ASV Novērojumi: Pilsētas (06.08.-24.09.2018)

Pilsētplānojums un apbūve

Pirmais, ko redzi, nonākot Jaunās Anglijas un vispār austrumu krasta ziemeļu daļā, ir ārkārtīgi atšķirīgu arhitektūru sajaukums.

Lielākās pilsētās centrā raksturīgi debesskrāpji, pat pilsētās ar 100 tūkstošiem iedzīvotāju būs vismaz pārītis, bet parasti vairāk.

Tālāk no centra iet vairumā daudzīvokļu ēkas līdz piecu stāvu augstumam un pakāpeniski samazinās līdz divu stāvu privātmājām.

Arhitektūras stili – sākot ar gotiku un beidzot ar postmodernismu, visvairāk gan neoklasicisms sabiedriskajām iestādēm, neogotikas eklektismi ar visu ko baznīcās, ziemeļu postrenesance, dažādi jūgendstila pakaļdarinājumi un viktoriānisms daudzdzīvokļu un privātmāju apbūvē.

Pilsētas ļoti atgādina Skandināvijas pilsētas un šajā ziņā mūsu ar Regitu domas pilnībā sakrīt, tāpēc tas varētu būt ne pilnībā individuāls novērojums.

Pastāvīgi redzamas Oslo, Kopenhāgenai un Stokholmai raksturīgas kvartālu un veselu rajonu apbūves.

Vecajās pilsētās vecajās pilsētas daļās var redzēt arī zvaigznes tipa ielu plānojumu, taču pārsvarā raksturīgs lineārais, retāk – režģveida plānojums.

Ielu plānojums lineārajā variantā bieži vien gājējiem ļoti nedraudzīgs, jo ielas, lai arī paralēlas un pa tām ir viegli navigēties, tomēr bieži vien beidzas ar strupceļiem un tad ir jāiet atpakaļ.

Sākotnēji šie strupceļi veidojās pirms lielākiem zemes īpašumiem, pāri kuriem ceļu nevarēja taisīt, jo privātīpašums ASV ir svēts. Vecākos rajonos tā ir ļoti izplatīta parādība.

Vēlāk, plānojot dzīvojamos rajonus, tie jau bieži vien tika jau sākotnēji šādi ieplānoti – galvenā iela, no kuras atiet īsāki vai garāki celiņi, kuri beidzas ar strupceļu, gar malām privātmāju apbūve. Starp citu, šie celiņi var būt arī privāti un tādā gadījumā pa to iet vai braukt drīkst tikai tur dzīvojošie iedzīvotāji un viesi. Zīmes ‘Ienākt aizliegts, pārkāpēji tiks nežēlīgi sodīti!’ sanāk redzēt daudz biežāk, kā gribētos.

Patīkama ir ēku būvei izmantoto materiālu izvēle – visbiežāk redzam šķelto akmeni, ļoti bieži ir koks un bieži sarkanais ķieģelis.

Nereti ēku apdarē tiek izmantoti plastikāta apdares materiāli, taču šeit tie ir smalkāki, kā Latvijā izplatītās poļu plastikāta līstes, tāpēc nekrīt acīs.

Pirmo nedēļu pavadījām klauvēdami pie māju sienām, lai noskaidrotu – koks vai plastikāts. Plastikāts bija tik pat bieži, kā koks, ja ne biežāk.

Betons tiek izmantots retāk, taču debesskrāpju gadījumā – betons un stikls ir visbiežākā izvēle.

Lai arī tas tiek izmantots reti, tā kā tas ir neorganiskākais materiāls, arī piesaista uzmanību visvairāk.

Bieži vien ir redzamas milzīgas betona kastes gandrīz vai pilnīgi bez logiem.

Interesanti, ka lielākoties, kad sanāk īpaši šausmināties par kādu kroplu būvi, visbiežāk tā izrādās kādas telefonkompānijas, tiesas ēka vai cietums pilsētas centrā.

Bostonā ir arī ārkārtīgi dīvaina psihiatriskā slimnīca. Katrreiz, to redzot, ir sajūta, ka to ir cēlis kāds no slimnīcas pacientiem, ja ne kolektīvi visi kopā. Tas ir milzīgs betona masīvs, kurš pēc kādiem neskaidriem fizikas likumiem stāv uz kolonnām un nebrūk. Nekādas fotogrāfijas vai zīmējumi nespēs nodot kopējo iespaidu. Dīvaini, ka mūsdienās, kad sodošā psihiatrija jau sen ir pagātnē, joprojām ārstēšana notiek tik depresīvās ēkās.

Par ceļu infrastruktūru būs mazliet tālāk, lielākoties tā neizceļas ar augstu kvalitāti.

Trotuāri lielākoties no betona plāksnēm, taču pilsētu centros bieži vien var redzēt arī sarkano ķieģeļu bruģi, retāk – neregulāru formu betona bruģi.

Apmales gandrīz vienmēr ir šķeltā akmens, dažviet ar metāla apkalumu, lai, braucot uz trotuāra, mazāk diltu akmens.

Betona apmales arī sanāk redzēt, bet ievērojami retāk. Ļoti bieži pie gājēju pārejām ir betona plāksne ar taktilo pārklājumu vājredzīgajiem.

Tālāk no pilsētas centra nereti trotuārs ir asfaltēts, bet šādi trotuāri parasti negaidīti beidzas sašaurinoties līdz pazūd pavisam vai vienkārši noslēdzas pie gājēju pārejas un pretējā pusē neturpinās. Asfaltēti trotuāri ir arī vietās, kur piekļūšanai komunikācijām ir lauztas laukā betona plāksnes un vēlāk vieta aizlieta ar asfaltu.

Uz trotuāra, sevišķi centrālākās daļās, ik pēc 50 – 100 metriem ir ugunsdzēsības hidranti, miskastes (centrā pilsētas, dzīvojamos rajonos – privātmāju, izvilktas no pagalmiem, lai atkritumu savācēji var izvest, pēdējās parasti stāv gar visu ielas malu vairākas dienas un nepatīkami smako), parkomāti, ceļazīmes, komunikāciju stabi, laternas un apstādījumi.

Pazemes komunikāciju shēmas ir attēlotas uz asfalta un trotuāriem, lai komunālo dienestu darbiniekiem atvieglotu orientēšanos un nebūtu jānēsā līdzi papīra shēmas. Shēmas parasti ir uzzīmētas ar pūšamo baloniņu ar roku izmantojot dažādas krāsas dažādām komunikācijām.

Rezultātā trotuārs sāk izskatīties pēc sliktu grafiti mākslinieku apskādētas sienas, tikai komunālo dienestu darbiniekus, kā izskatās, par šādu vandālismu nesoda. Pagaidām šādu praksi redzējām visos štatos, kur esam bijuši, tāpēc to nevar uzskatīt tikai un vienīgi par pašvaldības nevīžību.

Liela daļa komunikāciju joprojām iet pa stabiem – elektrība, internets, telefonsakari, u.c. Daudzviet pakāpeniski notiekot pāreja uz pazemes komunikācijām, bet tiktāl tas pagaidām ir tikai lielo pilsētu centros. Vismaz mūsu krastā.

Komunikāciju stabi ir ievērojami resnāki, kā pie mums, taču arī slodze uz tiem ir ievērojami lielāka, turklāt, tie pūst un lūzt un dažkārt var vērot situācijas, kad tos notur tikai vadi un kaimiņu stabi. Izplatīta prakse izpuvušajam stabam klāt rakt jaunu stabu un tos stiprināt kopā. Samērā bieži var redzēt līdz pat trim šādā veidā sastiprinātiem stabiem.

Laternas lielākoties visai elegantas, čuguna un vienmēr ar cokoliem.

Reti dažāda veida kvēlspuldzes, lielākoties – LED. Taču cik elegantas ir laternas, tik pat atbaidoši izskatās ceļazīmes. Visas ceļazīmes izskatās pēc pagaidu ceļazīmēm un vienīgais, kas nodod, ka tās šeit ir uz mūžiem ir tas, ka tās ir iebetonētas trotuārā. Ceļazīmes ir pieskrūvētas pie duralumīnija profiliem un tās jebkurā brīdī var viegli nomainīt uz  jebko citu. Šie profili kontrastā ar laternu stabiem izskatās tik ļoti pornogrāfiski, ka gribas tos ar kaut ko apsegt, noslēpt.

Ceļazīmju stabi, kuru, turklāt, ir ļoti daudz un bieži kombinācijā ar zīmējumiem uz asfalta un trotuāra, kombinācijā ar starp apmalēm un trotuāru saaugušo zāli, kombinācijā ar ceļa darbu konusiem un aizlāpītajām bedrītēm rada konstantu celtniecības laukuma sajūtu.

Runājot par būvlaukumu, ir viens interesants fenomens. Es domāju, ka katrs ne bez šermuļiem ir redzējis, kā filmās un seriālos cilvēks ienāk mājā, staigā apkārt apavos un tad tāpat ar apaviem ieveļas gultā.

Kaut kas tāds ir iespējams tikai filmās, vai ne? Patiesībā, nē.

Pusotra mēneša laikā apavi, ar kuriem es staigāju gan pa pilsētu gan saulē, gan lietū, gan pie dabas un pārgājienos, joprojām ir pilnīgi tīri un tajos var staigāt pa māju, neriskējot, ka pēc tam būs jāmazgā grīda.

Cik ērti pa mājām staigāt apavos ir cits jautājums. Iemesls šim fenomenam ir tāds, ka šeit uz ielām nav dubļu. T.i., vispār nav dubļu.

Putekļi, gadās, kur viņi paliek lietus laikā man nav ne mazākās nojausmas, pie mums viņi pārvēršas dubļos. Nu, dubļi ir, ir vietas, kur vienkārši ir slikts organiskais ceļa segums, bet ja mēs zinām, ka tur ir dubļi, mēs tur vienkārši varam nelīst.

Man ir ļoti interesanti, kas būs ziemā. Ja arī ziemā nebūs dubļu, es atzīšu, ka kaut ko Amerikā prot darīt labāk, kā Eiropā. Kāpēc darīt? Ļoti vienkārši – no kurienes pilsētā ņemas dubļi? Lielākoties no lietus noskalotās zemes no puķu dobēm, zālājiem un putekļiem vasarā, un no sāls maisījuma, ar kuru kaisa ceļus ziemā. Šeit kaut kādā maģiskā veidā zeme no zālājiem nenonāk uz trotuāra un braucamās daļas. Puķu/koku/krūmudobes ir apbērtas ar prāvu mulčas kārtu un pārsvarā zemāk par trotuāra līmeni – dubļi uz ielas netiek.

Jā, un runājot par koku dobēm, tās ir vesels kultūras fenomens. Koki pilsētā ir svarīgi, par to neviens nestrīdēsies. Un šajā pasaules daļā to saprata krietni agrāk, kā pie mums. Trotuārā vienmēr ir paredzētas vietas kokiem un tur, kur koku pagaidām nav, ir uzlīmes uz trotuāra, kas liecina par to, ka šai vietā būs koks.

Tur, kur koks aug, dobi var skaisti iekārtot, piemēram, uzliekot apkārt sētiņu, iestādot iekšā puķes, saspraužot karodziņus vai noliekot pa kādai skulptūriņai. Šķiet, ka ar šīm lietām nodarbojas paši iedzīvotāji vai sētnieki, kurus gan es nekad neesmu redzējis.

Domāju, ka Ņujorkas gadījumā tie varētu būt sētnieki un Bostonā tie gandrīz viennozīmīgi ir blakus māju īpašnieki.

Bet pie mājām puķudobes var redzēt ļoti reti. Ja arī ir kādi apstādījumi, visbiežāk tie ir skujkoku krūmi – tūjas, kadiķi, u.c. vai retāk – dārzeņu dobes.

Parasti tomēr ir pliks zālājs, uz kura var būt soliņš vai galds ar soliņiem un parasti tad arī bārbekjū vieta, dažreiz šūpoles un samērā bieži – basketbola grozs.

Ļoti izplatīta parādība ir apgleznotas sienas.

Lielākoties gleznojumi ir līdzīgā stilā – tāds amerikāņu sociālā reālisma paveids, bet gadās arī kas interesantāks un oriģinālāks.

Lielākoties brandmūri apgleznoti dažādām sabiedriskām iestādēm, minoritāšu tautu veikaliņiem vai kafejnīcām, u.c.

