Camino de Santiago Portugues, part 1 (04.2014)

12.04.2014

15:50 Stansteda UK

(..) Nu jā. Lisabonā mums palikt nav kur, jo es nebiju saņēmis mailu, kur Aldis rakstīja, lai nobūkoju hosteli. Nu, līdz Lisabonai vēl ir 5 stundas, so, laika domāšanai…

22:00 Lisabona

Pirmie iespaidi no iluminatora – Lisabona ir milzīga. Pirmie iespaidi pilsētā – ārkārtīgi gaumīgs dizains un arhitektūra. Viss ļoti harmoniski un skaisti. Pilsētā ir daudz pieminekļu, taču nevis cietušajiem, kā tas ir pieņemts pie mums, bet uzvarētājiem. Nošokēja autobusa šoferis, kurš runāja angļu valodā un zināja, kur mēs gribam nokļūt. [izskatījās, ka šoferis agrāk piedalījies sacīkstēs, jo brauciens bija ārkārtīgi dinamisks, braucot autobusā, kurš pastāvīgi apdzen mašīnas, kura aizmuguri periodiski sanes uz sānu, strauji bremzē, un tā tālāk… bija interesanti] Izkāpjot no autobusa mums piedāvāja marihuānu. 10 minūšu laikā marihuānu mums piedāvāja 3 reizes. Tā kā es nebiju norezervējis hosteli, tad primārais bija atrast hosteli. Paklīdām pa sānu ieliņām un atradām ārkārtīgi mīlīgu bāru ar ļoti skaistu bārmeni, kur Aldis tika pie vaifaja un atrada pāris hosteļu variantus, kurus tagad iesim pārbaudīt. Pagaidām Lisabona raisa ļoti labas sajūtas, silti sēžot laukā un dzerot Vino Verde, kuru ļoti rekomendēja Aija.(…)

O, 4! [reference uz to, ka rakstīšanas gaitā tiek saņemts piedāvājums iegādāties “hašišj”]

13.04.2014

13:58 Vilciens uz Alhandra

Jā, čītojam, braucam ar vilcienu!

Vakar vakars izvērsās ļoti jauks. No Riccardo bāra, kur sēdējām, aizgājām uz hosteli ar nosaukumu Equity Point, kas izrādījās absolūti burvīgs. Paņēmām gultas vietas 12 gultu dormitorijā, nometām somas un devāmies uz pilsētu. Sākotnēji bija doma iesēst kādā bārā, taču mūsu gadījumā tā būtu gan laika, gan naudas šķiešana. Nopirkām pudeli vīna un nedaudz paklīduši apmetāmies kādā parkā uz soliņa. Pilsētā pārsteidza tas, ka teju puse no mājām ir ar flīzētām fasādēm, kas ir nežēlīgi skaisti – gandrīz kā atklātnītēs no Portugāles.

Otra lieta – street art ir no subkultūras pacelts praktiski kultūras līmenī. Ļoti daudz ļoti labu strītārtu, daļa pat speciāli izgaismoti. Protams, pietiek arī locekļu un tizlu tāgu. Sestdienas naktī neviens neguļ, ielas ir pilnas tautas, cilvēki dzer un pīpē un regulāri ir jūtama marihuānas saledenā smaka. Nēģeri cenšas notirgot dažādus tizlumus, marihuānu piedāvā visu rasu, vecumu, un izskatās, ka arī sociālo slāņu pārstāvji. Un galvenais – visi, pie kā vēršamies, runā angliski. Bezpajumtnieki guļ turpat uz ielas un tādu ir ļoti daudz. Viss pilsētas centrs ir viena vienīga bohēma.

Hostelī atgriezāmies pēc vieniem, izrādījās, ka visu laiku staigājām apļos pavisam blakus savam hostelim. Mūsu istabas biedri visi bija pilsētā un dzēra.

Miegs bija dziļš un salds un pirms astoņiem jau bijām uz kājām, paēdām brokastis un devāmies meklēt katedrāli.

Un aizgājām pilnīgi pretējā virzienā. Riktīgu gabalu nogājuši rezultātā nonācām izejas punktā, tad gan noorientējāmies un izrādījās, ka no vakardienas autobusa izkāpām 5 minūšu attālumā no hosteļa. Pagājāmies pa gājēju ielu, priecājoties par apkārt valdošo sirreālismu, teiksim, vīrietis uz divriteņa ar 4 vai 5 suņiem, bezpajumtnieks. Izgājām pie jūras līča un apstulbām no plašuma. Triumfa arkas un viss tāds… smuki… Vēl nedaudz klīduši tomēr atradām katedrāli. Celta 12. gadsimtā, absolūti fantastisks viduslaiku gotikas piemērs. Jautājām par credentials un beigās priesteris… (šeit mēs izkāpām no vilciena)

21:30 Azambuja

… kas izskatījās pēc kardināla (vismaz viss par to liecināja) palūdza uzgaidīt un drīz vien mums atnesa svētceļnieku pases ar pirmo zīmodziņu. Protams, ka mēs nepajautājām, ko darīt tālāk, tāpēc gājām meklēt tūrisma informāciju. Es pilnīgi loģiski izspriedu, ka informācija būs pilsētas augstākajā punktā – cietoksnī. Tā nu mēs uzsākām ceļu kalnā. Mums norādīja, ka tūrisma informācija ir jāmeklē lejā, vietā, kurai mēs šodien jau divas reizes pagājām garām, vai vietā, kur gājām garām vienu reizi un trešais variants – kur pagājām garām divas reizes.

2014-04-13 11.18.23Tā nu devāmies atpakaļ no kalna lejā. No pirmā tūrisma centra mūs atšuva un piedāvāja iet uz kādu no diviem citiem tūrisma centriem. Otrā meitene godīgi atbildēja, ka tūrisma informācijā noteikti neko tādu nezinās. Nojausma par to, ka tāds Camino pastāv ir daudziem, taču neviens neko īpaši nezina. Meitene parādīja, kur ir tuvākā baznīca, kur varētu būt atbildes uz mūsu jautājumiem un kurš ceļs ved mums vajadzīgajā virzienā, ja nu nolemjam paši doties. Baznīcu meklējot apgājām pusi centra kāpjot augstos kalnos, domāju, ka veltījām tam vairāk par stundu. Baznīcu tā arī neatradām, tāpēc iegājām pirmajā, kas gadījās pa ceļam. Tur mums arī pateica, ka jāiet uz to pašu baznīcu, kuru nosauca meitene tūrisma centrā, un izrādījās, ka mēs no tās esam puskvartāla attālumā, un kvartāla attālumā no tūrisma centra, no kurienes sūtīja uz konkrēto baznīcu. Bez tās norādīja vēl uz kaut kādu casa de misericordia, kur arī varētu zināt atbildes uz mūsu jautājumiem. Īstajā baznīcā neviens nerunāja angļu valodā un bija bez dažām minūtēm 12, sākās pūpolsvētdienas mise, kas, būtībā, nozīmēja, ka nevienā baznīcā mēs līdz trijiem vairāk neko neuzzināsim. Aizgājām uz casa de misericordia, taču no turienes mūs padzina un teica, lai ejam uz to baznīcu, no kuras mēs sākām.

Aldis arvien aktīvāk mazdūšīgi piedāvāja braukt ar vilcienu uz tuvāko albergi, iečekoties un atpūsties. Nolēmām, ka jāpaēd un vaifajā jāsameklē kaut kāda informācija par mūsu tālāko likteni. Aiz pagrieziena mūs gaidīja jauns pārsteigums – mēs atradāmies tieši tajā vietā, no kuras sākām ceļu astoņos no rīta. 4 stundu laikā mēs krustu šķērsu izstaigājām visu centru, taču absolūti viss bija pilnīgi blakus, un ja mazliet labāk pazītu pilsētu, jau ap deviņiem būtu ieguvuši svētceļnieku pasi un visu nepieciešamo informāciju. Paēdām lētā kebabnīcā, palietojām internetu un mazdūšīgi devāmies uz staciju.

Vienīgi es piedāvāju kāpt ārā agrāk un vismaz 13 km notiet tomēr kājām. Izkāpuši no vilciena [Alhandrā] mēs uzreiz ieraudzījām pirmo dzelteno bultiņu, kura norādīja, kurā virzienā ir Camino. Ceļš sākās.

Pilsēta bija ļoti skaista. Flīzes, kas jau Lisabonā bija brīnišķīgas, šeit pilnīgi apbūra. Piestāja vecītis ar mopēdu un Camino simboliem un norādīja, kur varam apmesties pa nakti. Vēl pēc brīža saņēmām skaļus Bon Camino no 3 ambāļiem desantniekiem no kaut kādas īru pretošanās kustības. Nospriedām, ka ar šiem gan negribētu dalīt albergi, bet izrādījās, ka viņi varētu palikt turpat šonakt un tālāk doties tikai rīt. Vairāk peregrinos mēs šodien nesatikām. Nogājām 13 km pa burvīgu parka celiņu, kas veda garām upei, un nonācām pilsētā, kur tad arī plānojām palikt. Un man izdevās pielauzt Aldi doties vēl līdz nākamajai pieturvietai 20 km. Spriežot pēc pašreizējām sajūtām, tā bija kļūda, taču lai tas mums ir par sodu par mūsu nelielo čītošanu. Aldis, gan apgalvo, ka nekāda tā nav čītošana, ka tāpat no Lisabonas laukā netiktu. Ok, Dievs ar viņu, ar čītošanu.

