Sēlija un Aukšaitija (27.-28.01.2018)

Pirms kāda laika kaut ko lasīju par Subati un sapratu, ka nekad tur neesmu bijis. Gadījās brīva nedēļas nogale, apvaicājos māsai, vai viņi ar vīru nevēlas braukt Sēlijas – Aukšaitijas tūrē, tie gribēja, bet netika. Sākām meklēt citus līdzbraucējus, bet mūsu klasiskās kompānijas neviena netika, jaunus cilvēkus aicināt bail, jo mūsu ceļošanas ritms  normālam ceļotājam nav īsti piemērots. Ejot cauri visiem draugiem un paziņām pēkšņi apstājamies pie Regitas brālēna ar draudzeni, kuri, kā mums ir radies priekšstats ar viņiem runājoties, varētu domāt apmēram līdzīgi, kā mēs. Tā nu Regita raksta Kasparam ar Māru un jā, viņi ar mieru doties ar mums, turklāt, ir iespēja braukt ar Kaspara mašīnu, kuras degvielas patēriņš ir uz pusi mazāks, kā manējai mašīnai. Es lieku kopā plānu no vietām, kuras būtu interesanti apmeklēt, sūtu pārējiem, visiem viss patīk. Sestdien septiņos no rīta drausmīgi miegaini nozūdam sniegputenī Daugavpils virzienā.

Višķi

Višķos atrodas mana mīļākā Latvijā baznīca. Žēl vienīgi, ka iekšā nesanāk tikt tik bieži, kā to gribētos.

Ja ir jārunā pavisam godīgi, iekšā esmu bijis tikai vienu reizi, kad prāvests Aglonietis mūs izveda lieliskā ekskursijā, izrādot sakrātos retumus un fantastisko svētbilžu kolekciju no visas pasaules.

Un skats no baznīcas torņa uz visiem trim ezeriem ir burvīgs vasarā. Šoreiz Višķi nebija plānoti, taču tā kā Māra ar Kasparu nebija bijuši, izmetām līkumu klusībā cerot, ka prāvests būs uz vietas.

Nesanāca. Nekas. Nākamreiz.

Svente

Svente arī īsti nebija plānota, taču vajadzēja iedzert rīta tēju un tāpat bija pa ceļam, tāpēc iebraucām Sventes muižā.

Kamēr es dzēru tēju un zīmēju kartē, pārējie aizgāja apskatīt tanku muzeju.

Es jau biju bijis un mani arī īsti neinteresē kara tehnika un citas militāras padarīšanas.

Tanku muzejs un muižā ierīkotais restorāns un viesnīca ir padarījuši Sventi populāru, taču man šeit vienmēr ir sajūta ka to visu ir iekārtojuši urlas un viss tas tāds brutāls un vulgārs, kaut arī jāatzīst, ka muiža ir sakopta un ir ļoti patīkamas detaļas, piemēram, podiņkrāsns ir burvīga.

Es nedomāju, ka krāsns ir saglabājusies oriģinālā, man ir sajūta, ka tā šeit ir ‘iebraucēja‘.

Skats pa muižas vārtiem uz silikātķieģeļu sērijmājām ir neaprakstāms.

Dodamies uz Ilūksti.

Ilūkste

Ilūkstei dažas reizes ir sanācis braukt cauri un vienmēr ir licies, ka šī noteikti ir pilsēta, kuru ir vērts papētīt tuvāk.

Caurbraucot ļoti romantiska pilsētiņa, apstājoties – ļoti ē… īpatnēja…

Pilsēta ir izveidojusies uz upītes, kura pilsētas daļā veido nelielu ezeriņu.

Pilsētas centru veido ceļa rotonda un tai apkārt divas baznīcas – luterāņu un katoļu, un pasta ēka.

Līdz 1915. gadam šeit esot bijusi astoņpadsmitajā gadsimtā jezuītu celta baznīca, viena no lielākajām Latvijā uz to laiku.

Kad redzēju tās reprodukciju ceļojumu bukletā, nolēmu, ka tā ir Pasienes baznīca, celta ap to pat laiku, arī jezuīti.. Pēc Pasienes baznīcas parauga ir uzcelta Aglonas bazilika. Ilūkste veidojās par tādu kā buferzonu un bez šeit vēsturiski raksturīgajiem luterāņiem astoņpadsmitajā gadsimtā ienāca jezuīti, pēc Krievu baznīcas šķelšanās šeit ienāca vecticībnieki, vēlāk, deviņpadsmitajā gadsimtā – ebreji.

Divdesmitā gadsimta sākumā šajā četru tūkstošu iedzīvotāju pilsētiņā (šobrīd nedaudz vairāk par diviem) dzīvoja līdzās ebreji, pareizticīgie, vecticībnieki, luterāņi un romas katoļi, līdz deviņpadsmitajam gadam bija arī grieķu katoļi, kuru baznīca pārgāja sākumā pareizticīgo un pēc 1915. gada – katoļu īpašumā. Viena no lietām, kas mūs satrieca Ilūkstē, bija pareizticīgo sieviešu klosteris.

No pirmā acu uzmetiena – septiņdesmito gadu silikātķieģelu municipālā ēka, varbūt kopmītnes.

Ar vienu izņēmumu – piebūvēts portāls ar plastikāta pareizticīgo atribūtiku un ļoti īpatnējs zvanu tornis. Apejot apkārt šīs pašas ēkas robežās izrādās sarkano ķieģeļu fragments un piebūvēta sarkano ķieģeļu kapeliņa ar nopulētu tornīti.

Izrādījās, ka šī ēka ir deviņpadsmitā gadsimta beigu pareizticīgo vīriešu klosera mantiniece un šobrīd šeit atrodas sieviešu klosteris ar divām mūķenēm. Mājas pretējā galā, kur saglabājusies sarkano ķieģeļu daļa – tā ir saglabājusies pareizticīgo baznīca. Visai īpatnēji un dīvaini.

Šādus klosterus mēs vēl redzējuši nebijām.

Bez dīvainā klostera un atjaunotajām katoļu un luterāņu baznīcām Ilūkstē ir visai daudz interesantas un simpātiskas apbūves.

Lai gan pēc 1915. gada, kad šeit pāri gāja frontes līnija no pilsētas bija visai maz kas palicis pāri, daudz kas ir ticis restaurēts un arī divdesmitajos un trīsdesmitajos gados visai daudz sacelts.

Kopumā – ļoti jauka, mājīga un intīma pilsētiņa.

Noteikti jāatbrauc uz šejieni vasarā.

Bebrene

Bebrene mūs, galvenokārt, interesēja ar šeit apkārt esošo Dvietes palieni, taču Māra ieteica apskatīt arī pašu ciemu, ko mēs arī izdarījām un nenožēlojām.

Sākumā braucām skatīties uz savvaļā dzīvojošajiem zirgiem un govīm.

Savvaļa gan ir nosacīta, jo teritorijas ir nožogotas un spriežot pēc milzīgajiem siena krājumiem, daļu no dzīvnieku diētas tomēr nodrošina cilvēks. Govis gan mēs neredzējām, taču zirgu baru gan. Konik polski ir mākslīgi selekcionēti no mājas zirgiem cenšoties saglabāt primitīvākās – senākās īpašības un samazināt mājas zirgiem raksturīgās. Poļu koniki ir labi piemēroti dzīvošanai savā vaļā un lielākoties tos, līdzīgi, kā Prževaļska zirgus, introducē ar mērķi pasargāt pļavas no aizaugšanas ar krūmiem un kokiem.

Bez konikiem Dvietes palienē ir arī savvaļas govis, kuras gan mēs redzējām tikai no skatu torņa tālumā. Runā, ka zirgi un govis ne īpaši tiecas draudzēties un tur, kur ir zirgi nekad nesatiksiet govis un otrādi.

Pajūsmojuši par zvēriņiem devāmies uz Bebreni.

No kādas piektās reizes izdevās uzbraukt nelielā kalniņā, kur mēs attapāmies blakus kādai ēkai, kura ļoti atgādināja Padomju laika lauku rekreācijas centru.

Un tur pat vien bija arī pati muiža ar milzīgo parku.

Muižas priekšā milzīgs likteņakmens ar populistisko ‘labāk savu galvu devu, nekā savu tēvuzemi‘ – militārisma slavinājums mums – zemnieku tautai, kaut kā ciniski un nedaudz muļķīgi tas izklausās.

Formāli akmens veltīts latviešu brīvības cīņām. Nu, lai jau tā būtu, ar nepacietību gaidu, kad vēsturnieki beidzot vienosies, kas īsti tās bija par cīņām, kur ‘mēs dzīvi caur zobenu‘. Atkal aizrāvos….

Ja novākt šo muļķīgo akmeni, ansamblis attīrās un kļūst interesantāks.

Es iepriekš nebiju redzējis, ka muižas kungu māja atrados uz vienas ass ar baznīcu. Uz vienas līnijas ir kungu māja -> aleja -> galvenie vārti -> baznīcas vārti -> baznīca. Izskatās, ka muižas parks ir integrēts pilsētas dzīvē, jo, piemēram, aptieka (šķiet, ka arī ambulance) un ziņojumu dēlis atrodas aiz muižas vārtiem parka teritorijā.

Baznīca, līdzīgi, kā kungu māja, celta neorenesances stilā, uz fasādes ir gleznojumi, kuri izskatās samērā naivi un samērā jauni, bet ne mazāk no tā jauki.

Kopumā baznīca ar muižu veido visai interesantu ansambli. Ja šī vieta sāktu attīstīties un būtu nepieciešamie līdzekļi, šo ansambli noteikti varētu attīstīt.

Domāju, ka vasarā parks arī ir visai ievērības cienīgs. Nu, un centrā ir jauka akmens bebra skulptūra.

Bet latviešu akmens ar asiņaino sauli nav ne ar ko labāks par Padomju Otrā pasaules kara memoriāliem katrā miestā. Vienīgi labāk atbilst nacionālisma ideoloģijai. Viss, es pabeidzu…

Kaldabruņa

Ja būt pavisam atklātam, tad pašu Kaldabruņu mēs nemaz neredzējām. Nu, tas ir, nebija jau īpaši, ko redzēt.

Kaldabruņa, cik nu es varu spriest, šobrīd sastāv vien no dažām mājām. Baznīca atrodas trīs kilometrus no ciema Červonkā, skola – kādu kilomtru no ciema pretējā virzienā. Kaldabruņas skola ir tas, ar ko šī vieta, atskaitot, protams, nosaukumu, ir īpaša.

Cik es varu noprast, skolas šeit jau sen vairāk nav, taču ir Pļavas muzejs, kurā mēs netikām, jo… sestdiena un nekas īsti nenotiek un sniegs līdz ceļiem. Un biedrība Ūdenszīmes, kas ir tieša Undīnes tradīciju turpinātāja.

Un jāatzīst, ka Undīnes gaisotne šeit patiešām ir jūtama pat neskatoties uz to, ka apkārt ir ziema, sniegs un viss ir slēgts… un nav drakonu.

Bet toties ir lapenītes un koku laipas un siena skulptūras. Ļoti radoša vieta, pat neskatoties uz manu snobismu, gribētos apmeklēt kādu pasākumu šai vietā. Un vēl man ir ļoti interesanta auditorija. Kas īsti ir tie cilvēki, kas brauc uz šejieni – no Rīgas tālu… un vispār no pilsētām tālu…

Tuvākās lielās pilsētas ir Jēkabpils un Daugavpils, bet arī no tām ir salīdzinoši tālu. Nu, ja uz šejieni brauc cilvēki no tālienes, šī vieta ir tā vērta. Bet tas arī tāpat ir redzams.

Ancene

Ancenē mēs neko interesantu neredzējām. Kaspars pamanīja kādu traktoru vai pāris, taču ar to nepietika, lai šeit ilgstoši uzturētos, tāpēc devāmies vien tālāk – uz Asari.

Asare

Un Asare izrādījās pilnīgs pretstats Ancenei. Jāatzīst, ka par šo vietu neko dzirdējuši mēs nebijām, tāpēc gaidījām ko līdzīgu, kā Ancenē – akmens šķūni, traktorus un veikalu.

Viss izrādījās daudz interesantāk, pirmais, kas gadījās acīs iebraucot Ancenē bija visai jauka klasiska kapličiņa.

Drīz vien izbraucām vietā, ko varētu saukt par ciemata centru.

No mums kreisajā pusē slējās baznīca ar kādu dīvainu veidojumu pagalmā un dodoties pa labi mēs nonācām pie muižas drupām. Neskatoties uz to, ka parasti luterāņu baznīcas atstāj mani vienaldzīgu, šis klasicisma stilā celtais dievnams patīkami atšķīrās no vairuma garlaicīgo lauku luterāņu baznīcu.

Bet šī nebija pēdējā skaistā luterāņu baznīca, ko redzējām brauciena laikā. To, ka Sēlijā ir skaistas luterāņu baznīcas es biju pamanījis arī agrāk. Netālu no baznīcas bija salmu zilonis un salmu traktors.