Sienu gleznojumi gan parasti noslīkst vizuālajā troksnī, ko rada ceļazīmes. Amerikāņiem ir raksturīgi uz ceļazīmēm piktogrammu vietā izmantot tekstu.

Un katru domu ir jānodod tekstuālā formā. Un šo domu nereti ir samērā daudz.

Dažreiz staigājot pa pilsētu ir sajūta, ka dienas laikā neviļus uz zīmēm izlasi vairāk, kā pa stundu pirms miega lasāmajā grāmatā. Reklāmas, ceļazīmes, ierobežojošās zīmes, remontdarbu konusi un zīmes un viss pārējais rada tik lielu haosu un pārvēršas vienotā troksnī, kuru redzot gribas aizspiest acis, lai saglabātu veselā saprāta paliekas.

Vizuālā higiēna ir kas tāds, par ko amerikāņi, ja arī ir dzirdējuši, tad visdrīzāk kā lamuvārdu. Pamest vizuālo kanālu bez pāruzbudinājuma šeit cilvēkiem gluži vienkārši šķiet grēcīgi. Runā, ka Vermontā nav bilbordu. Es gribu redzēt, kā izskatās Amerika bez bilbordiem. Ņujorkā gan centrā arī ir mazāks vizuālais troksnis no ceļazīmēm, bet tur to desmitkārtīgi kompensē ar kliedzošajām, spīdošajām, mirgojošajām visur esošajām reklāmām. Glābiņa nav nekur.

Pēc vizuālā trokšņa nākamā trauma ir audiālais troksnis. Pilsētās tas, pirmkārt, ir autotransports, ļoti lielu pienesumu dod operatīvais transports, sevišķi – ātro palīdzību ekipāžas un ugunsdzēsēji. Tiem seko vilcieni, kuri taurē tuvojoties katrai dzelzceļa šķērsošanas vietai. Un tas, kas man nepatīk pat vairāk par taurēšanu, ir helikopteru radītais troksnis. Un Ņujorkā un Bostonā tas ir pastāvīgs fons. Pat pie mums – West Roxberijā ik pa laikam pārlaižas pāri pa kādam helikopterim.

Nu un vizuālajam troksnim seko smaku kakafonija. Atkritumu, puvuma, marihuānas, netīru ķermeņu smakas ir pastāvīgs pavadonis pilsētā un sabiedriskajā transportā.

Tradīcija vilkt savas miskastes uz ielas katru nedēļu noteiktā dienā, lai atkritumu vedējs varētu tās izbērt, padara attiecīgo nedēļas dienu un iepriekšējo vakaru par dienu, kad labāk laukā atbilstošajā rajonā nerādīties.

Lielā mērā gan atslogo tas, ka teju katrā normālā mājā ir pārtikas atkritumu smalcinātājs, t.i., organika pa taisno dodas izlietnē un nepūst atkritumu konteinerī, taču ne visi tos izmanto un tāpat vienmēr jau atradīsies kaut kas, kas smako.

 

Daba pilsētā

Kā jau minēju, pilsētas apzaļumošanu amerikāņi uztver nopietni un pieiet tai ar pilnu atbildību.

Lielisks piemērs is Ņujorka, kur deviņpadsmitā gadsimta vidū pilsēta nolēma, ka tai vajadzīgas plaušas, atpirka milzīgus zemes īpašumus, visu noārdīja līdz ar zemi un izveidoja vienu no lielākajiem parkiem, kur es jebkad esmu bijis.

Pamatīgs mežs visdrūzmainākās un skaļākās pilsētas centrā. Parki ir svarīgi, un to ir daudz. Teju katrā pilsētā ir rajons, kurš ir nosauks par godu Londonas Haidparkam. Teju katrā pilsētā ir centrālais parks, tā saucamais commons.

Un parki nodrošina samērā labu ekoloģijas līmeni. Tajos dzīvo truši un vāveres, zosis, pīles, gulbji un citi putni un dzīvnieki. Kas ir interesanti – praktiski neredz kaķus, šķiet, tos nelaiž laukā no mājām. Un vispār nav klaiņojošo suņu, tātad efektīvi darbojas suņu ķērāji.

Es neesmu īsti dzīvnieku nīdējs, kaut arī vegāniem mani arī galīgi nevar pieskaitīt, bet es uzskatu, ka, lai cik tas arī nebūtu nežēlīgi, dzīvnieku ķērāji dara ļoti vērtīgu un pareizu darbu.

Interesanti, cik gados pilnībā izmainītos pilsētu ekosistēma Latvijā, ja tajās pilnībā izķertu klaiņojošos suņus un kaķus? Un kurā virzienā? Savairotos žurkas un citi grauzēji vai tomēr ekoloģija sāktu atveseļoties? Man ir aizdomas, ka pēdējais variants ir ticamāks.

Pilsētās nav ne tikai klaiņojošo dzīvnieku, nav arī kukaiņu.

Vienīgie kukaiņi, ko mēs redzējām bija lidojošās skudras pusotra kilometra augstumā kalnos. Viņu nebija daudz un pat īpaši netraucēja, taču mūsu biedri, kas tur bija kopā ar mums, drausmīgi sašuta par milzīgo kukaiņu daudzumu, jautāja vai tie ir moskīti un visādi izrādīja savu neapmierinātību.

No tā es pieļauju, ka odus viņi ne īpaši bieži redz un atšķir ar grūtībām. Ņujorkā Steitenailendā, kur mēs dzīvojām, bija izlikti paziņojumi par to, ka notiks moskītu indēšana, kaut gan nevienu odu mēs neredzējām. Mājās, sevišķi ar zemāku higiēnas līmeni, visai bieža parādība ir prusaki un vēl biežāk ir mājas simtkāji. Pēdējie izskatās visai pabriesmīgi un ir diezgan lieli. Vienreiz nācās tādu ķert, lai izglābtu sievu – nav tā patīkamākā nodarbe. Protams, ir zirnekļi, bet joprojām nesaprotu no kā viņi pārtiek. Un vēl – katrā logā, kurš veras vaļā, ir moskītu tīkli. Patiešām nesaprotu no kā tie pasargā.

Un vēl nedaudz par ekoloģiju – kopumā situācija neko daudz neatšķiras no Latvijas. Lielākoties, šķirošana notiek atkritumu poligonos, mājsaimniecības met laukā visu kopā. Īpaši apzinīgie paši pa maisiņiem sašķiro papīru, stiklu, metālu, u.c., un samet vienā urnā, lai viņu atkritumus poligonā šķirot būtu vieglāk. Šeit mēs sastopamies ar amerikāņu filantropisko un empātisko domāšanu pie visai zemas organizētības un efektivitātes. Ņujorkā ir atkritumu šķirošana, bet grūti pateikt cik efektīvi tā strādā.

Starp citu, kad atbrauc atkritumu konteiners, tiek sagāzts iekšā viss, tai skaitā arī mēbeles un santehnika. Visai bieža aina ir laukā iznestas mēbeles, ļoti bieži – matrači, gadās krēsli, kumodes, trenažieri, u.c. Tas viss dodas iekšā atkritumu savācējā, kur tiek sapresēts. Atsevišķa mašīna, šķiet, ir tikai organiskajiem atkritumiem, kurus liek atsevišķā – maziņā urnā, bet tas ir tikai apzinīgākajās mājsaimniecībās. Mūsu saimnieki, piemēram, organiku vāc atsevišķi un taisa kompostu – audzē tomātus, gurķus un citus dārzeņus piemājas dārziņā.

 

Dzīvojamā infrastruktūra

Es jau augstāk stāstīju, ka ASV ir ļoti izteikta segregācija un arī amerikāņi paši to vienmēr uzsver. Amerikā laba dzīve ir tiem, kuri ir bagāti, ir ok tiem, kam ir daudz maz normāls darbs, sliktāka strādniekiem un visai draņķīga tiem, kam darba nav vispār. Pirmie dzīvo villās okeānu krastos un brauc ar bentlijiem, otrie dzīvo privātmājās un brauc ar sedaniem un maziem džipiem, trešie dzīvo dzīvokļos pa vairākām ģimenēm kopā un brauc ar lieliem džipiem un ceturtie dzīvo uz ielas vai treileros un brauc ar vecām sarūsējušām mašīnām vai veikalu ratiņiem.

Dzīvot pilsētas centrālākās daļās var atļauties tikai vidējās šķiras jaunieši, kuri vēl nav apprecējušies un nopirkuši, noīrējuši māju kādā no dzīvojamiem rajoniem kilometrus 5-20 projām no centra.

Dzīvokļus un mājas izīrē pārsvarā firmas, dažviet izskatās, ka dzīvokļus izīrē firmas, kuras pašas nav īpašnieki, bet gan īrē no citām firmām. Dzīvokļus jau ceļ ar vairākām vannasistabām, lai varētu laist iekšā vairākus īrniekus. Dzīvokļu stāvoklis ir atbilstošs tam, kādu varētu sagaidīt, ņemot vērā, ka tajā pastāvīgi mainās saimnieki. Protams, periodiski tos remontē, bet pēc katriem īrniekiem remontu taisīt nav rentabli, turklāt, šīs meksikāņu vai ķīniešu firmiņas parasti cenšas nopelnīt maksimāli daudz, pieprasot papildus samaksas par lietām, kuras šķiet pašsaprotamas un iekļautas cenā un vienmēr ir liels jautājums, vai izdosies dabūt atpakaļ depozīta naudu, kas parasti ir pilna mēneša maksa. Ir dzirdēti visai daudz gadījumi, kad dažādos veidos lendlordi ir centušies paturēt depozītmaksu. Tā ka īpaši remontus te neviens necenšas taisīt, kamēr situācija nekļūst traģiska.

Katrā dzīvoklī ir virtuves aprīkojums, kas sastāv, protams, no ledusskapja, gāzes plīts (šeit raksturīgas lielas gāzes plītis), izlietnes – parasti ar pārtikas atkritumu smalcinātāju – un pilnāks vai nepilnāks trauku komplekts. Praktiski vienmēr ir trauku mazgājamā mašīna. Virtuve parasti ir kopēja uz vairākām ģimenēm.

Vannas istabā bieži ir neliela vanna, vienmēr duša un labierīcības. Parasti vannasistaba ir kopēja, taču dārgākos dzīvokļos tā ir atsevišķa katram īrniekam. Starp citu, podā ūdens nevis noskalojas, kā pie mums, bet gan tiek izrauts laukā. Pods pieiet ar ūdeni un to nolaižot viss saturs aiziet projām un tā vietā pieiet tīrs ūdens.

Ūdens regulēšana dušā parasti ar vienu kloķi – pagriezts līdz galam – maksimāli karsts, ūdens spiediens dažreiz regulējas ar atsevišķu kloķīti, bet biežāk neregulējas vispār, nu, ir atkarīgs no ūdens temperatūras (maksimāli karsts, maksimāli auksts – mazāks spiediens, puse uz pusi – maksimālais spiediens).

Centrālās apkures nav, gan ūdeni, gan dzīvokli parasti silda gāzes katls kaut kur pagraba dzīlēs. Dažās mājās pagrabā ierīkota arī veļas mazgātava, veļas automāti raksturīgi lieli, lādējami no augšas, tādus, kā pie mums, redzējis vēl neesmu. Biežāk tomēr veļas mazgātavas nav, tāpēc to jāiet darīt laukā. Normāli viena veļas mazgāšana plus žāvēšana maksā ap desmit dolāriem. Citi mazgājot veļu spēlē spēlītes vai skatās humoršovus telefonā, citi iet staigāties. Arī privātmājās ne vienmēr ir aprīkota veļas mazgāšanas telpa un joprojām sastopamas baļļas mazgāšanai ar rokām, kā Portugālē vai Spānijā.

Dzīvojamā istabā parasti ir galds ar krēslu, gulta un kāds skapis vai kumode veļai. Gultas parasti augstas, apmēram 70 cm, kājas uz ritentiņiem, kā rezultātā gulta kaitinoši braukā apkārt katrreiz, kad tajā cenšas apsēsties atspiežoties pret sienu. Apakšā uz cietā karkasa matrača parasti ir biezs – ap 30 centimetriem mīkstais matracis apstiepts ar palagu uz gumijām.

Starp citu, ar šiem matračiem ir kaut kāda mistika – tos pastāvīgi var redzēt izmestus uz ielas, pat pa vairākiem kopā. Un ir visai daudz matraču veikalu. Rodas sajūta, ka cilvēki maina matračus katru gadu.

Klasiskais gultasveļas komplekts – palags uz gumijām, spilvendrānas un palags bez gumijām. Segas pārvalkus neizmanto, sedzas ar palagu, kuram virsū nepieciešamības gadījumā sedz segu vai segu izmanto bez palaga. Mūsu mājsaimnieces un vecpuišu sapnis – nekādas segas maukšanas pārvalkā.

Kondicionieris ietilpst standarta aprīkojumā, jo pie gaisa mitruma un karstuma, kas ir Jaunajā Anglijā, izdzīvot pilsētā vasarā ir ļoti sarežģīti. Visi logi atveras paceļot rāmi uz augšu, un tad starp loga rāmi var iespiest kondicionieri, tāpēc uz vasaru kondicionieri tiek salikti logos un uz ziemu ņemti laukā. Cita veida kondicionierus, kaut ko līdzīgu, kā pie mums, redzējis esmu tikai sabiedriskajās ēkās.

Bez minētajām telpām parasti ir iekšpagalms, kurš arī ir īrnieku rīcībā. Parasti iekšpagalms tiek izmantots bārbekjū pārtijiem.

ASV ir 110V elektriskais tīkls un rozetes nav iegremdētas sienā ar plakaniem kontaktiem. Rezultātā aizņem mazāk vietas, un, sevišķi pagarinātāji, ir daudz mazāki un akurātāki, turklāt rozetes var ierīkot teju jebkurā ierīcē, piemēram, galda lampā. Visai ērti. Lielākā daļa no elektriskajām iekārtām, ko mēs lietojam Eiropā, ir pielāgota 110V tīklam, tāpēc nav vajadzīgi nekādi transformatori un pietiek ar nelielu pāreju.

ASV diezgan izplatītas kvēlspuldzes. Elektrība, šķiet, ir samērā lēta un amerikāņiem principā ir raksturīga visai liela izšķērdība, tāpēc, arī neskatoties uz to, ka lieto kvēlspuldzes, gaismu dažās telpās daudzās mājsaimniecībās, piemēram, virtuvē, vannas istabā vai koridorā, neslēdz laukā vispār vai arī slēdz laukā tikai uz nakti.

Interesanti, ka dažreiz telpas ir iekārtotas tādā veidā, ka gaismas slēdzis pie durvīm ieslēdz/izslēdz elektrības padevi uz visām rozetēm istabā. Manuprāt, ārkārtīgi nepārdomāta lieta. Tā man dažreiz automātiski izslēdzas visi cietie diski, kas saslēgti pie portatīvā datora caur papildus barošanu. Tagad slēdzi iemācījāmies vienkārši ignorēt.

Un, vairums dzīvokļu, kuros līdz šim esmu bijis, visvairāk atgādina dzīvokli, kurā nakšņoju Islandē – netīrība, prusaki, nekārtība, pa nakti paliek ieslēgtas gaismas, dubultie aizkari vannas istabā. Un, vispār, es ļoti priecājos, ka braucu uz ASV caur Islandi. Lai arī biju tur tikai nepilnu diennakti, es tur redzēju daudzas pārejas formas starp ASV un Eiropu, un, nonākot ASV, Islande bija vienīgā vieta, ar ko varēju salīdzināt, kur tā vai cita lieta bija redzēta.

 

Sabiedriskās iestādes

Valsts iestādēs vienmēr nopietni noskaņota apsardze un ieiet nevar ne ar ko, ko jebkādā veidā varētu izmantot kā ieroci. Regitai piekasījās pie pildspalvas lodītes. Beigās izsprieda, ka to īsti nevar izmantot kā ieroci, jo gals tomēr neesot pilnīgi ass, un ielaida. Pārbaude nopietnāka, kā lidostās. Visur karājas prezidenta bildes, ASV karogi un apkārt pilns ar bruņotiem armijniekiem. Sākumā ir bailīgi paspert soli nepareizā virzienā un uzminēt virzienu nemaz nav vienkārši, bet, kad pierodi un saproti, ka viņi tikai izskatās bailīgi, bet patiesībā ir balti un pūkaini, kamēr nesāc kliegt ‘Allahu akbar’, tad jau viss ir kārtībā.

