Līdzīgi, kā pāri upei no Igaunijas Narvas ir Krievijas Ivan Gorod, pāri upei no Amerikas Detroitas ir Kanādas Vindzora.
Starp valstīm ir bezvīzu režīms, bet nekas līdzīgs Šengenai šeit nav.
Tu nevari pāriet pāri robežai bez robežkontroles, tas ir nelegāli.
Starp Detroitu un Vindzoru ir tilts un tunelis.
Auto braucēji var izvēlēties, bet tiem, kas ceļo ar sabiedrisko transportu, ir jābrauc ar Tuneļa autobusu, kuram ir ļoti īss maršruts, burtiski – no tuneļa viena gala uz tuneļa otru galu.
Kājām robežu pāriet šeit nekur nevar. Mēs devāmies ar autobusu.
Tātad, sabiedriskais transports. Mēs neesam sastapušies ar sliktāku sabiedrisko transportu, kā Amerikā. Sabiedriskais transports ir priekš zemākajām sabiedrības šķirām un tā tas arī funkcionē. Reti kad kaut kas ir laikā, bieži vien ļoti zemas kvalitātes, par autobusu biļetēm var norēķināties tikai skaidrā naudā. Kopumā – ne īpaši spīdoši.
Ja kaut kur, teiksim, Bosnijā, viss ir ne īpaši augstas kvalitātes un tas ir skaidrs, valsts pati par sevi ir visai nabadzīga un joprojām nav līdz galam atkopusies no kara, bet tur var rēķināties ar to, ka ja ir biļetes uz autobusu un ir jānokļūst no punkta A punktā B, beigās arī nokļūsi. Amerikā laiku nevar plānot, jo sabiedriskais transports neiet laikā, stāv sastrēgumos (jā, arī metro), ar auto arī jāstāv sastrēgumos. Starppilsētu braucienos jau esam sapratuši, ka sešu stundu kavēšanās ir norma un ar to ir jārēķinās.
Tad nu lūk, bija cerība, ka Kanādā būs citādāk. Tuneļa autobuss ir kanādiešu. Mēs nokavējām vienu autobusu, līdz nākamajam bija jāgaida pusstunda. Mēs nogaidījām pusstundu un autobuss pat nepiebremzējot galapieturā pabrauca mums garām un aizbrauca uz Kanādu tukšs.
Devāmies autoostā iekšā jautāt, kas īsti notika, uz ko saņēmām atbildi – jūs ne pietiekoši aktīvi izrādījāt savu gatavību braukt, bija jāmāj ar rokām, ja šoferis tāpat neredz, jāiziet uz ceļa.
Mēs zaudējām stundu, bet Kanādā tikām. Atpakaļceļā autobuss, kurš iet reizi pusstundā, nokavēja… pusstundu.
Un vietējie nekādu īpašu satraukumu vai neapmierinātību neizrādīja. Tātad tā ir norma. Ok. Pirmais mīnusiņš kanādiešiem, sabiedriskais transports, bet varbūt tālāk būs labāk?
Kanādiešus uzskata par draudzīgāko tautu, tai pat laikā ceļotāji nemīl šķērsot Kanādas robežu, jo lai paliktu draudzīgi, Kanādieši negrib savā valstī redzēt gluži katru.
Ir dzirdēts, ka robežsargi pat prasot telefonus, lai iepazītos ar to saturu, tāpēc iesaka telefonu uz robežas slēgt laukā un likt somā. Telefona pin kodu vai paroles ir tiesības robežsargiem nenosaukt [neatceros].
Uz ASV/Kanādas robežas parasti Kanādieši kratot un ASV neesot problēmu ar iekļūšanu valstī.
Mums bija līdzīgi. Kanādiešu pusē robežsargs mūs ilgi pratināja kas tādi, ko darām, uz kurieni konkrēti plānojam iet Vindzorā un ko darīt.
Apjautājās arī vai ievedam ieročus un vai ievedam marihuānu vai tās produktus. Interesanti, ka šis jautājums ir divas dienas pēc tam, kad Kanādā tiek legalizēta marihuāna rekreācijas nolūkiem.
Somas nepārbaudīja, bet jautāja kas mums somās.
Robežsargs bija ļoti nedraudzīgs, man pat angļi patīk, kuri taisa nepatikšanas tai pat laikā smaidot un izturoties ar cieņu. Kad devāmies atpakaļ ASV robežsargs pajautāja cik ilgi bijām Kanādā un vai kaut ko ievedam no turienes, saņēmis noliedzošas atbildes, ielaida valstī.
Izgājām laukā no robežkontroles punkta un momentā vīlāmies.
Galveno atšķirību starp ASV un Kanādu pat uzreiz nevar pamanīt.
Kanāda izmanto metrisko sistēmu un tā bija vienīgā lieta, ko mēs redzējām, kas šeit bija labāk, kā Amerikā.
Kopumā, Kanādas puse izskatījās viegli transformēta ASV.
Visi ceļotāji apgalvo, ka Kanāda ir ievērojami lieliskāka par ASV, bet es pieļauju, ka nevienā gadījumā runa nav par infrastruktūru vai sabiedrisko transportu.
Un, pirmais, kas mūs satiek Kanādā, ir kazino.
ASV ir strikti reglamentētas azartspēles un amerikāņi bieži brauc spēlēt uz Kanādu.
Detroitā gan arī ir kazino, bet, pieļauju, ka Caesars Palace ir nopietnāk.
Iegājām tūrisma centrā un pajautājām, ko šeit redzēt, mums paskaidroja, ka, patiesībā, redzēt ir visai daudz ko, bet ja jau mēs bez mašīnas un uz dabas parkiem šodien nebrauksim, tad pilsētā ir vecpilsēta, ko mēs varam apskatīt.
Ilgi nedomājot mēs piekritām un devāmies skatīties vecpilsētu.
Un tikai pa ceļam sapratām, ka, pag, pilsētai ir kādi 150, maksimums – 200 gadi, par kādu vecpilsētu ir runa?
Mēs gājām cauri arābu kvartālam, kurš neizskatījās īpaši draudzīgs – uzraksti arābu valodā, arābi paši, daudzas ēkas visai nolaistas.
Kad apskatījāmies kartē un konstatējām, ka mēs jau esam krietni iegājuši vēsturiskajā pilsētas daļā (kilometrus divus vai trīs no tagadējā centra), palūkojāmies apkārt, sapratām, ka sapratām pareizi.
Sapratām, ka vēsturiskais centrs no nevēsturiskā atšķiras tikai ar to, ka šeit ir nedaudz hipsterīgākas iestādes, un devāmies upes virzienā.
Ar šo vienu vienīgo ielu mums Kanādas bija pilnīgi pieticis un sapratām, ka šeit vairāk atrasties negribam, jādodas atpakaļ uz Detroitu, turklāt, ja mūs negribēja laist iekšā Kanādā, nav izslēgts, ka arī amerikāņi aizkavēs.
Un mums pēc divām stundām autobuss uz Čikāgu.
Izgājām pie upes un devāmies gar upes krastu uz autoostas pusi.
Skaidrs, ka Vindzora ir Detroitas eksklāvs.
Šeit, gar upi izvietotas smukās fasādes – Ševrolē un citas amerikāņu kompānijas.
Un skaidrs, ka pilsēta ir ievērojami cietusi no motorpilsētas sabrukuma.
Ar neapbruņotu aci ir redzams, ka pilsētu lielā mērā uztur kazino… un nedaudz rotārieši.
Kaut kādas industrijas pilsētā ir, ir arī universitāte, bet kopumā pilsēta izskatās visai nabadzīga.
Bet skumjākais ir tas, ka visas zīmēšanas uz trotuāriem un braucamās daļas, ceļazīmes uz duralumīnija profiliem, ceļazīmes tekstā, sliktais ceļu un trotuāru stāvoklis, memoriāli kur vajag un kur nevajag, reklāmas, kuras pilnībā nomāc arhitektūru, amatiergrafiti, kuri ir krietni labāk par mūsu tāgiem aizzīmētajām sienām un pieturām, bet tomēr bieži vien neizdaiļo pilsētu, bet tieši otrādi…
Viss ir kā Amerikā.
Vienīgās, kas uzlaboja mūsu omu, bija melnas, pūkainas vāveres.
Šajā ceļojumā Kanādā vairāk tikt, gan jau, nesanāks, bet kādreiz jāatbrauc uz Kanādu atsevišķi un jāpabrauc iekšzemē. Man ļoti gribas redzēt par ko ceļotāji tik ļoti mīl šo zemi. Man ir zināmas aizdomas par to, ka tā ir valsts ar vienu no zemākajiem iedzīvotāju blīvumiem. Par to patiešām būtu vērts mīlēt.