Ceturtais mēnesis darbā. Ir laiks pastāstīt, ar ko tad es šeit nodarbojos. Tātad, šeit es esmu profesionālās pilnveides praksē BAFF programmas ietvaros kompānijā, ko sauc IXL center – center for innovation, excelence and leadership.
Lai gan viņi sevi sauc par konsultēšanas firmu, es konsultēšanu izprotu mazliet citādāk. Galvenokārt kompānija nodarbojas ar dažādu projektu menedžēšanu. Ir vairākas daļas, par katru no tām mazliet sīkāk arī pastāstīšu. Bet, būtībā, pirmās nedēļas beigās es piezīmēs ierakstīju: “Mans darbs- pašizdomāti sertifikāti par pašizdomātu metodoloģiju pašizdomātā programmā”.
Pirmajā dienā es ienācu ofisā un pēc divām minūtēm ienāca ķīniešu delegācija, kurai boss stāstīja par to, ar ko nodarbojas kompānija, līdz ar to man arī bija iespēja to uzzināt.
- Kā korporācijas sevi prezentē ASV?
“Mēs esam līderi šajā sfērā un esam darbojušies ar tādām firmām kā H&M, Promigas, 3M, Alibaba, Verizon un daudzām citām. Mums ir pārstāvniecība sešās valstīs. Mūsu misija ir demokratizēt inovāciju”. Laika gaitā dzirdēju arī hronoloģisko versiju par organizācijas tapšanu: esi dzirdējusi par Monitor Group? (nop), em, ok, Maikls Porters? Jā, (ekonomists). Nu, viņš arī strādāja Monitor group, viņi bija pasaules vadošā biznesa konsultāciju firma, mūsu boss tur strādāja un tad nu viņš saprata, ka grib koncentrēties uz inovāciju un izveidoja mūsu organizāciju.
Turpmāko mēnesi tad nu es centos noskaidrot, ar ko reāli nodarbojas IXL Centrs. Pirmajā nedēļā sekoju līdzi studentu sacensībai, ko varētu iztulkot kā “Inovāciju Olimpiskās spēles” (Innovation Olympics).
- Innovation Olympics
Innovation Olympics ir sacensība, kuras laikā 5 komandas sacenšas, lai piedāvātu labāko risinājumu korporācijai, kas piedāvā savu izaicinājumu. Process ir 8 nedēļas ilgs un tam visam tiek pievienota mentora palīdzība, IXL metodoloģija, kā nonākt pie risinājuma, katru nedēļu prezentējot paveikto un sarunas ar klientu. Viņi to dēvē par pasaules lielāko konsultēšanas sacensību – nemācēšu spriest. Vienā reizē IXL strādā ar vismaz 4 klientiem, kam šis prieks izmaksā + – 50 k. Studenti iegūst pirmo īstā darba pieredzi, uzņēmumi – 5 dažādus biznesa konceptus, savukārt mēs to visu koordinējam un vadām procesu, mācām mūsu metodoloģiju.
Kad pievienojos IXl, jau trešajā dienā bija iespēja sekot līdzi, kā pamazām noslēdzas TJMax veikalu ķēdes izaicinājums. (Izaicinājums: kā optimizēt nocenošanas procesu – veikals iegādājas no citām lielveikalu ķēdēm apģērbus un tam pēc noteikta laika seko nocenošanas process, kad visām konkrētā laikā pienākušām precēm ir jānomaina cenu zīmes. Šobrīd tas notiek manuāli – darbinieks pienāk pie cenu zīmes, ar gredzenu noskenē, vai šī cenu zīme ir jāmaina, un, ja ir, tad izdrukājas jaunā cenu zīme, kas ir jāuzlīmē, ja nē, darbinieks iet tālāk). Tad nu pirmajā nedēļā man bija iespēja aizbraukt uz citu pilsētu, lai pirms veikals ir vaļā kopā ar studentiem skatītos, kā notiek nocenošanas process. Darbinieki – sievietes pensijā un/vai studenti.
Bet kopumā veikals ļoti iepatikās un kopš tā laika tur lielākoties ar Andri iepērkamies – kedas, virsjakas, sporta apavi, viss brendu un par ļoti labām cenām.
