Jau labu laiku atpakaļ ar Ivaru izdomājām, ka 18. novembrī kopā brauksim uz Niagāru. Laika gaitā radās sajūta, ka Ivars ar Annu tomēr neatbrauks un mēs sākām meklēt citas iespējas. Kaut kādā tūrisma pakalpojumu portālā atradām piedāvājumu trīs personām uz divām dienām, kuru nolēmām arī izmantot. Par trešo paaicinājām igauni Martinu. Tad Regitai atbrauca kolēģe no Latvijas un viņa arī pieteicās uz šo pašu tūri, tāpēc beigās braucām četratā.
Kā nu gadījās, kā ne, sākumā mēs iepazināmies ar vienu Latvijas goda konsulu, pēc tam Regita iepazinās ar citu un beigās viņu uzaicināja un svinīgo pieņemšanu Kanādas Niagara Falls, kur tiks izgaismoti ūdenskritumi un būs vēstnieki Kanādā un ASV un daudz citu vairāk un mazāk promenentu latviešu vai ar Latviju saistītu cilvēku, kas dzīvo vai strādā ASV un Kanādā. Un datumi precīzi sakrita ar mūsu tūri. Jēj! Regita pieteica arī Rasu ar Martinu un sestdien septiņos no rīta mēs jau bijām Čainataunā un gaidījām lielo ekskursiju autobusu.
Bet nomaļajā Čainataunas ieliņā nebija ne cilvēku, ne ekskursiju autobusa. Mēs tur bijām vieni paši. Tad atnāca Martins un izrādījās, ka mūsu milzīgais tūristu autobuss ar vietām kājām, rozetēm un labierīcībām ir mazs busiņš uz 12 cilvēkiem. Lai ietilpinātu 12 cilvēkus sēdekļi bija salikti pietiekoši cieši, lai neļautu, piemēram, sakrustot kājas. Nu, nekas, toties intīmāk. Bez mums četriem parādījās vīrietis gados ar mazdēlu, kuri taisījās palikt Kanādā, un vēl kaut kāds pāris, kurus pa ceļam uz priekšu mēs praktiski nepamanījām. Stundas braucienā no Bostonas paņēmām vēl četras austriešu meitnes (vai austriešu un vācu?, kāda starpība? mūsu ķīniešu gids visu laiku viņas uzrunāja, kā austrālietes).
Ceļš bija visai smuks, drīz vien aiz Bostonas sākās kalni, tad tie kļuva augstāki. Visu ceļu meži un kalni bija apsniguši un no klinšu šķautnēm karājās lielas lāstekas. Tik agri ziema Latvijā nav raksturīga, arī šeit iestājās negaidīti, bet rodas sajūta, ka tagad ir uz palikšanu. No otras puses – tagad, kad ir sniegs, laukā vairāk nešķiet tik auksti.
Brauciens līdz Niagārai aizņēma kādas deviņas stundas. Periodiski – ik pēc stundas – divām šoferis stājās un dzina visus laukā ēst un čurāt.
Nonākuši amerikāņu Niagārā ātri atprasījāmies un sākumā apskatījāmies amerikāņu ūdenskritumu, es sajutos ļoti vīlies, jo gaidīju kaut ko grandiozu, bet šis ūdenskritums izskatījās visai nožēlojams. Vismaz, salīdzinot ar ekspektācijām.
Sapratuši, ka šeit vairāk darīt nav ko, devāmies pāri robežai. Iepriekšējā reizē – Detroitā mūs ļoti negribīgi laida Kanādā. Šoreiz gāja daudz vieglāk. Robežsargs bija draudzīgs un pat obligāto jautājumu par ieročiem uzdeva formā ‘ieročus taču neievedat? no amerikāņiem sliktos ieradumus neesat pārņēmuši?’.
Kanādas pusē notika uzreiz divas negaidītas lietas – pilnīgi pazuda sniegs (ASV no pašas Bastonas līdz Niagara Falls ieskaitot pēc ceturtdienas joprojām nebija nokusis sniegs)…
…un parādījās melnās vāveres. Mistiskā kārtā tā bija pirmā lieta, ko ieraudzījām iebraucot Kanādā no Detroitas Vindzorā, un tagad arī. Amerikā melnās vāveres redzējuši neesam. Rasa šodien teica, ka redzēja, bet nevienam apstiprināt viņas vīziju neizdevās, tāpēc paliekam pie tā, ka melnās vāveres uz Ameriku neiet.
Protams, ka redzamākā ēka ir kazino. Ar šeit neatšķīrās no Vindzoras, taču kazino ir arī ASV pusē.
Aiz kazino sākas ļoti spoža iela ar gaismas reklāmām, kura, sevišķi ņemot vērā to, ka no tās slejas tornis ar uzrakstu Casino, atgādina Las Vegasu, kurā mēs pagaidām neesam bijuši, bet pavisam drīz būsim.
Kanādas pusē arī bija krietni vairāk cilvēku un… krietni nopietnāki ūdenskritumi.
Nemaz nerunājot par to, ka skatu punkts bija daudz veiksmīgāks. Ūdenskritums vienmēr labāk izskatās no malas, kā atrodoties uz tā. Nodomājām, ka ja tagad nesezonā ir tik daudz cilvēku, negribas zināt, kas notiek sezonā.
Apskatījām ūdenskritumus no dažādiem leņķiem un augstumiem. Izrādījās, ka nav nemaz tik slikti, kā izskatījās no Amerikas puses.
Pakava ūdenskritums pat izrādījās visai iespaidīgs.
Es neesmu uz visiem 100% pārliecināts, ka tas ir kaut kas, kas vismaz reizi dzīvē jāredz, bet pilnīgi droši zinu, ka otro reizi braukt uz Niagāru man nebūs ne mazākās motivācijas. Skatoties uz visu šo prieku no galvas negāja laukā Unas ūdenskritumi, kuri ir nesalīdzināmi skaistāki. Niagāras ūdenskritumi drīzāk ir ikona. Mākslīgi radīts tūrisma produkts, kur pamatā kaut kāda bāze ir, bet ne tuvu ne tas, kas tiek mārketēts. Respektīvi, šeit tāpat kā ar Coca Colu – garšīga, ja ir redzēta reklāmā.
Papriecājušies par kritumiem devāmies uz viesnīcu, kur mums bija jānokļūst uz svinīgo pieņemšanu. Brīdī, kad pagriezāmies, lai dotos atpakaļ jau bija pilnīgi satumsis un ūdenskritumus sāka gaismot. Satumsa minūšu 20 laikā, kuras mēs pavadījām skrienot līdz pakava ūdenskritumam un to skatoties.
Pirms pieņemšanas bija jābūt filmai, kuru mēs laimīgi nokavējām un paspējām tikai uz Latvijas goda konsula Teksasā (par kura dzimtu bija filma) runu.
Palielījās, ka viņam telefonā dropboksā ir terabaits ar kapeikāmar visām grāmatām, kas jebkad ir izdotas latgaliešu valodā. Nelietis, viņš pat latviešu valodā nerunā, nemaz nerunājot par latgaliešu. Mēs dzīvojam Latgalē un mums nav piekļuves tādiem materiāliem. Bet ko darīt, šai pasaulē valda nauda. Viņš ir noziedojis nopietnu summu latgaliešu literatūras muzeja izveidei, tas ir tas, ko viņš dabūja pretī. Kas no tā, ka viņš to nevar izlasīt?
Pēc konsula runas līdz pieņemšanai palika gandrīz divas stundas. Garlaikojoties pieteicāmies palīdzēt un iznēsājām pa galdiem latviešu karodziņus…
…un izvēlējāmies labāko galdiņu ar skatu uz abiem ūdenskritumiem (kopā viņi gan ir trīs, taču trešais ir maziņš un izskatās kā daļa no pirmā – amerikāņu ūdenskrituma).
Protams, ka nekas nesākās laikā. Nokavēja nepilnu stundu.
Tad bija garas runas.
Tā kā tas bija latviešu pasākums, visai loģiski, ka viss norisinājās angļu valodā. Mērķauditorija tomēr bija Kanādas un ASV latvieši, kuri latviešu valodu ir dzirdējuši tikai savos pulciņos, kur daļa no viņiem periodiski savācas, lai uzturētu nacionālo garu. Protams, ir cilvēki, kuri nekad nav bijuši Latvijā un ļoti labi runā latviešu valodā. Es nesaprotu viņu motivāciju, bet man arī ir dīvaini hobiji, kuri prasa daudz naudas, laika un pacietības. Kāpēc gan nē?
Pēc runām un vīna glāzes tauta paskatījās salūtu, paskatījās karoga krāsās izgaismotos ūdenskritumus.
Varēja izskatīties arī interesantāk, bet arī tā bija gana iespaidīgi. Spēlēja latviešu pusaudžu grupa, kur spēlēja Kaupera dēli. Nobrīnījos, ka Kaupers, lai kā man viņš nepatiktu, tomēr ar samērā labu vokālo prasmi, nav parūpējies par dēlu vokāla nodarbībām.
Puikas dziedāja slikti un muzikanti arī atklāti lažoja. Turklāt, dziedot puikas aizmirsa, ka katru reizi, kad attālinās no mikrofona, skaņa pazūd… bet nu viss nāk ar pieredzi. Cik noprotu, viņi ir ļoti populāri Latvijā, tad nu kas es tāds, lai viņus kritizētu? Es taču neesmu populārs ne tikai Latvijā, bet pat dzimtajā pilsētā mani maz kurš pazīst. Un dziedāt, kur nu vēl spēlēt, es arī neprotu pavisam un galīgi. Kritiķis atradies.
Paēduši devāmies laukā uz otro ūdenskritumu gaismošanu. Kopsummā ūdenskritumus gaismoja 3 reizes – deviņos, desmitos un vienpadsmitos pa 15 minūtēm katrā reizē. Došanās laukā izrādījās jauka, Kanādas un ASV latvieši izrādās tik pat jauki, kā Latvijas. Temperamentu nenodzersi, kā saka. Mēs bubinājām par slikto organizāciju un amērikas latvieši bubināja par slikto organizāciju. Tante lamājās, ka pat ar Google Maps nevar atrast vietu, uz kuru mums ir jādodas. Vīrietis paziņoja kaut ko apmēram ‘nafig, man šito nevajag, iešu projām’. Palika silti ap sirdi. Beidzot sajutos, kā mājās.
Latviešiem paskriet garām izrādījās neiespējami. Visi bija savākušies pie platformas ar skatu uz Amerikāņu ūdenskritumu, uz kura karogs bija daudz maz līdzens (ar Kanādas ūdenskritumu sarežģītāk – pakavveida forma, karogu var nolasīt tikai skatoties no sāna, pienākot tuvāk sanāk kaut kādi nejēdzīgi pleķi).
Latviešamerikāņi padziedāja tautasdziesmas, daudz baltu dieniņu un vēl kaut ko, pabildējās, pafilmējās tumsā uz izgaismotā ūdenskrituma fona. Mums apnika un mēs devāmies pie Kanādas krituma. Kamēr aizgājām, gan, Latvija beidzās un sākās varavīksne, bet tas nekas.
Atgriežoties paēdām kūkas ar tēju un devāmies uz Ameriku. Nekāda tīklošanās nesanāca. Neviena jauna kontakta. Visi bija aizņemti un parunāties ar interesantākajiem īpatņiem īsti nesanāca iespēja.
Uz ASV robežas mūs arī bez problēmām ielaida, kaut gan šoreiz palūdza papīrus, kurus iepriekšējā reizē uzrādīt nevajadzēja. No turienes izsaucām taksi un pēc 20 minūtēm bijām drausmīgā Radisonā. Ne tikai moteļi ASV ir drausmīgi, Radisons neatpaliek – durvis piebriedušas un izdevās atvērt tikai ar plecu, izlauzts no sienas fēns, vannasistaba pludo, jo pods tek, vannasitabu ir mēģināts krāsot un viss izskatās ļoti skumji. Zem balkona smagā tehnika izbraukājusi mauriņu un dubļi izskatās pēc būvlaukuma. Toties bija baseins un kamīns ar dzīvu uguni lobijā.
Nākamajā dienā mūsu ķīnietis mūs piespiedu kārtā aizveda stundu garā ekskursijā uz kaut kādu fortu, no kura varēja redzēt Toronto. Ekskursija individuāli maksāja 12 dolārus, bet viņš paņēma pa $25. Pareiza attieksme pret biznesu. Regita bija ļoti dusmīga, taisījās pieprasīt viņam atpakaļ naudu, viņš atkal pasteidzās un paziņoja, ka ja viņai kaut kas nepatīk, pametīs šeit. Konflikts bija atrisināts. Aizbraucām, paskatījāmies skatu uz Niagāras upi bez ūdenskritumiem, pēc tam uz Varavīksnes tiltu, kuru vakar divreiz šķērsojām, un devāmies uz Bostonu. Pēc deviņām stundām bijām galā.
Secinājumi – pieņemšana bija lieliska pieredze. Ekskursija – drausmīga. Naudas izteiksmē mēs noteikti vinnējām pat maksājot 25 dolārus par obligātu garlaicīgu ekskursiju un 20 dolārus par kaut kādu service fee. Tiem, kam vakar neizdevās aizmukt uz Kanādu nācās maksāt arī par ārkārtīgi garlaicīgu filmu un vēl par kaut ko. Mūsu pieredze bija 100x interesantāka, kā būtu, ja būtu braukuši, kā taisījāmies, vienkārši uz ūdenskritumiem. Vairāk šīs kompānijas pakalpojumus neizmantosim un vispār – ar tūristu grupām braucot vienmēr sanāk drausmīgi. Jā, tas ir lētāk, kā braucot vieniem pašiem, toties nervus pabojā pamatīgi un ir jāskatās un jāklausās ļoti garlaicīgas lietas, kuras nevienu īsti neinteresē.
Viss, end of story, bye, bye!
