Pateicības diena, Vašingtona, Aleksandrija, Vilmingtona un Filadelfija (21.-25.11.2019)

21.11.2018, Trešdiena

Pateicības diena ar pīli

Mūsu pateicības diena sākās dienu pirms pateicības dienas. Mūsu ķīniešu saimniekspirms vairākām dienām aizbrauca uz Ķīnu, bet saimniecei izrādījās beigusies vīza, tāpēc viņa līdzi netika. Pie viņas bija atbraukusi meita un tā kā viņai nākamais aizlidošanas mēģinājums ar jauno vīzu izrādījās tieši Pateicības dienā, nolēma, ka jānosvin Pateicības diena. Mūsu ķīnieši neēd tītaru, viņiem tradicionāls putns ir pīle, tāpēc starp daudziem Amerikas ķīniešiem esot ieviesusies tradīcija šajā dienā ēst pīli. Tā nu mēs ar Regitu, saimniece (neirofiziologs), saimnieces meita (tūlīt pabeigs neirofizioloģijas studijas un dosies uz pihiatriju ar ievirzi gerantoloģijā) un kāds no ģimenes draugiem (arī kaut kas saistīts ar medicīnu, strādā pētniecībā).

Vakariņas sanāca jaukas, visai daudz uzzinājām par izglītības sistēmu ASV. Par to mums bija pilnīga nesaprašana, tagad vismaz kaut kāda nojauta un nojēga, kas tie par undergraduate, graduate, masters, Ph.D., kas ir koledža un residency kā tas viss strādā, cik maksā studijas, kā notiek uzņemšanas, eksāmeni, zinātniskie darbi un tā tālāk. Izstāstīja arī par to, kā darbojas veselības aprūpe, sevišķi – psihiatrijas jomā. Kļuva skaidrs, kāpēc pilni sabiedriskie transporti ir ar garīgi slimiem cilvēkiem un kāpēc ir tik daudz bezpajumtnieku. Īsumā – ja ir nauda, viss forši – ir pieejami augsti kvalificēti speciālisti, efektīvi medikamenti un tā. Ja naudas nav, vairums apdrošināšanu ar psihisko veselību neielaižas vai sedz kādus 10% no izmaksām (ņemot vērā, ka viena vidējas kvalifikācijas, ne īpaši pieprasīta psihiatra vizīte var izmaksāt sākot ar $500), ir sociālās programmas, kuras uzņemas segt kaut kādu daļu izmaksu, taču tur ir ļoti daudz birokrātijas un pilnus ārstēšanās izdevumus tāpat neviens nesegs.

Bet vakara nagla bija diskusija par Pateicības dienu. Saimnieces meita paziņoja:

  • Ķīnā mēs nesvinam pateicības dienu. Kad mēs iekarojam citas zemes, mēs to nesaucam par atklāšanu.

Regita visu salika pa plauktiņiem piebilstot:

  • Jā, būtu dīvaini, ja jūs svinētu Tibetas atklāšanu.

 

22.11.2018, Ceturtdiena

Pateicības diena ar tītaru

Pateicības dienā mēs bijām ielūgti uz vakariņām pie Regitas priekšnieka uz Ārlingtonu – nelielu pilsēteli kuru no Bostonas atdala Somervilla. Dabā pāreju starp pilsētām redzēt nav iespējams, pilsēta nevienā brīdī nebeidzas un neapsīkst, tāpēc būtībā, tā joprojām ir Bostona, kaut arī administratīvi pieder citai pašvaldībai.

Regitas priekšnieks ir indietis, kurš ir audzis Zambijā un ieguvis izglītību Kolumbijā. Sieva – latīņamerikāniete, bērni – meita skaista, dēls frīkains. Viss zolīdi. Bet, protams, ka visi ir amerikāņi, arī visi indiešu un latīņamerikas radi un Pateicības dienas svinības visai tradicionālas – ar tītaru, dzērveņu mērci, pateicības runām un neveiklību pie galda. Kopumā, bija ļoti interesanti. Vai gribētu atkārtot – visdrīzāk, ka nē. Šis bija klasisks Dinner party, kurš ir ideāli attēlots seriālā Curb Your Enthusiasm katru reizi, kad notiek vakariņas, t.i., visai bieži. Visai neveikls pasākums. Kaut gan, stipri jau netšķiras no mūsu ballītēm, kurās vienlaicīgi piedalās vairākas paaudzes, cilvēki, kuri nav īpaši labi pazīstami savā starpā un triecientempos tiek patērēts alkohols. Es esmu šādu pasākumu īpašs piekritējs un dzīves laikā esmu izstrādājis milzums stratēģiju, lai izvairītos no šādiem pasākumiem, vai vismaz maksimāli samazinātu tajos pavadāmo laiku. Viss bija ļoti jauki. Un divdesmit minūtes pēc tam, kad apsēdāmies apkārt galdam mums bija jādodas uz lidostu, lai lidotu uz Vašingtonu.

23.11.2018, Piektdiena

Silver Springs, MD

Mūsu vakars (jau pēc pusnakts gan) noslēdzās un rīts sākās Vašingtonas piepilsētā Silver Springs, kura atrodas Merīlendas (latviešu valodā laikam pareizāk būtu saukt ‘Māras zemes’) štatā.

Šeit mūs jauki uzņēma un izguldīja lietuvieši, kuri šeit atrodas tai pašā programmā, ar kuru esam ieradušies arī mēs. Viņi šeit ir ierīkojuši lietuviešu komūnu – divi lietuvieši dzīvo pie amerikāņu lietuvietes gados, kura ir aktīva Vašingtonas lietuviešu komūnas dalībniece. No puišu nostāstiem kļuva skaidrs, ka lietuviešu emigranti un ekspatrianti, un to komūnas ne ar ko diži neatšķiras no latviešu.

No rīta bija gabaliņš jāsoļo līdz metro un bija iespēja pabaudīt apkārtējo ainavu. Es varētu dzīvot tādā vietā. Ļoti jauks reljefs, daudz koku un zaļo zonu.

Privātmājas celtas samērā atšķirīgos stilos (kas nav īpaši raksturīgi citos amerikāņu privātmāju rajonos). Bija arī mājas, kuras arhitektūras stilu ziņā izskatījās pēc redzētajām Luiziānā.

Patīkama vide, kur aizbēgt no Lielās Politikas drudžainības un tūristu apsēstajiem vēstures un arhitektūras pieminekļiem.

Washington, D.C.

ASV sastāv no 50 štatiem, katram no kuriem ir visai lielas pašnoteikšanās tiesības, vietējā vara, likumdošana, un tā tālāk. Katrs no šiem štatiem ir kā valsts valstī, atšķirības dažreiz ir satriecošas. Mūsu, izaugušo pie televizoru ekrāniem, paaudzes apziņā ASV tēlu ir radījuši pārsvarā Kalifornijas un Ņujorkas štati, tāpēc, piemēram, nonākot vidienē vai ziemeļos rodas jautājums – tā arī ir Amerika? Atšķiras ne tikai izglītotības līmenis, bet dažkārt pat ceļu satiksmes noteikumi un valoda.

Vašingtona formāli nepieder nevienam no štatiem. Savulaik divi štati – Merīlenda un Virdžīnija ziedoja zemes neatkarīga rajona izveidei, kurā koncentrētos štatu ‘virsvara’. Merīlenda atdeva Džordžtaunu un Virdžīnija – Aleksandriju.

Karte godīgi nozagta no wikipēdijas

Džordžtauna šobrīd ir Vašingtonas vēsturiskais mikrorajons, uz kuru, diemžēl tikt nesanāca, taču pēc 55 gadiem Virdžīnijas daļa tika atgriezta un šodien Aleksandrija ir patstāvīga Vašingtonas satelītpilsēta. Tāpat, kā Ārlingtona, kura arī atradās Vašingtonas rajona kvadrātā un šobrīd ir atpakaļ Virdžīnijā. Aleksandriju mums sanāca apmeklēt un par to nedaudz pastāstīšu nedaudz tālāk.

Plāns godīgi nozagts internetā

Mūs jau Vašingtona interesē, ne tikai tās politiskās nozīmes dēļ, bet arī tās plānojums ir īpašs.

Karte godīgi nozagta no wikipēdijas

Šo skaistumu uzzīmēja, bet protams, francūzis – Pjērs L’Enfāns (Pierre Charles L’Enfant) – protams, ka Parīzes akadēmijas audzēknis.

Karte no E.N. Bacon 1967. gada grāmatas Design of Cities

Esot iedvesmojies no Versaļas dārziem. Tam mēs varam noticēt lūkojoties uz šo plānu. Centrā atrodas nacionālais Kapitolijs un no tā aiziet stari uz svarīgākajiem pilsētas punkti, starp stariem veidojas simetrisks režģis.

Plāns godīgi nozagts internetā

Pilsētas sirds – Mols tika vairākkārt pārplānots un ja 1901. gadā vēl izskatījās visai patīkams, šodien liek ļoti vilties.

Plāns godīgi nozagts internetā

Šobrīd tas ir atvērts transportam un palicis ļoti maz svinīguma.

Plāns godīgi nozagts internetā

Manā izpratnē – nenosargāja. Jaunais plāns tāds visai skumjš un pat ja kartē izskatās kaut cik jauki un svinīgi, dzīvē ir sajūta, ka esi nonācis lielpilsētas centrā. Pilsētas tēlu nedaudz paglābj tikai 1910. gada celtņu augstuma akts (Height of Buildings Act), kurš paredz, ka Vašingtonā neviena celtne nedrīkst pacelties augstāk par 27 metriem dzīvojamos rajonos un 40 metriem biznesa rajonā. Protams, ka ir izņēmumi, bet to nav daudz un pat Trampam ir jāsamierinās ar salīdzinoši pieticīga augstuma viesnīcu. Vašingtonā nav debesskrāpju un tā ir viena no nedaudzām lietām, kas to atšķir no citām pilsētām. Ja Čikāga būtu realizējusi savu 1909. gada plānu, tā būtu ievērojami krāšņāka un svinīgāka par Vašingtonu.

Starp citu, L’Enfāns ir apbedīts Ārlingtonā pašā kalna galotnē, no kurienes lieliski pārredzams Nacionālais Mols un daļa no Vašingtonas pilsētas. Mēs bijām gandrīz pie kapa vietas, nolēmām, ka tas ir galds, taču klāt netikām, jo pa zālājiem staigāt Ārlingtonā nedrīkst. Un vispār neko nedrīkst

Labi, atgriežamies pie mūsu piektdienas gaitām.

Metro navigācija izrādījās pavisam vienkārša un divās minūtēs noorientējāmies, kur mums ir jābrauc un ar ko. Problēmas radās, kad bija jāpērk biļetes. Eiropā arī daudz kur ir jāpērk biļetes pa zonām un uz katru pieturu ir cita cena, bet tā ir drausmīga sistēma un tai pašā manis ļoti mīlētajā Portugālē dažreiz pērkot metro biļeti sāk rasties suicidālas domas. Ar laiku pierod un tad, kad zini, ko meklē, ir ok, bet pirmās reizes ir smagas. Vašingtonā tas pats. Pērkot metro biļeti ir skaidri jāzina uz kurieni dosies.

Metro vagoni izrādījās plaši, šeit varētu rīkot ballītes, turklāt, kā Amerikā daudz kur pieņemts – izklāti ar kavrolīnu. Gandrīz mājīgi, ja nebūtu atkritumu. Paspēju nopriecāties arī par to, ka pieturu nosaukumi ierakstīti un  tiek izrunāti ļoti skaidri un saprotami, taču drīz vien nācās vilties. Izrādījās, ka ierunāti tikai paziņojumi par durvju aizvēršanos. Pieturu nosaukumus sauc mašīnists un tā kā Vašingtona ir ļoti melna, pārsvarā tie ir melnie no noteiktas kultūras, kuri runā ar noteiktiem akcentiem. Pie pieturu nosaukumiem (apdzīvotas vietas gandrīz vienmēr izrunājas citādāk, kā rakstās) nepieradusi auss saprast, ko saka mašīnists, nav spējīga.

Vašingtona, kā izrādās, vispār ir visai melna. Tas bija viens no galvenajiem pārsteigumiem par šo pilsētu. Šobrīd 47% ir melnie un 45% – baltie, 1970-tajos gados melnie bija 70%. Ja skatāmies kartē, kur redzama rasu izplatība, saprotam, ka baltie ir tikai centrālajā daļā, kur ir biznesa un diplomātiskais rajons, pārējā pilsēta visos virzienos ir melna.

Aizbraucām uz Union Station – centrālstaciju. Izrādījās visai iespaidīga, kaut arī ļoti lakoniska celtne.

Izgājuši laukā uzreiz ieraudzījām neoklasicisma celtnes ar jūgenda elementiem. Devāmies meklēt Kapitoliju, taču neko daudz meklēt nesanāca.

Kartē izskatījās patālu, taču dabā izrādījās teju tepat. Bija agrs un tūristu pūļu nebija, tikai viens ķīniešu bariņš, kas taisīja selfijus. Neizskatījās tā, kā mēs to bijām iedomājušies, tāpēc devāmies apkārt.

No otras puses izskatījās pareizi. Pretī atradās pievilcīga bibliotēka un klasicisma stilā būvēts tiesas nams, kas izskatījās pēc romiešu tempļa.

Noslēguši apli apkārt Kapitolijam nolēmāmies doties pa Nacionālo molu tālāk, bet saskārāmies ar sarežģījumiem.

Izrādījās, ka Nacionālais mols nav īsti domāts kājāmgājējiem. Tāpat kā Centrālparki Ņujorkā un Ņūorleānā, arī galvenais Vašingtonas lepnums – Nacionālais Mols tikai kartē bija zaļš, patiesībā, kā ‘brāļi’ Iļfs un Petrovs izteicās par Ņujorkas Centrālparku – tas bija parks priekš mašīnām.

Pavisam drīz bijām pie Nacionālās mākslas galerijas. Bija gandrīz stunda līdz atvēršanai, tāpēc vēl nedaudz pagājāmies pa Molu un izstaigājām Smitsona skulptūru parkus, kuri citu jaukumu vidū pārsteidza ar Rodēna un Arpa darbiem.

Pats muzejs atradās brutālisma ēkā, taču visai interesantā. Konusa vidū atradās aka, kuras vidū, bija apaļa strūklaka ar nobīdītu simetriju.

Tā kā bija mīnus grādi, strūklaka nedarbojās. Šeit bija otrs skulptūru dārzs. Bija arī šis tas visai jauks.

Novilkuši laiku devāmies atpakaļ uz Nacionālo galeriju. Tur jau bija neliels cilvēku pūlis.

Nacionālā galerija, līdzīgi, kā vairums Vašingtonas muzeju, ir pieejama bez maksas. Tāpēc šeit ir ievērojami mazāk tautas, kā, teiksim, Čikāgā vai Ņujorkā. Gaidīju kosmosu, bet bija vienkārši jauki. Es zināju, kādus darbus es šeit redzēšu un tos arī redzēju. Bez pārsteigumiem, bez izkliedzieniem ‘ak, Dievs, es negaidīju šeit redzēt ŠO!’, kā tas bija praktiski visos pārējos ASV apmeklētajos muzejos, ar vienīgo, iespējams, izņēmumu – Vūsterā. Vienkārši laba kolekcija bez rozīnītes. Iepriecināja tūristi, kuri stāvot ar muguru pret van Gogu jautāja sargiem, kur viņi var redzēt van Gogu. Man ļoti patīk šī mākslas muzeju apmeklētāju grupa, jo viņi pilda savu čeklistu (Amerikā to sauc par buketlistu, bet man tuvāks pirmais apzīmējums). Redzēt van Gogu – check!.

Pēc muzeja taisījāmies doties apskatīt Balto namu, memoriālus, un, ja paliks laiks – Ārlingtonu un pat ja pēc tam paliks laiks – Džordžtaunu. Visus mūsu plānus izjauca lietuvieši, pie kuriem nakšņojām. Viņi devās pusdienās un sauca mūs līdzi. Regitai ar Rasu vārds ‘ēdiens’ ir atslēgvārds, pēc kura viss pārējais kļūst mazsvarīgs. Pozitīvi izrādījās tas, ka pusdienot mēs devāmies uz Aleksandriju.

Alexandria, VA

Kā jau minēju augstāk, Aleksandrija savulaik bija Vašingtonas sastāvā, bet šobrīd ir atpakaļ Virdžīnijas štatā.

Pilsēta ir par kādiem 50 gadiem vecāka par Vašingtonu, bet, šķiet ir kalpojusi par buferzonu.

Un sava vasaras māju vietu. Ļoti šarmanta mazpilsēta.

Ar kaut ko atgādināja Kembridžu.

Un šeit mēs sapratām, ka ne tikai ASV lielās pilsētas visas ir identiskas. Arī ASV mazās, jaukās, romantiskās, vēsturiskās pilsēteles visas izskatās ļoti līdzīgas.

Tas, kas nedaudz pārsteidza, bija tas, ka galvenā iela saucas Kings street.

Neatceros, ka ASV būtu bijuši karaļi, vai vismaz kaut cik cienīga attieksme pret tādiem, bet nu labi.

Aleksandrijā aizgājām paēst kādā meksikāņu vietā.

Apskatījām pilsētas centru.

Centrālajā laukumā dejoja bērni un meitenes, kuras jau sasniegušas fertilo vecumu, taču legāli vēl neskaitās pieaugušas, taču koķetērija un burleska cienīga uzvedība palīdzēs tām nopelnīt miljonu [es zināju, ka Iļfu un Petrovu jālasa PĒC Amerikas, nevis tās laikā, tagad no viņu salīdzinājumiem vaļā tikt nevar, jo šo realitāti redzam it visur un viņu dzēlīgi sarkastiski trāpīgie salīdzinājumi arī pēc gandrīz simts gadiem joprojām ir aktuāli, kā nekad].

Tepat spēlēja kādi jaunieši – muzikanti.

Mēs devāmies uz mākslinieku torpēdu darbnīcu.

Pasaules karu laikā Aleksandrijā atradās torpēdu darbnīca.

Beidzoties kariem, samazinoties ražošanas apjomiem, attīstoties tehnoloģijām un militārajām ražošanām pārejot uz īpaši apsargātām militārajām rūpnīcām vajadzība pēc torpēdu rūpnīcas Vašingtonas pievārtē zuda.

Ēku nenojauca.

Pieļauju, ka daudzus gadus tā stāvēja tukša vai kalpoja par noliktavām, bet tad šeit ievācās mākslinieki.

Visa rūpnīca kļuva par mākslas telpu. Šeit ir rezidences, mākslas veikaliņi un tirdziņi, mākslinieku darbnīcas, dažādi prezentpakalpojumi – t-krekliņu, krūzīšu un citu sīkumu apdrukas un tamlīdzīgi pakalpojumi.

Jāatzīst, ka man personīgi, tas viss izskatījās ļoti popsīgi un garlaicīgi. Bija pāris interesanti momenti, bet tā māksla pārsvarā bija tāda ļoti prasta un uz vidējo patērētāju orientēta. Māksliniekiem arī gribas ēst.

Pabeiguši ar torpēdmākslas telpas apskati un pagājušies gar ostu devāmies atpakaļ uz mašīnu.

Tālāk mūsu ceļš veda uz Ārlingtonu.

Patīk

  • Mazpilsētas sajūta.
  • Pilsētas vēsturiskā gaisotne.
  • Pilsēta ir dzīva.

Nepatīk

  • Nespēju ieraudzīt tādu izteiktu personas individualitāti. Tāda pati, kā visas pārējās mazpilsētas. Tikai nedaudz vecāka un smukāka.

Interesanti

  • Interesants bijušās torpēdu rūpnīcas revitalizācijas risinājums.

Arlington National Cemetery, VA

Mums paveicās, ka viens no lietuviešiem tur nebija bijis un Vašingtonā vadīja savas pēdējās dienas pirms ceļojuma un atgriešanās mājās.

Tā nu laimīgas sagadīšanās rezultātā mums arī bija iespēja apmeklēt Ārlingtonu (jo pašiem, izrādās, tas nebūtu bijis izdarāms).

Ārlingtona ir atsevišķa pilsēta un rajons Virdžīnijas štatā.

T.i., tā nav daļa no Vašingtonas, kā man vienmēr bija licies. Ārlingtonas kapsēta ir pazīstama visā pasaulē.

Pazīstama, galvenokārt tāpēc, ka šeit Amerikāņi pēdējos pārsimtgadus, kopš Vašingtonas dibināšanas, apbedī karos kritušos zaldātus.

Tā kā Amerikāņi visu savu Savienoto Štatu vēsturi karo ar visādām mazajām valstiņām ta par banāniem, ta par naftu, ta vēl kaut ko, karu ir daudz un tajos arī laiku pa laikam kāds iet bojā. Nemaz nerunājot par abiem pasaules kariem, kuri paņēma vairumu no šeit dusošo zaldātu dzīvībām.

Uzkāpjot kalnā, kur atrodas bijušā konfederātu ģenerāļa Lī kādreizējā māja, kura šobrīd saucas vienkārši Ārlingtonas māja, mēs redzam kapus uz visām pusēm. Un vairumā virzienu tie turpinās tālāk, kā sneidzas skats. Starp citu, interesants ir stāsts, kāpēc kapsēta tika ierīkota tieši šeit. Viens no iemesliem esot bijusi tieši ģenerāļa Lī māja.

Labajā pusē apakšējās trešdaļas vidū, starp citu – Pentagons nedaudz redzams.

Ja tā atradīsies kapsētas vidū, domāja Vašingtons (šķiet, tā bija viņa ideja, vai arī tas bija Džefersons?), ģenerālis Lī šajā mājā neatgriezīsies. Tā nu bijušās vergturu rezidences vietā šobrīd atrodas viena no iespaidīgākajām un pilnīgi noteikti – patriotiskākā no Amerikas kapsētām. Šeit pat pie mājas, kalna augšgalā nedaudz uz nogāzes atrodas dīvains galds. Tikai vēlāk mēs uzzinājām, ka šis galds ir kapa piemineklis L’Enfānam – cilvēkam, kurš uzzīmēja simpātisko Vašingtonas plānojumu.

Šajos kapos ir apbedīts arī prezidents Kenedijs. Kapa vieta svinīga, bet vienkārša.

Un ar mūžīgo uguni.

Mana attieksme pret mūžīgo uguni ir neviennozīmīga, bet ja baloži pie tās var sildīties, ļoti labi, atbalstu.

Kas man nepatika Vašingtonas apkārtē, un sevišķi – Ārlingtonā – vairums ievērojamo objektu ir armijas, dažādu speciālo dienestu un citu garlaicīgu institūciju aizgādībā. Tāpēc arī attieksme pret cilvēkiem ir kā pret armijniekiem – itkā ‘respektējoša’, taču visai asa un nejauka. Ja vienas durvis ir ieejai un citas izejai – tas nozīmē, ka jāiet tikai un vienīgi pa pareizajām durvīm, citādi, visur esošie armijnieki nolamās, ja vēl neaizvedīs uz nopratināšanas telpu un īpaši uzmanīgi nepārbaudīs vai necenties ienest sprāgstvielas. Nepatīkami. Nekad nav patikusi brīvības ierobežošana.

Patīk

  • Grandiozums.
  • Reljefs.
  • Arhitektūra.
  • Skats no kalna uz Vašingtonu ir ‘katra penija vērts’.

Nepatīk

  • Militārisms kopumā, bet tas laikam nav vietā.
  • Sajūta, ka atrodies vizītē cietumā vai citā stingra režīma objektā, ka jebkurā brīdī tevi var nosūtīt uz nopratināšanu un kratīšanu. Militāristu – personāla attieksme pret apmeklētājiem ir nicinoša un pazemojoša augstākajā pakāpē.

Interesanti

  • L’Enfāna (Vašingtonas arhitekta/plānotāja) atdusas vieta ar skaistu skatu uz viņa paveikto.

 

Washington, D.C.

Mūs izlaida pie Linkolna memoriāla un palaida vienus. No Ārlingtonas līdz Linkolna memoriālam ir pavisam netālu, butiski, pārbraukt pāri ceļam. Kājām tas nav izdarāms, visur milzīgas šosejas un visi traucas. Tikko satumsa un no memoriāla pavērās skats uz pilsētas gaismām. Pats memoriāls nebija tik ļoti iespaidīgs, kā likās. Patika sienu gleznojumi pie griestiem, taču tā kā bija visai tumšs, neko labi tos apskatīt nesanāca.

No memoriāla aizgājām līdz obeliskam. Šis memoriāls izrādījās visai iespaidīgs – masīvs. Pēc kartes likās, ka no šejienes jau ir jāredz Balto namu, taču Balto namu mēs neredzējām. Sākām iet tā virzienā, bet joprojām nekā. Un tad pēkšņi ieraudzījām visai prastu neoklasicisma ēku ar jūgendiskiem elementiem. Nolēmām, ka tas ir Baltais nams no neierasta leņķa, jo šeit viņam bija jābūt. Bet piegājuši tuvāk noskaidrojām, ka tā ir kāda finanšu pārvaldes ēka. Pie Baltā nama tikām tikai no otras puses.

Šis nav Baltais nams, Trampa vārds šeit ir rakstīts tikai tāpēc, ka tā ir viņa viesnīca, kura Vašingtonas saistošo noteikumu dēļ nedrīkst būt debesskrāpis. Esmu pārliecināts, ka šī ēka ir celta maksimālajā pieļaujamajā augstumā.

Sanāk, ka no Nacionālā mola to nemaz īsti nevar redzēt.

Protams, ka bija pilns tūristu, kuri bildēja svinīgo namu Ziemassvētku noskaņās un taisīja selfijus uz tā fona. Un dežūrēja policija, sargājot Trampa mieru.

Šai pilsētā ir visai daudz itkā neoklasisku vai neorenesances ēku ar jūgenda elementiem – vai nu raksturīgi laikmetam, vai viens arhitekts vai skola projektējuši vai… Neoklasicisma arhitektūra ir varena – majestātiska. Ne velti visi tirāni vienmēr centās būv’ēt kaut ko neoklasicisma stilā vai vismaz attālināti to atgādinošu.

Bet tad nāca deviņpadsmitā gadsimta estētisms, gadsimtu mija un banāli plikas kolonnas ar klasiskiem kapiteļiem vairāk nelikās tik svinīgas.

Rietumeiropā plosījās Jūgendstils un Amerikas pilsētas, lai arī ar nelielu aizturi laikā, neatpalika.

Tā nu vecās ēkas ieguva jaunus elementus, bet jaunās – gadsmitu mijā celtās mājas jau iekļāvās kopējā jūgenda ansamblī, kopā ar parku laternām, soliņiem, tiltiem, un citiem pilsētas elementiem.

Federālais Izmeklēšanas Birojs (FBI)

Jāatzīst, ka bieži vien ir visai simpātiski. Dažreiz ir dīvaini un liekas ‘ko gan par to teiktu Džons Raskins?’, bet ar šādām domām ir jāmācās tikt galā.

Raskins bija kritiskāks pat par mums.

Patika

  • Pilsētas klasiski grandiozais plāns.
  • Daudzu ēku klasicisma un neoklasicisma arhitektūra.
  • Jūgendstils šur un tur. Izskatās, ka pirms simts gadiem kāds ir mēģinājis savilkt centra kopainu pievienojot jūgendstila elementus. Ne visur, bet vietām tas ir izdevies un rada labu, harmonisku sajūtu. Bet ne visur.
  • Kapitolija ēka tomēr ir ļoti iespaidīga.
  • Mākslas muzeji ar labām kolekcijām un bez maksas, tas ir burgīgi.
  • Vašingtonā ir celtņu augstuma griesti un pat Tramps nevar atļauties celt debesskrāpjus, jo nedrīkst. Tas ir lieliski. Tas ir tas, kas vēl pagaidām glābj šo pilsētu.
  • Pilsētai ir labs reljefs, man patīk.

Nepatika

  • Ļoti nepatika tas, kas ir noticis ar Nacionālo Molu. Uzprojektēts bija lieliski un divdesmitā gadsimta sākuma plāns to vēl vairāk uzlaboja. Tas, ko mēs redzam šodien ir skumja atrauga no tā, kas bija tad. Ļoti žēl. Šim bija jābūt patiešām grandiozi. Un bildītēs arī izskatās grandiozi. Bet tad atnāca auto-entuziasti un pateica, ka ‘sorry, mums kaut kā ir jātiek uz otru pusi’… un visu savagoja ar brauktuvēm. Nožēlojami.
  • Sajūta, ka visa pilsēta ir stingra režīma objekts. Kas gan jau, ka tā arī ir. Man šeit nepatiktu dzīvot.

Interesanti

  • Ārkārtīgi lielā tumšādaino populācija. Izrādās, ka pagājušā gadsimta vidū baltie bija minoritāte. Šobrīd ir nedaudz vairāk, taču melnie joprojām ir vairākumā. To es nebūtu gaidījis. Obama nemaz tik ļoti neizcēlās Vašingtonā. Vienīgi tajā rajonā, kur viņš dzīvoja, tomēr, pārsvarā ir baltie. Bet visur citur balto ir gaužām maz.

 

Wilmington, DE

Dīvainā kārtā autobuss no Vašingtonas uz Vilmingtonu nāca tieši laikā. Lielāko daļu ceļa nogulējām, bet kad tuvojāmies, uzrakstīju hostiem. Garais stāsts ir tāds, ka pirms pāris dienām viņi man uzrakstīja, ka tikai tagad pamanīja, ka esam pierezervējuši viņu naktsmājas. Izrādās, ka viņiem tās naktsmājas joprojām neesot un piedāvāja mēģināt atrast citus variantus. Tā kā visi pārējie varianti Vilmingtonā bija visai dārgi, atbildēju, ka nav laika meklēt, ka būtu labi, ja viņi paši nokārtotu šo situāciju. Līdz pēdējam mirklim īsti nebija skaidrs, kas nu būs. Kad uzrakstīju tuvojoties Vilmingtonai, atbildēja, lai zvanu, kad esmu uz vietas. Mēs iebraucām ap vieniem naktī, bet saimnieki uzreiz atbildēja uz telefonzvanu un teica, lai neejam uz dzīvokļa adresi, bet tepat centrā jāpaiet kādus 300 metrus, kur mūs satikšot. Un satika arī. Un iedeva elektronisko atslēgu no Hiltona numuriņa. Plānojām dzīvot vienā istabā ar astoņiem citiem tādiem pat ubagiem, kā mēs, bet atkal tikām viesnīcā (pirms nedēļas nakšņojām Radisonā, kurš bija drausmīgāks par jebkuru dziļāko lauku hosteli, ko esmu pieredzējis Eiropā).

Viesnīca nebija tik drausmīga, kā Niagara Falls, taču arī bija tālu līdz līmenim, kuru mēs sagaidītu no Hiltona. Bet bija silti, gultas bija lielas un mīkstas un ūdens dušā bija karsts. Tik un tā ļoti jauki. Viena gan ne tik patīkama lieta – vaifajs, tāpat kā Radisonā, tikai maksas. Saviem platīna vai kaut kādiem citiem klientiem par īpašiem nopelniem piešķir bezmaksas pieeju vaifajam.

24.11.2018, Sestdiena

No rīta atļāvām sev pagulēt nedaudz ilgāk, kā parasti ceļojot, jo īsti daudz plānu mums Vilmingtonā nebija.

Muzejs bija ne īpaši tālu no vietas, kur bija jābūt mūsu dzīvoklim.

Taču no centra, kur palikām, bija tālu.

Un tas izrādījās ļoti labi.

Centrs nebija neko īpaši interesants un atgādināja Vūsteru.

Bija pāris neoklasicisma ēkas.

Kaut kas provinciāls no 19. gadsimta, bet tādu nebija īpaši daudz, tāpēc izejot Kings street (atkal karaļa iela!) nonācām pie upes un devāmies gar to.

Un nonācām parkā.

No šīs vietas pilsēta vairāk nevienu brīdi nebija garlaicīga.

Ja nu vienīgi pašās beigās, kad nonācām pie stacijas, kur pilsēta atkal strauji kļuva garlaicīga.

Nonākot parkā pirmā asociācija bija ar Luksemburgu.

Tur arī ir smuks reljefs, daudz zaļuma un megalītiskas būves, tai skaitā – tilti.

Un pabāžot galvu laukā no zaļuma slejas debesskrāpji.

Vienīgais, kas atšķīra ainavu no Luksemburgas bija upe.

Bet tā visai ainavai piedeva papildus šarmu, tāpēc kaut kur man Vilmingtona patika pat vairāk par Luksemburgu.

No parka mēs nonācām mazās ieliņās un samērā drīz arī sasniedzām muzeju.

Muzejs atradās visai elegantā rajonā.

Apkārt bija vecas un dārgas mājas. Būtībā, šis bija tāds dārgs un samērā aristokrātisks villu rajons projām no pilsētas drūzmas un trokšņa.

Laikā, kad šis rajons tika apdzīvots līdz pilsētai bija prāvs gabals.

Jāsaka, ka pilsēta joprojām īsti nav paspējusi atnākt un dažādas dārdzības dzīvojamie rajoni turpinās krietnu laiku pilsētas virzienā.

Delavēras mākslas muzejs izveidojās divdesmitā gadsimta sākumā, kad pēc amerikāņu ilustratora Hovarda Paila [Pyle] nāves atraitne lielu tā darbu kolekciju noziedoja Delavēras štatam. 1931. gadā privātā kolekcionāra, kurš arī bija dzimis šeit – Vilmingtonā, Semjuela Bankrofta fonds (pats Bankrofts mira 1915. gadā) muzejam uzdāvināja privātīpašumu, kur atvērt muzeju un lielāko ASV prerafaelītu kolekciju.

Ienākot muzejā bija sajūta, kā Detroitā. Šeit arī nebija neviena cilvēka, taču Detroitas muzejs bija milzīgs un šeit viss bija kompakti un mājīgi. Šo muzeju es ieliku savā ASV obligāti apmeklējamo vietu sarakstā pirms vairākiem gadiem, kad pie kāda blogera izlasīju, ka viņš pilnīgi netīšām atklāja šo muzeju šai pilsētā, par kuru arī īpaši informācijas nav. Es mēģināju meklēt informāciju, bet ne google, ne muzeja mājaslapa īsti nesniedza ieskatu, vai es tur redzēšu to, par ko stāstīja blogeris. Viņš minēja, ka šeit ir paslēpta viena no ievērojamākajām prerafaelītu kolekcijām pasaulē. Muzeja mājaslapā atradu, ka viņiem ir ievērojama amerikāņu mākslas kolekcija un esot arī pāris prerafaelītu darbiņi. Burvīgi. Ar ‘pāris’ darbiņiem man arī būtu pietiekami, lai brauktu un meklētu, taču pa ceļam uz muzeju mēs gājām cauri parkam, kurš pilnībā kompensēja pilsētas apmeklējumu, tāpēc arī ja tālāk būs arvien sliktāk, nožēlas par to, ka atbraucām, nebūtu. Kasiere parādīja shēmā galerijas un norādīja uz mazītiņu telpiņu – ‘ienāciet arī šeit, te ir mūsu prerafaelītu kolekcijas’. Mja.

Izrādījās, ka amerikāņu māksla šeit arī bija visai vērā ņemama – Hopers un Vaijets [Wyeth] tai skaitā. Vislielākā bija Hovarda Paila [Pyle] darbu kolekcija. Pēdējais gan ne īpaši patika Regitai, bet man vairāki darbi pat ļoti. Deviņpadsmitā gadsimta beigas – kaut kas uz jūgendismu un simbolismu. Amerikāņiem ļoti pazīstams.  Ja arī nebūtu prerafaelītu, muzeja apmeklējumu mēs nožēlojuši nebūtu. Protams, ka mazo kambarīti mēs atstājām saldajam ēdienam un kad iegājām tajā, tas mistiski transformējās, izstiepās un izrādījās visai liels. Un pilnīgi nokārts ar prerafaelītiem. Kolekcija bija ļoti liela un ļoti daudzaptveroša. Es izstaigāju trīs reizes un nevarēju beigt priecāties, neatceros, kad pēdējoreiz kādā muzejā man būtu bijis tik daudz emociju.

Kad devāmies projām jautāju kasierei – kāpēc viņi slēpj visu šo burvību? Atbilde bija graujoša – ‘nu jā, mums ir lielākā prerafaelītu kolekcija pasaulē ārpus Anglijas taču mēs atrodamies dzīvojamā rajonā un līdz mums ir grūti atbraukt’. Fantastiski! Un mājaslapā jūs prerafaelītus pat nepieminat. Un neviens nepiemin.

Man radās sajūta, ka iemesls ir cits. Viņi nemaz tik augstu tos prerafaelītus nevērtē. Muzeja apmeklētāji izsakās par to, kas viņiem patīk muzejā un prerafaelīti praktiski pieminēti netiek. Es varētu noticēt, ka britu deviņpadsmitā gadsimta estētisms amerikāņiem varētu būt visai neaktuāls. Tas arī varētu izskaidrot, kāpēc pilna Amerika ar Monē un van Gogu, bet Rozetti var redzēt gaužām reti. Nu, protams arī apstāklis, ka Rozetti nestrādāja, kā kserokss, bet tas tā.

No muzeja nolēmām pa taisno doties uz staciju un mēģināt tikt uz Filadelfiju.

Nolēmām apskatīt pilsētu un tāpēc ceļu atpakaļ uz centru apzināti izvēlējāmies atšķirīgu.

Šoreiz gājām caur pilsētu.

Kā jau minēju augstāk – sākumā visai ilgu laiku vilkās dzīvojamo māju rajoni.

Tālāk bija kapi.

Tālāk bija debesskrāpju rajons.

Un tam sekoja drausmīgi mīlīgs vēsturiskais centrs.

Arhitektūra burvīga.

Šeit mēs redzējām elementus no milzuma apmeklēto vietu.

Vilmingtona ir lielākā Delavēras štata pilsēta.

Agrāk šeit atradās zviedru forts Kristīne un pirmā zviedru apmetne Amerikas kontinentā, kā dibināšanas gads tiek uzskatīts 1638.

Šobrīd pilsētā dzīvo ap 70 tūkstošiem iedzīvotāju, bet to absolūti nevar pateikt.

Ja man tagad, kad ir redzētas lielas un mazas Amerikas pilsētas, prasītu aplēst aptuveno iedzīvotāju skaitu, es teiktu, ka no 20 līdz 200 tūkstošiem.

Ejot pa Vilmingtonas ielām tā mums izskatījās ta pēc Luksemburgas, ta pēc Somijas mazpilsētām.

Pēc Reikjavīkas, Elblongas, Glosteras, Anglijas pilsētām.

Un, protams, amerikāņu mazpilsētām.

Galu galā burvība beidzās un mēs izgājām pie milzīgas trases, kuras pretējā pusē bija dzelzceļa stacija.

Uzmini nu, kam izmanto šo moku rīku? Saku priekšā – tas nav slavenais amerikāņu elektriskais krēsls…

Tur gan arī bija daži jauki elementi, bet galvenā burvība bija garām. Izrādījās, ka uz Filadelfiju var tikt par 6 dolāriem vai par 80 dolāriem. Mēs izvēlējāmies 6 dolāru variantu, nopirkām kaut kādu ātru uzkodu un jau pavisam drīz sēdējām vilcienā un traucāmies Filadelfijas virzienā.

Vēl čupiņa bildīšu (var uzspiest un apskatīties lielākas):

Patika

  • Pilsēta kā tāda ir burvīga. Tagad tā ir mana mīļākā ASV mazpilsēta. Ja par mazpilsētu var nosaukt pilsētu ar debesskrāpjiem un 70 tūkstošiem iedzīvotāju.
  • Arhitektūra – sajūta, ka esi nonācis Eiropas kūrortpilsētā, kur pēdējos trīssimt gadus būvējuši tikai ļoti turīgi cilvēki. Tāda Portugāles Sintra.
  • Delavēras mākslas muzejs ir apslēpta pērle, pilnīgs šoks. Lielākā pasaulē prerafaelītu kolekcija ārpus Lielbritānijas šajā klusajā, noslēptajā no ziņkārīgajām acīm lauku muzejā. Un ne tikai prerafaelīti, arī Hopers un Vaijets, un Slouns un daudzi citi izcili amerikāņu mākslinieki. Neizsakāmi!
  • Upes parks – sajūta, ka esi nonācis Luksemburgā, bet Luksemburgā ir ļoti forši!
  • Iespējams, ka ja man tagad būtu jāizvēlas, kurā ASV pilsētā es gribētu dzīvot, es tomēr izvēlētos Vilmingtonu, kaut arī esmu pilnībā pieradis pie Bostonas.

Nepatika

  • Nu, ir kaut kādas lietas, pie kā var kasīties, teiksim, dažas brutālisma ēkas, daži neglīti debesskrāpji, kaut kur neveikli braucamās daļas risinājumi, bet kopumā šādas lietas kaut kā tik traki nekrīt acīs.

Interesanti

  • Pilsētā ir tik daudz no visa kā pazīstama, ka mēs saskaitījām pārdesmit vietas, kur mēs esam bijuši, kuras atgādina šī pilsēta. Un lielākoties – labā ziņā.
  • Ja novākt ASV karogus, varētu noticēt, ka neatrodies Savienotajās valstīs.

 

Philadelphia, PA

Vilcienā es atcerējos, ka jāapskatās, kur nakšņojam. Izrādījās, ka praktiski pilsētas domē.

Vienkārši dzīvoklim nebija adreses, tikai Filadelfija, un zvaigznīti Google Maps lika tieši centrā.

Uz ziņām saimnieks neatbildēja.

Regita uzzvanīja un saņēma ‘patiešām? tūlīt apskatīšos sistēmā! [pī-pī-pī]’. Pēc brītiņa zvanījām vēlreiz, bet tagad vairāk neviens klausuli necēla.

Sazvanījām Airbnb, izskaidrojām situāciju, pateica, ka mēģinās sazvanīt saimnieku un dos ziņu un pazuda. Pa to laiku mēs paspējām pabraukt garām Filadelfijai, jo īsti neviens nepaskaidroja, ka mēs esam izbraukuši cauri un aizbraukuši kaut kur citur. Noķērām vilcienu atpakaļ, pat maksāt nevajadzēja.

Filadelfijā izkāpām centrālajā stacijā, bija tumšs un lija. 

Attapāmies pie pašas pilsētas domes.

Nedaudz apstaigājuši centru un domi, un izgājuši ziemassvētku tirdziņu, devāmies uz Sabveju paēst.

Uz to brīdi sapratām, ka Airbnb ir nozuduši, pagājušas divas stundas. Zvanījām atkal.

Šoreiz paliekot mums uz līnijas tehniskā atbalsta cilvēks mēģināja zvanīt, nesazvanīja, tad piedāvāja mums apmaksāt līdz $100 no viesnīcas izmaksām.

Es noīrēju viesnīcu turpat netālu par $140 un tā kā mums arī atgrieza naudu par Filadelfijas dzīvokli, pat nedaudz plusā palikām. Kamēr runājāmies ar Airbnb beidzās darbalaiks Subway’am un mūs izlika uz ielas tieši laikā, lai mēs varētu pa taisno doties uz viesnīcu.

Šī viesnīca izrādījās pieklājīgākā no apmeklētajām. Mēs vēl apsvērām domu iet uz pilsētu, taču bijām izmirkuši, nosaluši un noguruši. Regita devās gulēt un es strādāt. Vaifajs bija bez maksas!

25.11.2018, Svētdiena

Filadelfiju dibināja 1681. gadā anglis Viljams Penns, kuram karalis dāvāja zemes, kur šodien atrdoas Delavēras un Pensilvānijas štati.

Plāns godīgi nozagts no interneta

Penns dibina pilsētu un izdomā tai ģenerālo plānu, kuru pēc tam uzliek uz papīra Tomass Holmss Surveijors.

Plāns godīgi nozagts no wikipēdijas: A portraiture of the city of Philadelphia in the province of Pennsylvania in America / by Thomas Holme…London, (1683);

Drīz vien Filadelfija attīstās par visai nozīmīgu pilsētu, bet smalka tālākā vēsture mums ir garlaicīga, tāpēc minēsim vien to, ka pilsēta spēlēja ļoti nozīmīgu lomu neatkarības karā un no 1790. līdz 1800. gadam kalpoja par ASV galvaspilsētu.

Plāns godīgi nozagts no interneta.

Līdz ar strauju industriju attīstību Filadelfija 19. gadsimtā kļuva par nozīmīgu industriālo centru, galvenā produkcija bija tekstils.

Plāns no The New World Atlas and Gazetter (1924) NY: P.F. Collier&Son Co.

Satraucāmies, ka diena mums ir īsa, bet jāredz ļoti daudz, tāpēc bija jāizdomā, kā visu paspēt.

Jāapskata bija mākslas muzejs un Barnes Foundation, kuru es atradu pavisam netīšām.

Informācijas par kolekciju īpaši daudz nav.

Un Regita gribēja apskatīt cietumu.

Bez tam, bija jāizstaigā centrs un jāuzbrauc kādā debesskrāpī, lai redzētu ielu plānojumu no augšas.

To visu izdarīt vienas dienas laikā, sevišķi – ja diena beidzas pulksten sešos (autobuss uz Bostonu), visai sarežģīti.

Saplānojām laikus un devāmies ceļā.

Ielās bijām agri un mākslas muzejs vērās vaļā tikai desmitos.

Kad līdz tam nonācām, bija vēl gandrīz stunda līdz atvēršanai.

Aizgājām uz tur pat blakus esošo cietumu, apskatījām ēku.

Regita vēl vairāk ‘iedegās’, ka grib uz cietumu.

Kad atgriezāmies pie muzeja, joprojām bija daudz laika.

Apskatījām bijušo elektrostaciju.

Regita nodemonstrēja Rokija skrējienu.

 Bija tāda veca filma ar Silvestru Staloni par bokseri, kurš filmā esot skrējis pa muzeja trepēm.

Dīvains moments, bet kļuvis ikonisks un kamēr gaidījām muzeju atveroties, teju katrs tūrists atkārtoja šo pašu priekšnesumu.

Muzeja kolekcija izrādījās ļoti ļoti laba. Bet mēs to jau zinājām un rēķinājāmies.

Bijām sevi ierobežojuši, ka jāiziet 2 stundās, tāpēc neskatījāmies visāda bruņas, kleitas un garlaicīgo amerikāņu mākslu, tikai to, kas tiešām interesēja.

Un tāpat sanāca, ka knapi paspējām iekļauties.

Bez fantastiskās mākslas kolekcijas Filadelfijas mākslas muzejam ir arī burvīga tematisko galeriju noformēšanā – tiek iekārtotas atsevišķas telpas, kuras atbilst laikmetai un vietai, sākot ar salīdzinoši neseniem gadsimtiem un beidzot ar viduslaikiem.

Bija pat gotiska Francijas baznīca, acteku māja un neliels Japāņu ciematiņš no kāda 18. vai 19. gadsimta.

Nav tā, ka šādu paņēmienu redzam pirmoreiz, bet tādā daudzumā un tik lieliski realizētu gan.

No muzeja devāmies uz cietumu.

Eastern State Penitentiary tika atvērts 1829. gadā kā paraugcietums.

bilde godīgi nosperta no vikipēdijas

Humānisma paraugs, vēl nekad cietumniekiem netika nodrošināti tik labi dzīvošanas un darba apstākļi.

Šajā cietumā ievilka kanalizāciju un centrālo apkuri pirms Baltā nama. Divdesmitajā gadsimtā šeit bija viena no labākajām pilsētā slimnīcām, ar labākajiem štatā ārstiem un dažkārt civilie devās uz dažādām smagām operācijām, piemēram, uz ādas pārstādīšanu, uz cietumu.

Viss bija ļoti skaisti un jauki, ja mēs skatāmies no tā laika perspektīvas.

Protams, šodien tas viss izskatās pēc šausmu filmas un ir grūti vispār saprast, kā cilvēki varēja gadiem izdzīvot šādos apstākļos.

Cietums aizvērās tikai 1971. gadā. Kādu laiku bija pamests un pēc tam šeit ierīkoja muzeju. Ierīkojot muzeju neko daudz neaiztika, tikai novāca atkritumus no tūristu maršrutiem.

Nekādas renovācijas nav veiktas, viss drūp un brūk kopā pamazām. Ja pirms 50 gadiem šeit viss bija smuks un kārtīgs, baltas balsinātas sienas un salīdzinoša sterilitāte, tad šodien vairāk tā nav. Starp citu, kādu laiku šeit atradās apcietinājumā pats Als Kapone un šodien tiek demonstrēta viņa kamera.

Es, protams, neticu, ka tas ir tas, kas reāli saglabājies no viņa kameras, visdrīzāk – uzstādījums, iespējams, pēc fotogrāfijām. Nez vai pēc viņa izlaišanas viņš bija tik populārs, ka nolēma iekonservēt interjeru. 

Man cietumā apnika apmēram pēc 20 minūtēm un es aizgāju skatīties Barnes Foundation. Regita ar Rasu palika cietumā un nobija šeit vēl vismaz stundu. Regitai ļoti patika. Es īsti nesapratu visu pasākuma šarmu.

Kad pie kādas gleznas raksta, ka tā atrodas Private collection, tas vēl nebūt nenozīmē, ka tā ir aizslēgta aiz septiņām atslēgām kādā Skotijas pilī vai Kalifornijas villā. Ļoti daudzas privātās kolekcijas šobrīd ir atvērtas apmeklētājiem. Viena no tādām, par kuru es uzzināju pilnīgi netīšām pirms pašas Filadelfijas, ir Barnes Foundation. Alberts Bārnss bija ķīmiķis, kurš izstrādāja antiseptiķi gonorejas ārstēšanai. Tā kā sakrita, ka viņu interesēja māksla, un gonoreja bija visai aktuāla, savu kapitālu viņš ieguldīja mākslas kolekcijā.

Lai saprastu mērogu, iedošu ciparus no vikipēdijas:

Renuārs ir mans mīļākais impresionists un vispār viens no mīļākajiem māksliniekiem un šeit ir lielākā Renuāra kolekcija pasaulē. Bet jaukākais, kas šajā visā pasākumā ir – kolekcija ir izkārtota nevis kā modernajās galerijās, bet gan kā klasiskajās kolekcijās, kad darbi ir sakārti tur, kur ir vieta. Kopumā rodas neatkārtojama gaisotne.

Muzejs nav liels un cilvēku arī nav īpaši daudz. Ir arī nedaudz padārgi, pieaugušajiem biļete maksā 30 dolārus. Es pateicu, ka studēju mākslas vidusskolā Rēzeknē un mani bez papildus jautājumiem ielaida par 5 dolāriem. Bet par to, lai redzētu šo kolekciju, es arī 50 dolārus nepažēlotu. Un jā, nākot šurp es nezināju ko gaidīt, zināju tikai to, ka ir daudz impresionistu un postimpresionistu. Ierindojas mīļāko ASV mākslas muzeju pirmajā trijniekā jo šeit ir gan kolekcija, gan gaisotne. Starp citu, vajadzēs beigās tomēr sastādīt topu. Bet Ņujorkas muzeji jau sen ir no top trijnieka un pat teju no piecinieka, laukā.

Biju nedaudz neapmierināts ar Regitas uzvedību un tā kā viņa negirbēja vairāk redzēt mākslu, taisījos neko neteikt, bet beigās neizturēju un uzrakstīju, lai ātri nāk uz šejieni. Pats devos uz pilsētas centru.

Uz mākslas muzeju ejot likās, ka Benjamin Franklin Parkway ir nebeidzami garš un vienīgais, kas izklaidēja, bija abās malās sakārtie dažādu tautu karogi.

Latvijas karogs izrādījās praktiski pēdējais pirms paša muzeja. Atpakaļceļš bija pavisam īss un drīz vien biju starp debesskrāpjiem.

Viņiem kaut kā ir izdevies sacelt debesskrāpjus tā, ka tie īpaši nekaitina.

Jāsaka gan, ka starp pašiem centrālajiem debesskrāpjiem ir pavisam nedaudz brutālo betona celtņu, tas arī nedaudz uzlabo koptēlu.

Pozitīvi arī ir tas, ka jprojām ir saglabāts vecais Penna plānojums.

Kādā agrākā ierakstā, šķiet, pie Čikāgas, rakstīju, ka debesskrāpji parasti atrodas pie dabiskajiem šķēršļiem – ūdenstilpnēm vai kalniem.

Tad nu lūk, Filadelfija neatļāva aizbūvēt ar debesskrāpjiem upes krastmalu, tēpēc tie izvietojās centrā ap pilsētas domi.

Ja tai pašai Čikāgai debesskrāpju atrašanās vietām no pirmā acu uzmetiena ir gadījuma raksturs – bija brīvs pleķītis, būvēja.

Filadelfijā pilsēta par katru zemes pleķīti karoja, lai tajā būvējamais ietilptu kopējā ainā. Pirms vairākiem mēnešiem kādā Kembridžas grāmatveikalā nopirkām grāmatu, kura saucās ‘Pilsētu dizains’ [Bacon E.N. (1967) Design of Cities, NY: The Viking Press], kuras autors pats strādāja pie Filadelfijas plānošanas.

Market street iela un centrālā ass. Shēma no Bacon E.N. (1967) Design of Cities, NY: The Viking Press

Pārsteidz pieeja un zināšanu apjoms. Autors iet cauri pilsētplānošanas vēsturei sākot ar pirmajām zināmajām pilsētām un noslēdzot ar Le Kurbuazjē Šandigāru izvelkot veiksmīgākos elementus, turklāt, lielā mērā savā balstās uz Paula Klē zīmējumiem. Rezultātā Filadelfija ņem labāko no labākā.

Market street iela un centrālā ass. Shēma no Bacon E.N. (1967) Design of Cities, NY: The Viking Press

Man likās, ka kas gan tur var būt labs? Pirms nonākt Filadelfijā es to divreiz redzēju pa lidmašīnas iluminatoru un, protams, bildēs.

Pilsētas centra plāns no Bacon E.N. (1967) Design of Cities, NY: The Viking Press

Biju pilnībā pārliecināts, ka autors ļoti stipri pārspīlē. Izrādījās, ka nebūt nē.

Jau pirmajās minūtēs pilsētā saproti, ka pilsēta ir patīkama. Tajā var dzīvot, orientēties un justies labi, kas vispār, Amerikas pilsētām nav raksturīgi. Teju visām pilsētām ir režģveida plānojums, bet maz kura ir estētiski pievilcīga un funkcionāla.

Neliela kritika gan – kājāmgājējiem varētu būt labāka, sevišķi jau minētā Franklina gatve. Otrā lieta, kas ir raksturīga daudzās ASV pilsētās – katrā pilsētā ir milzīgs centrālais parks. Bet daudzās pilsētās šis centrālais parks, kā rakstīja Iļfs un Petrovs, ir parks priekš mašīnām, nevis priekš cilvēkiem.

To mēs vērojam Ņujorkā, tas pats ir manis karsti mīlētajā Ņūorleānā, Nacionālais Mols Vašingtonā – valsts lepnums, ir pilnīgi nejēdzīgs, kā parks, Filadelfija šajā ziņā arī izceļas ar visai drausmīgu centrālo parku. Nedaudz kuriozi ir tas, ka parka gājēju daļu ir projektējis minētās grāmatas autors. Un gājēju daļa nebūt nav nozīmīgākā šajā parkā. Šeit parādās brutālisma arhitektūra un auto ceļi, lūk – tas ir skumji.

Bet vismaz Filadelfijā ir padomāts par velobraucējiem un transports arī, šķietami, labi organizēts. Man ir grūti spriest par to, cik loģisks ir metro, jo ar to mēs neizbraucām, bet viss pārējais likās ļoti labi.

Tā, ejot uz labu laimi nonācu vienā diviem palikušajiem Penna [Tomasa Holmsa Survejora zīmētā] oriģinālā Filadelfijas plāna parkiem – Wašingtona skvēru. Parks izrādījās pavisam maziņš, bet tajā trakoja un smieklīgi uzvedās vāveres.

Šeit sagaidīju Regitas zvanu, satikāmies un tālāk devāmies uz otro no Penna oriģinālajiem parkiem – uz Franklina skvēru. No turienes izgājām neatkarības parku. Apskatījām brīvības zvanu.

Tā arī nesapratām ‘what’s this buzz all about‘, t.i., zvana vēsture ir nožēlojama, tajā nav ne tikai nekādu varonīgu notikumu. Tajā vispār tik pat kā nav notikumu. Lielākais notikums zvana dzīvē ir tas, ka tas saplīsa. Nu un tas, ka zvans, iespējams, zvanīja, kad sākās viss neatkarības tracis.

Iedvesmu neguvām, tāpēc devāmies līdz upei.

Tur bija interesantāk, kaut arī ļoti industriāli. Šeit bija slidotava un mols. Otrpus Delavēras upei atrodas Ņūdžersijas štats ar Kamdenas pilsētu.

Pa upi iet kuģi, izskatās, ka šeit kaut kur arī kāda militārā bāze, jo bija arī visai lieli kara kuģi.

Šajā brīdī sāka krēslot un nolēmām, ka braukt debesskrāpī nav vērts. Ir parāk tumšs, lai redzētu pilsētu un pārāk agrs, lai redzētu pilsētas gaismas.

Iegājām kādā iestādē un pasūtījām vietējo nacionālo ēdienu, kas saucas Philadelphia cheesecake. Izrādījās kas līdzīgs klasiskajām Sabveja maizītēm, tikai ar ļoti bagātīgu pildījumu.

Jauki, garšīgi, bet sākam saprast, ka pilsētu specifiskie ēdieni nav tas pats, kas Eiropā. Šeit tas parasti ir kaut kas visai triviāls un ne ar ko daudz neatšķiras no visa cita pieejamā citās vietās.

Tikuši galā ar savu čīskeiku devāmies uz staciju. Regitai sāpēja kāja, tāpēc nolēmām nekur vairāk neiet, bet mierīgi sagaidīt autobusu uz Ņujorku un tālāk – Bostonu.

Šoreiz Greyhound nepievīla un tiešām nonācām Bostonā, kā solīts, ap diviem naktī.

Patīk

  • Pilsētas plānojums. Tas ir skaists.
  • Kopējā gaisotne pilsētā.
  • Arhitektūra, sevišķi pilsētas galvenajā asī – Tirgus ielā, ir burvīga.
  • Dome – grandioza ēka, nedaudz no mudehara paņemts, bet vispār baroks, renesance un visādi smukumi. Ja nebūtu debesskrāpju, tā būtu pilsētas redzamākā ēka. Un pat ar visiem debesskrāpjiem tāda ir no vairuma skatupunktu.
  • Pilsētas mākslas kolekcijas.

Nepatīk

  • Visvairāk man nepatīk, ka Filadelfiju sauc par Filly. Filadelfijas vārds šai pilsētai piestāv un to lieliski raksturo. Filly ir kaut kas nenopietns, smieklīgs, visai banāls. Filadelfija nemaz tāda nav.
  • Ļoti daudzi smēķē. Bostonā smēķē tikai nabadzīgajos rajonos, tāpēc vienmēr ļoti krīt acīs… un elpvados…
  • Gājēju kustība visai slikti organizēta. Tik plānotai pilsētai būtu jābūt daudz labāk pielāgotai kājāmgājējiem.
  • Brīvības parks dzīvē nav ne uz desmitdaļu tik pievilcīgs, kā kartē izskatās.

Interesanti

  • Filadelfija ir pirmā ASV galvaspilsēta.
  • Viljams Penns – anglis, kurš, būtībā, nodibināja Pensilvānijas štatu, dibināja Filadelfiju (nosauca to par godu grieķu Filadelfijai), Vilmingtonu un citas pilsētas, noslēdza pamieru ar indiāņiem un sadarīja daudz dažādus labus un ne tik labu darbus, tāpēc pilsētas un visa štata vēsturē ir iekalts, kā akmenī. Nu, Pensilvānijas štats ir nosaukts Penna vārdā. Un arī Filadelfijas plānojums ir viņa ideja, kaut arī realizēja Holmss).
  • Masonu templis – kā parasti, grandioza ēka. Un Franklina un Vašingtona pieminekļi ar visu masoniem piederošos simboliku un paskaidrojumiem. Masoni lepojas ar to, ka visi svarīgākie prezidenti bija masoni.
  • Liberty bell – nevar īsti saprast, par ko tracis.
  • Pat debesskrāpji iederas pilsētas tēlā. Pēc manām domām debesskrāpji pat Ņujorkas tēlā ne īpaši iederas, tāpēc šeit ar to ir ļoti labi viss.

 

 

 


Also published on Medium.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *