Rietumu krasts 2018. gada nogalē (20.12.2018.-03.01.2019.)

Lejuplādēt PDF versijā bez attēliem

Ievads

Kā tas vispār sākās?

Rietumu krasta ceļojums bija neizbēgams. Nevar apgalvot, ka Amerika ir redzēta, ja ir redzēts tikai austrumu krasts, turklāt, es Amerikā gribēju redzēt divas lietas – prērijas un tuksnesi. Mēs labi apzinājāmies, ka šāds ceļojums nevar būt lēts, tāpēc nauda tam tika taupīta kopš ierašanās Amerikā.

 

Gatavošanās un plānošana

Mūsu 14 dienu zigzagi pa rietumu krastu

Maršruts bija grandiozs, gribējām redzēt visu, nerēķinoties ar to, ka diennaktī ir tikai 24 stundas, no kurām gaišā diennakts daļa ir tikai nepilnas desmit. Bet tas mums nav nekas jauns, mēs jau parasti ceļojam ļoti ātri, pavadot minimāli nepieciešamo laiku katrā vietā un nobraucot maksimālo iespējamo attālumu. Uzreiz vienojāmies, ka ceļamies agri un cenšamies braukt pa tumsu, lai dienas gaismā varam apskatīt apskatāmo. No domas braukt pa tumsu nācās atteikties jau pēc pirmās braukšanas tumsā. Izrādījās, ka tas nav gluži patīkams laiks braukšanai un ļoti nogurdina, kas atsaucas uz spēju uztvert redzēto nākamajā dienā un ievērojami palielina kopējo noguruma līmeni.

Braukt plānojām 300-500 kilometrus dienā, garākajās dienās līdz 600 kilometriem. Plānojot un skatoties kartēs nebija īstas nojausmas par attālumiem, likās, ka tā sanāks. Kopējais plānotais attālums bija 3000 kilometri. Soli pa solim izplānojuši nebijām. Plānošana notika no otra gala – zinājām, ka lidojam atpakaļ no San Francisko. San Francisko bija jāapmeklē arī SF Modernās Mākslas Muzejs, tātad tur bija jābūt kādu dienu pirms Jaunā gada (domāju, ka 31. decembrī un 1. janvārī nestrādās). Pirms San Francisko gribējās redzēt arī Silikona ieleju, tātad 29. datumā bija jābūt Silikona ielejā. Gribējās kādas divas dienas Los Andželosā, lai var apskatīt visus trīs paredzētos muzejus un arī pašu pilsētu daudz maz redzēt. Tobrīd man nebija nojausmas, cik laika var aizņemt Los Andželosas apskate. Skumjā ziņa – arī šobrīd, kad LA ir pavadītas vairāk kā divas dienas, man joprojām nav ne mazākās nojausmas, cik laika ir nepieciešams, lai apskatītu LA. Bet par to vēlāk… Tātad, Los Andželosā mums bija jābūt vēlākais – 27. decembrī. Tiktāl bija izplānots. Mašīnu nolēmu īrēt līdz Los Andželosai, jo biju pārliecināts, ka pa LA pārvietoties ar mašīnu būs ļoti grūti, turklāt, mašīnas īre bija dārga un pat izskatījām variantu no LA uz San Francisko braukt ar autobusu. Tas arī bija viss konkrētais plāns.

Uz šiem datumiem gan naktsmītnes, gan autonomas, gan lidojumi bija gandrīz divreiz dārgāki, kā citā laikā, tāpēc mašīnu īrējām ļoti laicīgi. Ņēmām no 21. līdz 27. decembrim, ar domu, ka vienu dienu veltām Denveras apskatei un nākamajā rītā dodamies uz dienvidiem. Zinājām, ka gribam redzēt Santa Fe, Pārakmeņojušos Mežu, Lielo Kanjonu, Braisa Kanjonu, Hūvera Dambi un Las Vegasu. No Denveras līdz Las Vegasai bija 2000 kilometri, kurus plānojām veikt četrās dienās – pa 500 kilometriem dienā. No Las Vegasas līdz Los Andželosai jau ir pavisam tuvu – nepilnas dienas brauciens. Un viena diena palika rezervē neparedzētiem apstākļiem, ja tādi gadās. Tad būs iespēja vai nu apskatīt kaut ko no lietām, kas paredzētas nebija, vai atpūsties, kam gan mēs īpaši neticējām, tā nekad nav bijis.

 

Iļfs un Petrovs

Iļfa un Petrova maršruts pa Savienotajām valstīm (ar sarkanu) un mūsu rietumkrasta ceļojums (ar zilu)

Iļfa un Petrova ‘Одноэтажная Америка’ Regita sāka lasīt vēl esot Latvijā un nobeidza īsi pirms brauciena, un es noklausījos audio grāmatu (un tuvākajā laikā plānoju pārlasīt) pirms pašas braukšanas. Šī grāmata, uzrakstīta 1935. gadā – pirms 85 gadiem un joprojām nav zaudējusi savu aktualitāti.

Mēs uz Ameriku braucām ar mūsu stereotipiem – Amerikā taču viss ir perfekti. Un tad nonācām šeit un viss izrādījās pilnīgi ne tā, kā mūsu stereotipi un Holivudas kinematogrāfs zīmēja. Visi ceļojumu apraksti fokusējas uz lielpilsētu šarmu un burvību, dabas skaistumu un citām galīgi nerelevantām lietām. Bet ceļošana, manā izpratnē, nav vienkārši itāļu restorānu salīdzināšana dažādās pasaules daļās. Viena no būtiskākajām lietām priekš mums ir tas, kā organizēta cilvēku dzīve.

Jā, mēs necenšamies maksimāli iepazīties ar vietējiem iedzīvotājiem un piedalīties visos gadskārtu svētkos un citādi iedziļināties kultūrā, taču manā izpratnē, tas ir dziļākais slānis. Regitu gan vairāk laikam interesē šis moments, taču pēdējā laikā arī vairāk nemanu agrāko degsmi. Augšējais slānis, kurš priekš manis ir informatīvāks, ir redzams visiem, taču bieži vien galīgi neievērots. Tā ir transporta organizācija, tā ir arhitektūra, tās ir infrastruktūras, tas ir tas, kā cilvēki mēslo vai novāc atkritumus, tas, kā cilvēki izturas viens pret otru uz ielas, veikalā vai sabiedriskajā transportā, tas, kur cilvēki ēd un kā pavada brīvo laiku. Šīs un daudzas citas lietas parasti nav apslēptas un neprasa dzīvot kultūrā gadiem, lai to iepazītu.

Iļfs ar Petrovu aprakstīja tieši šīs, virspusē redzamās lietas, taču tieši tāpēc, ka tās pastāvīgi ir fonā, ir nepieciešama visai trenēta vērība, lai tās pamanītu un fantastiska meistarība, ar kuru autori tās apraksta. Patiešām, pēdējo astoņdesmit gadu laikā man nav zināms neviens avots, kurā tas būtu tik lakoniski un tieši parādīts. Ja es būtu izlasījis ‘Vienstāvu Ameriku’ pirms Amerikas apmeklējuma, es būtu palaidis garām diezgan pamatīgu kultūršoku un stereotipu plīsumu.

Patiešām, vairums manu novērojumu, gan tie, kurus aprakstīju pirmajos mēnešos ‘Es Eju’, gan savās piezīmēs un privātajā blogā, parādās Iļfa un Petrova grāmatā. Un parādās arī momenti, kurus es esmu pamanījis, bet neesmu nekur fiksējis vai neesmu pievērsis uzmanību.

Protams, ir arī kaut kādas lietas, kurām es galīgi nepiekrītu, kuras ir novecojušas vai neaktuālas, bet tādu nav daudz. Viens no šādiem momentiem ir ceļi. Autori cildina lielisko Amerikas ceļu kvalitāti, kas galīgi nesakrīt ar mūsu novērojumiem. Iespējams, ka laikā, kad ceļoja autori, salīdzinot ar Krievijas realitāti, ceļi tiešām bija labi. Tajā laikā Amerikas ceļi bija no betona. Skumjā realitāte ir tāda, ka tagad bieži vien uz vecajām betona plāksnēm ir uzklāts asfalts, kurš katru ziemu saplaisā un plaisas tiek lāpītas. Un tas attiecas pat uz daudziem lielajiem štata ceļiem un pat intersteitiem.

Lasot ‘Vienstāvu Ameriku’, nonākot līdz reģionam, kurā plānojām būt, interesantāk aprakstītās vietas atliku kartē, lai, ja sanāk pa ceļam, varētu iebraukt un apskatīt. Skatoties kartē Iļfa un Petrova vietas, kaut kur kaimiņos ik pa laikam gadījās vēl šis tas intriģējošs. Ar laiku karte aizpildījās ar karodziņiem.

Mēs visu ceļu braucām, bet acīs bija Iļfa un Petrova aprakstītās ainas. Daudz kas pa šiem astoņdesmit gadiem ir mainījies dabā un pilsētainavās, ir nākušas tehnoloģijas, nēģeri ir tapuši brīvi cilvēki, bet sabiedrības segregācija, šķiet, tikai augusi. ‘Route’ sistēmas vietā pēc Otrā pasaules kara vietā nāca no vāciešiem nošpikotie intersteiti, tāpēc nav vairāk leģendārā Route 66, pa kuru brauca mūsu varoņi un milzums amerikāņu rakstnieku, kuri atstājuši savas ceļojumu piezīmes. Mēs gan atradām šī ceļa fragmentus un ievērojamu posmu braucām pa Iļfa un Petrova pēdām, bet tas jau sen vairāk nav tuksnesis, kur dienas laikā izbrauc pāris mašīnas, kā pirms 80 gadiem.

Vēstījuma gaitā brīžos, kad mūsu piedzīvotais pārklāsies ar autoru pieredzi es citēšu šo grāmatu, jo autoru valoda un izteiksmes līdzekļi ir nesalīdzināmi labāki par manējiem un mūsu redzējums un viedoklis lielākoties sakrīt.

Sāksim ar pilsētu redzējumu. Savu pieredzi un interpretāciju es jau esmu aprakstījis ne vienreiz vien un tā lielā mērā sakrīt ar Iļfa un Petrova redzēto, taču viņiem sanāk pateikt to lakoniskāk un tiešāk.

Америка по преимуществу страна одноэтажная и двухэтажная. Большинство американского населения живет в маленьких городках, где жителей три тысячи человек, пять, десять, пятнадцать тысяч.
Какому путешественнику неизвестно первое, неповторимое чувство взволнованного ожидания, которое охватывает душу при въезде в город, где он еще никогда не был! Каждая улица, каждый переулочек открывают жаждущим глазам путешественника все новые и новые тайны. К вечеру ему начинает казаться, что он уже успел полюбить этот город. По виду уличной толпы, по архитектуре зданий, по запаху рынка, наконец по цвету, свойственному лишь этому городу, складываются у путешественника первые, самые верные впечатления. Он может прожить в городе год, изучить все его углы, завести друзей, потом забыть фамилии этих друзей, позабыть все изученное так добросовестно, но первых впечатлений он не забудет никогда.
Ничего этого нельзя сказать об американских городах. Есть, конечно, и в Америке несколько городов, имеющих свое неповторимое лицо - Сан-Франциско, Нью-Йорк, Нью-Орлеан или Санта-Фе. Ими можно восхищаться, их можно полюбить или возненавидеть. Во всяком случае, они вызывают какое-то чувство. Но почти все остальные американские города похожи друг на друга, как пять канадских близнецов, которых путает даже их нежная мама. Это обесцвеченное и обезличенное скопление кирпича, асфальта, автомобилей и рекламных плакатов вызывает в путешественнике лишь ощущение досады и разочарования.
И если в первый маленький город путешественник въезжает с чувством взволнованного ожидания, то во втором городе это чувство заметно остывает, в третьем сменяется удивлением, в четвертом - иронической улыбкой, а в пятом, семнадцатом, восемьдесят шестом и сто пятидесятом превращается в равнодушие, как будто навстречу автомобилю несутся не новые, незнакомые города неведомой страны, а обыкновенные железнодорожные станции с обязательным колоколом, кипятильником и дежурным в красной шапке.
Через город проходит главная улица. Называется она обязательно либо Мейн-стрит (что так и означает Главная улица), либо Стейт-стрит (улица штата), либо Бродвей.
Каждый маленький город хочет быть похожим на Нью-Йорк. Есть Нью-йорки на две тысячи человек, есть на тысячу восемьсот. Один Нью-йоркчик нам попался даже на девятьсот жителей. И это был настоящий город. Жители его ходили по своему Бродвею, задрав носы к небу. Еще неизвестно, чей Бродвей они считали главным, свой или нью-йоркский. Архитектура домов главной улицы не может доставить глазу художественного наслаждения. Это кирпич, самый откровенный кирпич, сложенный в двухэтажные кубы. Здесь люди зарабатывают деньги, и никаких отвлеченных украшений не полагается.
Эта нижняя часть города называется “бизнес-сентер” - деловой центр. Здесь помещаются торговые заведения, деловые конторы, кино. Тротуары безлюдны. Зато мостовые заставлены автомобилями. Они занимают все свободные места у обочин. Им запрещается останавливаться только против пожарных крапов или подъездов, о чем свидетельствует надпись: “No parking!”-“Не останавливаться!”
(..) Характер маленькому американскому городу придают не здания, а автомобили и все, что с ними связано, - бензиновые колонки, ремонтные станции, магазины Форда или “Дженерал Моторс”. Эти черты присущи решительно всем американским городам. Можно проехать тысячу миль, две тысячи, три - изменятся природа, климат, часы придется перевести вперед, но городок, в котором вы остановитесь ночевать, будет такой же самый, какой предстал перед вами две недели тому назад. Так же не будет в нем прохожих, столько же, если не больше, будет автомобилей у обочин, вывески аптек и гаражей будут пылать тем же неоном или аргоном. Главная улица по-прежнему будет называться Бродвей, Мейн-стрит или Стейт-стрит. Разве только дома будут построены из другого материала.
“Резиденшел-парт”, жилая часть города, совсем уже пустынна. Тишина нарушается только шорохом покрышек пробегающих автомобилей. Мужчины работают в своем “бизнес-сентер”, домашние хозяйки занимаются уборкой. В одноэтажных или двухэтажных домиках шипят пылесосы, передвигается мебель, вытираются золотые рамы фотографических портретов. Работы много, в домике шесть или семь комнат. Достаточно побывать в одном, чтобы знать, какая мебель стоит в миллионах других домиков, знать даже, как она расставлена. В расположении комнат, в расстановке мебели - во всем этом существует поразительное сходство.
Домики с дворами, где обязательно стоит легкий дощатый, не запирающийся на ключ гараж, никогда не бывают отделены заборами друг от друга. Цементная полоска ведет от дверей дома к тротуару. Толстый слой опавших листьев лежит на квадратиках газонов. Опрятные домики сияют под светом осеннего солнца.
Иногда та часть “резиденшел-парт”, где живут обеспеченные люди, производит оглушительное впечатление. Здесь такая идиллия богатства, что кажется - это может быть только в сказке. Черные няньки в белых передниках и чепчиках прогуливают здесь маленьких джентльменов. Рыжеволосые девочки с синими глазами катят легкие желтые обручи. Прекрасные “туринг-кары” стоят у богатых особняков.
А рядом с этим высшим миром совсем близко помещается суровый, железный и кирпичный “бизнес-сентер”, всегда страшноватый американский деловой центр, где все дома напоминают пожарные сараи, где зарабатывают деньги на только что описанную идиллию. Между этими двумя частями такая жестокая разница, что вначале не верится - действительно ли они находятся в одном городе. Увы, они всегда вместе! Именно оттого так страшен деловой центр, что все силы его уходят на создание идиллии для богатых людей. И очень много можно понять, побывав в маленьком городе. Все равно где его смотреть - на Востоке, на Западе или на Юге. Это будет одно и то же.
Машина несется по дороге, мелькают городки. Какие пышные названия! Сиракузы, Помпеи, Батавия, Варшава, Каледония, Ватерлоо, Женева, Москва, чудная маленькая Москва, где в аптеке подают завтрак номер два: горячие блины; облитые кленовым соком; где к обеду полагаются сладкие соленые огурцы; где в кино показывают картину из жизни бандитов, - чисто американская Москва.
(..) Зато во всех этих городах можно купить автомобиль последней модели, электрический холодильный шкаф (мечта молодоженов), в домах течет из кранов холодная и горячая вода, а если городок получше и в нем есть приличный отель, то в номере у вас будут три воды - горячая, холодная и ледяная.
В городе есть несколько церквей - методистская, конгрегационная, баптистская. Обязательно найдется многоколонное здание церкви “Христианской науки”. Но если вы не баптист и не методист и не верите в шарлатанского бога “Христианской науки”, то вам остается только пойти в “мувинг пикчерс” смотреть прекрасно снятую, прекрасно звучащую и одуряющую глупостью содержания кинокартину.
(..) Безысходна автомобильно-бензиновая тоска маленьких городков. Многие бунтующие писатели Америки вышли из городков Среднего Запада. Это бунт против однообразия, против мертвящей и не имеющей конца погони за долларами.
Некоторые городки принимают героические меры, чтобы хоть чем-нибудь отличиться от своих однотипных собратьев. У въезда в город вывешиваются вывески. Ну совсем как над входом в лавку, чтобы покупатель знал, чем здесь торгуют.

Un par cilvēkiem:

Америка - страна, которая любит примитивную ясность во всех делах и идеях.
Быть богатым лучше, чем быть бедным. И человек, вместо того чтобы терять время на обдумывание причин, которые породили бедность, и уничтожить эти причины, старается всеми возможными способами добыть миллион.
Миллиард лучше, чем миллион. И человек, вместо того чтобы бросить все дела и наслаждаться своим миллионом, о котором мечтал, сидит в офисе, потный, без пиджака, и делает миллиард.
Заниматься спортом полезнее для здоровья, чем читать книги. И человек всё своё свободное время отдаёт спорту.
Человеку необходимо иногда развлекаться, чтобы отдохнуть от дел, и он идёт в кино или бурлеск, где его не заставят думать над каким-нибудь жизненным вопросом, так как это помешало бы ему отдохнуть.
Смеяться лучше, чем плакать. И человек смеется. Вероятно, в своё время он принуждал себя смеяться, как принуждал себя спать при открытой форточке, заниматься по утрам гимнастикой и чистить зубы. А потом - ничего, привык. И теперь смех вырывается из его горла непроизвольно, независимо от его желания. Если вы видите смеющегося американца, это не значит, что ему смешно. Он смеется только по той причине, что американец должен смеяться. А скулят и тоскуют пусть мексиканцы, славяне, евреи и негры.

 

Došanās ceļā

Finanses

Reti kad mēs esam tik ļoti satraukušies par kādu no gaidāmajiem ceļojumiem, bet šis, reiz, bija izņēmums. Pēc maniem rupjiem aprēķiniem ceļojumam būtu jāizmaksā līdz pat diviem tūkstošiem uz cilvēku, kas ir vismaz trīsreiz dārgāk, kā esam pieraduši ceļot. Teju visi ceļojumi, kuri ir ilgāki par nedēļu, rezultātā mums izmaksā vidēji piecdesmit eiro dienā uz cilvēku. Šis cipars bija daudz par lielu, turklāt, īpašu naudas rezervju mums nebija. Ja cipars būtu pārsniedzis aprēķināto, nauda būtu jāaizņemas. Turklāt, vismaz man, nebija īpašu ekspektāciju, es nedomāju, ka ceļojums būs iztērētās naudas vērts. Par laimi, beigās mēs iekļāvāmies plānotajā summā, sanāca pat nedaudz mazāk, bet tas pateicoties tam, ka ASV dzīvo bez valdības un visi nacionālie parki bija slēgti. Normāli katrs parks mums būtu izmaksājis 35 dolārus, tagad mēs braucām iekšā nemaksājot nevienu centu.

 

Bagāža

Amerikā lētās aviokompānijas, tā saucamie ‘loukosteri’ ir gājušas daudz tālāk, kā krietni izņirgātie Eiropas kolēģi. Populārākā – Ryanairs par savu biznesa modeli izvēlējās nošpikotu no amerikāņiem modeli, taču kamēr eiropieši muļķojās ar plāniem ieviest stāvvietas, bet maksimums, līdz kam tika – šobrīd nemaksājot papildus par sēdvietām ir jāsēž atsevišķi no savām sievām, vīrietim, bērniem un vecākiem (ak, kāds sods, lidojuma laikā atpūsties no saviem tuvajiem un mīļajiem). Amerikāņiem šie zemo cenu modeļi jau ir sen un viņi pamatīgi domā, kā nopelnīt vairāk. Izsēdinot tuviniekus pie dolāra netiksi, tas nestrādā, tāpēc amerikāņi, lai arī draud, bet tomēr tāpat sēdina kopā. Bet bez savas zobu birstes un pāris apakšveļas pāriem neviens nekur tālu aizlidot nevar. Ne visiem ir vajadzīgi milzīgie koferi ar drēbēm visām sezonām, tāpēc vairums ceļotāju iztiek ar mazumu. Amerikāņi saprata, ka šis mazums ir pietiekoši liels. Un ieviesa rokas bagāžu par papildus samaksu. Somas izmērs, kuru var ņemt līdzi lidmašīnā ir tik miniatūrs, nekas stipri vairāk par portatīvo datoru un apakšbiksēm iekšā nelien. Tas arī bija tas apjoms, ar kuru mums bija jālido uz rietumu krastu.

Ceļot ar mazu bagāžu mēs esam pieraduši, taču bija sarežģījums – mums nebija ne mazākā priekšstata, kā ģērbties. Bostonā bija sals un periodiski sniga, Kalifornijā likās, ka varēs staigāt kleitiņā un šortos, Denverā būtu jābūt kādiem desmit grādiem, tuksnesī pēc saulrieta būtu jābūt visai vēsi un kalnos bija jābūt sniegam un ledum. Kā ģērbties un ko ņemt līdzi?

Beigās paņēmām pa liekam džemperim un vējjakas, un viss. Un izrādījās, ka droši varējām braukt ziemas jakās, kuras būtu veiksmīgi valkājuši teju visu ceļu ar nelieliem izņēmumiem. Īpaši nenosalām (meloju, San Francisko es nosalu ļoti), bet komfortabli nebija.

 

Darbs

Bija vēl viens sarežģījums – es joprojām strādāju un man bija jābūt onlainā un gatavam atbildēt klientiem. Bija cerība, ka Holiday season nebūs diži daudz klientu. Paņēmu līdzi datoru un vakaros pēc braukšanas runājos ar klientiem, kuriem nepaspēju atbildēt dienā. Beigās viss izgāja visai gludi un bez aizķeršanās.

 

Auto

Bet viss tas bija sīkumi, galvenais satraukums bija saistīts ar to, ka būs jābrauc ar mašīnu. Viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc gribējās atrast līdzbraucējus – gribējās atrast šoferi. Es neesmu fanātisks šoferis – jo vairāk – man īpaši nepatīk braukt pie stūres. Sevišķi ceļojot – man patīk skatīties pa malām, dažreiz kaut ko bildēt. Es labi jūtos braucot pa laukiem, pa zemes ceļiem vai bezceļiem, bet nonākot pilsētā man iestājas panika. Es cenšos pēc iespējas nebraukt ar auto pa Rīgu, jo galīgi nesaprotu satiksmi tur, un man ir sajūta, ka visiem traucēju. Lielpilsētas man ir tabu, cenšos nebraukt bez īpašas nepieciešamības. Un šeit – braukšana pa Ameriku, milzīgas distances, transporta plūsmas, trases ar sešām un vairāk joslām vienā virzienā, kuras rāda filmās, sastrēgumi, un vistrakākais – pilnīgi atšķirīgi ceļu satiksmes noteikumi, kurus pat vikipēdija īsti neapraksta, jo tie atšķiras katrā no štatiem.

Jāsaka, ka lielākais stress bija līdz brīdim, kad rezervēju mašīnu, kad bija beidzot jāsamierinās ar domu, ka jābrauc būs un jābrauc būs daudz. Pēc tam jau gāja vieglāk. Nu, un pirmais vakars, kad paņēmām mašīnu, pēc tumsas iestāšanās bija nedaudz stresaini.

Izrādījās, ka Amerikā satiksme ir pielāgota idiotiem, tāpēc pat tāds idiots kā es var nobraukt piecus ar pusi tūkstošus kilometru, un tikai vienreiz, jau pašās beigās, saņemt brīdinājuma signālu no aizmugurē braucošās mašīnas ne īpaši veiksmīgi pārkārtojoties.

Un, vēl, neilgi pirms lidošanas Regita nolēma, ka mums nav vajadzīga lieka diena Denverā, tāpēc varētu paņemt mašīnu un doties ceļā jau pirmajā dienā pēc ierašanās. Izrādījās, ka ar autonomu visu var viegli sarunāt, tāpēc tā arī darījām – dažas stundas apskatījuši Denveru devāmies ceļā.

 

Izlidošana

Izlidošana uz Denveru bija visādā ziņā ļoti amerikānisks piedzīvojums. Pirmkārt – uz lidostu devāmies ar taksi, jo Amerikā pat pa dienu sabiedriskais transports nav īpaši uzticams un regulārs, nemaz nerunājot par agru rītu.

Lyftu rezervējām jau vakarā uz četriem rītā (sešos izlidošana, braukt no rīta nepilnu pusstundu, bez problēmām paspējam). Taksis atbrauca gandrīz puspiecos. Sākām braukt un, jau pavisam netālu no lidostas, kur norāde uz lidostu bija pa labi, šoferis aizbrauca pa kreisi. Izrādījās, ka mūsu Latīņamerikas draugam ir nojucis GPS un ved kaut kur neceļos. Sākumā viņš uzstājīgi palūdza, lai es uzlieku lidostas koordinātes un iedodu savu telefonu. Kamēr es centos noņemt Google Mapos kaut kādu savu iepriekšējo galamērķi un uzlikt lidostu, šoferis kļuva pavisam nepacietīgs, Regitai izdevās savā telefonā ievadīt lidostas adresi, tā nu devāmies tālāk ar Regitas telefonu. Kas interesanti, pēc brauciena šoferis mums tējas naudu neatstāja. Ieradāmies lidostā par vēlu pēc jebkādiem standartiem, bet izrādījās, ka viss ir vēl sliktāk, kā gaidījām.

Aizskrējām līdz neiedomājami garai rindai uz drošības pārbaudi, sapratām, ka laicīgi izstāvēt to nav iespējams. Un atskārtām, ka pat šī rinda nav traģiskākais. Izrādījās, ka mēs neesam iečekoti lidojumam.

Es jau augstāk minēju par to, ka pieļaujamā bagāža ir niecīga. United Airlines ir gājuši tālāk par saviem kolēģiem, kam arī tik pat maziņa bagāža, un ieviesuši politiku – ja lido tikai ar bezmaksas bagāžu, nevar iečekoties onlainā. Jāčekojas ir lidostā pie dzīva operatora, lai operators var novērtēt, vai soma nav par lielu un, ja viņam šķiet, ka ir, pieprasīt par to papildus samaksu. Rinda uz čekošanos bija vismaz uz pusi garāka, kā uz drošības pārbaudi. Līdz izlidošanai nepilna stunda, vārti aizveras pēc 40 minūtēm. Pa stundu mēs nevaram pat izstāvēt rindu uz čekošanos, nemaz nerunājot par drošības pārbaudi. Un drošības pārbaudē nevienu neinteresē, ka kāds kavē lidojumu – tur strādā valsts drošībdienesti, nevis aviokompānijas darbinieki. Un visiem ir zināms, ka drošībnieki ir kurli pret cilvēku ciešanām. Esmu redzējis tepat, iejūtīgajā Amerikā, kā noraudājusies sieviete lūdzas, lai viņu palaiž rindā uz priekšu, lai ātrāk var tikt cauri drošības pārbaudei jo vārti veras ciet pēc 15 minūtēm un līdz tiem vēl jātiek, bet drošības tante viņu aiz elkoņa aizved uz rindas galu. Starp šiem cilvēkiem līdzjūtību meklēt nav ko.

Mēģinām sarunāt ar lidostas darbinieku, lai palaiž mūs ātrāk uz čekošanos, uz ko saņemam atbildi – ‘kā jūs domājat, jūs vienīgie kavējat savu lidojumu?

Turpinām stāvēt rindā, pamazām galvā grozās domas par to, ka pie pašreizējām cenām mēs nevaram atļauties nopirkt biļetes uz vēlāku reisu, vienīgā, kaut arī niecīga, cerība, ka aviokompānija nomainīs biļeti bez maksas vai vismaz par pieņemamām naudām. Un te izrādās, ka laiž cilvēkus pa priekšu. Sāk izsaukt tos, kam izlidošana pēc pusstundas (mums vēl 50 minūtes, satraukumam vispār ne mazākā pamata). Izrādās, ka vairāki desmiti cilvēku kavē izlidošanu ar krietni lielāku varbūtību, kā mēs. Tas nedaudz nomierina. Neviens gan neatceļ drošības pārbaudi, bet vismaz šo rindu mēs riskējam paspēt izstāvēt. Patiešām, pēc minūtēm desmit (pēc sajūtām, pēc pusstundas) nāk arī pēc mums. Izrādās, ka uz mūsu reisu teju puse pasažieru stāv tai pašā rindā. Tas ļoti nomierina. Operatīvi tiekam iečekoti, mūsu bagāžai pat neuzmet skatienu, pienākam, iedodam pases un mums izdrukā biļetes. Skrienam uz drošības pārbaudi, bet rinda ir kļuvusi vēl garāka. Mēģinām kaut kur izšmaukt ātrāk, bet nekas nesanāk, stāvam kopā ar visiem.

Tomēr kaut kurā brīdī mūs novirza uz blakus rindu, kura ir ievērojami īsāka un drīz vien esam pie pārbaudes. Līdz izlidošanai ir palikušas 20 minūtes. Drošības pārbaude notiek bez atkāpēm no standarta, ieskaitot obligātu apavu novilkšanu (Eiropā esmu vilcis nost apavus kādu vienu reizi, Amerikā tikai vienu reizi neesmu vilcis nost – Ņūorleānā, kad pateica – salikt visu somās, laist cauri skenerim, neko nost nevilkt un iet cauri skenerim, visa drošības pārbaude aizņēma kādas divas minūtes).

Rezultātā mēs tomēr paspējām uz mūsu reisu un četrarpus stundas garais lidojums sākās. Lielāko daļu lidojuma laimīgi nogulējām. Pa vidu divreiz cienāja ar tēju un cepumiņiem, kas nedaudz samazināja manas dusmas pret United Airlines. Bet rūgtums tomēr palika un tagad, ja būs izvēle starp, teiksim, super loukosteri Spirit un salīdzinoši pieklājīgu kompāniju United Airlines, bez šaubām izvēlēsimies pirmo.

 

Colorado

Colorado 1862. gada kartē

Mēs laidāmies lejā Kolorado. Man ir viena īpašība, kas palīdz vienmēr jaunās vietas uztvert kā piedzīvojumu, kā kaut ko jaunu, piedzīvot pārsteigumus. Pirms apmeklēt vietas, es parasti nepētu kopainu, tikai detaļas, kuras nepieciešamas, lai var saplānot pamat lietas. No literatūras es dzīvoju ar pārliecību, ka visu Kolorado klāj kalni, Denvera ir Klinšainajos kalnos un no augstu kalnos esošās Boulderas paveras burvīgs skats uz Flatironu kalniem.

Patiesībā Denvera ir pilnīgi plakana un atrodas līdzenumā. No lidmašīnas izskatās sirreāli. Kaut kas nedaudz līdzinās Islandei, taču Islandē šur un tur ir kalni. Šeit – līdzens, kā galds. Kad braucām ar vilcienu no lidostas uz Denveru, vietās, kur nebija nekādas apbūves, varēja redzēt horizontu, kā jūrā. Šī plakankalne ir pusotra kilometra augstumā virs jūras līmeņa un ļoti tuksnešaina. Šeit neaug koki, vien šur un tur kādi krūmi nīkuļo, vai tuksneša zāles kušķi.

Es īsti nezinu, uz kuru ASV daļu attiecas kovbojfilmu un indiāņu romānu prērijas un nekad par to īpaši nebiju domājis, bet tas, kas paveras Kolorado, ir klasiskā prērija, kuru mēs pazīstam. Būtībā – tuksnesis, līdzens kā galds. Šur un tur ir iekoptas fermas, audzē kviešus, miežus, auzas un soju. Protams, nepieciešama pamatīga laistīšana un augsne šeit nav tā bagātākā. Prērijās ganās govis, esot arī visai daudz tītaru un vistu fermu. Kā vesternu filmās prērijas šķērso dzelzceļa sliedes un pa tām Kalifornijas virzienā dodas nebeidzamas vilcienu vagonu ķēdes, kuras stiepjas no horizonta līdz horizontam. Un, papildinot līdzību ar filmām – Kolorado ir ļoti populāras kovbojcepures.

Prērijai rietumos, kā siena, priekšā Klinšainie kalni (Rocky Mountains). Kalni sākas strauji un uzreiz ar trīs un četrus kilometrus augstām virsotnēm (kas gan varbūt arī nav TIK milzīgi daudz, ņemot vērā, ka līdzenums ir pusotra kilometra augstumā). Kalni ir ļoti dažādi, sākot ar sarkanajiem smilšakmens kalniem ar bagātīgo dzelzs piemaisījumu un beidzot ar stāvajiem, sniega cepuru segtajiem baltā granīta pīķiem. Pastāvīgi mainās kalnu forma, augu valsts, augstums un sastāvs.

Braucot pa kalniem, bieži vien rodas negaidītas grūtības. Mašīnu tikai ar ievērojamu piepūli izdodas noturēt savā joslā. Vējš ir tik stiprs, ka, lai mašīnu noturētu uz trases, stūre bija pastāvīgi izgriezta par 5° – 10°. Un noturēt stūri šādi braucot ar 120 kilometriem stundā nebija viegli. Trakākie mirkļi bija apbraucot smagās mašīnas, kuras brīdi kā siena sargā no vēja, un pabraucot garām vējš, šķiet, ar dubultu spēku cenšas nopūst no ceļa. Sevišķi tas bija nepatīkami, jo tā bija otrā diena pie stūres Amerikā un es vēl jutos visai nekomfortabli. Visvairāk mani mulsināja ātrums. Izbraucot uz trases, uzreiz ir jāsāk braukt ātri, un ātrumam, vismaz pirmajā dienā un otrās dienas pirmajā daļā, es galīgi nebiju gatavs. Pēc tam gan pieradu un iesaistījos kopējā spēlē – pārsniedzot ātrumu par 5 – 10 jūdzēm un apdzenot katru, kurš brauca ar atļauto ātrumu.

Ainava sāk izteikti mainīties tuvojoties Jaunmeksikas robežai. Kļūst kalnaināks un mainās arhitektūra. Jau braucot cauri Pueblo manām meksikānisku apbūvi, taču tālāk kļūst vēl interesantāk un mums vairāk vai mazāk pierasto rietumu arhitektūru nomaina pueblo (saukta arī par Santa Fe) tipa arhitektūra – samērā zemas ēkas, biezām māla sienām (starp citu, fotošopa faniem: šie te saulē žāvētie dubļi, no kuriem visai bieži ceļ mājas ASV dienvidrietumos un daudzās latīņamerikas valstīs, angļu valodā tiek saukti par ‘adobe’), bieži vien sašaurinās uz augšu, noapaļotiem stūriem, tādu pašu, plakanu māla jumtu, kuram par armatūru kalpo baļķi. Ja ir vairāki stāvi, tie bieži izkārtoti terašu veidā. Dažreiz ēkas iegūst visai kosmiskas formas. Šādu arhitektūru mēs vēlāk visai daudz redzēsim New Mexico, bet šeit tā mūs pārsteidza. Starp citu, cik man ir zināms, tad Pueblo pilsētai Kolorado štatā ir tikai nosacīts sakars. Pueblo spāņu valodā ir ‘ciems’ vai neliela pilsēta un jēdziens nāk no spāņu valodas saknes, kas apzīmē ‘cilvēkus’. Bet arhitektūras nosaukums nāk no indiāņu cilts, kuru spāņi nosauca šajā vārdā tieši pateicoties viņu apbūvei.

Kolorado dienvidi ir ļoti spāniski.

Un, visbeidzot, paredzot jautājumus – nē, kolorado vaboles mēs neredzējām. Vispār ir grūti iztēloties, kā viņas šajā klimatā varētu izdzīvot un ko ēstu.

 

Laika līnija

1541 – spāņu konkistadors Francisko de Koronado apmeklē tagadējo Kolorado teritoriju

1682 – franču atklājējs Roberts de la Salle pasludina par Francijas teritoriju

1803 – Savienotās Valstis nopērk austrumu Kolorado daļu no Francijas kā daļu no Luiziānas teritorijas (ja kādam šeit paceļas uzacs jautājumā ‘Luiziāna? viņa taču pretējā krastā atrodas!’, par to, kāda Luiziāna bija 18. gadsimtā ir stāstīts manā stāstā par Ņūorleānu)

1806 – amerikāņu pētnieks Zebulons Paiks iziet gar Arkanzasas upi caur Kolorado to kartējot

1833 – tiek dibināta Fort Bent apmetne – pirmā pastāvīgā rietumnieku apmetne Kolorado teritorijā

1848 – pēc uzvaras Meksikas-Amerikas karā Kolorado teritorija nonāk ASV īpašumā

1858 – netālu no Pikes Peak tiek atrasts zelts

1858 – tiek dibināta Denvera

1861 – Savienoto Valstu kongress nosaka Kolorado teritoriju

1864 – Sand Creek slaktiņš – tiek nogalināti daudzi Cheyenne un Arapaho cilšu indiāņi

1867 – Denvera kļūst par teritorijas galvaspilsētu

1870 – Denveru sasniedz Klusā okeāna dzelzceļa līnija

1876 – Kolorado kļūst par 38. štatu

1894 – Kolorado kļūst par otro štatu, kurā sievietēm tiek dotas tiesības vēlēt

 

Patika

  • Dienvidu daļa
  • Rocky Mountains ir jauki
  • Mežonīgo rietumu sajūta
  • Prērijas
  • Kolorado ir visai reti apdzīvots

Nepatika

  • Izskatās, ka cilvēki dzīvo visai nabadzīgi, sevišķi, laukos.
  • Vējš kalnos bija visai nepatīkams.

Interesanti

  • Great Plains – milzīgs līdzenums
  • Tas, cik piepeši sākas kalni. Kaut ko tādu biju redzējis tikai Gibraltārā – liels līdzenums un pēkšņi, bez īpašas pārejas, priekšā, kā siena, paceļas kalni.

 

20.12.2018. Ceturtdiena

Denver

Denvera 1888. gada topogrāfiskajā kartē

Mēs ielidojām Denveras lidostā. Joprojām nedaudz šokā pēc redzētā pa iluminatoru tikām izlaisti lielā, gaišā, paklājiem izklātā telpā. Denveras lidosta ir atzīta par labāko no lielajām ASV lidostām. Jāsaka, ka laikam saprotu par ko. ASV ir redzētas daudzas visai jaukas lidostas, bet daudzas no tām ir visai morāli novecojušas. Denveras lidosta bija ļoti moderna. Lidosta ir piektā lielākā (pasažieru skaita ziņā) lidosta ASV un divdesmitā pasaulē, pagājušajā gadā izlaida caur sevi 61 miljonu pasažieru. Ar 35 tūkstošiem darbinieku Denveras lidosta ir arī lielākais darba devējs Kolorado štatā.

No lidostas uz pilsētu var tikt ar vilcienu, un jaukākā lieta ir tā, ka pērkot vilciena biļeti uz pilsētu, tā kalpo arī kā dienas biļete pilsētas transportiem. Vilciens, priekš Amerikas, izrādījās pārsteidzoši moderns un Regita teju iemīlējās konduktorā, kurš bija militāra stila formastērpā ar uzšuvēm un armijnieka stāju un manierēm.

Braucot garām dzelzceļa pārbrauktuvēm, redzējām, kā barjerai nolaižoties abās pusēs cilvēki ar STOP zīmēm rokās brīdina transportu neapbraukt barjeras un cilvēkus nemesties zem vilciena. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Ne mazākās nojausmas. Man bieži vien ir sajūta, ka ASV darba vietas tiek radītas pēc līdzīgiem apsvērumiem, kā savulaik PSRS – nevis tāpēc, ka ir reāla nepieciešamība, bet gan tāpēc, lai cilvēkiem būtu darbs. Man tas šķiet muļķīgi, sevišķi – tādā stereotipiski kapitālistiskā valstī.

Denvera atrodas Klinšaino kalnu pakājē, taču pati ir teju pilnīgi plakana. Tai pat laikā tā tiek saukta par “Mile High City” – pilsētu jūdzes augstumā. Štata kapitolijs atrodas uz neliela paaugstinājuma, un uz kāda no tā pakāpieniem ir jūdzes virs jūras līmeņa atzīme. Mulsinošā kārtā gan atradu arī mazākas atzīmes gan nedaudz zemāk, gan augstāk par minēto atzīmi. Nu labi, nav principiāli. Pilsētā ir viegli orientēties, jo teju no jebkuras vietas pilsētā var redzēt Klinšainos kalnus un tie vienmēr ir rietumos.

Pilsēta ir visai jauna, radusies 1858. gadā ar nosaukumu Montana kā zeltraču pilsēta. Pusgadu vēlāk pārsaukta par godu Kanzasas (tajā laikā tā bija Kanzasas teritorija) gubernatoram Džeimsam Denveram. Šobrīd pilsētā dzīvo ap 700 tūkstošiem iedzīvotāju, pārsvarā baltie, taču visai daudz arī latīņamerikāņu. 1940. gadā Denvera bija gandrīz pilnīgi balta, bet šodien dienvidos (un ne tikai dienvidos) bez ievērojamas spāniski runājošās populācijas nav palikusi neviena pilsēta. Cilvēki vairumā diezgan vienkārši, ja neteikt ‘prasti’, tai pat laikā praktiski neredz smēķētājus, pilsēta ir salīdzinoši tīra un cilvēki draudzīgi noskaņoti.

Pirmā lieta, kura mūs nepatīkami pārsteidza Denverā, bija temperatūra. Mēs atbraucām vējjakās, bet laukā -2°C. Neveikli sanāca. Par laimi, gaiss diezgan drīz iesila un sasniedza kādus 6 grādus, kas jau bija ciešami. Saulē pat bija visai silti. Bet ēnā uzturēties nebija iespējams. Tā bija mūsu pirmā saskaršanās ar tuksneša klimatu, kurš mūs pavadīja visā ceļojuma gaitā.

Kopumā Denvera atstāja labu iespaidu. Divdesmitā gadsimta sākuma apbūve pilsētas centrā. Viena no vārdā nenosauktajām numurētajām ielām kalpo par pilsētas mugurkaulu un savieno centrālo staciju ar kapitoliju. Netipiski Amerikai ielā ir liegta transporta kustība un tā ir atvērta tikai gājējiem. Pa ielu visā tās garumā kursē bezmaksas autobuss. Arhitektūra no Amerikas gadsimtu mijas industriāli jūgendiskās nomainās uz visai modernu arhitektūru un mums abiem pirmā asociācija izejot no Union Station bija ar Valenciju.

Pagājāmies un izgājām uz kāda tilta, zem kura tecēja miniatūra upīte, uz kuras celta pilsēta. No tilta pavērās skats uz nebeidzamu klajumu. Jā, šī mazā upīte, kā jau vairums mazo upīšu šajos platumos, ir izgrauzusi ne vienu vien kanjonu.

Pastaigājām pa veco centru. Kādā mirklī pamanījām norādes uz ‘The best view of Denver’ – labākais skats uz Denveru. Devāmies pa bultiņām un pamazām kļuva arvien dīvaināk. Mēs gājām kaut kur pagalmos, kāpām arvien augstāk, bet joprojām pagalmos. Kamēr nonācām strupceļā. No visām pusēm bija ēkas un nekāda skata uz Denveru nebija.. atskaitot… skats uz milzīgu uzrakstu Denver uz kādas mājas fasādes iekšpagalmā. Patiešām, mums nesameloja, šo uzrakstu ne no vienas citas vietas īpaši redzēt nevarēja. Dodoties atpakaļ uz pilsētu nonācām pie šokolādes veikala, pie kura sēdēja drausmīgi resns nobarots plīša lācis. Nolēmām, ka Denverā saprot sarkasmu. Vēlāk gan izrādījās, ka tas ir veikalu tīkls un šādus pat lāčus redzējām arī Boulderā un vēl kaut kur.

Kad nonācām līdz štata kapitolijam, mums pavērās vesela bezpajumtnieku telšu pilsētiņa. Ņemot vērā laikapstākļus, dzīvot uz ielas šeit varētu būt visai nemīlīgi. Vairums bezpajumtnieku izskatījās pēc tradicionāliem hipijiem un rastamaniem, tikai netīri. Daudz balto jauniešu, kas izskatījās pēc narkomāniem – bezpajumtniekiem,  kuri dienas vidū vienkārši nosit laiku. Un, protams, gaisā karājās biezs zāles mākonis.

Izgājām kapitolija parku, atradām vienas jūdzes atzīmi un sākām meklēt ieeju kapitolijā. Kā jau parasti – štata kapitolija apmeklējums izrādījās bez maksas. Uzzinājām, ka iespējams tikt laternā (cilindriskas formas piebūve virs kupola, pa kuru celtnē tiek gaisma). Izrādījās, ka mēs uz divdesmit minūtēm esam nokavējuši ekskursijas sākumu un individuāli var staigāt gandrīz visur, bet kupolā kāpt nedrīkst. Nolēmām, ka nekas traks un var pievienoties iepriekšējai ekskursijai. Izrādījās, ka lēmums bija ļoti prātīgs, jo ekskursija bija bezgalīgi garlaicīga. Bet skats uz pilsētu no laternas bija tā vērts. Tieši pretī kapitolijam – rātsnams, bet aiz tā tālumā kalni. Pretējā pusē plešas tīrumi. Pilsētā, lai arī visai daudz debesskrāpju, tomēr platie bulvāri Denveru padara komfortablu un pārskatāmu. Šajā ziņā Denvera ir tuvāka Filadelfijai, kā Ņujorkai vai Čikāgai. Regita konstatēja, ka pilsētā ir laba velo infrastruktūra, taču velosipēdistus mēs neko daudz neredzējām. Iespējams, ka tas ir saistīts ar temperatūrām. Bet var jau arī būt, ka vienkārši nav velosipēdistu.

Pēc kapitolija bija sajūta, ka pilsētu esam redzējuši un vairāk mums šeit darīt nav ko, tāpēc devāmies meklēt autobusu uz pilsēteli, kurā bija mūsu autonoma. Pieturu samērā drīz arī atradām un, gaidot autobusu, noēdām līdz paņemtās maizītes ar īstu latviešu rupjmaizi. Sajūtas bija labas, Denvera patika.

Drīz vien pienāca autobuss un tas mūs pārsteidza ar mīkstiem un ērtiem sēdekļiem.

No autobusa sanāca iet pāris kilometrus līdz autonomai pa kājāmgājējiem nepiemērotu šosejas malu, bet tad jau bijām klāt un ļoti ātri nokārtojām visas formalitātes un tikām pie atslēgām un mašīnas, kurā pavadīsim turpmākās astoņas dienas.

Patika

  • Centrālā iela atvērta tikai gājējiem un bezmaksas autobusam.
  • Bezmaksas autobuss pa galveno ielu.
  • Biļete no lidostas kalpo par dienas biļeti visiem pilsētas un daļai piepilsētas sabiedriskajiem transportiem.
  • Pilsēta, neskatoties uz to, ka pavisam jauna, rada Valencijas sajūtu, kur sastopas klasiskais un modernais.
  • Skats no kapitolija laternas, sevišķi rietumu virzienā.
  • Sabiedriskais transports ir pietiekoši moderns.

Nepatika

  • Galvenajai ielai, kura savieno centrālo staciju un kapitoliju nav sava nosaukuma. Bezpersonisks cipars.
  • Vārdos neaprakstāma un nepamatojama nabadzības sajūta.

Interesanti

  • Lai kur tu atrastos, rietumos vienmēr būs kalni. Pateicoties kalniem pilsētā ir ļoti viegli orientēties.
  • Pilsētas siluets uz kalnu fona izskatās visai nožēlojami. Bet tas nenozīmē, ka Denvera ir nožēlojama pilsēta, vienkārši Klinšainie kalni ir grandiozi.

 

Boulder

Автомобильная поездка по Америке похожа на путешествие через океан, однообразный и величественный. Когда ни выйдешь на палубу, утром ли, вечером ли, в шторм или в штиль, в понедельник или в четверг, — всегда вокруг будет вода, которой нет ни конца ни края. Когда ни выглянешь из окна автомобиля, всегда будет прекрасная гладкая дорога с газолиновыми станциями, туристскими домиками и рекламными плакатами по сторонам. Все это видел уже вчера и позавчера и знаешь, что увидишь то же самое завтра и послезавтра.

Izbraucis neveiklu apli pa stāvvietu – nebiju sēdējis pie stūres piecus mēnešus, turklāt, neesmu pieradis pie automātiskās ātrumkārbas, izbraucu uz trases. Trase uz Boulderu nebija milzīga pēc Amerikas standartiem, vien trīs joslas vienā virzienā. Satiksmes arī nebija daudz, tāpēc braukšana nebija pārlieku smaga. Līdz Boulderai tikām visai ātri. Zinot, ka tā tomēr ir simts tūkstošu pilsēta, nedaudz baidījos no satiksmes, bet izrādījās, ka, kā jau parasti Amerikā – 100 tūkstoši ir mazpilsēta. Nu, pēc sajūtām un arī satiksmes – kā Ludza. Domāju, ka šī ilūzija, ka pilsētas ir mazākas, kā ir patiesībā, saistīta ar decentralizāciju – ne visi ir centrā un guļamrajonu jēdziens arī ievērojami atšķiras no mūsējā.

Mans lielākais satraukums bija par to, ka nebūs, kur noparkoties, taču arī šis satraukums izrādījās veltīgs – veiksmīgi noparkojos burtiski pašā centrā pie kādas dzīvojamās mājas. Izkāpjot no mašīnas mūs sagaidīja liels uzraksts uz trotuāra, kurš vēstīja par to, ka mēs atrodamies Boulderas pilsēta ģeogrāfiskajā centrā.

Kartē pameklējām, kur varētu būt civilizācija – uz vienu pusi bija universitāte, uz otru – kaut kas, kas izskatījās pēc pilsētas centra. Devāmies uz pēdējo. Pilsēta ne ar ko neizrādījās īpaša.

Mani Bouldera interesēja vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, Bouldera Denverā ir apmēram, kā Kembridža Bostonā – universitātes un dažādu pētniecības organizāciju pilsēta. Šeit atrodas milzums nozīmīgu laboratoriju un institūtu, kas padara šo provinciālo mazpilsētu klinšu pakājē par vienu no nozīmīgākajām zinātniskajām mekām štatos. Otrs iemesls, šeit notika pirms mēneša izlasītās Dena Simonsa grāmatas darbība. Un, jā, pats Dens Simonss kaut kur šeit pat dzīvo un gribējās sajust atmosfēru, kas sniedz iedvesmu viņa grāmatām. Man šķiet, ka tas arī izdevās.

Bet, ja skatāmies atrauti no konteksta, pilsēta itin ne ar ko nav interesanta. Arhitektūra ne ar ko neatšķiras no citām attiecīgā perioda pilsētām. Nekā īpaša vai intriģējoša. Nedaudz izskatās pēc slēpotāju kūrorta – mierīga, nesteidzīga dzīve, jauki grāmatveikaliņi un kafejnīciņas. Un ir sajūta, ka katrs garāmgājējs skatās uz tevi jautājoši – kāpēc tu esi šeit? Kas tevi šurp atvedis?

Patika

  • Intīmā mazpilsētas noskaņa. Sevišķi, ņemot vērā, ka tā ir ASV zinātnes meka.
  • Rietumos slejas Flatironu grēda. Skaisti. Ej pa ielu un priekšā vienmēr kalni.

Nepatika

  • Pilsētai nav sejas. Jā, ASV mazpilsētām jau pārsvarā nav sejas, bet Boulderai gribējās, lai būtu.

Interesanti

  • Pilsēta izskatās pēc kalnu slēpošanas kūrorta. Un tā ir tieši tā funkcija, kuru šī pilsēta nepilda. Ir jāzina priekšvēsture, citādi rodas absolūti maldinošs priekšstats. Nekas pilsētā neliecina par tās milzīgo intelektuālo svaru.

 

Colorado Springs

Ne mazāko argumentu braukt uz Kolorado avotiem atrast mums neizdevās, tāpēc nolēmām, ka mēģināsim tikt līdz Jaunmeksikas robežai. Izbraucot no Boulderas pirms pieciem navigators mūs aizveda caur Denveru, kaut gan es biju plānojis to apbraukt ar līkumu. Navigatoram šoreiz nebija taisnība un es nožēloju, ka neapskatījos, kurp tad mūs ved. Kādos kilometros pirms Denveras, kad trase pārvērtās par četru vai piecu joslu trasi, sākās sastrēgums. Sastrēgums, kurš turpinājās vismaz stundu. Es nedzīvoju Rīgā un par sastrēgumu uzskatu situāciju, kad ir nevar izbraukt luksoforu otrajā piegājienā, par ko parasti ļoti dusmojos. Mana tolerance pret sastrēgumiem ir 0. Turklāt, tā bija mana pirmā diena pie stūres Amerikā un es jutos visai nelaimīgs, ka man tas ir jādara. Mēs plānojām braukt līdz Jaunmeksikas robežai, bet tie bija kādi 300 – 400 kilometri. Stāvot sastrēgumā Denverā es sapratu, ka es neesmu uz to spējīgs. Turklāt, Regita atrada, ka pie Colorado Springs atrodas ievērības cienīgs parks, kurš saucas Dievu Dārzs. Tā nu Regita sameklēja naktsmītnes Kolorado avotu nomalē. Kad izdevās tikt laukā no Denveras, bija jābrauc nekomfortabli lielā ātrumā, tumsā, katrreiz pārkārtojoties lūdzot senču garus, lai aizmugurē nav mašīna, un kuru gaitā vairākkārt sanāca nobraukt nepareizajās vietās no trases un nācās meklēt kā atgriezties. Tad sāku migt pie stūres un tas arī nebija īpaši patīkami.

Страшно мчаться вечером по большой американской дороге. Справа и слева тьма. Но в лицо молниями бьют прожекторы встречных автомобилей. Они летят один за другим, маленькие ураганы света, с коротким и злым кошачьим фырканьем. Скорость та же, что и днем, но кажется, она выросла вдвое.
Впереди, на длинном уклоне, вытягивается целый движущийся проспект парадных огней, рядом с которыми почти теряются красные фонарики бегущих перед нами автомобилей. Через заднее окошечко машины постоянно проникает нетерпеливый свет догоняющих нас фар. Нельзя ни остановиться, ни уменьшить хода. Надо гнать все вперед и вперед. От равномерных слепящих вспышек света человек начинает судорожно зевать. Сонливое безразличие охватывает душу. Уже непонятно, куда едешь и зачем едешь. И только где-то, в самой глубине мозга, сидит ужасная мысль: сейчас какой-нибудь веселый и пьяный идиот с оптимистической улыбкой врежется в нашу машину, и произойдет эксидент - катастрофа.

Pēc kādiem simts kilometriem bijām galā – klasiskā amerikāņu motelī. Šī bija īsākā un smagākā no nobrauktajām dienām.

Kolorado Springs nedaudz sanāca redzēt braucot cauri naktī un pēc tam no malas no rīta, un, jāsaka, ka ne ar ko īpaši nesaistīja uzmanību. Klasiski izpletusies vidēji liela pilsēta ar pāris debesskrāpjiem centrā.

Motelis pats par sevi bija samērā labs. Brokastis nebija spīdošas, bet istabiņa bija samērā tīra un dušā bija karstais ūdens. Bija labi.

 

21.12.2018. Piektdiena

Garden of the Gods

Teju visi nacionālie parki, kultūras pieminekļi un citas nacionālās lokācijas, kuras ir interesantas iekšējiem vai ārējiem tūristiem, ir maksas. Turklāt, maksas parasti ir visai augstas un tā turpinās jau vairāk, kā simts gadus. Cik es noprotu, nacionālo parku sistēma Amerikā īpaši nav mainījusies kopš ieviešanas deviņpadsmitā gadsimta beigās.

Dievu dārzs piederēja dzelzceļu magnātam, taču pēc nāves tas tika novēlēts Colorado Springs pilsētai, ar nosacījumu, ka tas paliks atvērts apmeklētājiem bez maksas. Jauks žests.

Dievu dārzs ir brīvi stāvošas sarkanā smilšakmens un kaļķakmens klintis. Iespaidīgs skats, ja pirms tam nav redzēti visi kanjoni, kurus mēs redzēsim nākamās nedēļas laikā.

Izstaigājām kādu līkumu apejot apkārt vairākām klintīm. Sanāca sastapties ar Amerikā visur esošajiem trušiem un redzēt putnu, kuru cerēju ieraudzīt Amerikā, taču līdz šim nesanāca – robinu. Nedaudz līdzīgs mūsu sarkankrūtīšiem. Vēlāk gan lasīju, ka ziemā šeit robiniem nevajadzētu būt, bet pēdējos gados esot redzēti arvien biežāk un tas nozīmē, ka ar klimatu nav viss īpaši labi.

No Dievu dārza izbraucām cauri blakus esošajam ciemam, kurš jau izskatījās krietni dienvidnieciskāks, kā tie, kurus redzējām Denveras apkārtnē. Un visai tukšs un pamests.

 

Pueblo

Pueblo nolēmām nestāties jo zaudētu pārlieku daudz laika un gūglēšana neparādīja šai pilsētā neko ievērības cienīgu. Braucot cauri redzējām dažas interesantas ēkas un pueblo arhitektūras aizmetņus, kas tobrīd likās ļoti īpaši. Bet patiesi interesanti kļūs, kas tiksim līdz Jaunmeksikai.

 

Walsenburg

Valsējošā pilsēta piesaistīja uzmanību, galvenokārt, ar savu nosaukumu un savu mežonīgo rietumu provinciālismu. Kaut ko visai līdzīgu mēs vēlāk redzējām uz Jaunmeksikas un Arizonas štatu robežas Gallopā.

Man izskatījās pēc stilu sajaukuma – starp mežonīgo rietumu un indiāņu pueblo arhitektūru. Patika.

 

Fort Garland

Что можно тут делать, в обыкновенном городишке с несколькими газолиновыми станциями, с двумя или тремя аптеками, с продуктовым магазином, где все продается уже готовое? Что тут люди могут делать, если не сходить с ума?

Gārlendas forts bija vieta, kur nolēmām uzpildīties pirmo reizi un šeit jau mežonīgo rietumu sajūta bija visai izteikta. Par pilnu bāku samaksājām divdesmit dolārus. Patīkami. Un mežonīgo rietumu šarms. Prērijas, kalni, salūni, cilvēki ādas zābakos un kovboju cepurēs, pikapi. Pēdējie, lai arī īsti neiekļaujas klasiskajā deviņpadsmitā gadsimta kovboju estētikā, lieliski papildina mūsdienu reāliju veidoto mežonīgo rietumu pasauli. Mežonīgajos rietumos zirgus šodien aizstāj pikapi. Uzpildes stacijā pie tualetes vesels stends ar reliģiska satura grāmatām, var nopirkt pirmos pončo un stendiņš ar nažiem un citiem ieročiem. Raksturojuši.

 

New Mexico

Jaunmeksika 1795. gada kartē
Придорожная глина была красного цвета, пустыня - желтая, небо - голубое. Иногда встречались низкорослые кедры. Двести миль мы ехали довольно избитой гравийной дорогой. Но рядом уже строится грандиозное шоссе Лос-Анжелос - Нью-Йорк.

Pirmais Jaunmeksikas iespaids šķērsojot robežu – kā? šī ir Amerika? Šeit ir jābūt kādai kļūdai. Kolorado dienvidi nedaudz sagatavoja tam, kas parādīja mūsu acu priekšā šeit, taču tik un tā kontrasts bija pārlieku izteikts. Jo tālāk mēs brauksim, jo mazāk Amerika izskatīsies pēc Amerikas, līdz nonāksim Kalifornijā, kur atkal Amerika kļūs par veco labo Ameriku. Bet šeit – bijušajās Meksikas zemēs par Ameriku atgādina tikai šur un tur redzamie ASV karogi vai policijas mašīnas. Jaunmeksika ir indiāņu zemes. No šejienes indiāņus, šķiet, nav dislocējuši un tradicionāli šīs bija pueblo cilšu zemes un tā ir viena no nedaudzajām tautām, kas joprojām dzīvo senču apdzīvotajās teritorijās. Otrkārt – šeit valdība organizēja rezervātus, kuros sadzina indiāņus no citām zemēm. Viens no skaļākajiem gadījumiem – 1863. gadā navaho cilts indiāņus padzina no Arizonas un sadzina rezervātā Jaunmeksikas teritorijā. Navaho tautas vēsturē atmiņa par šo notikumu ir saglabājusies ar nosaukumu The Long Walk (ilgais gājiens).

Šobrīd lielākā daļa no indiāņiem vairāk nedzīvo rezervātos, tāpēc Jaunmeksikā ir vesela virkne pilsētu, kurās vairums iedzīvotāju ir indiāņi. Šeit ir gan apači, gan juti (no šīs tautas vārda cēlies Jutas nosaukums), gan navaho, bet ir arī vesela virkne mazāku tautu. Visvairāk Jaunmeksikā ir pueblo indiāņu – tas gan ir kopīgs nosaukums veselai virknei nelielu tautiņu, taču kulturāli viņi ir visai vienoti un galvenais, kas apvieno šīs tautas ir pueblo tipa arhitektūra un pilsētplānojums.

Jaunmeksika robežojas ar Meksiku, turklāt, 250 gadus tā bija spāniska. Un Amerikā tā ir aptuveni 150 gadus un tas nav bijis reģions, kurā īpaši aktīvi ieplūstu ieceļotāji no austrumu štatiem. Arī šobrīd Jaunmeksika ir pārsvarā spāniska. 49% iedzīvotāju ir spāniskas izcelsmes (tai skaitā, meksikāņi), 38% – baltie, 11% – indiāņi, 2,5% – melnie, 2% – aziāti un pārējie dažādi jaukteņi un minoritātes. Statistika saka, ka 64% no Jaunmeksikas iedzīvotājiem runā tikai angļu valodā, 28% – spāņu un 4% – navaho. Tomēr, esot tur, rodas iespaids, ka angļu valodā runājošie ir minoritāte. Štatā nav noteikta oficiālā valoda un vairums no likumiem tiek izdoti abās – gan angļu, gan spāņu valodā. Jaunmeksikā joprojām dzīvo pirmo spāņu kolonistu pēcteči. Valoda cēlusies no 17. gadsimta kastīliešu dialekta.

Jaunmeksikas ainava ir ļoti dinamiska un mainīga. Ziemeļu daļa ir visai kalnaina, laiku pa laikam kalnus nomaina tuksnesis. Arī kalni mainās. Gar ceļa malām pueblo ciemi un nelielas pilsēteles. Gan daba, gan pilsētas, gan cilvēki izskatās visai nabadzīgi. Pilsētās neredz ne skolas, ne slimnīcas. Izskatās, ka vienīgās tautas pulcēšanās vietas ir baznīceles. Un bāri.

Mūsu novērojumi par nabadzību gan nesakrīt ar statistiku, piemēram, skatoties ciemu, kurš mūs sagaidīja ar drupu sēriju, klaiņojošiem suņiem, sarūsējušiem pikapiem, vikipēdija apgalvoja, ka visu ciema saimniecību ienākumu līmeņi ir virs vidējā. Mistika. Mūsu novērojumi un intuīcija galīgi nesakrīt ar vikipēdijas datiem. Un šāda ir visa Amerika.

Jaunmeksikā ir salīdzinoši augsti nodokļi un tā ir viena no lietām, ko uzsver teju katrs sastaptais.

Zināms pārsteigums bija apstāklis, par kuru bijām brīdināti un gatavi – tīkla pārklājuma Jaunmeksikā teju nav. Tikai lielākās pilsētās telefons rāda vispār jebko, LTE pārklājums ir vēl lielāks retums. Tobrīd mūs tas šokēja, bet ar šo pašu ainu sastapsimies visa turpmākā ceļojuma gaitā, ieskaitot ultra-tehnoloģisko Kaliforniju, kura izrādījās pavisam netehnoloģiska.

Jaunmeksikā mēs pirmoreiz pie mežiem pamanījām brīdinājuma zīmes par meža ugunsgrēku bīstamību (Wild fire possibility) ar krāsu kodējumu un bultiņu, kura tiek pārvietota uz atbilstošo krāsu. Teju visi rādīja zemāko bīstamības pakāpi.

1857. gada teritoriju robežas

Visā visumā Jaunmeksika ļoti patika un būtu jauki atgriezties un pabraukt pa to vairāk, apmeklēt indiāņu rezervātus. Bet, no otras puses – nebūtu traģiski arī neatgriezties. Sajūta ir tāda, ka redzēts un paņemts ir viss, kas paņemams.

Jā, starp citu, neizstāstīju par nosaukumu. New Mexico jeb Ņūmeksiko vai Jaunmeksikas nosaukuma īsti nav sakara ar Meksiku. T.i., ir sakars, bet ne ar Meksikas valsti. Lieta tāda, ka ‘mexico’ ir acteku impērijas ģeogrāfiskais nosaukums nahuatl indiāņu valodā. Spāņi, kuri nonāca Jaunmeksikas teritorijā uzskatīja šeit dzīvojošos indiāņus par radniecīgiem actekiem un tāpēc nosauca jaunatklāto zemi par Santa Fe de Nuevo México.

Laika līnija

1540 – ierodas spāņu konkistadors Francisko Vaskezs de Koronado un pasludina to par Spānijas īpašumu

1598 – Jaunmeksika oficiāli kļūst par Spānijas koloniju

1610 – tiek dibināta Santa Fe apmetne

1680 – pueblo indiāņi saceļas pret spāņiem

1706 – tiek dibināta Albukerke

1821 – pēc Meksikas neatkarības no Spānijas pasludināšanas Jaunmeksika kļūst par Meksikas provinci

1846 – sākas Meksikas-Amerikas karš

1848 – ASV uzvar Meksikas-Amerikas karā un iegūst Jaunmeksiku

1850 – Savienotās Valstis iezīmē Jaunmeksikas teritoriju

1881 – Tiek nošauts Billy the Kid

1912 – Jaunmeksika tiek pievienota Amerikas Savienotajām Valstīm kā 47. štats

1945 – Pirmā kodolbumba tiek izstrādāta un detonēta Jaunmeksikas štatā

1947 – Netālu no Rouzvelas avarē citplanētiešu kosmiskais kuģis

 

Patika

  • Ārkārtīgā dinamiska daba. Būtībā, visu ceļu tuksnesis un kalni, bet nepārtraukti mainīgi kalni un tuksnesis. Pa Jaunmeksiku mēs nobraucām otro lielāko attālumu vienā dienā, bet tas arī bija skaistākais vienas dienas brauciens visā ceļojuma laikā.
  • Pueblo arhitektūra.
  • Mazās pilsētas.

Interesanti

  • Indiāņi, es taču izaugu uz grāmatām par mežonīgajiem rietumiem. Un šeit – dzīvi indiāņi. Un daudz.
  • Divvalodība.
  • Chimayo izrādījās viena no sirreālākajām vietām, kur sanāca pabūt ASV.
  • Bieži vien izskatās pēc drausmīgas nabadzības, bet, pārbaudot avotus, izrādās, ka smagi kļūdos.

 

Ranchos de Taos

Mēs pirms kāda laika bijām iebraukuši štatā un priecājāmies par pueblo ēkām cerībā kaut kur apstāties un tās sabildēt. Un te pēkšņi parādījās ciems, kur gandrīz visas ēkas bija celtas pueblo stilā, tai skaitā – dzemdību nams, milzīgs kultūras? nams, veikals, un citas sabiedriskās ēkas.

Мы снова уселись в машину и поехали к индейцам. В надвинувшихся сумерках наш мышиный кар почти сливался с бедным пепельным пейзажем. Через две мили мы оказались у въезда в деревню индейцев пуэбло, единственного из индейских племен, которое живет на том месте, где оно жило еще до появления в Америке белых людей. Все остальные племена согнаны со своих территорий и перегонялись по нескольку раз на все худшие и худшие места. Пуэбло сохранили свою старинную землю только потому, как видно, что в ней не нашлось ничего такого, что вызвало бы интерес белого человека, - здесь нет ни нефти, ни золота, ни угля, ни удобных пастбищ.
(..) Вокруг нас стояли удивительные дома. В деревне живет около тысячи человек, и все они расселились в трех домах. Это громадные глиняные здания в несколько этажей, составленные из прилепленных друг к другу отдельных комнаток. Дома подымаются террасами, и каждый этаж имеет плоскую крышу.
Этажи сообщаются между собой приставными деревянными лестницами, обыкновенными, наспех сколоченными лестницами дворницко-малярного типа.
Раньше, когда пуэбло были независимы, все племя жило в одном колоссальном глиняном доме. Когда лестницы убирали внутрь, дом превращался в крепость, выставившую наружу только голые стены. Так живут и сейчас, хотя обстоятельства совсем переменились.
На площади пахло дымом и навозом. Путались под ногами бойкие рыжие поросята. На крышах дома стояли несколько индейцев. Они с головами были завернуты в одеяла и молчаливо смотрели на нас. Смирные индейские собаки бегали вверх и вниз по приставным лестницам с ловкостью боцманов.


Rio Chiquito

Rio Čikito nosaukumu pamanīju pie Iļfa un Petrova un pārpratu, ka tas ir indiāņu ciems.

Kartē izrādījās, ka sanāk gandrīz mums pa ceļam uz Santa Fe. Gūglēšana parādīja, ka ciemā indiāņu nav, ka ļoti augsts labklājības līmenis un visā visumā vieta ļoti garlaicīga. Karodziņu kartē tā arī neieliku, nolēmu, ka speciāli braukt nav vērts, taču, kamēr skatījos apkārtni, pamanīju, ka tur ir kāda dīvaina baznīca. Tad nu pie baznīcas karodziņu ieliku un nolēmu, ka, ja sanāks, aizbrauksim.

Sākumā izskatījās, ka uz dīvaino baznīcu mēs netiksim, jo izbraucot pusdienlaikā no Denveras mēs tur būtu tikai ap astoņiem vakarā. Bet tad mēs nolēmām ņemt mašīnu ātrāk, nakšņojām Colorado Springs, izbraucām agri no rīta un pirms slēgšanas paspējām uz baznīcu.

Sanāca tā, ka pa ceļam uz baznīcu mēs ar Regitu sākām runāt par Rio Čikito (par kuru biju pilnīgi aizmirsis) un pēkšņi mūsu priekšā parādījās norāde, kura vēstīja, ka tieši šobrīd iebraucam Rio Chiquito.

Skats bija graujošs. Ja šis ir tas super labklājīgais ciems, kā tad dzīvo nabadzīgie cilvēki? Drupas, klaiņojoši suņi un vispārēja pamestība.

Поэтому на зиму она сняла себе домик за три доллара в месяц в деревне Рио-Чикито, где живут одни мексиканцы, не знающие даже английского языка, но очень хорошие люди. Электричества в Рио-Чикито нет.

Iļfs ar Petrovu rakstīja, ka 1935. gadā šeit nebija elektrības. Pārsteidzoši, ka tagad ir. Jebkurā gadījumā tīkla pārklājuma šeit nav.

 

Chimayó

Tātad, devāmies meklēt baznīcu, par kuru nezinājām itin neko, vienkārši pamanījām ikoniņu kartēs un devāmies skatīties. Pa ceļam gadījās Rio Čikita, uz kuru neplānojām braukt. No šī brīža ceļš kļuva pilnīgi sirreāls. Mazi, dīvaini ciematiņi, kalnu ceļi, pa kuriem vietējie brauc uz 20 kilometriem stundā un tā kā ceļa platums neļauj apdzīt, nākas turēties aizmugurē. Grandiozas kalnu, ieleju un kanjonu ainavas. Vairākas reizes radās aizdomas, ka navigators ved neceļos, vai ved pa apli, vai tieši otrādi – vadā uz priekšu – atpakaļ. Kartē Himajo bija pavisam blakus Rio Čikitai, bet mēs jau braucām kādu stundu un laiks, ko Waze rādīja līdz galamērķim tikai pieauga. Iespējams, ka kādā mirklī palaidām garām kādu pagriezienu vai pat vairākus, bet kopumā attālums un ceļā pavadītais laiks vismaz 4 – 5 reizes pārsniedza sagaidāmo.

Turklāt, vairākkārt gadījās norādes uz dažādām baznīcām vai svētvietām, ieskaitot karti ar visām svētvietām reģionā, bet mūsu baznīca nekur nebija minēta. Jau sākām apsvērt domu braukt uz kādu citu, kura bija visai interesanti aprakstīta uz kāda plakāta.

Visbeidzot, pēc pamatīgas braukšanas, uz kāda vientuļa ceļa krustojuma parādījās norāde uz mūsu baznīcu. Lieliski, tātad esam uz īstā ceļa.

Nepagāja ne 15 minūtes, kad beidzot bijām galā. Skatoties Google ierakstītajā maršrutā, izskatās, ka pat satelīti nespēja mums izsekot un kartē vienkārši parādās nepabeigts taisnstūris. Skaidrs, ka tur būtu jābūt līkloču līkločiem.

Kad nonācām galā, sākumā radās sajūta, ka esam lietuviešu Krustu kalna adaptētā versijā. Pie žoga sakārti krusti ar tekstiem. Ceļš izved pie ļoti dīvainas skulptūras – indiānis stereotipiskajā spalvu galvassegā uz ceļiem stāvot svētī divus eiropiešus, no kuriem viens, ar celmu starp kājām, tur atvērtu grāmatu otrs feispalmo vai demonstrē nožēlu. Fonā nišā Gvadelupes dievmātes skulptūra. Nofeispalmojām arī mēs un devāmies tālāk.

Šur un tur bija dažādi altāri un altārīši, nišas ar svētbildēm un statujām, visur, kur vien bija vieta, bija piekārti, pienagloti vai citādi piestiprināti krucifiksi un rožukroņi. Bija arī āra dievlūgšanu vieta ar centrālo altāri un tam apkārt pusaplī izkārtotiem soliņiem.

Tālāk – interesantāk. Iegājām kādā galerijā un tur viena no otras nodalītas bija četras sekcijas. Katrā no tām viena vai vairākas statujas – Jēzus, Dievmāte, krucifikss, koka cilnis ar Svēto vakarēdienu, un pie sienām salīmētas cilvēku fotogrāfijas. Acīmredzot, izdziedinātie. Vislieliskākais šajā visā fantasmagorijā bija altāris nākamajā telpā, kuru greznoja svētā vakarēdiena bilde, kur gan Jēzus, gan mācekļi visi bija indiāņi. Visa telpa bija veltīta indiāņu tēmai.

Пуэбло - католики, но очень странные католики. На рождество и пасху они выносят статую мадонны и исполняют вокруг нее военный танец. Потом уходят в какую-то молитвенную яму и там молятся, но вряд ли уж по католическому обряду.

Nākamā telpa bija veltīta Vjetnamas dievmātei. Ok. Mēs esam Amerikā.

Uzkāpām uz otro līmeni, šeit mūs sagaidīja niša ar svētajiem, līdzīga, kā var redzēt šur un tur Spānijā, visa sakārta ar rožukroņiem un aizlikta ar svecēm. Tālāk bija suvenīru veikaliņš/kafejnīca, kur uz baltās tāfeles bija sarakstīts piedāvājums – sveces, svēto netīrumu konteineri, svētītā ūdens pudeles, dzērieni, uzkodas un lai Dievs jūs svētī!

Svētceļnieka skulptūra ar klasisko ceļinieka somu, spieķi un gliemežvāku ļoti atgādināja Camino tematiku. Pati baznīciņa bija celta pueblo stilā 1816. gadā ar nelielu norobežotu pagalmiņu, kurā atrodas vairākas apbedījumu vietas. Baznīca uzcelta vietā, kur esot noticis kaut kāds brīnums, kurā bija iesaistīts krucifikss. Ir daudz versiju, kas tieši notika, bet vietā, kur krusts esot rādījies vai esot bijis uzstādīts, zeme esot kļuvusi svēta. Tad nu tas arī ir tas holy dirt – svētie netīrumi. Ņemot vērā, ka katru gadu svētceļnieki ved tonnām šīs zemes laukā, man tomēr interesanti, kā viņa šeit nonāk. Pieļauju, ka kaut kur blakus ir neliels karjers, no kurienes bedre pastāvīgi tiek piepildīta. Tepat blakus ir telpa, kur gar sienu ir sakārti simtiem kruķu, salīmēti tūkstoši fotogrāfiju un biktskrēsls, kurā iekšā sēž Santo Niño de Atocha. Spāņu svētais – 10-12 gadus vecs zēns, kura vārds nav zināms un vispār ļoti maz, kas ir zināms. Kad Atoča bija kritusi moru rokās, kāds zēns, tērpies Svētā Jēkaba ceļa svētceļnieka drēbēs pa naktīm esot palīdzējis cietumniekiem, nesis ēdienu. Tas arī viss, ka zināms. Visdrīzāk, leģenda. Dažreiz viņu asociē ar Jēzus bērniņu, dažreiz ar atsevišķu spāņu Dievmāšu emanāciju. Respektīvi, absolūti neskaidrs svētais, kurš tā vai citādi ir visai populārs starp spāņiem un latīņamerikāņiem.

Svētajam bērnam ir veltīta arī baznīca, kas ir šeit pat blakus. Čimajo esot populārākā katoļu svētceļojumu vieta ASV un es pieļauju, ka svētceļnieki dodas pie svētā bērna, nevis pie svētajiem dubļiem, bet varu kļūdīties. Vikipēdijas ziņas ir skopas, uz vietas bukletiņos informācija ļoti izkliedēta un neskaidra. Bet Atočas bērna simboli ir gliemežvāks un sandales. Izklausās pēc labiem svētceļnieku simboliem. Interesanti, ka par vienu no simboliem ir kļuvušas arī bērnu sporta kurpes. To šeit ir sanests tūkstoši. Vienā no telpām visi griesti ir ar piestiprinātām mūsdienu 2 gadnieku kurpītēm.

Tā ka vieta visai sirreāla. Es nepārspīlēšu, ja apgalvošu, ka sirreālākā no visām, kādās esmu bijis Štatos. Nu un no nepatīkamām lietām – ciemā nav visi tik svēti un jauki, kā varētu domāt. Vismaz 50 pēdējos gadus ciems ir pazīstams ar to, ka šeit ir viens no augstākajiem narkomānijas līmeņiem štatā un milzīgs priekš tik maza ciema pārdozēšanu un ar pārdozēšanu saistīto nāvju skaits. Sevišķi daudz ir heroīniķu un ar heroīna lietošanu saistīto noziegumu skaits.

 

Santa Fe

Санта-Фе - столица штата Нью-Мексико, самого молодого штата Соединенных Штатов Америки. Столица самого молодого штата - один из самых старых американских городов. Однако, помимо нескольких действительно старинных зданий, все остальные дома в городе - чистенькие, новенькие, построенные в стиле старых испанских миссий. Весь город какой-то искусственный, как будто сделанный для американских туристов.
(..) Мистер Бинер сказал нам, что в Санта-Фе, расположенном в центре трех старинных цивилизаций - индейской, испанской и мексиканской, - живет много писателей, художников и поэтов. Они бегут сюда от современной Америки. Но Америка гонятся за ними. Вслед за поэтами и художниками в Санта-Фе ринулись миллионеры. Они понастроили себе вилл и тоже вдыхают запахи древних цивилизаций, предварительно напитавшись вполне современными долларами. (..)
-Тут уже собралось столько миллионеров, - сказал Уитер Бинер, - что пора переезжать куда-нибудь в другое место. Впрочем, они и туда наедут. От них нет спасения.

Santa Fe jeb oriģinālajā nosaukumā La Villa Real de la Santa Fe de San Francisco de Asís, vai kā to sauc teva indiāņi, kuri šo vietu apdzīvo pēdējos pāris tūkstošus gadu – Ogha Po’oge, vai navaho – Yootó, ar saviem 85 tūkstošiem iedzīvotāju ir viena no lielākajām štata pilsētām un Jaunmeksikas galvaspilsēta. Spāņi šo cietoksni dibināja 1607. gadā, kas Santa Fe padara par kādu otro vai trešo vecāko eiropiešu dibināto pilsētu kontinentālajās Savienotajās Valstīs. Bija vesela virkne pilsētu Puerto Riko, bet es joprojām uzskatu, ka Puerto Riko par Ameriku uzskatīt sarežģīti. No otras puses – arī Jaunmeksika tāda dīvaina Amerika.Tātad, sākotnēji šeit dzīvoja indiāņu tautas, kuras spāņi, pateicoties to ciemiem, nosauca par pueblos. Tad atnāca paši spāņi un vietā uzcēla savu pilsētu, saglabājot indiāņu pilsētas laukumu ar vietējiem indiāņiem raksturīgo arhitektūru, bet spāņu pilsētplānojumu. Centrālās plazas ir ļoti raksturīgas spāņu pilsētām. Šeit cilvēki sanāk kopā un runā runas, tāpēc indiāņu laukums tika saglabāts un ap to izauga pilsēta. Taču, kad Jaunmeksika nonāca amerikāņu rokās, viena no pirmajām lietām, ko izdarīja jaunā valdība – aizstādīja centrālo laukumu ar kokiem. Izskatās, jāatzīst, visai dīvaini. Pamatojums arī dīvains. Domāju, ka Santa Fe tikai vinnētu, ja tagad izgrieztu kokus un centrālo laukumu nobruģētu. Diemžēl, man nav teikšanas Jaunmeksika štatā.

Santa Fe bija manā obligāti apmeklējamo vietu sarakstā Ņūmeksikas štatā. Kāpēc? Nav ne mazākās nojausmas. Vienkārši zināju, ka mani interesē Santa Fe un neinteresē Albukerke. Nedaudz baidījos, ka nebūs, kur atstāt mašīnu, bet rezultātā atstājām mašīnu pie paša centrālā laukuma. Iļfam un Petrovam Santa Fe likās mākslīga, bet mēs, iespējams, neesam tik snobiski un augstu gaumi apveltīti, tāpēc mums pueblo arhitektūra un pilsētas provinciālā, meksikāniskā gaisotne mums likās ļoti pievilcīga. Bet, iespējams, ka Iļfa-Petrova ekspedīcijai vienkārši nepaveicās ar viesnīcu un tas arī noteica viņu attieksmi pret pilsētu kopumā. Es nevaru neko sliktu par šo pilsētu teikt.

Mēs izstaigājām pilsētas centrālo daļu. Aizgājām uz katedrāli, kurā savulaik esot spēlējis Stravinskis. Vietējās bodēs un indiāņu tirdziņā nopirkām man pončo un Regitai vietējās rokdarbnieces sudraba auskarus – indiāņu spalvu formā. Aizgājām paēst visai dīvainas, bet, jāsaka, garšīgas vakariņas, un devāmies tālāk pa Iļfa un Petrova pēdām – uz Gallopu.

 

Patika

  • Pueblo arhitektūra man šķiet ļoti estētiski pievilcīga. Es negribētu neko tādu redzēt kaut kur Latvijā, jo tas izskatītos drausmīgi, bet šeit šāda arhitektūra ļoti iederas.
  • Koka un citu dabīgo materiālu izmantojums celtniecībā.
  • Pilsētas provinciālais miers.
  • Pilsētas rotājumi un adventes vainagi no čili pipariem

Nepatika

  • Centrālā plaza aizstādīta ar kokiem.

Interesanti

  • Viņi cenšas atdzimdināt čili piparu kultūru. Tas šķiet tik dīvaini.
  • Redzēju kaut ko dīvainu no čili un spalvām izgatavotu, līdzīgu amuletam.
  • Vietējie, ar kuriem runājām, saprata angļu valodu, bet savā starpā pārsvarā runāja spāniski.

 

Albuquerque

Vienkārši izbraucām cauri pa trasi un neko daudz no pilsētas neredzējām, tikai gaismas un pilsētas siluetus. Nekas īpaši neieintriģēja, kaut gan pieļauju, ka, ja kādreiz atgriežamies Jaunmeksikā, Albukerki apmeklēt laikam tomēr vajadzētu. Bet tas jau būs citā dzīvē. Šobrīd visas mūsu domas bija pie Gallopas, līdz kurai bija vēl kādas četras stundas braukšanas pa nakti, kas Amerikā nav patīkamākais braukšanas laiks.

- Сэры! - говорил он перед отъездом. - Путешествие по американским дорогам - вещь серьезная и опасная.
- Но ведь американские дороги лучшие в мире! -возражали мы.
- Да, да, да, мистеры, именно поэтому они самые опасные. Но, но, не возражайте мне. Вы просто не хотите понять. Чем лучше дороги, тем с большей скоростью едут автомобили. Нет, нет, нет, сэры! Это очень, о-очень опасно. Нужно точно условиться - с наступлением вечера мы берем ночлег. И - кончено. Финишд!
Так именно мы и условились поступать.

 

Gallup

Город Галлоп дал нам очень много для понимания Америки. Собственно, этот город совсем не отличался от других маленьких городков, и задача писателя сильно облегчается, так как внешность городка можно не описывать. Какой-нибудь старый галлопчанин, уехавший на два-три года, едва ли узнал бы свой родной город, так как нет ни одной приметы, по которой он мог бы его узнать. «Какой город?» – спросил бы он, высунувшись из автомобиля. И только узнав, что он действительно в Галлопе, а не в Спрингфильде или Женеве, принялся бы целовать родную землю (асфальт). Именно этим вот отсутствием оригинальности и замечателен город Галлоп.

Iļfa un Petrova vārdnīcā vārds ‘Gallopa’ nozīmēja ‘maza, garlaicīga pilsētele’. Šajā vārdā viņi lamāja katru pilsētu, kura tiem likās neinteresanta un varētu būt, ka šis ir viens no visbiežāk sastopamajiem vārdiem viņu grāmatā. Mums bija izvēle – braukt caur Navaho rezervātu vai doties uz Gallopu, kura atrodas uz trases, praktiski uz pašas rezervāta robežas, bet tomēr ārpus tā. Autori bija mūs tik ļoti ieintriģējuši, ka mēs bez vilcināšanās nolēmām sekot tiem pa pēdām un izbraucām uz bijušās 66. trases.

Mēs iebraucām Gallopā naktī un uzreiz devāmies uz moteli, kurā izstrādājām tējas vārīšanas amerikāņu hosteļos metodoloģiju, kuru vēlāk izmantojām gandrīz visos nākamajos moteļos. Amerikāņi dzer kafiju (kaut gan kafijas cienītāji apgalvo, ka tā ir tik ļoti slikta kafija, ka labāk viņi to nedzertu), bet savu attieksmi pret tēju viņi nodemonstrēja 1773. gada 16. decembrī Bostonas ostā un kopš tā laika savu viedokli nav mainījuši. Ja ir pieejama tēja, tas ir kāds drausmīgs Liptons un tikai aukstā veidā. Tikt pie karstas tējas dažreiz ir pat grūtāk, kā Spānijā. Bez kafijas automāta katrā numuriņā obligāti ir arī mikroviļņu krāsniņa un sterilas, maisiņā iepakotas plastmasas glāzītes. Man bija gandrīz netīšām somā dažas tējas paciņas, kuras mēs ielikām glāzēs, uzlējām virsū krāna ūdeni, iebērām kafijas krējuma pulveri un ielikām mikroviļņu krāsniņā. Tējas maisījums no vienas no glāzēm pilnā sastāvā teleportējās no glāzes uz mikroviļņu krāsniņas paliktni un tējas maisiņš bija pušu. Otrā glāze izdzīvoja un tējas maisījums no tās pat bija dzerams. Turpmākajos vakaros izdevās atstrādāt tehnoloģiju teju līdz pilnībai. Hosteļa apkalpojošais personāls bija ļoti vienaldzīga indiāniete, kas norādīja, ka vienīgais, ko te darīt ir nakstsklubs. Un viņiem esot Ūbers. Istaba bija sliktākā brauciena laikā, maza, ar segā izdedzinātu cigaretes caurumu un salauztu skapīti.

 

22.12.2018. Sestdiena
Проснувшись в кэмпе и выехав на улицу, мы увидели город Галлоп во всем блеске его газолиновых колонок, аптек, пустых тротуаров и забитых автомобилями мостовых.

Gallopu devāmies apskatīt 7 no rīta un tieši kā raksta autori, Gallopa bija tukša, vien reklāmas, tukši trotuāri un gar to malām novietotas mašīnas. Lēnā garā cauri pilsētai izbrauca policijas mašīna. Policists izrādījās indiānis. Šinī brīdī mēs jau zinājām, ka vairums pilsētas iedzīvotāju ir indiāņi, visi apskates objekti ir saistīti ar indiāņu kultūru, pilsēta dzīvo no ienākumiem, ko gūst tirgojot indiāņu mākslas darbus tūristiem, kuri gan šeit parādās ne īpaši bieži. Vienīgais iemesls, kāpēc šī pilsēta joprojām nav bankrotējusi, manuprāt, ir tas, ka tā atrodas uz bijušās 66. trases, pa kuru svētceļojumā dodas visi amerikāniskās romantikas cienītāji. Jāsaka, ka mēs bijām labākās domās par Gallopu, kā mūsu priekšgājēji, taču jāpiekrīt arī, ka ne ar kādu īpašu unikalitāti pilsēta neizcēlās.

 

Arizona

А на вопрос: “Где мы сейчас?” - есть точный, даже несколько торжественный ответ:
“Покидаете Нью-Мексико. Въезжаете в Аризону”.
Звучит это так, как будто вы покидаете землю и въезжаете на небо.

Arizona ceļojuma laikā kļuva par mūsu mīļāko štatu. Man gan ļoti patika arī Jaunmeksika, Juta bija jauka, bet tai vajadzētu vairāk laika, Nevadā arī būtu vēl jāpaceļo, Kalifornijā ir pārāk daudz cilvēku. Arizona izrādījās lieliska. Pirmais, ko redzi, iebraucot Arizonā, ir navaho vārds it visur. Un tuksnesis un kalni. Un no horizonta līdz horizontam stiepjas nebeidzami divstāvīgi kravas vilcienu sastāvi, kurus nez cik jūdzes garus velk pa divām – trim lokomotīvēm. Kravas dodas uz Kaliforniju. Arizona mums saistās tikai un vienīgi ar tuksnesi. Mums ar Regitu tā saistās arī ar Emira Kusturicas filmu Arizona dream… arī par tuksnesi..

Bet pats tuksnesis ir ļoti atšķirīgs. Mēs devāmies meklēt tuksnesi un domājām, ka tas nebūs viegli izdarāms, taču izrādījās, ka tuksnesis ne tikai nav grūti atrodams, tas ir visai neizbēgams. Un ļoti romantisks. Skaidrs, ka visa romantika beigtos, ja iebrauktu kaut kur dziļumā un beigtos degviela, bez ēdiena un ūdens. Šajā sezonā tuksnesis ir gandrīz draudzīgs, ir kādi 18 – 20 grādi, ļoti komfortabli. Bet augustā šeit nonākt būtu pavisam citādāk.

Braucot arvien dziļāk un ceļoties arvien aukstāk kalnos, vienā brīdī ainava pamainījās tik strauji, ka mēs pat nepamanījām, kurā brīdī tas notika.

Paspējām pajokot par kādu zīmi, uz kuras bija teikts, ka šeit atrodas kāds nacionālais meža parks, bet tuksnešainajās smiltīs auga vien pāris tuksneša krūmi, kad pēkšņi mūsu acu priekšā pavērās biezs augstu egļu mežs. Pārsteigums, pārsteigums. Atlikušo dienas daļu līdz pat tumsai braucām pa mežainiem kalniem un no tuksneša vairāk nebija ne miņas. Par sava veida robežšķirtni kalpo pilsēta Flagstafa.

Jāsaka paldies Regitas draudzenei ko Kopenhāgenas laikiem, kura pati dzīvo Fīniksā un ieteica mums apmeklēt Sedonu un pamesto Heromes pilsētu. Pilsētas lielā mērā bija vilšanās, sevišķi – pēdējā, taču pats ceļš uz tām bija tā vērts lai to mērotu. Jau pierastā tuksneša vietā nāca bagātīgiem mežiem noaugušas kalnu nogāzes. Ceļš veda arvien augstāk un augstāk kalnos, kļūstot arvien stāvāks un stāvāks, līkumotāks un līkumotāks un atļautais ātrums tik pat strauji samazinājās. Braukšana vietām bija visai mokoša un ļoti ātri izsūca spēkus, taču absolūti bija ainavu vērta.

Kad Arizonā redzēti gan tuksneši, gan kalni, gan meži, paliek vēl kanjoni un pazīstamākais no tiem – Lielais Kanjons. Brauciens gar to aizņēma nelielu mūžību, bet arī skati izrādījās ļoti grandiozi.

 

Laika līnija

1150 – tiek dibināts Oraibi ciems, vecākā nepārtraukti apdzīvotā vieta Savienotajās Valstīts

1539 – Arizonas teritoriju apmeklē pirmais eiropietis – spāņu priesteris Markoss de Nica

1752 – Tubac tiek dibināta pirmā pastāvīgā eiropiešu apmetne

1775 – spāņi dibina nocietinātu pilsētu (presidio) Tuscon

1848 – pēc uzvaras Meksikas-Amerikas karā Savienotās valstis iegūst savā īpašumā lielāko daļu no Arizonas teritorijas (tobrīd Jaunmeksikas teritorija)

1853 – ASV iegādājas Arizonas dienvidu daļu (Gadsden Purchase)

1863 – navaho indiāņi tiek padzīti no savām zemēm un spiesti pārvākties uz rezervātu Jaunmeksikā (The Long Walk)

1863 – tiek iezīmēta Arizonas teritorija

1886 – padodas apaču virsaitis Džeronimo

1889 – Fēniksa kļūst par teritorijas galvaspilsētu

1912 – Arizona kļūst par 48. ASV štatu

1919 – tiek dibināts Lielā Kanjona Nacionālais Parks

 

Patika

  • Krāsotais tuksnesis.
  • Pārakmeņojušies koki.
  • ‘Zaļie’ kalni.

Nepatika

  • Indiāņu veikali. Drīzāk būtu jābūt pie interesanti, bet ja pavisam atklāti, kopumā tas viss izskatījās visai nožēlojami.

Interesanti

  • Divstāvīgi kravas vilcieni, kurus velk pa divām trim lokomotīvēm. Priekšu dažas reizes sanāca redzēt, bet asti neredzējām, šķiet, ne reizi. Tāpēc nojausmas par reālo garumu nav nekādas.

 

Indiāņi

Американцы даже немножко гордятся своими индейцами. Так гордится директор зоопарка редким экземпляром старого льва. Гордый зверь очень стар и уже не опасен, когти его притупились, зубы выпали. Но шкура его прекрасна.
(..) а пустыня индейцев навахо все еще лежала позади внизу, последний бесплодный приют чистокровных, стопроцентных американцев, вся беда которых заключается в том, что у них красная кожа и что они способны не к торговле, а к рисованию и к воинственным, но безопасным танцам.

Šobrīd pasaulē dzīvo ap pieciem miljoniem Ziemeļamerikas indiāņu. 22% no tiem dzīvo rezervātos. 1830. gada 28. maijā Endrjū Džeksons (par viņu es nedaudz minēju stāstā par Nešvilu) parakstīja Indiāņu pārvietošanas (Indian Removal) aktu. Šis likums deva prezidentam tiesības ‘aicināt’ dienvidu ciltis uz rietumiem no Misisipi upes pamest savas teritorijas.

Valsts izdalīja zemes nost no apdzīvotajām, lauksaimniecības un citādi vērtīgām zemēm, kur šie indiāņi bija spiesti apmesties.

Rezervātus pārvalda paši indiāņi. Viņiem ir savi likumi, policija, tiesu sistēma, u.c. Uz rezervātiem neattiecas štatu likumi, bet attiecas federālie.

Šobrīd ASV ir aptuveni 326 indiāņu rezervāti un 566 indiāņu ciltis. Lieli rezervāti ir Kalifornijā, Arizonā, Nevadā, Jutā un Jaunmeksikā. Kopā rezervātos dzīvo ap miljonu indiāņu. Lielākais ir Navaho rezervāts.

Lielākoties, rezervātos dzīvo visai nabadzīgi cilvēki. Ir augsti bezdarba līmeņi, slikti dzīves apstākļi, problēmas ar narkotiku lietošanu. Tā kā uz rezervātiem neattiecas štatu likumi, vairums no kazino ASV atrodas indiāņu rezervātos.

Jā, Arizona tradicionāli tiek saistīta ar navaho indiāņiem. Vispār jau dažādu indiāņu cilšu un grupu ir vairāki simti, mēs zinām pārsvarā tās, kuras aprakstītas literatūrā vai kino. Un tās, kuras kaut kādā veidā ‘paspēja izcelties’. Mēs visi esam dzirdējuši vai lasījuši par skalpu medniekiem, nebeidzamo cīņu starp indiāņiem un baltajiem ‘kovbojiem’, bet maz kurš zina, ka vairums indiāņu tautu bija ļoti miermīlīgas un diezgan klusi pacieta balto patvaļu viņu senču zemēs. Vairums no ASV dienvidrietumos mītošajām ciltīm bija vācēji, kuri lielākoties pārtika no ogām, sēnēm, riekstiem un citām dabas veltēm. Un galīgi nebija gatavi karošanai. Jā, bija precedenti, kad pret pārlieku uzstājīgiem draugiem uz palikšanu, kuri beigās palūdza saimniekus pamest viņus vienus un iet projām, tika pacelti ieroči, bet tādu nemaz nav tik daudz.

Nedaudz citādāki bija šeit dzīvojošie apači. Tā bija kareivīga tauta un pavicināt dūres nekautrējās, iespējams tāpēc šis vārds ir pazīstams arī pie mums. Ir plaši pazīstams apaču karavadoņa Džeronimo vārds (es pats studiju laikā Džeronimo biju sastapis Rīgas psihoneiroloģiskajā slimnīcā). Tad nu apači karoja gan amerikāņiem, gan ar meksikāņiem. Apaču – ASV karš ilga no 1849. līdz 1924. gadam kā atbilde uz Meksikas teritoriju pāriešanu ASV īpašumā un tam sekojošo balto cilvēku ienākšanu indiāņu zemēs un aicinājumu vākties pie velna un ļaut baltajam cilvēkam audzēt labību un ganīt lopus.

Iļfs un Petrovs rakstīja, ka indiāņi galīgi neprot tirgoties, aprakstot gadījumu, kad kāds turīgs indiānis nolēmis tirgoties. Aizbraucis uz pilsētu, iepircis lielu kravu dažnedažādu preču un sācis tirgot. Drīz vien kāds pamanījis, ka cenas ir pārsteidzoši zemas un sācis interesēties. Izrādījies, ka indiānis tirgo preces par to pašu cenu, par kuru ir nopircis pilsētā. Kāds baltais sācis mācīt, ka tā lietas nedarās un viņš taču tērē naudu un laiku, lai mērotu garo ceļu, pārdotu, un vajadzīgs taču arī kapitāls, lai iegādātos jaunas preces un arī nopelnīt kaut ko vajag. Ir jāliek uzcenojums. Indiānis uzklausījis, bet sapratis par ko ir runa ar nicinājumu atbildējis, ka tad tā būs zagšana.

Šodien indiāņi tirgojas. Nevar teikt, ka visi, bet tādu ir ļoti, ļoti daudz. To mēs redzējām jau Jaunmeksikā, tas bija vērojams arī Arizonā. Pirmā lieta, ko ieraudzījām iebraucot Arizonā bija bilbordi – reklāmas plakāti ceļa malās. Līdz šim, iespējams, ka kaut kur kādu redzējām Kolorado vai Jaunmeksikā, taču ja arī tā, tiek bija tik neuzstājīgi, ka īpaši nepamanījām. Šeit bilbordus nepamanīt nevarēja. Tie visi kā viens bija spilgtās krāsās un vēstīja par navaho indiāņu tirdzniecības vietām trases malās. Pirmā reklāma bija veltīta mazītiņam veikaliņam, pie kura izbraucām tikai pēc 33 jūdzēm. Bet visas šīs 33 jūdzes mums ik pa pusjūdzei ar bilbordu sērijām atgādināja, ka priekšā būs Indian village vai kas tāds.

Viss raibs, no finiera sanagloti tradicionālie vigvami, kuri galīgi nav raksturīgi šeit mītošajiem indiāņiem. Tiek piepildīti visi vienkāršu balto cilvēku stereotipi par indiāņiem, apelēts pie romantiskajām jūtām. Bet viss ir mākslīgs. Indiāņi pārdod indiānismu, kā latgalieši savu keramiku. Bet keramikas gadījumā tā, vismaz daļēji, ir tradicionāla. Indiāņu stereotipi tiek ekspluatēti daudz par daudz.

Sākumā apsvēru domu aizbraukt uz kādu no indiāņu ciemiem, taču ļoti drīz šo domu atmetu. Priekš kam braukt un skatīties teātri? Ja Iļfa un Petrova laikā vēl bija saglabājušās dažas kaut cik autentiskas vietas, tad šodien ir palikušas tikai tūrisma vietas ar plastmasas ērgļa spalvām un sintētiskiem sapņu ķērājiem. Indiāņi vairāk nedzīvo pirmatnējā iekārtā. Tas ir jāsaprot. Vairums no lietām, kuras viņi dara vai nu vispār neattiecas uz konkrēto tautu, vai vispār uz indiāņiem kā tādiem, vai arī jau sen nav aktuāls un tā vai citādi tiek darīts priekš tūristiem.

Kaut kā tā, gribēju vienīgi piebilst, ka Ziemeļamerikas indiāņiem ir smuki vīrieši un bērni.

 

Petrified Forest


Мы въезжали в огороженный колючей проволокой заповедник окаменевшего леса. Сперва мы не заметили ничего особенного, но вглядевшись попристальнее, увидели, что в песке и щебне торчат пни и лежат стволы деревьев. Подойдя поближе, мы рассмотрели, что и щебень представлял собою мелкие частицы окаменевшего леса.
На этом месте несколько десятков миллионов лет тому назад рос лес. Не так давно лес этот нашли в виде поваленных окаменевших стволов. Это поразительное зрелище - посреди пустыни в великой тишине лежат стволы деревьев, сохранившие внешность самых обыкновенных древесных стволов красно-коричневого цвета. Миллионы лет шел процесс замены частиц дерева частицами соли, извести, железа. Деревья приобрели твердость мрамора.
(..) Заповедник окаменевшего леса тщательно охраняется, с собою нельзя брать ни одной песчинки. Но только мы выбрались за пределы заповедника, как увидели газолиновую станцию, обнесенную забором из наваленных кое-как окаменевших деревьев. Тут же шла бойкая торговля кусочками дерева по пятнадцати центов и выше. Какой-то кустарь-одиночка с мотором (гудевшим на всю пустыню) лихорадочно выделывал сувениры - брошки и браслеты, пилил, точил и полировал. Стоило ли лежать столько миллионов лет, чтобы превратиться в некрасивую брошку с надписью: “На добрую память”.
Мы уложили в автомобиль несколько кусочков дерева и, живо представляя себе, как в скором времени они поедут в чемоданах через океан, двинулись в путь.

Pārakmeņojušos mežu es gribēju krietni vairāk, kā uz Kanjonu (uz kuru, ja pavisam atklāti, īpaši negribēju) un jau biju samierinājies, ka netiksim, kad taisījāmies sākumā braukt uz Las Vegasu un no tās uz Lielo Kanjonu. Par laimi mūsu plāni mainījās. Mūsu plāni mainījās, bet izrādījās, ka ASV valdība grib sabojāt mūsu plānus.

Mēs iebraucām pārakmeņojušā mežā no rīta. Ja neskaitām vairākas īsās apstāšanās vai cilpas pie indiāņu tirdzniecības vietām, šī bija mūsu pirmā šīsdienas pietura.

Mēs jau braucām klāt barjerai un vilkām laukā maku, lai maksātu 35€ par iebraukšanu, kad kāds vīrietis pikapā no Kalifornijas pabrauca mums priekšā un pa logu nobļāvās, ka mežs ir slēgts. Viņš esot atbraucis no pašas Kalifornijas (atkarībā no vietas – ap 1000 jūdzēm vismaz), lai redzētu dīvaino mežu, bet mežs, redziet, ir ciet, jo valdība nestrādā. Mēs neko nesapratām, bet nolēmām aiziet uz veikalu un visu noskaidrot, ko arī izdarījām. Izrādījās, ka jā, nestrādā. Un arī pēc stundas vai divām nestrādās. Pavisam ciet. Valdība nevarēja vienoties celt vai necelt lielo Trampa sienu un aizvērās. Aizvērās valdība un vairāk nav, kas piešķir līdzekļus parku uzturēšanai. Tāpēc parki ir spiesti vērties ciet vai meklēt finansējumu citur. Formāli visi nacionālie parki pieder valstij un bez valsts strādāt nevar. Beidzot kļuva skaidrs, ko nozīmēja neskaitāmās zīmes ‘Lielais kanjons ir atvērts’.

Veikaliņā mēs sapirkām čupu akmeņu par daudz naudiņām un uzzinājām, ka ir kāds cits veikaliņš 30 kilometros no šejienes, kuriem ir lielāks piedāvājums un tas tāpat mums ir pa ceļam.

 

Holbrook

Devāmies ceļā, un, braucot cauri pilsētai, kurā atradās meklētā bode, sapratām, ka esam izdarījuši muļķību, tērējot naudu uz akmeņiem. Šeit tiem bija nokaisītas ielas. Pagalmos bija kok-akmeņu bruģis, gar brauktuves malām bija pelnu trauki no šiem pašiem drausmīgi vērtīgajiem kokiem.

Kad piebraucām pie bodes, izrādījās, ka, pirmkārt, tai ir neliela supermārketa izmēri, otrkārt, milzīga, nožogota teritorija ar kokiem visdažādākajos izmēros un veseluma pakāpēs. Veikalā bez kok-akmeņiem bija arī milzīga fosiliju un citu minerālu izvēle.

Mēs tur nobijām ilgāk, kā vienā-otrā muzejā un izgājām laukā ar vēl vienu akmeņu maisu.

Bet skatīties uz tādu fenomenu veikalā tomēr nav košerīgi, tāpēc Regita sāka meklēt, kur vēl var apskatīt šos kokus. Un izrādījās, ka ne īpaši tālu ir pilsēta un ja no šīs pilsētas doties uz tuksnesi, ir izredzes atrast kokus. Lieliski!

Braucam!

 

Joseph City

Pilsēta mūs sagaidīja ar sociālu drāmu. Blakus visai turīgām mājām bija treileru rajons un treileros dzīvoja emocionāli, bet, šķiet, ne īpaši bagāti un kārtību mīloši cilvēki.

Sanāca vērot kādu emocionālu drāmu, kad kopā ar vīrieti uz ielas tiek mestas mantas. Skaisti. Bet kur lai šeit atrod tuksnesi? Nolēmām, ka ja labajā pusē mums ir šoseja, tātad jāmēģina braukt pa kreisi. Izvēlējāmies kārtējo krustojumu un griezāmies pa kreisi. Un trāpījām precīzi tuksnesī.

 

Painted Desert


Мы проезжали “painted desert” - “окрашенную пустыню”. До самого горизонта, подобно штормовому океану, волны которого внезапно окаменели, тянулись гладкие песчаные холмы. Они налезали друг на друга, образовывали гребни и жирные круглые складки. Они были чудесно и ярко раскрашены природой в синий, розовый, красно-коричневый и палевый цвета. Тона были ослепительно чисты.
Слово “пустыня” часто употребляют как символ однообразия. Американская пустыня необычайно разнообразна. Через каждые два-три часа внешность пустыни изменялась. Пошли холмы и скалы, имеющие форму пирамид, башен, лежащих слонов, допотопных ящеров.

Iebraucot tuksnesī mūs sveicināja zīme, kura vēstīja, ka tālāk dodamies uz savu pašu risku, ka par mums neviens neatbild, ceļš netiek uzturēts un ne vienmēr ir piemērots braukšanai, zīme vēstīja “Primitive road”.

Labi, pa grants ceļiem mums sanāk braukt regulāri mājās, tāpēc nobiedēt mūs nevar. Devāmies uz priekšu. Kādā vietā ganījās vērši, šķiet, Melnie angusi, kovboji uz mums skatījās ar zināmu aizdomu, bet neko neteica un stādināt necentās.

Braucām tālāk, un kādā brīdī, kad neizturējām skaistumu un apstājāmies nobildēt dažus kadrus, mums garām pabrauca, šķiet, tādi paši nevietējie, kā mēs. Viņi bija ar džipu, tāpēc kādā brīdī no ceļa nogriezās tuksnesī. Mēs šādas vaļības atļauties nevarējām. Vēl brīdi braukuši, atkal apstājāmies nobildēt Krāsotā tuksneša klintis, kad izrādījās, ka akmeņi mums visapkārt ir koks.

Atradām arī dažus lielākus stumbrus un centāmies noturēties, bet tik un tā sākām bāzt kabatās. Starp citu, koku izvest no tuksneša aizliegts tikai nacionālā parka teritorijā, visur citur tie ir parasti akmeņi. Vēlāk, atgriežoties Bostonā gan par pārsteigumu izrādījās, ka neko daudz mēs nesavācām.

Tuksnesis bija patiešām skaists un gribētos pavadīt tajā dažas dienas. Tas būtu bijis daudz jaukāk, kā pavadīt dažas dienas, teiksim, Los Andželosā.

Kādā brīdī nolēmām, ka jāgriežas atpakaļ. Kartes arī rādīja, ka jau tur, kur šobrīd esam, ceļa nav, nemaz nerunājot par tālāku braukšanu.

Atpakaļceļā vērši nolēma, ka mums ir jāpaliek tuksnesī. Izgāja uz ceļa un nelaida mūs garām. Kādu laiku pastāvējām, tad pataurējām, tad pabraucām atpakaļ un centāmies panākt, ka vērši zaudē interesi par mums. Pēdējais nostrādāja, un, kad viens nogāja no ceļa, otrs tikai taisījās iziet, strauji uzņemot ātrumu izdevās pabraukt garām.

Sajutāmies tuksnesi redzējuši un devāmies uz Sedonu.

 

Meteor Crater

Pa ceļam uz Sedonu mūs sāka vilināt šur un tur redzamās norādes uz Meteorīta krāteri. Sākumā gribēju ignorēt, bet Regita nepiekrita. Pie vienas no norādēm nobraucām no trases un devāmies, kur bultas rāda, bet drīz vien izrādījās, ka esam iebraukuši strupceļā. Bultas veda strupceļā. Griezāmies un braucām atpakaļ. Nākamajā reizē paveicās un pēc desmit jūdzēm mums bija solīts skatīt vaigā šo ģeoloģisko (ja vien astronomiska ķermeņa ietekmi var saukt par ģeoloģiju) brīnumu. Ceļš bija jautrs gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ik pa brīdim parādījās kāds asprātīgs plakāts, piemēram, ātruma ierobežojums meteorītiem [kaut kāds astronomisks cipars] mph, mašīnām 50mph.

Tuvojoties redzējām episku skatu, kā pretgaismā cilvēku rinda iet pa kalnu grēdu. Nedaudz atgādināja sen apnikušo evolūcijas ilustrāciju.

Jau tanī brīdī kļuva skaidrs, ka pasākums ir maksas un, nav izslēgts, ka lēti tas nebūs. Lai tiktu uz krāteri jūdzes diametrā ir jāieiet ēkā, jānopērk biļete un tad izlaiž otrā galā. Tad nu no turienes var iet un skatīties uz krāteri. Es šobrīd no galvas neatceros, kāda bija summa, bet mums uz diviem šis prieks izmaksātu vairāk, kā Pārakmeņojušā meža vai Lielā Kanjona apmeklējums. Protams, ka mēs nemaksājām un devāmies projām. Skats no turienes gan bija tīri iespaidīgs.

 

Flagstaff

Studentu pilsētiņa. Los Andželosā iepazināmies ar meiteni no Vācijas, kura šeit studēja. Jāsaka, ka Flagstafai mēs divreiz braucām cauri, taču to tā arī nepamanījām.

Laikam jau nebija īpaši milzīga.

 

Sedona

Sedonu mums noraksturoja kā dārgu kūrorta pilsētu ar zīlniekiem, kristāliem un kalnu ekskursijām. Bijām domājuši pahaikot, taču takas sākumam pabraucām garām. Bija piedāvājums ar džipu izvizināties pa klintīm vai nofraktēt helikopteri un vēl vairāk iedziļināties burvīgajā ainavā. Bet izrādījās, ka kā helikoptera lidojuma, tā džipu tūres speciālās cenas piedāvājums uz latviešiem neattiecas. “Atvainojiet, sak, jums jāmaksā pilna cena. Nedaudz dārgāk sanāks, tikai x5”.

Sedona atrodas skaistā vietā, bet kā pilsēta, vismaz man, galīgi nebija interesanta. Klintis, kas to ieskauj gan.

Izrādījās, ka paēst mēs arī šeit īsti nevaram atļauties. Regitai tomēr izdevās atrast kaut kādus mega dārgus un negaršīgus kartupeļus frī, bet mēs devāmies tālāk ceļā uz Heromi, kur nebūs tik daudz tautas, viss būs pamests un mēs tiksim pie spocīgām pamesta kalnrūpniecības ciema un šahtu bildēm.

 

Jerome

Ceļš bija smags, visu laiku pa serpentīniem. Jau uz Sedonu bija nedaudz smagi braukt, bet šeit, iespējams, izpaudās nogurums, bet braukšana kļuva nepanesama. Mulsināja salīdzinoši lielā transporta plūsma, jo pēc kartes neizskatījās, ka apkārtnē kaut kas īpaši varētu būt.