļoti daudz kas jau ir nolietojies, salauzts, sabojāts, apzīmēts, sienu paneļos ir plaisas, dzīvoklis arī, lai arī moderni iekārtots, pēc nolietojuma pakāpes izskatās, kā vismaz desmit gadus vecs dzīvoklis. Bet, skats bija labs. Visu vakaru skatījāmies kā deg pilsēta. Nu… izskatījās, ka deg pilsēta. Kādā vietā cēlās vismaz kvartālu plats dūmu stabs. Tā tas turpināja celties visu nakti un arī nākamajā rītā. Iespējams, ka tomēr tā bija kāda liela termo centrāle.
Jā, kas ir jāpiemin – maķedonieši tiešām tic, ka tie – vēsturiskie maķedonieši, ar Filipu un Aleksandru, viņiem patiešām ir radniecīgi, ka no tās pat tautas vien cēlušies. Es negribēju apbēdināt mūsu dzīvokļa saimnieku, tādēļ neizstāstīju, ka Prāgas kultūra, ar kuru saistāmi slāvu tautu pirmsākumi, pastāvēja aptuveni starp 400. un 700. gadu. Aleksandrs nomira 700 gadus pirms slāvu rašanās. Nu, un runājot par maķedoniešiem, nekādi nevar nepacelt Balkānu konfliktu jautājumu. Šeit taču visiem ir kādi konflikti ar kaimiņiem, vai tad maķedonieši būs izņēmums? Nebūt ne! Maķedonijai nācās mainīt konstitūciju un valsts nosaukumu, jo Grieķi bez maz bija gatavi ievest karafloti valstī, kura pasludināja sevi par varenās Maķedonijas mantinieci. Tagad valsts saucas Ziemeļmaķedonija, bet 14,5 metrus augstais karavīrs zirgā uz 10 metrus augstā postamenta Skopjes centrā nav nekāds Maķedonijas Aleksandrs, bet gan… “karavīrs zirgā”. Un laukuma pretējā daļā, otrpus upei stāvošais Filips arī nav nekāds Filips… nu, jūs sapratāt… politika… Ar Grieķiem atrisināts, jēj, tagad var stāties Eiropas Savienībā, celt ekonomiku un darīt visādas foršas lietas, vai ne? Kā nu ne tā… Savu galvu pacēla kaut kāda mistiska pārpratuma rezultātā ES iekļuvušie bulgāri. Nelaime tāda, ka Maķedonijas Aleksandra pēcnācēji izrādījās bulgāri…. nu, tas ir, maķedonieši, protams, bet runā bulgāru valodā, svin bulgāru svētkus, godina bulgāru tradīcijas, un pat galvenie nacionālie varoņi ir bulgāru… un, principā, ja ne ģeogrāfiskā atrašanās vieta, tad atšķirības starp vieniem un otriem būtu ar lupu jāmeklē… nu, tā tika uzskatīts līdz XIX gadsimtam, bet tad kāds valodnieks pēkšņi pamanīja, ka daži vārdi skan citādāk, un ir pāris vārdi, kuri pavisam atšķirīgi… ak, šis burvīgais XIX gadsimts, nāciju veidošanās laiks… Bet ar visu var sadzīvot, vai tad nu vienīgie maķedonieši sapratuši savu īpašo lomu vēsturē? Piemērus nav tālu jāmeklē. Viss jau bija mierīgi, kamēr 2020. gadā Bulgārija neuzlika veto Ziemeļmaķedonijas uzņemšanai Eiropas Savienībā. Ko tad neiecietīgie bulgāri prasa no Filipa slavas gaismas apstarotajiem? Pirmkārt, lai maķedonieši atzītu savas bulgāru saknes un izbeigtu mācību literatūrā, medijos un publiskajā diskursā pret bulgāriem vērsto retoriku. Nu un pie reizes būtu labi atzīt bulgāru minoritātes tiesības valstī un atzīt vienlīdzīgas bulgāru tiesības. Un, pēc idejas, maķedoniešiem atkal ir jāmaina konstitūcija. Maķedoniešu priekšā ir Izvēle starp ekonomisko izaugsmi un citām ES ņammām un nacionālo lepnumu un izdomātās varonīgās vēstures dzēšanu, un šī izvēle nebūt nav viegla. Kuram gan būtu? Mēs taču arī visiem spēkiem turamies pie izdomātajiem 700 verdzības gadiem un citām svētām muļķībām. Līdz šim maķedoņieši ir gājuši kompromisa ceļu, bet cik ilgi tā var turpināt?!
Gulta bija mīksta un 25. stāvā bija kapa klusums. Beidzot.
31. decembris (otrdiena)
Pirms doties apskatīt Skopji, pilsētu, ņirgāšanos par kuru, domāju, ir dzirdējis ikviens, nedaudz izstāstīsim tās priekšvēsturi. Varbūt tad kļūs saprotamāks, kāpēc pilsēta–parodija kļuva par vienu no interesantākajām vietām, ko apmeklējām šī brauciena laikā.
Līdz Pirmajam pasaules karam patreizējā Maķedonijas teritorija atradās Osmaņu impērijas sastāvā. Nacionālais sastāvs bija raibs, Skopjē XX gadsimta sākumā dzīvoja ap 30 tūkstošiem iedzīvotāju – maķedonieši ar bulgāriem, albāņi, turki, ebreji, čigāni, serbi un vēl pa drusciņai no visa kā. Tas labi atspoguļojas arī vecākajā arhitektūras slānī, kaut gan zināmas iezīmes redzamas arī jaunākā apbūvē. Pēc kara Maķedonija nonāca Serbu, horvātu un slovēņu karalistē. Vairums turku un albāņu pēc kara emigrēja, bet to vietā valsts politikas rezultātā nāca serbi. Spēcīga kopiena bija šepardiem ebrejiem, kuri šeit dzīvoja kopš XV gadsimta un to rokās bija ievērojams skaits biznesu pilsētā. Otrā pasaules kara laikā Skopji okupēcija Bulgārija un vairumu no 3300 pilsētas ebrejiem likvidēja Treblinkas koncentrācijas nometnē. Pēc kara izveidojās Dienvidslāvijas federācija, kurā Skopje kļuva par Maķedonijas galvaspilsētu. Aizsākās strauja industrializācija un ja pirms kara pilsētā bija ap 40 tūkstošiem iedzīvotāju, tad līdz astoņdesmitajiem gadiem iedzīvotāju skaits desmitkāršojās, no kuriem vairumu sastāda maķedonieši un albāņi (šodien – ap 23%).
1963. gadā pilsēta piedzīvoja stipru zemestrīci, kuras rezultātā tika nopostīts 80% no visas pilsētas apbūves. Tobrīd pasaule sadevās rokās, lai palīdzētu pilsētai atdzimt un pie pilsētas plāna japāņu arhitekta Kenzo Tange vadībā strādāja arhitekti teju no visas pasaules. 1965. gadā Tange izstrādāja ģenerālplānu “Nākotnes pilsēta”, kurš apvienoja brutālisma un metabolisma arhitektūras stilus. Tange bija viens no galvenajiem pēdējā ideologiem, un Skopje kļuva par pirmo pilsētu, kur tas tika ieviests. Metabolisma pamatā ir gatavie celtniecības elementi, ēkas tiek būvētas no moduļiem, kuri laika gaitā var tikt pievienoti vai nojaukti, turklāt, metabolismu raksturo mega–struktūras. “Nākotnes pilsētai” tika piešķirts lineārs plānojums: pilsēta tika organizēta ap galvenajām centra asīm, stiepjoties no dzelzceļa stacijas uz pilsētas centru. Pilsētai bjia pilsētas siena (Gradski Zid) un pilsētas vārti (Gradska Porta). Sienu veidoja “dzīvojamais mūris” – brutālisma stilā būvētas dzīvokļu augstceltnes, kuras ieskauj centru. Pilsētas vārtus bija jāveido transporta un tirdzniecības mezglam pie dzelzceļa stacijas (realizēts tikai daļēji). Centrā izvietojās valdības nami, tirdzniecības centri, publiskās telpas un kultūras iestādes.
Bet… par brutālisma arhitektūru papriecāties var katrs (nezinu, vai ir cilvēki, kuri spēj būt vienaldzīgi pret šo arhitektūras virzienu), bet nebūt ne katrs ir gatavs dzīvot megalītisku betona formu aplenkumā. Jo īpaši, ja tavs ciltstēvs ir Filips un dvēsele kliedz pēc klasiskām vērtībām. Maķedonijas un pilsētas ierēdņi ilgi domāja, kādā veidā samazināt brutālisma arhitektūras baudītāju tūristu plūsmu un atrada elegantu risinājumu, kuru nosauca “Skopje 2014”. Pirms desmit gadiem pilsēta nolēma mainīt pret sevi attieksmi no vispārējas apbrīnas uz vispārēju izsmieklu. Kāds tad bija plāns? Ļoti vienkārši – nojauksim betona namus un vietā uzcelsim putuplasta namus. Burtiski… Jau augstāk minēju, ka metabolisma stila pamatā bija ideja, ka ēkas ir relatīvi vienkārši demontējamas pa moduļiem. Tad nu skopieši sāka demontēt brutālisma celtnes, bet vietā būvēt neoklasicisma stila mega celtnes. Bet, tā kā marmors, granīts un citi klasicisma stilam piedienoši materiāli ir mežonīgi dārgi, bet viena paša piecu metru rādiusa kolonna maksā kā kosmiskais kuģis, bet viņas vajag daudz, turklāt, modernās celtniecības tehnoloģijas neprasa kolonnu balstus, maķedonieši, kā to pilnīgi netīšām konstatēju, būvē visus smukumelementus no putuplasta. Bet, varonība un klasicisma laikmets nav tikai tempļos ar kolonnām, vajag arī daudz pliku cilvēku skulptūru. Nu, pliki cilvēki ir klasicisma laikmets, Aleksandrs tomēr dzīvoja jau pārejas periodā uz hellēnisma laikmetu, turklāt, pilsētā ir daudz musulmaņu, un islāmā “awrah” neļauj demonstrēt kailumu, tāpēc skulptūras pilnīgi mierīgi var būt arī apģērbtas, bet tām ir jābūt varonīgām. Un tās ir! Līst uz postamentiem, lai pārbaudītu, vai arī skulptūras ir no plastmasas vai stiklašķiedras, es neriskēju, bet esmu gandrīz drošs, ka ir. Kā tad citādi nepilnu 15 gadu laikā varētu uzbliezt vairāk par 100 skulptūrām, daļa no kurām ir visai palielas.
Jāsaka, ka ja mērķis bija samazināt vai palielināt tūristu skaitu, īpaši nenostrādāja, tūristu plūsma (līdz kovidam) saglabājās diezgan nemainīga.
Tā kā atradāmies ārpus pilsētas centra, protams, ka bija jāsāk ar pilsētas vārtiem. Atbraucām uz vietu, kas bija apzīmēta kā centrālā dzelzceļa stacija, bet staciju neatradām. Nu, t.i., neatradām konvencionālu dzelzceļa staciju. Tā izrādījās iebūvēta dzelzceļa pārvadā. Šodien diezgan pamesta būve visai skumjā stāvoklī. Izstaigājām iekštelpas, kuras izskatījās pēc pirms 30 gadiem pamesta padomju kantora. Bet pati struktūra iespaidīga.
No šejienes devāmies uz centru, un tur jau vairs nesmieties nebija iespējams. Garām braucām dažām iespaidīgām ēkām vēl pēc 1965. gada plāna celtām, bet centrs izskatījās pēc ar antīko Grieķiju apsēsta arhitekta projektētas Disnejlendas. Visur marmors, kolonnas, pilastri, balustrādes, portiki, antablementi, frīzes, un kad tās nav drupas vai rekonstrukcijas, bet gan arhitektūra ar nopietnu sejas izteiksmi, tad skatoties uz to nopietnu sejas izteiksmi nu nekādi nav iespējams saglabāt. Beidzot es sapratu, kāpēc pat cilvēki, kuriem “arhitektūra” saistās tikai ar kaitinošu tantiņu būvvaldē, kura prasa arvien jaunus un jaunus, nevienam nevajadzīgus papīrus, lai uzliktu vienu vienīgu parakstu, smejas balsī stāstot par Skopji. Un… ja šeit nebūtu saglabājies sešdesmito gadu arhitektūras slānis, mēs būtu sēdušies mašīnā un braukuši prom.
Bet, izejot no centrālā laukuma, mēs sastopamies ar to, par ko Skopji varētu iemīlēt. Un tas nebūt nav tikai brutālisms, šeit ir jūgends, modernisms, funkcionālisms un daudz kas cits. Skopjē ir dzimusi māte Terēze, un viņas māju noteikti ir vērts aiziet aplūkot. Iekšā var arī neiet, bet pati arhitektūra ir burvīga. Vispār, māte Terēze ir ļoti nozīmīga figūra arī Albānijā un Kosovā, un ar viņu mēs sastapsimies vēl ne vienreiz vien.
Ja jārunā par spēcīgākajiem iespaidiem Skopjē, tad tie noteikti ir brutālisma stilā būvētais pasts un universitāte. Nu jau vairs, šķiet, tik pat kā nelieltotā pasta ēka mūs apbūra tiktāl, ka mēs ložņājām apkārt, un cik bija iespējams, arī iekšā, vairāk par pusstundu. Tā kā neesmu arhitekts un man nav atbilstošās vārdnīcas, tad aprakstīt to nevarēšu, tas ir jāredz.
Pēc pasta izmetām vēl pāris riņķus pa centru, un devāmies uz Grand bazaar. Bazaar patiešām ir grand, un ieejot tajā, ir sajūta, it kā iekāptu teleportā un izkāptu laukā kādā tuvo austrumu mazpilsētā. Vienīgi tirgus paviljoni jau vairs nebūt neatgādina mazpilsētu, tie ir nepārskatāmi, pilni ar augļiem, dārzeņiem, olām, rīsiem, riekstiem, u.c. Tāpat, no maisiem šeit tirgo arī tabaku, ko nekad iepriekš nebiju redzējis. Mēs nevarējām neizmantot, ka esam turku pasaulē, tāpēc bija jāiet ēst. Paēdām lēti un garšīgi, bet galvenais, ka pirmo reizi kopš Ziemeļkipras, tiku pie īsta turku čaj.
Es jau domāju par došanos tālāk, bet Regita gribēja redzēt universitāti, un es ļoti priecājos, ka viņa mani pierunāja. Un šeit mēs perfekti redzējām ko nozīmē moduļi metabolisma arhitektūrā. Universitāte ir milzīga, un visa sastāv no visdažādāko formu un izmēru moduļiem, kuri saplūst kopā, veidojot kaut ko absolūti neaprakstāmu. Iekšpusē pārsteidzoši gaišs, ko nebūt negaidi ieejot betona blāķī, un telpas organizētas visai interesanti. Apmaldīties var un tas ir diezgan neizbēgami, turklāt, tā kā ārējai formai ir priekšroka pret iekštelpu, ir daudz dažādu strupceļu, spraugu, šauru un nekādā veidā neizmantojamu telpu, kuras radušās, radot iespaidīgu ārējo formu. Taču, kopumā sajūta ļoti laba. Izstaigājām divas fakultātes no… daudz. Starp citu, vakar rakstot par dzīvokli, minēju, ka daudz kas ir izdemolēts, universitātes sporta zālei bija durvīs caurums un arī viss izdemolēts, kaut gan, spriežot pēc visa, universitāte ir dzīva un darbojas. Tuvākajā pilsētas centram galā jau tiek celts korpuss neoklasicisma stilā ar kupolu, taču izskatās, ka celtniecība ir apstājusies. Ceru, ka viņiem nepietiks naudas to pabeigt. Universitāte ir perfekta tādā formā, kādā tā ir šobrīd. Un… jā, aprakstīt es to nespētu. Tas ir kā mēģināt aprakstīt Gaudi Sagrada Família – no es posibile.
Braucot no Skopjes, nolēmām iebraukt vēl vienā objektā, kas bija ārpus pilsētas, bet ēka daļēji celta brutālisma ctilā – ūdensvadu uzturētāju ēka. Ja tā būtu bijusi vienīgā šāda tipa ēka Skopjē, mēs būtu sajūsmā, bet uz pārējā fona tā stipri neizcēlās. Interesanti, ka, līdzīgi, kā citviet Skopjē, viss bija vaļā un mēs gandrīz brīvi izstaigājām. Iekšā nekā stipri interesanta nebija. Pēc interjera tā ir tipiska deviņdesmito gadu kantoru ēka, kādu arī Latvijā netrūkst, ar to vien atšķirību, ka tai bija stiklots iekšpagalms, kurš kādreiz kalpojis par oranžēriju, bet šodien aizlaists.
Uz Kosovas robežas mums gāja raiti. Apdrošināšanu varēja apmaksāt ar karti un tā nebija dārga, turklāt, noskaidrojās, ka Kosovā nacionālā valūta ir eiro. Ļoti patīkami. Ceļojot pa šīm valstīm, mēs izjūtam īpašu mīlestību pret Eiropas Savienību un eiro valūtu.
Nobeidzot par Ziemeļmaķedoniju, jāizstāsta mūsu nelielais valodas piedzīvojums. Ir tā, ka mēs saprotam diezgan daudz no tā, ko runā cilvēki Horvātijā un Serbijā, ar mūsu krievu un poļu, un nedaudz senkrievu un baznīcslāvu valodu zināšanām pietiek, lai varētu samērā labi saprast rakstīto tekstu un spētu komunicēt. Un, mēs bez vajadzības nemokām cilvēkus, cenšoties ar tiem runāt angļu valodā, bet mokām cilvēkus ar miksli, kas sastāv no poļu valodas ar krievu, baznīcslāvu un to vārdu, kurus droši zinām serbu–horvātu valodā, sajaukuma. Un parasti tas kaut cik strādā. Bet, ne Maķedonijā. Mēs nebijām iedziļinājušies, pēc kā izklausās maķedoniešu valoda, un tas noveda pie pāris kurioziem. Kad gribējām uz ielas nopirkt grāmatas par arhitektūru, vīri ilgi klausījās, un tad pateica, ka grib uzminēt, kādā valodā Regita runā. “Poļu? Es zināju, tā ir poļu!” Otrā reizē klausītāja nebija tik iecietīga – Regita centās nopirkt bureku, ko arī mēģināja nokomunicēt pārdevējai, kura izskatījās un uzvedās identiski mūsu padomju laika “laipnajām” pārdevējām, kādas joprojām vairumā varam vērot Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas laukos un mazpilsētās. Pārdevēja vairākas reizes pārprasīja, tad kļuva dusmīga, kaut ko uzbļāva. Tav vēl. Visbeidzot pajautāja “du ju andestend ingliš? zen pliz spik ingliš!”. Maķedoniešu/bulgāru valoda ir ĻOTI atšķirīga no serbu/horvātu valodas. Arī lasot mēs saprotam ļoti maz. Šis starpgadījums pārliecināja mūs pēc iespējas runāt angļu valodā, un mēģināt sarunāt “vietējā” valodā, tikai gadījumos, kad vietējie galīgi angļu valodu nesaprot.
Ceļš līdz Prištinai bija miglā tīts. Pilsēta izrādījās relatīvi neliela un satiksme vienkārša – caur pilsētu iet viena trase. Mēs bijām paņēmuši viesnīcu nedaudz prom no centra, kas pēc kartes bija pavisam pilsētas nomale. Iečekojušies viesnīcā jautājām kā aiziet uz pilsētu, un recepcijas puiši vienbalsīgi paskaidroja, ka tas nav iespējams. Ar mašīnu līdz centram ir 15–20 minūtes, bet kājām tur tikt nevar. Atceroties Serbijas piedzīvojumus ar stāvvietām, turklāt, ņemot vērā, ka šodien Jaungada nakts, nolēmām, ka tomēr riskēsim iet kājām. Ko arī paziņojām apjukušajiem recepcionistiem.
Un… šeit mums ir vieta kontekstuālai atkāpei. Kosovas vārdu, šķiet, šodien ir dzirdējis katrs. Lielākoties saistībā ar to, ka reģions ir kā karsts kartupelis, bet tam visam, protams, kā jau Balkānos, ir gara priekšvēsture… kura sākās 1389. gada 28. jūnijā. Šajā dienā notika kauja uz Kosovas lauka, tobrīd – Serbijas karalistes teritorijā, kurā serbi cīnījās pret osmaņiem. Turki centās pakļaut serbus, bet pēdējos šāda perspektīva neuzrunāja, tādēļ serbi stājās pretī. Šajā kaujā īsti uzvarētāja nebija, turklāt, gāja bojā gan sultāns, gan Serbijas karalistes valdnieks, kurš vadīja kauju. Līdzīgi, kā katrs latvietis un lietuvietis kopš bērnudārza zina Saules kaujas, katrs polis – Grunvaldes kaujas, bet katrs krievs – Ledus kaujas datumu, tāpat, katrs Balkānu iedzīvotājs atceras Kosovas lauka kauju. Un, līdzīgi, kā visas iepriekšējās simboliskās kaujas, arī svarīgākā serbu kauja itin neko neizšķīra, bet Osmaņu impērija beigu galā tomēr pakļāva serbu zemes. Bet, simbols palika. 28. jūnijs ir nacionālā brīvdiena Serbijā, bet to svin arī Melnkalnē, Maķedonijā un Kosovā. Taču, kas interesanti, tad Kosovā šodien šim datumam ir pilnīgi pretēja nozīme, nekā Serbijā. Ja serbi atceras pretošanos turkiem, tad Kosovas albāņi atceras… pareizi – pretošanos serbiem. Pastāv pat viedokļi, ka tieši ar Kosovas kaujas piemiņu saistītu notikumu rezultātā gan sabruka Dienvidslāvija, gan izcēlās Dienvidslāvijas karš. Tātad, Kosova ir svarīga. Un, rakstot par Serbiju jau minēju, ka serbi naktīs nevar mierīgi gulēt, tie grozās gultā, svīst, un sapņo, kā serbu tanki iebrauc Prištinā un atbrīvo blakus Prištinai esošo Kosovas lauku no okupantiem. Bet nu, esam nedaudz novirzījušies no tēmas par Kosovas vēsturi, par Kosovas lauku parunāsim rīt, bet tagad atgriežamies viduslaikos.
Kosovas teritorija nonāca Serbijas karalistes sastāvā jau XII gadsimtā, bet XIV gadsimtā šī teritorija bija stipri integrēta karalistē. Šajā laikā Kosovas teritorijā atradās daudzi nozīmīgi klosteri un Pečas patriarhija, karalistes galvenais reliģiskais orgāns. Kosovas teritorija, kopā ar lielāko daļu Serbijas, pilnībā nonāca Osmaņu kontrolē 1450. gados, bet turpināja atrasties Serbijas kultūrtelpā. Šeit turpināja atrasties arī patriarhija. Turku valdīšanas laikā pareizticīgos Kosovas serbus pakāpeniski aizstāja musulmaņi albāņi, kļūstot par majoritāti reģionā. Tā tas turpinājās līdz 1913. gadam, kad Balkānu karu laikā Kosovā norisinājās ļoti aktīva karadarbība, bet karu rezultātā izveidojās Serbijas karaliste, kuras sastāvā nonāca arī Kosova. Tikai sociālistiskās Dienvidslāvijas laikā Kosova tika atzīta par autonomu reģionu Serbu tautas republikas sastāvā. Diezgan izteikta autonomija pastāvēja līdz 1989. gadam, kad ilgstošu konfliktu starp albāņiem un serbu minoritāti rezultātā Slobodans Miloševičs, aizstāvot etniskos serbus, atsauca autonomiju, nododot Kosovu pilnīgā Serbijas kontrolē. Protams, ka šāds notikumu pavērsiens nebūt neiepriecināja albāņus. Neapmierinātība pieauga un deviņdesmito gadu nogalē Kosovas atbrīvošanas armijas un Serbijas bruņoto spēku sadursmju rezultātā izcēlās Kosovas karš, kuram pieskārāmies, kad stāstīju par Serbijas vēsturi. Pēc tam, kad ilgstošas NATO Serbijas bombardēšanas rezultātā karš tika pārtraukts, Kosovu sāka pārvaldīt Apvienoto Nāciju administrācija, bet 2008. gadā Kosova pasludināja neatkarību no Serbijas. Uzminiet, kuras valstis neatzina Kosovas neatkarību? Tieši tā – Serbija, Krievija, Ķīna un vēl pāris valstis ar imperiālistiskiem nolūkiem vai ekonomiskām atkarībām. Serbijai Kosovas zaudēšana ir sāpīga, jo, neskatoties uz to, ka kartē tā ir perifērija, vēsturiski tā 600 gadus ir bijusi Serbijas sirds, gan reliģiskā, gan nacionlā lepnuma (Kosovas kauja) ziņā, gan tādēļ, ka Kosovas robežas, nedaudz abstrahējoties, patiešām atgādina sirds formu. Bet šodien Serbi Kosovā sastāda tikai 5% – 10% no visiem iedzīvotājiem, un Kosova iet diezgan atšķirīgu attīstības ceļu, kā Serbija. Es ticu, ka Kosova varētu nonākt Eiropas Savienībā krietni ātrāk, nekā Serbija, jo šeit šodien, neskatoties uz dažām niansēm, patiešām izskatās un jūtas pēc Eiropas.
Priština ir ļoti netīra. Ārkārtīgi netīra. Kaut ko līdzīgu līdz šim bijām redzējuši tikai Jordānijā. Burtiski viss, ko var nosaukt par zaļo zonu ārpus centra ir aizmētāts ar atkritumiem. Pēc Google Maps, līdz centram varēja tikt arī kājām, ceļā pavadot 40 minūtes. Ļoti drīz mēs sapratām, kā šeit viss ir iekārtots un sākām caur pagalmiem, zālājiem, būvlaukumiem, šķērsot sliedes neatļautās vietās, un centrā nonācām mazāk, nekā 20 minūšu laikā. Izrādījās, ka ir pavisam tuvu, vienkārši gājēju infrastruktūra, kā tāda, pilsētā ir visai nepārdomāta. Cilvēki paši ir sanesuši un salikuši būvmateriālus, lai atvieglotu uzrāpšanos smagi pieejamās nogāzēs, būvlaukumu un dzelzceļu šķērsošanu. Fantastiski! Ko tādu biju dzirdējis par Ziemeļkoreju, bet dzīvē redzējis nebiju. Centrā gājējiem viss ir pielāgots un viss diezgan forši, bet izejot ārpus centra, pilsēta jau ir pielāgota galvenokārt autotransportam.
Pirmais, ko ieraudzījām no centra, bija milzīgs modernas formas objekts, kura funkciju mēs noskaidrojām tikai nonākot tajā iekšā. Izrādījās, ka tā ir sporta halle. Viena no milzīgākajām sporta hallēm, ko es jebkad esmu redzējis, un viennozīmīgi – interesantākā no visām. Mēs piegājām no sētas puses. Apkārt bija celtnieku žogs, kāpnes norobežotas papildus barjerām, bastions nepieejams. Bet, es pamanīju aiz parapeta parādāmies un pazūdam cilvēka galvu. Tātad, iekšā var tikt. Sākām iet apkārt, un beidzot atradām kādas durvis, kuras paraujot, nonācām iekšā. Pirmais, kas pārsteidza, iekšā bija ļoti silti. Mazliet pagājušies pa gaiteņiem, ieraudzījām durvis ar uzrakstu “Sporta zāle”. Hm. Izskatās, ka darbojas. Pamestā telpā ievākusies sporta zāle – kāpēc gan ne, mēs taču mentalitātes ziņā esam tuvajos austrumos, šeit to var iztēloties. Beigās kaut kādā veidā mēs nonācām ēkas priekšpusē. Izrādījās, ka lielākā daļa no telpām ir slēgtas, bet šis tas tomēr darbojas. Turklāt, kompleksā atrodas tirdzniecības centri, kur Regita sev diezgan lēti nopirka jaunu, simpātisku mēteli un šaļļu pāri. Tepat, kompleksam piekļaujas arī ļoti moderna teātra ēka. Ārkārtīgi iespaidīgi. Par šo kompleksu iespaidīgāka būs tikai viena ēka, kurai mēs netīšām uzdursimies vēlāk.
Coca-Colas atkāpe (neapmaksāta). Vēl esot Belgradā mums radās teorija par to, ka Coca-Colas ekspozīcija pilsēttelpā varētu būt atgriezeniski proporcionāla iedzīvotāju estētiskās uztveres kultūras līmenim. Tas ir, jo mazāk estētiski prasīga tauta (kas gan nebūt nenozīmē, ka cilvēki negrib smukumu, bet gan to, ka cilvēkiem šķiet smukas dzintara glezniņas, riepu gulbji un mājas ar plastikāta saidingiem un logiem), jo vairāk Coca-Colas. Tā ka sākot ar Belgradu, mēs visur īpašu vērību pievērsām kolas reklāmām, un ceļojuma galā mēs varam droši teikt, ka vismaz Balkānu kontekstā, teorija, šķiet, pilnībā apstiprinās. Kāpēc šis te iespraudums? Tādēļ, ka Skopjē ir Coca-Colas autobusu pieturas. Tas jau ir ārpus laba un ļauna robežām. Kolas gaismas reklāma ar salaveci pieturā uz brutālisma arhitektūras fona… uff… pilsētas arhitekts vai galvenais mākslinieks, šķiet, ir akls, bet līdz Bēthovena ģēnijam tam tālu.
Gājēju iela bija pat pietiekoši patīkama, bet uz sienām mulsināja valsts prezidenta un svarīgu valstvīru varonīgie attēlojumi. Saprotu, ka ir kultūras, kur vertikālā hierarhija ir tik vertikāla, ka putina ģīmis jādrukā uz pirmklasnieku burtnīcām, bet nu izskatās tas dīvaini. Ā, nu, ja jau sāku zākāt albāņus, tad jāiesit pēdējā nagla… Skaidrs, ka Kosova šodien atrodas Albānijas kultūrtelpā, un Albānijai ir vis-vis-vis-vis-neveiksmīgākais valsts ģerbonis (mēs šobrīd aizmirstam par ASV pavalstu ģerboņiem, ja?), ko es zinu. Nu, un Kosovā arī tas tiek izmantots, un uz to ir balstīts Kosovas prezidenta ģerbonis. Ģerboņa galvenā pazīme – tam ir jābūt viegli nolasāmam un atpazīstamam, arī no attāluma. Šis te albāņu ērglis ir vienkārši melns pleķis uz sarkana fona. Vai ir atpazīstams – ir, bet tikai no sarkanās un melnās krāsas salikuma. Bet ģerbonis nenolasās. Viss, es visu pateicu. Tagad tikai par labo… ā, nē, nekā nebija… vēl viena lieta – albāņi ir mu@aki. Atvainojiet. Latvieši un daudzas citas tautas nav diži labāki. Kādā brīdī es ļauni nokomentēju, ka “var jau būt, ka ir labi, vismaz, kad serbi ienāks, visi būs pieraduši un nebūs izbīļa”. Es runāju par petardēm. Petardes šeit spridzina gan mazi, gan lieli, met garāmgājējiem zem kājām, un bēg projām, kā bērni filmās par Latīņameriku. Mēs aizgājām uz misi katoļu baznīcā, un sapratu, ka ļoti līdzīgas sajūtas būtu atrasties turpat masīvas apšaudes laikā. Es neizslēdzu varbūtību, ka Jaungadā tika spridzinātas ne tikai petardes, bet, “под шумок” arī kāda no kariem saglabājusies munīcija laista lietā. Ļoti nepatīkami. Jā, saprotu, ka pie mums notiek tas pats, un galīgi neatbalstu, tāpat kā salūtus neatbalstu, bet mērogs šeit ir pavisam ne Latvijas… Un kā Belgradā mums neļāva gulēt Bella ciao, šeit visu nakti klausījāmies salūtu un petaržu “apšaudi”.
Bet nu… atgriežamies pie lietām, par ko varētu mīlēt Prištinu… Prištinā mēs pirmoreiz ieraudzījām (vairāk par atsevišķā vientuļā logā iespiestus) uzsaukumus Ukrainas atbalstam. Serbija cenšas draudzēties ar Krieviju, citas Balkānu valstis cenšas draudzēties ar Serbiju, bet albāņiem nav ko zaudēt. Prištinas centrā slejas majestātiska nepabeigtas pareizticīgo baznīcas ēka. Nav izslēgts, ka tās celtniecība apstājās 1998. gadā, kaut gan visss tīri labi saglabājies un varētu domāt, ka nepabeigtā celtne ir jaunāka. Iekšā tikt mums neizdevās, pie ieejas bija atkritumu konteineri (ļoti dīvaina vieta, jo baznīca ir pļavas vidū, kur ceļi nekādi nepienāk), bet aiz konteineriem – slēgti metāla vārti. Izskatās, ka iekšā tomēr ir pilnīgi tukšs, tāpēc īpaši nesaskumām, bet devāmies uz priekšu. Priekšā bija kāds tumšs, nenosakāmas formas celtnes siluets, un pa perimetru dega pāris gaismas. Ar aci nekas nebija nolasāms, bet kad nobildēju ar garu ekspozīciju… tas ir kaut kas vārdos neizsakāms. Mēs piegājām klāt, un apgājām apkārt, un izrādījās, ka šī – viena no dīvainākajām ēkām, ko jebkad esam redzējuši, ir Nacionālā Bibliotēka. Latvieši ar savu Gaismas pili neko nezina par romantismu… nē, ne tā, ja kaut ko tādu uzceltu Latvijā, lai vai tā būtu bibliotēka, vai cietuma korpuss, baidos, ka notiktu revolūcija. Tādēļ es noņemu cepuri Kosovas tautas un Prištinas iedzīvotāju priekšā. No serbiem jums nav ko baidīties.
Kosovas Nacionālās bibliotēkas ēku uzcēla 1982. gadā pēc horvātu arhitekta Andrija Mutjankoviča projekta metabolisma stilā. Pēc autora vārdiem, ēkas dizainā ir sapludinātas Bizantijas un islāma arhitektūras formas, bet citu domām šeit nolasās Balkānu pre-romānisma arhitektūras formas. Šis projekts sākotnēji esot bijis pieteikts Sarajevas Nacionālās biblioēkas konkursā. Sešpadsmit ar pusi tūkstošus kvadrātmetrus lielajo ēku no visām pusēm aptver metāla zvejas tīklam līdzīgs rombveida rūtiņu raksts. Ēkai ir 99 dažādu izmēru kupoli, kuri diennakts gaišajā laikā nodrošina ideālu gaismu lasīšanai. Divos virszemes un divos pazemes stāvos ir vieta diviem miljoniem sējumu. Iekšpusē esot ļoti glītas mozaīkas, kuras mums apskatīt nebija iespējas. Nesaprotu, kā informācija par šo ēku varēja mums paslīdēt garām, kāpēc mēs par to neko nezinājām? Rīt noteikti brauksim skatīties atkal.
Sākām meklēt, kur varētu paēst, bet bijām nonākuši pie mātes Terēzes katedrāles, un nolēmām paraustīt durvis. Tikām uz misi un tad nu izmantojām izdevību paklausīties labi pazīstamo liturģiju albāņu valodā. Albāņu valoda pēc skanējuma nelīdzinās itin nekam, ko es pazīstu.
Pēc baznīcas sapratām, ka ēdienu mēs nedabūsim, jo ēst grib visi, bet citi ir parūpējušies par rezervācijām, turklāt, līdz pusnaktij vēl sešas stundas, un centrā tik ilgi darīt nebūs ko. Aizgājām apskatīties uz Klintona pieminekli – vienmēr interesanti redzēt pieminekļus vēl dzīviem cilvēkiem, īpaši, kad tā ir acīmredzama lišķība. Ok, es domāju, ka 99% gadījumu pieminekļi dzīviem cilvēkiem ir lišķība.
Tad nu nolēmām, ka dosimies uz viesnīcu un mēģināsim pasūtīt ēdienu ar piegādi. Numuriņā ir džakuzi, tāpēc garlaikoties nenāksies, bet salūtu jau vairs, šķiet, pat Regitai negribējās. Pa ceļam uz viesnīcu iegājām veikaliņā, kur izrādījās, ka viss gatavais ēdiens ir rezervēts, toties cenas izrādījās ļoti zemas, tāpēc sapirkāmies pilnu maisu līdzņemšanai un uz Latviju vešanai.
Kad atgriezāmies viesnīcā, Regita administratoram paziņoja, ka mēs izstaigājām pilsētu kājām. Un kamēr acis vēl bija apaļas, pajautāja kā pasūtīt ēdienu. Dabūjuši adresi devāmies uz numuriņu, bet beigās, lai pabeigtu pasūtījumu, Regitai tāpat nācās iet pie administratora, turklāt, bija jānorāda numurs, uz kuru mūs var sazvanīt, bet mūs sazvanīt nevar, tāpēc sarunāja, ka atstās viesnīcas numuru. Solītais ēdiens nebija klāt ne pēc 40 minūtēm, ne pēc pusotras stundas. Izrādījās, ka arī nav zvanījuši. Beigās nolēmām, ka gaidīt nav vērts, tāpēc pavakariņojām ar poļu ātrās pagatavošanas nūdelēm no Lidla, ungāru desu, pildītajiem pipariem un pipariem no… šķiet, arī Ungārijas, un kolu un čipsiem no vietējā veikala. Mašīnā bija alumīnija ugunskura katliņš un spirāle, krānā – ūdens.
Pēc džakuzi Regita pusnaktī izdzēra kaut kāda vietējā vīna glāzi (kā tad Jaungads bez alkohola), un devāmies pie miera.
Mūsu vakariņas tā arī neparādījās, bet stāstam bija turpinājums. Regita pa visiem pieejamajiem kanāliem centās dabūt atpakaļ naudu, kamēr beigās viņai neuzrakstīja servisa menedžeris. Un izstāstīja pārsteidzošu stāstu. Citēšu to šeit oriģinālā, jo tā ir lieliska etnogrāfiska liecība:
“Hi Regita,
This is Dren the Manager from SachPizza.
First of all i would like to apologize for what happened and i am sorry to bother you…
December 31st we stopped working from 06:00pm until january 1st 02:00pm.
For your information since the first complain you made, i was trying to find out exactly what happened with your order.
Long story short, our staff called the hotel and ask if you still wanted the order, the receptionist said yes, they still want the order so we delivered it. I just went to the Hotel myself and asked for the hotels manager number and spoke to him, he found out that the receptionist ended up eating all the food himself (as weird or funny as it sounds) i was shocked by the fact, but anything could happened i guess. End of story i got the money back from the Hotel and we will refund you tomorrow, again i am so sorry for all the trouble.”
Ja vajadzīgs tulkojums, pavisam īsi – mēs jau nestrādājām, nākamajā dienā piezvanījām uz viesnīcu, tur pateica, ka jā, vediet, mēs aizvedām, es tagad pats biju aizgājis uz viesnīcu, izrādās, ka administrators saņēma un apēda jūsu ēdienu, es no viņa pieprasīju naudu, viņš atdeva, pārskaitīsim rīt”.
Pēc tam bija ziņa, ka nestrādā kaut kas un pārskaitīs pirmdien, bet šodien, kad rakstu šīs rindas, ir 29. janvāris. Nauda joprojām nav atgriezta. Gaidām notikumu turpmāku attīstību, taču domāju, ka šī pieredze ir iztērēto 30€ vērta.
1. janvāris (trešdiena)
Rītā aizbraucām apskatīties bibliotēku un sporta kompleksu. Dienas gaismā tas viss ir vēl iespaidīgāks. Kosovā vēl gribējām apskatīties Kosovo Polje. Ieliku navigācijā Kosovo Polje un jau pavisam drīz bijām klāt pilsētā ar šādu nosaukumu. Šeit man burtiski par mata tiesu knapi neiebrauca sānā kāds sirms kungs, kurš aizmirsa mani palaist krustojumā. Bet kad izbraucām pilsētu, sapratām, ka esam kaut kur ne tur, un sākām lasīt. Izrādījās, ka īstā kaujas vieta šodien saucas Gazimestan, un atrodas pavisam netālu no mūsu viesnīcas. Tad nu devāmies atpakaļ. Liela daļa ceļa veda gar dažāda veida militārajiem objektiem, poligoniem un kazarmām. Milzīgas ar dzeloņstieplēm norobežotas teritorijas, kur miglā slēpjas Kosovas zaldāti. Jā, migla bija iespaidīga. Miglas sienu mēs jau pieredzējām pa ceļam uz Belgradu, taču tas bija naktī un braucot uz 120km/h ar redzamību 10m, tad dienā tas bija vēl iespaidīgāk. Dažbrīd likās, ka neredz mašīnas priekšgalu. Gazimestan mēs atradām. Piebraukšana pa pavisam švaku celiņu, galā barjera un policija. Policisti paņem pases, un palaiž skatīties kaujas vietā uzcelto memoriālu, kuru praktiski nav iespējams ieraudzīt, jo… migla. Memoriāla centrā ir tornis, kurā uzkāpjot, tik pat kā nevar redzēt zemi, jo.. migla. Nu ko, mēs šeit bijām. Forši. Ieskaitīts. Paņēmām atpakaļ pases, un tāpat pa neizklīstošu miglu devāmies uz Albāniju.
No miglas tikām laukā jau tikai Albānijā. Jāsaka, ka robeža bija tik ļoti nosacīta, ka gandrīz iebraucām valstī bez robežkontroles. Ja vien es nebūtu pametis aci atpakaļskata spogulī un ieraudzījis, ka robežsargi mums māj. Izrādījās, ka es nepamanīju, vietu, kur jāuzrāda dokumentus un jādabū zīmogs pasē. Bet, nekas traks, neviens īpaši neapvainojās.
Jo dziļāk braucām iekšā Albānijā, jo siltāks kļuva. Bija četri grādi virs nulles, izbraucot cauri tunelim – 6 grādi, pēc nākamā – 10, pēc vēl viena – 14, Tirānā jau pilnīgs pavasaris un 16 grādi. Tirānā, pēc pēdējās nedēļas pieredzes, pat braucot mašīnā, radīja Eiropas sajūtu. Viss moderns, modernas un sakoptas ēkas, sakārtota infrastruktūra, uz kādas Stop zīmes vārdu “Stop” papildina teksts, veidojot “I’ll never STOP loving you”. Kā šeit var nepatikt?
Mēs ātri atradām savu viesnīcu, bet Regita visu izstaigājot, neatrada nevienu, tāpēc atvēra pagalma vārtus un ielaida mani iekšā. Nedaudz trauksmaini bija, jo iepriekšējās vietās, ko centāmies norezervēt, mums atcēla rezervācijas, jo šodien neviens nestrādājot. Bet, beigās tomēr parādījās meitene slapjās, izstaipītās biksēs, kā vēlāk izrādījās, saimnieka meita, kas mūs piereģistrēja un ierādīja numuriņu. Šeit viss bija forši un man jau patika no pirmā acu skatiena. Neskatoties uz to, ka esam musulmaņu valstī (kaut gan visur, arī viesnīcā, karājas mātes Terēzes portreti), ir sajūta, ka esam nonākuši pie rietumu civilizācijas.
Un, pie šīs skaistās noskaņas, laikam īsi jāizstāsta par Albāniju. Fakts #1, kas kādam varētu būt nedaudz pārsteidzošs – Albānija neatradās Dienvidslāvijas sastāvā. Mēs parasti pieskaitām Albāniju šai kultūrtelpai, taču Albānija, kā valsts, ir bijusi pati par sevi. Stāstot par iepriekšējām valstīm, es apzināti centos nelīst visādos Romas un Homēra laikos, jo runājot par valsti, mēs parasti nerunājam par zemi, uz kuras tā atrodas, bet gan par cilvēkiem, kas tur dzīvo, bet slāvi, tāpat, kā viņu brāļi – balti, ir viduslaiku produkts. Ar albāņiem viss ir nedaudz interesantāk. Ja tā pavisam zinātniski godīgi jārunā, tad mēs nezinām, kas ir albāņi un kur viņi cēlušies, bet… populārākais variants, kuru proponē arī paši albāņi, ka tie cēlušies no ilīriešiem. Ilīrieši bija viena no ciltīm, kas kopā ar trāķiešiem un grieķiem dzīvoja rietumu Balkānos sākot ar 2000. gadiem pirms Kristus līdz I gadsimtam, kad šīs zemes iekaroja romieši. Illīriešu valdījumi atradās patreizējo Albānijas, Kosovas, Melnkalnes, Bosnijas un Hercegovinas, Horvātijas, Serbijas, Ziemeļmaķedonijas un Slovēnijas teritorijas, t.i., bijusī Dienvidslāvija + Albānija. Nu ko, jau sākat just gaisā nacionālo naratīvu? Kādas vispār serbiem izredzes uz šīm zemēm, ja viņi tās ar mainīgām sekmēm iekaroja vai pārvaldīja viduslaikos un XX gadsimtā, ja albāņiem uz šīm zemēm ir tiesības jau vismaz 4000 gadus? Pēc citām teorijām albāņu izcelsme meklējama starp trāķiešiem vai dāķiešiem.
XV gadsimtā Albānijas teritorija nonāca Osmaņu impērijas sastāvā, albāņi gan centās pretoties, bet neko daudz neizkaroja. 1912. gadā Albānija pasludināja neatkarību no Osmaņu impērijas, bet Pirmā pasaules kara laikā, kaut arī Albānija nepiedalījās karā, tās dažādas teritorijas bija okupējušas Austroungārija, Itālija, Francija, Grieķija (padzina Francija) un… protams, ka nestabilajā politiskajā situācijā arī Serbija un Melnkalne (padzina Austroungārija) nevarēja mierīgi noskatīties uz šo gardo pīrāgu. Pēc kara visi aizgāja, tikai Itāļi vēl mēģināja saglabāt savu kumosu, taču pēc Vloras kaujas 1920. gadā, Albānija ieguva pilnīgu neatkarību un tika atzīta Nāciju Līgā. 1928. gadā Karalis Zogs I pasludināja Albāniju par karalisti, taču atrodoties šādu kaimiņu aplenkumā, vienmēr ir jāguļ ar vienu vaļēju aci. Itāļi savas ambīcijas uz Albāniju nebija zaudējuši un 1939. gadā fašisti ieņēma Albāniju, padarot to par Itālijas protektorātu (man ir aizdomas, ka tā bija vienīgā Dučes veiksmīgā militārā operācija, kaut gan nē, vikipēdija saka priekšā, ka vēlāk relatīvi veiksmīgi tika ieņemtas arī Slovēnija, Melnkalne un Kosova, un vēl šādi tādi mazi zemes pleķīši šur un tur, militārais ģēnijs, bez šaubām).
Lai arī Dienvidslāvijas sastāvā Albānija nebija, bet komunisti arī šeit bija pie varas no 1944. līdz pat 1991. gadam, varbūt mazāk dzirdēts diktators – Envers Hodža. Albānijā bija aizliegta reliģija un notika ekonomiska izolēšanās no ārpasaules, turklāt, ne tikai no rietumiem, bet arī no Ķīnas un Padomju savienības. Ar pēdējiem Hodža saplēsās, kad Hruščovs vērsās pret Staļina personības kultu un uzsāka liberalizācijas politiku. Īsumā, šeit bija ne mazāk jautri, bet dažkārt arī jautrāk, kā pie mums vai kaimiņu Dienvidslāvijā. Albānijā staļinisma laiks turpinājās līdz Hodžas nāvei 1985. gadā, ar represijām, ekonomikas problēmām, utt (un man izdevās ne ar vienu vārdu neminēt 750 000 Hodžas laikā uztaisītās bumbu patvertnes, jēj). 1991. gadā, kopā ar citām Austrumu bloka valstīm, Albānija sāka iet demokrātijas ceļu. Deviņdesmitie gadi stipri neatšķīrās no deviņdesmitajiem gadiem, kādus tos piedzīvojām mēs. Pārmaiņu laiks – ekonomika drausmīgā stāvoklī, valsts politikā valda sazin kas, turklāt, kopš robežas ir vaļā, cilvēki masveidā mūk uz visām pusēm, bet lielākoties uz rietumiem. 2009. gadā Albānija iestājās NATO un ir ES kandidātvalsts ar tīri nesliktām izredzēm. Un, jāsaka, ka, vismaz no Tirānas raugoties, izredzes patiešām izskatās labas.
Un, par valodu – albāņu valoda pieder indoeiropiešu valodu kokam, taču tai ir atsevišķs zars, un tiešā veidā tā nav radniecīga ne ar vienu no modernajām valodām. Pašai albāņu valodai ir divi dialekti – ziemeļos vairāk runā Gheg dialektā, bet dienvidos, un arī standartizētās valodas pamatā, ir Tosk. Vai kaut ko var saprast? Mmm… nedaudz var, bet tikai tāpēc, ka laika gaitā valodā ienākuši diezgan daudzi vārdi no grieķu, latīņu un slāvu valodām. Citādi – nē, valoda ir diezgan nesaprotama.
Braucot pilsētā, mēs braucām garām kādai fantastiskai cilvēku apsēstai piramīdai, kura noteikti būvēta vēl komunisma laikos, tad nu to mums bija jāredz. Taču, piramīdu tik viegli vis neatradām, bet izgājām pie milzīgas mošejas. Nolēmām to arī apskatīt, un nekādi šķēršļi netika likti, tikai bija jānovelk apavus un Regitai jāuzsien lakats, un katram bija jāiet uz savu daļu. Citādi, var staigāt un skatīties. Ir skaisti. Pilsētā vēl šur un tur saglabājušās kādas viduslaiku mūru paliekas, sociālisma laika bunkuri un citas drupas, bet kopumā arhitektūra ir ļoti moderna un top arvien jauni nami, viens par otru krāšņāki un interesantāki. Es piederu pirmajai interneta paaudzei, turklāt, ļoti tuvu pazīstams ar krievu interneta segmentu, kurā divtūkstošajos gados plosījās mēms “Прэвэд мэдвэд!”, kas bija daļa no valodas, kuru dēvēja par Олбанский – rakstām nevis, kā ir pareizi, bet kā dzirdam, vai kā liekas, kā varētu būt pareizi. Tas bija laiks, kad internetā vēl ņirgājās par cilvēkiem, kuri neprata rakstīt gramatiski pareizi. Eh… Tad nu Albānija man bija svarīga, un es nevarēju nenopriecāties, ieraugot uz kāda elektrības sadales skapja uzkrāsotu pandu izplestām rokām uz pašbalansējošā skūtera. Līdzīgs mēms, tikai ar krievu lāci un bez skūtera, pastāvēja ar augstāk minēto sveicienu.
Tirānas centrā ir diezgan interesanti luksofori, kuriem rāmis deg tādā pat krāsā, kāda ir gaisma, bet izrādījās, ka ejot kājām, es to tāpat nepamanu, bet braucot ar auto, tas arī neko daudz nemaina. Ideja jauka, bet šķiet, ka tomēr varētu būt diezgan bezjēdzīga. Vēl luksoforā katra gaismas izgaismo ģerboņa siluetu. Šī ideja ir pilnīgi muļķīga, jo, kā jau rakstīju, runājot par Kosovu, ģerbonis galīgi nenolasās un izskatās slikti. No attāluma gan to īpaši neredz. Pilsētā upes funkciju pilda visai nožēlojams betona kanāls, bet tas varbūt nav īpaši traģiski.
Piramīdu mēs beigās tomēr atradām, un uzkāpām augšā. No turienes pavērās diezgan laba pilsētas panorāma. Kas ir nedaudz dīvaini, jo struktūra, lai arī masīva, nešķiet tik augsta. Vēl nedaudz apstaigājām centru un aizgājām uz centrālo laukumu, kur bija Jaungada tirdziņš. Viena no interesantām lietām – līdzīgi, kā citur Ziemsvētku tirdziņos, arī šeit bija slidotava… bet… 16 grādi… tāpēc šeit bija skrituļslidotava. Patiesības vārdā jāsaka, ka īstu slidotavu mēs atradīsim rītdien pavisam nomaļā vietā, paslēptu no cilvēku plūsmas, tādēļ tukšu. Tikai milzīgie refrižeratori rūc.
Galvenajā laukumā bija turku saldējums, un Regita šo brīnumu nebija garšojusi, tāpēc aizgājām uz numuriņu pēc eiromonētām (kā jau kaut kur rakstīju, šajās valstīs eiro ļoti labprāt ņem pretī), bet tikuši pie saldējuma, devāmies meklēt ēdienu, par kuru var samaksāt ar karti. Rezultātā palikām kādā restorānā, kur gan nebija īpaši garšīgi, bet naudas atstājām salīdzinoši daudz. Vakariņas no līdzpaņemtajiem produktiem varētu būt sagādājušas vairāk prieka. Restorānā bija lieli televizori, kur pastāvīgi rādīja video klipus. Musulmaņu populārās mūzikas klipu erotisms man ir traumējošs. Hiperseksualizētas sievietes erotiski dejo, un ir gana daudz pornogrāfijas, kura ir tikumīgāka par šiem klipiem.
2. janvāris (ceturtdiena)
No rīta aizbraucām apskatīties agrāko pilsētas administratīvo centru, nedaudz pastaigājām apkārt, tad aizbraucām uz kārtējo “родина-мать”, kur izprovocējām sārtgalvīti, un devāmies projām – uz Crna Gora, Montenegro jeb Melnkalni.
Par Melnkalni es biju dzirdējis diezgan daudz laba, un man bija kaut kādas ekspektācijas. Melnkalne bija viens no Serbijas reģioniem, kurš ieguva zināmu patstāvību viduslaikos, bet kad Osmaņu impērija pakļāva sev vienu reģionu pēc otra, Melnkalne, pateicoties sarežģītajai pieejamībai, diezgan ilgi spēja turēties pretī. XV gadsimtā Melnkalne atradās starp Osmaņu impēriju un Venēcijas republiku, taču spēja noturēties pretī iekarotājiem un saglabāt autonomiju. XIX gadsimtā Melnkalne stiprināja savas saites ar Serbiju un izveidoja aliansi ar Serbiju, lai pretotos Osmaņu impērijai. Berlīnes kongress atzina Melnkalnes neatkarību 1878. gadā un tobrīd valsts robežās ietilpa arī patreizējās Albānijas un Bosnijas teritorijas. Melnkalne centās vēl vairāk paplašināt savas teritorijas uz Osmaņu impērijas zemju rēķina, galvenokārt Albānijā, kas nebūt nepatika albāņiem. Attiecības turpināja bojāties. Pirmā pasaules kara laikā Melnkalne cīnījās kopā ar Serbiju, taču to okupēja Austroungārija, bet pēc kara Melnkalne, pret pašas gribu, tika iekļauta Serbu, Horvātu un Slovēņu karalistē. Otrā pasaules kara laikā Melnkalni okupēja Itālija (Duče tomēr bija izcils stratēģis), bet aktīvās partizāņu darbības dēļ kārtības uzturēšana bija visai sarežģīta. Dienvidslāvijas režīma laikā Melnkalne uzturēja ciešus sakarus ar Serbiju, un saglabāja savienību ar Serbiju arī 1990. gados. 2006. gadā notika referendums, kura rezultātā Melnkalne miermīlīgi atdalījās no Serbijas. Šodien attiecības ar Serbiju joprojām ir labas, bet tās sarežģī valstu attieksme pret Eiropas Savienību un fakts, ka 2017. gadā Melnkalne kļuva par NATO dalībvalsti. Ar Albāniju un Kosovu vairs neplēšas, bet agrākās pārestības abas valstis atceras un albāņu minoritāte valstī joprojām nejūtas pilnībā pieņemta. Ar Bosniju un Horvātiju attiecības labas, vienīgi Horvātija joprojām piemin Melnkalnei dalību Dubrovnika blokādē un bombardēšanā 1991. gadā. Respektīvi, melnkalniešiem, salīdzinājumā ar kaimiņiem, ir salīdzinoši maz ko dalīt, bet vajadzības gadījumā, pārestības pagātnē var izrakt.
Montenegro oficiālā valoda ir montenegro valoda, kura atšķiras no serbu-horvātu valodas par 1% vārdnīcas un Ś un Ź burtiem, kurus serbi īpaši nelieto. Oficiāli tiek izmantots latīņu alfabēts, kaut gan var tikt izmantota arī kirilica. Īsumā, mūsu valodu misli šeit saprot un mēs arī saprotam, ko vietējie runā un raksta.
Melnkalnes galvaspilsēta Podgorica noturēja mūsu uzmanību precīzi pusstundu. Un, man pat nav ko par to pateikt. Ir pāris interesantas celtnes, bet pēc visas eksotikas, ko redzējām un pieredzējām iepriekšējā dienā, Podgorica bija garlaicīga. No pozitīvā – pilsēta neliela, satiksme necik nelīdzinās Serbijas vai Maķedonijas satiksmei, tā ka savi plusi ir. Visu, ko līdz šim esmu dzirdējis un lasījis labu par Montenegro, oficiāli atzīstu par neslēptu ironiju.
Tomēr, iebraucām vēl vienā Melnkalnes pilsētā. Nu, t.i., braucām cauri, palika interesanti, un apstājāmies pastaigāt. Pilsētiņa saucās Danilovgrad. Mazpilsētā bija savs šarms, bet tāda mazpilsēta varētu būt teju jebkurā no Balkānu valstīm. Turpat netālu bija jābūt kādam vecam klosterim, kuru, sekojot zīmēm, arī devāmies apskatīties, bet klosteris nebija īpaši interesants, taču ceļš līdz tam – gan.
Bosnijas robežu šķērsojām jau pa tumsu. Uz robežas bija tika viens kontrolpunkts, iebraukšanas, bet nekādas zīmes vai informāciju par valsti, kurā iebraucām, nepamanījām. Mēs īsti nezinājām, iebraucam Horvātijā vai Bosnijā, bet tā kā laikam Bosnijā. Mulsums iestājās, kad netālu no robežas uz ceļa bija norāde ar uzrakstu “Laipni lūdzam Serbu republikā”. Interneta mums nebija, tāpēc iestājās dziļš mulsums. Vai nu mēs kaut ko palaidām garām no pēdējiem politiskajiem notikumiem, vai tā bija ironija, vai mēs kaut ko nesaprotam. Beigās izbraucām pilsētā Trebinje, kura tā kā tomēr bija Bosnijā un Hercegovinā. Un, kad nonācām uz Horvātijas robežas, man vajadzēja zināmu piepūli, lai noturētos un nepajautātu, no kādas valsts mēs izbraucam.
Tas ko es kādreiz zināju, bet biju pilnīgi aizmirsis, ka Bosnija un Hercegovina sastāv no diviem politiskiem reģioniem – Serbu Republikas, kurā pārsvarā dzīvo pareizticīgie serbi, un kura stiepjas pa visu valsti no dienvidiem līdz ziemeļiem; un no Bosnijas un Hercegovinas federācijas. Šo reģionu serbi izveidoja Bosnijas kara laikā, ar mērķi palikt Dienvidslāvijas sastāvā vai apvienoties ar Serbiju. Serbu republiku oficiāli atzina 1995. gadā. Serbu republika piedalījās arī etniskajās tīrīšanās, tai skaitā arī Srebrenicas genocīdā 1995. gadā. Serbu republikai ir sava valdība ar prezidentu un parlamentu, institūcijas, policija, izglītības sistēma, ekonomika un ievērojama autonomija. Oficiālā galvaspilsēta ir Sarajeva, kaut gan valdība atrodas republikas lielākajā pilsētā – Banja Luka. Ārlietu politika, armija un dažas tieslietu funkcijas pakļautas Bosnijas un Hercegovinas valdībai. Ekonomiskie rādītāji republikā ir zemāki, nekā Bosnijā un Hercegovinā. Daudziem iedzīvotājiem ir Serbijas pilsonība un ik pa laikam paceļas jautājums par reģiona pievienošanu Serbijai, taču to šobrīd nepieļauj starptautiskās vienošanās. Ar centrālo valdību attiecības bieži ir saspringtas. Tā ka, ja gaidām kādu šmuci Balkānos, šinī virzienā laiku pa laikam arī der palūkoties.
Horvātijā braucām gar krastu un dienā būtu bijuši grandiozi skati, bet nu, skatus paskatīsimies rīt. Dubrovnikā palikām nedaudz ārpus centra un sākumā pat neplānojām doties uz centru, kaut gan izrādījās, ka šodien ir bezmaksas autobuss, un to mēs nevarējām neizmantot. Ar mašīnu uz centru es laikam braukt neriskētu.
Dubrovniks atrodas eksklāvā, teritorijā, kura stiepjas gar Adrijas jūru, un robežojas ar Melnkalni, bet no Horvātijas to atdala 20 kilometrus plats Neumas koridors, kurš pieder Bosnijai un Hercegovinai. XVII gadsimtā Osmaņu impērija plēsās ar venēciešiem par ietekmes zonām Balkānos, bet pa vidu atradās Ragusa republika – Dubrovnika pilsētvalsts. 1699. gadā Ragusa, cenšoties izveidot buferzonu starp savu teritoriju un Venēcijas kontrolēto Dalmāciju, nodeva nelielu krasta teritoriju Osmaņu impērijai, atbrīvooties no sauszemes robežas ar Venēciju un samazinot tās ietekmi. Laika gaitā šis Osmaņu kontrolētais reģions nonāca Bosnijas teritorijā, kurā saglabājās līdz šai dienai.
1815. gadā, pēc Napoleona kariem, Ragusu anektēja Austrijas impērija, taču Neuma koridors palika Osmaņu impērijai piederošajai Bosnijai, teritorija nemainīja piederību arī kad 1878. gadā Bosnija un Hercegovina nonāca Austroungārijas sastāvā, bet 1918. gadā, kad izveidojās Serbu, Horvātu un Slovēņu valsts, kurā tika iekļautas arī Dalmācija un Bosnija, robežas mainīt vairs nebija vajadzības. Tāpat, nekas nemainījās arī Dienvidslāvijas laikā. 1992. gadā, kad Bosnija pasludināja neatkarību, Neuma koridors kļuva par vienīgo valsts izeju uz jūru.
1991. un 1992. gadā Dienvidslāvijas tautas armija, kura sastāvēja no serbu un melnkalniešu bruņotajiem spēkiem, izmantojot Dubrovnika izolēto stāvokli, centās to anektēt, taču neveiksmīgi. Dubrovnika vecpilsēta tika pamatīgi sabombardēta. Kaut gan šodien to īpaši neredz. Šī bija pilsēta cietoksnis, kuru gribēju redzēt jau sen. Cietokšņi mani jau sen vairs īpaši neinteresē, bet Dubrovniks ir īpašs. Nu, patiesībā, labs tūristu magnēts, un diezgan garlaicīgs. Mani vairāk uzrunāja līmeņu atšķirības, nekā paši mūri. Un, ja likās, ka cietoksnis ir milzīgs, mēs to izstaigājām relatīvi ātri.
Vakarā vēl aizgājām līdz jūrai, kur nolēmām atgriezties arī no rīta.
3. janvāris (piektdiena)
No rīta nolēmām uz cietoksni vairs nebraukt, bet atrast kādu panorāmas punktu un paskatīties no malas. Taču, pirms tam aizgājām līdz jūrai. Jūra skaista, zaļa. Vēlāk uzbraucām augšā kalnā, no kura paveras skats uz visu Dubrovniku un jūru aiz tā. Skaisti.
Ceļš uz Medžugori sākumā veda gar Adrijas jūru ar tās neskaitāmajām salām, un vēlāk gar Neretvas upi, kas bija ne mazāk skaista, un tik pat zaļa, kā Una. Sanāca braukt cauri citrusaugu reģionam, kur cik vien skatiens sniedzas, varēja redzēt citruskokus, pārsvarā – apelsīnus. Tepat arī tirgoja svaigos augļus. Jāsaka, ka garšīgi.
Mežugore ir populāra svētceļojumu vieta, kopš 1981. gadā šeit sešiem bērniem parādījās Dievmāte un vēlāk turpināja rādīties. Šodien pilsēta ir viens no apmeklētākajiem katoļu svētceļojumu centriem pasaulē. Vatikāns ir uzmanīgs un sākumā negribēja atzīt šo parādīšanos vispār, tagad, it kā esot atzīta pirmā parādīšanās, bet ar pārējām ir jautājumi. Jebkurā gadījumā, bērni, kuri redzēja Dievmāti, šodien ir dzīvi un veseli un ir spējuši tīri labi izmantot šo situāciju sev par labu.
Dīvaini redzēt, ka pilsētā ar teju lielāko svētceļnieku skaitu pasaulē, ir tik miniatūra baznīca, bet visa pārējā infrastruktūra ir milzonīga. Un pilsēta ir pavisam nejēdzīga, šķiet, ka šeit neviens daudz maz jēdzīgs arhitekts vai ainavu plānotājs savu kāju nav spēris, kaut gan potenciāls bija milzīgs un pilsētai būtu jābūt milzīgiem ienākumiem no tūrisma. Visa galvenā iela sastāv no reliģisko suvenīru un viltotu apģērbu brendu veikaliem. Regita to noformulēja īsi: “Skumji redzēt, kā kapitālisms ir noēdis baznīcu”.
Pavisam netālu no Medžugores ir Mostara – lielākā Hercegovinas, katoļu horvātu apdzīvotā reģiona, pilsēta. Pilsētas nosaukums, burtiski, ir “tilta sargātāji”, jo šeit atradās koka tilts pār Neretvas upi, kas veidoja robežu. Akmens tilts tika uzbūvēts 1566. gadā. Pilsētā vienkopus dzīvo musulmaņi bosnieši, katoļi horvāti un pareizticīgie serbi, kā arī mazāka ebreju kopiena. Bez tilta viena no pilsētas interesantākajām vietām ir vecais bazārs. Bosnijas karā Mostara kļuva par visvairāk cietušo pilsētu. Sākumā horvāti ar bosniešiem cīnījās pret serbiem, vēlāk viens pret otru. 1993. gadā vecais akmens tilts tika iznīcināts un pēc kara bosnieši kontrolēja pilsētas austrumu krastu, bet horvāti – rietumu krastu. Pamazām domstarpības nolīdzinājās un akmens tiltu, izmantojot tradicionālās metodes un upē atrastos oriģinālos materiālus, atjaunoja 2004. gadā, un šodien Mostara ir viens no galvenajiem tūrisma mērķiem Bosnijā.
Pilsēta bija garlaicīga tai braucot cauri, taču, kad izradās atrast brīvu stāvvietu, un nomukām no galvenās ielas, bazārā, un ieraudzījām tiltu un upi, tapām apburti. Lija lietus, tāpēc ilgi staigāties negribējās, bet palikām paēst vietējā restorānā. Bija lēti, tradicionāli un ļoti garšīgi.
Pa ceļam uz Sarajevu temperatūra pastāvīgi kritās, bet lietus pieņēmās spēkā. Pamazām lietus sāka veidot apledojumu gan uz mašīnas, gan uz ceļa. Lietus pārauga slapjā sniegā, un, kad nonācām Sarajevā, jau bija pamatīgs sniegputenis. Mēs bijām plānojuši izstaigāt centru un braukt tālāk, jo no Sarajevas galīgi neko interesantu nesagaidījām, bet, lemts bija citādi. Stāvvieta, kuru bijām izvēlējušies, bija pilna, pilsētā valdīja haoss, jo tas bija pirmais sniegputenis kopš kovida laikiem, un vecās pilsētas šaurās ielas galīgi nav pielāgotas transportam, nemaz nerunājot par to, ka sniega dēļ braukšana pa bruģi lielajos slīpumos tik pat kā kļūst neiespējama. Nebija ne tikai vietas, kur atstāt mašīnu, nebija kur apstāties un arī braukt īsti nevarēja. Sākām meklēt viesnīcu, bet tā kā interneta mums nebija, tad es apstājos praktiski ielas vidū, bet Regita skrēja apkārt pa viesnīcām, jautājot, vai kādam ir brīvi numuriņi un parkings. Neko labi negāja. Nācās pārbraukt citā vietā. Vairākas reizes nācās braukt atpakaļgaitā, kad nevarēju kaut kur uzbraukt kalnā, vai pa šauro ielu pretī brauca kāds lielāks un agresīvāks auto, bet aizmugurē bija citas mašīnas, un spoguļos neko nevarēja redzēt. Kādā no iterācijām, kad es stāvēju ielas vidū, bet Regita skrēja apkārt, Regitai tomēr izdevās atrast viesnīcu, bet man nekādi neizdevās uz viņu aizbraukt, līdz beidzot, kad aizbraucu, izrādījās, ka stāvvieta nav stāvvieta, bet gan šaura, ļoti stāva ieliņa, kuru viesnīca nolēmusi nobloķēt, un vienu aiz otras liek mašīnas. Es tajā nemaz nevarēju iegriezties, jo cenšoties griezt stūri, mašīna slīdēja citā mašīnā. Beigās viesnīcas administrators, atspiedies pret blakus stāvošo mašīnu, stūma manas mašīnas priekšpusi, līdz es iegriezos, vai drīzāk – ieslīdēju ieliņā. Man apsolīja, ka rīt būs profesionāls šoferis, kurš izbrauks laukā (jo izbraukt būs daudz sarežģītāk, kā bija iebraukt), bet es viņam nenoticēju.
Jebkurā gadījumā, šeit mēs vairs neko nevarējām darīt lietas labā, tādēļ nometuši somas mūsu relatīvi lētajā, lielajā un diezgan prastajā numuriņā, mēs devāmies uz pilsētu.
Sarajeva ir zināma kā Eiropas Jeruzāleme, jo šeit jau daudzus gadsimtus vienkopus dzīvo musulmaņi, katoļi, pareizticīgie un ebreji. Un pat no mūsu numuriņa loga varēja redzēt vismaz četru dažādu konfesiju un denomināciju dievnamus. 1885. gadā Sarajevā tika atklāta pirmā tramvaju satiksme Eiropā, bet 1898. gadā tā kļuva par pasaulē pirmo pilsētu ar elektrisko ielu apgaismojumu. Eiropieši parasti Sarajevas vārdu saista ar 1914. gada 28. jūnijā šeit notikušo Austroungārijas erchercoga Franča Ferdinanda slepkavību, ar kura ievadīja notikumus, kas izvērtās Pirmajā pasaules karā. Uzmanīgs lasītājs var pamanīt, ka 28. jūniju kaut kur šajā tekstā jau redzēja. Un, patiešām, 1389. gada 28. jūnijā notika kauja Kosovas laukā. Francis Ferdinands apmeklēja Sarajevu kaujas 525. gadadienā, un serbiem tas bija goda jautājums, turklāt, ar dziļu simbolismu, savu neapmierinātību ar atrašanos Austroungārijā, izrādīt tieši šajā zīmīgajā datumā. Ak, kā gan var nemīlēt Balkānus… Kāds no tiem, ar ko runājām, teica, ka Balkānos notiekošo var saprast tikai cilvēks, kurš šeit ir dzimis..
Bosnijas kara laikā pilsēta 1425 dienas atradās Bosnijas serbu aplenkumā, kas ir ilgākais aplenkums mūsdienu karu vēsturē (otrajā vietā ir Ļeņingrada, kura Otrā pasaules kara laikā atradās aplenkumā 872 dienas). Aplenkuma laikā bojā gāja 11 tūkstoši cilvēku un lielākā daļa no pilsētas infrastruktūras tika iznīcināta. Pilsēta izdzīvoja pateicoties tunelim, nosauktam par “Cerības tuneli”, kurš bija izrakts zem lidostas, pa kuru pilsētā tika nogādāta pārtika, medikamenti un ieroči.
Mūsu pastaiga sākās ar Bazāru, bet izstaigājām pamatīgu apli. Skaista un interesanta arhitektūra. Šī noteikti ir pilsēta, kurā gribu atgriezties citos laikapstākļos, jo redzēt šeit ir ko. Mani pilnībā apbūra ēka, kuru vietējie, spilgto krāsu dēļ, sauc par Papagajka. Dzīvokļu komplekss uzcelts 1982. gadā pēc arhitekta Mladena Gvozdena projekta un to arī iemīlējuši vietējie urbānisti. Tas gan nemaz nepārsteidz, nesaprotu, kā ko tādu var neiemīlēt.
Austrumu pilsēta ar bazāriem un mošeju minaretiem baltā sniega ietērpā izskatās neiespējami romantiski un skaisti. Ja tam klāt nenāktu stress un pārdzīvojumi par to, kā būs rīt tikt laukā no šīs burvības, tā būtu bijusi skaistākā pieredze visā mūsu Dienvidslāvijas ceļojuma laikā.
4. janvāris (sestdiena)
Rītā aizgājām padzert vietējo slaveno bosniešu kafiju un turku čaj. Un man paveicās, jo patiešām atradās profesionālais šoferis, kurš ilgi staigāja apkārt mašīnai, bēra ledu ar sāli, lika mašīnas paklājiņus zem riteņiem, un beigās vienā rāvienā izbrauca laukā, pabraucot garām no abām pusēm kalnā stāvošajām mašīnām ar dažu centimetru rezervi. Tas bija brīdis, kad mana sirds izlaida sitienu. Jā, apstājās gan tā, ka man joprojām bija visai sarežģīti izbraukt un bija jāturpina braukt pakaļgaitā, taču tas jau bija krietni vieglāk, kā bija vakar, nemaz nerunājot par to, ko nupat redzēju notiekam.
Braucot laukā no Sarajevas, turpinājām to apbrīnot. Arhitektūras ziņā šeit patiešām ir daudz ko redzēt. Devāmies uz Serbu republikas galvaspilsētu – Banju Luku. Tikuši līdz dzelzceļa stacijai, sapratām, ka pilsētā, ja arī tiksim iekšā, laukā vairs netiksim. Nekur, ne visa ceļojuma laikā, ne vispār manā pieredzē man nav signalizējuši tik daudz, kā šeit. Un kādā brīdī, kur man visus bija jāturpina bezgalīgi laist, bet no aizmugures likās, ka tūlīt šoferi nāks mani sist, es vienkārši aiztaisīju acis, un uzspiedu gāzi. Skanēja bremžu kaukšana, auto klaksoni un šķiet, ka dzirdēju vienu-otru lamuvārdu, bet es tiku laukā no pilsētas, bet serbus vairāk mīlēt nesāku. No pilsētas gan laukā tikām, bet vēl bija nopietns uzdevums – tikt laukā no valsts. Rindā uz robežas nostāvējām divas stundas, Bosnieši devās uz Eiropu, jo viņiem brīvdienas, un mūsu laime iebraucot Horvātijā – Eiropas Savienībā, bija neizsakāma.
Braucām caur Horvātiju, jo biju iedomājies, ka vajadzētu izbraukt caur IKEA, un pārējās valstīs nākamajās dienās IKEA veikali būs slēgti, jo Zvaigznes diena daudzās katoļu valstīs ir brīvdiena. IKEA vajadzēja apskatīties stāvgaldu Regitai un nopirkt šādus tādus sīkumus mājai, un lai arī Zagreba nebija gluži pa ceļam, pavisam ne pa ceļam tā nebija, turklāt, deva iespēju izbraukt caur pēdējo Dienvidslāvijas valsti šajā braucienā – Slovēniju. Slovēniju mēs pazīstam pietiekoši labi, jo valsts pavisam neliela un esam to diezgan izbraukājuši pirms kādiem gadiem, kas braucu mācīties fotogrāfiju.
Horvātu vēsturi laikam īpaši nestāstīšu, jo pietiekoši daudz bija minēts, kad runāju par pārējām valstīm. Horvāti šodien izskatās balti un pūkaini, bet arī nevairījās no lielākiem vai mazākiem genocīdiem pret kaimiņiem. Horvātija bija otrā ekonomiski veiksmīgākā Dienvidslāvijas republika un arī otrā, kura ar pavisam minimālu karadarbību, tika laukā no savienības, turklāt, rezultātā arī tika pie savas īpašas valodas. Nu, vismaz formāli horvātu valoda tika izdalīta atsevišķi.
Ekonomiski veiksmīgākā no Dienvidslāvijas valstīm bija Slovēnija. Slovēnija Dienvidslāvijā bija kā Baltija Padomju Savienībā. Veiksmīga atrašanās vieta, veiksmīga politika, un rezultātā, kad pārējās valstis cieta no pastāvīgiem deficītiem, ekonomiskām krīzēm un tauta dzīvoja drausmīgā nabadzībā, Slovēnijas ekonomika auga. Dienvidslāvijā republikām bija diezgan liela autonomija, tāpēc šādas atšķirības bija pilnīgi normāla parādība, turklāt, Slovēnija jau kopš astoņdesmitajiem gadiem bija izveidojusi bāzi tam, lai varētu relatīvi nesāpīgi izstāties no federācijas, ko paši pirmie arī izdarījām, pilnīgi bez asins izliešanas, bet ar Laibach dziesmām. Kā var nemīlēt valsti, kuras dziesmotā revolūcija notika nevis ar tautiskām koru dziedāšanām vai patosa pilnu Lāčplēsi, bet gan ar industriālā elektriskā avangarda, dārkveiva grupas dziesmām. Mana, vecā metālista, gaume savukārt veidojās no Laibaha NATO, Jesus Christ Superstar un Life is Life.
Regita nebija bijusi Mariborā, un mani šī pilsēta bija ļoti uzrunājusi. Izrādās, ka kādreiz pilnībā industrijās balstīta pilsēta, rada jaukas un patīkamas vācu pilsētiņas priekšstatu. Arī modernā arhitektūra šeit jūtas pavisam labi. Palikām pašā centrā, ka vēl centrālāk nav kur. Nebija ne mazāko problēmu ar stāvvietu, likās, ka pilsētā nav nevienas dzīvas dvēseles, un satiksmes arī ne. Atcerējāmies, ka teju katra otrā numurzīme, ko redzējām Horvātijā, bija SLO, tad nu skaidrs, kur palikuši visi slovēņi.
Pirms miega izstaigājām pilsētu, lai sajustu gaisotni. Rīt izstaigāsim vēlreiz, jau pa gaismu.
5. janvāris (svētdiena)
Izstaigājuši pilsētu pa saules gaismu, nolēmām, ka būtu jauki pagarināt pastaigu. Maribora atrodas ielejā, kalnu smaiļu ielenkumā, bet uz smailēm izvietojušās baznīcas, vīna dārzi un citi skaistumi. Vietējā pils atradās kalnā, kuru dēvē par Piramīdu, un no pils palikusi tikai kapela. Šajā stāvajā kalnā arī nolēmām uzkāpt. Uz to ved liels un diezgan sakopts parks ar izgaismotām alejām, lielu dīķi ar strūklaku (gan šobrīd aizsalušu), marķētiem putnu būrīšiem, un daždažādiem kokiem. No visiem iespējamiem maršrutiem mēs, protams, izvēlējāmies grūtāko, bet tas bija tā vērts. No Piramīdas paveras lieliska pilsētas panorāma. Un šajā panorāmā tikai zinātājs var nojaust industriju klātbūtni. Lai arī tā ir industriāla pilsēta, funkcionālais dalījums ir ievērots ideāli, un dzīvojamā daļa ir dzīvojamā daļa. Jā, nedaudz mulsina panorāmas rats rātslaukumā, bet tas, šķiet, ir pārvietojamais un drīzumā nozudīs, kā uzradies. Viss šajā pilsētā rada labu sajūtu, atskaitot vienu momentu – pilsētā ir ļoti daudz grafiti. Tik glītā un kārtīgā pilsētā tie izskatās jo īpaši slikti.
Izbraukuši no Mariboras, mēs pat nepamanījām, kā attapāmies Austrijā, kuru izbraucām diezgan ātri un bez apstāšanās. Tāpat izbraucām Čehiju un iebraucām Polijā. Neskatoties uz sniegu, ceļš bija tīrs un nebija slidens. Apstājoties vien uzpildīties, mēs tikām līdz Lomžai, kur nolēmām pārnakšņot. Bija jau diezgan vēls un no idejas braukt līdz Suvalkiem atteicāmies.
6. janvāris (pirmdiena)
Iespējams, ka vakar tomēr vajadzēja braukt pēc iespējas tālāk. Šosejas bija aizputinātas un slidenas, un braukšana diezgan smaga, nemaz nerunājot par apdzīšanu pa pilnībā aizputināto kreiso joslu. Polijā bija palikusi viena vieta, kur gribējām aizbraukt, tā bija Punska uz Lietuvas robežas, mana kolēģa – Polijas lietuvieša dzimtā pilsēta, lietuviešu eksklāvs Polijā ar zināmām autonomijas tiesībām. Lietuviešu valodas vietējo dzūku paveidu šeit māca skolās, tajā tiek uzvesti uzvedumi, iznāk preses izdevumi un to pastāvīgi var dzirdēt arī ielās. Laikam var. Lai uz šejieni nonāktu, bija jābrauc pa pavisam piesnigušu nelielu celiņu, un pilsēta izskatījās pēc Ziemassvētku valstības, apkārt valdīja viens vienīgs baltums. Pilsēta pavisam neliela. Aizbraucām līdz domei, es čībiņās pa sniegu aizbridu uzmest aci grāmatu apmaiņas skapim ar grāmatām, lielākoties, lietuviešu valodā, nobildēju pāris izkārtnes lietuviešu valodā, un devāmies tālāk, uz Lietuvu un jau pavisam tuvajām mājām. Pa ceļam vēl iebraucām Daugavpils Universitātē, kur kopš jūnija mani gaidīja diploms par maģistra grāda iegūšanu vēsturē.
Nobeigums
Mājās mums bija jābūt 9. janvārī, bet kādā brīdī Sarajevā, radās sajūta, ka ir jādodas mājās. Jā, mēs vēl tīri daudz būtu paspējuši apskatīt un tajā pat Sarajevā varēja pavadīt vēl vienu dienu, bet, ja gribas uz mājām, tad ir jādodas mājās. Nez, vai pie vainas bija stress, kuru izraisīja Sarajevas stāvie slidenie aizsnigušie ceļi, vai tas nebija nekādi saistīts. Man vienmēr ir bijis tā, ka mīļākais mirklis jebkurā ceļojumā ir brīdis, kad slēdzu vaļā dzīvokļa durvis. Jebkurā gadījumā, šī straujā ceļojuma izbeigšanās atstāja zināmu nepabeigtības sajūtu. Parasti, arī ceļojot ar lidmašīnu, cenšamies aiziet atvadu vakariņās, kaut kā iezīmēt ceļojuma noslēgumu, noreflektēt par to. Bloga ierakstu par ceļojumu rakstīt nemaz neplānoju, taču šī te gala refleksija varbūt ir sava veida mēģinājums ielikt ceļojumā punktu, un iezīmēt turpmākos virzienus. Nākamajam braucienam ir jābūt uz Rumāniju, Moldovu, Transdņestru, Gagauziju, Bulgāriju un Grieķiju. Un tad Eiropā no vērā ņemamiem reģioniem paliks neapmeklēta tikai Lihtenšteina un pāris salas (un salas man parasti nepatīk).