Otrs izaicinājums, kuram sanāca vairāk sekot līdzi, bija Verizon – tā ir korporācija, kura ir lielākais telekomunikāciju piegādātājs Amerikā un viņu izaicinājums bija saistīts ar dažādām iespējām, ko var piedāvāt 5G un MEC kombinācija. Daudz neprasiet, pati neko daudz nesapratu, bet studentu idejas sniedzās no pielāgotām reklāmām līdz Spotify spēlēm un vēl desmitiem citu izstrādātu, lielisku konceptu. Verizon izaicinājumam sekot līdzi bija interesantāk, jo redzēju gandrīz visas 8 nedēļas un to, kā komandas attīsta savu domu un pilnveido skatījumu. Visforšāk, protams, bija pievienoties gala prezentācijai, kas notika Verizon inovāciju centrā un apskatīt, ar ko tik vēl kompānija JAU nenodarbojas – piemēram, Gudrās mājas risinājumu izstrāde, telpas lietošanas optimizācija, izmantojot kopstrādes telpas datus, viedās pilsētas risinājumi (gudrie luksafori, apgaismojums u.c.). Kopumā – ļoti iespaidīgi. Protams, uzņemšana arī karaliska – ar pusdienām un uzkodām prezentāciju laikā un telpas arī saistošas.
VERIZON pakalpojumus gribējām izmantot, bet – nekā, nedz mans, nedz Andra telefons neder viņu pieslēgumam..
Būtībā, pirmās divas nedēļas pagāja domājot, ka pamatā IXL Centrs nodarbojas tieši ar šo – studentu sacensību, sāku jau mazliet saskumt, ka nav nekas WOW, lai gan reāli viņi strādā ar milzīgiem klientiem – lielām korporācijām, kas patiesībā ir ļoti iespaidīgi. Pirmās nedēļas beigās boss (HP – turpmāk), izdomāja izstāstīt par kompāniju un, ko tad viņi dara. Būtībā – ir konkrēta metodoloģija, kuru sertificē viņu izveidots institūts, kas dod sertifikātus studentiem un korporācijām. Pirmās nedēļas beigās piezīmēs ierakstīju: “Mans darbs – pašizdomāti sertifikāti par pašizdomātu metodoloģiju pašizdomātā programmā, par kuru viņiem maksā 48 k.. eh.”
Mans pirmais lielais uzdevums bija atrast veidu, kā uzlabot visu Innovation Olympics procesu. Pirmajā nedēļā izstāstīju savas domas, īsti nesagaidīju tālākos norādījumus un tad man turpināja pieprasīt rezultātus. Vienvārdsakot, šis uzdevums neizdevās. Otrais lielais uzdevums – apkopot dažādās pasaules tendences, ko studenti ir konstatējuši izaicinājumos, sadalīt pa jomām un “paredzēt nākotni”. Ar šo uzdevumu pamazām tieku uz priekšu, bet, jāsaka, ka iet smagi, jo trūkst jebkādu norādījumu no vadības.. (par to zemāk).
Bet organizācijai izrādījās arī citi interesanti projekti, kuri notiek paralēli Innovation Olympics. Piemēram, EPIC inovāciju pieredzes nedēļas piedāvājums ārzemniekiem.
- EPIC
EPIC programma tiek pasniegta kā organizācijas “vieglākais” projekts – izstrādāta metodoloģija un savs mehānisms, kā ārzemnieku grupu nedēļu izklaidēt, iemācot viņiem pamatus par inovāciju.
Līdz šim esmu novērojusi nedēļas EPIC pieredzi, kurā piedalījās brazīliešu baņķieri un nupat noslēgusies nedēļa ar 30 meksikāņu studentiem, kur jau tiku iesaistīta organizēšanā. Pirmajā reizē redzējām Hārvardu, Hult biznesa skolu un bija lieliska prezentācija IBM par to, kā ieviest tehnoloģijas ētiski, konkrēti runājot par mākslīgo intelektu.
Otrajā reizē palīdzēju ar organizēšanu – piemēram, laicīgi gatavoju kafiju (šajā jomā es esmu profesionālis), uzlaboju Dārgumu medības pa Bostonu (kaut gan pati nebiju bijusi pusē no pieminētajām vietām pirms tam) un konsultēju studentus, kad viņi nesaprata kaut ko no mācītā (kaut arī pati mācījos līdz ar viņiem). Pieredze interesanta un šoreiz vizītes bija saistītas ar biznesa inkubatoriem un kopstrādes telpām – pabiju BUildLab jeb Bostonas Universitātes biznesa inkubatorā un Harvard Innovation Lab, kā arī CIC Cambridge un CIC Boston, kas ir lielākā korporācija kopstrādes jomā. Galvenais secinājums – doma visur identiska, veidot pievilcīgu vidi uzņēmējdarbības uzsākšanai un attīstīšanai, pamatā – kopstrādes telpa, daži tehniskie risinājumi, tematiski pasākumi, mentori vai jomas eksperti un bezmaksas uzkodas un kafija – tas rada lielisku kombināciju domu raisīšanai. Otra lieliskā nedēļas daļa bija viesrunātāji – viens bija karjeras konsultants, kurš stāstīja, kā pirmām kārtām saprast sevi un otrs bija profesors, kurš aicināja attīstīt prasmes. Es nedēļas laikā palīdzēju ar loģistiku, sociālo tīklu menedžēšanu, studentu konsultēšanu par viņu jautājumiem metodoloģijā, ko pati vēl apgūstu, un palīdzot galvenajiem rīkotājiem.
- Konsultēšanas projekti
Šī ir sadaļa, kurai būtu jābūt galvenajai, bet tā gluži nav un ar to vairāk nodarbojas uzņēmuma Kolumbijas daļa – kopumā sastāvs diezgan raibs uzņēmumam, bet par to citā sadaļā. Interesantākie projekti ir bijuši, piemēram, ieviešot reģionā inovāciju apriņķus, izveidojot biznesa inkubatoru programmas un dažādas attīstības programmas. Vēl Kolumbijā populāra ir 10x programma, kas domāta maziem un vidējiem uzņēmumiem, lai ar IXl metodoloģiju kļūtu 10reizes lielākiem. Es tiku iesaistīta konsultēšanas projektā, kura pasūtītājs ir publiskā Universitāte pilsētā Bukaramanga Kolumbijas ziemeļos. Universitāte vēlējās izstrādāt // attīstīt savu stratēģiju 2030. gadam un piesaistīja mūs kā partnerus. Būtība pavisam vienkārša – viņiem ir jau izstrādāti diezgan daudzi dokumenti, stratēģijas, bet ir nepieciešams to visu sakārtot un attīstīt. Projekta ietvaros ir izpētes stadija, trīs praktiskās darbnīcas un galu beigās – plāns, kā to īstenot. Šobrīd, piemēram, esmu strādājusi, lai izpētītu citu universitāšu piedāvājumu, piedalījusies intervijās, izpētījusi tendences augstākajā izglītībā un tagad strādāju pie izaugsmes platformām jeb zonām, uz ko universitātei būtu jākoncentrējas. Kopumā ir interesanti un šī ir pagaidām baudāmākā daļa no visa. Savs stāsts ir par to, kā uzņēmums tika pie projekta vai arī tas, cik ļoti tam visam apakšā ir politika un visticamāk, ka nekādi plāni tāpat netiks ieviesti un varenās nākotnes vīzijas, bet strukturālas problēmas pašā pārvaldē un savstarpējas uzticības trūkums saknē.
- Mans projekts
Atsevišķi tam, ka strādāju pie universitātes projekta un turpināšu sekot līdzi inovāciju Olimpiskajām spēlēm, boss iedeva man arī savu individuālo projektu. Treniņa plānā bija sarakstīts, ka es strādāšu pie projektiem ar sociālo ietekmi, veidošu grāmatu par sociālo ietekmi (viņi publicē grāmatas par tā brīža tendencēm, šobrīd viņiem ir grāmatas par uzņēmumiem veselības inovāciju, zaļo inovāciju un robotu inovāciju jomām, būtībā viņi raksta grāmatas vienkārši, lai varētu teikt, ka viņiem ir grāmatas, jo viņas īsti neviens nepērk). Beigu beigās mans individuālais projekts ir darboties ar biznesa tendencēm un “paredzēt nākotni”, izmantojot studentu savāktos datus – visinteresantāk ir tas, ka nav īsti skaidrs, kādā formā atskaitīties bosam vai, kā tas tiks izmantots, aptuveni – nu, izdomā, ko Tu ar to vari izdarīt.
- Novērojumi par darba stilu
Rit jau trešais mēnesis, bet visiem projektiem ir kaut kas kopīgs, ko secināju, šķiet, otrajā nedēļā: trūkst struktūras, organizētības un ir diezgan randoms darbu sadalījums. “Pārsteidzoši, ka neatkarīgi no mēroga, metodes neatšķiras: nokavēti termiņi, pēdējā brīža izmaiņas, izdomāta statistika un nepārbaudīti fakti, steiga pirms iesniegšanas un random bildītes no interneta, pie tam vienāda struktūra / pieeja gandrīz jebkam”.
- Pārvaldība
Protams, daudz ko ietekmē tas, ka no vadības, kas iepriekš sastāvēja no vairākiem augstākā līmeņa cilvēkiem, ir palicis viens un viņš ir.. ļoti neorganizēts emociju cilvēks, kas visu grib kontrolēt un kritizēt. Visu, ko dara darbinieki, ir jāapstiprina HP un tas dažkārt ir ļoti sarežģīti, jo pusi no sava laika viņš pavada sniedzot runas dažādās pasaules malās un/vai sniedzot lekcijas Kolumbijā, Filipīnās, Brazīlijā, Dubaijā vai Maurīcijā. Mazliet pieskaroties priekšnieka personībai, jāapraksta, kas viņš ir. Tātad- viņš ir indietis, kurš ir uzaudzis Zambijā, pabeidzis prestižo Kellogs universitāti un tad strādājis Motorollā, kā arī biznesa konsultāciju firmā. kas izrādījās “viena no pasaules ietekmīgākajām” Monitor group. Viņš ir kļuvis par firmas vienīgo pārvaldnieku, jo otrs Ronalds Džonašs ir aizgājis pensijā un tagad cenšas vilkt galus, bet tas ir vairāk kā jūtams, ka trūkst kāda, kas to visu ieliktu rāmjos un sastrukturētu..
- Kā šeit notiek bizness
Būtībā – viss notiek tikai un vienīgi caur personīgām sarunām. Pārdošanas notiek futbola spēlē vai bārā pie vīna glāzes, tāpat arī dažādas haltūras un izpalīdzēšanas. Man bija iespēja piedalīties kādā tikšanās reizē, pēc kuras sapratu, ko nozīmē “tipisks bizness” Amerikā. Tikšanās notika starp HP un viņa “senu draugu” Marku Fulleru, kam, starp citu, ir lieliska eseja par biznesu kā karu un viņš arī, starp citu, bija tās pasaulē labākās konsultācijas vadītājs, kas bankrotēja. Es piedalījos sarunā, jo it kā tai bija jābūt par potenciālu projektu Filipīnās par nākotnes universitāti, jeb līdzīgs projektam, kurā es jau piedalos. Bet, ja pavisam godīgi, kad es tur devos, es īsti nezināju, par ko būs tikšanās -pirms tās boss bija prom divas nedēļas, līdz ar to es pat viņam to nevarēju uzprasīt.
Tikšanās notika viesnīcas restorānā. Otrs viesis jau bija ieradies un stāvēja pie bāra letes, kad ienācām. Maza auguma vīriņš T-kreklā un ērtās biksēs, uz T-krekla blaugznas un pats tāds ļoti vienkāršs viņš stāvēja pie bāra letes, kaut ko rakstīja un dzēra baltvīnu. Mēs atnācām, apsēdāmies, Marks teica, ka nesēdīsies, jo viņam esot problēmas ar muguru. Pirmās piecpadsmit minūtes vecie draugi norunāja par personīgām nebūšanām un HP stāstīja, ka nespējot pārvaldīt biznesu, jo trūkstot struktūras un stipras līderības, aprakstīja vēl citas problēmas, ko esot novērojis uzņēmumā. Marks visu pierakstīja blociņā un tad uzsāka divu stundu monologu par biznesa iespējām mūsu kompānijai. Saruna izpaudās aptuveni šādi: es pazīstu X kompānijas vadītāja meitu, Zviedrijas bagātākā sieviete, viņas hobijs ir zirgi un viņa apmaksā olimpisko komandu konkrētā sporta veidā ne tikai Zviedrijai, bet arī Somijai, ļoti jauka sieviete! Y kompānijas ģimenes dinastiju pārvalda vecmāmiņa, viņa izvēlas mazdēliem sievas. Brauc uz Eiropu un saka: Tu iepazīsies ar desmit sievietēm un viena no viņām kļūs par Tavu sievu. Tādā garā monologs turpinājās divas stundas, Marks stāstīja par dažādiem kontaktiem stāvēdams kājās, dzerot vairākas baltvīna glāzes un ar strupajiem pirkstiem piepildot tās ar ledus gabaliem. Visi viesmīļi, izskatījās, ka viņu labi pazīst, jo neko nejautājot pienesa jaunas vīna glāzes un jaunu ledu. Vienā brīdī Marks izdomāja iet pīpēt un norādīja, lai ejam viņam līdzi, lai gan neviens cits no mums trijiem nepīpē. Pie cigaretes viņš beidzot pateica to, ko boss sen gaidīja – viņš nesniedz nekādu atbalstu universitātes projektam, nevajag jaukt projektus, jo tajā valstī mēs strādājam ar kompāniju, kas veido 10% no valsts IKP. Aizejot atpakaļ, viņš turpināja stāvēt kājās un izskatījās, ka tagad sāksies īstā saruna – viņš atklāja, ka ir nopircis vecāko viskija darītavu Īrijā un meklē investorus no Āzijas, jo tie esot augšgalā viskija patēriņa ziņā, ar Tullamor jau esot sazvanījies un sarunājuši, kā labāk dalīs tirgu. Saruna beidzās ar pieminēšanu, ka ,”starp citu”, viņš veidojot vadošo uzņēmumu aliansi un gribētu, lai IXL centrs ir tās dibinātājos.
- Personīgā dzīve un darbs
Amerikāņiem un kopumā Amerikas korporācijās darbs ir dzīve. Nē, viņi neko nav dzirdējuši par darba – mājas laika balansēšanu, nedz arī par to, ka efektīvi var strādāt arī ierobežotā laikā. Kad pirmajās dienās prasīju bosam par darba laiku, viņš atbildēja: mēs sākam deviņos. Kad paprasīju, cikos beidz, teica, ka nav noteikts un katrs iet projām citā laikā, būtībā parasti pēc sešiem lielākā daļa vēl ir ofisā. Pirmajā mēnesī, piemēram, es saņēmu darba uzdevumu pusseptiņos, kas bija jāizdara ASAP (pēc iespējas ātrāk) un tas būtībā var notikt pilnīgi jebkurā laikā, jo boss ir visai ekstravaganta personība bez baigajām robežām. Tad nu es laika gaitā cenšos ieviest savas robežas – pieradināt, ka konkrētā laikā eju projām no darba un no mājām nestrādāju, piemēram. Bet, tik un tā, protams, ir dienas, kad palieku līdz pus astoņiem vai atbraucu agrāk, lai pastrādātu, tas gan gadās. Kad ar bosu runājām par darbu, viņš paskaidroja, ka eiropieši nepareizi visu saprot – darbam būtu jābūt visur esošam, kā hobijam, par kuru nepārstāj domāt. Es tam piekrītu, bet tomēr, manuprāt, ģimenes laiks ir ģimenes laiks un tam tā būtu arī jābūt.
Vēl par privāto dzīvi – mums “kultūras apmācībās” stāstīja, ka etiķete pieprasa darbā nerunāt par privāto dzīvi, neprasīt, piemēram, par attiecībām, ģimenes dzīvi, jo darbs ir darbs un tur ir jāuzvedas profesionāli. Tajā pašā laikā, šķiet, ka manā ofisā tāda noteikuma pavisam nav, es jau esmu informēta par to, ka kolēģa draudzenei ir dvīņumāsa un viņa grib palielināt krūtis, zinu, ko ikdienā dara otra kolēģa mazā meitiņa un redzējusi vismaz 10 viņas bildes un boss savu meitu veda pie mums praktizēties, līdz ar to mēs ļoti sadraudzējāmies. Privātā dzīve ir klātesoša, šodien kolēģe, ar ko pārāk daudz nerunājam, sūdzējās par attiecībām un šķiršanos, otrs kolēģis veda ģimeni uz ofisu ar visiem iepazīstināt un katrā piektdienas sapulcē komanda dalās ar kādu faktu no personīgās dzīves, līdz ar to es jau esmu diezgan informēta par mūsu Kolumbijas kolēģiem, lai gan nekad viņus neesmu satikusi.
- Lomu sadalījums
Būtībā, šeit ir pieņemts, ka visiem ir jādara viss, ar to domājot – sākot no komunikācijas ar studentiem, klientu un visiem pārējiem, līdz pat dizaina veidošanai reklāmas lapai, pārdošanai un mārketingam. Vienlaicīgi ir jādara viss, lai gan ir pāris cilvēki, kas kādā no jomām dara vairāk, kā citās, tad tik un tā atbildība ir uz visiem. Ir, protams, redzamāki līderi un redzamāki “darītāji”, redzamāki “mārketinga” cilvēki un redzamāki “nekā nedarītāji”, lomas izkristalizējas pašas no sevis..
- Feedback
Protams, par visu ir jāsaņem fīdbeks jeb citu domas. Tas ir pašsaprotami un ļoti apsveicami. Tad, ja tiešām saņem jebkādu atbildi.