Arī darinājumi no salmiem mums šajā braucienā gadījās ne vienreiz vien un es nevarētu apgalvot, ka tā tāda lauku klasika, ko Latvijā var redzēt bieži. Baznīcas dārzā aizbridu līdz dīvainajam veidojumam, ko pamanīju jau no ceļa, tas izrādījās piemineklis kaut kuriem partizāņiem, spriežot pēc uzraktiem latviešu valodā – ne Otrā pasaules kara. Īpaši neiedziļinājos.

No baznīcas aizbraucām apskatīt kungu mājas drupas un noskaidrojām, ka šeit atrasties ir bīstami.

Mūs gan tas daudz neatturēja. No ceļa šī ēka izskatījās visai necila, taču uzkāpjot kalniņā, kas cēlās tās vidū vai apejot apkārt, izrādījās, ka ēka esot bijusi visai grezna, kaut kas tajā man atgādināja angļu gotiskās katedrāles.

Šķiet, ka kādreiz šī bijusi visai turīga un grezna muiža, taču vēl pēc gadiem desmit par to liecinās tikai ieraksts wikipēdijā.

Aknīste

Ar Aknīsti attiecības man veidojušās dīvaini. It kā jau būts šeit ir vairākkārt, taču ja mani naktī ar aizsietām acīm atvestu un izlaistu Aknīstes centrā (ne pie baznīcas), es ne par ko to neatpazītu.

Un tas ir par vienu no vecākajām pilsētām Latvijā.

Spriežot pēc visa, pilsēta vismaz vienreiz vēsturē, šķiet, pirmā pasaules kara laikā, varētu būt bijusi pilnībā noslaucīta no zemes virsas.

Nekur avotos gan es neesmu sastapies ar informāciju, kas apstiprinātu manu minējumu. Koka arhitektūra ir visai jauka un šis tas ir saglabājies arī no starpkaru laika mūra arhitektūras. Lieta, kas mani visvairāk uzjautrina Aknīstē ir baznīca. Es patiešām no pirmā acu uzmetiena domāju, ka tas ir ugunsdzēsēju depo.

Vispār jau celtne ir visai interesanta, bet kaut kas līdz galam nav nostrādāts. Pretī baznīcai atrodas masīva staļinlaika novada pašvaldības ēka.

Aknīstē mēs iebraucām aptiekā, aizbraucām paēst. Noskaidrojām, ka ir bojāts poda vāks.

Sajutāmies, ka Aknīsti neredzējām un devāmies uz Gārseni. Šī sajūta, ka Aknīste nav redzēta ir tipiska un te pie vainas nav tik daudz neredzēšana, kā tas, ka, lai man piedod Aknīstes iedzīvotāji un pilsētas fani – Aknīstē absolūti nav ko redzēt.

Gārsene

Pie Gārsenes muižas ēkas satikām sievieti, kura šeit, acīmredzot, strādā.

Dāma bija pārsteigta, ko gan mēs šeit meklējam, kad sniegs līdz ceļiem. Atkārtoja to pat, ko dzirdējām daudzās vietās, ko apmeklējām – ‘brauciet vasarā‘. Apsolījām vasarā arī atbraukt, tomēr vaicājām, ko mēs šeit varam redzēt atskaitot baznīcu un muižas ēku?

Atbilde bija ‘vairāk neko, mums ir skaista daba‘. Jā, daba šeit patiešām ir skaista. Pils ir celta Dienvidsusējas krastā, kura šeit veido nelielu, bet ļoti simpātisku, pat ziemā, ezeriņu. Un apkārt ir meži. Par pašu muižu – tajā atradās skola un pēdējais izlaidums esot bijis ļoti dramatisks.

Bija viedoklis, ka muižu nekas labs negaida. Šobrīd kungu mājā ir iekārtots muzejs un tūrisma centrs, arī tiek piedāvātas istabiņas nakšņošanai. Izskatās, ka dzīvos un viss būs labi. Mani gan nesajūsmina, kad muižu mājas kļūst par publiskām telpām, bet neko darīt, labāk tā, kā pārvērsties gruvešos.

Vēl sanāca neskaidrības ar arhitektūras stilu – vikipēdija apgalvo, ka tā ir neogotika un man nu nekādi negribas viņai ticēt.

Subate

 

Un te nu mēs nonācām punktā, kurš arī kļuva par iemeslu visam šim braucienam. Man tik ļoti gribējās redzēt šo dīvaino pilsētiņu, ka nebiju gatavs ciesties līdz vasarai. Jāatzīst, ka vilties Subate nelika. Es gan to biju iedomājies pilnīgi citādāku, bet arī redzētais mani ļoti iedvesmoja.

Subate ir veidojusies ezera krastā. Kopš 16. gadsimta Subate tika izlēņota Plāteriem. Kad 17. gadsimtā Plāteri pārgāja katoļticībā, luterāņi, kuri nevēlējās kļūt par katoļiem, pameta Subati un izveidoja ciemu otrā ezera krastā – Jaunsubati. 17. gadsimtā Vecsubatei piešķīra Magdeburgas tiesības un pēc 200 gadiem abas Subates apvienoja. Kopš tā laika vienā ezera pusē dzīvo katoļi, otrā – luterāņi. Kaut gan ne katoļi, ne luterāņi nebija pamatiedzīvotāji laikā, kad Subate kļuva par pilsētu. Deviņpadsmitā gadsimta beigās 47% no 2000 iedzīvotājiem bija ebreji, 447 – vecticībnieki un 429 – katoļi. Šodien Subatē vairāk nav pat 700 iedzīvotāju.

Subates centrā atrodas veikals, kura tapšanai no deviņpadsmitā gadimta beigu sarkano ķieģeļu ēkas tika izzāģēti fragmenti un vietā ielikti plastikāta logi. Kad ieraudzījām šo ēku, pirmā doma bija, ka tas ir ugunsdzēsēju Depo. (Jā, mums kaut kas noteikti bija ar ugunsdzēsēju depo, to pašu piedzīvojām ieraugot Aknīstes baznīcu.) Griežamies pret pulksteņrādītāja virzienu.

Te iet iela, kura aiziet uz tiltu un Jaunsubates daļu un ir aizcelta ar pievilcīgām koka mājām, dažām gan visai skumjā stāvoklī.

Pāri ielai ir celtne, kuras krāsa neeksistē ne tikai dabā, bet, esmu pārliecināts, pat Sadoline katalogos, sevišķi, ja apkārtējais fons ir balts.

Tālāk iet iela, gar kuru deviņpadsmitā gadsimta sākumā un starpkaru periodā saceltas mūra un koka mājas.

Pāri ielai no spilgtās ēkas – klasisks Top veikals, apšūts ar poļu plastikātu.

Topā ir pāredevēja, kura uz Regitas komentāru ‘jums ir ļoti interesants vārds‘ kautri atbild ‘lietuviešu‘. Jautājam, vai latvieši brauc uz Lietuvu iepirkties un vai Lietuvieši brauc uz šejieni, uz ko saņemam atbildi, ka jā gan, lietuvieši patiešām braucot ‘cauru dienu‘ pēc alus divlitrenēm.

Un patiešām, ik pēc laika apstājas pa kādai mašīnai ar lietuviešu numuriem. Aiz Topa ir pats tirgus laukums (iela, pa kuru mēs grozāmies, saucas tirgus iela, nevis Brīvības, Rīgas vai Raiņa, kā izdomas bagātie latvieši parasti sauc savas galvenās ielas).

Tālāk ir kultūras nams, kurš izskatās, kā klasisks Padomju laika pārtikas veikals un gan jau sākotnēji arī pildīja šo funkciju. Griežamies tālāk un tad jau mums pretī dodoties taisni pa tirgus ielu ir aptieka. Ielas kreisajā pusē ir impozanta Padomju laika betona publiskā tualete.

Aiz tās viena vai divas privātmājas. Un beigās ir no laukakmeņiem celta Katoļu baznīca.

Aplis ir noslēdzies.

Baznīca smuka.

Es nezinu, kas tas par stilu, bet parasti ļaudis redzot šādas baznīcas saka, ka izskatās pēc šķūņa. Īpaši strīdēties nevaru.

Patiešām deviņpadsmitā gadsimta beigās cēla no laukakmeņiem šķūņus, kuri izskatījās visai līdzīgi, tikai ne tik dekoratīvi. Vikipēdija apgalvo, ka tas saucoties senbazilikas stils. Lai tā būtu.

Devāmies pastaigāties. Kādu brīdi gājuši sapratām, ka esam aizgājuši tā, ka jāgriežas atpakaļ. Tomēr bija sajūta, ka būs inetresanti, tāpē devāmies vien tālāk. Un labi, ka tā. Sākumā ieraudzījām ēku, kur lieliem burtiem bija teikts, ka šeit var atrast “Tehniski komplicēta asortimenta preces” un no gala – “Sadzīves tehnika“.

Fantāzija raisījās, bet neko prātīgu neizdomājām.

Neilgi gājuši izgājām pie ēkām, kuras kādreiz varētu būt kalpojušas par robežpunktiem.

Tapat arī bija klasiskās zīmītes, kas liecina par to, ka pēc desmit soļiem cilvēki runā citā valodā un latviešus sauc par zirga galvām (runā, ka Rīgas jūras līcis pie vainas).

Pastaigājām, pārgājām pāri robežai.

Atgriezāmies atpakaļ.

Lielākais 21. gadsimta sākuma kaifs ir tas, ka ir robežas, kur var staigāt pāri uz priekšu un atpakaļ nejūtoties, kā noziedznieks. Un nemainīt naudu. Žēl, ka es nepiedzīvošu laiku, kad šādi varēs šķērsot jebkuras robežas.

Izstaigājušies devāmies apskatīt ārkārtīgi dīvaino luterāņu baznīcu uz luterāņu krastu.

Dīvaina tā šķiet tikai mums, vispār, runā, ka tā esot pareizā protestantu dievnamu arhitektūra. Un vēl runā, ka as ir baroks. Mja.

Obeliai

Ābeļos mums nekas īsti nebija paredzēts apskatei, atskaitot dzirnavas. Kamēr aizbraucām, kaut arī ne pāŗāk tālu, pilnībā sabojājās laikapstākļi, sāka putināt. Un arī saule jau paspēja norietēt. Izkāpām pie vējdzirnavām, pametām skatu un devāmies tālāk uz Rokišķiem.

Rokiškis

Lietuvas siera galvaspilsēta mūs uzņēma vēsi un ar sniegputeni. Neko apskatīt neizdevās, jo neko interesantu neatradām. Arī veikalu, kur siera rituļi būtu sakrauti piramīdās un no kura mēs aizietu galīgi bez naudas, mēs neatradām. Žēl. Pastāvējām Circle K, padzērām tēju un devāmies uz Paņevežu. Dīvaini, bet man katrreiz braucot cauri ir sajūta, ka gribētos apskatīt Rokišķus, taču nekad neesmu pamanījis neko ievērības cienīgu.

Panevėžys

Paņevežā nebija iespējams atrast ne dzīvokli, ne viesnīcu, beigās sanāca dzīvot dzīvoklītī ārpus Paņevežas, kurš drausmīgi atgādināja visu sliktāko, kas pēc neatkarības iegūšanas ar mums notika – Padomju hruščovkās bija jātaisa eiroremonti. Šī drausmīgā parādība kādu skāra mazāk, kādu vairāk, bet šeit tas bija… kā Ukrainā. Neiedomājami pavirši un visās nozīmēs drausmīgi. Tiktāl, ka tas pat bija jauki. Un man pat uz brīdi radās sajūta, ka visas paviršības un defekti, kā šķībi pieliktās rozetes, greizi izgrieztās arkas, ar tapetēm nolīmētās preskartonas sienas skapīšu durvis, tapetes, kuras maina virzienu, tualetē no sienas krītošie lamināta apšuvuma dēļi, u.c., ir apzināti.

Naktī, kad braucām uz veikalu, redzējām lieliki izgaismotu elegantu granīta pieminekli, kas atainoja kailu sievieti, taču dienas gaismā tas vairāk nebija nedz izteiksmīgs, nedz interesants.

No rīta pavizinājāmies apkārt, neko interesantu neieraudzījām, apstājāmies pie baznīcas un devāmies projām.

Pasvalys

Uz Pasvali braucām galvenokārt tāpēc, ka atradās pa ceļam, neko interesantu tur redzēt negaidījām. Turklāt, bijām nedaudz vīlušies par pārējām nupat apmeklētajām pilsētām. Putināja sniegs un nevienam īsti neko negribējās, tāpēc, kad apstājāmies pie baznīcas, es devos pastaigāt apkārt ar domu, ka pārējie paliek mašīnā.

Pēc brīža atgriezies gan konstatēju, ka pārējie arī ir aizgājuši uz pilsētu. No arhitektūras pieminekļiem interesantākais, viennozīmīgi, ir historisma stilā astoņpadsmitajā gadsimtā celtā Jāņa Kristītāja baznīca.

Arī tās zvanu tornis.

Bez tam, no pilnīgi cita laikmeta un funkcijas – Padomju laika universālveikals ar mozaīku arī ir gana interesanta celtne.

Centrā apkārt baznīcai ir visai daudz vēsturiskās apbūves.

Sevišķi interesanta ir ieliņa pretī baznīcai, kur rindā saceltās mājas, kuru vecumus es nespēju noteikt, izskatās gandrīz, kā Briselē vai Amsterdamā.

Valdis gan pamatoti norādīja uz to, ka visu vēsturisko estētismu bojā plastikāta logi un vecā rūtojuma trūkums.

Garlaicīgo betona puķu dobju vietā ir simpātiskas granīta ķieģeļiem norobežotas puķudobes.

Pilsētas centrā ir arī publiskā tualete, gan nezinu maksas vai bezmaksas un cik tīra.

Šeit ik pa laikam pavīd ta barokālas, ta jūgendiskas, ta moderniskas iezīmes.

Stilu sajaukums, bet manā uztverē – visai gaumīgs.

Interesanti ir daudzie tiltiņi. Pilsēta ir uzcelta uz divām upēm – Mūsas un tās ietekas Levuo. Ūdeņi ir pilsētas skaistums un posts.

Pilsēta ir celta uz smilšakmens nogulām un ūdeņi tās pastāvīgi skalo, rezultātā veidojas kritenes un nereti rezultējas sagrautās mājās un saimniecībās. Interesants ir sabrukušā tilta pāri Mūsai pielietojums – dzīvā palikusī daļa norobežota, aprīkota ar soliņiem un kļuvusi par platformu ar skatu uz upi.

Ļoti pievilcīga pilsēta. Un, šķiet, ja vēsture būtu pagriezusies nedaudz citādāk, šeit runātu līdzīgā latviešu mēlei – šeit krustojās sēļu un zemgaļu zemes.

No otras puses, lai arī neviens īsti nezina, kā šīs valodas skanēja, gan vairums valodas vēsturnieku ir vienisprātis, ka kā sēļu, tā zemgaļu valodas  bija tuvākas savā skanējumā leišu valodai, kā vidusdialektam, kura maninieci mēs šodien saucam par latviešu valodu.

Biržai

Man par Biržiem īsti nebija nekādu ekspektāciju.

Biju tos iekļāvis plānā tikai tāpēc, ka tie bija pa ceļam uz Kvetkai, par kuru es gan arī neko nezināju, bet biju lasījis un gribēju redzēt. Bet Māra bija visai eksaltēta par to, ka braucam uz Biržiem. Viņa bija bijusi pilī un dabas parkā un uzskatīja, ka mums obligāti jāaizbrauc uz abiem. Sākumā mēs pabraucām garām parkam, aizbraucām uz pili. Pils bija ar īstu aizsarggrāvi un, iespējams, paceļamu tiltu.

Mani šeit ieintriģēja maz kas un kamēr Māra ar Kasparu ātri izgāja ekspozīciju, mēs ar Regitu pagrabā padzērām tēju. Dzerot tēju Regita atrada, ka esot kāds skatu tornis, no kura varētu pavērties interesants skats. Izrādījās, ka skatu tornis visai interesants un vieta arī.

Biržu reģionālais parks ir pazīstams ar savām karsta kritenēm, kuru šeit esot vairāk par 9000.

Latvijā karsta kritenes var apskatīt Vējiņu pazemes ezeros. Skatu tornis gan pats izrādījās visai īpatnējs.

Sevišķi interesanti bija uzkāpjot augšā paskatīties sev zem kājām.

Sevišķi, ja kāds cieš no akrofobijas. Ainava, kas pavērās, bija ekselenta – ezeri, kuri izveidojušies kritenēs.

Ārkārtīgi gleznaini, neaprotu, kāpēc tur nebija pilns ar māksliniekiem ar molbertiem.

Ja es gleznotu un ja mani ineresētu ainavas, es gleznotu skatus, kas paveras no šī torņa.

Beiguši jūsmot uzmanīgi nokāpām, cenšoties neskatīties sev zem kājām, un devāmies tālāk Latvijas virzienā.

Kvetkai

Kvetkai ir maziņš miestiņš un ar kaut ko atgādināja Asari. Kādreiz ir bijis visai turīgs un tagad šeit dzīvo 200 cilvēki un skatās uz mums kā uz citplanētiešiem.

No interesantajām ēkām – no laukakmeņiem celtā, nu pamestā, skolas ēka.

18. gadsimta koka baroka Svētā Jāņa Kristītāja baznīca – visai zīmīga ēka. Sarkano ķieģeļu tornis acīmredzami jaunāks – deviņpadsmitais gadsimts.

Lieta, ko es gribēju redzēt savām acīm ko biju redzējis bildītēs, bet nesapratu, kas tas ir – no laukakmeņiem un ķieģeļiem mūrēta piramidālas formas ēka.

Nonākot tur, pirmais un vienīgais minējums bija – kūpinātava. Ēka no iekšpuses bija nokvēpusi un apmēram trīs metru augstumā bija sijas ar palikušiem auklu fragmentiem.

Latvijas robeža

Neilgi braukuši no Kvetkai mēs pēkšņi bijām visai pārsteigti konstatējot, ka iebraucam Latvijā.

Šādu robežpunktu es vēl nebiju redzējis.

Man ļoti patika.

Pilkalnes muiža

Par Pilkalnes muižas eksistenci uzzināju no Sēlijas ceļojumu bukleta. Šī bija vienīgā vieta no lēruma, kas tur bija aprakstītas, kura mani kaut cik ieinteresēja, turklāt to biju atstājis rezervei – ja būs laiks, var izmest līkumu. Rezultātā sanāca braukt cauri. Kamēr bildējām suņu būdu ar dakstiņu jumtu, iznāca saimnieks un sāka stāstīt. Sākumā klausīties neviens negribēja, bet drīz vien kļuva interesanti. Izrādījās, ka šeit ir saglabājusies vienīgā Latvijā plauktu galdu kalte.

Jāatzīst, ka man līdz šim nebija nojausmas pat kā mūsdienu graudu kaltes darbojas, kur nu vēl plauktu kaltes. Tagad es zinu. Gana interesanti. Vairāk gan mani tajā visā ieinteresēja celtniecības tehnika, kura tika izmantota lai celtu šo te graudu kalti un arī citas līdzīgas ēkas. Vienkāršoti – rokam pamatus mālainā zemē, pēc tam liekam karkasu, izrakto zemi jaucam ar zariem, klūgām vai kas nu mums kalpos par armējumu un blietējam un ceļam augšā. Sienas biezums līdz pat metram. Izolācija visai laba. Sienas no abām pusēm apmet, šādā veidā pasargājot no pārlieka mitruma. Ja jumts netek, šāda ēka stāvēs gadsimtus. Galvenais, lai jumts netek.

Nereta

 Uz Neretu gribēju aizbraukt samērā sen. Vienreiz bez navigatora apmaldījos braucot uz Rīgu (jā, es tā varu) un izbraucu caur Neretu, bet bija nakts un es neko neredzēju.

Tad nu beidzot bija iespēja apskatīt. Jāatzīst, ka Nereta man nešķiet interesanta pilsēta.

Neretā ir šis tas interesants, piemēram, trīsstāvu blokmāja ar ļoti īpatnēji dekoratīvi noformētiem balkoniem.

Daži smuki māju numuri, principā, arī šai pašai mājai bija mājas numurs, kuru es labprāt pievienotu savai kolekcijai, kuras nav. Centrā dažas pirmskara laika mājas. Luterāņu baznīca, kura mani neieinteresēja un tas, principā, arī viss, kas man likās uzmanības vērts.

Ar to, būtībā, mūsu brauciens arī beidzās. No Neretas devāmies pa taisno uz mājām. Viesītē nestājāmies, jo… Viesīte ir no tām Latvijas pilsētām, kurām ir ļoti skaists nosaukums un kur absolūti nav ko redzēt, Jēkabpilī arī nestājāmies, jo laikapstākļi bija švaki, mēs nedaudz steidzāmies un vajadzēja līdz gaismai tikt mājās. Kopumā sanāca ļoti saturīgs brauciens un daudz pārdomu par Sēliju. Bet galvenais secinājums – vēl pirms simts gadiem Sēlijas zemes bija visai turīgas un biezi apdzīvotas, šodien no greznuma maz kas ir palicis un cilvēku tik pat kā nav palicis pavisam. Varbūt tas arī ir iemesls, ka braucot ceļot Latvijā braucam uz Kurzemi vai Vidzemi, sliktākajā gadījumā, kad gribas tikai dabu – uz Latgali, bet par Zemgali, sevišķi – Sēlijas daļu, parasti nemaz neiedomājamies. Bet velti. 

Ir ko piebilst: