Līdzīgi, kā liela daļa no pārējiem mūsu braucieniem, šis brauciens bija neizbēgams, nebija zināms tikai formāts. Jau pirmajā mēnesī pēc ierašanās ASV mēs nolēmām, ka šajā iterācijā obligāti jāapmeklē visus kaimiņu štatus, lai uz šo ASV reģionu vairāk nav apzināti jāatgriežas ‘eksplorēšanas’ nolūkos. Uz Roudailendu mēs aizbraucām visai drīz ar vilcienu, izrādījās, ka Bostonas vietējais vilciens līdz turienei iet. Štats maziņš un no Providences apmeklējuma aptuvens priekšstats par štatu radās. Ņūhempšīrā mēs arī bijām bijuši, kad rudenī devāmies ar citiem piedzīvojumu meklētājiem kāpt Garfīlda kalnā. Ņujorkas štats ir tik milzīgs, ka tā vai citādi vienā vai citā tā daļā tajā sanāk būt periodiski. Bija atlikuši divi štati – Vermonta un Meina. Tā nu šie divi štati mums karājās kā neskaidras, nedaudz mītiskas un visai iekārotas teritorijas.
Mēs jau pamazām taisāmies atgriezties mājās, bet pa šiem 8 mēnešiem esam pamatīgi apauguši ar mantām. Es esmu sapircis ļoti daudz foto aprīkojuma un to visu mēs nevarējām aizsūtīt uz Latviju un arī pašiem aizvest tādu apjomu nebija iespējams. Saucām pēc palīdzības un Regitas vecāki un brālis atsaucās un atbrauca ciemos, lai apskatītos, kā mēs dzīvojam un atpakaļ ceļā aizvestu trīs no mūsu milzīgajiem koferiem. Mēs nolēmām izmantot situāciju un parādīt Ameriku ne tikai tādu, kādu var redzēt Ņujorkā un Bostonā, bet arī to, kas lielākoties tūristiem paliek aiz kadra – kā dzīvo lielākā daļa amerikāņu un, protams, Amerikas nedaudz sūro dabas skaistumu.
Regitas priekšnieks piedāvāja mums savu milzīgo mašīnu, ko mēs ar prieku arī paņēmām. Konkrēta plāna mums nebija, bet aptuvenais maršruts bija sekojošs – dodamies uz rietumiem pāri visam Masačūsetsas štatam uz Ņujorkas štatu uz Albāniju, un no turienes dodamies ar slaidu loku un nelieliem zigzagiem maršrutā Vermonta, Ņūhempšīra, Meina un pēc četrām dienām atgriežamies Bostonā. Ceļojuma gaitā maršruts ievērojami mainījās, taču galvenās vietas apmeklēt izdevās, turklāt šis izrādījās finansiāli ekonomiskākais no mūsu Amerikas ceļojumiem.
12.-14.03.2019 Otrdiena - Ceturtdiena
Massachusetts
Boston, Brookline, Cambridge
Otrdien vakarā bija mana pēdējā nodarbība Jaunanglijas fotoskolā (New England School of Photography) Waltham pilsētā, no turienes devos uz Watertown, kur no igauņu paziņas dabūju piepūšamo matraci. Tālāk nomainot vairākus transportlīdzekļus nonācu Bostonas centrā, kur tai pašā metro stacijā kāreiz piebrauca Regita. Kopā devāmies sagaidīt Regitas vecākus un bijām tieši laikā.
Nākamajā rītā aizvedu vecākus pie Regitas uz darbu un šopingā. Sagaidījis, kad beigs iepirkties, aizmuku uz mājām un atstāju Regitas rokās.
Ceturtdien mums bija sarunāta tikšanās Latviešu trimdas draudzē. Tur mums bija jābūt vienos, tāpēc sākumā aizbraucām uz Centrālo bibliotēku.
Apskatījāmies Šavāna un Sardženta sienu un griestu gleznojumus un lasītavu.
Apstaigājām tuvākās baznīcas un devāmies pie latviešiem.
Tur notika gatavošanās latviešu mākslinieku gleznu izpārdošanai nedēļas nogalē. Bija sanestas vairāk par simts gleznām un grafikas darbiem, tai skaitā arī šis tas visai jauks, piemēram, viena ļoti jauka Margaritas Kovaļevskas glezna.
No latviešiem devāmies uz pilsētas centru. Aizgājām uz ostu un no turienes kājām devāmies uz Regitas darbu Kembridžā.
Pa ceļam izstaigājām vecos 17. gadsimta kapus, kuros apbedīti Bostonas tējas dzeršanas un revolūcijas dalībnieki.
Kārtējo reizi papriecājāmies par brutālo Bostonas pilsētas domes ēku.
Apkārt jūgends, pa vidu brutālisms. Interesanti.
Es nesaprotu brutālismu un nespēju to novērtēt, taču man tas liekas ļoti interesants. Interesants, kā viesuļvētra. No malas vērot aizraujoši, bet savā pilsētā neko tādu negribētos piedzīvot.
Bija interesanti staigāt pa Bostonu ar domu, ka lielāko daļu no šīm vietām redzu pēdējoreiz, vismaz ļoti ilgi to vairāk neredzēšu, jo jau pēc trīs nedēļām lidošu projām.
Ir Bostonā savs šarms, kura man, visdrīzāk, nepietrūks.
Jau Kembridžas pusē kādā tunelī atradām, ka tas abās pusēs ir salikti sporta kausi. Interesanti, kas to dara un ar kādu mērķi.
Pāri metāla tiltam brauca metro vilciens, kuru pilsēta ir iegādājusies 1969. gadā. Tajā pašā gadā, kad Ārmstrongs izkāpa uz mēness. Amerikāņi ir ļoti konservatīva tauta un nemaina lietas, kuras darbojas. Nu un kas, ka vilcienam ir 60 gadi? Viņš taču brauc.
Masačūsetsa svin, marihuānas legalizāciju. Līdz šim tā bija legāla ārstniecības nolūkiem, nu jau legalizē rekreācijai. Ja vasarā uz ielas nevarēja uzturēties, jo visur bija saldeni pretīgā ‘zāles’ smaka, tai skaitā koncertus un citus publiskus pasākumus, tagad kļūs tikai trakāk. Aizbraucam tieši laikā. Nav nekā ļaunāka, kā kad smacīgā vilciena vagonā ienāk cilvēks, kurš tikko smēķējis ‘zāli’. Slikta dūša garantēta.
Pie Regitas darba mūs sagaidīja leģendārākā Kembridžas bezpajumtniece – sieviete, kura pastāvīgi pārbīda piecus koferus no vienas vietas uz otru. Šādi viņa kursē cauru gadu. Es par viņu jau vairākkārt biju rakstījis.
Kopā ar Regitu devāmies apskatīt Hārvardu.
Pa ceļam uz autobusa pieturu pagājāmies garām vietām, kur katru dienu staigājām garām pirmajā mēnesī, kad vēl dzīvojām Kembridžā.
Regita izveda ātru tūri pa Hārvardu, izstāstot vēsturi un leģendas (Regita periodiski vada tūres pa Hārvardu ārzemju viesiem).
Un nu jau bija tumšs, paņēmām Regitas priekšnieka mašīnu un devāmies mājās, lai no paša rīta laistos ceļā.
15.03.2019 Piektdiena
Springfield
Mēs devāmies uz Albany. Ceļš veda caur Vūsteru un Springfīldu. Vūsterā bijām bijuši un nelikās, ka ģimeni šeit kaut kas varētu interesēt, tāpēc vienkārši izbraucām cauri. Springfīldā gan nolēmām apstāties un palūkoties apkārt.
Iebraucot pilsētā mūs sagaidīja debesskrāpju virkne, kā jau teju katrā nedaudz lielākā par mazpilsētu ASV pilsētā. Un viss pārējais arī bija tāds pat, kā citās ASV pilsētās. Iebraucām autostāvvietas ceturtajā stāvā, apskatījām panorāmu un devāmies tālāk. Nekā īpaši interesanta.
Šo pilsētu pazīst basketbola fani, jo šajā pilsētā esot radies basketbols un šobrīd atrodas basketbola slavas zāle.
New York
Albany
Ja Springfīldā bija vilšanās, tas, ka pilnīgi ‘randomā’ ieplānoju Albāniju, izrādījās milzīga veiksme.
Vispār, par Albāniju neko ļoti daudz dzirdējis nebiju. Ik pa laikam šīs pilsētas nosaukums kaut kur parādās, kad tauta lielās ar zināšanām, jo pat Amerikā vairums cilvēku nezina, ka mazā Albānija ir milzīgā Ņujorkas štata galvaspilsēta. Pajautā amerikānim kas ir Ņujorkas štata galvaspilsēta un 80% atbildēs “Ņujorka”.
Pilsētā ir mazāk par 100 tūkstošiem iedzīvotāju, bet tā ir ārkārtīgi krāšņa.
Šai pilsētai ir ārkārtīgi sena vēsture.
Tā ir viena no vecākajām pilsētām ASV un vecākā pilsēta ar savu likumu rulli.
Pirms eiropiešu ienākšanas šeit dzīvoja mohikāņu un mohauku ciltis.
Iespējams, ka eiropiešu tirgotāji pirmoreiz šajā teritorijā parādījās ap 1540. gadu, taču nav zināms, vai viņiem šeit ir bijušas apmetnes.
1609. gadā šīs zemes tika pasludinātas par Jauno Nīderlandi un 1614. gadā tiek uzcelts forts ar nosaukumu Nassau, kas padara to par vienu no vecākajām eiropiešu apdzīvotajām vietām Amerikas kontinentā.
Forta iemītnieki nodarbojās ar kažokādu tirdzniecību.
Tobrīd par ietekmes sfērām sanāca karot gan ar Kanādas frančiem, gan ar indiāņiem.
Fortu nopostīja Gudzona upes plūdi 1618. gadā un 1624. gadā tā vietā tika uzcelts forts Orange, kurš 1652. gadā tika iekļauts Beverwijck (Bebru rajons) ciemā.
1664. gadā Jauno Nīderlandi iekaro angļi un Beverwijck tiek pārdēvēts par Albany par godu hercogam Albai, nākamajam pēdējam angļu, īru un skotu katoļu karalim Džeimsam II (tātad, ar valsti Albāniju šim nosaukumam sakara īsti nav, gēļu valodā Alba ir Skotija).
Albānija kļuva par grāfistes galvaspilsētu.
Lielāko daļu savas vēstures Albānija atradās tirdzniecības ceļu krustpunktā. Spontānais holandiešu ciems izauga par diezgan lielu pilsētu un 1794. gadā tika izstrādāt jauns pilsētas attīstības plāns jau ar režģa plānojumu un jau ap 1815. gadu tā ieguva aptuveni to plānojumu, ko mēs redzam šodien.
1830. un 1840. gados Albānija ar 30 tūkstošiem iedzīvotāju bija 9. lielākā pilsēta Savienotajās Valstīs.
1850-tajos gados pilsēta uz visiem laikiem pameta lielāko ASV pilsētu sarakstu.
Pirmais iespaids nonākot Albānijas centrā – deviņpadsmitajā gadsimtā pilsēta ir aktīvi un ļoti talantīgi zagusi arhitektūru no Vācijas, Beļģijas, Portugāles, Itālijas, protams, Anglijas un citu Vakareiropas valstu pilsētām.
Un tad nāca 20. gadsimts ar savu betonu un Albānija neatpalika no lielajiem kaimiņiem un arī cēla debesskrāpjus (Albānija ir vienīgā pilsēta zem 100 tūkstošiem iedzīvotāju ASV, kur esmu bijis, kur ir debesskrāpji, turklāt, visai daudz) un modernas brutālisma celtnes.
Un jāsaka, ka šeit pilsēta atkal bija tuvāk kādai spāņu Valencijai, kā, teiksim, Denverai vai Bostonai, jo brutālisms un postmodernisms ir lieliski iekomponēti esošajā pilsētas ainavā un izskatās tiešām labi.
Pilsēta, acīmredzami, ir ļoti turīga un tas ir vērojams visās sfērās, bet, protams, sevišķi – arhitektūrā.
Nu, tas laikam loģiski, Ņujorkas štats ir diezgan turīgs.
Šeit arī gadījās tas, ko Amerikā var redzēt reti (es biju redzējis tikai Filadelfijā, bet Regita saka, ka Bostonā arī ir manīti) – veselus divus sētniekus. Speciālos traktoriņos tīrīja no ziemas palikušās smiltis, dubļus un sāls paliekas no trotuāriem.
Mēs piebraucām pie paša kapitolija, kaut gan to uzreiz neatpazinām.
Gaidījām klasisku neoklasicisma ēku ar kupolu, bet šeit izrādījās vācu neorenesance ar nelielu romānikas piesitienu.
Ļoti romantiski un pat priekš austrumu krasta visai neraksturīgi.
Kapitolijā iekšā netikām, izskatās, ka tas ir retais kapitolijs, kurā apmeklētājus negaida.
Bet tālāk bija ne mazāk interesanti – pretī kapitolijam bija Ričardsona romānisma stilā celta pilsētas dome.
Starp citu, arhitekts ir pats Ričardsons – Bostonā ir vairākas viņa celtas ēkas un pazīstamākā no tām ir Trīsvienības baznīca Bekbejā. Mēs pilnīgi netīšām Ņūorleānā apciemojām māju, kurā Ričardsons bija dzīvojis. Regitas tētim ļoti patika Ričardsona romānikas stilā celtās ēkas, kuras šajā braucienā redzējām diezgan daudz.
Rusticētie akmeņi piedod ēkām monolītismu, zināmu smagnējību, majestātiskumu un man šķiet, ka daļēji varētu kalpot par iedvesmu vēlākajam brutālismam.
Aiz tās nāca jūgendiskas, postmoderniskas, neoklasiskas un pat pārītis funkcionālisma stilā celtas ēkas.
Galā bija gotisks universitātes ēkas ansamblis, kurš ar piegulošajām ēkām kaut kādā ziņā atgādināja Belem rajonu Lisabonā.
Izstaigājuši centrālo pilsētas daļu devāmies uz Empire State Plaza.
Šeit mēs nonācām objekā, kurā tik ļoti vēlējāmies tikt iekšā Čikāgā – ‘pedvejā’.
Šeit gan tas, gan jau, saucas citādāk, bet būtība ir tā pati.
Doma ir sekojoša – tuneļu tīkls, pa kuriem var pārvietoties starp ēkām neizejot uz ielas.
Mēs uz labu laimi aizgājām uz kādu ēku, kura izrādījās debesskrāpis un uzbraucām līdz augstākajam pieejamajam – divdesmit-kaut-kurajam-stāvam.
Palūkojāmies no kāpņu telpas uz pilsētas panorāmas fragmentu un pamazām devāmies projām.
Jau gandrīz braucot projām parkā pamanīju divas sērojošās dūjas (biju par viņām lasījis, bet redzēju pirmoreiz), bet kuru gan interesē putniņi?
Tālāk devāmies uz Vermontu un pēdējā Ņujorkas štata pilsēta, kuru redzējām caurbraucot, bija Troja.
Kaut gan… nekā īpaši interesanta.
Vermont
Nonākot Vermontā piebraucām pie kāda segtā tiltiņa, kuru biju atradis Atlas Obscura’ā. Kas gan to būtu domājis, ka šādus tiltiņus mēs turpmāk redzēsim regulāri?
No noslēpumainā tiltiņa devāmies meklēt naktsmājas uz Rutlandi. Pilsētu kā tādu īsti tā arī neatradām, kaut gan moteļu, veikalu un citu iestāžu garām braucošajiem tūristiem šeit bija visai daudz. Šeit arī pārnakšņojām, lai nākamajā dienā turinātu ceļu uz Vermontas ziemeļiem.
16.03.2019 Sestdiena
Proctor
Proktoru deviņpadsmitā gadsimta beigās uzcēla pie bagātīgām augstas kvalitātes marmora atradnēm un nosauca to īpašnieka – pulkveša Proktora vārdā. Laika gaitā Vermontas Marmora Kompānijas īpašumā nonāca visas marmora atradnes Vermontā, Kolorado un Aļaskā.
Šodien pilsētā dzīvo nepilni divi tūkstoši iedzīvotāju un tajā ir marmora viss – marmora baznīca, marmora tilts, marmora dzīvojamās mājas, marmora muzejs un pat marmora ūdenskritums. Es pirmoreiz redzēju marmoru akmeņu veidā.
Un šeit joprojām dzīvo Proktori. Ja skatāmies pilsētas mēru sarakstu, tad liela daļa no tiem pieder tieši Proktoriem. No otras puses, arī Vermontas gubernatoru sarakstā mēs ar šo uzvārdu saskaramies.
Mēs negaidījām, kad atvērsies muzejs, jo likās, ka tas ir nedaudz par dārgu, un devāmies tālāk.
Burlington
Nonākot Burlingtonā mums abiem ar Regitu pirmā asociācija bija Bouldera Kolorado štatā.
Pilsēta ir salīdzinoši jauna un, būtībā, kūrortpilsēta.
Kas par to ir jāzina – Amerikas pensionāru asociācija Burlingtonu ir iekļāvusi četru labāko vietu Amerikā sarakstā, kas jāredz pirms nāves [ui, viņi par nāvi neminēja], Forbes arī 2010. gadā atzina par vienu no skaistākajām Amerikas pilsētām.
Vispār – tipiska tūristu mazpilsēta.
Man viņa nešķita interesanta, kaut gan jāatzīst, ka visai pievilcīga.
Šīs pilsēteles (Bouldera, Sedona, Portsmuta, u.c.) ir visas kā viena.
Tās atšķiras tikai ar savām lokālajām īpatnībām vai pēc tā, uz kā ir kūrorts – kalni, upe, jūra..
Bet kopumā ļoti līdzīgas un garlaicīgas, kā tipveida plastmasas rotaļlietas.
Šajā ziņā Eiropā arī ir milzums šādu bezpersonisku tūrisma pilsētu.
Ā, pareizi, kādā uzpildes stacijā Burlingtonā septiņdesmitajos gados atvēra savu saldējumu veikalu divi pārauguši hipiji vārdos Bens un Džerijs. Uz viņu paraug saldējuma ražotni tad arī veda mūsu turpmākais ceļš.
Ben & Jerry’s
Es nezinu, vai Ben & Jerry’s saldējums ir pieejams Latvijā, bet Dānijā noteikti ir un Regita par viņiem nedaudz jūsmo. Jo sevišķi tādēļ, ka kompānija visai aktīvi iesaistās dažādās sociālās kampaņās. Lai cilvēki nesāktu dusmoties, ka cauru dienu jāpavada ceļā, laiku pa laikam ir vērts novērst viņu uzmanību ar kaut ko saldu. Tad nu Ben & Jerry’s bija tieši laikā. Mēs izstaigājām tūri, redzējām, kā tiek pakots saldējums, noskatījāmies filmu par viņu aktivitātēm un mani ceļabiedri nopirka pagaršot saldējumu. Visi palika apmierināti. Man bija garlaicīgi, bet galvenais, ka tauta nedumpojas, nelielas garlaicības var arī pieciest.
Montpelier
Nu, šis jau bija interesantāk.
Tā viennozīmīgi ir dīvainākā no Štatu galvaspilsētām, ko es esmu redzējis un es gandrīz esmu pārliecināts, ka arī starp tām, ko neesmu.
Tātad, Vermontas galvaspilsētā dzīvo 7 tūkstoši iedzīvotāju (dienas laikā sabrauc daudz tautas no apkārtnes un cilvēku skaits palielinās 3-4 reizes) un lielā mērā viņa atbilst tam, ko aprakstīju par kūrortu pilsētām pie Burlingtonas, bet šeit ir klāt piepītas dažādas dīvainas niances.
Nedaudz pilsēta atgādina Katalonijas Gironu, tikai ir desmitreiz mazāka un ar pamatīgu viktoriānisma arhitektūras piemaisījumu.
Visai savdabīgi.
Savam galvaspilsētas statusam Monpeljē ir jāpateicas tikai un vienīgi centrālajam novietojumam un tam, ka tā ir viegli sasniedzama.
Monpeljē bija pēdējais stingrais punkts mūsu maršrutā. No šejienes bija plānots doties tālāk uz Ņūhempšīru un tur bija divi iespējamie maršruti.
New Hampshire
Ņūhempšīrā mēs aizbraucām līdz Sugar Hill, kur pat apstāties īsti nebija kur, nemaz nerunājot par skatīšanos, un sākām spriest, kā dzīvot tālāk. Nolēmām, ka naudas ekonomijas nolūkos varētu atgriezties Bostonā – mēs esam trīs stundu brauciena attālumā no mājām. Kartē bija atzīmēti ūdenskritumi, taču pēc ūdenskrituma Proktorā Regita vairāk nebija tik ļoti pārliecināta, ka viņu tiešām interesē ūdenskritumi. Bija arī kādas pilsēteles, bet pārsvarā – ne īpaši interesantas. Tā nu nolēmām, ka brauksim mājās, bet pa ceļam iebrauksim Piesaulē. Un tad gadījumā, ja Ņūhempšīrā gribēsies apskatīties kaut ko vēl, atbrauksim parīt. No Bostonas, galu galā, nav tālu.
Piesaule
Uz Piesauli gribējās aizbraukt jau sen, kaut gan es galīgi nezināju, ko gaidīt. Regita zināja, tāpēc bija pārsteigta par manām vēlmēm. Man likās, ka tā būs apdzīvota vieta, taču izrādījās, ka tas ir vasaras mājiņu komplekss visai jaukā vietā vasarnīcu kompleksā pie ezera.
Bet interesanti bija tik un tā.
Tur gan bija zīme, kas aizliedza iebraukšanu, bet mēs to laimīgi noignorējām un braucām iekšā un nedaudz apstaigājām.
Šeit mums radās neliela nepatikšana. Izrādījās, ka mašīnā ir palicis degvielas vienpadsmit jūdzēm un mēs esam nekurienes vidū, interneta nav un nav iespējams uzzināt, kur ir tuvākās uzpildes stacijas. Un, kad sākām braukt, atlikušais attālums pēkšņi ļoti strauji vēl vairāk nokritās. Kad tas stabilizējās un sāka atbilst attālumam, mums bija 6 jūdzes un mēs bijām nekurienē un jau bija satumsis.
Par laimi piepeši Regitai parādījās internets un viņa atrada, ka būs uzpildes stacija. Kuru mēs tūlīt pat arī ieraudzījām. Bija palikušas divas jūdzes. Nākamo uzpildes staciju mēs redzējām tikai pēc pārdesmit jūdzēm. Kopumā, ārkārtīgi veiksmīgi. Kaut arī pilnīgi svaiga pieredze tā nebija, līdzīgi piedzīvojumi mums ar Regitu bija bijuši arī Kalifornijā.
Otrā nelielā nepatikšana bija jau mājās. Saimniece bija aizlidojusi uz Kaliforniju un otra īrniece bija mājās Merīlendā, šķiet. Un pēkšņi izrādījās, ka durvis neslēdzas vaļā, ka ir aizslēgtas uz atslēgu, kuras mums nav. Nepatīkami, kad laukā ir desmit vakarā un tikt mājās nav iespējams. Bet atkal paveicās, Regita piezvanīja saimniecei un izrādījās, ka viņa ir atgriezusies agrāk un gulēja, un bija aizslēgusies no iekšpuses.
17.03.2019 Svētdiena
Massachusetts
Nolēmām, ka šodien brauksim gar piekrasti un ja sanāks, tad uz Meinu, kur pavadīsim nakti neizdomājām. Regita uzstāja, ka jābrauc skatīties vaļus, bet vaļi atnāk tikai aprīlī. Tā nu mēs devāmies uz Glosteru, no kurienes braucām skatīties vaļus rudenī.
Toreiz mēs braucām ar vilcienu, ar mašīnu pa šīm purvainajām Masačūsetsas vietām braukt ir interesantāk. Jo sevišķi, kad ir lasīts Lavkrafts. Vairuma Lavkrafta romānu darbība notiek tieši šajās zemēs un braucot tām cauri šai drūmajā gadalaikā ir ļoti viegli iztēloties visas tās asinis stindzinošās šausmas, kuras apraksta autors.
Gloucester
Glosterā mēs nonācām nepilnas stundas laikā un kājām staigāt pirms pusgada šeit bija interesantāk. Braucot ar mašīnu vairums no pilsētas šarma paslīdēja garām. Nu, un arī tas, ka šādas kūrorta pilsētas mēs tagad esam redzējuši visai daudz. Kaut kas romantisks tomēr joprojām šai pilsētā ir, bet iepriekšējā reizē man patika krietni labāk.
Jā, vaļi nav atnākuši un šī kompānija garantēja, ka apmeklētāji vaļus redzēs. Turklāt, ekskursijas notiek kopā ar zinātniekiem, kuri pēta vaļus. Bostonā vaļu ekskursijas darbojas cauru gadu, bet skaidrs, ka varbūtība tos redzēt ne-sezonā ir visai maza. Viņi ir aizņemti ar vairošanos siltajos ūdeņos.
Newburyport
Regita kādreiz bija ar draugiem braukusi uz Ņūbarīportu un bija patīkami pārsteigta. Iespējams, ka viņi bija citās vietās, kuras tagad neatradām, vai arī bija laba kompānija, bet mēs neko diži interesantu neatradām un devāmies tālāk – uz Portsmutu.
New Hampshire
Portsmouth
Portsmuta ir šaura Ņūhempšīras pieeja jūrai un pāri tiltam jau sākas Meinas štats.
Mēs šeit pavadījām visai daudz laika un pilsētu izstaigājām krustām/šķērsām, jo Regitas vecākiem visai patika.
Man gan ir aizdomas, ka viņi gribēja staigāt, lai nav jābrauc.
Portsmuta ir tipiska kūrortpilsēta ar visām augstāk aprakstītajām īpatnībām (skat. Burlingtonu).
Daudz skaistumu, bet kopumā savas sejas īsti nav.
No interesantiem elementiem bija ķēžu paceļamais tilts un mehānisks paisuma/bēguma rādītājs.
Nu, un arī šis tas no arhitektūras likās visai pievilcīgs.
Maine
Kennebunkport
Pilsēta, kuras nosaukumu es nespēju izrunāt. Lai gan par pilsētu laikam šo ciemu saukt ir ļoti skaļi. Kūrorts, kuru ir bail iztēloties vasaras sezonā.
Kad Sarmai jautāju uz kurieni aizbraukt Meinā, viņa teica, ka galvenais ir tikt cauri bagātajām pilsētām Bostonas virzienā un tad jau kļūst interesanti.
Šis ciems ir ļoti bagāts un savrupmājas, kuras saceltas okeāna krastā šokē ar savu grandiozumu.
Regita gribēja uzcienāt vecākus ar omāriem, tad nu meklējām kādu omāru restorānu, kas būtu vaļā. Teju visi bija slēgti, tā kā laukā ne-sezona. Rezultātā tomēr izdevās atrast kādu nelielu bet ļoti skaļu iestādi priekš vietējiem iedzīvotājiem, kuri šodien aktīvi svinēja Svētā Patrika dienu.
Pie omāriem visi tika, es tiku pie hamburgera, jo jūras veltes neēdu.
Visi palika apmierināti un apmierinājuši ēstgribu caur nepieklājīgi bagāto ciemu izbraucām pie Atlantijas okeāna.
Cape Elizabeth
Mums ir hobijs braukt uz ‘pasaules galiem’ – zemes ragiem, kuri iestiepjas jūrā vai okeānā. Elizabetes rags izrādījās maziņš, bet visai glīts ‘pasaules gals’. Jo interesantu to padarīja, šķiet, vulkāniskās izcelsmes klints, no kuras tas sastāvēja.
Ar marmora iegulām. Ļoti izskatījās pēc koka ar to vien atšķirību, ka kokam kārtas ir koncentriskas un šeit tās bija plakanas. Taču no pirmā acu uzmetiena bija iespaidīgi.
Šeit arī atradu ģeodēzijas punktu.
Portland
Ja man būtu jābalso par visneērtāko braukšanai pilsētu Amerikā, Portlenda saņemtu godalgu. Nezinu cik noteikumus es pārkāpu šajā pilsētā, bet noteikti daudz. Un arī nelielas avārijas situācijas arī vairākas izraisīju.
Pilsēta nevienam, atskaitot mani nepatika, kaut gan šobrīd skatoties atpakaļ es arī īsti vairāk nezinu, kas man tur tā īsti varēja patikt.
Jauki bija tas, ka bija daudz sarkano ķieģeļu ēku – tas radīja savdabīgu mājīguma sajūtu. Bet citādi, īsti neko daudz komentēt nevaru. Un īsti novērtēt arī ne. Nokaitināja nejēdzīgā satiksmes organizācija un tas arī uzlika nospiedumu uz kopējo pilsētas uztveri.
Un vēl tas, ka priekšā bija paredzamas vēl trīs stundu brauciens uz Bostonu. Pa nakti. Pa trasi. Un man ļoti nepatīk braukt naktī pa ASV lielajām trasēm. Tomēr nolēmām atgriezties Bostonā un pirmdien tad Regita varētu iet uz darbu, es arī pastrādāt un ģimene – doties ‘šopingā’.
Noslēgums
Somerville, Arlington, Boston
Somervillā pēdējā mazgātavā, kura strādāja svētdienas naktī, nomazgājām centimetrīgo dubļu slāni un aizdzinām mašīnu uz Ārlingtonu īpašniekiem.
Un vēl nebija pusnakts, kad izmantojot metro un autobusu kombināciju mēs jau bijām mājās.
18., 19.03.2019 Pirmdiena, otrdiena
Pirmdienā ģimene iepirkās un es viņus satiku tikai vakarā pēc sporta zāles un pirmdienas rītā visi devās uz autoostu ar mūsu milzīgajām somām, ar kurām, biju pārliecināts, viņus lidmašīnā nemaz nelaidīs. Protams, ka arī šeit ne bez piedzīvojumiem, jo taksis atbrauca par vēlu, un stacijā atbrauca kad autobusam uz Ņujorku bija jābūt aizgājušam jau pirms desmit minūtēm. Bet viss laimīgi, ja uz Greyhound’u var paļauties, tad tajā, ka tas vienmēr kavējas. Nu, vēl Latvijā pa ceļam no Rīgas vairākkārt aizdegās mašīna un kad gan pašu ugunsdzēšmajā, gan lielajā – ko aizņēmās no smagās ‘fūras’, beidzās putas, dzēsa ar bērzu sulām. Tā ka kā vienmēr – ne bez piedzīvojumiem.
