Camino del Norte 2026 (San Sebastian – Llanes)
Šis gads, kad es izbaudu savus apaļos 30 gadus, ir bijis par daudzām atvadām un noapaļošana. Pārdefinēšanos, punktiem un komatiem. Ar pārliecību, ka es drīkstu būt neskaidrībā un ļauties dzīvei notikt. Esmu devusi sev vietu un telpu, bet tomēr neuzticējusies un ne līdz galam devusi telpu klusumam un vienkārši būšanai, šajā pusgadā, tipiski sev, atkal iesaistījos neskaitāmās iniciatīvās un prāts bija aizņemts ar daudzu un dažādu loģistikas lietu kārtošanu. Kad 2025. gada augustā darba kolēģi, no kura vēl ilgi pēc tam atvadījos, uzdāvināja AirBaltic dāvanu karti, pasmaidīju, jo reti sanāk lidot ar šo lidsabiedrību, bet pārsteigums bija par to, ka lidojums ne tikai jānopērk, bet arī jāiztērē līdz jūlijam. Martā ar “Nezināmā Rēzekne” organizējām pasākumu, kurā aicinājām dalīties ar pieredzes stāstiem par Camino ceļa piedzīvojumiem un kļuvu tik nostaļģiska, ka izlēmu biļeti izmantot tieši, lai dotos Camino. Zināju, ka jūnijā man beidzas darba līgums un nebija ne jausmas, kur būšu, kas būšu, ko darīšu, tāpēc nopirku biļeti tikai turp, ar iespēju plānot uz vietas.
Ar Camino ceļu mūsu ģimenē ir īpašas attiecības. Pirmais 2012. gadā to nogāja Andra brālis Aldis, veltot tam mēnesi, tad 2014. gadā, kad nesen bijām sākuši būt kopā, Andris devās Camino ceļā un atstāja man dzīvokļa atslēgas, tas nostiprināja mūsu attiecības. 2015. gadā Andris ar Aldi nogāja Portugāles ceļu un pa ceļam Aldis ieminējās, ka, ja precēties, tad šādā baznīcā pie okeāna to varētu darīt. Andrim iepatīkās ideja un 2017. gada aprīlī mēs kopā gājām no Porto uz Santiago de Compostelai un ar vienu aci arī skatījāmies baznīcas, lai augustā vienā no tādām salaulātos, atvedot līdzi savu mācītāju un ģimeni. Kopš tā laika ar pārtraukumiem nēsāju gliemežvāku kaklarotā un Camino ir īpaša vieta manā sirdī. Visu laiku gribēju noiet kādu posmu arī viena, tomēr nekad līdz galam nav tam laikam, citi ceļojumu plāni, atvaļinājumi par īsu utt – iemeslu var atrast vienmēr. 2023. gadā biju komandējumos Francijā un tam sekoja nākamais, kas notika San Sebastian, tāpēc nolēmām tikt ar sabiedrisko transportu līdz Spānijas robežai un noiet 1 dienu no Camino del Norte jeb Ziemeļu ceļa posmā Irun – Donostia/ San Sebastian. Posms bija ainavisks un ar skaistu dabu, tāpēc nolēmu savu ceļu turpināt tieši no šejienes.
Viss tipiski sākas ar Zilupieti jeb vilcienu Rēzekne – Rīga. Zilupietis ļoti daudzos manos dzīves notikumos spēlē svarīgu lomu. Tas ir kaut kas konstants, kas vienmēr ir laikā un ļauj pārvietoties telpā. Drošības sajūta. Labs lēmums bija pirms lidojuma doties uz Juglu pie radiniekiem un piedzīvot laiskuma svētdienu ar lielo ģimeni. Taisījām ar krustmeitu bēbīšiem štābiņu un meklējām kukaiņus, no siltumnīcas dzinām vistu un ēdām pankūkas ar zostiņu. Labs noskaņojums un laba atmosfēra. No somas izņēmu tomēr lieko līdzpaņemto apģērbu (vēlāk gan izrādījās, ka liekā ir ievērojami vairāk). Ir rezervētas naktsmītnes Madridē – lēts hostelis – un vilciens rīt no rīta, lai dotos uz Donostia-San Sebastian.
Madridē ielidoju pēcpusdienā, lidosta ir liela, to zinu no pagājušās reizes, ar vilcienu tieku līdz metro stacijai, kas ir pilsētā (bet centrs ir milzīgs) un nolemju iet kājām uz naktsmītni, kas ir pašā vecpilsētas centrā,. Jāiet ap 40 minūtes, labs treniņš pirms Camino. Ir tik nenormāli karsts, ka sāku apdomāt savas dzīves izvēles iet garo posmu kājām.. knapi izturu 40 minūtes, ik pēc 10 apkārt meklējot vietu, kur papusdienot.. Tomēr veiksmīgi nokļūstu naktsmītnē, kas ir jauniešu hostelis ar 8 gultām, nolieku mantas un izeju mazu loku līdz tuvākajām apskates vietām. Neko daudz laika tam nevaru veltīt, jo nākamajā rītā jau ap sešiem vilciens uz Spānijas ziemeļiem.
Madridē pat sešos no rīta ir karsti.. paķeru kafiju kādā bodītē, kas jau strādā, teorētiski esmu izrēķinājusi, ka visam pietiek laika, bet, protams, iesēžos citā metro, kas iet ievērojami lēnāk un gala stacijā reāli trauksmaini skrienu, lai nenokavētu vilcienu, kas tomēr ir bijis pietiekami dārgs. Stacija ir milzīga, kamēr atrodu īsto vietu, tajā izrādās, ka jāiziet somu drošības kontole kā lidostā, kas aizņem vēl vairāk laika, bet pieskrienu vilcienam tieši pirms tas dodas projām. Vilciens brauc aptuveni piecas stundas – izmantoju laiku, lai.. strādātu. Teorētiski šajā mirklī man būtu bijis jābūt bez darba (jo darbs beidzās 1.06.), bez pienākumiem un atbildībām, bet, nu … dzīve ir dzīve un pienākumi paši atnāk un sarindojas. Tā nu veidoju prezentācijas no telefona, miljons whatsapp čati, vilcienā ir kafejnīca, kur paķeru kafiju, atrodu lādētāju, tāpēc varu vēl pastrādāt… līdz gandrīz pabraucu garām savai stacijai, paķeru mantas un tikai izkāpjot vēlāk saprotu, ka vilcienā pakārts palicis dvielis, ko žāvēju.. eh. Pirmais zaudējums pirmajā iešanas dienā!
Donostia / San Sebastian (pirmo nosaukumu lieto baski, otro spāņi) kā pilsēta ļoti glīta, pirms pāris gadiem šeit bijām, jo bija darba brauciens uz šejieni un tiešām baudāma pilsēta. Tomēr mans galvenais mērķis šoreiz ir atrast “credential” jeb Camino pasi, kurā krāšu zīmodziņus – zīmodziņi tiek likti naktsmītnēs, apskates vietās, baznīcās, arī kafejnīcās. Teorētiski rakstīts, ka katru dienu jābūt vismaz 2 zīmodziņiem, bet praksē tas ne vienmēr izdodas. Dodos uz katedrāli, kur to varot iegūt tikai pēc četriem, kas man līdz galam neder, tad uz pastu, kur stendā tas ir redzams, bet neesot pieejams, sūta uz katedrāli, kur jau biju.. tad nu gūglējot atrodu, ka esot arī tūrisma ofisā, uz kuru jāiet pretējā virzienā, bet tomēr – nepieciešamība sauc! Iegūstu savu pasi un arī pirmo zīmodziņu un ap diviem dienā esmu gatava startēt!
Te un turpmāk – ieraksti no blociņa, cik biju spējīga uzrakstīt vakaros.
Sanjago ceļš vienmēr IR plānā. Ir skaidrs, ka IR jāiet, tikai nekad tam nav laika, vietas, telpas, prioritātes. Vienmēr citi plāni un citi galamērķi. Bet šoreiz – viss saslēdzās un te nu es esmu. Teorētiski man šobrīd vajadzētu būt bez darba un bez pienākumiem un ļauties piedzīvojumiem. Bet līdz galam tā nav. Jā, jūnijā esmu bez pamatdarba, bet nepazūd Nezināmā Rēzekne, kam divi lieli pasākumi plānā un papildus Pasaules bankas darbi, kur iesāktas lietas, LPA Padome un atskaites un.. un.. un… Es spēju sevi nodarbināt, aizņemt prātu un sirdi un nebūt mierā. Ne ar citiem, ne sevi. Nemiera gars. Bet saprotu, ka šo iešanu man pašai vajag jau sen – ļoti haotisks pusgads, saraustīts un sadrumstalots, ar finanšu trauksmi un neskaidru identitāti. Ar atvadām un sērām, grūtībām pieņemt un sevis pārdefinēšanu un meklēšanu. Un, cerams, ka atrašanu arī. Biļetes “apmaksā” LSUA komanda par manu aiziešanu no darba, kas notika pirms gada, dāvana augustā, jauns vadītājs novembrī, bet es reāli aizgāju tikai februārī. Reāli tikai trīs mēneši prom, bet ar vienu aci vēl sekoju notikumiem, iečekojos ar meitenēm. Nopirku biļetes pēc Nezināmās Rēzeknes pasākuma par Camino pavasarī, kad zināju, ka jūnijā vairs nestrādāšu RTU. Klāt vēl fakts, ka tētis pārdod Bondarus, kur ieguldīti 17 dzīves gadi. Viss kopā rada emociju kokteili, apjumukumu un liek uzdot jautājumus. Ceļš un pagriezieni, ceļabiedri un luksafori, kas liek apstāties un apdomāt. Šo pusgadu esmu vēlējusies ļauties, bet neesmu pati ļāvusi sev apstāties. Ieelpot, izelpot, padomāt, izvērtēt. Tāda mūžīga dzīšanās un steiga – tikai nepaliek skaidrs – kamdēļ? Laiks sev, uzlabojumi pašvērtējumā, prāta, bet galvenais, emociju regulācija ilgtermiņā ir būtiskākais, kas darāms. Man nav plāna, nav biļetes atpakaļ, nezinu, cik būšu gatava noiet – lauzīšu sevi un trenēšu noturību, izturību, lai būtu turība. Esmu sprinteris, bet jākļūst par maratonistu. Jānoturas un jāiztur.
Pirmā Camino diena
(San Sebastian – Zarautz) 27,6 km
Te nu sākas oficiālais Camino – gar okeāna malu, pa pludmali, ar skatu uz klintīm, skati liecina, ka varētu būt skaists gājiens. Pirmās bildes ar filmiņkameru un neviena gājēja, jo tomēr nu jau ir vēls. Mazliet sāk līņāt lietus, liekas, ka gājiens gar krastu nekad nebeigsies, lai gan noieti tikai pāris km. Dzelteno bultu jeb fleču (kas Camino norāda ceļu virzienu) vēl nav, intuitīvi liekas, ka jāiet līdz pašam galam, tomēr izlemju pārbaudīt aplikācijā (man vislabāk patika Camino NINJA) un izrādās, ka.. veiksmīgi esmu paskrējusi garām nogriešanās punktam un jāiet atpakaļ. Pie ūdens krāna cenšos uzpildīt “plaušu” jeb ūdens rezervuāru un pietiekami neveiksmīgi tas neizdodas – Andris ar ziņu palīdzību visu atrisina, labi, ka esam uz sakariem! Aiz nogriešanās sākas straujš kāpiens kalnā, augšup un nebeidzami apkārt kalnam pa mazām taciņām, kas dubļainas. Tas iepriecina, jo šis ir Camino, kādu to atceros – mazas meža takas, klintis, bambusu smarža. Bambusu mežā nolaužu sev spieķi – arī tas ir neatņemama Camino sastāvdaļa. Nu esmu pilnā sastāvā. Lietū apsēžos uzkalniņā paēst līdzpaņemtās maizītes un uzvelku lietus bikses un lietus jaku – viena no divām reizēm, kad tās izvilku no somas, nav lielas vajadzības pēc tā. No kalna paveras skati uz okeānu ar govīm, kuras pavada ar zvanu skaņām. Zvani uzkārti kaklos, lai tās nepazustu. Kādā mirklī uz ceļa man pretī skrien ponijs, kuram pakaļ sauc gans – palīdzu to aizdzīt atpakaļ, kas tāds tiešām gadās tikai Camino! 🙂 Saimnieks nosaka: “Fcking pony!!” Te parādās peonijas, dzeltenās bultas, kazas! Naktsmītnes atrodu un rezervēju Booking – sērferu hostelis, kas pat pietiekami dārgs (48 eur par nakti) par 11 vietīgu istabu! Ceļš iet lēnām un nu jau no kalna – kopā 25 km noieti, kas ir daudz, ņemot vērā, ka sāku plkst. 14.00. Laime pilnīga ir tad, kad lejā, pilsētā Zarautz, kurā nakšņoju, izrādās skaista pludmale, var novilkt apavus un basām kājām baudīt smiltis. Hostelī ir āra duša, vingrošanas telpa, kur izstaipīties un virtuve, neko vairāk arī nevajag. Dodos vakara peldē, nopērku miilzīgu saldējumu un esmu tiešām laimīga.
Pirmā diena veiksmīgi pagājusi. Sāku vēlu, tikai divos, vilcienā aizmirsu dvieli, aizstrādājos, nepamanīju, ka drīz mana pietura un steigā, haotiski visu vācu kopā. No telefona strādāju random lietas un smadzenes vēl neatslēdzas. San Sebastian ilgi meklēju svētceļnieka pasi – katedrāle ciet, gāju uz tūrisma ofisu. Ceļš gar okeānu un uzreiz kalnā augšā, protams, palaidu garām bultu. Ļoti patīkams laiks iešanai – silts, bet ne karsts, ļoti svaigs, ar drusku lietus lāsēm. Pirmā stunda reāli grūtākā – smadzenes cenšas atrunāt, iet vieglāko ceļu. Viss sāp un kaitina. Un tad – ar katru stundu optimālāk. Protams, nogurums dara savu un atpūta vajadzīga. Bet smieklīgi, ka prāts vēl cenšas manipulēt. Daudz dzīvnieku, okeāna skatu, hortenziju! Atnākot, pelde okeānā un LIELS saldējums. Un darbs. Un tagad – NOGURUMS. Buč, es čuč. Sērferu hostelis bija stilīgs, āra duša, jogas vieta, dvieļi – ļoti labi. Pie paša okeāna, vakara pelde izcila. Pirmā diena ļoti veiksmīga.
Otrā diena
(Zarautz – Izarbide aterpexa ) 28,7 km
Otrā diena sākas ar.. kāpšanu kalnā, pārsteidzoši! Te parādās vīnogulāji un diena iezīmējas kā nokāpšana lejā uz tūristiskiem ciematiem un kāpienu atpakaļ kalnā, lai nokāptu otrā ciematā. Sāku vairāk skatīties apkārt, priecāties par lietus pilēm tūjās, piefiksēt skaņas un skatus, ko redzu pa dienu. Pēc pirmajiem 5 km pilsēta Getaria, kurā Balenciagas muzejs, pacēlājs tiem, kam grūti uzkāpt kādā kalnā un bruģēti ceļi. Pusdienās maizītes ar skatu uz okeānu. Pēc nākamajiem 5 km pilsēta Zumaia – pa ceļam ir vieta, kur par ziedojumiem var iegūt sidru. Sāk parādīties vairāk cilvēku, pļavās ēzeļi un govis.
Pie somas gājējiem pamanu LV karodziņu, pāris filmē sevi ar GoPro kameru, kā iet pa kāpnēm, savā starpā krieviski saka: “cik forši būtu, ka tā meitene mums atnestu!” latviski piedāvājos atnest, sāk gan runāt ar mani angliski, es neiebilstu, kaut ko pasaku krieviski, viņi pārsteigti, kā tad tā, ka es runāju krieviski! Saku: bet es taču Jūs latviski uzrunāju! Paši bija pārsteigti, ka smadzenes sagurušas ar tik daudzām valodām.. Atvados, lai ieietu apskatīt baznīcu, ceļabiedri saka: “ā, pēc zīmodziņa, ja? “ 🙂
Kādā ciematā skolā tieši starpbrīdis un var dzirdēt, kā bērni trako. Dienvidos vienmēr iedvesmo seniori – sakoptas, modīgas draudzenes, kas viena pār otru runā vai opis uz motorollera ar ķiveri, malači, ar smaidu! Ciemos parādās zīmes par neatkarību basku valsts.. Pēc pirmajiem 20 km sāk kļūt vieglāk, smadzenes atslēdzas un sākas automātiskais režīms.. Pati ar sevi mūžīgi tirgojos, pierunāju, motivēju, solu cienastu.. Dzeltenās zīmes sniedz drošības sajūtu, esmu uz pareizā ceļa, nekas, ka Camino vienmēr izvēlas vest pa izaicinājumu pilniem līkumiem, tas ir ar nodomu. Laika ritums ir ļoti mainīgs, kādā posmā izjūtu katru minūti, citā pazūd vairākas stundas un tāpat ar km – dažkārt šķietami noiets liels gabals, bet km nav nākuši klāt, citā brīdī nemanāmi pagājuši jau 10 km.
Lielākā daļa šo dienu nobeidz pilsētā Deba, bet izlemju doties mazliet tālāk, lai atrautos no pūļa, pilsētā iepērku dažādus produktus, no kuriem gatavot maizītes, un dodos kalnā uz hosteli, kurā palieku, norezervēju Booking. Nogāju 27,8 km. Privātā auberge izmaksā 30 eur un ir iekļautas kopīgās vakariņas, kas izvēršas ļoti sirsnīgas, pie galda gājēji no Japānas, Kanādas, Austrālijas, Vācijas, Nīderlandes un Amerikas, daži, kas iet Camino pretējā virzienā, sekojot tikai maršrutam – aizrunājamies ar vāciešiem , protams, par kopīgiem paziņām un vārdiem, ko zina latviski, kas izrādās ir: “ēdiens garšīgs” un “Jūsu augstība!”, jo vācietis ir kursabiedrs Jānim Šipkevicam Zviedrijā!
Izdzēru kafiju un devos ceļā. No Zarautz ceļš gāja uzreiz kalnā augšā un tad vēl augstāk. Šodien daudz vairāk Buen Camino sveicienu un daudz vairāk gājēju. Pa bariņiem. Tomēr izdevās izrauties un iet lielākoties vienai. Daudz iešanas kalnā un tirgošanās ar sevi: Nākamajā kalnā maizīte! Nākamajā gumijlācītis! Tu būsi nopelnījusi kolu! Tiešām! Pēc 20 km reāli kļūst vieglāk, prāts aiziet automātā. Vēl nesanāk pilnīgi atslēgties, fona zvani un darba lietas. Zvana no IZM, ka mani ņems darbā, bet lūdzu vēl pagaidīt, jo gaidu atbildi no LMT. Šodien – kalni, okeāns, jaukas mazpilsētas. Mīļa auberge, vakariņas, kopiena, var nopirkt līdzi brokastis. Jauks hosts, kas cenšas iemācīt basku valodā “Paldies” un “Sveiki”. – neizdodas.
Trešā diena (Izabide – Ziortza klosteris) 28 km
Trešā diena sākas ar hostelī esošo rosību – ir brīdis, kurā viens pēc otra sāk dīdīties cilvēki (visu nakti gan esmu dzirdējusi, kā viņi grozās savās metāla divstāvu gultās, austiņas ne līdz galam palīdz), ap sešiem tie jau ir vairāki, kas klaudzina, aizgājuši blakus telpā, kas ir virtuve, sāk skaļi runāt, nākas celties arī man. Norādu, ka baigi labi dzird un varbūt tomēr ļausim tiem pārējiem vēl pagule’t, uz ko franču dāmas, draudzenes ap 75 gadiem sašutušas man saka pretī: “Bet kā, viņi vakar tusēja un tad MĒS nevarējām gulēt!!”… tās pašas dāmas iziet pirms manis, es pēc kādām 10 minūtēm un šīs nāk pretī – izrādās, ka viena uzģērbusi svešas kurpes!
Ceļš uzreiz ved stāvā kalnā – šajā visā ceļā visstāvākajā – izzinu, ka 500m kāpiens uz augšu.. un tad pa kalniem, stāvs kāpiens lejā, lai ietu.. atkal augšā. Jā, Ziemeļu ceļš nudien ir kalni un okeāns! Taciņas mīlīgas, pa mežiem, arī ganībām – vairākās vietās priekšā takai ir vārti, kas jāatver un tad jāaizver vai tiem jāapiet apkārt. Apēdu līdzpaņemtās broakstis, ko naktsmītne pārdeva par 5 eur- ir ok, bet tik dārgi gan saturs nemaksā. Pa ceļam parādās vietējo izlikti galdi ar uzkodām, kafiju, dzērieniem un noteiktām cenām, cik tad tas maksā, kā arī kastīti, kur naudu atstāt.
Kādu ceļa gabalu ejam ar katalāni no Barselonas, runājam, protams, par Kataloniju, Basku valsti, vēsturiskajiem faktiem, kāpēc šie reģioni ir atšķirīgi, kādas ir tiesības, kā tiek pārvaldīta izglītības, sociālo pakalpojumu sistēma utt, ļoti izglītojoši, īpaši uzzināt par Basku valsts autonomiju tieši nodokļu ziņā – vienīgais reģions, kura nodokļi neaiziet centralizēti uz valsts kasi, bet tiek pārvaldīti lokāli. Citos reģionos daļa nodokļu aiziet centralizēti, daļa reģionam. Otrs sarunu biedrs ir dānis, ar ko ejam ilgāku ceļa gabalu un viņš man stāsta par Dānijas tumšajiem stāstiem, gan saistībā ar Grenlandi, gan karaliskajiem bunkuriem un salu, kur nonāca sociāli nelabvēlīgi cilvēki, tajā skaitā viena no Dānijas premjerministriem tēvs. Interesanti uzzināt vairāk par pasauli caur sarunām! Klasiskās sarunas ar līdzgaitniekiem gan aprobežojas ar: no kurienes ej, cik tālu iesi, no kurienes esi, cik ilgi ej? Šodienas maršrutu tipiski pabeidz Markinā, bet es aplikācijā Camino Ninja esmu noskatījusi naktsmītni tālāk – cisterciešu klosteri, kas vienmēr ir unikāla pieredze nakšņojot. Markinā apskatām ļoti interesantu baznīcu, kurā altāris veidots no 3 smilšakmens blokiem. Ciematā aicinājums manifestam par Basku valsts tiesībām veikalos plakāti ar aicinājumu vairāk runāt basku valodā un norādi, ka redz, par ārzemnieki runā euskarez (kā baski paši sauc savu valodu), sāk parādīties daudz atbalsta uzrakstu Palestīnai vai pret Izraēlu, kas šajā reģionā ļoti izteikti mazos ciemos.
Galamērķim gandrīz paeju garām vai drīzāk izeju cauri, līdz saprotu, ka šis lielais komplekss ir klosteris, kurā nakšņoju. Pie klostera veikaliņa nogarlaikojies kungs gados spiež visiem zīmogus un, kamēr skatos lietas veikalā, mazliet iemieg. Te var nopirkt gan citos klosteros gatavotus krēmus, gan klostera vīnus, gan arī kaudzīti ar ķīniešu suvenīriem, mana izvēle krīt uz rokassprādzi un alu ar klostera attēlu.
Šeit nakšņošana ir par ATBILDĪGU ziedojumu (kas ļoti tiek uzsvērts), septiņos var pievienoties vesperu dziedāšanai, tad kopīgas vakariņas, no rīta brokastis un mise – pēc vēlēšanās var pievienoties vai izlaist reliģisko daļu. Izvēlos pilno pieredzi un vesperu dziedāšanā trīs vīri kopsummā izskatās mazliet apjukuši, cenšos kaut ko piedziedāt klāt, pirmās dziesmas spāņu valodā pēc dziesmu grāmatas, pārējās sezonāli, kuras vairs nevaru atrast, bet velku līdzi.. Noslēgumā ir svētceļnieku svētība, kuru nolasa no lapiņas, bet pacilājoši jebkurā gadījumā. Vakariņās milzīgs katls ar makaroniem dārzeņu mērcē, šeit paliekam tikai piecatā, tāpēc katrs pa trīs reizēm papildinām savas porcijas un runājam jau padziļinātāk par to, kāpēc katrs izvēlējies iet Camino – kādam tas ir sports, citam piedzīvojums, citas dzīvē lielas pārmaiņas, stāsti ļoti atšķiras. Te esmu kopā ar nīderlandieti, kuru vēl daudzās naktsmītnēs satikšu un vācieti, ar kuru mūsu ceļi mīsies vairākkārt. Klosterim ir ļoti skaists iekšpagalms, kurā no rīta eju dzert kafiju, noklausos arī pilno misi, skaitot rožukroni, jo mise ir spāņu valodā un neko nesaprotu. Trešā diena bija ar stāvu kalnu (500 m) un tad pa kalniem augšā un lejā, vairāk iekšzemē. Klosterī vakars aizritēja ar vesperu dziedāšanu, rožukroņa skaitīšanu un kopīgām vakariņām (pasta ar dārzeņiem). Alus ar klostera attēlu un rokassprādze par piemiņu.
Ceturtā diena (Ziortza klosteris – Larrabetzu) 35 km
Camino begins, when it calls you
Diena sākas ar gājienu pa mežu, jāiet lejup no kalna, pa ceļam uz mājām atsauces uz Camino vai dzeltenās bultas, arī pamestas lauku sētas, skati paveras uz kalniem mākoņos, gājiens vairāk iekšzemē. Kādā mežiņā ganās arī zirgi, tajā skaitā uz ceļa, pa kuru man jāiet, viss miermīlīgi. Pirmais ciemats ir Munitibar, maz ciemats, kurā izteikti daudz atbalsta Palestīnai.
Pēc 18 km noeju līdz Gernikai, pilsētai, kuras vārds ir dzirdēts, pateicoties Pikaso, bet Pikaso to attēloja tāpēc, ka pilsēta tika iznīcināta, kad vācieši kopā ar itāļiem tai uzmeta bumbu. Apskatu flīžu murāli, kas ir kopija Pikaso darbam (oriģināls ir Madridē) un apsēžos uz soliņa, lai pievienotos sazvanam, pienāk arī vāciete, kas sarunā uzsver, ka Gernika viņai kā vācietei ir ļoti svarīga, “you know, because I am German..”. Tipiski, šajā dienā cilvēki paliek Gernikā, bet priekš manis pārāk liela pilsēta un izlemju iet tālāk – atkal kalnos.
Pēc 22 km jau smagi, jo ir ļoti karsti, kļūst arvien smagāk, bet lūziens pienāk kāpienā ļoti augstā virsotnē, kurā knapi uzvelkos, bet smagākais ir iet lejā, jo kādā mirklī sāk izteikti sāpēt ceļgals, kam iešana lejā, kā izrādās, patīk vēl mazāk kā kāpt kalnā.. Pēc pulksteņa šķiet, ka palikuši 5 km, uzkāpjot kalnā, redzu, ka norāde saka, ka palikuši 7 km… pēc vēl 2 km norāde saka, ka 7 km arī vēl arvien palikuši, smaga, smaga diena ar sāpošu ceļgalu. Nogurums dara savu un padodos kārdinājumam nopirkt augļus uz kociņa, ko pārdod vietējie pie savas mājas, pašā augšā arī esmu nopelnījusi kolu.. Nonāku galamērķi un par laimi pašvaldības uzturētā aubergē ir vietas (var gadīties, ka visas ir aizņemtas, var gadīties, ka jau ir par vēlu utt), pašvaldību aubergēs īpatnība ir tādas kā agroplēves vienreizlietojamā gultasveļa, ko izsniedz, kā arī gultas – parasti divstāvu metāla, šoreiz viena otrai praktiski blakus. Uzņemošais dežurants aizrautīgi ar mani runā spāņu valodā, bet es pat trešo daļu nesaprotu, esmu fiziski un morāli nereāli pārgurusi, bet piespiežu sevi pārģērbties smukajā kleitā (kas manāmi uzlabo situāciju) un doties vakariņās ārā, jo esmu to pelnījusi pēc 35 nosoļotiem km.. Problēma Spānijā ir tāda, ka daudzos bāros nav nekā ēdama (izņemot olīvas un čipsus), līdz ar to, tikai ceturtajā ieraugu jebkādu ēdiena piedāvājumu un to ņemu, klāt vīna glāzi. Viesmīlis uzservē papīra salveti galdautam, uz kuras var mācīties basku validu vieglā un vienkāršā veidā, ļoti mīlīga un efektīva metode! Pie blakus galdiņa spāņu kompānijā hiperaktīvi runājas nīderlandiete, vēlāk uzzināšu, ka katrā ciematā viņa sarunā randiņu, izdzer pa dzērienam un nākas skriet prom, jo naktsmītne taisās ciet, interesants Camino formāts, bet kāpēc gan nē! Vēlāk viņa brauks uz festivālu Vācijā, lai atgrieztos negulējusi Camino.
Ārkārtīgi smaga diena, gan tāpēc, ka 35 km, gan tāpēc, ka uz beigām satraumēju celi. Augstsprieguma līnijas zumēšana un putni, zirgi, kazas. Palieku pilsētas aubergē un gulēju pārsteidzoši labi. Jau iegājies ritms un soma liekas tik ļoti tukša, ka šķiet, kaut kas ir aizmirsts. Jauks hosts un sevi palutināju ar vakariņām kafejnīcā. Fiziski un morāli smaga diena.
Piektā diena (Larrabetzu – Cruces)29 km
Kā jau šāda tipa naktsmītnēs, nakts ir smaga, reizes piecas mostos, no rīta liekas, ka esmu palikusi gandrīz pēdējā, celis vēl arvien sāp, noeju vairākus kvartālus, līdz atceros, ka, protams, esmu aizmirsusi savu ejamo spieķi, jāiet atpakaļ. Aubergēs parasti ir atsevišķi skapīši, kur salikt mantas, atsevišķa vieta apaviem un īpaša vieta spieķiem. Atnākot atpakaļ, mēģinu prasīt palīdzību saistībā ar ceļgalu – kādu saiti vai plāksteri, dežurants izmeklējas aptieciņu, neatrod, līdz atceras, ka pats ko līdzīgu lieto un padalās ar savējo! Improvizēta komprese gatava.. Noder arī zīda matugumija – vismaz praktisks pielietojums. Maršruts tuvojas Bilbao, līdz ar to, ļooti urbāna vide, praktiski šoseja pirmos aptuveni desmit km, ļoti garlaicīga daļa, pēc tam sākas vairāk dabas, kas tika aprakstīts kā “fantastisks skats uz pilsētu”, bet neko no tā nemanu. Manu gan pieaugošo nogurumu, esot kalnā, gribas apsēsties uz katra soliņa, apgulties, atpūtināt muguru.. Pusdienās atceros, ka pirms divām dienām pirku vakariņām tortilju, ko nēsāju līdzi, ka laiks būtu apēst – karstumā diemžēl tā ir sabojājusies… apēdu maizītes.
Sāku manīt pilsētu, apskatu kartē, ka Gugenhaima muzejs ir vairāku km līkums no maršruta, tāpēc toēr nolemju neiet. Smadzenes ir tik sakarsušas, kabērnu laukumā pa slīdkalniņa trubu sākumā nolaižu nūju, tad somu, tad laižos pati – iedomājos, cik no malas tas izskatās absurdi, bet kuram gan tas rūp. Šajā dienā jau sāk manāmi palikt vienalga, izslēdzas daļa normu un galvenais ir izdzīvot un tikt uz priekšu.. Pilsētas daļa Bilbao ir ārkārtīgi garlaicīga – šo pilsētu atceros interesantāku, te bijām pirms 3 gadiem un tieši nodomāju, kā gan būtu caur to iet Camino un redzēt muzeju, kas vienmēr pārsteidz ar arhitektūru. Pilsētā dodos uz aptieku, lai nopirktu celim saiti un arī sāoju plāksterus – jo pēdējās dienās ļoti sāpīgi mugurā spiežas mugursomas sprādze, pilnīgi neizturami. Plāksterus gan īsti nelieku lietā, bet ceļa saite ārkārtīgi noder, to lietoju pilnīgi katru dienu bez izņēmuma. Lai pilsētā tiktu uz labierīcībām – jāiet dzert kafija kafejnīcā. Cenas gan te ir ļoti demokrātiskas, visa ceļa garumā tipiski kafija maksā 1.50-1.70 eur. Mazliet atpūšos, noģērbju apavus, apskatu tālāko maršrutu, lai saprastu, kur tad iet, jo pa Bilbao esmu nomaldījusies pamatīgi riņķiem, jo bultu te nav, visu laiku blenzt telefonā negribas, lai gan paralēli jākārto dažādi sazvani ar VID un veidlapas un kas tik vēl ne, ko manas sakarsušās smadzenes atsakās pieņemt. Lēna, ļoti, ļoti lēna diena, kurā rāpoju uz priekšu. Izejot no pilsētas, mazas taciņas, pus-graustu rajons, skati no dažādām pusēm uz Gugenhaima muzeju, arhitektūra jau ļoti glauna, tas gan. Svētceļnieki lielpilsētās neiederas, tas viennozīmīgi ir skaidrs -gribas tikt prom, pēc iespējas ātrāk atpakaļ dabā.
Sākotnēji gribēju iet tikai līdz Bilbao, kas šobrīd jau liekas smieklīgi – 5 dienu gājiens. Kopumā skaists posms, okeāns, dzīvnieki, kalni, mazpilsētiņas. Daudzi arī izvēlas tieši šo posmu, jo laba loģistika.
Šīs dienas pašvaldības auberge izrādās pilnīgi tukša – lai gan atnāku jau vakarā, te nav pilnīgi neviena palicēja, tikai brīvprātīgā, ar kuru aizrunājamies – viņa ir no šejienes, bet jau 26 gadus dzīvo Floridā, ASV, bet katru atvaļinājumu piesakās pieskatīt “Camino draugu” aubergi, kas ir brīvprātīgo organizācija, kas gan uztur Camino ceļu, atjaunojot dzeltenās bultas, gan arī palīdz uzturēt auberģu tīklu. Kad ienāku, viņa dejo līdzi skaļai mūzikai un vēlāk draudzīgi piedāvā gan kāda atstātu peldcepuri, lai varu aiziet uz sporta kompleksā esošo baseinu, gan arī dvieli, ko kāds atstājis, un arī apēst gaļu, kas ledusskapī. Vakariņās pagatavoju roltonus, kas līdzi paņemti, sataisu nākamajai dienai maizītes. Dodos uz baseinu, kas maksā 4 eur un izrādās milzīgs komplekss, liela izmēra gari peldēšanas celiņi ārā, bērnu baseins un iekštelpu risinājumi – wow. Noieti kādi 25 km karstumā, ielienu ūdenī, knapi nopeldu vienu reizi celiņu, sajūtu sagurumu.. peldu atpakaļ.. sagurums.. peldu trešo reizi, sākas tik traks drebulis, ka saprotu, jākāpj ārā, sasildos saulē, mazliet nāk lūziens no noguruma, bet ielienu vēl reizi nopeldēt celiņu – tāds drebulis gan nekad nav bijis. Nakšņot vienai aubergē ir pat ekskluzīvi, te ir četras istabas, katrā 4-6 gultas un neviena cilvēka – liktos, ka varēšu izgulēties, bet izskatās, ka prāts jau pieradis mosties un tāpat pa nakti 3-5 reizes mostos, lai atkal ietu gulēt.
Šodien celis lika par sevi manīt, līdz ar to, prāts tukšāks. Telefonā skatos mazāk. 7 km pa šoseju un tad augstākajā punktā pirms Bilbao. No turienes bija nebeidzamā urbānā vide , piepilsēta. Pats Bilbao posms neuzrunāja, negāju uz Gugenheimu. No visām pusēm gan to redzēju. Sākas karstumi, kļūst grūtāk. Jādomā arī par ceļgalu.. Lēni, ļoti lēni šodien rāpoju no soliņa uz soliņu. Palieku aiz Bilbao ap 10 km jaukā aubergē, kur esmu PILNĪGI viena un biju peldbaseinā. Nogurums gan fiziski jūtams un gāž no kājām.
Sestā diena (Cruces – Pobeña) 24 km
Šoreiz gan pati esmu uzlikusi modinātāju agri – nu jau esmu sapratusi, ka no rīta iet ir vieglāk un patīkamāk, nav karstuma, svaigāks gaiss, ap pusdienām jau pirmie 15-20 noieti, ļoti ērti. Pilsētas skati atkal un tad nebeidzami garš, ilgs posms pa veloceliņu, kur vismaz ir km atzīmes, bet tas būtiski nepalīdz, jo sāk jau cepināt un sajūta kā uz pannas. Katrs otrais velobraucējs gan novēl “Buen Camino” sveicienu, kas mazliet trūka iepriekš, bet kopumā nav daudz iespaidu un arī nav daudz gājēju, tos praktiski neredz – kāds velobraucējs gan pastāsta īsākus ceļus, kur var iziet, kāds pamāj utt. Esmu izdomājusi, ka šai dienai vārds, kam pievērsīšu uzmanību, par ko domāšu, būs KOPIENA – pirmajā ciemā pamanu gan aizliegumu barot ielu kaķus ar norādi, ka to dara vietējie brīvprātīgie, gan arī izeju cauri fabrikas strādnieku rajonam, par kuru vēlāk ir info plāksne, ka tas ir kopienas radīts mājokļa risinājums, kad strādnieki paši sanākuši kopā, lai risinātu problēmu. Pilsēta, kam gan eju tikai cauri, Portugalete, ir zināma ar savu interesanto tiltu – to redzu no augšas, liels tilts, pa kuru pārbraukt pāri platajai upei, interesanti!
Pirmā reize, kad kafejnīcā pie rīta kafijas paņemu arī tortilju (kas vēlāk būs tradīcija), kas ir spāņu omlete ar kartupeļu pildījumu. Pēdējais posms iet pa pludmali – nolemju ģērbt nost apavus, pārģērbt kleitu un iet pusdienās. Kafejnīcā pie pludmales viesmīlis galīgi nesaprot, ko no viņa gribu, tiktāl, ka sāk krustīties par to, ka nesaprotu spāņu valodu un lamāties.. tomēr sabakstāmies un tieku pie savām smalkajām pusdienām, kas esot šim reģionam tipisks sautējums (kas gan sastāv no cūkgaļas un lielākoties ādām).
Aizeju līdz pilsētas aubergei, kas pietiekami piepildīta, istabā ap 5 divstāvu gultām, kas nozīmē, ka īsti nekam nav vietas un ir diezgan smacīgi. Šajā dienā esmu agri galā un negribas palikt šaurajā naktsmītnē, tāpēc dodos uz okeānu – sauļoties, peldēties, gulēt, rakstīt, baudīt, ēst saldējumu. Pamarinējos un saprotu, ka gana – jāiet kaur kur citur, bet ne uz aubergi. Paliek bārs, kur atkal nav ēdiena, tikai uzkodas (šajā reģionā – Pinchos), lai iet! Vakarā somas saturs izkrīt uz zemes un pamanu, ka filmu fotoaparāts attaisījies, steidzos mēģināt to glābt, bet īsti neizdodas, cenšos visu sapakot atpakaļ un dodos gulēt. Tipisks gulētiešanas laiks Camino ir plkst. 21.00
Pagaidām esmu apmierināta, labi eju uz priekšu. Likās, ka būs divas galējības – trakošu vai iešu lēni, bet esmu pa vidu. Rīt būs septītā diena. Līdz šim, jāsaka godīgi, vairāk izdzīvošanas režīms, vakari smagi, drusku par daudz slodzes un karstuma. Naktīs nesanāk izgulēties un agri jāceļas. Šodien atpūtas diena / pēcpusdiena ar okeānu un sauļošanos, lai atvilktu elpu. Ir labāk. Nāk par labu, ka ir sestdiena, mazāk telefona ziņu un neskatos tik bieži e-pastu. Bet no telefona nesanāk tikt pavisam vaļā..
Septītā diena (Pobena – Castro Urdiales – Pobena – Castro Urdiales) 28 km
Uzkāpju klintī un ceļš ved pa pašu maliņu, tāpēc paveras burvīgi skati, kurus var novērtēt no dažādiem skatpunktiem, gājiens ir raits un solis viegls, pat pēc atkal ne-pārāk vieglās nakts. Saule tik tikko lēkusi, skati skaisti, baudu! ierakstot video, nu jau jūk dienas, kurš vairs skaita, tagad tikai eju.. pieklususi kritiskā balss un nemaz nav tik traucējoša pārstrādes rūpnīca, par kuru iepriekš brīdināja brīvprātīgā no auberges – drīzāk pat kā atskaites punkts. Šajās dienās “iepriecināšana” sevis ar rīta kafiju pēc kādiem km kļūst par ieražu. Apēdu maizīti, atpūtinu kājas, aizeju uz labierīcībām, nonāku pilsētā ar skaistām pludmalēm, kas esot tūristu pieprasīta – Castro-Urdiales, kas daudziem ir šodienas galapunkts, bet esmu apņēmusies iet tālāk,jo nonāku te jau 11:00. Dodos peldēties okeānā, pat divreiz, nometu somu un peldos. Pludmalēs lielākā daļa sieviešu, neatkarīgi no vecuma, bez “augšiņas”, vēl liekas nepierasti. Pašsajūta fantastiska, esmu ļāvusies ceļam, baudu peldes, eju ar peldkostīmu un mugursomu un pie tās piesietiem apaviem ar ceļa nūju tikai uz priekšu. No pilsētas tālāk jākāpj.. kalnā. Sākumā eju basām un pledkostīmā, bet saprotu, ka ilgi nebūs iešana, tomēr jāģērbjas ir. Kā ierasts, apčubinu arī kabatu,kur ir pase… lai secinātu, ka viņas tur nav. Šoks, samulsums, bet tad: smaids.. smiešanās, es pat teiktu, jo es vienmēr, vienmēr iekuļos šāda veida nepatikšanās, tas izklausās pēc manis. Zvanu Andrim, lai kopā domātu variantus – ko darīt bez pases, jo pat aubergēs, lai reģistrētos, to vajag uzrādīt (kas man liek aizdomāties, ka varbūt tur arī tā palikusi), ID kartes nav (tikko pasūtīta mani vēl gaida), esmu, protams, visu somu iztaustījusi pa milimetram.. vai nu pludmalē, kamēr peldējos, kāds to izvilcis no somas, vai nu palikusi kaut kādā mistiskā veidā aubergē… Andris nomierina, ka, nu, redz, piedzīvojums! Tas viss piederas pie ceļa… tā nu tas ir!
Protams, ka aubergi nevar sazvanīt, gūglējot neatrodu nekādu veidu, kā tur tikt ar sabiedrisko transportu, atpakaļ ir 20 km… eju uz tūrisma ofisu ar domu, ka viņi pārzina transportu, tie gan nevar man palīdzēt – vienīgais variants braukt uz Bilbao un no turienes uz Pobena, kas ir vairākas stundas… vai braukt ar taxi = nu ok, skaidrs, ka gribas risinājumu ātrāk, takšus gan neatrodu tipiskajā vietā, eju pie bāra saimnieka, kas apzvana četrus takšus, kuri gan nestrādājot šajā dienā, bet vienu pierunā, ka jāpalīdz meitenei, kam pase pazudusi, maksāšot 30-40 eur.. neko, braucam..
Atbraucu, izkāpju no takša (baigais svētceļnieks, ne?), dežurante aizdomīgi uz mani skatās, jo auberge vēl ir ciet (veras vaļā trijos, bet vēl ir plkst. 13:00), es viņai mēģinu kaut ko par pasi, bet viņa jau tikai spāņu valodā runā un saka aptuveni: jā, jā, pasi vajag aubergē! Ar google translate parādu ziņu, ka esmu atstājusi pie viņiem pasi, vai drīkstu apskatīt telpas? Viņa saka, ka viss iztīrīts un nekas nav redzēts, bet ejam kopā skatīties – pie galda, kur sēž dežurants, tiešām neatrodam.. aubergē visi krēsli sacelti, tiešām tīra.. atceros par to, ka soma bija izkritusi – un, jā, zem krēsla sataustu pašā stūrītī viņu = savu mīļo pasi ar tik daudziem zīmogiem, vīzām, atmiņām, kuru noteikti būtu ļoti žēl pazaudēt.
Tā ir mana septītā, murkšķa diena, jo burvīgo ceļu gar klintīm man ir jāiet vēlreiz, piedzīvoju to pilnīgi citādāk, ar pateicību par ceļu un nonāku ciemā, no kura iet autobuss uz lielpilsētu, bet pietura maziņa, nevar saprast, vai laiki atbilstoši.. kundze sēž uz soliņa un man ar žestiem stāsta, ka jāstāv uz ceļa un jāceļ augšā roka – bet augstu, augstu, viņa demonstrē! Un tad nākamās 15 minūtes, kamēr gaidu autobusu, spāņu valodā izstāsta par saviem kaķiem, suņiem, ka naudas nepietiek un citas lietas, ko visticamāk, ka nesapratu. Diena tomēr beidzas Castro Urdiales, kur jau biju plkst. 11.00. Nav nemaz tik vēls un saprotu, ka šoreiz gan jānosvin šis piedzīvojums – aizeju izpeldēties, kas ir ļoti veldzējoši, ir vēls, tāpēc nevienā vietā nevar dabūt ēdienu, apstaigāju trīs vietas, bet visur ir tikai pinchos jeb uzkodiņas, tāpēc paņemu visas uzkodas, kas ir bārā un vīnu. Tas piederas ceļam. Smaidu un baudu vakaru, lai gan pārgurums milzīgs.
… Tas piederas pie CEĻA, viņš teica. Tas, ko novērtēju, ka Andris spēj saglabāt mieru jebkurā situācijā un nest mieru arī man. Šodien ceļš gar klintīm, okeāna krastiem, skatiem.. īsceļš pa šoseju aiz ciema un galamērķī biju jau ap 11tiem – nepieklājīgi agri. Apņemos iet tālāk, lai sevi motivētu, izpeldējos pat divreiz, peldkostīmā ar somu izskatoties jancīgi. Ap diviem sapratu, ka somā nav pases – izrakņāju, visu iztaustīju un… protams, ka sāku stresot. Uzreiz zvans Andrim un viņš iesmej, ka nekas traks jau nav. PIEDZĪVOJUMS! Tā jau tas ir. Eju atpakaļ uz tūrisma centru, cenšos sazvanīt aubergi… nākas braukt ar taxi, toties pase atrodas iztīrītā istabā zem krēsla. TAS PIEDERAS CEĻAM. Mana murkšķa diena – eju vēlreiz ceļu, ko jau gāju, izņemot šosejas posmu. Otrajā reizē jau pārliecinoši, sevi nav jāpierunā, jo skaidrs galamērķis. Vairs gan neredzu detaļas, bet “neglītā eļļas rūpnīca” ir mīļš atskaites punkts, kam pieķerties, pie kā tiekties. Labi, ka satieku kundzi, kas gari stāsta par busa apturēšanu un saviem kaķiem un suņiem. UN nonāku tur, kur jau biju, bet savādāka. Novērtējot cilvēku labestību un atsaucību, apzinoties, ka viss būs labi. Un pateicībā par piedzīvojumu.
Astotā diena (Castro Urdiales – Santoña) 31,8 km
No rīta saprotu, ka pēc visiem dienas piedzīvojumiem, droši vien nesaprototies kārtīgi angliski ar pašvaldības auberges uzraugu, neesmu atstājusi ziedojumu par aubergi. Aubergē tikai viena telpa un nav īsti atpūtas zonas, vakarā ārā zālītē pavingroju pie izkārtajām zeķēm – katrs sevi cienošs gājējs vakarā ar ziepēm izlietnē berž savas zeķes un arī apakšveļu un tad žāvē turpat un vēlāk pakar uz somas, ja nepieciešams. Pirmā nedēļa ieviesusi savu ritmu, savu gaitu, savu sajūtu par ceļu. No vienas puses, viss jau daļēji notiek automātiski, izveidojušās savas tradīcijas, ieražas, piemēram, bildēties reizi dienā kādā ceļu drošības spgulī vai ierakstīt īsu video par sajūtām. No otras puses, katra diena ir unikāla un nav divu vienādu – tik aizraujoši, jo mainās ainava, mainās līdzgaitnieki, mainās reljefs, ceļa segums, bultas un iekšējā sajūta.
Esmu izgājusi tieši tad, kad aust saule, ar vieglu “ahh” noeju 5 minūtes, lai, protams, saprastu, ka eju nepareizajā virzienā, ieskatoties kartē, un ietu atkal gar naktsmītnēm, tā gan gadās ne reizi vien, bet dažkārt īpaši liek pasmaidīt, īpaši pēc vakardienas piedzīvojumiem… Pēc kādiem pirmajiem km sāk spiest soma, nolieku to uz kāda soliņa un redzu – nāk gājējas 3 raitā solī un aizrautīgi runājas.. līdz saprotu, ka latviski! Dodu sveicienu latviski: “Sveiciens tautiešiem”, pie manis teciņus pieskrien dāma un prasa, vai varot apskaut mani, jo esmu pirmā latviete, ko viņi savā 8 gadu Camino pieredzē esot satikuši! Tad nu ejam uz priekšu kādu laiku kopā – dāmas no Kuldīgas, jau astoto gadu atvaļinājumu pavada, ejot dažādus Camino posmus pa 100 km, kādu gadu ar meitām, kādu bez, ļoti laba stratēģija, man patīk! Protams, diezgan drīz sazīmējam kopīgas paziņas, izstāstām piedzīvojumus un ejam cauri patiešām pasaku mežam okeāna krastā, kurā pietiekami drīz arī atvadāmies, jo mans temps tomēr mazliet ātrāks. Pirmajā ciemā piesēžu uz rīta kafiju – bārs tikko atvēries, bet bārmene ļoti aktīvi kliedz uz vienīgo apmeklētāju, kas dzer kafju. Pastarpināti dzirdu lamuvārdus un vārdus “Russo” un “Comunisto”, kundzei ir krieviski vaibsti, gara.. pasūtu kafiju un tradicionālo rīta tortilju, šoreiz nav pārlieku garšīgas, ejot prom, uzrunāju kundzi krieviski un viņa man aktīvi atbild, ka redz, ar vietējo ne pirmo dienu vien strīdoties, viņš visus krievus sauc par komunistiem un viņam bērnībā esot mācīts, ka komunisti ir pasaules lielākais ļaunums – par karu gan izsakās izvairīgi: “Es pazīstu ukraiņus, kas dzīvo tajos rajonos, pārāk labi zinu situāciju”, sarunu neturpinām.
Sapratu, kāpēc kafija un tortilja ne pārāk garšīgas bija. Kamēr ēdu, manīju, ka garām pagāja manas latvietes un aizgāja uz citu bāru. Ceļš iet tālāk starp kalniem, okeānu pa šoseju – kartē redzu, ka ceļš iet kalnos augstu un iziet atpakaļ uz šosejas, nolemju iet “īsāku ceļu”, lai mazliet sargātu ceļgalus un iet pa šoseju.. ilgi iet pa šoseju pa šauru taciņu, brīžiem sekoju arī norādēm, kas parādījušās, kas izved zem tiltiem pa gājēju takām, kur gan sajūta, ka nomaldos, jo zīmju normālu te vairs nav, Camino aizgāja kalnos, Camino nekad neizvēlas vieglāko ceļu.
Beidzot tieku līdz ciemam, noieti 20+ km, laiks pusdienām. Šajā dienā iepazīstu konceptu “Menu del dia” jeb dienas piedāvājums jeb pilna porcija pirmā ēdiena, pilna porcija otrā ēdiena, saldais, kafija, ūdens un pilna pudele vīna par 15 eur. KAd pasūtu vīnu, domāju, ka man atnesīs glāzīti, kā pierasts, bet man atnes neiesāktu pudeli atkorķētu, pilnīgi pasaucu bārmeni, ka nepasūtīju pudeli, lai nebūtu liels rēķins, viņš saka: nomierinies, Tu taču vari dzert cik vēlies, tas ir iekļauts cenā! … man divreiz nav jāsaka! Sēžu es tur ilgi un baudu, rakstu blociņā, atpūtinu kājas, dzeru vīnu. Visu pudeli viena neizdzeru, bet,nu, tīri labi tā ir patukšota tomēr.
Pēcpusdiena, vēl jānoiet daudz un pēc taisnāka posma.. atkal jāiet kalnos. Viegli iereibusi ar grūtībām rāpjos kalnā augšā karstumā… sākas mazas, šauras taciņas pa kalniem, esmu kaut kur kalna virsotnē, ierunājot “filosofiskas” balss ziņas draudzenēm (atgādinu, vieglā reibumā), nomaldos mežrožu krūmos un saprotu, ka visas takas, kuras izmēģinu, ved uz strupceļu. Smejos par sevi, par menu del dia, par situāciju, par mežrozēm un reibumu, par stuācijas absurdumu. Mežrozes plēš un skrāpē un pat degungals saskrāpēts.. Skaisti skati, aha, tikai prom nevar tikt!! Tieku uz kādas no takām, bet, ak vai, priekšā elektriskais žogs… cenšos tam izrāpties pa apakšu un par laimi izdodas!
Kalna pakājē ir pilsēta, kur visi tipiski paliek – Laredo, bet izlemju doties tālāk, jo vēl ir agrs, esmu atradusi nākamajā ciemā pilsētas aubergi, kurā plānoju palikt. Iznāku jaukā pludmalē, novelku smagos apavus, piesienu pie nūjas, paņemu saldējumu un ir vienkārši labi līgoties viļņos ( un ne tikai reibuma dēļ). Pludmale izrādās gaaara un ilga, izpeldos vēlreiz un jau drīz esmu pie vietas, no kuras ejot kuģītis uz pretējo krastu – arī tāds ir Camino! Nedēļa ir tas posms, kur smadzenes sāk teikt, ka ir smagi.. Kuģītis ir mīlīgs un arī ciems otrā krastā – Santona, kur ne griezies, visur zivju konservi, i tkā strādnieku ciems, bet ir galvenā tūrisma iela, kur katrā skatlogā zivis un konservi – ļoti īpatnēji! Vēlāk redzu arī rūpnīcas un nopērku 2 paciņas konservu degustācijai (vēlāk visos tūrisma veikalos būs tieši šie Santonas konservi). Puikas galvenajā laukumā spēlē futbolu, no katras kafejnīcas skan futbola spēle un es dodos beidzot uz naktsmītnēm, kas ir liels pašvaldības pārsvaldīts sporta komplekss, vienīgā vieta, kur mani aicina norēķināties ar karti un cena par nakšņošanu ir.. 7,50 eur. Fantastiski! Man tiek piešķirta praktiski eksluzība istaba – tajā ir tikai 1 sieviete bez manis, klusums un miers! Vismaz tā man šķiet, līdz ierodas bars ar bērniem, kas te nakšņos un ir skolas ekskursijā un ar būkšķiem un skaļām skaņām aizcērt durvis. Laikam jau viņus salamā, jo, kad atpūtas telpā viņi skatās TV, neizdveš ne skaņas un, kad kāds uzvedas skaļāk, visi viņu kušina, ar galvas mājienu norādot uz mani 😀
Likās, ka dzīvē viss ir jāmaina, tad dzīve mainīsies. Bet izrādījās, ka IR jāmainās pašai, citādi jebkurā gadījumā ieslīgstu vecajos patternos, ierastajās sliedēs, kur ir ērti un pierasti modeļi, kas strādā Ne jau vieta vai telpa to nosaka, bet es pati to tikai varu kontrolēt. Stresa līmeni un miera sajūtu. Iespringšanu un atlaišanu. Prioritāšu noteikšanu un īstenošanu. Kas nāk pirmajā vietā. Un pārāk nesaplānot un neiespringt. Tvert vieglāk un ļauties. To viegli teikt pēc pus pudeles vīna, kad vēl 8 km ceļā, bet nekas, lai piepildās. Pagaidām jūnijs man dots, lai būtu tikai sev un traki nedomātu. Bet domas pašas uzmācas. Grūti neiespējami pilnīgi atslēgties, smadzenes strādā un tāpat telefons vibrē un liek pieslēgties pasaulei… Daudzi raksta: “Lai atklāsmēm bagāts gājiens!”, bet manas smadzenes jūtas atrofējušās un tur ir mērkaķis, kas sit šķīvīšus.. ar lielu smaidu. Un atziņas nenāk, jo pamatinstinkts ir izdzīvot. Jau nedēļa ceļā un galvenais – tikt uz priekšu. Vienalga, cik daudz, bet uz priekšu..
Devītā diena (Santoña – Santander) 34 km
No rīta konservu pilsēta šķietami tukša, te parādās daudzstāvenes ar interesantu arhitektūru, tuvāk okeānam lielas villas ar palmām un blakus pilnīga nabadzība, tomēr visur krāšņi ziedi apkārt. Kāds ilgāks ceļa posms jāiet gar cietumu, no pilsētas maza taciņa aiziet dubļainā kalnā augšā, kur uzkāpjot cietumu var redzēt no augšas – ekskluzīvā vietā, ar skatu uz okeānu, varbūt pat iet sērfot? Uz kāda žoga uzraksts “ Camino sin salida”, es pie sevis to interpretēju kā “Camino ir izeja”, bet tulkotājs izlabo, ka nozīme ir “Dead end” jeb “izejas šeit nav”.
Šis reģions (Cantabria) šķiet mazliet nabadzīgāks un agrārāks kā iepriekš basku valsts. Te mazi, agrāri ciemi, lauksaimniecība pilnīgi jebkur, kukurūzas lauki un daudz govju. Uz brokastu laiku nonāku mazā kūrortpilsētā, brokastoju kafiju un tortilju ar skatu uz okeānu. Tālāk ceļš iet arī cauri plašam kukurūzas laukam – kad tas paaugsies, varētu būt episka sajūta, bet arī tagad ļoti jauki. Visa diena vijas pa maziem ciematiem, izejot vienu, drīz vien sākas nākamais. Katrā centrāli baznīca un mazliet atšķirīgas vienstāvu dzīvojamās mājas. Šajā reģionā izteikti mazāk kafejnīcu, veikalu, satikšanās vietu, kas iepriekš daudz manāmāk bijis. Grūtāk ieplānot kādu apstāšanos. Satieku kanādieti un austrālieti, ko redzēju otrajā dienā naktsmītnē. Viņi abi satikās pirms diviem gadiem citā Camino posmā un nolēma, ka vēl vēlas iet kopā, ik pa laikam viņiem pievienojas arī nīderlandiete, ar ko kopā iepriekš gājām. Viens no viņiem ir skolotāja palīgs ar garām brīvdienām, otrs atlidojis bez biļetes atpakaļ, bet plāno abi noiet līdz pat Camino. Austrālietis saka, ka bēg no “Aukstās ziemas”, uz ko mēs ar kanādieti mazliet pasmīnam. Izrunājamies par Camino, par laikapstākļiem un reģionu atšķirībām. Viņi šodienai rezervējuši viesu namu ar baseinu ciematā, līdz kuram arī man ir doma iet – noejam līdz turienei, bet viss ir ciet, arī vieta, kur biju plānojusi pusdienot.
Naktsmītne, kur bija doma palikt man, ir ar līkumu un šaubīgām atsauksmēm, kas ļoti neviennozīmīgas. Karstumā plānoju, kā dzīvot tālāk, un izlemju ņemt “īsceļu” un iet pa šoseju līdz vietai, no kuras iet prāmis uz Santander un nakšņot Santander. Ņemot vērā, ka jau noieti ap 20 km, bet ieplānoju vēl 14, ja nemaldos, tad uz priekšu iet ir ārkārtīgi smagi, sāk beigties ūdens un sameklētā ēšanas vieta pusdienām ir 7 km attālumā. Sevi mierinu, ka 7 km jau nekas TĀDS nav.. Protams, pārgurusi ieveļos kafejnīcā un man ir tikai viens jautājums: vai jums ir “menu del dia”? Jā, 15 eur! Aiziet. Zupa, ko var papildināt, cik vēlies, milzīga karbonāde un īpašs saldais, kas esot reģionam raksturīgs: “cepts piens”, kas apbērts ar kanēli. Atvelku elpu, saņemos spēku, paņemu līdzi vīna pudeli somas kabatā un dodos pa taisnu šoseju pretī Santander.
Cepina, ir karsti, ainava nemainīga, bet vismaz ir nodalīta gājēju daļa, bija aizdomas, ka būs jāiet pa pašu šoseju. Smadzenes vārās un ir tiešām smagi, jo šodien plāns bija apstāties pirms 7 km, bet eju uz priekšu. Šajā karstajā grūtumā saņemu zvanu, ka man tiek izteikts piedāvājums darbam – to es uzzinu, sēžot uz apmalītes, šosejas malā, pēc menu del dia un sakarsušu galvu. Izvelku blociņu, lai vismaz pierakstītu būtiskāko. Man piedāvā citu pozīciju un sākotnēji uz noteiktu laiku līdz decembrim un jāsāk pēc nedēļas. Saku JĀ! Un nu jau ar citu “elpu” un prieku, noteiktības sajūtu, bet arī satraukumu, jo darbs jāsāk drīzāk, kā gaidīts, dodos līdz kuģim, kas pārved pāri līcim uz Santander.
Prāmi gaida bariņš ar cilvēkiem un piebraucot Santander paveras burvīgs skats uz jauno mākslas muzeju. Pārgurums ir milzīgs, gaidot kuģīti, norezervēju sev naktsmītni – pašai savu dzīvokli ar vannu, kas ir tikai man. Nākamo dienu esmu ieplānojusi kā atpūtas dienu. Kad aptuveni domāju galamērķus, biju pārliecināta, ka Santander noteikti būs tālākais punkts, līdz kuram tikšu. Esmu tikusi ātrāk un tālāk, par lielu pārsteigumu pati sev. Nākamajā dienā man arī ir jāpiedalās tiešsaistes tikšanās dienas pirmajā pusē un dzīvoklis ir milzīgs pluss. Dzīvokļa saimniece izrādās neapstādināmi runātīga blondīne, kas izskatās pēc bārbijas un uzstājīgi grib man izstāstīt pilnīgi visu, ko apskatīt Santander – ņemot vērā manu noguruma pakāpi, neesmu plānojusi iet skatīties pilsētu (daļu vecpilsētas redzēju jau nākot šurp) un nākamajā dienā mans vienīgais plāns ir turpināt Camino. Tomēr pieklājīgi klausos, viņa arī izrāda sīkumaini visu dzīvoklī, līdz beidzot aiziet un es varu izmazgāt drēbes, izpakot kārtīgi somu un doties uz veikalu pēc vakariņām. Kebabnīcā pasūtu sacepumu, veikalā nopērku saldos desertus un dzīvoklī eju vannā, kas šajā posmā ir vislielākais laimes ekvivalents – sāpošu ceļgalu, pārgurušām smadzenēm un sāpošām pēdām tomēr neko daudz nevajag. Esmu ļoti lamīga un lepna par sevi un to, ka ļauju sev atvilkt elpu.
Tiku līdz Santander, kas bija mans ambiciozais mērķis – sākumā vispār doma bija tikai līdz Bilbao. Varu vairāk, kā pati domāju. 9 dienās 268 km, dienā vidēji ap 30 km. Smadzenes mirkļiem atsakās domāt – bet tieši tas laikam jau labi. Apzinos, ko gribu un varu. Pamazām. Apdomāju kādus lielākus jautājumus.
Desmitā diena (Santander – Boo de Pielagos) 14 km
Ceļos ne sešos un ne septiņos un vēl ilgi vāļājos pa gultu, tīrā, svaigā gultasveļā, nevienas čīkstošas skaņas pa nakti… lēnais rīts ir tiešām piederīgs atpūtas dienai, esmu sasniegusi visu, ko plānoju un pat neesmu skatījusies neko uz priekšu. Sajūta, ka viens posms ir noslēdzies un tagad varu doties uz priekšu bez steigas, bez ekspektācijām, bez rikšošanas un vienkārši izbaudīt ceļu, esmu atpūtusies, moža un ar smaidu dodos nākamajā posmā. Izeju pirms pusdienlaika un redzu pietiekami daudz pilsētas skatu, arhitektūra ir interesanta, arī ziedu kompozīcijas, tālāk ceļš iet pa ļoti garlaicīgu piepilsētu, kas pat mazliet nogurdina – šoseja, piepilsētas mazstāvu apbūve ar nebeidzamām sānieliņām.
Uz nožogojuma uzraksts “Es Tevi atcerēšos ilgāk, kā pazinu..”, ejot cauri piepilsētas piepilsētai, neviļus parādās doma: kā te ar labierīcībām, ja te iet tik daudz gājēju, bet nav nedz kafejnīcu, kur piesēst, nedz zaļumiņu, kur iesprukt. Izskatās, ka vietējā pašvaldība īstenojusi kādu mazo finansējumu un salikusi dekoratīvas platformas ar Camino dzeltejanām bultām kas kā soliņi, kur piesēst = labāk būtu uzlikuši tualetes.. Nebeidzamajā piepilsētā tomēr atrodas viena kafejnīca vēlākām pusdienām. Menu del dia, si, por favor!
Naktsmītnes arī te atrast ir grūti, eju uz vietu, kas ir privātā auberge, ar noteiktu “dalības maksu” un komiskām dekorācijām priekš vietas, kas biznesu veido no svētceļniekiem, kas atrodas aiz dzelzceļa, vēlāk izrādās, ka šo un nākamo dienu daudzi izvēlas nobraukt ar vilcienu, izlaižot “garlaicīgo daļu”, man gan tas neliekas īpaši piedienīgi ceļam. Cilvēku naktsmītnē ir daudz, blakus kafejnīca, kur aizeju vakariņās, toties gulta ir ērta un istabā tikai vēl viens gājējs, francūzis, kas gan uzsver, ka ir no Bretaņjas, īpaši stāstot, kur tas ir – franču valodā, protams. Vēlāk sastapšu viņu vēl vairākās vietās un viņš turpinās ar mani aizrautīgi runāt franču valodā.. Mana jaunā darba jaunā vadītāja raksta man čatā par darba lietām praktiskajām un beigās piebilst, ka viņas ķīniešu draugi teiktu, ka “Ceļš ved pie sevis”, man jau liekas, ka man patīk jaunā darba vieta. Vakaru pavadu, rakstot blociņā pārdomas pēc podkāstiem, ko klausījos pa dienu, atziņas, piezīmes, pārdomas, refleksiju. Nu jau esmu posmā, kur spēju ne tikai izturēt, bet arī ieeju posmā, kur varu arī domāt un aktīvi novērtēt man doto.
Liekas ironiski, ka jebkura vieta neredz sevi no malas un pielūdz kādu citu, bieži vien popkultūras veidotu lokāciju vai simbolu. Camino ceļā iet miljoni, bet ciemi un auberges pielūdz Eiffeļa torni, Route 66 un Luiziānu. Burgeri, kebabi un picas, bet nav vietu, kur izceļ vietējo. Globalizācija ir jocīga lieta. Glokalizācija ir vajadzīga. Ar katru dienu mazāk mantu, ko vajag. Vairāk liekā un nevajadzīgā. Gribas atmest lieko un plosīt sevi kā sīpolu, nost pa slānim. Līdz kodolam un serdei.
Vienpadsmitā (Boo de Pielagos – Santinella del Mar) 26 km
Izeju agri un visapkārt ir dziļa migla, kas piešķir burvīgu noskaņu gājienam, kas vijas pa maziem ciematiem, starp kuriem lauku ar aitām un citiem dzīvniekiem. Mazi tiltiņi un mūra baznīcas, reliģiski simboli uz mājām, jauka lauku noskaņa. Vienā no daudziem ciematiem mazā kafejnīcā dzirdu saucienu: “O, nāk Rēzekne ar izlaistiem matiem!”, tās ir manas iepriekš satiktās latvietes, Daina, Grēta un Iveta no Kuldīgas, kuras pat neplānoju satikt vēlreiz! Padalāmies ar iespaidiem un piedzīvojumiem un paejam vēl vairākus km kopā, atrodam vēl kopīgus paziņas un institūcijas un saiknes, aiz kādas lielas industriālas teritorijas atvadāmies un tajā mirklī iepazīstamies, kāds tad ir vārds meitenei no Rēzeknes 🙂
Pa ceļam kādā pilsētā uztaisīta droši vien kā izklaide tūristiem rūķa mājiņa, plaši apstrādāti lauki un arī galamērķis – šodienai esmu izvēlējusies kloster, kas gan attāluma ziņā nav tālu, tomēr ieinteresē kā galamērķis. Daudziem šī pilsēta ir galamērķis, jo tā ir zināma tūristiem un saprotams, kāpēc, apburoša, bruģēta, ar daudziem laukumiem un skaistiem skatiem, tomēr jāsaka, ka izteikti ļoti tūristīga, nevaru atļauties menu del dia, kas te maksā par 10 eur vairāk un man pietiek arī ar vietējo kebabu.
Te iegādājos arī pirmos suvenīrus un dāvanas tuviniekiem, jau laiks! Visos veikalos ir tradicionālie ēdieni (desas, sieri, vietējā kūka). Naktsmītnē esmu pirmo reizi tik agri, šķiet, ka ap trijiem. Beigās izrādās, ka klosteris vairs nefukncionē un vairākus gadus bijis pamests, līdz vietējie nodibinājuši biedrību, kas pārņēma klosteri, izremontēja un uzņem gājējus, viņiem gan palīdz māsas, kas apmetušās blakus ēkā. Katra istaba nosaukta kāda psalma vārdā, mana istaba ir “37 psalms” (ko vēlāk izlasu un īsumā – ļaujies un viss būs, jo ļaunuma sakne tiks pārcirsta), klosteris ar savu atmosfēru un jaukām istabām, par kopīgajām vakariņām un brokastīm gan jāpiemaksā, bet ir to vērts. Izmazgāju zeķes, izkaru tās uz žāvējamā un skaistajā klostera dārzā atpūšoties pierakstu piedzīvoto. Pirms vakariņām visus, kas paliek klosterī, aicina uz vakarēšanu. Tā sākas ar iepazīšanos un klātesoši ir gājēji no ASV, Dienvidkorejas, Japānas, Francijas grupa, nīderlandieši un arī es no Latvijas. Stāstā mums uzsver, ka Camino mēs visi esam līdzvērtīgi un vienādi. Camino mūs ved un mēs sekojam ceļam. Ir gan kopā dziedātas dziesmas, gan īsi lasījumi, ko uz maiņām lasa paši gājēji, katrs savu pantiņu. Ģitāru spēlē vietējais brīvprātīgais un mūs uzņem māsa no blakus klostera. Jāsaka, ka pietiekami aizkustinoši un noskaņu radoši.
Eju pakaļ zeķēm, bet izrādās, ka to vairs tur nav! Sāku visiem pēc kārtas prasīt, vai nav redzējuši manus divus pārus – rādot atlikušā pāra zeķi demonstrācijai. Brokastīs izrādās, ka meitene no Japānas nejauši tās ielikusi kopā ar savām mantām žāvētājā un nemaz nav pamanījusi svešas mantas, bet es no rīta esmu tikusi pie izžāvētām, svaigām zeķēm un lieliska stāsta, jo pilnīgi katrs apjautājas, vai manas zeķes ir atradušās!
Pēdējo posmu atļaujos slinkot, iečilot. Nu jau esmu fāzē, kur pērku suvenīrus tūrisma pilsētā. Ļoti palīdzēja atpūtas diena Santander ar izgulēšanos un pilnvērtīga atpūta IR forši. Gultasveļa un vanna IR forši. Rīts lēnām ir forši. Pēc tam ļoti urbanizētā vidē paliku privātā aubergē, kur bija klusi un jauki. Vakarā manāms nogurums.
Divpadsmitā (Santinella – San Vincente de la Barquera) 38 km
Izeju agri un apkārt viss tik spilgti zaļš un ar govīm, mazajos ciemos uzraksti par reģiona identitāti – protesta aicinājums. PIrmajā lielajā pilsētā no attāluma redzama līdz šim netipiska baznīca – atgādina mājas, jo izskatās pēc Latgales reģiona katoļu baznīcas, divu torņu un nav tipiski mūra, kā visas citas. Pie baznīcas mazliet pamaldos, aizejot uz nepareizo pusi un atnākot atpakaļ pie tās pašas baznīcas.
Pēc kāda laika satieku čali, kas vakar piedalījās klosterī lasījumos, atceros, ka viņš ir no ASV. Viņu sauc Victor, skolotājs no Indiānas štata, kas māca angļu valodu kā otro valodu iebraucējiem. Praktiski visu dienu ejam kopā – izrunājamies par ikdienu ASV, par skolu sistēmu un tās ierobežojumiem, kā arī Eiropas izaicinājumiem un iespējām, ko tā dod. Ceļš ved mazliet augšup un paveras burvīgi skati uz okeānu, jāsaka, ka šis posms ir skatiem skaists un klintis to īpaši paspilgtina. Uz kāda soliņa, kur bildējamies, ir dziesmas vārdi: La sonrisa despeinada de ir encontranta de los vientos – vēlāk klausos dziesmu un interpretējot varētu teikt, ka nozīme ir: Tavs sapiņķerētais smaids, spītīgi ejot pret vēju.
Pa ceļam satiekam arī svētceļnieku ar ēzeli, kas gan iet pretējā virzienā – iespējams, ka sāka Santaigo de Compostelā, tādus vairākus esam satikuši, kas iet “atpakaļgaitā”. Šur tur mazajos ciemos baznīcas ir vaļā, bet tomēr lielākoties slēgtas. Tajās, kas vaļā, var ielikt zīmogu svētceļnieka pasē. Ceļš ved cauri mežam un gar klintīm, kādā ciemā liels tirgus un izskatās, ka pilsētas svētki.
Izrādās, ka esam tūrisma galamērķī – pilsētā Comillas, kur nolemjam apskatīt arhitekta Gaudi jaunības gados projektēto ēku, kas retā, kas ārpus Barselonas reģiona. Jauka villa, kuras seja ir saulespuķu flīzes, katra unikāla un neesot divu vienādu. Ir arī ananāsu tornītis un dārzā uz mums noskatās paša Gaudi skulptūra.
Blakus ir interesanta baznīca un kalna augšgalā milzīga pils, kas izrādās, ka ir universitāte. Vēlāk, lasot par pilsētu, izrādās, ka viens no pilsētas mēriem esot bijis ar ambīciju padarīt pilsētu par kūrortu un tāpēc aicinājis atzītus arhitektus šeit izpausties – te tiešām ir, ko redzēt! Vērts atgriezties! Paēdam te pusdienas, menu del dia, kas gan nav tik izcilas cik iepriekš un mazliet dārgākas, tomēr pēc daudziem noietiem km ir ļoti labi. Daudzi paliek te, bet mēs nolemjam iet tālāk, lai gan ir karsti un tieši pusdienlaiks.
Ejam uz atpazīstamu sērferu pilsētu, kurā ieejot viens pie otra ir sērfošanas veikali – pirmajā dienā sev esmu apsolījusi, ja tikšu līdz Santander, tad atļauju sev pasērfot un noķert kādu vilni. Tad nu šajā pilsētā rezervēju sērfošanas hosteli ar domu, ka varbūt pie viņiem tikšu sērfot, Victor paliek citā hostelī. Tomēr izrādās, ka hostelis ir ārpus pilsētas un uzkalniņā, ar domu, ka ar mašīnu ērti var tikt sērfot… blakus okeāna nemaz nav, līdz tam jāiet kādas 15 minūtes un priekšā ir žogs, kādas 20 min maldos apkārt, mēģinot saprast, kā tikt uz priekšu – atkal tieku mežrožu krūmos un nesaprotu, kā tikt laukā, līdz beidzot atrodu vārtiņus, pa kuriem tikt govju aplokā, kas izskatās, ka iziet pie okeāna. Tieku pa šauru taciņu līdz okeānam, kur mazā akmeņainā pludmalē ir sapulcējies govju bars, kuras visas pagriežas pret mani ar jautājošiem skatieniem – ko gan Tu šeit dari? Ar savu saplēsto mežrozīšu ceļgalu dodos peldē ar govju skatieniem, ir labi. Pati par sevi pietiekami iesmeju – tomēr kādā mirklī arī aizdomājos par drošības riskiem, esmu viena, mazā, noslēgtā pludmalē ar govīm, okeānā pietiekami lieli viļņi, kas var arī aiznest prom. Aizsūtu lokāciju tuviniekiem, lai zina, kur meklēt, ja nu kas. Nogurums ir liels, tāpēc atmetu domu par iešanu ēst vakariņas uz pilsētu un apēdu dienām ilgi nēsāto pastēti ar maizi. Pārējie hostelī ir sērfotāji, lai gan iespēja ir, tomēr izlemju, ka iešu tālāk un gan jau vēl būs iespēja pasērfot. Šobrīd svarīgākais tomēr paliek ceļš, kas vēl ir jāiet. Vēl ir laiks.
Es ticu labajam un uzticos cilvēkiem. Kopumā pieturos domai, ka cilvēki dara labāko, ko var, situācijā, kurā nonāk. Es nebaidos no cilvēkiem. Izrādās, ka no govju bara arī nebaidos. Pelde privātā pludmalē, kurā ganās 9 govis, kas nāk tuvāk. Un, lai tiktu uz pludmali, atkal tikt mežrozēs un saplēst kājas un kleitu… nepārstāj meklēt! Turpini ceļu, testē, mēģini! Peldoties smējos kā traka – tādus īstus, garšīgus smieklus – viļņi tādi, ka varētu ieraut. Bet te varētu arī palikt. Sajusties dzīvai, tik patiesi dzīvai un laimīgai par to, kas man dots, kur esmu, par ko esmu kļuvusi, kur esmu nonākusi.
Trīspadsmitā (San Vincente – Pendueles) 31 km
Diena sākas agri un ceļš ved atpakaļ uz pilsētu caur vecpilsētu, pilsētā pamanu mašīnu ar maizes izvadātāju – izlec no mašīnas, ieliek maizi maisiņā, kas uz žoga pakarināts, un no tā paņem naudu – izskatās mīlīgi! Man priekšā iet liels bars ar vāciešu ģimeni, bērni klaigā un runājas, cenšos pēc iespējas ātrāk tos apdzīt, lai nemītu ceļus. No šī ciema sākas arī vēl kāds cits ceļš, jo parādās cita veida zīmes līdztekus Camino dzeltenajām bultām un gliemežvākiem arī sarkani krustiem (.. nosaukums) Ceļš iet pa dabu, ciemiem un pilsētām, līdz nonāk lielākā pilsētā, kur tieši tilts pāri upei ir robeža starp diviem reģioniem – Cantabria un Asturias. Cantabria no piedzīvotā paliek prātā kā rurāls, agrārs reģions ar saviem īpašiem ēdieniem.
Asturia pirmā pilsēta uzreiz ved stāvā kalnā, tajā uzkāpjot, lielas, bagātas, krāsainas un krāšņas villas. Pilsētu sauc Colombres un uz kādas ielas ir flīzīte ar Amerikas skatiem – vēlāk izlasu, ka pilsēta uzplaukusi, kad atgriezušies emigranti, kas devās peļņā uz ASV, sapelnīja lielo naudu, atgriezās un tieši šeit cēla savas dižās villas, tāpēc pilsēta zināma kā emigrantu daiļums. Te arī papusdienoju, daudz vietējo un te parādās sidra tradīcija, kas tipiska reģionam – tam ir īpatnējs pasniegšanas veids un pasūta lielu pudeli sidra uz visu kompāniju. Ceļš iet gar dzezceļu pa mazu taciņu industriālu.
Asturia reģions tālāk tomēr burvīgs – ceļš iet gar okeānu, pa klintīm. Nosnaužu pusdienlaiku ar skatu uz okeānu un kādā mirklī atkal nozūdu no takas – ceļš aiziet uz lielceļu, bet gribas palikt klintīs pie okeāna. Tad nu atkal attopos mežrožu labirinots un taciņu meklējumos, sekojot govju takām – ir cerība, ka tās izvedīs kaut kur ārā. Nodomāju, ka neesmu ne pirmā, ne pēdējā, kas izies strupceļā pa citu iemītu taku. Un citi manai takai sekos. Aplokā ceļam priekšā govju bars, kas par laimi tomēr izklīst, tālāk pa govju takām nonāku stāvās klintīs, no kurām nav ceļa projām, iejūtos klinšu kāpēja ādā un rāpjos pa asajām klintīm, lai tiktu uz priekšu.. Asa sižeta piedzīvojums ar mugursomu un iešanas nūju.
Uz priekšu turpinās jauki līcīši, kuriem eju garām pa pašu klinšu malu un atkal rāpjos pa bīstamu klinti lejā, lai tiktu uz vienu no līčiem izpeldēties. Tieši absurdas situācijas izraisa lielāko prieku un sajūsmu, nākas tikai iesmiet par sevi šeit un tagad. Lagūnā tikai pārītis, atstāju savas mantas un dodos peldēt, tālāk ir doma iet tikai peldkostīmā, basām kājām ar mugursomu – tomēr pēc pirmajām 5 minūtēm šī doma tiek atmesta, jo ceļš tomēr akmeņais. Pusi dienas nav saprotams, cik vēl jāiet, jo īsti neeju pa ceļu, bet pa klintīm ceļš nav paredzams – vai iziešu pareizi, vai ceļš jebkur izcedīs, varbūt viss posms būs jāiet atpakaļ? Skatu un piedzīvojumu ziņā bagātīgākā diena. Nākamajā lagūnā atkal eju peldēt, te jau pārņēmis miers un pateicība par piedzīvoto.
Pavisam netālu, pēc kādiem 5 km ir arī auberge – šoreiz tā ir privāta auberge, kuru pirms pāris gadiem izveidojusi flāmiete, kas pati nogājusi Camino, tik ļoti iemīlējās ceļā, ka uzreiz iegūglēja: auberge pārdošanā un atrada šo vietu, uzlaboja to un pirmajā gadā kā svētceļnieks te gāja beļģis, kas līdz šim te palika, kopā ar saimnieci. Katru vasaru te brauc arī brīvprātīgie, kas palīdz uzkopt, gatavot kopīgās vakariņas un arī brokastis. Vakariņu galds ļoti sirsnīgs – katrs izstāsta, no kuras valsts, cik dienas iet, kāds ir galamērķis. Uzreiz var pateikt, ka vismaz divi čaļi ir iefiltrējušies sērferi, kas vienkārši izmanto auberges sniegtās priekšrocības – te palikšana ir par ziedojumiem, iekļauj vakariņas un brokastis un arī drēbju izmazgāšanu. Te paliek arī Victor un vakaru mēs vadām, lasot amerikāņu dzejas grāmatu, kas atstāta lasīšanai. Pēc vakariņām mēs katrs izvelkam zīmīti – novēlējumu, ko atstājuši iepriekšējā vakara gājēji, arī mēs tādas uzrakstām pēc brokastīm un atstājam tiem, kas nāks pēc mums.. Personīga pieeja un mīļš novēlējums, saimnieki acīmredzami ļoti rūpējas par šo vietu, jo paši arī ir bijuši gājēji un tagad katru dienu satiek tos, kas devušies ceļā.. Burvīga diena, droši vien arī tāpēc, ka labi apzinos – drīz manam ceļam jāliek komats un jādodas mājās, ikdienā. Tāpēc vēl jo vairāk viss piedzīvotais liekas kā pasaka.
Pēdējās dienas tik burvīgas – pa klintīm, gar okeānu, ūdens tik spilgti zils, klintis brīžiem bīstamas rāpjoties, govis priekšā.
Četrpadsmitā diena (Pendueles – Llanes) 17 km
No rīta kopīgās brokastis un zīmīšu rakstīšana nākamajiem gājējiem liek novērtēt šo pieredzi un jau sāk sajusties mazliet sentimentāli.. Ejam ceļu atkal ar Victor, nu jau esam komfortā ar otra kompāniju un varam iet arī klusējot. Ņemot vērā, ka man jau drīzumā nopirkts lidojums, uz kurieni esmu nolēmusi doties no Santander, kur rezervēju naktsmītnes, šajā dienā jābeidz ceļš kādā lielākā pilsētā, tā izrādās Llanes (ko izrunā kā Jānis), simboliski, ka beidzu ceļu tieši 22. jūnijā jeb saulgriežos.
Victor atvadoties uzdāvina piekariņu, ko viņam iedevis kāds gājējs ar novēlējumu, lai izdala tiem, kam vēlas ko atstāt par piemiņu. Es pretī iedodu Latvijas končas, kas man līdzi. LLanes ir tūristu pilsēta ar skaistu arhitektūru, apsēžos brokastot un iegūglēju sērfošanas iespējas – uzrakstu whatsappp un tieši sakrīt, ka, ja pēc 15 minūtēm varu būt viņu ofisā, braucam sērfot! Man divreiz nav jāsaka, izdzeru kafiju, paņemu līdzi maizīti un dodos pretī piedzīvojumiem. Ar sērferu busu dodamies uz pludmali un kopā ar mani ir jauka ģimene no Madrides, kas gan jau iepriekš ir sērfojuši, tāpēc viņiem izdodas ievērojami labāk kā man, bet arī es priekš otrās reizes uz sērfdēļa lieliski tieku galā (pirmā bija Portugālē 2022. gadā).
Gandarījums, laime pilnīga un noslēgums ceļam ar odziņu – ko vēl vairāk var vēlēties? Šodien nakšņoju aubergē, kas ir stacijas ēkā un pilna ar svētceļniekiem – te daudz pazīstamu seju, gan kanādietis un austrālietis no senāka posma, gan francūzis no klostera, gan japāniete, kas manas zeķes izmazgāja – visi satiekamies šeit, manā noslēgumā. Hostelī uz sienas liels uzraksts : “Caminante, son tus huellas el camino y nada más; Caminante, no hay camino, se hace camino al andar (Antonio Machado)” (Ceļiniek, tavas pēdas ir ceļš, un nekas vairāk; ceļiniek, ceļa nav, ceļš top ejot.
Piecpadsmitā / sešpadsmitā diena
No rīta dodos uz autoostu, tur satieku francūzietes, kas otrajā dienā sajauca krosenes vietām un skaļi smējās, viņas arī taisās doties prom. No autobusa, ar kuru braukšu uz Santander, izkāpj nīderlandiete, ar ko gājām ceļa vidū, kas katru vakaru gāja randiņos – viņa bija aizbraukusi uz festivālu beļģijā, negulējusi, bet atlidojusi atpakaļ turpināt iet – īsi apskaujamies, iesmejam par sakritību un viņa aizskrien ceļā. Braucu ar autobusu ceļa “atpakaļgaitā”, bet tas ir cits ceļš, pa autobāņiem, šoseju, bez skatiem un tikai norādes uz ciemiem man atgādina, ka tajos es pavisam nesen esmu bijusi. Pirms pusdienlaika esmu Santander un pilnīgi apjukusi – man ir visa diena, ko lai vispār dara pēc gājiena? Mazliet apstulbusi apsēžos pusdienās, kuras izrādās ilgi jāgaida, jo vēl nav sācies pusdienlaiks. Sajūtos patiesi nogurusi un liekas, ka visa ceļa smagums ir uz maniem pleciem, karstums nepalīdz un arī soma, kas vēl arvien spiežas mugurā. Nejūtos kā tūrists un nejūtos arī gatava iet izpētē, aizeju līdz naktsmītnēm, lai ātrāk nomestu somu un dotos blanīties apkārt, lai iepirktu suvenīrus tuvajiem. Sajūtas dīvainas – vairs neesmu gājējs, bet neesmu arī atpakaļ normā, esmu kaut kur limināli pa vidu, tāda apstulbusi arī dodos ar autobusu uz pludmalēm, kas no vienas puses ir izslavētas, bet pat tuvu nestāv asturias reģiona skaistajām lagūnām, te tās ir akmeņainas un pārpildītas ar cilvēkiem, īsti nevaru atrast sev vietu. Santander ir skaisti, aizeju arī uz jauno mākslas muzeju, ko redzēju, iebraucot pilsētā ar laivu pirms šķietami tik ilga laika, bet tas ir ciet. Eju uz naktsmītnēm un gultā ēdu saldējumu – karsušam prātam labākais mierinājums.
Agri no rīta eju uz vilcienu ar somu un redzu daudzus gājējus – tos var atpazīst pēc mugursomām, pēc nūjām, pēc skatieniem, tempa un noteiktības. Nostaļģija mani apņem jau tagad, lai gan pati vēl esmu ar mugursomu. Vilcieni Spānijā ir burvīgi – te ir ērti, ir kafejnīca, wifi un rozetes. Madridē tieši ir karstuma vilnis – termometrs rāda +45 grādus un man galīgi negribas skatīties pilsētu, tāpēc dodos uz Prado mākslas muzeju, kas ir milzīgs, tajā nevar atrast ieeju un karstumā maldos tam visapkārt.. Tieku iekšā, bet pat māksla mani šoreiz neiedvesmo. Lielpilsētā jūtos tik neiederīga un nevietā, gribas tikt prom un ātrāk. Laicīgi esmu lidostā un ievelku elpu. Ceļš ir beidzies. Ielidoju 23.06. uzreiz pēc pusnakts. Līgo naktī braucam cauri ugunskuru ceļmalām un ir prieks būs atpakaļ. Andris mani aizved nevis mājās, bet uz Pīlādžiem un sagaidām saullēktu ar šašliku, nosvinot saulgriežus, un dodamies pirmo reizi nakšņot savos laukos. Burvīga atgriešanās.
Ceļš ir bijis harmonizējošs, domāju, ka priekš sevis esmu salikusi pa plauktiņiem daudzus jautājumus, daudzi paši sakārtojušies un varbūt citi nemaz nav bijuši svarīgi. Cik ilgi vajadzēja, lai atslēgtos.. Bet tik daudz mirkļu ar vislaimīgākajiem smiekliem pasaulē un tiešām izbaudot mirkli un atbrīvojot prātu, tas kļuvis mierīgs un atbrīvots. Ceļš nebeidzas. Te mēs visi esam vienādi gājēji, bet ceļš ved tieši un konkrēti pie sevis. Ceļš sauc un ir jāiet. Tā tomēr ir unikāla pieredze, kas katram būs cita un tik dziļa, cik pats atvērsies tai. Patiess ceļš ved un vienmēr uz priekšu. Ne vienmēr pa taisnāko ceļu, ne vienmēr tur, kur liekas loģiski, ne vienmēr viegli, ne vienmēr ar skaistiem skatiem. Bet tieši kontrasts liek novērtēt ceļu un turpināt iet uz priekšu. Zīmes parādīs ceļu un virzienu. Tavs vienīgais uzdevums ir iet uz priekšu.
CILVĒKI – hosts basks, kas māca “Paldies” un “Sveiki”; Mūki klosterī, tik smaidīgi; Auberģu saimnieki Pobena un Larrabetzu; Amerikāniete, kas dzied līdzi dziesmām, iedod dvieli un peldcepuri, palīdz izmazgāt drēbes; kundze, kas parāda ceļu, kā apturēt autobusu; beļģis, kas saimnieko aubergē; Franču kundzes, kas sajauc kurpes; Kanādietis un Austrālietis, Amerikāņu meksikānis Victor, skolotājs; sērfošanas pasniedzēja Laura Llanes; Dānis, kas stāsta par bunkuriem un salu; Nīderlandiete, ko turpinu satikt, kas trako; Francūzis, kas atceras manu vārdu un runā franciski;
Līdzgaitnieki tik drīz kļūst par savējiem, pat ja nav izdevies aprunāties. Patiesībā ikkatrs ar mugursomu ir tuvāks.Mēs dalām šo pieredzi iešanas un klasiskās sarunas dažkārt aiziet tālāk par to, no kurienes esi, kur sāki, kurp ej. Iemesli, kāpēc iet, ir dažādi- starp darbiem, pensija, šķiršanās, kādam mīlestība. Katrs iet citu iemeslu dēļ un izvēlas savu sarežģītības pakāpi. Un pēc kāda laika atkal satiec pazīstamas sejas, kādu identificējot pēc tautības, citu pēc profesijas vai satikšanās vietas.
