Jo ilgāk es dzīvoju Amerikā, jo vairāk es nesaprotu vienu lietu. Kāpēc ASV necenšas iestāties Eiropas Savienībā? Pārāk daudz paralēļu ar visādām Bosnijām, Ukrainām un citām trešajām Eiropas valstīm.

Un jo ilgāk es dzīvoju Amerikā, jo vairāk es nesaprotu cilvēkus, kuri šodien uz šejieni brīvprātīgi pārvācas uz dzīvi no Eiropas.

Komercija

ASV, protams, ir kapitālisma lielvalsts un naudai šeit ir milzīga nozīme. ASV prot pirkt un pārdot, un, protams, milzīga nozīme ir reklāmai. Jāatzīst, ka lai arī daudz kas šeit ir slikti, asprātīgu reklāmu šeit, izskatās, prot izdomāt pat skolnieki. Teju katrā bodītē ir asprātīgi aicinājumi, izņēmumi ir visādu krāsaino imigrantu veikali. Reklāmas ir asprātīgas un uzrunājošas, bet ar tām ir viena nozīmīga problēma – vizuālās reklāmas nav pamanāmas milzīgajā vizuālo reklāmu gūzmā. Neko daudz neatšķiras no Polijas. Un, ja reklāma kļūst par tapeti, tad kāda starpība cik tā ir ģeniāla, tāpat to izlasīs vai apskatīs tikai cilvēks, kurš garlaikojas kaut kur tās tuvumā. Bet amerikāņiem nav laika garlaikoties. Viņi skrien. Viņi skrien, strādā un pat atpūšas tā, ka skatienam nav laika sastingt vienā punktā.

Interesanti, ka parādība, kura, objektīvi spriežot, nemaz nebija tik mērogos liela, bet par kuras norietu visa Eiropa tik ļoti priecājās pieņemot GDPR regulu, ASV ir pacelta ikdienas līmenī. Man teju katru dienu zvana telefons, lai paziņotu jaunāko reklāmas tekstu. Pēc pirmajām divām reizēm uz telefona zvaniem vairāk neatbildu vispār. Bet tas netraucē sūtīt balss ziņas, kuras nāk pa vairākām dienā. Nezinu gan kas tajās īsti ir, nekad neesmu mēģinājis noklausīties. Regita klausījās dažas savējās – reklāma.

Kādreiz mani pārsteidza, ka amerikāņu telefoniem pie katra cipara ir trīs burti, kaut kad vēlāk parādījās mobilie telefoni un īsziņas un kļuva skaidrs, kāpēc tagad vajadzīgi burtiņi. Bet tad es uzzināju, kāpēc agrāk bija burtiņi. Uzzināju, bet līdz pat manai atbraukšanai uz ASV īsti nebiju nekur manījis to izmantojumu. ASV reklāmā norādot tālruņa numuru, patiešām izmanto burtus. Piemēram, samariešu organizācijas numurs Bostonā ir (877) 870-HOPE, kur (877) ir reģiona kods – zināms (vadot telefonā nav jāliek iekavās, iekavas domātas, lai atdalītu vizuāli), 870 var atcerēties un HOPE uz ciparnīcas ir 4673, ko atcerēties ir grūtāk, kā vārdiņu HOPE. Šāds numuru pieraksts reklāmās ir ārkārtīgi izplatīts.

Teju uz katras preces mēs sastopamies ar uzrakstu ‘#1 in America’ – ‘Numur 1 Amerikā’. Tas ir apmēram, kā mūsu produktu patriotisms ‘Ražots Latvijā’, ‘Zaļā karotīte’ un tamlīdzīgi – ieslēdz patērētāja patriotiskās jūtas (un kā mēs jau redzējām, amerikāņi ir ārkārtīgi patriotiski), ļauj domāt, ka produkts ir kvalitatīvs un noteikti maksā to, ko tas maksā. Mūsu saimnieki rādīja uz rīsu maisu ar tekstu ‘Mēs pērkam tikai labāko, redzat, ‘#1 in America’’. Mēs noklusējām, ka šai valstī viss ir #1. Bet rīsi patiešām izrādījās labi, kaut ko tomēr ķīnieši saprot no rīsiem, kaut arī skatās uz populistiskiem saukļiem.

Nu jā, un veikalos maisiņi ir bez maksas. Bieži vien lielveikalos produktus pako speciāls cilvēks, kurš gudri uzreiz sašķiro saldēto pie saldētā, augļus pie augļiem, dārzeņus pie dārzeņiem, šampūnus pie tualetes papīra un beigās no veikala izej apkāries ar astoņiem maisiņiem. Taupība ir viena no lietām, par ko amerikāņi nav dzirdējuši vispār nekad. Un dabas piesārņojums arī uz viņiem neattiecas.

Starp citu, amerikāņi joprojām maksā ar čekiem. Kāpēc joprojām? Līdz Eiropai tā īsti šī tradīcija nekad nebija aizgājusi. Bet šeit tā arī ir nežēlīgi novecojusi. Šobrīd čekiem es redzu tikai vienu pielietojumu. Vietās, kur nepieņem kartes, t.i., privātajās monetārajās attiecībās, piemēram, pērkot kāpostu gadatirgū. Ja nav līdzi skaidras naudas, pie kāposta netiksi. Bet čeku grāmatiņa, vai vismaz kāda saburzīta čeka forma gan jau kaut kur ir aizmētājusies. Ieraksti iekšā summu un vuala! Kāposts tavā īpašumā. Mēs arī esam vairākkārt tikuši pie čekiem. Pirmo uz kaut kādiem $60 mēs ielidinājām miskastē, jo nesapratām, kas tas ir un ko ar to dara, domājām, ka vienkārši čeks par to, ka mums pārskaitīs naudu uz kontu. Vēlāk izrādījās, ka neviens neko neskaitīs, vajag čeku. Turpmāk bijām gudrāki. Čeku var vienkārši nobildēt ar bankas aplikāciju un dažu dienu laikā naudiņa ieripo kontā. Bet, jā, lai arī čeki šeit ir ļoti populāri, pieļauju, ka ilga nākotne tiem vairāk nav lemta. Pagaidām tos glābj tikai un vienīgi amerikāņu ne ar ko nesalīdzināmais konservatīvisms.

Starp citu, nodokļi katrā štatā un pat pilsētā var atšķirties, un amerikāņi bieži vien nenorāda cenu ar nodokļiem. Tā ir viena no lietām, ar kurām ir jārēķinās.

Likums

Policisti Amerikā izskatās nopietni. Mēs visi esam dzirdējuši par to, ka amerikāņu policisti staigā apkārt apkārušies ar ieročiem un šauj pie pirmās iespējas. Nu, tā gluži nav, pagaidām šaudīšanos neesmu manījis. Kas attiecas uz noziedzību – izskatās, ka, vismaz Bostonā, ir samērā droši un noziedzības līmenis nav augsts. Runā, ka sliktāk ir Roksberijā. Kādu dienu sanāca to visu iziet cauri pēc saulrieta un lai arī bija nedaudz neomulīgi, sajūtas, ka būtu apdraudēts, nebija. Pilnas ielas ir ar melnajiem un latīņamerikāņiem, bet nekādas naidīguma pazīmes vai draudus nemanīju. Kopumā visur ir ļoti daudz policijas. Pēc policistu klātesamības rodas sajūta, ka ASV varētu būt pirmajā vietā pasaulē starp policistu skaitu pret iedzīvotāju skaitu. Esmu bijis valstīs, kur uzturēšanās laikā ne reizi neesmu redzējis nevienu policistu, bet šeit tie ir visur.

Un, šķiet, gluži no burta kalpības policija necieš. Tālāk, runājot par transporta sistēmu stāstīšu par to,  ka gājēji nepievērš īpašu uzmanību luksoforu signāliem un policisti to vai nu ignorē, vai, sliktākajā gadījumā, nosodoši pakrata pirkstu.

Tā nu mēs dzīvojām, neticot noziedzībai, līdz pirms pāris nedēļām Regitai no biroja nozaga maku ar bankas kartēm, ID karti un vēl šādiem tādiem sīkumiem. Birojā iegāja sveša sieviete, paņēma no somas maku un aizgāja. Un to fiksēja kameras. Tika izsaukta policija, kas piefiksēja notikušo, paņēma video ierakstu, tagad gaidām notikumu attīstību. Interesanta bija kolēģu reakcija, pirmkārt – resnu nēģerieti sauca par ‘colored woman, closer to big’ – ‘krāsainā sieviete, izmērs tuvāks lielam’ , kas demonstrē superpolitkorektumu. Otrkārt – sarunas pārsvarā par to, ka viņa sagandēja sev visu dzīvi, viņa sēdēs cietumā, u.c., respektīvi, ne īpaši svarīgi, ka ir nozagts maks, ka būtu labi dabūt to atpakaļ, cilvēkiem ir svarīgi, ka vainīgais tiek sodīts.  Nedaudz atgādina Linča tiesu laikus Amerikā.

Politika

Tramps

Nez vai pasaules vēsturē ir bijis prezidents, kurš izsauktu tik neviennozīmīgas reakcijas. Kad devāmies uz ASV, Regita runāja ar manu vecmammu, un tā esot bijusi ļoti satraukta par to, ka braucam uz valsti, kuru vada Tramps. Putins un Kim Jongs jau visiem apnikuši un no tiem tauta sagaida tikai pasaules karu, turklāt, pēdējais vairāk satrauc amerikāņus un mūsu platuma grādos viņš nevienu nesatrauc. Ar Trampu ir interesantāk, tas ir tā, it kā par Krievijas prezidentu kļūdu Žirinovskis – klauns, kura uzvedība un motīvi bieži vien ir neprognozējami.

Par Trampu smējās jau astoņdesmitajos gados, bet, kad viņš kļuva par sarkanās podziņas turētāju, ņemot vērā, ka tepat Eiropā arī ir viens stingrs pirksts uz sarkanās podziņas un abu lielvaru attiecības par siltām var nosaukt tikai kāds, kurš masu medijus lieto vēl mazāk par mani. Pieļaujot, ka tādu cilvēku nav daudz, nonākam pie secinājuma, ka cilvēku ar neitrālu attieksmi pret to, ka Tramps ir tronī, nav daudz. Attieksme pret prezidentu nemaz nav viennozīmīga. ASV tomēr prezidentu vēl tauta.

Amerikāņi, kopumā, ir ļoti patriotiska tauta, par to es stāstīju augstāk. Un lai cik dīvaini šis patriotisms izpaustos, Tramps aizstāv iedzīvotāju patriotiskās un nacionālās intereses. Tas nekas, ka tai pašā laikā starptautiskās attiecības ievērojami cieš.

Iesēžoties Uber taksī Salemā sastapāmies ar raganu. Nu, ne īstu raganu – ar vikāni. Vikāņi ir tādi īpatnēji mūsdienu radījumi, kas ir sapludinājuši kopā veselu virkni reliģiju, koncepciju un kultūru un pielūdz dabu. Un ir raganas. Modernās raganas. Protams, uz Salemu mūs varēja vest tikai ragana, tas taču ir pašsaprotami. Ja Latvijā kāds ir dzirdējis Salemas vārdu, tad tas ir pateicoties Salemas raganu prāvām. Bet šoreiz šis stāsts nav par raganām. Pirmais jautājums, ko mūsu ragana uzdeva mums iesēžoties mašīnā bija ‘Ko jūs domājat par mūsu prezidentu?’. Mēs mēģinājām izvairīties no atbildes uz šo jautājumu, es vēl tagad atceros, kā pirms daudziem gadiem Maskavā cilvēku pulciņā, kuri aktīvi kritizēja Putinu, es arī izteicos un saņēmu niknus skatienus. Izrādījās, ka vietējiem drīkst, bet ar kādām tiesībām cilvēks no malas, turklāt – balts, atļaujas izteikties par prezidentu? Ragana bija uzstājīga. Es atbildēju, ka viņam ir ļoti dīvains publiskais tēls. Regita uz to izstāstīja par manas vecmammas satraukumu un tad nu ragana izstāstīja savu viedokli. Īsumā – prezidents nav nemaz tik slikts. Tieši otrādi, viņš dara daudzas ļoti labas lietas, bet starptautiskā sabiedrība viņu nesaprot. Un šajā runā parādījās vairāki trauksmaini momenti, kuri atgādināja Krievijas krievu pozīciju un polemiku. Pretnostatījums “mēs” un “viņi” – “izredzētā tauta/nācija” un apkārtējā, lielākoties – naidīgā, pasaule.

Mēs runājam par Krievijas propagandu, kas noskaņo tautu pret rietumiem. Latvijā labējā propaganda strādā ne sliktāk, taču kurš gan atzīs, ka viņa smadzenes tiek skalotas?. ASV – brīvajā pasaulē, propoganda ir ne mazāk nopietna un brīvības ir pat mazāk, vienkārši šeit tas netiek pasniegts ‘в лоб’,  viss ir ietīts smukos konfekšu papīriņos, zolīdi un smuki.  Var jau būt, ka no iekšpuses tas ne īpaši krīt acīs, tauta ir pieradusi. No malas izskatās baisi.

Protams, ka ne visi Amerikāņi priecājas par prezidenta ieņemto kursu. Ir bijis arī neveiksmīgs impīčmenta mēģinājums. Neveiksmīgs, jo Trampam tomēr, arī valdībā, ir visai daudz atbalstītāju. Uz ielām periodiski var sastapt uzrakstus, kuri aicina izrēķināties ar Trampu un Hārlemā pat bijām liecinieki anti-Trampa sludinātājam.

Skaidrs, kāpēc Hārlemā – Ņujorkas melnākajā rajonā. Trampa kaislīgākie atbalstītāji ir baltie patrioti, kuri negrib, lai viņu bērni prec krāsainos vai latinosus, kuri uz ielas un veikalā grib dzirdēt amerikāņu, nevis spāņu vai ķīniešu valodu, nabadzīgākas šķiras grib cienīgāku atalgojumu par savu mazkvalificēto darbu. Melnie necieš no Trampa tik daudz, kā tautas spāniskā daļa, taču, šķiet, ASV atkal ir saasinājusies segregācija pēc ādas krāsas un gados vecāki cilvēki vēl atceras laikus, kad nedrīkstēja sēdēt uz viena soliņa ar baltajiem vai sēdēt autobusā tur, kur sēž baltie, nerunājot par skolām, teātriem u.c. Baltais cilvēks ASV joprojām ir nedaudz līdztiecīgāks par visiem pārējiem, melnie ir piekāpīgāki, latinosi vienkārši nerunā angļu valodā un gan paši nesaprot, kas notiek, gan viņu pozīciju saprast ir visai grūti, ķīnieši jau ne pirmo gadsimtu dzīvo savos čainataunos un izliekas, ka viss apkārt notiekošais uz viņiem vispār neattiecas, jau ir aizmirsuši, kā otrā pasaules kara laikā japāņi tika dzīti koncentrācijas nometnēs un japāņus no ķīniešiem baltie nemaz tik labi atšķirt nevar. Sajūta kā Ukrainā – itkā viss mierīgi, bet ir sajūta, ka gaisā ir saspringums. Bet varbūt šī sajūta ir tikai manā galvā.

Imigrācija

Par imigrāciju es neko daudz neesmu sapratis, bet pēc visa šķiet, ka šobrīd iebraukt ASV un saņemt dzīvošanas un darba atļauju iespēju nav. Es pats apsvēru iespēju dabūt darba atļauju, taču procesa komplicētība un ilgums iedarbojās visai demotivējoši. Cik es noprotu, nelegālā nodarbinātība tomēr ir visai izplatīta un ne īpaši tiek slēpta. Sevišķi ja darba devēji paši ir latinosi kāpēc lai viņi pārmaksātu, ja ir pietiekoši daudz nelegāli vai puslegāli dzīvojošu tautasbrāļu, kuri strādās par pusi no tās summas, kas būtu jāmaksā oficiāli?

Nacionālie kandidāti kongresā

Pirms nedēļas bija vēlēšanas, un, pat nelietojot masu medijus, bija iespēja vērot priekšvēlēšanu batālijas. Sevi amerikāņu politiķi pārdod gluži tāpat kā matračus vai biksīšu ieliktnīšus, kaut gan pie mums, šķiet, šajā ziņā nekas īpaši neatšķiras. Bet tagad iedomājieties, kādu skandālu izraisītu plakāts ‘Balsojiet par krievvalodīgu Saeimas deputātu!’. Tas, protams, notiek, bet netiešā, maskētā veidā, mūsu reālijās citādāk nemaz nav iespējams. Taču ASV ir iespēju zeme. Šeit krievi balso par krieviem, meksikāņi par meksikāņiem, un ir grūti iztēloties balto amerikāņu patriotu, kurš balsotu par melnu kongresmeni.

Tauta vēl savus pārstāvjus un tauta šeit nebūt nav viendabīga, slavenais kultūru katls darbojas ilgstoši un pirmās-otrās paaudzes ASV pilsoņus nebūt ne vienmēr padara par tīrasiņu amerikāņiem bez savas tautas un valodas. Un atkal, es nemanīju nevienu ķīniešu kandidātu. Ķīnieši dzīvo čainataunos, savā kultūrā, prom no šīs pasaules kaislībām un problēmām.

Ņūhempšīra

Interesantu stāstu mums pastāstīja, braucot no haikošanas Ņūhempšīrā. Ņūhempšīra ir visskaistākais štats no līdz šim redzētajiem. Ja Masčūsetsa un viss pārējais, kur iepriekš bijām, ir viena milzīga pilsēta, tad Ņūhempšīra ir mežs un kalni un pat štata galvaspilsēta neizskatās stipri lielāka par Rēzekni (nav jau arī – 42 tūkstoši iedzīvotāju).

