22.10.2018
Pametam Čikāgu un pēc īsa brīža arī Ilinoisu.
Indiana
Indianapolis
Kentucky
Louisville
Sanāca braukt cauri štata lielākajai pilsētai. Tagad skatos bildes un neredzu atšķirību, kura ir Indianapole un kura Luisvila. Pilnīgi identiska jebkurai atbilstoša izmēra pilsētai. Absolūti bez savas sejas. Vienīgais elements, kas to atšķīra no citām vietām bija milzonīgs angārs uzreiz iebraucot pilsētā ar KCF logotipu. Tā arī visa atšķirība. Un šis bija mirklis, kad es sapratu, ka es vairāk negribu apmeklēt visus štatus un visas ‘ikoniskās’ ASV pilsētas. Nav ne vajadzības, ne vēlēšanās, tas ir nožēlojami. Milzīga valsts, un jā, katrs štats, kā atsevišķa valsts. Bet tās atšķirības ir sīkumos – valodā, temperamentā, nacionālajā sadalījumā, reljefā, ražošanā, likumdošanā un, lai cik tas neskanētu pretenciozi, arī intelektā. Bet mūs interesē pilsētas un urbānās izpausmēs principiālu atšķirību nav. Un sīkumu un nianšu dēļ vienkārši nav vērts kaut kur speciāli braukt. Skaidrs, ka ASV ir jāapskatās galvenie reģioni – Austrumi, Centrālā daļa, Rietumi, Kalifornija un Dienvidi. Un tas sniegs pietiekoši visaptverošu priekšstatu par ASV kopumā. Konkrētas pilsētas – tikai dažas. Protams – Ņujorka, Vašingtona, Los Andželosa (iespējams), Las Vegas (diez vai, bet kas zin), San Francisko, Čikāga, Ņūorleāna un es arī Bostonu šeit iekļautu, jo tomēr tā veido milzīgu kontrastu salīdzinājumā ar citām vietām. Urbānistiem obligāti arī Detroita, prortams. Domāju, ka ar to vajadzētu pietikt. Nu, vēlams arī dažus dabas parkus apmeklēt, jo tie šeit organizēti ļoti atšķirīgi, kā Eiropā.
Jā, starp citu, atgriežoties pie iedzīvotāju skaita, Luisvilai es devu 150 tūkstošus, bet ir 770 tūkstoši – atkal lielāka par Bostonu. Fenomenāli.
Tennessee
22.-26.10.2018
Tenesī ir kalni, kalni un vēlreiz kalni un galīgi nav skaidrs, kur viņi iemanās nodarboties ar lauksaimniecību. Bet tomēr iemanās, jo tas ir pārsvarā agrārs štats un šis apstāklis atspoguļojas arī kultūrā. Tālāk uz rietumiem jau parādījās kaut kādi līdzenumi un kokvilnas lauki. Es nekad nebiju redzējis kokvilnu, tāpēc man bija interesanti. Un vispār, diezgan smuks skats. Nesaprotu, kāpēc neviens nebildē meitenes kokvilnā, kā pie mums rapšos. Kaut gan laikam saprotu gan. Kokvilnas krūms (nu nav tas īsti krūms, bet nezinu, kā šo auga daļu sauc, kas ir virs saknes) smukajā sezonā ir sauss un visai ass.
Protams, ka visur norādes uz dažādu kantrī muzikantu (neceļas pirksts viņus saukt par mūziķiem kautkāpēc) fermām, muzejiem un piemiņas vietām. Jā, populārākā profesija pēc fermera šai pasaules daļā ir muzikants. Pat braucot autobusā vīri runā par to, ka nupat sacerējuši jaunu hītu.
Nashville
Jāsaka uzreiz, ka Nešvilu es nevaru mīlēt. Man nav iebildumu pret Džoniju Kešu, viņam ir divas labas dziesmas, bet dziļāks, kā pret kantrī mūziku riebums man ir tikai pret Latvijas Radio 2 repertuāru un krievu popmūziku (kurai es negodīgi pieskaitu arī krievu šansonu un… nesitiet stipri, arī bardus). Tādēļ Nešvila ir neizturama, jo Nešvila taču ir kantrīmūzikas sirds. Un ja kaut kas mani šeit valdzina, tas ir tikai visur esošais jūgends (kaut kad jāuzraksta par manu teoriju par to, kā ASV pilsētās laiks, kad ir noticis Lielais ugunsgrēks ir saistīts ar prevalējošo arhitektūras stilu).
Bet nu pēc kārtas. Pasākumā, kura dēļ es nonācu Nešvilā, man nebija jābūt. Tāpēc Regita palika viesnīcā un es devos dzīvot pilsētas nomalē un tikāmies tikai, kad braucu uz pilsētu paēst. Mans dzīvoklis bija pilnīgā pilsētas nomalē un tas man ļāva iepazīt kājām nestaigājamo Ameriku. Ja man agrāk likās, ka ASV pilsētas nav piemērotas kājāmgājējiem, es vienkārši nezināju par ko es runāju. Es neko nebiju redzējis, jo līdz šim teju visur varēja salīdzinoši droši iziet kājāmgājējs. Lielākajā daļā Nešvilas tas nav iespējams.
Mēs atbraucām uz viesnīcu un es devos uz centru, lai atrastu iespēju tikt uz savu dzīvokli. Nešvila ir mazpilsēta (pēc sajūtām) ar nepilniem 700 tūkstošiem iedzīvotāju (nedaudz lielāka par Rīgu) un iedzīvotāju blīvumu ~700 cilvēki uz kvadrātkilometru, Tenesijas štata galvaspilsēta.
Augstāk minēju, ka nepareizi nolasīju Indianapoles un Luisvilas iedzīvotāju skaitus, tad nu Nešvilā man bija piecas dienas un es tā arī nesapratu, kā tas ir iespējams? Kā šī pilsēta var būt lielāka par Bostonu un iedzīvotāju blīvums teju 10 reizes mazāks kā Bostonā, ja pilsēta ir miniatūra un Bostona ir milzīga?
Pilsētā nav metro, cilvēkiem piedāvāja, bet viņi nobalsoja, ka nevajag metro un papildu autobusa līnijas arī nevajag. Priekš kam?
Katram pilngadīgam (virs 16 gadiem) iedzīvotājam ir auto, bet papildu transporta līnijas vairos imigrantus. Vienīgais sabiedriskā transporta līdzeklis ir autobuss un ir autoosta, kura saucas Music City – Mūzikas Pilsēta, no kuras visos virzienos dodas autobusi, tāpēc, ja vajag kaut kur aizbraukt, jāiet uz autoostu, nenokļūdīsies.
Autoosta arī ir vienīgā vieta, kur var nopirkt autobusu biļetes.
Visā ASV un Kanādā (runā, ka iespējams, ka citādāk ir Kalifornijā, bet Kalifornija ir ASV utopija, kur maz, kas no austrumu krasta ir bijis un kad cilvēki tiek jautāti par kaut ko par ko pat dzirdējuši nav, parasti atbild, ka ‘nē, ASV nekā tāda nav, varbūt vienīgi Kalifornijā’) autobusos stāv termināļi, kur par skaidru naudu var nopirkt biļetes – ielaid iekšā banknotes, saber kapeikas un Tev izdod papīra gabaliņu, kurā magnētiskajā lentē ierakstīta summa, kura ir uzlikta uz kartes.
Maksājumu kartes šie termināļi nekur neņem, bet ar skaidro naudu ir viena niance.
Terminālis neatdod atlikumu.
T.i., ja tu, cilvēks, esi vienu dienu, teiksim, Detroitā, tev ir tikai 20 dolāru banknote, bet vajadzīgs viens brauciens, kurš maksā $1,75, dabū papīra gabalu ar atlikumu $18,25, kuru nekur vairāk nevarēsi izmantot, ja vien neatbrauksi uz Detroitu vēlreiz (nu ok, mūsu gadījumā tie bija $5).
Es sāku norēķināties ar karti 2002. gadā, kad vēl bija summas ierobežojumi un pamazām uz to pilnībā pārgāju un neatceros, kad pēdējo reizi esmu gājis uz veikalu ar skaidru naudu (ja neskaita dažādas Beļģijas, Vācijas, u.c. valstis, kurās ar bankas karti ļoti maz kur var norēķināties).
Es neprotu ne skaitīt naudu (pie kases izskatos pēc idiota), ne man ir maks, kurā to var ielikt, tāpēc ASV sanāk krietni ciest no nepieciešamības pēc skaidras naudas. Bet es nedaudz novirzījos no tēmas.
Tātad, man ir vajadzīga nedēļas biļete.
Pilsētās, kurās ir metro var aiziet uz jebkuru metro staciju un automātā ar maksājumu karti nopirkt jebkādu braukšanas karti, ar kuru pēc tam var norēķināties visos pilsētas transporta līdzekļos.
Nešvilā, kā jau minēju, metro nav. Uzgūglēju, ka ir centrālā autoosta, kur ir divi vienīgie biļešu automāti.
Aizgāju uz autoostu, atradu pirmo termināli – spīd uzrakstiņš “Atvainojiet, terminālis šobrīd nestrādā”, otrais terminālis nestrādāja vispār.
Varētu jau sameklēt bankomātu, samaksāt 3 dolārus komisijas maksu un izņemt naudu, pēc tam kādā iestādē nopirkt hamburgeru un sabērt pa kabatām centus.
Un nopirkt karti autobusā, bet pārāk sarežģīta un neērta operācija.
Situāciju izglāba kāds liels melns autobusa šoferis, kurš blakus pīpēja cigāru un pateica ‘skrien, tūlīt veras ciet klientu centrs, bet izskatās, ka vēl paspēsi’.
Paspēju… Amerika…
Starp citu, ir jāsaka labs vārds par autobusiem. Rakstot par Bostonu un Ņujorku minēju, ka ierīkojot maziņu papīrgroziņu varētu lielā mērā atrisināt drausmīgi aizmēsloto sabiedrisko transportlīdzekļu problēmu. Šeit ir izdarīts tieši tas. Iekāpjot autobusā ir maisiņš, kurā var izmest atkritumus. Tieši tik vienkārši.
Es pieļauju, ka tas bija nepieciešamības diktēts, jo parasti cilvēki pērk biļeti un pēc aktivizēšanas tā vairāk nav derīga un tad noteikti pilni autobusi bija ar izlietotajām biļetēm. Tagad cilvēki aktivizē biļeti un ejot garām maisiņam to izmet.
Nākamais pārsteigums bija, kad nonācu galā. Izkāpu no autobusa un sapratu, ka pietura stāv pie ceļa, bet trotuāra nav un kur man no šejienes likties nav skaidrs.
Pārgāju pāri zālājam uz stāvvietu, kura izrādījās Drive-in.
Iestāde, kur iebrauc ar auto, monitorā saspaidi ko vēlies ēst un dabū savu fāstfūdu, kuru turpat uz vietas mašīnā vai pa ceļam uz mājām vari notiesāt.
No šīs stāvvietas pāri zālājam pārgāju uz evanģēlistu baznīcas pagalmu, no kuras nonācu uz ielas, pa kuru tumsā man bija jāiet aptuveni divus vai trīs kilometrus, tostarp – zem tilta. Trotuāra vai jebkādu tā aizmetņu nebija.
Izrādās, ka amerikāņi praktiski nelieto zīmes ‘galvenais ceļš’ vai ‘dodiet ceļu’, uz neregulētiem krustojumiem no visām pusēm stāv Stop zīmes.
Kā izvēlas, kurš brauc es tā arī nesapratu, bet šeit viennozīmīgi nedarbojas labās rokas likums. Kaut kā tiku līdz savai naktsmītnei un nākamos vakarus jau vairāk nebija tik stresaini, pieradu. Ejot tumsā kad brauc mašīnas, gan, tāpat lienu grāvī. Ne pārāk viņi skatās, kas tur ceļa malās notiek.
Pēdējā vakarā, piemēram, mani gandrīz notrieca uz gājēju pārejas redneks rūtainā kreklā, kurš brauca uz sarkanās gaismas un tikai kaut kādā mistiskā veidā izvairījās no sadursmes no diviem auto, kas paspēja nobremzēt vai nogriezties no trajektorijas.
Es paspēju palekt malā, jo Amerikā esmu iemācījies neuzticēties luksofora signāliem un autobraucējiem.
Otrās dienas vakarā nolēmu aizdoties uz pilsētas centru, jo cilvēkam ir jāēd un mans hosts aizliedz izmantot savu virtuvi. Apstājos gaidīt autobusu un tas arī visai drīz gāja… un pabrauca garām… es aizmirsu, ka man ir jāmāj un jālec uz ceļa, lai tas apstātos.
Mana kļūda.
Gūgle teica, ka nākamais autobuss būs pēc stundas.
Kājām līdz pilsētai divas stundas.
Trotuāra nav, bet tas nekas, tikko redzēju, kā dūšīga meksikāņmeitene lavierēja pa zālājiem un grāvjiem – ja var viņa, es taču arī varu.
Ir velobraucēju josla, pa to nevajadzētu nevienam braukt.
Protams, tas nenozīmē, ka nebrauc un nenozīmē, ka mašīnas braucot garām nesignalizē idiotam, kurš velkas pa braucamo daļu.
Neko tālu gan es nenogāju, pēc kilometriem diviem vai trim domāju kā lai pārskrien krustojumu, kad sapratu, ka uz mani krīt liela ēna, pagriezis galvu ieraudzīju, ka blakus pie sarkanās gaismas stāv autobuss. Pieklauvēju, ielaida.
Aizbraucu un paskatījos to, ko nekad neesmu redzējis – Atēnu Partenona pilnizmēra kopiju..
Tikai nesagrautu.
Gandrīz iespaidīgi.
No turienes pamazām devos uz centru.
Sapratu, ka esmu uz Broudvejas, kad acis apžilba no gaismas reklāmām un ausis piepildīja kantrīkakafonija.
Katrā iestādē spēlē pa grupai, bija viena vieta, kur atvērti logi, starpā siena, un divās iestādēs spēlē divas grupas. Starp viņām tikai siena, laukā stereokakafonija.
Šausmīgi. Nogājis gandrīz līdz ielas beigām sapratu, ka galva no šī visa sāp tik ļoti, ka steidzami jāatrod kaut kas ēdams un jābrauc projām. Bez mūzikas bija vēl divas lietas, par kurām jau biju aizmirsis. Es biju piemirsis divas savas nemīļākās smakas – kā ož cilvēks, kurš ir tikko smēķējis un kā ož cilvēks, kurš ir ē… pārāk daudz izdzēris.
Bostonā, kā jau esmu iepriekš rakstījis, ļoti maz smēķētāju. Šeit rodas sajūta, ka smēķē visi. Un šeit beidzot sanāca redzēt to, ko rāda filmās, kā dzer no plastmasas vai papīra maisiņos noslēptām pudelēm vai bundžām. Bostonā pārsvarā dzer no šotu pudelītēm un īpaši tās neslēpj.
Tad konstatēju, ka stāvu uz Otrās avēnijas un Broudvejas stūra un atcerējos, ka Regita teica, ka viņa tieši šeit kaut kur būs. Satikāmies, dabūju no viņas miniburgeru un devos projām. Dabūju garšīgu un ļoti dārgu lazanju un drīz vien biju mājās, bet apstulbums vēl labu laiku bija ar mani.
Trešajā dienā ar Regitu aizgājām uz Kapitoliju.
Nonācām ekskursijā.
Drausmīgi garlaicīgā un garā ekskursijā.
Daudz patosa un patriotisma.
Bet ko gan es gaidīju?
Jebkurā publiskā patriotismā ir daudz patosa.
Tā gluži vienkārši ir sistēma.
Viņi vismaz nav nacionālisti (akmentiņš latviešu dārziņā, un es aizveros par politiku).
Jaukākais piedzīvojums Nešvilā bija pēdējā vakarā.
Atbraucu uz centru paēst, satiku Regitu, neko interesantu uz ātru roku neatradām, tāpēc aizgājām uz Subway.
Pavadījis Regitu līdz viesnīcai, kur viņai bija jābūt uz svinīgām vakariņām, devos uz autoostu.
Mans sendvičš bija ar pamatīgu halopenjo devu, tāpēc nolēmu pa ceļam uz autoostu izmest līkumu gar pilsētas domi, pie kuras bija vienīgā pilsētā man zināmā dzeramā ūdens strūklaka.
Nonācis pie strūklakas nedaudz pacīnījos ar to, jo pudeles pildīšana sākumā negribēja darboties, bet ar acs kaktiņu pamanīju, ka no jūgendiskā lifta no pazemes stāvvietas (es pat nezināju, ka šeit ir pazemes stāvvieta) iznāk trīs jaunieši ar tromboniem un slinki un haotiski kustoties pa laukumu sāk pūst.
Man kļuva interesanti, tāpēc nolēmu aizkavēties.
Pēc brītiņa iznāca vēl viens trombonists, kas pievienojās pārējiem trim. Kādi divi cilvēki, kuri arī šobrīd gāja pāri laukumam sadzirdējuši trombonus pienāca tuvāk un apstājās. Pēc brīža kaut kur nesaprotamā virzienā sadzirdēju timpānu. Skaņa nāca kā no pazemes.
No pazemes arī bija, paejoties skaņas virzienā konstatēju, ka pilsētas dome stāv uz metrus trīsdesmit (ne ar ko nepamatots minējums) augstas nograuztas klints un blakus klintij ir pazemes stāvvieta, kurai virsū uzbērts laukums domes priekšā, un ir aka, kurā var redzēt autostāvvietu.
Timpāni bija kaut kur autostāvvietā, tos redzēt nevarēja, bet akas dibens bija izgaismots. Pamazām parādījās cilvēki pie stāvvietas margām. Šajā brīdī kļuva skaidrs, ka kaut kas notiks. Tālāk akas dibenā izgāja bariņš cilvēki baltos kombinezonos un ķiverēs un sastājās rindā.
Pēc brīža daļa no viņiem paņēma lāpstas un sāka sist pret klints sienu. Gan jau tam bija jānotiek sinhroni, tas dažkārt nesanāca, bet priekšstatu nemazināja. Tālāk parādījās ķēžu zāģētāji un ar uzgriežņatslēgām sitēji pa metāla konstrukcijām.
Perkusijas instrumenti mainījās. Interesanti, ka viss notika bez jebkādas apskaņošanas, taču skaņa bija pietiekoši skaļa. Aptuveni pasākuma vidū parādījās kāda sieviete, kura iespieda man rokās lapiņu un pateica, ka šeit ir informācija par notiekošo, jo pasākumā īpaši neko nerunās. Man likās, ka tas ir mēģinājums, jo bija visai daudz brīžu, kad kāds nezināja, kas jādara vai netrāpīja ritmā, bija šāda tāda stumdīšanās un grūstīšanās, bet galvenais – nebija skatītāju.
Tikai pasākuma pašās beigās, kad sāka dziedāt indiānis akas augšā, sanāca vairāk cilvēku. Lielāko pasākuma daļu dalībnieku bija ievērojami vairāk, kā klausītāju/skatītāju. Bet arī beigās nebija stipri daudz, cilvēki trīsdesmit, ne vairāk. Stundu garš, fantastisks pasākums.
Akustiskais tehno akā ar instrumentiem, kam sekoja autentisks indiāņu dziedājums, kurš vienā brīdī, starp citu, sāka nedaudz atgādināt tuviešus, čukčas un citas Krievijas austrumu tautas. Performance saucās Sonic Re-Activation: Unearthing Public Square’s Forgotten Pasts with Guilermo Galindo un to organizēja Vanderbilta universitātes Mākslas nodaļa.
Pilsētā, kurā pārsvarā sanāk sastapt rednekus, kur cilvēki staigā kovboju zābakos un cepurēs un klausās kantrī kakafoniju, ārkārtīgi baudāms pasākums. Tomēr Nešvila mani nepalaida projām ar viennozīmīgi negatīvu attieksmi un tagad es zinu, ka šeit kaut kur slēpjas arī kaut kas pietiekoši intelektuāls un jauks.
Ko es vēl neesmu izstāstījis par Nešvilu? Viņiem šeit ir pilnīgi atšķirīga valoda un es vispār nesaprotu, ko viņi runā. Bet tas ir ok, viņi mani arī absolūti nesaprot. Dienvidnieki, vienvārdsakot.
Kā jau minēju, tauta ir daudz vienkāršāka, kā ir pierasts redzēt Bostonā, nemaz nerunājot par Kembridžu – daudzi smēķē, vakaros iet klausīties skaļu kantrīmūziku, runā, ka teju katrs otrais spēlē kādu instrumentu. Vakaros parkos var redzēt cilvēkus ar maisiņos noslēptām pudelēm. Tā kā šeit ir diezgan silti, ļoti daudz bezpajumtnieku un upes krastā ir samērā liels skvots.
Es jau biju pārliecināts, ka ASV vecāku par 2010. gadu mašīnu nav vispār, bet šeit ir pilns spektrs – no ārkārtīgi vecām sarūsējušām un apdauzītām līdz ļoti jaunām un glaunām. Kas vēl? Vairāk nekas nenāk prātā. Muzikālais priekšnesums bija lielisks!
26.10.2018
Memphis
Es nespēju pārstāt šokēties par pilsētu apdzīvotību pie sajūtas, ka atrodies kādā Ogrē vai Zilupē.
Memfisā dzīvo 650 tūkstoši iedzīvotāju.
No pirmā acu uzmetiena es dotu kādus 30-50. Izstaigājot – 100… lielāka par Daugavpili nu nekādi nevar būt.
Kur ir tie 650 tūkstoši man nav ne mazākās nojausmas, kaut kur slēpjas.
Pilsētas centrs ir ļoti maziņš un skumja atblāzma no redzētā Nešvilā.
Ja Nešvila lepojas ar savu kantrī mūziku, Memfisa uzskata sevi par blūza šūpuli.
Bet viss kārtībā, blūzu mēs nedzirdējām.
Visi spēlē švaku kantrī vai cenšas spēlēt roku, bet ne īpaši sanāk.
Mana pēdējā laika atziņa – man ļoti nepatīk, ka vietā, kur es ēdu spēlē dzīvā mūzika.
Man nav nekas pret džezu, bet kad ir kaut kāds kantrīroks, tas ir drausmīgi… un skaļi.
Es labāk izvēlos vietas, kur nav dzīvās mūzikas.
Diemžēl, Tenesī štatā šādu vietu vakaros ir gaužām maz.
Kā jau minēju, šeit katrs otrais ir muzikants.
Un vēlas spēlēt.
Kas vēl intersanti par Memfisu? Tā, viennozīmīgi, nav droša vieta, kur audzināt bērnus. Mēs visu laiku domājam, kā Amerikā tik viegli vienmēr visi pamana, ka neesam vietējie pirms paspējam atvērt muti (vai blisināties apkārt, vai bildēt telefonā katru gaismas reklāmu). Sākumā likās, ka mēs esam pārāk labi ģērbušies. Pēc tam es atskārtu, ka man ir bārda.
Un Memfisā sapratu, ka šeit bārdai nav nozīmes. Šeit cilvēki izskatās tik ļoti bēdīgi un ir ģērbušies diezgan ē… neglancīgi. Sajūta, ka atrodies kādā fermeru ciemā nepamet. Nu, un kontrasts ir meitenes, kuras iet ballēties un savas pufīgās miesas ir iestīvējušas šaurās mikrokleitiņās Kaut gan, tas arī piederas lauku estētikai.
Un tad no drošības apsvērumiem. Memfisa nav droša vieta, kur audzināt bērnus. Bruņotas bandas, redneki un ieroču nēsāšanas likumdošana padara šo vietu ļoti neomulīgu. Šaudīšanos nedzirdējām, bet mūsu moteļa līdz zobiem bruņotais apsargs apgalvoja, ka divus kvartālus no mums atrodas bandas rajons, kurā viņš neieietu ne par kādu naudu. Jā, mēs nakšņojām motelī. Īstā amerikāņu motelī, kādus rāda filmās. Ar visu kolorītu, kuru no tā varētu sagaidīt. Sāku domāt, vai tiešām filmās tik ļoti viss pārspīlēts, vai tomēr tiek rādīta aptuvena realitāte.
Kad ieradāmies pie mūsu kaimiņ-numuriņa slaistījās jaunieši, kuriem, spriežot pēc izskata, heroīns nav tukša skaņa un lieta, par kuru jokot vai kura lietošanas pieredzi lielīties vienaudžu kompānijā.
Tā bija mūsu pirmā pieredze pilsētā un tālāk kļuva tikai interesantāk. Beigās ap vieniem naktī bija kādu pusstundu garš skandāls, kad sieviete rupji lamājās un kliedza, lai liek viņu mierā un neaiztiek, vīrietis kliedza klusāk un viņa vārdus dzirdēt nevarēja, bet pasākums pārvācās uz terasi, kur notika pakaļdzīšanās un kliegšana pastiprinājās. Tad pieklusa uz brīdi, bet pēc minūtēm desmit atsākās ar jaunu azartu. Acīmredzot, dalībniekiem gāja karsti.
Mūsu Memfisas pieredzi vainagoja Greislendas apmeklējums.
Ironiski, ka es, kurš vienmēr ir ņirgājies par visiem dziedātāju un sevišķi – Elvisa, kultiem, ceļos septiņos no rīta, lai dotos uz Elvisa kapu.
Bet… ja visi, tad visi.
Jo tālāk devāmies brokastīs un uz Ņūorleānu.
Es sapratu, kāpēc no amerikāņiem tik bieži sanāk dzirdēt ’nē, Tenesī nekad nav sanācis būt’.
Šie iekšzemes štati ir vienādi garlaicīgi un vienīgais, kas piesaista tūristus ir dažādu personību kulti – Džonijs Kešs, Endrjū Džonsons, Elviss Preslijs, u.t.t.
27.10.2018
Mississippi
Kā saprast, ka esi iebraucis Mississippi štatā? Sākas nebeidzams purvs. Tur, kur nav purvs – liellopu ganības. Tālāk sākas kalnaināks apvidus. Parādās kokvilnas lauki, meži, vienkārši aizlaisti tīrumi. Starp citu, dienvidos visai izplatīts skats ir autobuss, kurš cietajā sakabē velk auto. Un ja es iepriekš teicu, ka Bostonā ir pārlieku daudz džipu un pikapu, tad šeit – dienvidos, kad starp pikapiem ieraugi sedanu, tas liekas no citas dimensijas. Viena no lietām, kas mani pārsteidz ASV dienvidu štatos – kokiem dzeltenas lapas un naktīs ir visai vēss.
Šajos platuma grādos man tas liekas ļoti dīvaini. No otras puses, Bostona atrodas apmēram Francijas – Spānijas platuma grādos un temperatūras ir tādas pat, kā pie mums. Šobrīd mēs esam kaut kādus 1000km uz dienvidiem. It kā nav nemaz tik daudz, no otras puses, klimats tomēr ļoti atšķiras, bet nav salīdzināms ar Vidusjūras klimatu. Secinājums, vecumdienās jābrauc dzīvot uz Spāniju vai Portugāli, nevis uz Luiziānu.
Un, protams, ārpus apdzīvotām vietām nav pārklājuma populārākajiem telefonu operatoriem. Tas jau vairāk neizbrīna un nešokē, vienkārši novērojums. Teperamentu laikam labi raksturo tas, ka uzpildes stacijā ir divi stendi, viens ar nažiem, otrs ar reliģiska rakstura grāmatām – Bībeli un pārējām grāmatām par to, kā lasīt Bībeli, Dievu mūsu dzīvē un tamlīdzīgi.
Tuvojoties Luiziānai ceļš kļūst ļoti līdzīgs ceļam Rēzekne – Dagda.
Louisiana
Luiziāna ir neaprakstāma, bet tas arī nav nepieciešams.
To var redzēt jebkurā vampīrfilmā, kuru autori ir ļoti iemīļojuši šo štatu… un ne velti.
Luiziāna ir milzīgs purvs, biezi noaudzis ar spānijas ķērpju bārdām.
Virs ceļiem pastāvīgi riņķo vanagveidīgie un kraukļi.
Ceļa malās nobraukti un vēl nenobraukti jenoti.
Pie ātrgaitas šosejas nepacietībā mīņājas tītaru bars, gaidot, kad būs droši šķērsot ielu. Daļa ceļi ir celti uz pārļiem.
Dzelzceļš uz koka pāļiem izskatās ārkārtīgi īpaši.
Mājas arī uz pāļiem, augstākie redzētie varianti līdz pat 4 metriem virs zemes.
New Orleans
Par Ņūorleānu būs atsevišķs stāsts.