May15#03Ceļš bija gana drausmīgs un visu laiku veda pa šosejām un celiņiem. Un katrreiz, kad jau likās, ka tūlīt, tūlīt būs īstā pilsēta, izrādījās, ka tā nav. Pa ceļam redzējām, kā vīrietis atved 2 sievietes to the middle of nowhere un tās dodas atpakaļ mājup kājām. Pļāpādamas. Skaļi. Gāja aiz mums soļus 20 un skaļi un aktīvi par kaut ko diskutēja. Līdz pēdējai pilsētai jau tikt bija ļoti grūti, brīžiem abiem likās, ka mēs to nepaveiksim, un kad nonācām pilsētā, izrādījās, ka nav īstā. Un līdz īstajai vēl nieka 6 km. Mūsu ritmā – 2 h. Ar sāpošām nosistām un tulznainām kājām, noberztiem pleciem un galīgi bez spēka. Neko darīt. Ar 1 apstāšanos, kad es uzsēdos kaut kādiem dzeloņiem, tomēr pievecām ceļu un pie pašas pilsētas [Azambuja] robežas izrādījās viesnīca.

Tā kā, kā izskatījās, citu iespēju pārnakšņot šajā pilsētā nav, piekritām uz 47,50€, kas mūsu abu izpratnē bija naudas izmešana par tik mazsvarīgu lietu, kā gulēšana. Pēc dušas ir vājums. Sāp viss. Tulzna tikai viena un neizskatās traka. Pa dienu esam nogājuši 45-50km. Pirmajai dienai daudz par daudz. Esam ieekonomējuši 1 dienu, tas ir labi. Redzēs, kāda pašsajūta būs rīt. Paredzu, ka nekas spīdošs.

15.04.2014

19:35 Golega

No Azambuja izgājām vēlāk, kā bijām plānojuši. Pēc sātīgām brokastīm aizklibojām līdz lielveikalam Aldi, konstatējām, ka tas strādā tikai no deviņiem (bija 8:50), nolēmām, ka tik ilgi gaidīt mēs nevaram, tāpēc devāmies ceļā. Laiks bija patīkams – apmācies, viegls vējiņš un iešana gar upes krastu pa skaistām vietām. To visu bojāja tikai tas, ka iet bija sasodīti sāpīgi. Pamanījām pensionāru bariņu, kas pilnīgā2014-04-14 16.33.36 plezīrā vilkās piestādami pie katra staba. Līdzi brauca mašīna, kas veda mantas un sniedza atbalstu. Pieļauju, ka arī svētceļniekus pa laikam veda. Aldis stāstīja, ka tā tāda izplatīta prakse un šāds prieks vienam cilvēkam izmaksājot 3000 eiro un notiekot grupās. Tad vēl pa laikam uzpeldēja 4 portugāļu jaunieši – 2 puiki un 2 meiteņi, neko daudz nerunāja, bet vienam bija gliemežvāks pie somas, no kā nospriedām, ka arī iet uz Santiago. Pensionāri, šķiet, devās uz Fatimu. Ar Aldi arī apsvērām doties uz Fatimu, bet tad mēs zaudētu 1 dienu. Šķiet, ka jau šodien būtu tur.

Iet bija ļoti grūti, visu ceļu kliboju, čīkstēju un mētāju stulbus jociņus. Kādā tīrumā mūs panāca policijas mašīna. Iztaujāja un izstāstīja, kur atrast naktsmītni. Un izstāstīja, kur zvanīt nelaimes gadījumos (izrādās, ka 112 (ar savu roku šajā pašā blociņā aizmugurē ierakstīja)). Un vēl viņa visu laiku runāja par jūdzēm, mēs tā arī neuzzinājām līdz Santarem ir 4 km vai 4 jūdzes. Gājām vēl vismaz 2 stundas, varbūt visas trīs, tāpēc varētu būt 4 jūdzes pa taisno ar helikopteri, kurš tur visu laiku lidinājās. Iešana kalnā pa serpentīnu, kad kājas vairāk neklausa, ir drausmīgi jautrs pasākums.

Nu tā, vēl samulsināja tas, ka grunts ceļi vietām bija laboti uz bedrēm uzmetot marmora plāksnes. Pilsētā atradām pastu, taču līdz hostelim [izrādījās viena no patīkamākajām albergēm visa ceļa laikā] aizveda viens vecītis. Bija kā vienmēr – pajautājām vienam, iesaistījās uzreiz citi un šis konkrētais gāja uz māju pretī un aizveda mūs. Meitene ar breketēm ilgi koķetēja un izprašņāja, pirms ielaist iekšā (Aldis neizturēja un pajautāja “can we come in?”). Tur mūs sagaidīja vīrietis, kurš paziņoja, ka “your country is not in my list”, taču kad paskaidrojām, ka mēs esam no Lettonia, ātri atrada. Latvijas anglisko nosaukumu zina ļoti maz kur, tāpēc es jau sen esmu iemācījies, ka tas ir jāiemācās un vienmēr jāsaka lokālajās valodās, pat ja runā angliski. Izstāstīja par maršrutiem, teica, ka Fatima tā kā nav īsti Santiago gājēju maršrutā, un lai kārtīgi padomājam, ko arī apsolījām, un arī izdarījām. Man izdevās izkļančīt Portugāles karti, kas šodien ļoti noderēja, kad Aldis nolēma maldīties.

Tātad, pēc noietiem 32 km, kurus es atceros caur tādu kā sāpju plīvuru, mēs bijām hostelī, un beidzot somas nost no pleciem. Iegāju dušā un kamēr dušojās Aldis, izmazgāju drēbes un izkāru. Tad devāmies uz veikalu meklēt man čības, Aldim cepuri un produktus un nazi. Pārtikas lielveikalā pirmoreiz iemīlējos nēģerietē – perfekti sejas vaibsti, ļoti skaisti mati un šokolādes krāsas ādas. Meitene ļoti labi runāja angļu valodā un nedaudz flirtēja.

May15#07Atgriezāmies hostelī un izrādījās, ka skapītī aizmirsām Alda bikses un manas čības. Tā nu es ar sāpošām kājām atkal devos uz lielveikalu pēc mūsu mantām, kamēr Aldis mēģināja gatavot lazanju. Pie reizes arī dabūju nazi. Lazanja ar vīnu darīja manu vakaru. Pēc tam sēdējām uz terases zem milzīga citronkoka, no kura zariem nokarājās milzīgi sulīgi augļi. Es divus norāvu un esmu pārliecināts, ka tie svēra vismaz pusotru kilogramu. Sarakstījos ar dzimtenē palikušajiem, pēc tam gultā vēl sameklēju vārdiņus, kas ir jāiemācās portugāļu valodā. Ap 10 jau saldi gulēju. Naktī ap vieniem pamodos ar drausmīgām galvas sāpēm un sāpēja viss ķermenis. Mazdūšīgi noriju divas ibumetīna tabletes un centos aizmigt. Sapņoju par to, ka aizmirstu hostelī kaut ko ļoti svarīgu un tikko izrādījās, ka patiešām aizmirsu zobu birsti.

Brokastīs izrādījās, ka kopā ar mums iet divas jaukas dāmas – viena no ASV, otra no Austrālijas. Vēlāk viņas mums parādīja šortkatu no pilsētas un vēl mazliet vēlāk, t.i., kad jau apciemoja domas par nāvi, jo abiem neklausīja kājas – autobusa pieturā [nav ne mazākās nojausmas, kas šeit bija domāts]. Dāmas bija nogurušas, apturēja kādu džipu un pierunāja, lai aizved viņas līdz pilsētai. Tad bija vēl viena dāma nenosakāmas tautības, kura arī šobrīd nakšņo kopā ar mums albergē, viena meitene, kura palika ar mums Lisabonā hostelī un vēl, šķiet, četras nenoskaidrotas ar apakšstilbiem Alda kakla (nebija ar ko citu salīdzināt) resnumā. Ņirgājāmies, ka viņas gan jau šodien skrien 100 km.

Pēc tam, kad pa šortkatu izkļuvām no pilsētas, es sastapos ar nāvi. Gandrīz. Starpā bija ne vairāk, kā viena sekunde un ja es nebūtu pagriezis galvu īstajā mirklī, kas zin. Mēs gājām pāri vilciena sliedēm. Es gabaliņu aiz Alda. Vīrietis mēģināja mani apturēt, bet nepaspēja. Izdzirdēju, ka vilciens signalizē, pagriezu galvu un redzēju, kā pāris metru attālumā man tieši virsū nesas ātrvilciens. Es lecu un kad atskatījos, vilciens jau bija garām. Vēlāk ar Aldi ņirgājāmies, ka pēc multiversu teorijas kādā no visumiem mani sabrauca un Aldis ar nazi skrubināja no sliedēm un betona mana galvaskausa fragmentus, lai salasītu manus matus priekš Santas.

Šai dienā bija vēl vairākas tikšanās ar nāvi – sākumā pa ceļam bija daudz upes vēžu dažādās sadalīšanās stadijās, Alcanhoes pilsētiņā nonācām bēru procesijas vidū, uz ceļa vienā vietā bija beigts jenots, otrā kaut kas liels, baltu spalvu un nenosakāms. Vienreiz katafalks ar zārku pabrauca mums garām uz serpantīna, otrreiz Vale de Figueira piebrauca mums klāt, apstājās, izkāpa vīrietis, domājām, ka pie mums, bet viņš kaut ko lika pie mājas sienas. Katafalkā aizmugurē bija koka zārks.

Jā, starp citu, nekur neesmu redzējis tik skaistus kapus, kā Portugālē. Praktiski katrā mazākajā pilsētiņā ir tādi kapi, ka var ekskursijās braukt. Nu jā, un no nāvītēm vēl vienā vietā bija čupā sakritušas divas zīlītes un zvirbulis.

Tātad, atgriežMay15#04oties pie ceļa, sākums bija burvīgs, pa skaistām vietām un zemes ceļu, bet mēs palaidām garām vienu pagriezienu (fleču, jeb bultu) un aizgājām nezināmā virzienā. Kad es sāku sašust, ka negribu atpakaļ uz Santarem, izvilku kompasu un devāmies pēc kartes un kompasa. Tā nu jauko gabalu, ko citi piligrīmi gāja pa dārziem un birzīm, mēs nosoļojām zināmu līkumu un pa asfaltu. Aldim bija beigušās cigaretes un sāpēja kājas, tāpēc visu ceļu čīkstēja un solījās ņemt vilcienu, autobusu, stopēt mašīnu, bet projām no šejienes un sūdzējās, ka maršruts ir drausmīgs. Rezultātā nostaigājām ap 40km, uz beigām jau likās, ka galapunktā nekad nenonāksim.

Pilsētā [Golega] nevarējām atrast īsto adresi, tāpēc pajautājām kaut kādam puisim. Iesaistījās visa iela. Tantes skrēja līdzi un katra vilka uz savu pusi, citas pa logiem izkliedza norādījumus. Piebrauca melns džips un piedāvāja citu hosteli, ko es noraidīju, jo it kā pārāk dārgs. Bet beigās kopīgiem pūliņiem tika atrasta vajadzīgā adrese, kur arī bija meitene ar breketēm, kura negribēja laist mūs iekšā un ieteica pameklēt naktsmītni citur. Duša atgrieza dzīves prieku, bet kliboju joprojām. Aldis nopirka cigaretes un arī kļuva par cilvēku.

16.04.2014

19:50 Tomar

Neizstāstīju joku, ko mēs vakar ar Aldi izdomājām – doma ir sekojoša – nākamreiz, kad būšu uz vairākām dienām Amsterdamā, sapresēšu marihuānu un atklātnītē ar apsveikumiem kaut kādos svētkos aizsūtīšu Valsts Narkotiku apkarošanas dienestam, kā atpakaļadresi norādot Amsterdamas atbilstošās iestādes adresi. Tā teikt, sveiciens kolēģiem.

Šodien, atkal, nolēmām, ka pēc atgriešanās izveidošu savu metāl bendu. Nosaukums būs Piligrim vai Peregrino un pirmais albums būs Camino de Santiago. Dziesmas vairāk no sērijas “Blisters”, “Joints”, “Pain in my legs”, u.t.m.l. Vienīgi visiem grupas dalībniekiem ir jābūt nogājušiem Camino bez sagatavošanās un vēlams, lai tie būtu datoriķi, citādi zaudēs ticamības efekts. Un “Suffering” būs si2014-04-16 18.51.26ngla formātā.

No rīta pamodāmies pēc sešiem, pabrokastojām, vācietei ir 75 gadu un šis ir jau n-tais ceļš, kuru viņa iet, tāpēc visam ir gatava un daudz ko pateica priekšā. Un jā, viņa, dāma būdama, nes uz sevis 5kg. Es nesu virs 10, varētu būt ap 12. Nospēru no groza 4 apelsīnus, lielākā daļa gan bija liegi papuvuši. Drīz vien mūsu vāciete pazuda aiz horizonta, lai arī no rīta gājās samērā labi un ātri – pensionāre ar kavalieri (nez no kurienes uzradās) – 60 gadīgu vācieti. Vēlāk Tomarā satikām jau vieglās pastaigas drēbēs. Sākumā ceļš veda gar tīrumiem, bet drīz vien sākās kalni un lejas. Un palika grūti. Vienā mirklī es konstatēju, ka tālāk vairāk netikšu, atvadījos no Alda, apsēdos, noāvu kājas, izdzēru citronūdeni un sāku mizot apelsīnu. Pēkšni parādījās vāciete un teica, lai neēdu apelsīnu, ja tas ir no alberges, uz manu vatafaku atbildēja, ka tur esot bijuši sapuvuši apelsīni un vispār – apelsīni šajos platuma grādos nogatavojas decembrī un šobrīd nav prātīgi tos ēst. Kad nodemonstrēju, ka apelsīns ir ok, paziņoja, ka nākamajā viesnīcā arī sazagsies. Pēc kādas 20 minūšu atpūtas jutos daudz labāk un pat panācu Aldi kaut kurā posmā. Tad atkal palika ļoti slikti, izrādījās, ka līdz pilsētai ir daudz tālāk, kā likās, tā nu mēs vilkāmies vaidēdami. Pilsēta [Tomar] izrādījās gana skaista. Cēluši templieši, ir templiešu cietoksnis un baznīca. Aldis gatavo kaut kādu savu īpašo ēdienu, es nopirku kolu un beidzot varēs izmēģināt kolu ar citronu.

 

17.04.2014

19:00 Alvaiazere

Ja pirms divām dienām bija nāves diena, tad šodien kaut kāda šizofrēnijas diena. Naktī pēc izdzertā templiešu vīna (Tomārā ražots, vietējais, ļoti labs) pamodos naktī ar drausmīgām paģirām un visām pārējām sāpēm. Izrāpoju no gultas un ar pūlēm aizrāpoju līdz somai, un mazdūšīgi izdzēru tableti ibumetīna. Aldis vakar teica, ka ja sāpēs kāja, tad šodien paliks Tomārā, un gandrīz līdz pašai iziešanai pilnīgi nopietni domāja palikt. Pēc dušas sadūšojās. Gribēju vēl no rīta aiziet un apskatīt templiešu baznīcu, bet neaizgāju, jo Aldis ļoti steidzās, bet kad jau tikām līdz pilsētas robežai, pēkšņi paziņoja, ka ļoti sāp kāja un paliks. Sarunājām, ka sagaidīšu viņu Coimbrā vai kā nu saucas viņu kādreizējā galvaspilsēta, novēlējām viens otram bon camino un es devos ceļā, Aldis atpakaļ.

Ceļš bija ļoti patīkams, 2014-04-17 14.48.51gar upi pa [nesalasāmi], pa skaistām vietām. Izgājām ap pusastoņiem, bet deviņos sāka cepināt saule. Laika prognoze solīja karstāko dienu un nesameloja, bija neliela elle. Kaut kurā brīdī, šķiet, tas bija ap pusvienpadsmitiem, mani panāca Aldis. Tomēr nolēma, ka mēģinās iet. Kaut kādā pilsētiņā iegājām aptiekā un Aldis nopirka sev elastīgu apsēju pēdai un kaut kādu ziedi, kuru es plānoju izmēģināt šodien pēc vakariņām. Tur mēs atkal pašķīrāmies.

Vispār interesanta portugāļiem dzīves vides organizācija. Viensētu praktiski nav, ir tikai milzīgi gari ciemi. Ja redzi māju, tad skaidrs, ka pēc tās sekos vēlviena un tai vēl desmit un tā joprojām. Bija ciemi, kuriem pat nosaukumu gūglē nav, un sanāca tiem cauri iet vairāk par stundu. Un jā, ja ir viena iela, tad ir skaidrs, ka numuri būs smuki. Lielākais, ko redzēju bija ap 1200-to. Un vēl izskatās, ka pie viņiem ir tikai vidējais slānis. Ļoti bagātas mājas neredzējām (tādas, kā L-jā ir ļoti bagātas, te laukos ir katra otrā – trešā), un pavisam maz tādu vienkāršu un nabadzīgu. Teju pie katras mājas pa vīnogu dārzam un vēl izskatās, ka ļaudis te ļoti jūsmo par futbolu. Vispār pie katras mājas ir jābūt vismaz vienam citron vai apelsīn kokam pilnam ar augļiem, flīzēm un kādai skulptūriņai. Tad nu lūk, ļoti bieži figurē futbolbumbas – lauva tur ķepu uz futbolbumbas, guļ pie futbolbumbas, sēž pie futbolbumbas, nokāva kolonna, kuras galā bija futbolbumba un uz tās sēdēja ērglis. Un vēl šeit izskatās, ka marmors ir lētāks, kā pie mums granīts. Tas ir visur. Arī šobrīd pametot acis apkārt atrodu marmora plāksnes grīdas segumā uz lieveņa. Fantastiski. Mūsu šodienas namatēvs teica, ka nedēļā ieziet Alvaiazeri ap 50 svētceļniekiem, un ka aktīvākie mēneši ir tieši aprīlis un maijs, un pēdējā laikā popularitāte šim ceļam tikai pieaug. Un vēl viņš teica, ka “Portugal is very nice country to live”, neskatoties uz to, ka augustā varot nomirt no karstuma.

Tātad, atgriežoties pie ceļa. Iet bija ļoti grūti. Drīz vien beidzās līdzpaņemtā kola un citronūdens un tad es paņēmu vienā akā kaut kādu lopu ūdeni, bet drīz vien izlēju laukā. Tad paņēmu no vienas strūklakas (vai kā nu saucas ūdens padeves vietas), bet pēc tam, kad divas blakus stāvošās sievietes sāka smieties, arī nolēmu, ka var nebūt labs. Beigās tomēr atradu gana labu un garšīgu ūdeni. Un drīz vien mani panāca Aldis.

Mēs drīz vien atkal šķīrāmies, jāiet bija pa šoseju un sāka notikt kas interesants – es pārstāju atcerēties lietas. Viss, ko domāju rezultātā nonāca pie Regitas un kaut kādiem plāniem. Un atslēdzās īslaicīgā atmiņa. Es nevarēju atcerēties, kur pēdējoreiz tikos ar Aldi, kā mēs pašķīrāmies, un jo vairāk par to domāju, jo mazāk detaļu atmiņā palika. Vēlāk, kad satikāmies un uzdevu Aldim šo jautājumu, izrādījās, ka viņš arī neko neatceras, un viņš pat neatceras, kā mēs satikāmies, viņš tikai apjautis, ka gāja viens pats un tagad ejam kopā.

Mjā. Piektā diena. Pēdējais kilometrs, kā vienmēr, bija visgrūtākais, bet albergīte izrādījās ļoti jauka. Vienīgi ūdens karstais beidzās tieši tad, kad biju saziepējies. Tagad ārstēsim kājas un gatavosimies rītdienai. Aldis grib īpaši mazu attālumu ņemt, es vēl nezinu, ja jutīšos labi, varbūt iešu tālāk. Vienam iet ir vieglāk un Aldis visu laiku sūdzas, ka attālumi ir par lielu, man arī ir grūti, bet man tas ir pirmais Camino, tāpēc nezinu, ka var būt savādāk.

Šodien ir zaļā ceturtdiena 2014-04-17 16.27.15un es nolēmu, ka vajag tai par godu dot sev kādu solījumu. Tā nu es nolēmu lamāties par 50% mazāk. Pagaidām švaki sanāk, bet es katrreiz par to atceros un tas jau ir labi. Vēl es šodien konstatēju, ka man nav palikušas spēcīgas emocijas. Ja man jautātu, kā es jūtos emocionāli, es atbildētu, ka labi, bet tā būtu puspatiesība, jo lielāko daļu no laika es vispār nekā nejūtos. Es domāju jūtas. Kad domāju, ka Aldis paliek, manī tas neizraisīja nekādas emocijas. Es tikai padomāju – forši, mamma un Aija uztraucas, kā es izdzīvošu, bet Aldim ir sliktāk. Un tad es domāju, ka šitā nav labi domāt, man ir jājūt brālim līdzi, bet man nav emociju ne par to, ka viņš iet, ne par to, ka paliek. Man vajag ieaudzināt emocijas, un tikt vaļā no satraukumiem vai nervozitātes. Pēdējās dienas ir tik slikti fiziski, ka emocionālais ir aizgājis kaut kur pakaļplānā. Camino es joprojām neuztveru vairāk kā pastaigu – pārgājienu. Jā es tam piešķīru kaut kādu sakrālu nozīmi, taču šobrīd tā vairāk nav. Es vienkārši eju un neredzu tur neko ne filosofisku, ne sakrālu. Un vēl. Camino galamērķis nav Santiago de Compostella, nekad nav, aiz tā vēl ir Finistere, nē, Camino mērķis ir nākamā alberge. Ir noietas piecas dienas un iet kļūst arvien vieglāk, un tas, ko es jūtu, ka mani vairāk neuztrauc, cik ilgi vai tālu ir jāiet līdz galam. Es eju līdz nākamajai albergei un ja būtu jānoiet 1000 km, tagad es zinu, ka es to varētu. Es eju 600(?) [beigās izrādījās tomēr vairāk par 700km, taču 2 piegājienos] un man vairāk nav sirdsapziņas pārmetumu, ka nenoiešu visu vienā piegājienā. Tam absolūti nav nozīmes. Nozīme ir tikai un vienīgi iešanai un ne jau ceļš šeit ir galvenais, galvenais ir iet.

18.04.14

16.30 kaut kur aiz Alvorge [Vale Florida]

No rīta pamodināja lietus un Aldi tas galīgi neiepriecināja. Runā, ka pa lietu iet esot ļoti grūti, bet rezultātā gan diena izvērtās tādā nelielā plezīrā. Aldis aizgāja nedaudz ātrāk, norunājām tikties Ansiao. Lietus nelija, kaut arī ūdens gaisā bija ļoti daudz. Šķiet, ka tā bija skaistākā dūmaka, ko es jebkad esmu redzējis. Arī ceļš, kad nogāja no asfalta, bija labākais so far – nelielas taciņas caur mežiem, aizaugušām sādžām, ļoti daudz drupu, ļoti daudz akmeņu, ļoti daudz ziedu un bieza bieza dūmaka. Domas klīda galvenokārt pa to, ka lielākā daļa no tā, kas mūs uztrauc ikdienā, ir viens vienīgs vanitas. Un viss dzīvē ir vanitas, tāpēc jāmēģina dzīvi tvert vienkāršāk. Viss ir pārejošs un visi ir mirstīgi. Iešanu nedaudz apgrūtināja vecās tulznas un jaunās sāpes, bet tik un tā nosoļoju 12 km kalnā – lejā, kalnā lejā un tā, kamēr neapnīk skaitīt līdz Ansiao. Aldi atradu guļam uz soliņa baznīcas laukumā. Nolēmām, ka līdz Alvorge ejam jebkurā gadījumā. Jānoiet bija 8 – 10 km un salīdzinot ar iepriekšējām dienām tas bija nieks. Arī šis ceļš bija gluži jauks un laikapstākļi saglabājās patīkami spirdzinoši, tā mēs aptuveni pēc 2,5 stundām iesoļojām mazā mīlīgā miestiņā ar nosaukumu Alvorge. Par albergi bija jājautā pirmajā bārā un tā arī izdarījām. 2014-04-18 13.49.41Mums lūdza uzgaidīt, pa to laiku Aldis paņēma sev pudeli alus un es – vīna glāzi, kura maksāja veselus 40 centus. Pusi vīna izlaistīju cenšoties tikt laukā ar savu mugursomu pa durvīm, otro pusi izdzēru un glāzi laimīgi sasitu. Bāra īpašniekam īpašu iebildumu nebija. Gaidīšana ievilkās un es aizgāju sapirkt produktus vakariņām un brokastīm. Tā kā šodien Lielā piektdiena, Alda ēdienkarte man īsti neder ne šodien, ne rīt. Izrādījās, ka albergē vietu nav, esot pilna ar Fatimas svētceļniekiem. Man piesēdās klāt vietējais, kurš pastāstīja, ka pēc divām nedēļām arī dodas Camino ar velosipēdu, bet pagājušajā gadā esot nobraucis franču ceļu 10 dienās 850 km. Bāra īpašnieks piedāvāja aizvest uz blakus albergi, kas rezultātā izrādījās villa ar baseinu – riktīgs viesu nams, par kuru atdevām kopā 30€. Šobrīd apsveru domu iet pamērcēt kājas baseinā, kaut gan ārā ir vēss, ūdens baseinā ir gana silts.

17:30 turpat

2014-04-18 15.13.21Baseinā neielīdu – auksti. Pavakariņojām un Aldis atkal guļ. Laikam būtu prātīga doma sarakstīt atklātnītes un tad varētu palasīt Hitchhickeru.

Nu jā, tas kas mulsina šeit, tā ir cilvēku atsaucība. Ja tu esi nodefinējis vajadzību vai vēlmi un vērsies pēc konkrētas palīdzības vai padoma, visi ir gatavi sarauties, lai tikai palīdzētu. Tā mūsu viesnīcas meklēšanās iesaistās visa iela, šodien mūsu bārmenis teju karstākajā (apmeklētāju ziņā) pēkšņi ved mūs uz blakus ciemu pie cita bāra īpašnieka, lai tikai mūs izguldītu un pat piedāvāja aizvest līdz nākamajam ciemam pēc kaut kādiem 20+ km. Var jau būt, ka tas vairāk tāpēc, ka mēs viņu acīes esam baigi interesanti radījumi – eksotika (mēs esot pirmie latvieši, kas ejot Camino apstājas šajā pilsētā), bet viņi arī savā starpā ir ļoti sociāli.

19.04.2014

19:00 Coimbra

2014-04-19 07.45.04No rīta izgājām septiņos – pirmoreiz tik agri. Tā kā bijām gana tālu no Camino, sākumā bija uzdevums to atrast, ko arī sākumā realizējām. Un uzreiz nomaldījāmies. Ieraudzījām apkaimē augstāko kalnu, saskumām, ka būs jāveļas vien pāri un gandrīz līdz trešdaļai tikām, kad es nolēmu pārbaudīt. Protams, ka bijām aizgājuši pilnīgi pretējā virzienā. Kad tikām atpakaļ uz stigas, izgājām uz pretējo kalnu grēdu. Un atkal sākām virzīties uz iepriekšējo kalnu grēdu zigzagā. Un atkal izrādījās, ka esam nomaldījušies. Tā nu šodien sanāca pārsvarā iet pa kalniem – augšā – lejā un tā līdz apnikumam. Piefiksējām vienu [nesalasāmi] lietu. Šeit melnie kaķi nevis skrien pāri ceļam, bet gan skrien pa priekšu. Pēdējās dienas 3 vai 4 gadījumi (viens tāds nesaprotams bija) jūtos tā, it kā viņš mani vestu un es nestu kādam neveiksmi.

Šodienas ceļa mērķis bija Coimbra – bijusī Portugāles galvaspilsēta. Lai līdz tai nonāktu, nācās pievarēt vairāk, kā 40 km un daudz kalnu. Pēdējie 10 km bija visai sāpīgi. Alberge izrādījās klosterī, kurā ir pilns ar tūristiem un albergē bez mums ir vēl divi franču pensionāri, kurus pagaidām nesatikām. 2014-04-19 11.04.19Cilvēks, kas mūs ielaida nebija diez ko jauks un radās sajūta, ka mēs tādi mazgadīgie noziedznieki, kuriem ir jāsniedz pajumte. Izskatās pēc sliktākās vietas, kur esam palikuši, bet tualetē arī ir bidē, tā pat, kā visās iepriekšējās vietās. Izgājām uz pilsētu, bet pirms mises deviņos mums ir jābūt atpakaļ, citādi netiksim iekšā. Pilsēta izskatās tāda nekāda uz visa redzētā fona – liela, kalnos, bet nothing special.

Kas kaitēja nedzīvot

Pie bāliņa namdurvīm…

Dzejoli, ko no rīta sacerēju par Ziedoni un Ziedoņdārzu, diemžēl, neatceros.

20.04.2014

15:00 Mealhada

2014-04-19 18.21.43Vakar vakarā, kad atgriezāmies klosterī, sākumā nevarējām tikt iekšā, tad Aldis sazvanīja kaut kādu numuru, kur pateica “gaidiet” un pēc minūtēm 10-15 patiešām tikām iekšā. Franču vēl nebija, paēdām un aizgājām gulēt. Rītā aizņēmāmies no ledusskapja lauku olas (bija ļoti daudz, nemazgātas un acīmredzami paredzētas svētceļniekiem), savārījām olas, nospērām pienu, kuram derīguma termiņš bija līdz 14. augustam un paēdām pārslas, un devāmies ceļā. Pilsētā bija burvīga dūmaka un tā kā no mūsu klostera pavērās burvīgs skats uz visu pilsētu, pilsēta aiz dūmakas praktiski nebija redzama un vietā, kur aiz kalniem un pilsētas leca saule, veidojās neaprakstāms skats, kuru nobildēt, protams, nebija iespējams. Pārejot tiltam satikām mūsu vakardienas bārmeni no Uzbekistānas. Pastāstīju nedaudz par pilsētu un pagājāmies gabaliņu kopā. Puisis esot 2 gadus nodzīvojis Korejā, tagad divarpus – Portugālē un pēc pāris mēnešiem dodoties tālāk.

No pilsētas izgājām ātrāk, kā bija domāts un gandrīz visu ceļu sanāca iet pa asfaltu. Kādā nelielā ciematā mums izsoļoja tipisks ārietis. Vācietis, ļoti laba agļu valoda, perfekti skūts, frizūra – neviens matiņš neizsitas, drēbes, soma, viss tā, ka nav kur piekasīties. SS forma piestāvētu perfekti. Vēlāk mēs ar Aldi visu ceļu mētājām jociņus un izdomājām, ka varētu spēlējot uz vainas apziņas, pieprasīt sāpju naudu par mūsu it kā koncentrācijas nometnē bojā gājušo vectēvu. Vācietis esot izgājis no Lisabonas tajā pašā dienā, kad mēs, bet gājis caur Fatimu. Teica, ka bija to vērts. Un mēs esot pirmie piligrimi, ko viņš satiekot Santiago virzienā. 2012. gadā viņš esot gājis Franču ceļu. Viņš palika pīpēt un čilot, bet mēs aizgājām uz priekšu. Nokliedzās pakaļ, lai pagaidām viņu nākamajā krogā. Pēc kādiem 10 km uztaisījām mežā pikniku. Beigas, kā vienmēr bija grūtas, un gājām atsevišķi. 2014-04-20 13.49.55Vienas skolas parkā bija burvīgs Stounhendžas atveidojums gandrīz oriģinālā izmērā. Alberge izrādījās gana tīra, bet gana komerciāla. Lai arī par gultu kaut kādu 20 gultas vietu dormā ir jāmaksā 10€, viss pārējais ir par papildus samaksu, virtuves nav vispār. Tagad gaidām, kad uzradīsies vācietis un francūži, kaut gan gan jau viņi drīzāk izvēlēsies palikt viesnīcā. Aldis jau braucot teica, ka grib pagaršot [nesalasāmi] suckling pig un tieši ši, kā izrādās, ir reģions, kur viņu gatavo, tāpēc mums vakariņās būs sivēns.

Nedod mīklu viena mīkla – kur ir portugāļi un bērni, pārsvarā mēs redzam suņus, dažreiz pensionārus.

21.04.2014

15:40 Agueda

2014-04-20 19.38.22Ārietis neuzradās, bet Aldis pīpējot redzēja franču pensionārus atnākam. Vakariņas bija gana garšīgas, kaut arī man laikam tomēr labāk patīk plēšama ar zobiem gaļa, nevis maiga, kā un ļoti maigu garšu. Klāt paņēmām jaunu vietējo vīnu – ļoti stipru un garšīgu. Tā kā etiķetes nekādas nebija, vivino darītāju neatrada, bet bārmenis apgalvoja, ka tepat teju kaimiņos viņu draugi taisot. Vīns bija ļoti labs un jau pēc pirmās glāzes bija silti un lsabi. Pudeli gribējām nepabeigt, bet nesanāca, vīns beidzās. Bārmenis vēl uzsauca pa glāzei pat samērā garšīga Portvīna – baltā. Tas mūs nokāva līdz galam. Paģiras nebija tik trakas, kā iepriekšējās 2 reizes. Tikai vienreiz pamodos, lai padzertu ap vieniem naktī un pieķēru Aldi darām to pašu. No rīta izgājām uzreiz pēc septiņiem, es biju sasaitējis savu mazo pirkstu un iet nebija tik sāpīgi, taču kopumā bija diezgan izteikts bezspēks un sāpēja muskuļi. Pa ceļam bija vaļā vieni kapi, tajos es iebridu – kapi ļoti skaisti un visi ar akmens vai marmora plāksnēm, lai nelīstu laukā, ar rokturiem no virspuses. 2014-04-21 10.17.30It kā bija jānoiet 31 km, bet izskatījās, ka nogājām kādus 25, bet bez baudas. Pēc vieniem jau bijām uz vietas nākamajā Albergē [Agueda]. Lidlā salasījām pārtiku un palikām čilot. Internets nedarbojās, uzzvanīju Regitai, tagad laikam beidzot varētu pieķerties grāmatai, bet uzradās mūsu āriešu draugs Frenks un izskatās, ka tagad baigi gribēs socializēties. Otrās Lieldienas pie portugāļiem ir brīvdiena tāpat, kā pie mums, un izskatās, ka šodien viņi staigā ciemos viens pie otra. Izņemot supermārketus, nekas nestrādā. Bērnus joprojām praktiski neredz. Pārsvarā vīrieši pāri pusmūžam un vecas tantiņas. Pilsētas joprojām izskatās pilnīgi pamestas. Lielās trases pa 2-3 joslām vienā virzienā lielākoties praktiski tukšas.

Tualetes bez slēdzenēm te nav retums albergēs, acīm redzot, slēgties te nav īpaši pieņemts.

2014-04-22 13.51.13Pilsētas nekādi nav rotātas Lieldienām, taču pie daudzu māju celiņiem ir ceļiņi no puķēm, pamu zariem un citiem zaļumiem.

He, Frenks baigi mīlīgi skraida apkārt un izskatās pazudis. Kaut ko nobildē un atkal skrien. Gatavojoties neizbēgamajai komunikācijai ar viņu, jāizlaiž peisi un jāatceras mans Varšavas akcents.

22.04.2014

19:30 Oliveira de Azemeis

2014-04-22 08.52.31Vakarā virtuvē atradu internetu, (..), uzpeldēja Frenks, kaut ko sarunāja un aizgāja uz restorānu. Istabiņā palasīju Hičhaikeru. Aldis fonā skaļi krāca traucējot skaļi smieties, tāpēc drīz vien krācu arī pats.

No rīta laicīgi pamodos nogulējis kādas 9 – 10 stundas ap 4, ap pussešiem cēlos un gāju dušā. Plānā bija skriet 14 km un plānojām to izdarīt līdz vienpadsmitiem. Es gan apgalvoju, ka sajukšu prātā no garlaicības, bet Aldis čīkstēja, ka negrib n-tās dienas dzīvoties pa Porto, tāpēc pēdējos 70 km jāsadala uz 4 dienām. Biju jau nobriedis iet līdz Porto viens pats, bet pilsētai, kurā plānojām palikt bijām patiešām agri un līdz nākamajai izskatījās, ka nav diži tālu, tāpēc pasēdējām bārā kādu stundu un turpinājām ceļu. Kopā gan rezultātā sanāca noiet ap 40 km, varbūt pat vairāk. Pa ceļam satikām Frenku, taču pēc aptuveni 200 m viņš nozuda tuvējā bārā. Apmetāmies paēst zem kaut kādas milzīgas neizprotamas nozīmes nojumes, pēc kādiem 5-7 km un pēc brīža Frenks atkal papeldēja mums garām. Ejot garām kādam krogam Aldis paspēja pajokot, ka “deram, Frenks ir šeit” un Frenks smaidot izpeldēja no bāra. Tālāk visu ceļu viņš peldēja mums pa priekšu, klausījās austiņās mūziku, dejoja ceļa vidū, vicināja rokas tā kā lidotu, nelaida garām mašīnas, un kad uzbruka suns, uz nabagu sarēja un suns iespieda kājstarpē asti un pacentās iekost kājā man.

20:55 kaut kāds piepīpēts krogs

Skrējiens pēc Frenka līdz Oliveirai bija gana nogurdinošs, bet beigās pirmajā bārā viņš mums uzsauca – Aldim klasiski alu un man vīnu – sarkanā nebija, bet auksts baltvīns karstumā pēc tādas slodzes bija tieši tas, kas vajadzīgs. Sākumā aizgājām pārbaudīt vietējos brīvprātīgos ugunsdzēsējus, pie kuriem it kā varot palikt. Atradām viltīgu veidu, kā tikt iekšā, izstaigājām 3 stāvus, visur ielūkojāmies un nevienu dzīvu [nesalasāmi] neatradām. Nolēmām aizstaigāt līdz pansijai.

2014-04-22 17.07.49Kaut ko tādu var redzēt tikai vecās franču filmās. Istabiņā bija divas gultas, skapis un pašā vidū skārda izlietne un bidē. Tā kā par istabiņu prasīja 17,5 eiro no katra, aizgājām uz bāru un Aldis sazvanījās ar bombeiros. Izrādījās, ka tie ir viņu vecie hedkvorteri un tagad viņi atrodas citur, bet atbrauca cilvēks un ielaida mūs iekšā. Zīmodziņu nedabūjām, bet tikām pie gultām un dušas pa 5€ no cilvēka. Dušās bija pilnīgi jūtams, kā viens pie otra cieši piespiedušies mazgājas milzīgi vīrieši – muskuļi un piens. No dušas gāja testosterons ūdens vietā, neaizmirstama duša. Pēc dušas izgājām es pēc kolas, Aldis pēc alus un abi pēc vaifaja. Izrādījās, ka šajā pilsētā nav nemaz tik viegli dabūt normālu bāru, kur pasēdēt, tagad sēžam [nesalasāmi] piepīpētā āra nojumē. O, Frenks pie mums netīšām ieklīda. Kā vienmēr netīšām.

 

23.04.2014

17:20 Grijo

Pēc brīža Frenks uzsauca pa portvīna glāzei un pēc kādas stundas socializācijas nozuda. Atgriezāmies ugunsdzēsējos un laikam pirmo nakti pa ilgu laiku labi gulēju. No rīta, kamēr gaidījām Frenku norunātajā vietā, aizgāju apskatīt tirgu. Nekas īpašs, kā mūsu pavilkoni, Spānijā interesantāk. Ceļu sākām mierīgi un nesteidzīgi čatojot ar Frenku līdz pirmajam bāram, kurā viņš visiem uzsauca un nuzuda tālēs zilajās – sāka forsēt.

20:20 Kaut kāds krogs kaut kur Grijo nomalē

Ok, šobrīd esmu mēreni piedzēries, tāpēc ne viss, ko rakstu atbildīs patiesībai, bet still.2014-04-23 10.46.21

Sākumā iešana bija viegla, gājām ātri. Pirmos 10 km pat nepamanījām – kad bijām nonākuši Sao Joao beidzās norādes. Izgājām pilsētu pēc principa – go north, un pilsētas nomalē iegājām kaut kādā bulcētavā pēc interneta, bulkām un kolas. Pasēdējām un devāmies tālāk un satikām Frenku izplanējam no kaut kāda kroga. Izstāstīja, ka ir noieti 18 km, tūlīt būs 2000 gadus vecs romiešu ceļš, kuru nedrīkst palaist garām. Romiešu ceļš izrādījās 200 m gara bedre, kuru bez priekšā teikšanas vispār nepamanītu. No Frenka atrāvāmies un aizrikšojām, un tā laikam bija kļūda – man sāka ļoti stipri sāpēt kāja. Līdz Grijo sanāca vilkties pēdējiem spēkiem, smagi elsojot un sūdzoties par dzīves nežēlību. Kad tikām Grijo viena no pirmajām mājām bija ar Ceļa simboliku, bet tur notika remontdarbi un uzzinājām, ka tur maijā būs alberge, bet manai kājai tas nekādā veidā nepalīdzēja. Izrādījās, ka adrese, kura bija mūsu rīcībā, kur bija jābūt Albergei, ir citā Grijo – n-tos daudzus km no mūsu atrašanās vietas. Kāja sāpēja ļoti ļoti, tāpēc es sāku spītēties. Kaut kādā bārā meitene mūs aizveda uz soc. atbalsta centru, kur mums sarunāja naktsmājas bāreņu patversmē, Aldis aizskrēja iečekot un kad uzzināja, kas tas ir, nolēma, ka tur nepaliksim. Bet pa to laiku es sarakstījos ar Frenku un viņš nosauca adresi, kur pats paliek, un, ka ir sarunājis priekš mums istabiņas pansijā. 2014-04-23 15.15.48Līdz vietai bija jānoiet 3 km, bet rezultātā mēs to paveicām, izrādījās gan, ka 15€ no cilvēka tomēr, bet uz to brīdi mēs jau bijām uz visu gatavi. Pēc īsas dušošanās devāmies uz tuvāko krogu piedzerties, lietot internetu un skatīties futbolu, ko arī sekmīgi realizējām. Kroga īpašnieki izrādījās gruzīni un ar [nesalasāmi] izrunājām daudzus jautājumus, kas mani interesēja saistībā ar kultūru, valodu un valsti. Izskatās, ka vajadzīgā komanda zaudē un Frenks ir ļoti uzvilkts. Es jau esmu mērenā pālī un esmu gatavs iet gultiņā, bet vēl mazliet pasēdēšu un paskatīšos ar ko beigsies vakars.

Tomēr ir ļoti interesanti, cik spēcīgas emocijas spēj izjust cilvēks pret kaut ko manā izpratnē tik maznozīmīgu, kā futbols. Frenks ir par ne savs, trako, kliedz, starplaikā esot pagājis tālāk no bāra un kliedzis “scheize!”, jo viņa komanda zaudējot.

Novērojumi par Portugāli – jo vairāk tuvojamies Porto, jo vairāk parādās kartupeļu tīrumu, līdz Coimbrai saskaitīju tikai divus, tagad jau teju visi. Bet citruskoku kļūst aizvien mazāk. Pēc Lisabonas bija daudz skaistu māju ar flīzēm, bet tad bija posms, kad palika ļoti reti, tagad – tuvojoties Porto, kļūst aizvien vairāk. Reliģiskas un debilas futbolbumbu skulptūras sāk aizstāt simpātiskāki un mazāk simpātiski dāmu plikņi. Arī flīžu motīvos sāk parādīties romantiskas ainas. 2014-04-23 16.47.28Arvien vairāk cilvēku ielās. Sievietes mazgā veļu baseinos, skraida bērni, vīri, kā jau visur – dzer krogos. Cilvēki joprojām atsaucīgi un piedāvā palīdzību pat, ja tā nav nepieciešama. Ja tu, cilvēks, stāvi pie krustojuma ar mugursomu un spieķi un skaties telefonā, noteikti pienāks kāds večuks un parādīs nepareizu virzienu (ne aiz ļauna prāta, viņi zina ceļu uz nākamo pilsētu pa trasim bet nav nojausmas, kur ved camino).

Šodiena atšķīrās no iepriekšējām dienām ar to, ka samērā daudzi novēlēja “bom caminho”, viena mašīna apstājās, nobremzējot visu kustību, atvērās logs un šoferis nokliedzās šo laba vēlējumu. Dabas kļūst mazāk, vairāk industriālās komponentes.

24.04.2014

20:00 Porto

2014-04-24 11.47.25No rīta izgājām pat agrāk, kā bija paredzēts – pirms septiņiem. Līdz pilsētai bija gana tālu un sanāca kādus 3-4 km. Klosteris izskatījās, kā neliels (ok, liels) cietoksnis, kas varētu noturēt nelielu sīdžu. Durvis veras vaļā tikai no iekšpuses, no ārpuses pilnīgi gludas. Un tad sākās lietus. Mums sanāca iet kādas 4 stundas pa lietu “cats and dogs”, rezultātā viss bija pilnīgi slapjš. Pūta stiprs vējš, tāpēc arī karsti nebija.

Dzert sākām pēc pirmajiem kilometriem – diena aizsākās ar portvīnu, kad nokļuvām Porto pirmajā kafejnīcā Frenks pasūtīja baltvīna pudeli. 12 dienā es jau biju pietiekoši iereibis muļķībām. Kamēr dzērām, Aldis aizskrēja iečekot vienu hosteli un izrādījās, ka viss ir aizņemts un tur arī izstāstīja, ka nav īpašas nozīmes meklēt ko citu, jo tāpat gan jau viss būs aizņemts, jo uz 25. aprīli (atbrīvošanas dienu) un Porto esot sabraukusi visa Portugāle. Aizgājām iečekot vienu citu vietu, bet tur arī viss bija aizņemts, bet uz šodienu bija 2 gultas brīvas. Cena bija astronomiska, tāpēc noskipojām un gājām meklēt Frenka ceļvedī minēto pansiju.

2014-04-24 14.06.03Pa ceļam Aldis pamanīja hosteli [kļuva par mūsu hosteli, atgriezāmies turp arī nākamajā Porto apciemojumā] un tajā iegājām un izrādījās tukšs. Es nedaudz palasīju un aizmigu. Pamodos ap pieciem, paēdām vakariņas, uz galdiņa stāvēja vēl viena portvīna pudele (viena izdzērās īsi pēc ierašanās hostelī) un baltvīna (izrādījās Vino Verde) pudele. Aldis gatavoja vakariņas, Frenks jau bija pietiekoši labā stāvoklī, lai pīpētu uz mūsu balkona (par ko pienākas 5000€ sods).

Jā, no rīta pie klostera manī ietriecās divi strazdiem līdzīgi putni.

Novērojums par visur esošajām skulptūrām – tās ir tipveida – pie visām mājām ir vienas un tās pašas – veidu ir gana daudz, tāpēc tas tik ļoti nekrīt acīs. Kapos gan krīt, sevišķi mīlīgi, kad redzi vienas un tās pašas skulptūras gan dārzos un uz žogiem, gan kapos.

21:05

Diskusija par Hitleru un nacismu. Klasiski – kā jau visi vācieši – Frenks ļoti pārdzīvo par 2. pasaules karu un nav gatavs piekrist, ka cilvēks neatbild par par senču grēkiem.

21:45

Nedaudz saistošās statistikas:

Alkohols:

  • 1. diena – 1 pudele sarkanvīna (Lisabona)
  • 3. diena – 1 pudele sarkanvīna rezultējās drausmīgās paģirās (Santarem)
  • 5. diena – 1 pudele sarkanvīna rezultējās drausmīgās paģirās (Thomar)
  • 8. diena – 1 pudele jauna vietējā sarkanvīna un viena glāze portvīna (Mealhada)
  • 10. diena – 1 glāze baltvīna atnākot, 1 glāze portvīna (Oliveira de Azameis)
  • 11. diena – baltvīna un sarkanvīna neskaitāmas glāzes, bija arī portvīns, vakarā pilnīgs pālis (Grijo)
  • 12. diena [tekošā] – 3 [nosvītrots] 4 portvīna pudeles, 1 baltvīna pudele, 1 vino verde pudele uz trijiem. Neskaitāmi drinki pa ceļam sākot ar portvīnu septiņos no rīta. Tagad ejam uz bāru. (Porto)

Atstāju brīvu vietu, jo vēl pāries dienas palikušas.

  • 13. diena – 1 pudele baltvīna no rīta

25.04.2014

17:00 Porto

2014-04-25 10.12.29No rīta devāmies ar metro līdz okeānam un pagājuši nelielu gabaliņu, nobāzējāmies pirmajā restorānā ar skatu uz jūru – uz terases. Okeāns ir skaists. Neilgi sēdējuši un izdzēruši pirmo baltvīna pudeles pusi tikām pārsteigti, jo Frenks pēkšņi piecēlās, apskāva mūs, izdzēra savu glāzi, atvadījās un aizgāja. Vēlāk gan Aldis vēl redzēja viņu izejam no kāda bāra.

Vēl brīdi staigājāmies gar okeāna krastu, tad nobāzējāmies kārtējā restorānā ar skatu uz bangojošo okeānu, paēdām viņu nacionālo zivju ēdienu un sagaidījuši autobusu – aizdevāmies uz centru. Kopā ar mums brauca arī citi peregrino, kas sāk ceļu no Porto. Aldis, šķiet, aizgāja gulēt un es izlasīju visu livejournal friendlisti par divām nedēļām. Izskatās, ka šīs būs ļoti garlaicīgas dienas Porto. Bet rīt esmu apņēmies doties uz pilsētu un pie bārbera. Ideju par došanos uz Fatimu atmetām pasākuma dārdzības dēļ.

 

2014-04-25 10.51.50Novērojumi, kas ir bijuši aizmirsti vai izlaisti – tualetēs atšķiras ūdens nolaišanas sistēmas un ~50km no Porto un pilsētā tai skaitā sāka parādīties apaļi kloķi, ūdens nolaižas pagriežot to pulksteņrādītāja virzienā. Un kādus 100 km iepriekš pazuda bidē, kopš tā laika neesmu redzējis nevienu.

Porto pati par sevi pagaidām neatstāja labu iespaidu – centrā ir monumentāla arhitektūra un tas ir ļoti skaisti, taču tas ir visās vecajās dienvidu pilsētās, tāpēc žoklis bruģi gluži nesasniedz.

Pārējā pilsēta ir garlaicīga un pelēka. Prātā nāk salīdzinājums ar Rīgu, kur arī ir jauks centrs, taču ārpus tā galīgi nav ko darīt. Lisabona patika daudz labāk, jo tā bija vērienīga un krāšņa, un šeit tikai viegla atblāzma. Pat marihuānu šeit piedāvāja tikai pāris reizes un ta izskatījās, ka tīri pieklājības pēc – aiz cieņas pret manu bārdu. Ir palicis viens vakars un divas dienas, lai manas domas kardināli mainītos. Man patiktu, ja mainītos.

Flīzes Porto arī tā ļoti nosacīti. Teju katrā ciematiņā ap Lisabonu bija krāšņākas flīzes uz pamestām, pussabrukušā2014-04-26 11.44.38m mājām, kā šeit pilsētas centrā. Un jā, pilsētas centrs ir samērā neliels. Ir skulptūras, kas mani uzrunā, parki arī izskatās jauki. Gotiskās un romāniskās arhitektūras elementi priecē aci.

Aizmirsu pastāstīt, ka 2. Lieldienās tieši 12:00 šāva minūtes 10-15 garu salūtu, bet petaržu rībināšana sākās jau ap astoņiem. Līdz tam nekad nebiju redzējis salūtu gaišā – karstākajā dienas laikā. Izskatījās ļoti savdabīgi un bezjēdzīgi. Bet nu ok, es jau vispār nekad neesmu varējis piešķirt salūtam jēgu.

Iespējams, ka aiziešu uz fotogrāfijas muzeju.

 

26.04.2014

20:00 Porto

Pabrokastojām, smidzināja, iegājām bankā, Aldis pirmajā veikalā nopirka 2 kreklus un vējjaku, es tiku pastā un aizsūtīju atklātnīti Ainai un nazi uz mājām. Atgriezāmies hostelī, nolikām mantas. Vera (hosteļa īpašniece) sazvanīja savas draudznes – frizieres un sarunāja, ka mūs nocirps un arī tiks galā ar manu milzīgo bārdu. Ar bārdu tika gan galā, bet matus gan pavisam nenogrieza. Stipri īsākus, bet still var saņemt aizmugurē. Tad tikām indiešu veikaliņā, kur patirgojoties dabūju lakatu, bikses un kreklu (visu nepāliešu tradicionālo) pa 20€. Atkal atgriezāmies hostelī nomest mantas (te tie attālumi baigi nelieli tomēr), nolēmām paēst pusdienas, pēc tam Aldis nolēma pačilot un es aizgāju uz fotogrāfijas muzeju.

2014-04-26 15.52.23Tas izrādījās viens no drausmīgākajiem muzejiem, kuros es jebkad esmu bijis. Absolūti dezorganizēts, norādes neizprotamas, sanāk n-tās reizes iet cauri vienām un tām pat zālēm maldoties. Fotogrāfijas varbūt vietējiem būtu saprotamas, taču nekādu izcilu māksliniecisko vai vēsturisko vērtību tajās nesaskatīju. Izskatījās, ka ir vis kaut kas sagrābstīts bezsakarā, taču īsti sajēgas nav. Fotogrāfiju nebija daudz un tā īsti laikam neviena īpaši nepiesaistīja uzmanību, instagrams interesantāks. Vai arī fotogrāfija mani absolūti nesaista, kā žanrs. Vienīgā saistošā ekspozīcijas daļa bija fotokameru kolekcija, taču arī tā neaizrāva, jo nebija ne aprakstu, ne specifikāciju – labākajā gadījumā – nosaukums, gads un inženiera vārds, daļa no kolekcijas likās vāji pamatota un man mājās tas pats pats plauktos putekļus krāj. Bet bija arī interesantas lietas, kuras gan, bez apraksta atkal nav nekas vairāk, kā smukas kastītes ar podziņām. Smukas kastītes, taču pilnīgi bezjēdzīgas. No muzeja iegāju otrajā skaistākajā grāmatveikalā pasalē, taču neaizrāva nedz interjers, nedz saturs.

Aizgāju, pamodināju Aldi un devāmies pastaigā pa Porto. Viens no mērķiem bija tikt vaļā no spieķa. Ienesu to katedrālē kāzu ceremonijas laikā, klusītēm noliku stūrītī un aizgāju. Ja arī atgriežoties to vairāk neatradīšu (un protams, ka tā arī būs [un protams, ka tā arī izrādījās]), ļoti ceru, ka to neizmetīs un kādam tas noderēs. Tas bija ļoti labs spieķis. Patiešām ļoti labs, un man bija žēl no tā šķirties, pat meklēju veidu, kā to varētu aiztransportēt uz Latviju.

2014-04-26 17.14.01No katedrāles devāmies uz Ribeiru, kas Porto ir alternatīva Maskavas Арбат’am. Daudz skaistu skatu, izstaigājām daudzas mazas ieliņas ar samērā nabadzīgām mājām un neatkārtojamo dienvidu kolorītu. Vienā brīdī konstatējām, ka esam nokļuvuši gandrīz pie paša hosteļa.

Devāmies pretējā virzienā, nopirkām vīnu un meklējot vietu, kur to nokonsumēt, iebridām Kristāla pils parkā un lokalizējāmies vienā no soliņiem. Apkārt bija tūkstošiem (laikam) skautu no abiem dzimumiem. Smukas skulptūras un pārziedoša magnolija virs galvām, tās ziedlapas un putekšņlapas krita klēpī un uz galvas. Parkā īsti nedzērās, tāpēc nolēmām doties uz pilsētu, t.i., uz hosteli. Tā kā nezinājām, kur atrodamies, devāmies vienkārši taisni un pēc kāda kilometra izgājām pavisam netālu no hosteļa, bet tikām pie vienas sudrabtirgotājas, un kamēr Aldis ļāvās apvārdoties, es sapņaini cilāju sudraba spalvaskātus, tintnīcas, aplokšņu nažus un citas jaukas lietas. Rezultātā pavisam netīšām nopirku dāvanu Regitai. Runā, ka sudrabs un, ka roku darbs, bet to mēs, protams, vēl pārbaudīsim. Nav man tādas ļoti dziļas ticības vārdiem “mans vectēvs savā rūpnīcā taisīja, man tikai sudrabs bla-bla-bla”. Bet rožukronis skaists.

Pirms aizbraukšanas jānopērk kāds kilograms – divi citronu. Un vēl jāsadzeras kola ar citronu tā, lai līdz pretīgumam.

27.04.2014

18:00 Porto

2014-04-26 17.39.02Šeit es nevaru ilgi gulēt – mostos ap četriem, pieciem, bet ilgāk par septiņiem vispār nevaru nogulēt. Šodien arī pamodos un lasīju. Dormā ir pilnīga tumsa – lieliski aizkari, kuri pilnīgi nelaiž cauri gaismu. Bija doma, lai nekvernēt visu dienu hostelī, iziet city walking tour, kaut arī visu centru esam n reizes izstaigājuši krustu šķērsu. Gājām meklēt šo te tūru, taču neatradām, tad mums ieteica citu variantu – aiziet uz modernās mākslas muzeju. Kājām stunda. Piedevām – var tikt iekšā par brīvu – kas gan vēl var būt vajadzīgs baltajam cilvēkam no Austrumeiropas. Mums rūpīgi uzzīmēja maršrutu, izrādījās, ka vēl nedaudz tālāk ir kārtējais kaut kāds vienīgais pasaulē parks ar izeju uz okeānu. Nu, mēs nebūtu mēs, ja ietu pēc noteikta maršruta, tāpēc devāmies kā sanāk.

2014-04-27 12.40.51Un labi, ka tā – ļaužu pilnās ielas un flīzētās mājas drīz vien nomainīja daudzstāvu mājas, gruveši, pamestas mājas, izlauzts asfalts, nonācām pie vienas nožogotas pļavas, no kuras nāca laukā dīvaina izskata cilvēki. Kad gājām garām, radās sajūta, ka esam pie kādas kopmītnes. Gar žogu pie nogāzes bija rindās salikti matrači, segas, dažādi sadzīves priekšmeti un bija pilns ar cilvēkiem. Protams, visi izskatījās atbilstoši žanra noteikumiem. Nedaudz žēl, ka nenobildēju šo sirreālo skatu, taču kas zina, varbūt tieši tas paglāba manu veselību. Pagājām nedaudz tālāk un draudzīgi nolēmām, ka šeit gan mūs visdrīzāk piekaus – skats bija kā paņemts no kādas britu filmas par gangsteriem vai narkomāniem. Visas ielas garumā bariņi ar atbilstoša paskata jauniešiem, visi met uz mums vērtējošus skatienus. Es kedās, armijas biksēs un plīša džemperī ar kapuci, un ja vakar nebūtu nogriezis bārdu un matus, izskatītos gana atbilstoši, nodeva vienīgi gaišā ādas krāsa, pārējie šeit pārsvarā bija melnie vai ļoti tumsnēji. Aldis gan izskatījās kā no modes kataloga izkāpis – jaunā vakardien nopirktā vējjaka un polo krekls, baltas bikses un švītīgas kurpes, un vakarā nocirpās – ļoti neat frizūra, un noskuvās. Domāju, ka viens viņš gan jau tik viegli neizietu.

Mēs izgājām. Nedaudz uz priekšu bija žēlsirdības māsu busiņš, kur vietējām dāmām deva dzert kaut kādas tabletes. Un tad negaidīti nonācām atpakaļ pie civilizācijas.

2014-04-26 18.03.06Aizgājām uz modernās mākslas muzeju un izrādījās, ka bezmaksas ieeju esam nokavējuši par kādām 3 – 5 minūtēm. Ilgi nedomājām, ka 7EUR par moderno mākslu kaut kur Porto maksāt būtu dīvaini, un devāmies uz pilsētas parku. Parks izrādījās ļoti dīvains – tur, kur nebija priekšā koki, apkārt bija redzami industriāli objekti un grausti. Bet parks bija milzīgs un ļoti jauks. Vienā no dīķiem pie paša krasta izklaidējās 3 milzīgas – gandrīz metrīgas zivis – 2 oranžas, viena balta un 1 spilgti zila ar sarkanbaltām spurām, un krastā bija zosu bars ar vismaz 3 dažāda laika metienu mazuļiem. Ļoti interesanti putni novērojumiem. Izskatījās, ka [nesalasāmi] uzvedība lielā daļā filmu un datorspēļu ir nospiesta no zosīm. Vēl parkā bija ārkārtīgi savdabīga un gandrīz tīra tualete.

No parka aizgājām uz okeānu. Uz mola viena meitene ar 70-200 L F4 centās bildēt meiteni baltā garā kleitā un es cīnījos ar vēlmi pieiet un parādīt, kā vajag, jo meitene riktīgi lažoja, jo apstākļi bija bildēšanai ļoti sarežģīti. Jau gandrīz padevos un būtu gājis, ja Aldis nebūtu vilcis projām.

May15#23Tā nu gar okeānu un upes krastu atgriezāmies hostelī – pastaiga kopā aizņēma 5 stundas. Tagad ir sajūta, ka ja mani izmestu dajebkur Porto – es spētu uzreiz noorientēties un atrast izeju.

Tagad ir 7 un mums vēl līdz 12 ir iespēja atrasties hostelī. Tās ir 5 stundas. Ap 1 būsim lidostā un mums būs 6 stundas līdz reisam. Tad 3 stundu pārlidojums un 9 stundas stanstedas lidostā. Un tad 2 stundu lidojums un Rīga. Tad ar vecākiem uz Tīraini – kādu stundu dalīšanās emocijās un pārdzīvojumos un tad 3 – 3,5 stundas līdz mājām. (..)

Jā, un šodien es beidzot apdegu saulē, citādi būtu aizbraucis uz mājām tik pat balts, kā atbraucu.

 

28.04.2014

2:20 Porto lidosta

Kauntdauns telefonā rāda, ka Rīgā būsim pēc 17 ar pusi stundām, un tas varētu likties pavisam drīz, ja neņemt vērā, kā šīs stundas tiks pavadītas. Vienkārši gaidīt ir samērā drausmīgi. Porto lidostā mēs esam kādu stundu, tas nozīmē, ka 17-to daļu no laika jau esam pavadījuši. Aldim ir vienkāršāk – viņš var gulēt jebkur, bet daudz. Es katru rītu pamostos ļoti agri un nevaru vairāk aizmigt. Aldim šādu problēmu nav vispār. Viņš ir gatavs gulēt neierobežoti, un kad gribas gulēt, nav īpaša entuziasma. Šodien nolēmām, ka Porto gulēt nebūtu labākais risinājums, tāpēc īpaši dzert nevajadzētu un pa dienu gulēt arī nē. Bet mums bija jāpiebeidz portvīns, bet pēc tam Aldis aizskrēja pēc sarkanvīna un pacentās to ātri nokonsumēt.

 

 

Comments

  1. Pingback: 12. – 23.01.2016. Portugāles dienvidi, Īrijas dienvidi @ de Initio

  2. Pingback: Latviešu blogi par Santjago ceļu | Štābiņš dvēselei

  3. Pingback: Lieldienas 2017 (12.-24.04.2017) @ de Initio

  4. Pingback: Parīze, Porto, Londona (04.2017) @ de Initio

  5. Pingback: Lisabona (06.2017) @ de Initio

  6. Pingback: Lieldienas 2017 (12.-24.04.2017) – Es eju…

  7. Pingback: Portugāle, Majorka, Gibraltārs, Spānijas dienvidi (21.08.-04.09.2017) – Es eju…

  8. Pingback: Kā latviešiem salaulāties katoļu baznīcā Portugālē? – Es eju…

Leave a Reply to deinitio Cancel reply