Pirmā lieta, ko piefiksējām, iebraucot štatā – milzīgs alkohola veikals. Mēs esam dzimuši, izauguši un ceļojuši Eiropā un ļoti labi zinām, ko nozīmē, kad pie robežas ir alkohola veikals, cigarešu kiosks vai degvielas staciju virkne. Uz ko Regita arī norādīja līdzbraucējiem. Un tieši tā arī izrādījās – Ņūhempšīrā nav ne pārdošanas, ne ienākuma nodokļu, attiecīgi, alkohols ievērojami lētāks, kā kaimiņu štatos. Mums Ņūhempšīru noraksturoja kā ārkārtīgi dīvainu štatu, kur no vienas puses dabas skaistums, no otras puses, ārkārtīgi konservatīvi Trampa piekritēji, 98% iedzīvotāju ir baltie, kuri ir pret visu. Interesanti, ka Ņūhempšīrā nav obligāta autovadītāja apliecība, lai vadītu auto un tas ir vienīgais štats ASV, kur nav jāsprādzējas arī priekšā sēdošajiem.

Un tam kaimiņos ir štats, kurš ir apgriezts atspulgs gan pēc formas, gan satura – Vermonta. Tur mēs vēl neesam bijuši, taču runā, ka ir vērts. Daba esot līdzīga un arī ļoti liels balto īpatsvars, bet tai pašā laikā cilvēkiem absolūti neesot raksturīgs Ņūhempšīras konservatīvisms. Vermontas iedzīvotājus mums raksturoja kā lielu vecu hipiju kopienu. Ar daudz draudzīgākiem un atsaucīgākiem iedzīvotājiem. Kā izteicās mūsu ceļa biedre, tad laikā, kad veidojās štatu robežas, tas bieži vien notika lielā mērā pēc politiskajiem uzskatiem. Līdzīgi domājošie vācās vienkopus un sprauda robežas savam štatam, tāpēc šajos nelielajos Jaunās Anglijas štatos, lai arī pavisam tuvu blakus, tomēr bieži vien joprojām valda ārkārtīgi atšķirīgi uzskati. Un ASV federālā līmenī esot samērā maz regulējumu, tāpēc bieži vien katrā štatā ir sajūta, kā pilnīgi citā valstī ar citu likumdošanu un kultūru.

Komunikācija un IT

Svarīgākajā IT lielvalstī nav interneta. Lai cik skumji tas būtu, bet tā ir realitāte. Šobrīd strādāju internetā ar ātrumiem, par kādu eksistēšanu biju aizmirsis kopš iezvanpieejas laikiem. Internets ir drausmīgi lēns un nedaudz labāk paliek tikai sākot ar kādiem trijiem naktī. Skaidrs – samazinās lietotāju skaits, arī šo mēs esam pieredzējuši DSL laikos. Un lieta, kura Latvijā nav novērota vismaz desmit gadus – interneta ātrumu tiešā veidā ietekmē laikapstākļi. Ja laiks ir apmācies, kur nu vēl – ja līst vai vējš, skaidrs, ka internets būs vēl lēnāks, kā parasti vai vispār pazudīs. Kembridžā mums bija labs internets, tikai reizes desmit lēnāks, kā mājās. Šeit ir sliktāk, jo šeit internets ir 600 reizes lēnāks, kā mājās.  Un tas ir praktiski blakus MIT, Verizonam, IBM’am un citiem gigantiem, pilsētā, kur praktiski piedzima internets. Vēl viens žetons amerikāņu konservatīvisma krājkasītē. Pasūtīju jaunu modemu, mēģināšu kaut nedaudz uzlabot interneta ātrdarbību, ja nesanāks, izskatās, ka būs jādomā, kā dabūt mobilo internetu.

Ar mobilo internetu arī viss nav tik vienkārši. Visām kompānijām mobilais internets maksā gana dārgi, bet pa 50 – 90 dolāriem var dabūt bezlimita internetu telefonā. Kas būtu, kaut arī dārgi, ļoti labi, ja visur būtu zona, bet tā nebūt ne vienmēr ir. Tomēr visiem mobilo pakalpojumu sniedzējiem līgumā ir punkts, kas paredz soda sankcijas, ja telefons tiek izmantos kā modems, ja internets tiek padots datoram. Kaut kas tāds Latvijā vispār izklausās ārkārtīgi dīvaini. Ja kāds saka, ka Latvijā ir labākās IT sakaru tehnoloģijas pasaulē, neticiet. Bet pie mums ir krietni labāka situācija, kā vairumā valstu, kuras tradicionāli mēs uzskatām par daudz augstāk attīstītām. Pie mums ir lēts, kvalitatīvs un ātrs internets. Un vienkārša ierīkošana. Lai kā man pēdējā laikā nepatiktu Lattelekom’s ar viņu ne īpaši godīgo praksi attiecībā pret klientiem, jāatzīst, ka šis, šķiet, tomēr ir viņu nopelns.

Kā jau minēju augstāk, ASV ir telefonspama lielvalsts, turklāt, šobrīd jau ir roboti, kuri zvana cilvēku vietā un kurus ne vienmēr varot atšķirt no dzīviem cilvēkiem. Risinājums gan vēl neesot palaists masās, tāpēc meitenes un puikas ar nostādītajām balsīm pagaidām var būt droši par savu darbu, bet tuvojas noriets. Ko darīt? Nez, es vienkārši esmu izslēdzis telefonam skaņu un neatbildu nepazīstamiem numuriem.

Telefonspams nāk ne tikai zvanīšanas veidā, bet arī uz Voicemail pastkastīti – ierunātas balss ziņas, kuras, lai noklausītos, ir jāzvana uz Voicemail un jāklausās, kā automātiskais atbildētājs filmās. Par laimi nekas līdzīgs Latvijā nav, un, šķiet, arī nebūs, tas ir kaut kas tradicionāls no amerikāņu pagātnes. Mums nav autoatbildētāju tradīcijas, tāpēc arī Voicemail, šķiet, bija uz brītiņu parādījies, bet laimīgi pazuda.

Cilvēki runājot pa telefonu grib redzēt savu sarunas biedru un tas ir nedaudz mulsinoši. Pa ielām staigā cilvēki ar telefoniem pastieptā rokā un runājas ar tiem. Un ekrānā pretī skatās seja. Vēl viena lieta, kuru man ir grūti saprast, bet video zvani ir ļoti populāri, sevišķi – starp melnajiem un aziātiem (kuru gan koplietošanas sabiedriskajā telpā nav īpaši daudz).

Elektroniskā biļete ir kaut kas, kas ASV ienāk tikai tagad. To var redzēt, piemēram, pēc tā, ka dažām kompānijām pērkot biļeti mājaslapā un telefona aplikācijā, piemēram, mājaslapā, var tikt pie elektroniskās biļetes (kura nestrādās aplikācijā), bet nopērkot biļeti aplikācijā, ir jādrukā laukā. Kaut kur mēs to pamanījām laikus un kaut kur sanāca neveikli. Piemēram, piemaksājot par elektronisko biļeti uz Jethro Tull koncertu mēs arī dabūjām elektronisko biļeti. Kuru bija jāielādē un jāprintē laukā.

Iespēja izprintēt biļeti pašiem mums maksāja $7.50.

ASV ir samērā labi attīstīta paciņu piegāžu sistēma, tāpēc sūtījumi pienāk salīdzinoši ātri un droši, un paciņas pat parasti nav pārlieku saburzītas, kā tas ir pie mums. Interesanti, ka ļoti bieži var redzēt uz lieveņiem atstātas paciņas. Kurjers vienkārši atved paciņu un noliek uz lievenīša pie durvīm. Izskatās, ka šeit nav pieņemts zagt svešas paciņas.

Pasta mašīnām stūre ir labajā pusē, tā pastnieks var vieglāk izkāpt no mašīnas un neriskē tikt notriekts apstājoties pie katras mājas.

Nu jā, un nedaudz par to, kā notiek cilvēku informēšana par notiekošo. Piemēram, braucam vilcienā un pēkšņi vilciens apstājas un stundu stāv. Latvijā tas notiktu tā, ka vilciens vienkārši stāv un tad atsāk braukt. Cilvēki prasītu pavadoņiem kas par lietu, tie vai nu atbildētu, vai censtos noklusēt, vai teiktu, ka nezina. Šeit uzreiz tiek paziņots, ka noticis tas un tas, nākamā informācija būs pēc tik un tik ilga laika, braukšanu varēs atsākt pēc tik un tik ilga laika. Un jā, par to es stāstīšu tālāk, bet ASV ir valsts, kur vilcieni un metro stāv korķos. Nopietni!

Transports

Ceļu infrastruktūra

Pie mums izplatīti stāsti par ceļu kvalitāti Vācijā. Tad aizbrauc uz austrumu daļu, konstatē, ka viss, kā pie mums, uzvel vainu Padomju režīmam, nolem, ka rietumos viss ir daudz labāk. Tālāk aizbrauc uz rietumiem, aina nav mainījusies. Nu, neko darīt, laikam es neko nesaprotu no ceļiem. Bet autobāņi Vācijā patiešām ir labi un par to nedaudz vēlāk būs tālāk, bet kāpēc es vispār runāju par Vāciju? Stāsts taču ir par ASV.

Mēs neko daudz nezinām par ceļu stāvokli ASV, atskaitot to, ko redzam filmās – vai nu vienmuļš divu joslu ceļš ar dzeltenu līniju pa vidu, kas stiepjas no skatītāja līdz horizontam, vai arī desmitiem joslu šosejas pārpildītas ar transportu – mūžīgs sastrēgums. Tai pat laikā pie mums periodiski baumo par to, cik ļoti attieksme pret ceļiem un to remontu pie mums atšķiras no ASV. Tur šosejai 20 kilometru garumā nomaina asfaltu nakts laikā, šoferi pat nepamana. Jā, šeit gadās, ka ceļu darbus veic pa nakti, bet ielas ir saraktas mēnešiem, satiksme nobloķēta un nekas nenotiek. Salikti norobežojumi, aizliegta gājēju kustība (šeit gājēju kustību aizliedz pie jebkura mazākā iemesla).

Pie mums uz ielām lāpa bedres un tauta ir sašutusi, jo salāpīto bedru vietā pēc mēneša atkal ir bedres. Dažreiz pat mēnesi nevajag. Nu, jāatzīst, ka bedrīšu lāpīšana nav latviešu izgudrojums un jau braucot pa Īriju radās sajūta, ka latviešu viesstrādnieki atved līdzi savu know how. Pie mums parasti komunikācijas iet zem braucamās daļas un tāpēc, ja vajag salabot, nomainīt vai vienkārši atrast kanalizācijas, gāzes vai elektrības cauruļvadu, nobloķē ielu, izgriež asfaltā caurumu un pēc darbu pabeigšanas to atkal aizasfaltē vai vismaz pieber šķembu un aizlej ar bitumu.

Tauta ir šokā par neracionalitāti – kāpēc komunikācijas nevar iet zem trotuāra, kur var izņemt bruģi, izdarīt darbus un salikt bruģi atpakaļ. Smuki, zolīdi.

Es kādreiz arī domāju, ka tā ir tīri Latvijas problēma un par to ne vienreiz vien izņirgājos. Bet vēlāk es šīs lietas sāku pamanīt arī citās valstīs un izrādījās, ka tā nebūt nav tikai mūsu problēma. Komunikācijas ir liktas tad, kad asfalts vēl netika klāts, pārlikt komunikācijas var tikai rekonstruējot visu ielu un tas ir ļoti dārgi, un ietves platuma ne vienmēr pietiek, lai zem tās apglabātu visu. Vairāk – pati ietve arī nav vienmēr.

ASV arī lāpa bedrītes, asfalts arī ir drausmīgi nelīdzens, bedres ir un to ir samērā daudz. Komunikācijas, protams, arī iet zem ielas, un pie tām periodiski jāpiekļūst, tāpēc šajā ziņā šeit viss ir tāpat kā pie mums. Un man dažreiz izskatās, ka šeit ir daudz trakāk, kā pie mums. Bez tam, šeit ir vēl viena ļoti dīvaina niance – komunikāciju shēmas ir no rokas ar baloniņu uzpūstas uz asfalta vai trotuāra, lai komunālo dienestu darbiniekiem nav jāstaipa līdzi shēmas uz papīra (nedomāju, ka viņas šeit ir digitālā formātā).

Šeit nav tik traki daudz drausmīgu grafiti tāgu uz sienām, kā tas ir Latvijā, bet neglītumu, kuru nepienes hiphoperīši ar mazvērtības kompleksiem, ar uzviju kompensē komunālie darbinieki. Jāatzīst, ka kaut ko tik muļķīgu es līdz tam nevarēju iedomāties un nespēju saprast, kā ar to sadzīvo pašvaldības un iedzīvotāji. Sākumā domāju, ka tas ir tikai Bostonā, bet tas šeit ir visur, kur mēs līdz šim esam bijuši, ieskaitot Ņujorku.

Braucamo daļu pārsvarā klāj asfalts, kaut gan vecākās pilsētās gadās redzēt arī ķieģeļu bruģi un dažviet arī betonu, taču lielākoties betonēts nevis viss ceļš, bet tikai krustojums. Asfalta kvalitāte atšķiras un uz trases tas ir ievērojami labākā stāvoklī, kaut gan arī periodiski sanāk trāpīt bedrēs. Pilsētās vietās ar braukšanas ātruma ierobežojumiem ir izveidoti paaugstinājumi, taču atšķirībā no mūsu ‘guļošajiem policistiem’, tie nav tik asi un samērā gari.

Trotuārus lielākoties sedz betona plāksnes, kuras izdaiļotas ar komunikāciju aku vākiem un bultiņām ar uzrakstiem visās varavīksnes krāsās.

Dažkārt var būt arī asfalta pārklājums, retāk bruģis, pārsvarā – sarkano ķieģeļu.

Brauktuvi no gājēju daļas atdala apmales, kuras gandrīz vienmēr ir granīta, dažviet, vietās ar dzīvāku satiksmi uz pagriezieniem vai vietās, kur auto brauc uz trotuāra – ar metāla kalumu. Betona apmales redzēt gadās, taču ļoti reti. Lielākoties tas ir rupjš šķelts pelēkais akmens.

Šī ir viena no lietām, par ko es ļoti sašutu braucot projām no Rēzeknes, kur šobrīd rekonstruē vienu no galvenajām ielām un liek pulēta sarkanā granīta apmales. Man tas likās muļķīga un bezgaumīga naudas izšķērdēšana, jo kontrastā granīta apmalēm (nav skaidrs arī, kāpēc tām jābūt pulētām) ielas būs tāpat bruģētas ar betona bruģi. Un tad es atbraucu uz ASV un pirmais, ko es redzu ir akmens apmales kombinācijā ar betona plāksnēm, kas ir vēl drausmīgāk.

Bet patiesības labā jāsaka, ka šķelts un nepulēts akmens tomēr izskatās labāk. Nu jā, uz Atbrīvošanas alejas tilta arī var redzēt salikumu starp pulētu sarkano granītu un krāsotu betonu, izskatās atbaidoši, bet pilsētas lēmumu pieņēmējiem, šķiet, patīk.

Regulētu krustojumu ir daudz. Ja ir vismaz kaut kāda kustība, gan jau būs arī luksofors. Ja luksofori autotransportam ir saprotami, kā pie mums, ar to vien atšķirību, ka nereti ir tā, ka atsevišķi laiž pretējās joslas, lai dotu iespēju pagriezties pa kreisi, bet, šķiet, pie mums Rīgā arī šādu jau nav mazums. Gājēju signāli ir interesantāki. Ej – balts soļojoša cilvēciņa siluets, stāvi – sarkans rokas siluets. Bez šiem ir vēl divi signāli. Sarkans rokas siluets un atskaite nozīmē ej, bet ātri, tūlīt visi sāks braukt. Un tad ir mirgojoša sarkanā roka, kas nozīmē – ej, bet skaties pa malām. Šīs nianses pagāja kāds laiks, kamēr sapratām, sevišķi ņemot vērā, ka parauga īsti nebija, vietējie kājāmgājēji pilnībā ignorē luksoforu. Prioritāte pārsvarā ir autotransportam, un, pat ja izsaukts gājēju luksofors, var sanākt gaidīt līdz pat piecām minūtēm. Tas arī iemesls, kāpēc cilvēki luksoforus ignorē. Starp citu, interesanta nianse par luksoforiem – gājēju luksoforam priekšā ir restīte un tā rādījumu var redzēt tikai skatoties noteiktā leņķī uz to. Kāpēc tas tā ir, mums ir vairākas teorijas, bet visas kaut kādas ļoti dīvainas un nejēdzīgas.

Tur, kur nav uzstādīti luksofori, gājēju pārejas var apzīmēt pie mums ierastā ‘zebra’.

Trepīte (zebra ar maliņām).

Fiziski piepacelta brauktuves daļa vai vizuāli nodalīta brauktuves daļa.

Gājēju pārejas šeit ne vienmēr ir perpendikulāri brauktuvei, tās var būt krustām, šķērsām, cik vien fantāzija var iztēloties.

Nu, un šoferi tās veiksmīgi ignorē. No otras puses, lai arī gājēji ignorē luksoforus, samērā reti sanāk redzēt kādu šķērsojam ielu neatļautā, tam neparedzētā vietā.

Vairāk būs stāstīts pie pilsētvides, bet visas ceļazīmes izskatās pēc laicīgajām ceļazīmēm.

Norādījumi uz tām bieži vien attēloti tekstā nevis piktogrammās, kā pie mums. Tas bieži vien mulsina un pieļauju, ka cilvēkam, kas nezina angļu valodu pietiekoši labi, braukšana pa ASV ceļiem varētu būt izaicinājums.

Stāvvietas vietām ir lielas un vietām ir ļoti lielas. Kas interesanti, un man šķiet, samērā laba doma – bieži vien pie mums ierasto līniju vietā, kas norobežo auto paredzētās robežas, šeit ir boksi.

T.i., auto gluži nesanāks novietot šķērsām tam atļautajās robežās vai noparkot piespiežoties auto vienā pusē un atstājot pusotru metru no auto otrā. Domāju, ka šī ir viena no lietām, ko mēs varētu pārņemt no amerikāņiem, lai uzlabotu stāvēšanas kultūru autostāvvietās. Domāju, ka nelielu sadursmju skaitu tas arī varētu samazināt. Starp citu, Ņujorkā bieži vien stāvvietas ir vairākos stāvos. Nu jā, ar daudzstāvu stāvvietām jau nevienu šodien pārsteigt nevar. Bet šeit vairākstāvu stāvvietas ir stāvlaukumā.

Metāla konstrukcijas un pacēlājs. Auto uzbrauc uz pacēlāja, tiek pacelts augšā, zem tā novietojas nākamais auto. Plimutā kas līdzīgs bija kuteriem, tikai daudzos stāvos. Izskatījās, kā veikalā smuki uz plauktiņiem saliktas laiviņas.

Pie paralēlās parkošanās uz ielām stāv automāti – Ņujorkā līdzīgi, kā pie mums, taču Bostonā un citās Masačūsetsas pilsētās ir individuāli automāti katrai atsevišķai stāvvietai.

Tāpēc iela, bez ceļazīmēm, apstāšanās ierobežojumu stabiņiem un cita vizuāli telpiskā piesārņojuma, nosēta arī ar parkomātiem. Un miskastēm, pastkastēm, žodziņiem apkārt kociņiem, u.t.t., u.t.j.p.

Braucēju kultūra

Kā jau bija minēts augstāk, gājēju pārejas šoferi ignorē tieši tāpat, kā gājēji ignorē luksofora ‘Stāvi!’ signālu. Dažādās perifērijas pilsētelēs vai nomaļākos rajonos tomēr gadās, ka auto apstājas, lai palaistu un 100% vienmēr paskatoties uz šoferi, lai pamātu pateicību, sastopies ar skatienu ar melno. Melno šoferu kultūra bieži vien ir augstākā līmenī, kā balto, un īpaši tas attiecas attieksmē pret kājāmgājējiem.

Iedams caur kādu ne īpaši labvēlīgu rajonu es izvilku pierakstu blociņu un pierakstīju, ka mēneša laikā neesmu redzējis nevienu satiksmes negadījumu un tikai vienreiz sānā iedunkātu mašīnu. Tanī brīdī, kad liku blociņu nost, bija blīkšķis. Uzsākot braukšanu pie luksofora zaļās gaismas aizmugurē braucošais šoferis iebrauca bamperī priekšējam šoferim. Trieciens nebija stiprs un izskatījās, ka pat nenoskrāpēja bamperi. Aizmugurējais bija lielā apvidniekā un tam vispār nekas nebija manāms. Izkāpa divi melni onkuļi, nedaudz paplātījās ar rokām, apskatīja neesošos bojājumus, no aizmugures sāka taurēt. Ar taures signālu konflikts bija izsmelts. Sadursmes patiešām sanāk redzēt visai reti, kaut gan paskrāpētus bamperus ik pa laikam sanāk redzēt. Kādreiz biju lasījis par agresīvajiem parkotājiem Ņujorkā, kuri apkar bamperus ar dažādiem vairogiem, dzeloņiem, gumijām, u.c., bet neko tādu dzīvē neredzēju. No raksta toreiz izrietēja, ka to piekopj teju visi Ņujorkas šoferi, bet izskatās, ka tas bija kārtējais mīts ar veiksmīgi piemeklētām bildītēm.

Vēl, runājot par braucēju kultūru, jāsaka, ka neskatoties uz savu milzīgo pietāti pret privātīpašumu, pietātes pret mieru un cilvēku vēlmi dzīvot vidē, kurā nav skaļu un spalgu trokšņu, skaņas signālus šeit izmanto bieži un, šķietami, ar baudu. Sevišķi tas attiecas uz ugunsdzēsējiem un ātrās palīdzības mašīnām. Un uz vilcieniem. Ugunsdzēsēju mašīnas bieži vien tuvojoties krustojumam taurē. Vilciens praktiski vienmēr taurē tuvojoties pārbrauktuvei. Dzīve netālu no dzelzceļiem vai galvenajām ielām ir visai skaļa.

Runā, ka amerikāņiem ir tik maziņi ir izteikta nosliece uz lielām lietām. Debeskrāpji, katra provinciālā pilsētele lepojas ar savu lielāko pasaulē jebko – pannu, ķirbi, sausumu, u.c. Jāsaka, ka šī ir viena no tām lietām, ko arī, pēc maniem novērojumiem, nosaka segregācija. Lieli cilvēki lielākoties nāk no zemākajiem slāņiem un lielas lietas arī visbiežāk patīk cilvēkiem no zemākajiem slāņiem.

Katrs, kas ir jebcik interesējies par auto būves attīstību (un es neesmu) zina, ka Padomju Savienībā visiem auto bija ļoti liels degvielas patēriņš, jo viņiem bija sava nafta un degviela bija samērā lēta. Tāpat arī ASV – lēta degviela un joprojām liela daļa uz ceļiem esošo auto ir ar milzīgiem degvielas patēriņiem. Amerikāņiem patīk lieli motori. Un ASV ir lēta degviela. ASV ir ļoti daudz ļoti lielu pasažieru auto. Nav vairāk par sedaniem, taču ievērojami vairāk, kā ir pierasts redzēt. Domāju, ka piektā daļa noteikti varētu būt. No populārākajiem lielāko mašīnu ražotājiem – GMC, Dodge, Ford, Chrysler. Lielākoties mašīnas ir visai jauni pikapi, nopulēti līdz spīdumam, bet tajos pārsvarā brauc izteikti darba ļaudis. Cilvēki, kuri atbrauc saremontēt kondicionieri vai pilošu krānu. Meksikāņi, rednekveidīgi baltie, resni melnie. Nav skaidrs, no kurienes nauda jaunām mašīnām, bet apmēram rodas skaidrība par to, kāpēc tieši lielas mašīnas. Un, starp citu, vecas mašīnas var redzēt gaužām reti.

Tie, kas nav tikuši pie lielajiem pikapiem, brauc ar Honda, Jeep, Toyota un citu ražotāju standarta džipiņiem. Lielākoties, tā ir zemākā vai vidējā vidējā klase. BMW džipi ir retums un pēc tiem var atpazīt krievus.

Nu, un turīgāki cilvēki brauc ar sporta mašīnām, restaurētām vecām mašīnām un citiem smukumiem. Vispār, šeit izskatās, ka, jo turīgāks cilvēks, jo mazāku mašīnu izvēlas. Neko līdzīgu Smart neesmu redzējis, pēc kā pieņemu, ka pa īstam bagātus cilvēkus redzēt nav sanācis.

Elektrokāru esmu redējis precīzi vienu. Un vienreiz redzēju uzlādes staciju.

Ā, nu jā, es runāju šeit par braucēju kultūru, bet par pašu braucēju kultūru tik pat kā neko nepateicu. Lielākoties šoferi respektē viens otru, palaiž un dod ceļu, sliktāka attieksme ir pret riteņbraucējiem un, kā jau minēts, gājējiem. Bet tas arī atkarīgs no sociālā slāņa un ādas krāsas. (Mani viennozīmīgi izraidīs no šīs valsts.)

Sabiedriskais transports

Sabiedriskais transports ASV ir sāpīga tēma. Sāpīga tā ir man, kā eiropietim. Lasot forumus, rodas sajūta, ka amerikāņi ļoti lepojas ar savu sabiedrisko transportu un uzskata to par labu esam. Apskatīsim, kas tad īsti man nepatīk ASV sabiedriskajā transportā.

Sāksim ar pilsētu. Pilsētā tradicionāli ir takši, autobusi, trolejbusi, metro un vilcieni. Ir vēl tramvaji, bet tos es ASV pagaidām manījis neesmu. Un arī trolejbusi ir hibrīdi. Brauc, brauc ar elektrodzinēju, noņem ragus un brauc tālāk ar iekšdedzes dzinēju.

Autobuss ir jāstādina, pieturas bieži vien apzīmētas ar stabu ar plāksnīti ar T burtiņu, bieži plāksnītes nav. Pozitīvi, ka autobusa pieturas ir pie katra krustojuma, tāpēc pat nesaprotamie un bieži neesošie pieturu apzīmējumi netraucē tikt pie braukšanas. Autobusi pieturās tāpat vien nestājas. Autobuss ir jāstādina. Redzi, ka iet autobuss – cel roku augšā, ja neredz, skrien uz ielas. Braucot autobusā jāspiež Stop poga, citādi brauksi līdz galapieturai vai vismaz nākamajai pieturai, kur kāds nolems kāpt laukā vai iekšā. Šīs sistēmas priekšrocība ir tā, ka var pieklauvēt pie autobusa durvīm un tikt pie braukšanas arī ja autobuss stāv pie luksofora vai pierunāt šoferi izlaist pie mājām, kur nemaz nav pieturas. Eiropā lielākajā daļā valstu nekas tāds nav iespējams.

Biļetes tiek tirgotas pie šofera, taču pats šoferis tās nepārdod, visu dara automātika. Biļetes cena ir $2.25, aparāts pieņem tikai banknotes un atlikumu neizdod. Ja vienīgā banknote, kas ir makā, ir $50, sorry, that’s life. Dabūsi papīra biļeti ar magnētisko strīpu, ar atlikumu $47.75, varēsi braukāt ļoti ilgi un tāpat precīzi visu summu izsmelt neizdosies, jo biļešu cenas nav apaļas. Pozitīvi, ka tās pašas biļetes der gan autobusiem, gan metro. Mēs izmantojam plastikāta bezkontaktu atjaunojamu mēnešbiļeti. Vienīgi tāda ekstra, ka šim pašam NFC nevar izmantot telefonu vai aproci. Tā ir Amerika, šeit NFC telefonos var izmantot tikai Kalifornijā. Laikam.

Tātad, ņemsim par piemēru Bostonu. Bostonā nav metro, tā vietā ir T-line. Ar ko atšķiras no metro? Absolūti ne ar ko neatšķiras, bet to nesauc ne par ‘metro’, ne par ‘subway’, ne kā citādi, kas būtu ‘metro’. Pilsētā ir ‘T-line’ un ‘Commuter rail’. Labi, tie ir tikai jēdzieni un dzīvojot šeit, katrs zina, ka T ir metro un Commuter rail ir vilciens, taču pilsētas viesiem tas sagādā izteiktas galvassāpes. Metro līnijas ir gan ar krāsu, gan burtu kodējumu. Vienāda krāsa nenozīmē vienādu maršrutu, tas nozīmē tikai to, ka kāda maršruta daļa sakrīt, ir jāskatās uz burtiem, tie ir reālie maršruti. Pēc Eiropas metro navigācijas tas ļoti mulsina. Un Bostonas metro orientēties ir nesalīdzināmi vieglāk, kā Ņujorkas. Pēdējo mēs neiemācījāmies saprast divas dienas praktiski pavadot metro. Vietēji saprot, ar to pietiek.

Tālāk, runājot par metro. Es kaut kad sirmā senatnē, šķiet, 2005. gadā biju Maskavā. Un kopš tā laika visus metro salīdzināju ar Maskavas metro ņemot to par slikta metro etalonu. Metro vilcieni Maskavā tajā laikā bija modernāki par tiem, kas šodien kursē Bostonā un Ņujorkā. Lielākajā daļā pat nav displeju ar pieturām. Lielākajā daļā pieturas sauc šoferis un šoferus jau parasti izvēlas ar dikcijas problēmām. Pat zinot stacijas nosaukumu, teiktajā to atšifrēt ne būt ne vienmēr ir iespējams. Pirmo laiku braucām ar ieslēgtu GPS un Ņujorkā praktiski visu laiku, jo citādi noteikt, kur atrodies, iespējas nav nekādas. Arī stacijās staciju nosaukumi nebūt nav tā, ka vienmēr ir ļoti labi pamanāmi, sevišķi – Ņujorkā. Tas pats attiecas arī uz vilcieniem, sevišķi – braucot naktī.

Ņujorkā digitālie displeji ar pieturu nosaukumiem vai atlikušo pieturu skaitu parādās tikai kaut kur projām no centra. Centra vilcieni ir maksimāli arhaiski. Bostonā ir dažas līnijas, kur ir modernāki vilcieni ar ierunātām pieturām un/vai pieturu nosaukumiem. Tur arī ir daudz kur kasīties par to, kā tas tiek pasniegts, taču ir prieks, ka vismaz kaut kādi tiek pasniegts.

Ja Maskava izcēlās ar sliktu metro, tad dzelzceļa stacijas bija mākslas darbi. Ir būts daudz kur un redzēts daudz kas, bet iespaidīgākas stacijas, kā Maskavā, redzētas nav. Cits labs piemērs ir Kijevas metro. Kas attiecas uz ASV, šeit metro stacijas visbiežāk izskatās pēc postapokaliptiskām bumbu patvertnēm. Parasti ir kaut kādi centieni kaut ko izdaiļot ar kādu dekoratīvu flīzīti vai citu dekoratīvu elementu, bet kopumā iespaids ir graujošs. Šeit tiešām ik mirkli ir sajūta, ka tūlīt no tuneļa iznāks divmetrīga žurka vai vismaz bruņurupuči nindzas. Jā, starp citu, teju katrā stacijā (iespējams – katrā), protams, karājas ASV karogs. Tev ne uz brīdi brīdi neļauj aizmirst, ka esi ASV. Kaut gan iebraucējam pirmajā mirklī varētu likties, ka tas netīšām ir nonācis kaut kur dziļākajā Austrumeiropā. Un ne tikai stacijas ir neglītas un netīras.

Arī sabiedriskais transports pats ir pilns ar ietinamajiem papīriem, salvetēm, tukšām pudelēm, izdzertām vienreizējām kafijas glāzēm, ābolu serdēm, u.c. Protams, ir uzrakstiņi – lūdzu nesārņojiet, sakopšana notiek par jūsu – nodokļu maksātāju – naudu. Bet neizskatās, ka šādi abstrakti aicinājumi kādu attur. Beneluksā, piemēram, šis jautājums tiek risināts ļoti vienkārši – sabiedriskajā transportā uzstādot papīrgrozus. Amerikāņi līdz triviālām lietām nenolaižas. Ta i ne īpaši traucē..

Bostonā metro darba laikā iet salīdzinoši regulāri un parasti ir arī vieta, kur sēdēt. Ir gadījies braukt arī sastrēgumstundās un vienreiz pat nevarēja vagonā salīst visi gribētāji, bet tas ir tikai darba laika beigās, pārsvarā tomēr ir samērā mierīgi. Ņujorkas metro ir ievērojami pilnāks. Ņujorkā vakaros metro dažkārt parādās ubagotāji. Gadās arī vilcienos. Vēl viena interesanta niance – kā metro, tā vilcienos, kad vilciens atiet no pieturas, mašīnists izbāž galvu laukā pa lodziņu un novērtē, ka ir droši un neviens netiks notriekts. Mašīnists metro ne vienmēr sēž pirmajā vagonā, tas variē. Mulsinoši un nesaprotami, kāpēc tas tā ir, bet gan jau tam ir nopietns iemesls. Varbūt tas ir domāts tāpēc, lai mašīnists neredz, kā notriec netīšām uz sliedēm nonākušos?

Un, jā, viena pilnībā nesaprotama lieta par metro, ar kuru es ne tikai nebiju saskāries, bet pat iedomāties nevarēju – Bostonā un Ņujorkā metro stāv metro sastrēgumos. Man šķiet, ka es pasaulē esmu redzējis visu. Vilcieni arī stāv pirms pārmijām, bet ar to es vēl kaut cik varu sadzīvot, bet metro, kas stāv korķos? Man šķiet, tas perfekti raksturo šo valsti.

Izejot no visa minētā, kļūst skaidrs, ka vāciešiem, japāņiem vai šveiciešiem ASV varētu klāties grūti. Psiholoģiski grūti. Šai valstī vārds ‘punktualitāte’ ir vēl tukšāka skaņa, kā Spānijā ar viņu ‘mas o menos’. Šeit laikā nav it nekas. Nu, starppilsētu vilcieni nelielās distancēs it kā ir, tālākās nav braukts. Bet kavē un pat pazūd veseli metro sastāvi, starppilsētu autobusi kavē ar izbraukšanu no galapunkta uz divām stundām, nemaz nerunājot par ierašanos otrā galapunktā, jo situācija uz ceļa ir neparedzama. Plānot laiku ASV paļaujoties uz sabiedrisko transportu nav vērts pilnībā.

Kādu dienu es pilnīgi netīšām nolēmu no Kembridžas aiziet kājām uz West Roxbury, kur mēs dzīvojam. Ar sabiedrisko transportu mēs uz Kembridžu braucam normāli ap pusotru stundu, brīvdienās – tuvāk divām stundām. Kājām nogāju nedaudz vairāk par trīs stundām. Uz pusi ilgāk, kā ar sabiedrisko transportu. Uz šādu attālumu tas liecina par ārkārtīgi zemu sabiedriskā transporta efektivitāti. Lai arī tai būtu jābūt normai, tomēr ASV mani vispār izbrīna cilvēki, kuriem ir personīgie auto, darbā ir stāvvietas un tik un tā viņi izvēlas braukt ar sabiedrisko transportu.

Mūsu saimnieki minēja, ka Bostona ir nopirkusi lielu ķīniešu vilcienu (cik nopratu – lietotu) partiju, iespējams, ka tuvākajā laikā situācija ar metro ievērojami uzlabosies, vismaz, kas attiecas uz infrastruktūru. Dispečeru darbu tas gan nez vai uzlabos un nez vai pazudīs tāda fenomenāla – tikai ASV – novērota parādība kā metro korķi.

Kājāmgājēji

Dodoties uz Bostonu, mani interesēja, vai es varēšu nokļūt kājām no punkta A uz punktu B. Internetos rakstīja, ka Bostona, līdzīgi kā pārējās ASV pilsētas ar veco plānojumu, esot viena no kājāmgājējiem draudzīgākajām pilsētām. Es negribu pieredzēt, kā ir būt kājāmgājējam nedraudzīgās pilsētās.

Ir trotuāri un gājēju celiņi. Par to jau paldies. Lielākoties trotuārs ir klāts ar betona plāksnēm, kājiņām nepatīkami, toties, kad spraugās vēl nav saaugusi zāle (tur, kur kājāmgājēju kustība ir aktīvāka), plāksnes nav izcilājušas koku saknes, mēs atrodamies pilsētas daļā, kuru var nosaukt par centru un tāpēc pēc suņiem tomēr tiek vākts, iešana tomēr ir pa līdzenu. Jo ir situācijas, kad tā nav, tad iešana var draudēt ar potītes izmežģīšanu. Nu, pie tā mēs esam pieraduši, tas mūs nebiedē, mūsu potītes trenētas. Vienkārši atkal – tas nav tas, ko sagaidi redzēt ASV.

Vispār, kā es redzu kājāmgājēju problēmas šai valstī, potenciālās problēmas ir divas.

Pirmkārt – nu… labāk kājām neiet. Ja gribi pastaigāties, ir parki, ej uz parku un tur staigājies, bet uz veikalu, restorānu, mājām, darbu, u.c. labāk braukt. Pilsēta mudina izvēlēties sabiedrisko transportu, bet tas jau loģiski. Un sabiedriskais transports ir sasodīti neefektīvs. Ielas ir pielāgoties transportam. Ne gājējiem. Piemēram, lai sagaidītu, kad pēc pogas piespiešanas iedegsies kārotais baltais cilvēciņš (alternatīva mūsu zaļajam), ir jābūt ārkārtīgi pacietīgam un nesteidzīgam. Bet to taču arī paredz arī pati ideja. Ja jau tu ej kājām, tātad nekur nesteidzies, nekas, pastāvēsi – pagaidīsi, lai sākumā izbrauc mašīnas. Gaidīt dažreiz sanāk līdz pat piecām minūtēm. Tāpēc neviens negaida. Tas ir sociāli pieņemts satiksmes noteikumu pārkāpums par kuru pat policija trakākajā gadījumā ieslēdz bākugunis un pakrata pirkstu, bet parasti vienkārši ignorē. Jā, es zinu, ka arī pie mums tas ir pieņemts un lielākajā daļā Eiropas ir tas pats, bet pie mums ļoti reti var redzēt kādu skrienam pie sarkanās gaismas uz lielajām ielām, šeit zaļo gaismu patiešām negaida neviens, atskaitot dažus tūristus vai ārzemniekus studentus.

Turklāt, arī tur, kur ir gājēju pārejas, auto apstājas (strauji sabremzējas) tikai tad, ja kāds jau ir uz pārejas un soļo neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Līdz šim esmu novērojis interesantu likumsakarību, ja palaiž uz gājēju pārejas, 100% visos gadījumos pie stūres sēž melnais. Tāpēc pāri gājēju pārējām visvienkāršāk tikt ārpus pilsētas centra, kur melno īpatsvars kļūst lielāks.

Otrkārt – tas, kādā veidā ir organizētas ielas. Pilsētu centri lielākoties ir lineāri, ielas lieliski savienotas savā starpā, orientēties elementāri, sevišķi, ja ielas apzīmētas ar numuriem, nevis gariem sarežģīties svešvārdnosaukumiem (kas gan nav īpaši izplatīts Jaunajā Anglijā, mums sanāca padzīvot mēnesi Septītajā ielā, bet tas ir rets gadījums, Bostonā, šķiet, nav numurēto ielu). Problēmas parādās, kad nonāc dzīvojamos rajonos. Tie var būt lineāri, bet nebūt ne obligāti, var būt zvaigznes formā, papardes formā, u.c., bet būtība vienmēr viena un tā pati – iet centrālā iela, no tās atiet mazākas ieliņas, uz kurām ir privātmāju apbūve. Un iela vienmēr beidzas ar sienu/sētu/necaurejamiem brikšņiem/jebko citu, kas neparedz tikšanu tālāk. T.i., ejot kaut kur pa nepazīstamu ielu, pat zinot virzienu, bez kartes sanāk staigāt uz priekšu un atpakaļ, jo pastāvīgi nonāc strupceļos. Un, ja ir zīme (nebūt ne vienmēr) strupceļš, tas vienmēr nozīmēs, ka strupceļš kā autotransportam, tā arī kājāmgājējiem, kuriem gan tāpat, nereti, sanāk iet pa ceļa malu, jo trotuāri šajos rajonos nebūt ne vienmēr ir paredzēti. Tātad, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B nepazīstamā rajonā labāk izmantot karti vai arī sagatavoties garai pastaigai.

Velobraucēji

Bostona nav ne Amsterdama, ne Kopenhāgena. Un pat ne Rīga. Auto Bostonā neiesaka, jo esot švaki ar parkošanos un korķiem, sabiedriskais transports ir neefektīvs, kājām pārvietoties – ilgi un pilsētas ir radītas maksimāli neērtas kājāmgājējiem. Ja nonākšana ceļamērķī, kā jau minēju augstāk, kājām aizņem tikai uz pusi ilgāku laiku, kā braucot ar sabiedrisko transportu, ir loģiski pieņem, ka optimālais variants ir pārvietoties ar velosipēdu. Daudzi tā arī dara, velosipēdistu nav tā, ka ārkārtīgi daudz, bet tomēr ievērojams daudzums.

Taču izrādās, ka kaut arī pilsēta formāli ir pielāgota velosipēdu kustībai, tā ir vairāk formalitāte, kā reāli iekārtota infrastruktūra. Tie, kas brauc ar velosipēdu Rīgā, sapratīs – ‘Vajadzīgi veloceliņi? Ok, sataisīsim’, rezultātā iegūstam veloceliņus, kuri te ir, te nav, te negaidīti sākas, te ne mazāk negaidīti beidzas, te viņiem atļauts braukt pa visu brauktuvi, te pa gājēju celiņu.

Velosipēdists ir tas, kurš, vismaz Bostonā un Ņujorkā, bet pieļauju, ka austrumu krastā kopumā un nav izslēgts, ka arī rietumu krastā tāpat, vienlīdz traucē kā gājējiem, tā autovadītājiem un tai pašā laikā pats pastāvīgi riskē ar dzīvību. Regita minēja, ka ASV esot lielākais procents ķiveroto velobraucēju un lielākais procents bojāgājušo velobraucēju pasaulē. Nezinu, vai tiešām lielākais braucēju skaits ar ķiverēm, bez ķiverēm tomēr sanāk redzēt biežāk, kā ar, bet tam, ka lielākais bojāgājušo skaits es esmu gatavs noticēt. Redzot, kas notiek uz ielām, es patiešām apbrīnoju velosipēdistu drosmi un pašaizliedzību. Un to, ka viņi izdzīvo.

Pats neesmu velobraucējs, tāpēc pirmajā personā neesmu testējis, bet redzot apkārt notiekošo varu teikt, ka vismaz ASV austrumu krasts ir velobraucējiem ārkārtīgi nedraudzīgs un bīstams.

Trase

Otrā pasaules kara nogalē nākamais ASV 34. prezidents Dvaits Eizenhauers piedalījās karadarbībā Vācijā un bija pārsteigts par autobāņu efektivitāti. Jau būdams prezidents 1956. gadā Eizenhauers liek izstrādāt starp-štatu šoseju tīklu, kuras angļu valodā iegūst nosaukumu ‘Interstate’. Tā, ka par iespēju operatīvi nonākt no vienas ASV vietas citā pa sauszemi ir jāpateicas… Hitleram. Un visvairāk Hitleram pateicību parādā ir smago pārvadājumu jomā strādājošie. ASV katrs piecpadsmitais ir nodarbināts kravas auto pārvadājumos. Un tie ir tikai tiešā veidā iesaistītie. Ja parēķina, ka klāt nāk pie-ceļa kafejnīcu apkalpojošais personāls, uzpildes staciju, moteļu darbinieki, un jā, arī prostitūtas (tās gan laikam nav nodarbinātas oficiāli, bet arī pelnot neslikti), Hitlera ideja baro ne mazāk, kā desmito daļu amerikāņu [mani stabili izraidīs no valsts].

Kravas furgonu uz trasēm ir patiešām daudz. Un tie ir skaisti. Ir senais stāsts par to, kāpēc Eiropā kravas auto priekša ir vertikāla un dzinējs atrodas zem šofera kabīnes, bet un ASV dzinējs atrodas priekšā. Eiropā auto kopējais garums ar treileri nedrīkst būt garāks par 16,5 metriem, rezultātā – jo īsāks vilcējs, jo garāku treileri var pieāķēt un, attiecīgi, nopelnīt vairāk naudas. ASV šāda ierobežojuma nebija. Otrs iemesls – ASV ceļu infrastruktūra ir radīta auto furgoniem, tāpēc nav problēmu izgrozīties arī ar lielu vilcēju (atskaitot vecās pilsētas, kā Bostona un Ņujorka, kurās ielas tomēr, pēc ASV standartiem, ir šauras), Eiropas pilsētas vienkārši nav būvētas priekš smagā auto transporta, tāpēc esot vieglāk izgriezties, kad vilcējs ir īsāks. Lielos vilcējus un arī lielākos no tiem, ko pie mums dēvē par apvidniekiem šeit sauc ‘tractor’.  Un šeit mēs nereti redzam mašīnas ar pieliktām sniega lāpstām vai pieāķētiem garu gariem treileriem. Un jā, mašīnas ar garajiem deguniem patiešām ir kaut kādā ziņā skaistākas par mūsu ierastajām fūrām.

Interesanti, ka pa šosejas malām Konektikutā, un dažviet redzēju arī Masačūsetsā troksni slāpējošie paneļi ir no koka (Eiropā parasti tiek izmantoti dažādi kompozītmateriāli). Tas ir gan skaisti, gan arī, man šķiet, varētu slāpēt skaņu labāk. Bieži vien tie ir noauguši ar vīteņaugiem un rada patīkamu noskaņu. Ja vispār kaut kas var radīt patīkamu noskaņu uz intersteita, šī ir viena no tām lietām.

Tātad, kā jau minēju augstāk, par šosejām mums ir jāpateicas Dvaitam Eizenhaueram un pašam Ādolfam (kura uzvārda pieminēšana vien daudzos, sevišķi, krievos, izraisa patriotisma uzplaiksnījumu). Šosejas tika sataisītas un es neesmu speciālists, bet kaut kas tomēr aizgāja greizi. Kādai caurlaidībai būtu jābūt šosejai ar 5-6 joslām? Milzīgai, vai ne? Un tai pašā laikā, šosejas ir viens vienīgs sastrēgums. Pietiek notikt nelielam satiksmes negadījumam vai citai nelaimei uz ceļa un visa satiksme apstājas. Pirmajā reizē, kad mēs braucām uz Ņujorku, un ceļa ilgums sastrēguma rezultātā aizņēma 5 stundu vietā 7,5 stundas (50%), likās, ka sagadīšanās. Avārija uz ceļa, gadās, not a big deal. Bet turpmākajos braucienos izrādījās, ka sastrēgumi ir teju vienmēr. Ar to vienkārši ir jārēķinās. Intersteits = sastrēgums. Bet, ņemot vērā augstāk stāstīto par vilcienu satiksmi, jāekstrapolē: ASV = sastrēgums. Ļoti grūti saprast, kā valstī, kurā absolūti viss ir pakārtots auto transportam, var būt tik vāji organizēta transporta kustība.

Efektivitāte

Dzīvojot Austrumeiropā (šobrīd gan to jau vairāk ir pierasts saukt par Ziemeļeiropu) mēs esam pieraduši domāt par ASV kā par etalonu. Un viens no momentiem, kas, pēc mūsu domām, ASV ir ārkārtīgi augstā līmenī, tie ir efektivitātes rādītāji it visās jomās. Nonākot šeit, iestājas šoks, ka tas nebūt tā nav un patiesība ir daudz skumjāka. Kaut kurā brīdī sāk likties, ka jēdzieni ‘efektivitāte’ un ‘ASV’ ir abpusēji izslēdzoši.

Es šeit neuzskaitīšu visus gadījumus, tikai neliels apkopojums –  neefektivitātes jautājumam ir veltīta arī teju visa Sabiedriskā transporta nodaļa (un to, ka sabiedriskais transports ir ārkārtīgi maz-efektīvs atzīst pat paši amerikāņi, kuri ārpus ASV nav bijuši), par to pilnībā ir Mērus sistēmu nodaļa un visai daudz ir arī Kultūras, sevišķi tur, kur runa ir par darba organizāciju, un Pilsētas nodaļās.

Tātad, tāpat kā daudzas citas lietas, Informācijas komunikācijas efektivitāte ir ārkārtīgi zema. Izskatīsim vienu piemēru – notiek remontdarbi, tāpēc sestdienās un svētdienās metro galastacija ir pārnesta 8 stacijas uz priekšu un uz to ved transfēra autobuss.

Kā mēs varētu nokumunicēt šo informāciju? Ja man lūgtu to atrisināt, es, visdrīzāk, izvietotu pamanāmu un lakonisku informāciju pie ieejas metro tunelī (tur ir jāiet iekšā caur vārtiņiem, kuri atveras ‘nopīkstinot’ biļeti, kad metro nestrādā, viņi ir vienkārši aizbarikadēti) ar norādi, ka metro iet no tādas un tādas stacijas, autobuss, kurš uz turieni aizvedīs ir tādā un tādā virzienā. Vēl var nolikt kādu vēja stendu vai ko tamlīdzīgu precizējot virzienu. Izdevumi uz visu – max. $500 plus uzstādīšana sestdien no rīta, noņemšana svētdien vakarā. Ko dara amerikāņi? Viņi noliek darbinieku, kas sēž uz krēsla un nepārtraukti izkliedz absolūti neartikulētas skaņas (pat labākais diktors visu dienu kliedzot beigās kliegs kaut ko neartikulētu, tāpēc pret darbinieku iebildumu šoreiz nav), kuras neviens nesaprot un tie, kas nezina, tāpat iet uz ieeju tunelī – pa kreisi, kaut gan pie kliedzošās tantes jāpagriežas pa labi, un tad mulst un domā, ko darīt. Neviens neklausās, ko klaigā 200 kilogramīga nēģeriete sēžot uz krēsla zāles vidū, ta i arī ja klausītos, tāpat saprast kaut ko nav iespējams.

Minimālā darba alga ir $8 stundā, metro ir atvērts 20 stundas diennaktī, tātad, ja darbinieks saņem minimālo darba algu, nedēļā šī izklaide izmaksā $320 uz rokām darbiniekam + nodokļi (ASV gan darba devējs neko daudz nodokļus nemaksā, no $320 algas tie būs nepilni $25). Vizuālā informēšana atmaksātos vienas nedēļas laikā un tai būtu daudz augstāka efektivitāte.

Labi, pieņemsim, ka tomēr gribam audializēt informāciju – metro stacijās ir izziņošanas sistēma, kāpēc nevar vienkārši ierunāt tekstu un laist pa apli? Jo citās stacijās tas tieši šādi ir atrisināts un tur sēžot un gaidot vilcienu jau apnīk klausīties, ka oranžā līnija šodien neiet līdz galam.

Turpinot par efektivitāt,i šai pašā stāstā vēl pieminēsim divus apstākļus – remontdarbiem bija jāturpinās no 30. jūnija līdz 8. jūlijam. Tuvojas septembra beigas un remontdarbi joprojām nav pabeigti – neko neatgādina?

Un vēl – 25. jūnijā pie šīs stacijas esošajā autobusu galapunktā uzsāka remontdarbus infrastruktūras uzlabošanai, bija jānomaina asfalts, apmalītes, vēl šis tas un jāuzstāda paliela nojume. Darbi aizsākās, viss tika norobežots, nobloķēts, sarakņāts, nojume tika daļēji uzstādīta, un tad darbi kaut kurā brīdī pārtrūka. Kad atjaunosies un kad vieta tiks sakārtota, nav zināms. Kad kādam stāstīju par to, ka pie mums klīst nostāsti par to, ka ASV ielu remonti notiek tikai pa naktīm, kad nav satiksmes, un ka asfaltu uz ielu posmiem pilnībā nomaina pa nakti, lai pa dienu transporta kustība būtu pilnībā atjaunota, man atpakaļ izstāstīja, ka tās ir pilnīgas muļķības un ASV nekas tāds nevar notikt (bet var notikt un arī notiek, starp citu, tepat Somijā). Bostonas universitātes tilts bija daļēji slēgts transporta kustībai 5 gadus. 280 metrus garu tiltu, lai arī divu līmeņu, remontēja 5 gadus. Kurš tur sūdzējās, ka Latvijā ilgi remontē ceļus un tiltus?