Apsardze parasti ir arī prāmju ostās Ņujorkā. Policisti ar suņiem  liek apostīt katru, kas iet ar lielāku somu. Pieļauju, ka meklē sprāgstvielas, nez vai osta uz narkotikām, jo rekreācijas narkotikas šeit ir visai modē un tad jau neviens rastamans nevarētu braukt ar prāmi, bet brauc taču.

Muzejos ar apsardzi ir vieglāk, tikai dažreiz palūdz nolikt garderobē somas vai pārkārt uz vēdera mugursomu, lai netīšām neapgāztu kādu degā vai rodēnu. Bet kas ir riktīgi slikti gandrīz visos muzejos, kur bijām – navigācija. Navigācija muzejos ir līdz nejēdzībai nejēdzīga.

Piemēram, Bostonas mākslas muzejā mēs esam bijuši divreiz, un, kad pagājušajā nedēļā bijām uz kādu filmu seansu un gājām apkārt muzejam, pamanījām telpas, kurās viennozīmīgi neesam bijuši. Un katru reizi sanāk maldīties. Ņujorkas Metropoles mākslas muzeju nevar izstaigāt ne vienā, ne divās dienās, bet navigācijas tajā vispār nav.

Mēs zinājām, kas mūs interesē, tāpēc gājām uz noteiktām galerijām, bet arī tur nevarējām noorientēties, kur esam bijuši, un, kur nē, un, kā atrast to, ko meklējam. Pat muzejos ar vissliktāko navigāciju Eiropā, pie kuriem es pieskaitu Reina Sofia Madridē un Etnovēstures muzeju Tartu ir ārkārtīgi pārdomāti un ērti, salīdzinot ar vislabāk organizēto no apmeklētajiem muzejiem šeit. Un bijuši esam jau visai daudzos, lai varētu ekstrapolēt.

Un sveiciens no sešdesmitajiem gadiem – Fallout Shelter gandrīz katrā lielā sabiedriskā iestādē, sevišķi slimnīcās un universitātēs. Kodolkaram vienmēr gatavi. Nedaudz atgādina Ukrainu, tikai uzrakstiņi smukāki, kā datorspēlēs. Vai Černobiļā.

Viena no lietām, kā man ļoti trūkst Latvijā, un, jāatzīst, ka teju visā Eiropā kopumā ar to ir visai švaki – ūdens strūklakas. Cik es noprotu, ASV tās ir tik pašsaprotama lieta, ka bez tām sabiedrisko telpu iedomāties ir grūti. Ir pat speciālas pārvietojamas strūkalakas, kuras uzstāda lielākos publiskos pasākumos kā pirmās nepieciešamības elementu līdzās tualetēm. Pie mums tās sāk pamazām parādīties, tāpēc ir cerība.

Bet viena lieta pārsteidza – pretiedeguma krēma dispenseri. Ir Amerikā, patiešām ir, idejas, kuras gribas nozagt un aizstiept uz mājām. Mēs par to pagaidām nedomājam, bet ultravioletais starojums ir tas, kas ārkārtīgi veicina ādas novecošanos un var izraisīt ādas audzējus. ASV par to jau ir sākuši domāt. Labi. Arī roku sanitaizera dispenseri nav retums, sevišķi publiskākās vietās.

Un, ja pēkšņi ir izcēlies ugunsgrēks vai kāda cita nelaime, izsaukt palīdzību var arī bez telefona. Ugunsdzēsības trauksmes stacijas publiskajā telpā sastopamas itin bieži.

Lielākos kampusos ir arī palīdzības izsaukšanas termināļi, kurus var pamanīt no attāluma pēc zilas bākuguns garā mastā. Zila bākuguns šajā valstī nozīmē palīdzību.

No citām jaukām lietām sabiedriskajā telpā – lietussargu maisiņi muzejos.

Sākušas parādīties unisex tualetes. Lai nu kā, es to uzskatu par ļoti pozitīvu parādību.

Bezmaksas āra kino uz piepūšamiem ekrāniem sabiedriskās vietās.

 

 

Tā kā apmēram viss, ko vēlējos pateikt. Bonusā čupiņa arhitektūras…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *