Portugāle, Majorka, Gibraltārs, Spānijas dienvidi (21.08.-04.09.2017)

Devāmies laulību nolūkos uz Portugāli, nodzīvojām dažas dienas Porto, izbraucot vienu dienu uz Aveiro, un pēc salaulāšanās devāmies uz Majorku – Palma, Serra de Tramuntana dabas parks, tai skaitā trīs pilsēteles – Port de Soller, Deia un Valldemossa, no turienes uz salas otru galu – Alcudia, S’illot un vēl kaut kādas bākas/klintis/alas, kas pa ceļam; aizlidojām uz Seviļu, tālāk – La Línea de la Concepción, Gibraltārs, Malaga, Granada, Molina de Segura, Murcija, Cartagena, La Manga, Alikante, Valencija, Peniskola, Barselona – no Barselonas uz mājām. Šeit mēģināšu nedaudz sastrukturēt informāciju un lietas, kas nāca prātā redzot lietas.

Šis ieraksts vēl var tikt papildināts!

Portugāle

Par Portugāli es esmu rakstījis daudz (zem šī linka ir pārējie ieraksti),  un pēdējos gados sanāk tur būt ļoti bieži – zeme, kura kādreiz likās tāla un neinteresanta, tāds Spānijas pabērns, ko interesanti redzēt, bet nez vai tur būtu ko darīt. Pirmoreiz uz turieni aizbraucu, jo brālis nolēma, ka varētu iet Camino de Santiago no Lisabonas. Divu nedēļu kājāmgājiens pa Portugāles pilsētām un laukiem, kalniem un agrārajām saimniecībām lika iemīlēties šajā valstī. Līdz tam biju, šķiet, divreiz bijis Spānijā, kura man ļoti patika, bet tur man nesanāca būt tik nekontrolētos apstākļos. Ejot cauri Portugālei toreiz es redzēju, kā mainās cilvēki, valoda, ēkas, pilsētu organizācija, un tas likās tik interesanti, ka radās vēlēšanās iepazīt šo valsti tuvāk. Kopš tā laika ir pagājuši tikai trīs ar pusi gadi, bet jau ir bijusi iespēja izceļoties pa Portugāli tik daudz, ka ir sajūta, ka es tur esmu redzējis, ja ne visu, tad jebkurā gadījumā man ir izveidojies visai skaidrs priekšstats par šo valsti. Nonāca pat līdz tam, ka Portugāle kļuva par vietu, kur devāmies laulāties (kaut kad būtu jāpiesēžas un jāsaraksta kaut kur peripētijas, kas bija saistītas ar laulību organizēšanu, izrādījās, ka tas ir ļoti netriviāls process).

Es mīlu Portugāli un mums ar brāli un māsu ir sapnis kādreiz nodzīvot līdz brīdim, kad nopirksim sev īpašumu kaut kur Ziemeļportugālē pie okeāna, lai laiku pa laikam dotos baudīt nesteidzīgo dzīvi.

Šoreiz šeit par Portugāli īpaši neiedziļināšos, jo neko daudz jaunu novērojumu šajā apmeklējuma reizē nebija.

Patīk

Īsumā – tas, kas mani tik ļoti vilina Portugālē – tā ir visai eksotiska zeme priekš latvieša, taču tai pašā laikā cilvēki ir ļoti atšķirīgi no citām Dienvideiropas tautām, tie ir samērā introverti, noslēgti, viegli melanholiski, nekā kopīga ar spāņiem (kurus gan arī tā īsti vienā grupā nevar likt) vai dienvidfrancūžiem vai itāļiem. Ar viņiem ir viegāk saprasties, pat neskatoties uz to, ka viņu valoda ir tik drausmīgi sarežģīta, ka es joprojām neesmu apguvis nepieciešamo minimumu, lai vismaz minimāli varētu komunicēt ar vietējiem. Te gan pozitīvi ir tas, ka, atšķirībā, atkal, no tiem pašiem spāņiem, portugāļi, vismaz lielākās pilsētās, vismaz daži, bet daudz maz saprot angļu valodu.

Cita lieta, kas man patīk portugāļiem – viņu ēšanas paradumi un vīna cenas, tas noteikti var būt iemesls, lai laiku pa laikam atbrauktu atpūsties uz Portugāli un pabaudītu vietējo virtuvi un vīnus.

Nepatīk

Portugāļu attieksme pret vēsturiskām ēkām. Es jau ļoti sen pamanīju to, ka mana izpratne par laiku ir krietni atšķirīga no vairuma cilvēku izpratnes par laiku. Cilvēkiem 100 gadi šķiet daudz, bet 200 – jau mega daudz. Un man vienmēr ir bijis tā, ka, ja filmā vampīram ir 200 gadi, man pat nav interesanti tālāk skatīties, viņš vēl neko nav redzējis. Tāpat arī ar ēkām. Man ir grūti pieņemt, ka, piemēram, Latvijā ir visai maz ēku, kuras ir celtas senāk, kā 100 gadus atpakaļ, nemaz nerunājot par tādām, kas celtas senāk par 200 gadiem atpakaļ. Porto mēs ar Māri (priesteri) gājām garām kādai baznīcai un Māris izlasīja, ka tā ir celta deviņpadsmitajā gadsimtā, nopriecājās “re kāda veca baznīca – celta 19. gadsimtā”. Man likās, ka viņš joko, bet, kad sākām par to diskutēt, izrādījās, ka nemaz nejoko, Latvijā ir visai maz baznīcu, kas ir celtas 19. gadsimtā un saglabājušās līdz mūsdienām. Šeit tā varētu būt viena no jaunākajām baznīcām pilsētā. Es priecājos, kad redzu ēkas no 11., 12. gadsimta un tās man šķiet vecas. Bet runa šeit nav par manu vecuma uztveri bet gan par Portugāļu attieksmi pret savu vēsturi. Es vairākkārt esmu bijis liecinieks, kā tiek nojauktas 15.-17. gadsimta dzīvojamās ēkas, lai atbrīvotu vietu modernām celtnēm. Jā, es apzinos problēmas ar tik vecu māju apsaimniekošanu, taču, manā izpratnē, tas nav pieļaujams, ka kaut kas tik sens, kas te stāvējis simtiem gadu, redzējis, kā vēsture maina pasauli un cilvēkus,  tagad tiek nojaukts, lai uzceltu kaut ko no betona un stikla, kas nostāvēs 50 gadus un būs jājauc nost, jo būs nokalpojis savu laiku.

Interesanti

Kad es pirmoreiz uztvēru portugāļu valodu kā portugāļu, biju pārsteigts. Līdz tam, ja arī to biju dzirdējis, dzirdēto biju  pieskaitījis slāvu valodām. Kad es joprojām vēl praktiski nevienu vārdu nezināju portugāļu valodā, tātad uztvēru to kā “bar-bar-bar”, man bija iespēja vienā telpā dzirdēt serbu un portugāļu valodu. Un es nevarēju viegli atšķirt, kura ir kura, vienīgi serbu valodu es nedaudz saprotu. Es esmu mēģinājis mācīties, bet man neiet, es gan nebiju īpaši centīgs skolnieks, bet valoda tā arī neaizgāja līdz stadijai, kad es varētu turpināt ar to strādāt. Spāņu valodu es pirmoreiz uztvēru pēc dzirdes un pēc trīs dienām apmēram sāku saprast par ko cilvēki runā. Spāņu valodu es nekad neesmu mācījies, bet ar savām nekādām zināšanām varu izdzīvot Spānijā, ar manām portugāļu valodas zināšanām un saprašanu izdzīvot Portugālē nebūtu iespējams, ja vien vietējie bieži nesaprastu angļu valodu vai ja man nebūtu roku.

Esmu bijis

No ziemeļiem uz dienvidiem: Valença, Vila Nova de Cerveira, Caminha, Paço, Carreço (starp citu, šajā apkārtnē ir doma nākotnē lūkot māju), Areosa, Vila Praia de Ancora, Viana do Castelo, Campo do Forno, Marinhas, Esposende, Póvoa de Varzim, Vila do Conde, Mindelo, Modivas, Vila Chã, Labruge, Matosinhos, Leça da Palmeira, Foz do Douro, Porto, Vila Nova de Gaia, Canelas, GrijóSão João da MadeiraOliveira de Azeméis, Albergaria-a-Velha, Águeda, Aveiro, Avelãs de Caminho, Mealhada, Piodão, Coimbra, Condeixa-a-Nova, Rabaçal, São Simão, Vale Florido, Alvorge, Ansião, Alvaiazere, Leiria, Batalha, Fatima, Tomar, Tramagal, Golegã, Rio Maior Salines, Óbidos, Peniche, Vale de Figueira, Alcanhões, Santarem, Azambuja, Vila Franca de Xira, Alhandra, Sintra, Azóia, Cabo da Roca, Lisboa, Belém, Cascais, Carcavelos, Almada, Evora, Coina, Setúbal, Parque Natural da Arrábida, Castelo de Monsaraz, Parque Natural do Sudoeste Alentejano e Costa Vicentina, Alvor, Lagos, Praia da Marinha, Albufeira, Faro, Cabo de São Vicente.

Vēlos apmeklēt nākotnē

Brīvā secībā: Braga, Vila Real, Mirandela, Miranda do Douro, Viseu, Reserva Natural das Dunas de São Jacinto, Guarda, Gafanha da Encarnação, Covilha, Castelo Branco, Bacalhôa Buddha Eden (saraksts pamazām papildinās).

Porto

Par Porto es neatkārtošos, par to var palasīt:

- Pirmais apmeklējums - 2014. gada aprīlis - dienasgrāmata ar bildītēm.
- Otrais apmeklējums - 2015. gada septembris - te (dienasgrāmata ar bildītēm), te (dienasgrāmata ar bildītēm) un te (kaut kādas pārdomas, bet nekas konkrēts).
- Trešais apmeklējums - 2017. gada aprīlis - te (dienasgrāmata ar bildītēm), te (dienasgrāmata ar bildītēm) un kaut kādi novērojumi un analīze - te.
- Pēdējais apmeklējums - 2017. gada augusts - dienasgrāmata ar bildītēm.

Aveiro

Stāsts par apmeklējumu no dienasgrāmatas ar bildītēm - šeit.

Nonācām mēs šeit tāpēc, ka mums gadījās brīva diena un bija doma braukt uz Bragu, taču iepriekš taksists bija ieteicis aizbraukt uz ‘portugāļu Venēciju’. Uz Bragu nolēmām braukt citreiz.

Aveiro izrādījās kūrortpilsēta stundas brauciena attālumā uz dienvidiem no Porto. Izvietojums pie Aveiro lagūnas noteica iedzīvotāju nodarbošanos – zveja un sāls ieguve. Līdz šodienai ir saglabājusies sāls ieguve, taču arī tā, kā izskatās, vairāk – tūristu piesaistei. Ja agrāk tajā bija iesaistīts vairums pilsētas iedzīvotāju, tad šodien tas ir tāds visai pasīvs process – braucot ar vietējo gondolu, sauktu par moliceirošur un tur var manīt pa kādai sāls piramīdai vai sāls noliktavai, taču kopumā neizskatās, ka tas ir tas, kas veido pilsētas ienākumus. Pilsētas ienākumus, kā izskatās, veido tūristi. Tik daudz dizaina apģērbu veikalu, kā šeit, nevar redzēt pat Porto un Lisabonā.

Stacija atrodas patālu no vecpilsētas. Blakus vecajai smukajai un eleganti noflīzētajai stacijai ir uzcelta jauna un visai bezpersoniska, vecā nesaprotamu apsvērumu dēļ ir norobežota ar būvnieku žogu. Jaunā stacija neizskatās nedz lielāka, nedz ietilpīgāka par veco, tāpēc nav īsti skaidrs, kāpēc tā vispār šeit ir celta. Stacijas atroda kādus 20 metrus viena no otras.

Uz vecpilsētu un kanāliem ved garlaicīga aleja ar absolūti garlaicīgiem šaura profila veikaliņiem, kādi citās Portugāles pilsētās parasti ir daudzdzīvokļu dzīvojamos rajonos.

Bet ja iztur šo daļu, tad tālāk ir interesanti. Vecpilsēta ir kompakta un nedaudz viduslaicīgu plānojumu. Ir visai daudz dažādu baznīcu un skaista barokāla katedrāle.

Katedrālē patika veco un moderno ērģeļu pretnostatījums, un vispār katedrāle ir visai gaumīga.

Ilgi nevarējām tikt iekšā kapos, apgājām tiem un pieguļošajām teritorijām apkārt, kamēr atradām paslēpto ieeju.

Aveiro ir ļoti attīstīta ielu māksla un pilna pilsēta ar gaumīgiem grafiti. Pietiek arī sasmērētu sienu un tāgu visās malās, taču gleznojumi ir tik kvalitatīvi, ka uz to fona ne tik ļoti krīt acīs.

Pirmoreiz pievērsu uzmanību brīvi stāvošiem rūpnīcu skursteņiem, kuri te stāv, kā pieminekļi, šķiet, keramikas rūpnīcai, kura te kādreiz atradās. Pēc nedēļas, kad bijām Molina de Segura, kur šādi skursteņi bija ik uz soļa, mums paskaidroja, ka tie ir sava veida pieminekļi bijušajām rūpnīcām. Esot visai izplatīta prakse Spānijā. Acīmredzot, arī Portugālē.

Pie mums, kad rūpnīcas pārstāj darboties, sākumā par to liecina pamestas, sliktiem grafiti klātas sienas, pēc divdesmit gadiem – krūmi un drupas, kaut kurā brīdī atbrauc buldozeri, visu nolīdzina, izdzenājot šeit dzīvojošās, lapsas, zaķus un pārējo dzīvību, un sākas jauna dzīve. Par to, ka šeit kādreiz kaut ko ražoja var stāstīt tikai ilgdzīvotāji, un arī tiem ne vienmēr izdodas pareizi identificēt vietu.

Manuprāt – tā ir interesanta tradīcija. Arī rūpniecība, ne tikai lopu vagonos izvestie uz Sibīriju vai karadarbība ir vēsture.

Portugālē ir sava virtuve, nezinu, vai to var nosaukt par ļoti izsmalcinātu, bet, atšķirībā no Vācijas, Polijas, Latvijas, Skandināvijas un daudzām citām valstīm, ir. Turklāt Portugālē daudzām vietām (pilsētām, reģioniem) ir savi tradicionāli, tikai ar šo vietu asociējami ēdieni.

Aveiro tāds ēdiens ir Ovos Moles de Aveiro jeb mīkstās olas. Visai savdabīgs ēdiens, kas sastāv no sakulta olas dzeltenuma ar cukuru, pārsvarā pildīta gliemežvāku vai dažādu figūriņu formas plānajā vafelē, kas gatavota no jūras zālēm.

Kopumā visai interesanta un patīkama pilsēta, kaut arī pārlieku atgādina visas pārējās kūrortpilsētas.

Patika

  • Grafiti un pārējā ielu māksla;
  • Baznīcas;
  • Kapi;
  • Gondolu krāsojumi;
  • Vecpilsēta;
  • Jūgendstila arhitektūra;
  • Piejūras ciemiem raksturīgā funkcionālā arhitektūra.

Nepatika

 

  • Iela, kas ved uz pilsētas centru;
  • Tūristi un tūrisms.

Interesanti

  • Ovos Moles;
  • Pilsētas plānojums;
  • Skursteņi-pieminekļi;
  • Skulptūru sērija (kājas un seja virs tām);
  • Urna svecēm kapos;
  • Bijušās rūpnīcas telpās ierīkots kultūras un izglītības centrs.

 

Majorka

Majorku liekam atsevišķi no Spānijas, jo… tā ir sala. Un vispār cilvēki šeit runā kaut kādā vietējā kataloniešu dialektā un ar Spāniju šejienei sakars vairāk politisks, kā kulturāls. Kulturāls sakars Majorkai ir vairāk ar tūristu pūļiem.

Majorka, tāpat, kā Kanāriju salas, ir starp vietām pasaulē, kurp es mērķtiecīgi nebrauktu, tāpēc, kad māsa teica, ka viņi ar vīru pēc mūsu kāzām domā doties uz Majorku, teicu, ka brauksim ar viņiem, jo tā ir iespēja apmeklēt vietu, ko normāli neapmeklētu. Turklāt, mums vajadzēja ar kaut ko sākt. Uz Majorku no Porto bija ļoti lēti reisi un no turienes nedārgi reisi uz kontinentālo Spāniju. Turklāt, ja braucam ar Aiju un Valteru, tas nozīmē, ka īrējam mašīnu un divu dienu laikā varam izpētīt visu salu, lai vairāk šeit nav jāatgriežas.

Lidmašīnai laižoties līdz noteiktam augstumam izskatījās, ka sala ir pilnīgi līdzena, kas ļoti pārsteidza, bet vienā brīdī pēkšņi sāka augt kalni, kuri izauga un pārvērtās nepārvaramā augstā robotā sienā. Interesants vizuālais efekts, tādu nebiju redzējis. Lielākoties, lidojot pāri kalnainiem apvidiem, kalni ļoti labi nolasās.

Otra lieta, kas likās interesanta no lidmašīnas, taču ko praktiski neredzējām vēlāk braukājot apkārt (kaut gan šķērām salai pāri braucām tikai vienu reizi) – gandrīz visas zemes klāja tīrumi un fermas, daudz olīvkoku audžu, citruskoku plantāciju, pārsvarā viensētas, kurām apkārt ir lauksaimniecības zeme. Gandrīz neko no tā mēs neredzējām no sauszemes, atskaitot dažus kukurūzas laukus un olīvkoku birzis? (kā saucas olīvkoku kopums?).

Gaidījām, ka nonāksim tūristu paradīzē ar disko mūziku un narkotikām, nūdistu pludmalēm un all inclusive viesnīcām, bet pirmais iespaids izrādījās pilnīgi pretējs.

Lai arī es joprojām uzskatu, ka Majorkā, ja vien īpaši nesakritīs apstākļi, vairāk neatgriezīšos, man šeit patika daudz vairāk, kā es to biju paredzējis.

Patika

  • Tas, ka gaidītais neatbilda realitātei un kopumā man Majorka tomēr patika;
  • Pārsteidzoši, bet pludmales (es neesmu ne pludmaļu, nedz sauļošanās/pedēšanās fans);
  • Vienaldzīgā attieksme pret topless sauļošanos/peldēšanos, man patiktu, ja arī pie mums sievietes kailums pārstātu būt erotizēts (bet, diemžēl, mēs tiecamies sekot puritāniskajam ASV modelim (interesanti, ir kaut kāda salīdzinošā statistika par izvarošanu procentuālo attiecību sabiedrībās, kur kailums ir nosodāms un iekārojams, un kur tā ir norma?)).

Nepatika

  • Kā parasti – tūristi;
  • Klimats – ļoti karsts un mitrs gaiss pat naktī;
  • Viesnīca all inclusive S’illot, bet tas jau bija sagaidāms, man patīk Airbnb;
  • Coves del Drac.

Interesanti

  • Palma;
  • Skats, kas paveras no Far del Cap Salines uz Kabreras arhipelāgu;
  • Augstākminētais fakts par to, ka teju visu salu klāj lauksaimniecības zemes, bet tūristi to neredz;
  • Cilvēki iet pārgājienos, acīmredzot, tie ir tūristi, bet daudz – nevis peldas smukajās pludmalēs, bet iet pārgājienos kalnos;
  • Aitas staigā pa kalnu takām, naktī kā zombiji stāv us serpantīna un skatās, kā tuvojas auto, kurš tūlīt to notrieks.

Apmeklējām

Palma, Serra de Tramuntana, Pantà de Gorg Blau, Port de Sóller, Deià, Valldemossa, Alcúdia, S’illot, Porto Cristo, Coves del Drac, Far del Cap Salines.

Vēlos apmeklēt nākotnē

Nākotnē apmeklēt nevēlos, bet ja tomēr kādi vēji mani te atpūtīs, būtu interesanti nedaudz vairāk paceļoties un pastaigāt pārgājienos pa Serra de Tramuntana kalnu grēdas parku. Te bija jauki. Noteikti gribētu iekļūt katedrālē, tā varētu būt visai interesanta pieredze. Varbūt arī aizbraukt uz Cabrera salu. Nu, un ja runāt kopumā par Baleāru salām, varbūt būtu interesanti aizbraukt uz Ibisu, kaut gan gan jau arī tur nav ne narkotiku, ne nūdistu pludmaļu, ne Cafe del Mar, un viss tas ir mīts priekš masām 😀

Palma

Tā kā iepazīšanās ar Majorku sākās Palmā, pēkšņi viss sagriezās kājām gaisā, tur kur gaidījām redzēt naktsklubus, prostitūtas un apnarkojušos tūristus, izrādījās skaista un sena pilsēta, kurā savijās viduslaiku gotika ar mudehar un islāma arhitektūra.

Pirmās ziņas ir par to, ka 123. gadā pirms Kristus šeit izveidojas romiešu apmetne, 450. gadā to ieņem vandāļi, astotajā gadsimtā šeit jau ir arābi, 1229. gadā atkaro kataloņi. No arābu ēkām ir saglabājušās vien viena arka un pirtis, pārējās ir vai nu pārbūvētas pielāgojot jaunienācēju mērķiem, kā karaļpils, vai arī nolīdzinātas līdz ar zemi, kā mošeja, kuras vietā šobrīd slejas Palmas katedrāle. Tomēr, kā jau daudzviet, arābu arhitektūra pilnībā netika izskausta un tādā vai citādā veidā tā tiek turpināta. Andalūzijā to sauc par mudehar, šeit, šķiet, tas nav īsti mudehar, arābu elementus šeit izmanto intensīvāk un vairāk, kā andalūzieši un arhitektoniskās formas atšķiras. Vecpilsētā viduslaiku plānojums, kaut gan tas vietām pārtrūkst, jo cauri ir palaistas taisnās maģistrāles. Klejot pa vecpilsētu ir interesanti, pastāvīgi atgriežoties vietās, kur tikko esi bijis, vai censies aiziet līdz kādai ēkai, kas redzama no neliela attāluma, bet loģiskā veidā absolūti nesasniedzama.

Cenu līmenis Palmā, pēc sajūtām, ir krietni augstāks, kā kontinentālajā Spānijā, nu, un ievērojami augstāks, kā citās Majorkas pilsētās. Mēs bijām tikko atbraukuši no Portugāles, tāpēc restorānā nepamanījām, ka ir jāpiebremzē un jāpaskaita, uz kādu tad aptuveni summu mēs paēdīsim. Portugālē šāds jautājums parasti nemaz nenāca prātā.

Palmu mēs izstaigājām pirmajā naktī un bijām atbraukuši arī pēdējā dienā, jo gribējām iekļūt katedrālē, bet tā, diemžēl, bija ciet. Jāatzīst, ka naktī pilsēta pat šķita pievilcīgāka.

Patika

  • Ļoti patika arhitektūra;
  • Katedrāle ir viena no iespaidīgākajām no tām, ko esmu redzējis… vismaz eksterjerā;
  • Vecpilsētas viduslaiku plānojums;
  • Mazās freskiņas un skulptūriņas uz māju fasādēm vecpilsētas ielu krustojumos
  • Jaunieši, kas spēlēja stabuli un kaut ko savā nodabā dziedāja kādā nomaļā mūrī.

Nepatika

  • Karstums;
  • Cenas;
  • Pilsētas dzīvojamā daļa.

Interesanti

  • Arhitektūru sajaukums;
  • Vieta, kur vecpilsēta pāriet modernajā pilsētā.

Serra de Tramuntana

Serra de Tramuntana ir kalnu grēda (serra – kalnu grēda) salas ziemeļu daļā, tāda kā siena, kas aizsedz salu no Spānijas puses – pārējā sala ir visai līdzena. Interesanta tūristiem, galvenokārt, smuko skatu, pārgājienu maršrutu un īpatnējo kalnu pilsētu dēļ. Te ir visai jauki, un nav īsti tas, ko sagaidi braucot uz Majorku. Mazliet atsver fakts, ka smukajās zaļajās kalnu ieskautajās lagūnās stāv futbola laukuma izmēra jahtas  – tieši šo skatu sagaidi redzēt Majorkā.

Izbraucām pilsēteles, ielūkojoties vikipēdijā, noskaidrojām, ka visu divdesmito un pat jau deviņpadsmitajā gadsimtā te vienmēr ir bijis pilns ar slavenībām. Un es nesaprotu, kāpēc. Ar ko šīs vietas tik ļoti vilināja šos bohēmas un augstās mākslas cilvēkus? Man jau šķiet, ka nekā īpaša te nav. Ja es gribētu baudīt dabas skaistumu un vientulību, un radīt, tepat Eiropā ir ļoti daudz piemērotu vietu. Kāpēc visi brauc uz Majorku un Ibizu, pagaidaidām nesaprotu. Laikam jau lai to saprastu, ir jābūt mega populāram rakstniekam, mūziķim vai filosofam.

Viena lieta, kas pārsteidza Serra de Tramuntanā ir serpantīni – tie ir ļoti ļoti stāvi un ar neredzēti īsu soli (nezinu, kā pareizi saucas taisnais ceļa gals serpentīnam). Un braukt pa tiem ir ļoti neērti – karstums, mitrs gaiss, mašīnā smacīgs, un mašīna visu laiku izdara 110 – 170 grādu pagriezienus. Man praktiski visu laiku bija slikta dūša. Nesanāks no manis jūrnieks, bet lai to noskaidrotu, bija jāpabūt Majorkas kalnos.

Port de Sóller

Pati Soller pilsētele nelikās īpaši interesanta, bet tās osta gan visai ē… izteiksmīga. Nu, tāda, kādas parasti rāda filmās, kur darbība notiek dienvidu piejūras pilsētās. Skaisti un mm… dekoratīvi. Vienīgi šaurās ieliņas ir pārāk šauras, lai pa tām pārvietotos transports, samainīties ir pavisam grūti, stāvvietu tik pat, kā nav. Pilsēta celta pirms tam, kā parādījās autotransports un pārbūvēt/pielāgot to nav nekādas iespējas. Un laikam labi vien, ka tā.

Deià

Ja Soller mēs braucām cauri (galvenokārt, tāpēc, ka noparkoties vienkārši nebija kur), tad Deijā mēs pastaigājām. Kā jau kalnu pilsēta, tā ir visai… stāva. It kā jau visai pieraduši, bet tāpat kaut kurā brīdī konstatējām, ka ir tomēr iemesls, kāpēc tik maz dūšīgu cilvēku un ka neskatoties uz to, ka visi smēķē un dzer, visi dzīvo līdz vēlam vecumam, problēmas ar sirds/asinsvadu sistēmu, acīmredzot, šeit nav aktuālas.

Tas, kas man patika Deijā – baznīca (ar pie sienām piestiprinātiem ventilatoriem uz katru solu rindu), akas ar ķēdi pieslēgtiem kausiem, lai var padzerties, un nelieli kapiņi, kur saglabāti ļaudis visur, kur vien var, ieskaitot, zem betona celiņa, par ko liecina uzraksti, ka šeit atdusas tāda un tāda ģimene. Kopumā ļoti jauks ciematiņš, ja vien ne tūristu pūļi. Nesaprotu gan īsti, ko viņi šeit pazaudējuši.

Valldemossa

Valldemossai mēs arī vienkārši izbraucām cauri un vēlāk uz to paraudzījāmies no malas. Ļoti skaists ciems. Tāds, ar pasaku namiņiem no Aladina multfilmām gandrīz. Sevišķi – baznīca ar torni, kas izskatās (un gan jau kādreiz bija) pēc minareta. Jauka vieta, bet nezinu, ko šeit darīt. Un arī ļoti daudz tūristu.

Alcúdia

Mūsu mērķis bija atrast daivingu. Dīvainā kārtā neviens neiedomājās, ka daivingu daudz reālāk ir atrast kalnos, klinšainajos jūras krastos, nevis smilšainajās pludmalēs. Un jā, Tramuntanā šur un tur mēs redzējām daivinga skolas un akvalangu nomas. Un mēs nospriedām, ka labāk brauksim uz pludmalēm. Un izdarījām kļūdu. Alkūdija bija pilsēta, kur es kartē randomā iebakstīju ar pirkstu “brauksim nirt un braukt ar Jet Ski šeit”. Kaut kādā ziņā es nekļūdījos – pludmale pie Alkūdijas ir 14km gara, ļoti lēzena un patīkama. Un šeit nebija daivinga.

Vispār, pilsēta ir ar vēsturi. Tieši šajā vietā 123. gadā pirms mūsu saulainās ēras šeit esot izsēdušies romieši, kuri tad šai pašā gadā izveidoja milzumu apmetņu pa visiem salas krastiem, kuras laika gaitā kļuva par pilsētām. Tāpēc, kad skatās Majorkas pilsētu dibināšanas datumu, vairumam stāv 123. gads pirms Kristus. Mazliet augstāk es rakstīju Palmas vēsturi, tāpēc neatkārtošos, vairāk vai mazāk tā ir visu apdzīvoto vietu uz salas vēsture. Kopš 1920. gada tas ir kūrorts slinkiem cilvēkiem, kas ir gatavi maksāt milzīgas naudas par all inclusive viesnīcām, lai roņa pozā zvilnēt caurām dienām pludmales krēslos zālājā palmu ēnā pie baseina aiz balta žodziņa ar skatu uz jūru, kur pilna pludmale ar puskailiem ļaudīm. Skaisti – dzīvi baudīt ir jāmāk. Mēs nemākam un mums šeit nebija interesanti. Izlidojām ar Parasailing, Jet Ski bija līdz nejēdzībai dārgi, un devāmies projām meklēt all inclusive viesnīcas un daivinga iespējas lētākos krastos.

S’illot

Tā kā iepriekšējo nakti gulējām mašīna bagāžas nodalījumā kalnos, bijām gatavi uz jebkuru jumtu virs galvas un dušu un izrādījās, ka lētākais variants ir all inclusive viesnīcas dienvidaustrumu krastā.

Pilsēta ir tik maziņa, ka salas kartēs pārsvarā neparādās un, būtībā, izpaužas kā gara pludmale pie kuras saceltas viesnīcas. Garlaicīga vieta. Daivingu mēs šeit it kā atradām, bet dārgu un mēnesi uz priekšu aizbūkotu.

Cuevas del Drach

Es nekad neesmu sapratis cilvēku sajūsmu par LED gaismekļiem izgaismotām alām gidu pavadībā. Man tas liekas garlaicīgi, muļķīgi un bezgaumīgi. Es varu jūsmot par alām, kur var ielīst un bradāt lukturu gaismā vai bez tās, tur ir kaut kāda romantika, taču organizētās ekskursijas pa alām ir drausmīgi garlaicīgas. Šīs alas eot viena no salas galvenajām tūristu atrakcijām. Ja tā, tad man ir skumji par tūristiem. Kaut gan man jau tāpat par viņiem ir skumji. Bet nu labi, tās ir emocijas.

Alās laiž, šķiet, reizi pusstundā. Sastājas gara rinda no vairākiem simtiem tūristu, pēc signāla tos sāk laist alā, kur gliemeža ātrumā visi pārvietojas uz priekšu līdz pēc kāda, pēc sajūtām, kilometra visi saiet lielā hallē, kur ir soliņi. Visi sasēžas uz soliņiem un gaida pusstundu, kamēr atnāks visi, arī tie, kas taisa selfiju pie katra stalaktīta, bet pie stalagmīta divus, nerunājot nemaz par kolonnām. Kad pusstunda ir pagājusi (un esmu paspējis divreiz aizmigt un pat tīri patīkami pagulēt, neskatoties uz to, ka sēdēšana uz beņķa bez atzveltnes tumsā un vēsumā nav īpaši patīkama virs pazemes ezeriņa sāk parādīties gaismiņas un atskan kaut kas no Mocarta. Iepeld laiva ar nelielām klavierēm un stīgu orķestrīti, kuri akustiski spēlē kaut ko no klasikas un pēc tam vēl kaut ko un kad es jau esmu noguris neērtā pozā, neērtā vietā klausīties klasisko mūziku, aizpeld. Tad piepeld laivas un visi šie simti cilvēku sēžas pa kādiem 8 cilvēkiem laivā un brauc divas minūtes, kur tos izlaiž laukā un tikai tad var iet laukā no alām. Man tas bija agonizējoši mokoši, bet pārējiem biedriem patika. Laikam jau gaumes jautājums. Un kā jau katrreiz, es sev nozvēros, ka par alām vairāk nekad nemaksāšu.

Far del Cap Salines

Līdz izlidošanai vēl bija kāds brītiņš, tāpēc nolēmām aizbraukt uz randomā kartē iebakstītu ragu. Rags izrādījās visai ineresants, kārtējā vieta, kur iegūst jūras sāli, te ir bāka un no tās ir redzams arhipelāgs. Skaista vieta – klinšaina pludmale. Es gribēju pabradāt pa ūdeni, kamēr Regita ar Valteru mēģināja peldēties, un iekritu bedrē ar jūras ežiem pa ceļam saplēšot čību, un savainojot kāju un roku. Jauka vieta. Uz arhipelāgu būtu interesanti aizbraukt.

 

Spānija

Kādreiz Spānija likās kaut kas tāds tāls, neaizsniedzams un ļoti romantisks. Tagad ir palicis tikai romantisks, bet ar tādu ‘smaciņu’. Dīvainā kārtā iespaids par Spāniju no filmām ir visai līdzīgs tam, ko sanāk redzēt un piedzīvot dzīvē. Tā ir reta īpašība, piemēram, tas absolūti tā nestrādā, teiksim, Francijas vai Anglijas gadījumā. Bet Spāniju parasti attēlo kā tādu mežonīgu vidi ar karstasinīgiem, skarbiem un bieži vien ļoti slinkiem cilvēkiem, graustiem, neskaidrām gaidām un cerībām. Krievu žurnālistam Vladimiram Pozneram ir filmu cikls par Spāniju (es parasti nelasu ceļojumu aprakstus, nemaz nerunājot par dokumentālajām filmām, bet šis ir izcils izņēmums), kurā viņš velk paralēli starp spāņiem un Donu Kihotu un Sančo Pansu, kuri abi dzīvojot katrā spānī. Manuprāt, tas ir viens no trāpīgākajiem novērojumiem, ko vien var iedomāties. Donkihotisms joprojām ir tīri spāņu īpašība un grūti trīs vārdos noraksturot precīzāk visu nāciju. Un nav brīnums, ka Dons Kihots ir nacionālais varonis un pēc nostāstiem katrā spāņu mājā ir Servantesa sējums. Jāatzīst, ka šī brauciena laikā mēs bijām ciemos tikai vienā spāņu mājā… tajā bija trīs grāmatas. Katrā grāmatplauktā pa vienam eksemplāram.

Man ļoti patīk Spānija un spāņi, bet es negribētu nekad apmesties Spānijā uz dzīvi. Man šī mentalitāte ir absolūti sveša un starp spāņiem es jūtos svešā dīķī tieši tāpat, kā, teiksim, starp krieviem vai varētu būt starp indiešiem. Bet īstermiņā viņi ir jauki. Jau pirmoreiz, kad biju Spānijā, mani ļoti samulsināja, ka visai labvēlīgi noskaņoti cilvēki aizsvilstas līdz sirds dziļumiem par katru sīkumu un tikko dusmas ir pāri, viss ir aizmirsts un tu atkal esi labākais draugs. Vēl viens iemesls gan, kāpēc es šeit negribētu dzīvot – Spānijas dienvidi ir kļuvuši par Krievijas koloniju. Krievu šeit ir ļoti daudz un visbiežāk (vai arī vienkārši visvairāk krīt acīs) tas ir tas briesmīgākais vulgārais cilvēku paveids, kas var atļauties ceļot un pirkt īpašumus Eiropā, bet tai pašā laikā galvā vēl ir deviņdesmitie ar aveņkrāsas žaketēm, ķēdēm pirksta resnumā, botoksa lūpām, uzspēlētu merilinasmonro uzvedību, atklātu stulbumu un pilnīgu bezgaumību. Mans nicinājums pret šādiem cilvēkiem ir neizsmeļams un es sajūtos slikti katrreiz tos dzirdot, vai redzot. Bez krieviem ir ļoti daudz poļu. Līdz šim tik bieži poļus ārpus Polijas esmu saticis tikai Anglijā, bet šeit, izskatās, to ir vēl vairāk. Vienīgi Anglijā viņi dzīvo, šeit – pārsvarā tūristi.

Spāņus lieliski raksturo gadījums, kas notika ar mūsu draugiem šī brauciena laikā. Mūs divatā atbrauca sagaidīt uz citu pilsētu, aizveda uz mājām, piedāvāja vīnu un uzkodām, kad bijām čilojuši kādu laiku pacēlās jautājums aizbraukt kaut kur laukā paēst, un izrādījās, ka draugs – spānis nevarot braukt, jo jau pirms viņi devās mums pakaļ viņam zvanīja draugs un lūdza, lai viņš aizbrauc palīgā iedarbināt mašīnu kaut kur, cik nu es nopratu, uz trases. Viņš arī aizbrauca palīgā, bet kad mēs jau bijām devušies uz pilsētu. Ieradās mājās vienos naktī un paskaidroja, ka draugs jau bija atradis iespēju iedarbināt mašīnu. Rupji rēķinot starp zvanu un palīdzības ierašanos pagāja, kā minimums, divas stundas. Kad spāņiem jautā par laiku un viņi saka ‘piecas minūtes’ vai, sevišķi, nedod Dievs, ‘mas o menos (plus mīnus) piecas minūtes’, sagatavojies gaidīt vismaz stundu. Kādreiz vienā no pirmajām reizēm Spānijā, kad saņēmām paziņojumu, ka ‘autobuss izkutēsies no vietas mas o menos pēc piecām minūtēm’, meitene no grupas, kura Spānijā bija jau padzīvojusi, uzdeva jautājumu ‘kontinentālās vai spāņu piecas minūtes’, atbildīgais nesamulsis atbildēja, ka spāņu. Un nesameloja. Pat ātrvilciens manā pieredzē ir kavējis stundu, tāpēc kavēšana, vilcināšanās, laika vilkšana un viegla attieksme pret savu un svešu laiku šeit ir nacionālā norma un bez maz vai etiķetes sastāvdaļa.

Man dažreiz ir interesanti, kā Spānijā jūtas tik pedantisku tautu, kā vācu vai šveiciešu ceļotāji. Kādreiz redzēju vecu spāņu filmu par to, kā spāņu vīrieši darba meklējumos dodas uz, ja nemaldos, Vāciju. Ierodoties gala punktā viņi brauc tramvajā un ēd no mājām atvestās sievu gatavotās pēdējās bokadiljas (sviestmaize – uz pusēm šķērsām pārgriezta pildīta pusbagete) ar tortilju (omlete ar kartupeļiem un sīpoliem) – abi spāņu mīļākie ēdieni, kurus kāds gudrinieks apvienojis vienā – combo! Bokadiljas ir ietītas papīros, kurus spāņu vīri saburza un nomet turpat uz grīdas. Dāma krietni gados pieceļas no savas vieta, savāc papīrus pa tramvaja grīdu un iemet atkritumu tvertnē turpat pie sēdekļiem. Spāņu sejās lasāms apjukums. Filma ir uzņemta, šķiet, piecdesmitajos gados, tātad visu viņi saprot, mūsu dārgie spāņi, bet kultūras īpatnības nav izskaužamas.

Ir divas īpatnības, ko esmu novērojis spāņiem un kuras man līdz galam nav saprotamas ņemot vērā viņu vienaldzīgo attieksmi pret drošību, un viņu temperamentu – spāņi sprādzējas mašīnā, arī pakaļējā sēdeklī, un praktiski nepārkāpj ātrumu. Te atkal viņi ir pretējās pozīcijās ar pedantiskajiem vāciešiem, kuri ātrumu cenšas pārkāpt pie katras iespējas. Uz autobāņa, kur atļautais ātrums ir 120km/h vidējais kustības ātrums ir 120km/h, apdzīti tiek tikai smagie, kuri nevar braukt tik ātri. Protams, ka Spānijā uz visiem ceļiem ir vairākas joslas katrā virzienā un pretējā virziena joslas parasti ir nodalītas ar zaļo zonu vai betona vai metāla nodalītājiem, tāpēc apdzīšana ir kaifs. Spāņi, kuri bija bijuši Baltijas valstīs, tostarp arī Latvijā, jautāja, kāpēc Baltijas valstīs nav neviena normāla ceļa, bet tikai kaut kādi, pēc spāņu standartiem, lauku celiņi, un tie paši bedraini. Paskaidroju, ka pie vainas, gan jau ir iedzīvotāju skaits, iedzīvotāju blīvums un tradīcija. Ceļi spānijā tiešām ir ļoti labā stāvoklī un tā kā ceļu tīkls ir visai blīvs, tie nav īpaši noslogoti, pie labas gribēšanas ar labu auto varētu braukt arī ar 200km/h, bet to neviens nedara. Arī pilsētā visi brauc ar atļautajiem 50km/h. Pilnīga mistika, sajūta, ka esi nonācis Skandināvijā. Nu, un jā, sprādzēšanās nepieciešamība pakaļējā sēdeklī mani ļoti nomāca. Un vairāki šoferi aizrādīja, ka ir jāsprādzējas, kad es ‘aizmirsu’ to izdarīt. Bet ne visā viņi uz ceļa ir akurāti. Leģendāra ir spāņu parkošanās māksla. Reti kad var redzēt ielās mašīnu, kas nav noskrāpēta, bamperi ir saskrāpēti praktiski visiem. Ja mums bamperis ir smukumam, dienvidos tas ir mērinstruments – ar blīkšķi signalizē šoferim, ka tālāk braukt izvēlētajā virzienā nav iespējams, jo tur stāv mašīna/ēka/stabs/elektrības tranformators. Parkošanos redzēju daudzkārt, taču vienreiz biju liecinieks tam, kā mikroautobuss parkojās ļoti strauji dodot atpakaļgaitā un ar skaļu blīkšķi ietriecās stāvošajā pēc izskata visai jaunajā kabrioletā (iespējams, ka spoguļos tas vienkārši nebija redzams), kurš bija pilns ar jauniešiem. Abas puses ātri novērtēja bojājumus uz saviem auto un buss savācis musulmaniska paskata skaļi kliedzošas sievietes nozuda tālēs zilajās. Nekādu saskaņoto ziņojumu, nekādas policijas vai kautiņu. Jaunieši mašīnā un ap to turpināja tērzēt un dzert it kā nekas nebūtu noticis.

Un ja Bosnijā visi brauca ar Volkswagen Golf, Spānijā ir ļoti plaši pārstāvēti Citroeni. Pastāvot 15 minūtes ielas malā un pavērojot mašīnas, būs daudz daudz visu modeļu un vecumu citroeni, apmēram tik pat, cik visu citu marku auto kopā ņemtu vai pat vairāk. Iespējams, ka viņiem ir kādas īpašas subsīdijas vai bonusi, citādāk es šīs markas popularitāti izskaidrot nespēju.

Tik pat pedantiski, cik ievēro ātruma režīmu un sprādzējas, spāņi runā spāņu valodā. Viņi pat nemēģina skaidroties citās valodās, viss, ko viņi grib pateikt, tiek pateikts tīrā spāņu vai atsevišķos gadījumos – kataloniešu mēlē, bet internacionālismiem un anglicismiem. Un tas tiek darīts ātri, demonstrējot savas dikcijas spējas un valodas labskanību un pielāgotību karadarbības veikšanai. Un ja tu, cilvēks, kurš spāņu valodu nevienu dienu dzīvē nav mācījies, saki, ka no comprende, saņem nākamo tirādi, kur vārds vārdā tiek atkārtots iepriekšējais teksts. Un tas nav viens gadījums, tā notiek 90% gadījumu, kad sarunu biedram ir sajūta, ka viņa angļu valoda nav perfekta. Ir gan gadījies, ka izrādās, ka angļu valodu tomēr zina un pat var saprasties, bet tik un tā izvēlas runāt 1) spāņu valodā, 2) ļoti ātri, 3) lakonisku informāciju (piem.: kurā virzienā ir aptieka) pasakot pusstundas tirādē, 4) sagaida atbildi spāņu valodā. Brālis vienreiz šādā gadījumā esot sācis runāt latviešu valodā arī kaut ko mēģinājis ļoti ātri izstāstīt paralēli runājošajam sarunubiedram, uz ko tomēr esot saņēmis pārsteigta klusuma mirkli un pēc tam lakonisku informāciju trīs vārdos, kura esot palīdzējusi atrast naktsmājas. Mums gadījās šoferis, kurš nesaprata angļu valodu un ļoti gribēja komunicēt, bet viņš runāja lēnām, īsos teikumos, izmantojot vienkāršus un zināmus vārdus un vairākkārt atkārtojot sarežģītās vietas. Un mēs visu sapratām un varējām ar viņu sarunāties. Kad atstāstījām Regitas māsīcai, kura dzīvo Spānijā, viņa teica, ka tas noteikti bija vīrietis gados, jo no jauniešiem tādu empātiju un sapratni gaidīt nav ko.

Komunicēt spāņi parasti grib un bieži vien pat uz ielas prasa, no kurienes tādi smuki uzradušies, pat tūristu vietās, kur tādu smuko pilna iela. Nav brīnums, ka Spānijā ir visai labi iedzīvojies Bla Bla Car serviss, kuru mēs tad arī aktīvi izmantojām. Un kā jau to norāda nosaukums, runāšana braucienu laikā ir neatņemama sastāvdaļa un daļa no etiķetes. Varēja iztikt bez pļāpāšanas tikai tajos braucienos, kur šoferi pavisam nevarēja atrast veidu, kā ar mums komunicēt, tad lika mierā. Un lai cik tas nebūtu dīvaini, bet draugi, kuri ir ceļojuši pa Spāniju un mēģinājuši stopēt, apgalvo, ka stopētājus spāņi neņemot. Neesot tādas kultūras. Man tas, redzot viņu vēlmi dibināt kontaktu ar katru satikto, šķiet dīvaini.

Vēl no dīvainām lietām, kas mani pārsteidz spāņos – viņi čurā pie māju stūriem. Piektdienu un sestdienu vakaros vecpilsētu šaurajās ieliņās ir jāiet ar aizspiestu degunu, jo smaka ir neizturama. Katrs, kurš ir nolēmis nokārtoties, īpaši nevilcinoties to dara tajā vietā, kur šī doma to ir apmeklējusi. Vecpilsētās dažviet pie māju fasādēm var redzēt zīmītes, kas aicina šeit nečurāt, bet spriežot pēc visa – pret vulgāriem aicinājumiem īsta latino sirds ir auksta. Māstrihtā man ielu pisuāri ir ielikti pie lietām, kas man nepatika, taču Spānijā tā varētu būt visai noderīga lieta, kaut gan nedomāju, ka tas kaut ko atrisinātu. pret kultūras tradīcijām visādi moderni jaunievedumi bieži vien ir bezspēcīgi.

Spāņi čurā uz sienām un tur suņus. Un ne tikai tur, bet arī ved pastaigās. Un spāņu lepnums neļauj liekties un savākt pēc suņa izkārnījumus. Spānijā es pamanīju, ka realizēju konkrētu uzmanību un tad sāku domāt, un tikai tad sapratu, kas īsti notiek. Naktī un tumsā es izvēlos iet pa zaļo zonu, jo zālājā vai pļavā ir samērā laba iespēja nekur neiekāpt. Uz trotuāra šādas iespējas nav. Suņi Spānijā māca pazemību. Ejot pa ielu, skatiens ir jātur nolaists.

Spāņi tetovējas. Jā, tikko runājām par suņu izkārnījumiem un te pēkšņi – tetovējumi. Tetovējumus es īsti pielīdzinu suņu ekskrementiem, lai arī neesmu par tiem diži augstās domās, vienkārši runājot par spāņu īpatnībām un tradīcijām, šī ir viena no lietām, kas ļoti krīt acīs. Sevišķi starp jauniešiem, un sevišķi starp meitenēm ir grūti atrast kādu, kam nebūtu tetovējumu. Pludmalē tas ir sevišķi pamanāms, jo sievietēm parasti vienīgais apģērba gabals ir peldbikses. Tad nu tetovējumi ir labi nolasāmi. Ir ārkārtīgi daudz tetovēšanas salonu un bez darba tie nestāv. Agrāk es tam nebiju pievērsis uzmanību vai varbūt šī mode ir tikko parādījusies, bet tas ir vērā ņemams fakts.

Nu jā, un ja jau ierunājāmies par pludmalēm, tad, jāatīst, man patīk Spāņu attieksme pret kailām krūtīm. Tā ir neitrāla. Pludmalē praktiski visu vecumu sievietes bieži vien ir bez peldkostīma augšas un tam neviens īpaši nepievērš uzmanību, ieskaitot musulmaņu vīriešus, no kuriem es kaut kā stereotipiski sagaidīju vismaz nosodījumu vai sajūsmu, bet neviens krūtīm īpaši nepievērš uzmanību. Katrs ir savā nodabā vai savā kompānijā un es nemanīju nevienu, kas kaut kā īpaši vērotu apkārtējos. Nu, atskaitot, laikam mani, man bija interesanti vērot cilvēkus un lauzt savus stereotipus un aizspriedumus.

Spāņi, tāpat kā, pēc paziņu, kas ir dzīvojuši dažādās Vidusjūras valstīs, stāstītā, vasarā slēdz laukā karsto ūdeni. Manā izpratnē tas ir paradokss. Dienvidnieki dzīvo drausmīgā karstumā vasarā un visai nekomfortablā mitrā vēsumā ziemā. Turklāt, jēdziens “centrālā apkure” neeksistē, ar kurināšanu vai sildīšanu īpaši neaizraujas, t.i., kad mēs, ziemeļnieki, aizbraucam janvārī uz dienvidiem un tur ir laukā 5 grādi, dzīvklī var būt 15°-18°C. Un viņiem tas ir ok, uzģērbj džemperīti un čībiņas un čilo. Vasarā tiek atslēgts karstais ūdens, lai ekonomētu elektrību, arī galvu mazgā aukstā ūdenī. Tiem, kas vasarā ceļo pa Spāniju rezervējot naktsmītenes, ja vien tas ir svarīgi, ir jāpārliecinās, ka karstais ūdens ir pieejams. Bija gadījums, kad hosts atvainojās ‘ai, atvainojiet, mēs esam spāņi, mēs neiedomājāmies, ka vasarā vajadzīgs karstais ūdens’, uz kuru saņēma atbildi ‘jā, ir gan vajadzīgs, mēs esam no ziemeļiem’.

Tātad, spāņi čurā uz ielām, tetovējas, peldas topless un… pārsteigums – smēķē. Spānija bija pirmā smagi smēķējošā valsts, kuru es savulaik apmeklēju un biju visai šokēts. Es pirmoreiz redzēju, ka smēķē visi. Mans tulks man skaidroja, ka Spānijā smēķē praktiski visas sievietes un vairums vīriešu. Sievietes, kuras nesmēķē, smēķē, kad dzer. Un dzer katru vakaru. Tas bija krietni pārspīlēti, bet tendence visai nepatīkama. Turklāt, grūtniecība ne vienmēr ir pietiekoši nopietns iemesls atturēties no smēķēšanas. Spānijā es pirmoreiz redzēju smēķējošas grūtnieces un kad vienā rokā zīdainis, otrā cigarete. Diemžēl tagad esmu to redzējis arī Latvijā, bet toreiz mani tas smagi šokēja. Tagad, teiksim, pēc Bosnijas, spāņu smēķēšana vairāk tik ļoti nešokē, bet joprojām krīt acīs (un degunā, un drusciņ plaušā ar). Tā ir viena no lietām, kas man visvairāk nepatīk Vidusjūras valstīs. Atskaitot, protams, karstumu.

Kad pirmās reizes biju Spānijā, vēl drīkstēja smēķēt telpās. Pelnutraukus neviens nelietoja un izsmēķus meta uz grīdas, kur viesmīles, bārmenes, vai ka nu apkalpoja konkrēto sabiedrisko telpu, izsmēķus un pelnus pa laikam saslaucīja lielā čupā pie letes (starp citu, Itālijā tajā laikā notika tieši tas pats). Man vienreiz bija tulks un es pajautāju kāpēc neizmanto pelnutraukus, uz ko man norādīja uz vīrieti gados, kurš vientuļi sēdēja pie galdiņa pašā stūrī un viņam priekšā bija pelnutrauks – ‘Saderam, ka viņš nav vietējais?‘. Regitas krustmāte, kad tikko aizbrauca uz Spāniju, strādāja bārā un kad viņa nolēma saslaucīt izsmēķus, viņu nolamājuši un gandrīz atlaiduši no darba – izsmēķu kaudze nozīmē, ka vieta ir apmeklēta. Tīrs ir tikai tur, kur nemēslo, bet nemēslo tikai tur, kur neviens nenāk.

Man ir grūti iztēloties pedantisku spāni. Spānijā ir sastopama ārkārtīgi skaista arhitektūra, bet tai pat laikā vecās mājas bieži vien ir visai nolaistas un atskaitot smuko fasādi, nereti ir arī otra, kura ir avārijas stāvoklī un gaida sabrukšanu. Ja parks ir ‘mežonīgs’, viss ir ok, bet ir visai daudz arī parku, kuri ir ‘koptie’, ar apcirptiem krūmiem, izstādītiem labirintiem vai formām. Tie vienmēr ir pārauguši, ar izkaltušiem fragmentiem, ar aļģēm un plastmasas pudelēm vai skārdenēm klātiem strautiem vai strūklakām. Pedantiski spāņi ir tikai savā nolaidībā. Man ir darba kolēģis, kurš, kad tam saka, ka ‘kāzas’ un ‘kazas’ ir atšķirīgi vārdi un uz izkārtnes ir jāraksta pareizi, atbild, ka pēc konteksta tāpat var saprast, ka runa nav par visiem zināmo pārnadžu banketiem, bet gan laulību mielastiem. Viņš varētu būt spānis, jo šī attieksme, lai arī netiek vokalizēta, tiek piekopta dzīvē viscaur.

Pirmajās reizēs Spānijā mulsināja milzīgais graustu daudzums, bet tad es domāju apmēram tā “ok, viņiem ir daudz graustu, bet tas tāpēc, ka viņiem mājas ir celtas no akmens un celtas sen, pie mums mājas ir celtas no koka, viņas vienkārši sadeg vai arī ir viegli nojaucamas, tāpēc pilsētās graustu nav daudz”. Es kļūdījos, spāņiem ir daudz graustu tāpēc, ka tie viņiem netraucē. Nepatīk, neskaties, rekur blakus smuka jūgenda trīsstāvu ēka ar kruzuļiem, priecājies par to, kas smuks, nevis saki  par to, kas ne tik ļoti. Esmu pārliecināts, ka man Spānijā nebūtu problēmu ar bildēšanas lokācijām. Sevišķi jautrs skats ir kad nekustamo īpašumu biroja darbinieks cenšas kādu graustu nobildēt, lai tas izskatās iekārojami. Tas ir vesels cirks, kaut arī bez klauniem. Un man tiešām bija žēl censoņa.

Runājot par ēkām jāpiezīmē vēl viena īpatnība, kas man šķiet ļoti dīvaina. Spāņi ceļ daudzstāvu mājas. Izskatās, ka process ir aizsācies visai nesen, pēdējo gadu divdesmit – trīsdesmit laikā, maksimums – 50. Ceļ viņi daudzstāvu mājas gan tur, kur var, gan tur, kur viņas labāk būtu necelt. Izskatās, ka te nevienu neuztrauc, ka jaunuzceltā ēka varētu, piemēram, aizsegt skatu uz kādu vienpadsmitā gadsimta katedrāli, sakropļot vecpilsētas skatu vai pilnībā sabojāt skatu uz Gibraltāra klinti. Kas jādara, jādara, vajag daudzdzīvokļu māju, tātad viņu ir jāceļ, nav vietas? nekas, te pagalmā pietiek vietas, varam uzbliezt. Un ja agrāk man likās, ka dienvidu tautas mīl dzīvot privātmājās, arvien vairāk un vairāk nākas pārliecināties, ka dzīvokļi ir visai pieprasīti. Privātmājās var dzīvot cilvēki, kuri dzīvē ir daudz ko sasnieguši, var atļauties nopirkt zemes gabalu un uzcelt māju ar baseinu un citronkoku pagalmā. Pārējie apmetas dzīvokļos. Mēs gribam dzīvot privātmājās, sociālie spāņi tiecas uz dzīvokļiem. Būtībā jau tas nav nekāds pārsteigums, iedzīvotāju blīvums ir visai liels. Hrestomātisks piemērs bija, kad mums piedāvāja aizbraukt uz ciemata centru. Izrādījās, ka ciematā dzīvo septiņdemit tūkstoši iedzīvotāju. Nedaudz novienkāršojot tā ir viena iela, kurai no abām pusēm daudzdzīvokļu mājas. Daži restorāni, supermārkets. Rēzeknē nav pat 30 tūkstošu un tā ir republikas nozīmes pilsēta. Cilvēki Spānijā, tāpat kā Portugālē, spiežas čupiņās, un rodas iespaids, ka jo kompaktāka un ciešāka čupiņa, jo iekārojamāka dzīvesvieta tā ir. Spānija ir ļoti liela valsts, esmu pārliecināts, ka ir pietiekoši daudz vietas, lai nebūtu tik ļoti jāspaidās. Lai arī kopējais iedzīvotāju blīvums ir trīs reizes lielāks, kā Latvijā, tas tik un tā ir visai zems. Visnotaļ sabiedriska tauta.

Kā jau minēju, atieksme pret arhitektūru šeit ir visai vienaldzīga – viņiem viņas daudz. Ja kādam dzīvokļa saimniekam jūgenda mājā ir sajūta, ka iestiklots balkons ir lieliska ideja, viņš ņem un stiklo balkonu un nospļauties uz to, kā tas izskatīsies, galvenais, lai pašam ērti. Taisnības labad gan jāsaka, ka fasādes lielākoties nav nokārtas ar kondicionieru kastēm, bet tam ir divi iemesli – kastes liek uz balkona vai uz jumta un kondicionieri Spānijā, līdzīgi, kā, piemēram, veļas automāti, ir kultūra, kura lai arī aktīvi ienāk, tomēr ne īpaši iedzīvojas. Tāpat kā teju katrā mājā ir veļas mazgājamā kaste, tāpat arī retajā mājā ir kondicionieris. Man dažkārt šķiet, ka Latvijā kondicionierus izmanto krietni vairāk, kā Spānijā un Portugālē. Bet, atgriežoties pie tēmas – fasāde nav svēta, to var sacūkot, ja to prasa nepieciešamība vai vēlme vai kaimiņš. Nu labi, pie mums jau arī nav nekas svētāks par noplukušu gaismas kasti ar mana biznesa nosaukumu un nozagtu logotipu, un tā kā Spānijā pastāv mazais un vidējais bizness, tur šādu izkārtņu ir ievērojami vairāk.

Cita lieta, ko redzam pilsētās – katrā pilsētā ir tikai dotajai pašvaldībai raksturīga transporta kustības regulācija – gājēju pāreju noformējums, virkne ceļa zīmju (pārsvarā gan informējošās) katrā pilsētā ir atšķirīgas, atšķirīgi luksofori – piemēram, katrā pilsētā kad deg gājēju zaļais, vai nu tas ir klasiskais cilvēciņš, vai meitenīte kleitiņā, vai vispār animēts. Vigo, piemēram, pie gājēju pārejām uz trotuāra ir krāsainas diodes, kuras deg sarkanas pie sarkanās gaismas, zaļas pie zaļās. Citās pilsētās, atkal, viss ir ļoti garlaicīgi un klasiski, bet varbūt pilsēta atšķiras ar ko citu.

Praktiski katra vēsturiska pilsēta ir celta vai nu uz upes, vai nu pie jūras vai arī pie upes ietekas jūrā. Spāņiem ar upēm ir sarežģīti. Katrā pilsētā ir  tilti un upes gultnes, bet upe ir ne katrā pilsētā. Samērā bieži upju nav vispār vai arī tās parādās lietus sezonas laikā vai arī kad kalnos kūst sniegi. Pārējo gadu tā ir vienkārši tukša gultne vai maziņš strautiņš, kuriem, nereti, ir uztaisītas speciālas renes, lai neveido dubļus tur, kur būtu jābūt upei. Valencijā pēc smagiem plūdiem upi novirzīja pa citu gultni nost no pilsētas un uzlika dambi, veco upes gultni pārvēršot par parku daudzu kilometru garumā. Citās pilsētās upes gultnē vakaros pulcējas jaunieši, muzicē vai klausās mūziku, zīmē grafiti vai dara citas jauniešu lietas.

Daudzās Spānijas pilsētās dzīvo papagaiļu vai mūku parakītu (radniecīgi viļņpapagaiļiem, kas pie mums katrā trešajā mājā krātiņos dzīvo), mājas viņiem esot Dienvidamerikā, bet pie mums ievazājušies nesaprotamā veidā. Vikipēdija vietām saka, ka Eiropā sastopami jau vismaz 130 gadus, citur, ka parādījušies 1985. gadā. Respektīvi, vikipēdija nezina, no kurienes viņi, bet gan jau no nebrīves. Kolonijas ir lielas. Pirmoreiz es tos pamanīju pirms desmit gadiem Barselonā, kad Park Güell no kokiem pacēlās zaļš mākonis un skaļi kliedzot aizlidoja uz tālāk esošajiem kokiem. Dzīvo viņi pārsvarā parkos un karo ar baložiem par urbāno pārtiku.

Parku kultūra vispār ir tas, kas mani Spānijā savulaik visvairāk savaldzināja – parki un iešana laukā (kaut gan mājās es esmu kategorisks mājās sēdētājs un varu nosēdēt dzīvoklī nedēļu un vairāk, ja vien nebeidzas ēdiens vai nenotiek kaut kas, kas prasa manu obligātu klātbūšanu). Tā kā klimats ir vidusjūras, tad šeit labi aug palmas un dažādi eksotiski koki, kuri tad parkos ir bagātīgi pārstāvēti. Bieži vien ir strūklakas, dīķi un citas ūdens tilpnes – Spāņiem attieksme pret ūdeni ir visai bijīga – ūdens ir vērtība un liecina par turīgumu. Tā kā vairums parku ir veltīti karaļiem, karalienēm, dažādiem aristokrātiem un citiem ne-nabadzīgiem un sen mirušiem cilvēkiem, varenība ir jāparāda. Bez strūklakām bieži sastopamas arī skulptūras, bet tas jau atkarīgs no pilsētas, citur ir pa nenozīmīgai skulptūrai katrā mazākajā skvēriņā, citur atkal to ir mazāk, bet tās ir veltītas kaut kam svarīgam, piemēram, karalienes pāriešanai katoļticībā.

Pirmoreiz Spānijā es biju pirms desmit gadiem jeb 2007. gadā un kopš tā laika ir notikušas ļoti ievērojamas pārmaiņas. Telpās ir aizliegts smēķēt, un tas ir iespaidojis visu spāņu dzīves ritmu, jo cigarete pēc cigaretes, kad viena vēl nav pabeigta un jau tiek piesmēķēta nākamā, ir tik pat neatņemama vakara sastāvdaļa, kā neizsīkstoša vīna glāze vai alus kauss. Nav nekādu ierobežojumu par smēķēšanu pie ieejas, tāpēc visi smēķē laukā. Nelielas izsmēķu čupiņas uz zemes pēdējos Spānijas apmeklējumu laikā esmu manījis vien pāris reizes, un arī tie izskatījās pēc atavisma, kas te ir ir vairāk nevis tāpēc, ka tā vajag, bet kā formāls kautrīgs devums tradīcijai. Spāņi ir iemācījušies lietot pelnutraukus. Un spāņi ir iemācījušies angļu valodu. Nu, ne jau tā, ka Spānijā var izdzīvot vispār nesaprotot spāņu valodu, bet tomēr krietni optimistiskāk, kā desmit gadus atpakaļ, kad Barselonā pa visiem tūrisma centriem nevarēja atrast nevienu, kas saprastu kaut vienu vārdu angliski. Šobrīd lielajās pilsētās jau angļu valodu, sevišķi apkalpojošā sfērā strādājošie, saprot. Un lai cik tas interesanti nebūtu, viens no angliskākajiem reģioniem šobrīd esot Barselonas un Gironas pilsētas. Valstī esot mērķtiecīgas programma, kas uzstājīgi spāņiem piedāvā mācīties angļu valodu. To aktīvi māca skolās un augstskolās un cilvēkiem sāk pazust bloks un viņi saprot, ka Ok ir ta pats, kas Vale. Jau kaut vai tas ir labi.

Bet nevar tā īsti runāt par visu Spāniju kopumā. Katrs reģions ir ļoti atšķirīgs un sevišķi – Galīcija un Katalonija ievērojami atšķiras no visa pārējā. Pagaidām esmu bijis Galīcijā, Castilla y Leon, Madridē, Andalūzijā, Murcijā, Valencijā un Katalonijā. Neesmu bijis Astūrijā, Kantabrijā, Riohā, Navarrā, Aragonā, Ekstremadurā, Castilla – La Mancha, aizjūras pilsētās un Kanāriju salās. Un Basku valstī. Basku valsts ir noteikti nākamā vieta, kur es gribētu aizbraukt, jo man ir sajūta, ka tur es ieraudzīšu vēl pilnīgi citu Spāniju, kā citur. Kopumā – es ļoti mīlu Spāniju, man patīk ceļot pa Spāniju un es nekad negribētu un nevarētu šeit dzīvot.

 

Patīk

  • Daba;
  • Pilsētas;
  • Parki;
  • Vēsture;
  • Arhitektūra;
  • Kalni.

Nepatīk

  • Daudzdzīvokļu apbūve;
  • Nolaidīgā attieksme pret arhitektūras mantojumu;
  • Nenoteiktība visās izpausmēs;
  • Slinkums un nolaidība cilvēkos;
  • Nepunktualitāte;
  • Mēslošana, čurāšana uz ielām, nenovākšana pēc suņiem;
  • Nacionālisms (katram reģionam gan savs);
  • Vīna cenas (salīdzinu ar Portugāli, nevis ar Latviju, saprotams).

Interesanti

  • Atšķirības starp reģioniem – valodām, tradīcijām, uzvedību (“jūs redzēsiet, ka Granada ir ļoti līdzīga Seviļai, bet cilvēki ir atsķirīgi – noslēgtāki, melanholiskāki” teica mūsu šoferis… un šīs atšķirības pat starp divām viena reģiona divām pilsētām tiešām ir vērā ņemamas);
  • Valodas evolūcija – mums skaidroja, ka cilvēki, kas dzīvo pie jūras runā citādāk, kā tie, kas dzīvo dziļāk iekšzemē – viņi daudz laika pavada laukā, kompānijās – daudz runā un lai pateiktu maksimāli daudz īsākā sprīdī, jo runā visi vienlaicīgi un reti izdodas uzķert mirkli, kad klausās tieši tevi, vārdi tiek noīsināti, bieži vien pazūd galotnes. Un šo atšķirību var sadzirdēt arī labi nezinot valodu.
  • Spānijā ir ļoti daudz interesanta. Viena no lietām, kas mani vienmēr mulsināja par Itāliju – kā valsts ar tik ē… prastu (visās nozīmēs) tautu var būt modes, dizaina un tehnoloģiju lielvalsts. Līdzīgs jautājums man ir arī par Spāniju – viņi ir slinki, bet tehnoloģijas viņiem ir visai attīstītas. Un ikdienā, lielākoties, tas nekur nav manāms.

Esmu bijis

Brīvā secībā: Palencia, San Cebrian de Campos, Frómista, Valladolid (caurbraucot), Santiago de Compostela, A Picaraña, Padrón, Monasterio De Herbón, Valga, Caldas de Reis, Concello, Pontevedra, Redondela, Vigo, O Porriño, Nigran, Baiona, Mougás, Oia, Portecelo, A Guarda, Tui, Seville, Tarifa (caurbraucot), Algeciras (caurbraucot), La Línea de la Concepción, Málaga, Granada, Molina de Segura, Murcia, Alicante, Benidorm (garāmbraucot, bet visu, ko tur gribēju redzēt, redzēju), Valencia, Peñíscola, Tarragona, Castelldefels, Barcelona, Girona, Vic (caurbraucot), Manresa, Terrassa, Monestir de Montserrat, Madrid, Vilafranca de Fuedes, Sant Sadurni d’Anoia.

Vēlos apmeklēt nākotnē

Zaragoza, Bilbao, Pamplona, San Sebastián, Fisterra, León, Burgos, Toledo, Salamanca, Mérida, Guadalupe, Córdoba, Cádiz, Sierra Nevada, Caminito del Rey, Ronda, Logroño, Santander, Mojácar, Albarracín, Frigiliana, Setenil de las Bodegas, Alquézar, Casares, Morella, Olite, Castellfollit de la Roca, Cudillero, Aínsa, Besalú, Cudillero, Ávila, Combarro, Zafra, Lekeitio, Albaicín, Marinaleda.

Būtu interesanti arī apmeklēt aizjūras pilsētas – Ceuta un Melilla Āfrikā. Starp citu, nez kāpēc neviens nesaka/neraksta tieši, ka tās atrodas Marokā, kaut gan nevienam nekad nav bijis problēmu, ka Vatikāns atrodas Romā vai Itālijā.

Kad būšu pabijis visos Spānijas reģionos, gan jau arī uz Kanārijsalām varētu aizlidot.

Seville

Uz Seviļu es gribēju jau ļoti sen, kaut kā brāļa stāstītais plus tās vieta vēsturē un popkultūrā radīja šai pilsētai ārkārtīgi noslēpumainu un pievilcīgu tēlu. Es nezināju, kā Valencija izskatās, es cešos neskatīties bildītes no pilsētām, kuras gribu apmeklēt, atskaitot tās, par kurām nezinu vispār neko. Tāpat es cenšos pirms apmeklējuma par tām nelasīt un informāciju maksimāli izpīpēt uz vietas. Šāda taktika atstāj vietu intrigai un pārsteigumam, un nenoslāpē emocijas.

Pirmais iespaids, kā par daudzām citām pilsētām, kuras man ir tā vai citādi iekļuvušas mīļāko pilsētu sarakstā, bija visai švaks. Kā jau minēju augstāk – spāņi ceļ daudzdzīvokļu mājas un rezidentālie rajoni ir 90% gadījumu nepārspējami garlaicīgi un nožēlojami. Pilsētā iebraucām caur industriālo zonu un guļamrajoniem un man ir prieks, ka es tos redzēju, jo tagad nav iemesla teikt, ka pilsētā viss ir nevainojami. Un tad piepeši viss strauji mainījās. Pliko un bezgalīgi garlaicīgu daudzstāveņu vietā, starp kurām pat viena otra hruščovka tīri labi izskatītos, parādījās parki, zaļās zonas, pilis, baznīcas, atkal pilis, atkal baznīcas, parki, parki, un teju katra ēka pie mums momentāni kļūtu par valsts nozīmīgāko arhitektūras pieminekli un tūrisma galapunktu (šādi es smalki patrollēju Albertielu, Lūznavas muižu un citas Latvijas ‘pērles’, kas ir tīri ok, bet līdz pērlēm tālu, bet mārketings kā Hītam Legeram pēc pēdējā nāves – pārspīlēts). Seviļa mani tik patīkami pārsteidza, ka to gana smalki aprakstīju dienasgrāmatā (kas nav īpaši raksturīgi, jo parasti nav laika). Tālāk no turienes

Galvenās Seviļas iezīmes, ko pamanīju - sinepju dzeltenās un karmīna sarkanās krāsa kombinācija. Šur un tur saglabājušās flīzes, kaut gan uz fasādēm galvenokārt galvenokārt kalpo gleznojumiem - Portugālē un Spānijā tos sauc par azulejo - asuleho (Spānijā) vai azuležu (Portugālē). 

Daudzām mājām ir arābu stila iekšpagalmi - aiz vārtiem vai durvīm, apmēram 1,2 metru augstumā portāla sienas sedz flīzes ar dažādiem ornamentiem, pagalmam ir kvadrāta forma, centrā nereti ir strūklaka vai vismaz aka un apkārt pa parametru gar mājas sienu soliņi. Māju durvis un garāžu vārti bieži vien ir no bieziem dēļiem ar biežām kniedēm ar koniskām galvām. Bieži vien, sevišķi vecākām mājām, ir torņi, tornīši. Starp mājām bieži ir nostiepti auduma jumtiņi vai markīzes, radot patīkamu ēnu un caurvēju. Uz māju terasēm bieži ir iekārtotas vietas nesteidzīgai vīna baudīšanai ģimenes un draugu lokā, parasti ar apstādījumiem. 

Šeit ir vizuāli blīvākais baznīcu tīkls, ko esmu redzējis. Baznīcām ir tikai šeit (Andalūzijā) raksturīgi eksterjera elementi, piemēram, jau minētie azuležo. Samērā bieži parādās Gvadelupes Marijas tēls [Ir divas vietas ar nosaukumu Guadalupe un ka katrai no tām ir sava Marija, es šeit biju domājis Dienvidamerikas Gvadelupes Mariju, taču ir arī Gvadelupe Estramadurā, kur arī ir Gvadelupes Marija - tā tiek attēlota trijstūra kompozīcijā mantijā. Tā parādīsies Granadā un vēl dažās pilsētās, bet bija manīta arī Seviļā]. 

Pilsētā ir ļoti daudz parku un zaļu skvēriņu, bieži vien tādos skvēros ir uzstādīti pieminekļi promenentiem spāņiem. Kādā parciņā uzmanību piesaistīja skaļa putnu čalošana, gājām skatīties, kas noticis, izrādījās, ka kokā tikusi kāda nelielu strazdveidīgo kolonija un zaļo papagaiļu kolonija, visi aktīvi izrādīja savu viedokli par kādām mums - zemi minošajiem, nesaprotamām tēmām. Vakarā pasataigājām pa kluso centru - projām no visām katedrālēm un pilīm, izgājām promenādi gar upi, kas bija organizēta visai līdzīgi, kā Sēnas promenāde Parīzē.

Mums nebija īpaši daudz laika – Seviļai bijām atvēlējuši vakaru un nākamās dienas rītu, lai varētu tikt uz Gibraltāru un pēc trim dienām būt Murcijā, tāpēc nācās izvēlēties ko apmeklējam un ko izlaižam. Bez nožēles izlaidām visas pilis, no tām izvēlējāmies apmeklēt Pilāta pili, jo tā, spriežot pēc Google’s bija vismazāk populārā tūrisma vieta un bija pieminēta AtlasObscura, kas ir kļuvis par mūsu, sava veida, ceļvedi. Obligāti gribējām apmeklēt arī katedrāli un šis bija gadījums, kad pat ieejas maksa mūs neatturēja, un nemaz nenožēlojām.

Katedrāle izrādījās interesanta ne tikai eksterjerā, bet arī interjerā. Daudzo altāru un skulptūru starpā bija arī papīrs no Ginesa rekordu grāmatas par katedrāli ar lielāko platību. Kolumba (vai viņa brāļa) kaps. Milzīgs grāmatu skapis ar inkurstētiem Missale Romanum, dažādiem kodeksiem, u.c. smukām grāmatām. Uzkāpām tornī un sajutāmies pilsētu redzējuši. Giralda, kādreiz - moru laikos, celta, kā minarets, bet aizejot arābiem, kļuva par katedrāles zvanu torni, ilgu laiku bijusi augstākā celtne Eiropā, un patiešām ir pilsētas augstākais punkts, ja neskaita vienu daudzstāveni, kas uz kopējā fona izskatījās ļoti dīvaini.

(..) Pilāta pils celta 16. gadsimta sākumā spēcīgā arābu arhitektūras ietekmē. Šo stilu Spānijā sauc mudehar (Mudéjar) ar tai raksturīgajiem elementiem un ornamentālistiku. (..) apskatāmas bija tikai dažas telpas un neliels dārziņš [bet ar to pietika]. Un vēl labā ziņa bija tā, ka tas nav vispopulārāko apskates objektu sarakstā, tāpēc tūristu bija salīdzinoši nedaudz.

Gribējās apmeklēt arī Plaza de España, bet tai sanāca tikai cauri skriet skrienot uz autobusu. Nu nekas, nākamreiz.

Patika

  • Jūgenda un baroka arhitektūra;
  • Vēsturiskā gaisotne;
  • Baznīcas un katedrāle;
  • Vecie kvartāli;
  • Parku īpatsvars pilsētā;
  • Promenāde gar upi;
  • Mudehar arhitektūra.

Nepatika

  • Tūristu atrakcija – vizināšana zirgu pajūgos. Tas viss ož un žēl zvēriņu;
  • Guļamrajoni un industriālā zona;
  • Ārkārtīgi daudz tūristu.

Interesanti

  • Rietumu un austrumu arhitektūru sakausējums;
  • Giralda – minarets, kurš kļuva par katedrāles zvanu torni – ilgu laiku augstākā ēka Eiropā;
  • Kas notiek otrā upes krastā? Kaut kāda fantasmagorija, nākamreiz noteikti jāapmeklē!
  • Metropol Parasol – pasaulē lielākā koka struktūra, bet absolūti nav skaidrs, priekš kam.

La Línea de la Concepción

Pilsētas nosaukums nozīmē tieši to, pēc kā izklausās – līnija. Precīzāk – nevainīgās ieņemšanas līnija jeb vienkārši līnija. Pilsēta atrodas vietā, kur kādreiz atradās mūris, kas nodalīja Gibraltāru no Spānijas. Tā stiepjas šķērsām pussalai un veido Spānijas robežu ar Gibraltāru. Rodas iespaids, ka visai daudzi Gibraltārā strādājošie dzīvo La Linea. Un ka La Linea strādā, lai apgādātu Gibraltāru. Pilsēta ir dibināta deviņpadsmitā gadsimta beigās, tai ir lineārs plānojums un tai nav savas sejas. Vienīgais pilsētas rotājums ir Gibraltāra klints, kura ir redama teju no jebkuras vietas pilsētā, kas, komplektā ar lineāro plānojumu, padara orientēšanos pilsētā mega vienkāršu. Un, paradoksāli, kas bija pie vainas apstāklī, ka tieši šajā pilsētā mums visvairāk aizgāja laika, lai norientētos un saprast, kas kur un kā.

Patika

  • Gibraltāra klints;
  • Angļu stila mājas.

Nepatika

  • Apstāklis, ka pilsētai nav savas sejas;
  • Daudzstāvenes un neizteiksmība.

Interesanti

  • Pilsētas atrašanās vieta un funkcija. Gibraltāru apkalpo pilsēta, kas ir uz pusi lielāka par pašu.

Malaga

Es nezinu, kāpēc mēs braucām uz Malagu, īpaša pamatojuma man nebija, varbūt Regitai bija, bet man tas nav zināms. Vienkārši pilsēta ar pazīstamu nosaukumu un ar lidostu uz kuru ir reisi no Latvijas (vismaz bija… šķiet…), un mums tā ir pa ceļam uz Granadu, līdz kurai no La Linea’s ir pārāk tālu.

Un tomēr Granada ir vēsturiski interesanta un nozīmīga pilsēta – viena no pirmajām Spānijas teritorijā dibinātajām pilsētām, kuras joprojām ir apdzīvotas. Vēsturiski pilsēta ir interesanta, arī vēsturiskā apbūve ir visai interesanta, taču Malaga nav spējusi izvairīties no tā, ko es pēc šī brauciena sāku saistīt ar spāņu sērgu – ļoti pavirša pilsētplānošana un piecu plus stāvu daudzdzīvokļu nami tur, kur būtu jāievēro arhitektoniskā higiēna (jēdziens neeksistē un dzimis manā galvā redzot daudz sliktus pilsētplānojumus, bet izmantot ļauju). Kopumā visu priekšstatu par pilsētu sagrāva kopaina, kaut gan patiesības labad jāatzīst, ka centra gājēju ielas bija visai šarmantas un jaukas.

Mani pirmie iespaidi par šo vietu nebija īpaši glaimojoši:

Orientēties sākumā nebija viegli jo, pirmkārt, centrs ir aizcelts ar augstceltnēm. Pēc manām domām, pat džungļos orientēties ir vieglāk, kā bezpersoniskos daudzstāveņu rajonos. Otrkārt - kartē ir upe, kas atdala vecpilsētu no modernās daļas. Mārtiņš to trāpīgi nosauca par Rio Grande. Iespējams, ka kaut kad pavasarī, kad kalnos kūst sniegi, šeit kaut kas arī tek, bet tagad tas ir 50 cm plats strautiņš, kas tek pa betona reni. Katedrāle bija smuka, bet ieeja maksas. Negājām. Moru pils un romiešu drupas - viss maksas. (..) Parks ir pilsētas hailaits, milzums eksotisku koku, krūmu un palmu. Baloži kaujas ar zaļajiem papagaiļiem par dāsno apmeklētāju izmētāto baltmaizi.

Mums nepatika Malagā un tāpēc mēs aizmukām no tās pie pirmās iespējas, turklāt, tā vietā, lai turpinātu eksplorēt pilsētu gaidot sabiedrisko transportu, mēs sēdējām kafejnīcā, dzērām sangrijas un rakstījām dienasgrāmatu.

Šeit ir tas, kas man ļoti nepatīk pie spāņiem - viņi ceļ daudzstāveņu masīvus un ne romiešu akvedukti, ne 12. gadsimta gotiskās katedrāles, ne Gibraltāra klints, ko tie aizsedz, viņus nemulsina... Pilsēta, lai arī ar milzum daudz skaistiem elementiem, rada ļoti haotisku un nesakoptu iespaidu. Turklāt, tūrisma centrā, kad teicām, ka vēlamies apsekot konkrēto rajonu, mums teju uzbļāva, ka tas ir dzīvojamais rajons un mums tur nav ko darīt, lai tā vietā ejam skatīties katedrāli vai staigājam gar ostu.

Patika

  • Pilsētas parks;
  • Jūgendstila arhitektūra pilsētas centrā;
  • Tirgus;
  • Katedrāles parks;
  • Mudehar arhitektūra.

Nepatika

  • Pilsētplānojums – tā ir traģēdija;
  • Pilsētas ‘upe’;
  • Krievu tūristi;
  • Nesakoptās vietas ārpus tūristu maršrutiem.

Interesanti

  • Malagas vermuts;
  • Zaļie papagaiļi parkā.

Granada

Jau pats Granadas nosaukums skan raksturojoši. Ar ko Granada ir īpaša – šeit laikam vislabāk Spānijā ir redzama moru ietekme, tā arī esot bijusi pēdējā pilsēta, kur noturējušies mori. Mudehars un islāma arhitektūra šeit tiek apzināti kultivēta, jo tūristiem ļoti patīk arābiski skati nelienot laukā no Eiropas. Protams, ir pietiekoši daudz atbilstošā laikmeta celtņu, vēl vairāk ir vēlāka laika, bet celtu tāpēc, ka tā ir Andalūzija un mudehars izskatās pievilcīgi un tas ir arī visai funkcionāls šim klimatam. Nu un ir arī mūsdienās būvētas celtnes, kuru galvenais mērķis ir patikt tūristiem. Nekā slikta tajā, laikam jau nav, atskaitot gadījumus, kad ēkas tiek dekorētas ar putuplasta vai ģipša arabeskām. Šādu ir daudz.

 

Netālu no vietas, kur nakšņojām, atradām ļoti īpatnēju baznīcu, kura man bija visu Granadas īpatnību un šarma kvintesence:

Uzkāpām kalnā pie mūsu mājas un atradām ļoti dīvainu un jauku baznīciņu. No ārpuses nekas neliecināja, ka te vispār ir vērts iet iekšā. Bet interjers šokēja. Sākotnēji, laikam, tā bija mošeja, vismaz celta mudehar stilā. Svētie bija ļoti īpatnēji. Jēzus un Dievmātes attēlojumus mantijās jau biju redzējis arī citur Spānijā, taču šeit, piemēram, bija Jēzus piesiets pie koka ar sasietām rokām. Un šī tēma atkārtojās. Ļoti patika baznīcas koka griesti un sienu arābiskais krāsojums.

Vecpilsētas ielas ir pārvērstas par arābu tirdziņiem, kur var nopirkt ķīnā ražotus turku suvenīrus un rotaslietas un Pakistānā šūtus arābu apģērbus. Naktī šī gaisotne patiešām ir ļoti eksotiska un iemieso visus stereotipus par arābu zemēm. Pie katedrāles ir ieliņu tīkls, kur ir grūti samainīties diviem cilvēkiem un kur naktī arī ļoti aktīvi norisinās tirdzniecība. Dienas laikā gan arābu tirdziņi ir visai klusi.

Viena no nozīmīgākajām tūrisma vietām, kurp tiecas visi Granadas apmeklētāji, ir Alhambra.

Devāmies uz Alhambru. It kā vecāko arābu cietoksni pasaulē. Plānojām tikt iekšā bez maksas. Sarma bija atsūtījusi Regitai lokāciju, kur mēs arī netraucēti iegājām, kad izgāja laukā dārznieks. Pilī netikām un netikām arī kādos no dārziem, jo tur pārbaudīja biļetes. Jutāmies, kā recidīvisti bezbiļetnieki. Beigās gan izrādījās, ka tur, kur mēs staigājām, varēja tikt bez biļetēm arī ejot pa galveno ieeju.

Granada ir arī vairāku Spānijas karaļnama pārstāvju atdusas vieta. Starp citu, ļoti iesaku krievu mākslas zinātnieces stāstu par vienu pāri, kas atdusas karaliskajā kapelā. Raksts gan ir krievu valodā un tur ir apskatīti vairāki keisi, jātin līdz astotajam punktam, kur ir stāstījums par karalieni Huannu.

Pēc Seviļas likās, ka izdarījām stulbi sākot ar, iespējams, skaistāko Spānijas pilsētu, jo tagad viss liksies garlaicīgs, taču mūsu šodienas šoferis, kurš pats ir granadietis, teica, ka pilsētas savā ziņā ir līdzīgas, bet Granada, viņaprāt, ir labāka un ka mēs paši redzēsim kāpēc... Un viņam bija taisnība, Granada ir ļoti atšķirīga no Seviļas vizuāli, taču vēsturiskuma gaisotnē ir jaušams kas kopīgs.
Neskatoties uz visu vizuālo tēlu, tūristu pūļiem, vēsturisko mantojumu, snobisko arhitektūru, Granada tomēr ir pilsēta, kur satiekas tie, kas ir vienādi savā atšķirībā no pārējiem. Ja vēl pāris gadus atpakaļ man bija grūti iztēloties vegānus spānijā, te nu tie ir. 

Hipsteru pilsēta, šeit pirmoreiz Spānijā man piedāvāja zāli un vairākas kompānijas pīpēja uz ielas, daudz čigānu un posthipiju, un veģetārieši un glutēnfrī. Es, protams, atšķīros veģetāriešu restorānā palūdzot atnest kaut ko 'bez dārzeņiem', uz ko viesmīlis ļoti sašutis teica, ka, 'ziniet, šis ir veģetāriešu restorāns'... Enīvei, šeit dabūjām garšīgāko gaļu visa brauciena laikā un ejot projām viesmīlis pajautāja 'nu, dabūji savu gaļu?' 

Patika

  • Es tomēr esmu vienkāršs mirstīgais un kad kaut kas ir skaists un krāšņs un arabeskām rotāts, mana sirds kūst;
  • Lai cik tas banāli nebūtu – arābu tirdziņi;
  • Lai cik tas nebūtu paradoksāli – mega hipsterīgs vegānu/veģetāriešu restorāns Babel;
  • Vecpilsētas kopējā ainava;
  • Arābu tējnīcas;
  • San Miguel Bajo baznīca;
  • Pilsētas gaisotne.

Nepatika

  • Pārspīlējumi ar arābu dizainu;
  • Apstāklis, ka parki tiek kopti visai pavirši.

Interesanti

  • Alhambra;
  • Vecpilsētas arhitektūra;
  • Stāsti, kas apvij Granadu.

Molina de Segura

Molina ļāva apmēram savilkt kopā to, ko biju līdz tam pasīvi domājis – spāņu izpratni par pilsētām. ‘Aizbrauksim uz ciema centru paēst’ bija teikts par Molinu. Kad aizbraucām uz centru, radās jautājums – ’emm, un cik šajā ciemā iedzīvotāju?’, ’70 tūkstoši’. Tas ir viss, kas ir jāzina par spāņu pilsētām. Ja pilsēta ir uzcelta balkus citai – lielākai, lai apkalpotu rūpnīcu vai vairākas, ja tajā ir pāris lielveikali, pārdesmit bāri un restorāni, bet nav īpaši daudz kultūras iestāžu, nav slimnīcas, tiesas un visainfrastruktūra ir piemērota rūpnīcu apkalpošanai, tas tiek uztverts, kā ciemats. Un tieši šāds ‘ciemats’ ir Molina de Segura, neskatoties uz to, ka rūpnīcas, kuras radīja šo pilsētu, jau sen ir slēgtas, ir atvērtas dažas jaunas, vairums iedzīvotāju strādā, mācās un atpūšas Murcijā.

Patika

  • Provinciāls industriālisms.

Nepatika

  • Neesmu daudzdzīvokļu māju apbūves fans (kaut gan pats dzīvoju dzīvoklī un esmu ar to apmierināts, bet Latvijā drīkst).

Interesanti

  • Nojaukto rūpnīcu vietā atstāti (vai uzcelti?) rūpnīcu skursteņi (apmēram, kā pie mums katlumājām), uz daļas ir rūpnīcu dibinātāju vai vadītāju vārdi – monumenti aizgājušajai rūpniecībai.

Murcia

Spāņi saka, ka Murcija ir Spānijas kroplākais reģions. Murcieši saka, ka spāņi tā saka, kamēr viņiem nesavajagas apelsīnus, tomātus, salātus vai citronus, tad visi atceras par Murciju un izrādās, ka visi to ļoti mīl. No kā kļūst skaidrs, ka Murcija ir agrokultūras un industriju reģions.

Kulturālā ziņā un ar dabas skaistumiem tas nav lutināts, sevišķi ņemot vērā, ka no vienas puses ir Andalūzija, no otras – Valencija. Pilsētas centrs ir jauks, ja Murcija ir pirmā Spānijas pilsēta, ko mēs apmeklējam, ja turp dodamies no Granadas, tad pārsteigt nav kam.

Centrā esot vēl pirms pāris mēnešiem bijis milzīgs gumijkoks, no kura bija palicis tikai stumbrs, jo no tā esot nolūzis zars un, šķiet, kāds pat ir cietis. Tagad viņš ir apzāģēts pilnībā. Vieta, kurp iet tūristi, ir kazino ar arabeskām interjerā. Mēs iekšā negājām. Katedrāle ir jauka.

Upē bija ūdens, kas uz citu pilsētu fona likās gandrīz pārsteidzoši. Vairāk nekas īpaši Murcijā neuzrunāja.

Patika

  • Katedrāle;
  • Bīskapa pils;
  • Kazino eksterjers.

Nepatika

  • Apgraizītais gumijkoka stumbrs.

Cartagena

Latviešu valodā šīs pilsētas nosaukumu latvisko kā Kartahēna.  Es atkal to saucu par Kartāgu, un palikšu pie tā. Vispār jautājums par ģeogrāfisko nosaukumu latviskošanu latviešiem ir visai sāpīgs. Ir divu veidu latviskojumi – vēsturiskie un fonētiskie. Man tā ir Kartāga, jo pat nelienot Vikipēdijā ir skaidrs, ka pilsētas nosaukums tulkojas tieši šādi. Ka tā ir kartāgiešu pilsēta, kura tāpat, kā virkne citu kartāgiešu koloniju tiem aizejot palika par kartāgām. Gluži tāpat, kā ar maķedoņiem un Aleksandrijām. Tomēr arī ja mēs ielienam Vikipēdijā, noskaidrojas, ka Kartahēnas oriģinālais nosaukums bija Qart Hadasht (tulkojas: jaunā pilsēta, starp citu, tāpēc latvieši ar savu māniju uz latviskojumiem varētu abas kartāgas saukt par Jaunpili).

Tagad vadām Vikipēdijā Kartāgu un redzam, ka Kartāga Kartāga arī pūniešu valodā ir Qart Hadasht. Ja abi vārdi sakrīt burts burtā un ‘tunisiešu’ Kartāgas nosaukums ir Kartāga, tad neredzu iemeslu, kāpēc identiskam nosaukumam Spānijā būtu jāskan Kartahēna tikai tāpēc, ka paši spāņi abas pilsētas sauc par ‘kartahena’. Endzelīns (par kuru, principā, es esmu visai neviennozīmīgās domās) ieviesa tradīciju ģeogrāfiskos nosaukumus, kuriem nav tradicionālā tulkojuma, latviskot atbilstoši tam, kā šos vārdus izrunā vietējie. Interesanti, gan kā tad būtu jāsauc, piemēram, Šveice, ja tā jau nebūtu Šveice?

Tā, nedaudz aizbraucu no tēmas, laikam jau tāpēc, ka par pašu pilsētu man nav īpaši daudz ko teikt. Tātad, Kartāgu, tāpat, kā daudzas pilsētas šai krastā ir dibinājuši kartāgieši. Zemāk redzamajā kartē, kas attēlo politisko situāciju 218. gadā pirms Kristus Ibērijas pussalā parādās nozīmīgākās kartāgiešu pilsētas ar latīniskajiem nosaukumiem Carthago nova (Jaunā Jaunpils vai Jaunjaunpils) un Saguntum (atrodas tur, kur šobrīd Valencija, vai gandrīz tur) tieši šo pilsētu mēs šeit apspriežam, bet kā redzam no kartes, kartāgieši kādu brīdi valdīja lielākajā tagadējās Spānijas daļā un ir arī atstājis šādu tādu mantojumu.

Ibērijas pussalā nekad nebija mierīgi, tāpēc, tāpat, kā citur pūniešiem sekoja Jūlijs Cēzars, kurš Kartāgai piešķīra Latīņu pilsētas tiesības, pēc romiešiem atnāca vandāļi, pēc vandāļiem visigoti, pēc visigotiem – bizantieši, kuri Kartāgu padarīja par Bizantiešu Spānijas galvaspilsētu (attēlā zemāk).

Atkal veiksme uzsmaidīja visogotiem, kuri valdīja gandrīz simts gadus, kamēr neatnāca kalifāts. Vairāk, kā 500 gadus Kartāga ir moru valdījumos, kamēr to atbrīvo Kastīlijas Alfons un atgriežas kristietība un pagrimums, kas turpinās līdz pat 19. gadsimtam.

Pilsētainā tas ir ļoti labi redzams – ir antīkā pilsētas daļa un ir 19. gadsimta daļa un modernā daļa. Kopumā, manuprāt, šai pilsētai ir liels potenciāls, bet man tā radīja visai skumju priekšstatu.

Kartāga izrādījās visai garlaicīga tūristu pilsētele. Tās vienīgais attaisnojums ir tās vēsture… Nu, un arī jūgendstila arhitektūra. Tā gan šeit īpaši netiek cienīta. Tik daudz ņirgāšanās par jūgendu es nebiju redzējis. Pilsētu es nosaucu par “pilsētu, kura iespļāva sejā jūgendam“. Balkoniņi sastikloti. Fasādes nokārtas ar izkārtnēm. Jūgentu šeit ignorē un nepamana. Apstaigājām, aizgājām līdz ostai. Līdz amfiteātrim. Bija jau šis tas jauks. Bet visvairāk man patika ļoti grandioza ēka pa ceļam.

Man ir prieks, ka es apmeklēju šo pilsētu, taču par to, ko redzēju, man ir visai skumji.

Patika

  • Daži grafiti bija visai oriģināli un jauki izpildīti;
  • Murcijas parlamenta ēka.

Nepatika

  • Tas, kas notiek ar jūgendstila arhitektūru;
  • Neskatoties uz to, ka šeit ir viena no lielākajām apkārtnē interesanto objektu koncentrācija Atlas Obscura, man Kartāgā gandrīz viss likās ļoti garlaicīgs.

Interesanti

  • Šai pilsētai ir ļoti interesanta un bagāta vēsture;
  • Kādai ēkai granīta fasāde bija aplīmēta ar bērzu tāsīm, pieļauju, ka bērzu tāsis ir ievestas no ziemeļeiropas un maksā šeit krietni dārgāk par granītu vai marmoru.

La Manga

La Mangā iekšā mēs neiebraucām, kad ieraudzījām to no attāluma. Kuršu kāpai līdzīga smilšu strēle ir pilnībā aizcelta ar augstceltnēm. Absolūti drausmīgs skats. Un lai arī es pieņemu, ka dzīvokļi tur maksā ‘miljonu’, man ir grūti iztēloties, kas tādā vietā varētu gribēt dzīvot.

Alicante

Es īsti nezinu ar ko bija saistīts lēmums braukt uz Alikanti. Es uz to gribēju, laikam tāpēc, ka zināju tās nosaukumu un tās nosaukumu es zināju tāpēc, ka Alikantē ir lidosta. Un vēl kāds teica, ka Alikantē ir interesanti. Un šoferis, kas mūs veda uz Alikanti, teica, ka viņam Alikante patīkot daudz labāk par Valenciju, jo Alikante esot pagriezusies pret jūru ar seju, bet Valencija – ar dibenu. Nu, jāatzīst, ka Alikante patiešām ir visai jauka ostas pilsēta ar savu raksturu un seju. Pilsētu dibināja Marseļas grieķi 325. gadā pirms mūsu ēras. Kas notika tālāk var palasīt augstāk, kur ir aprakstīta Kartāgas vēsture, atskaitot to, ka no Alfonsa desmitā Alikanti drīz vien atņēma Aragonas Džeimss II un pievienoja to Valencijas karalistei, tāpēc, var minēt, ka Alikantei paveicās nedaudz vairāk, kaut gan drīz vien pirātu uzbrukumu rezultātā pilsēta daudz cieta un astoņpadsmitajā un deviņpadsmitajā gadsimtā no bankrota to glāba tikai
kurpnieki, apelsīni un mandeles.

Mans rezumējums par Alikanti bija lakonisks:

Skaisti un garlaicīgi.

Pilsēta man patika, bet īsti pamatojumu šeit atgriezties es izdomāt nespēju.

Patika

  • Grafiti, sevišķi sērija ar dzejoļiem.
  • Konkatedrāle;
  • Strūklaka ar jūras zirgiem;
  • Alejas.

Nepatika

  • Kaut kas man nepatika vietā, kur pilsēta satiekas ar pludmali. It kā ar seju pret jūru, bet seja kaut kāda ‘parandžā’, trūkst atvērtības.

Valencia

Valencija principā izrādījās milzīgs pārsteigums. Es līdz šim dzīvoju ar ilūziju, ka Valencija ir spāņu kūrorta pilsēta, kur ir tikai tūristi, saule un jūra. Es īpaši negribēju uz Valenciju, bet kaut kā viņa sanāca mums pa ceļam, un, šķiet, Regita gribēja. Tā nu mēs tā mazliet skeptiski braucām uz Valenciju un šofera skeptiskā attieksme pret to nevairoja arī mūsos cerības. Galvenais mērķis bija atrast daivingu un tūristu megapolē tam bija jābūt vienkāršāk. Nu, kopumā, izrādījās gandrīz tā pat situācija, kas jau tika aprakstīta augstāk saistībā ar Majorku, tikai atšķirība starp gaidīto un redzēto atšķīrās vēl dramatiskāk.

Valenciju dibināja romieši otrajā gadsimtā pirms Kristus un ar “valentia” latīņu valodā apzīmēja spēku un varonību kaujā. 19. un 20. gadsimtā Valencija vairākkārt ir kalpojusi par Spānijas galvaspilsētu. Interesanti, ka pilsētas daļa, kur pirms simts gadiem bija zevjniekciems, tagad ir guļamrajons ar modernām daudzstāvenēm, man ļoti atgādināja romiešu nometnes plānojumu.

Otra lieta, kas man ienāca prātā turpat pludmalē – man palika ļoti interesanti, kādas bija antīko grieķu, romiešu, viduslaiku aristokrātu un feodālā laikmeta zvejnieku rekreācija pie jūras un vai tāda vispār bija? Vai romieši sauļojās, ja tā, tad kādas tradīcijas bija ar to saistītas? Vai hoplīti gāja peldēties, lai patīkami pavadītu laiku, nevis lai trenētu spēku un izveicību vai lai kādam uzbruktu? Vai viduslaiku zvejnieks brīvā brīdī zvilnēja pie jūras skatīdamies tālumā uz aiz horizonta zūdošajiem mastiem? Vai 6. gadsimta hercoģiene lūkojās uz mēness ceļu jūrā? Man visa sauļošanās/peldēšanās/caurāmdienāmpiejūraszvilnēšana šķiet ļoti garlaicīga un muļķīga laika nosišana, tāpēc interesanti, vai tā ir jauno laiku tradīcija, vai cilvēkiem tas vienmēr ir bijis raksturīgi? Nekur vēstures avotos ne ar ko tādu neesmu saskāries. Ovīdijs rakstīja par nimfām, kas dīķos plunčājās, bet tas nav gluži tas, imo.

Ar Valenciju vairāk bija tā, ka bija nevis konkrēti novērojumi, bet gan pārdomas par ar pilsētu nesaistītām lietām. No piedzīvotā/novērotā:

Aizgājām līdz katedrālei. Bet iekšā negājām, jo 6€. Jau vēlāk uzzinājām, ka tajā glabājas viens no svētajiem Grāliem. Regita pavizinājās ar Segveju. Pēc kartes biju sapratis, ka visvienkāršākais veids, kā tikt līdz dzīvoklim, ir iet līdz upes parkam un pa to gandrīz līdz dzīvoklim. To, ka tas ir upes parks, es nezināju, bet kartē izskatījās pēc upes gultnes un zinot, ka Spānijā upes, lielākoties, ir sausas, biju iedomājies, ka parks ir upes vietā. Kad nonācām līdz lielam tiltam ar skulptūrām, šaubas pazuda pilnībā. Ejot pa parku radās priekšstats, ka, kad šeit nolēma iekārtot parku, to sadalīja nelielās sekcijās. Katru no tām atdeva dažādām institūcijām un ainavu arhitektiem iekārtošanai. Rezultātā radās haoss, kaut arī gandrīz gaumīgs. Bet joprojām Spāņu bardaks.  Rotaļu laukumi, sporta laukumi, strūklakas, parciņi, un tamlīdzīgi. Pa parku aizgājām līdz objektam, kas ļoti pārsteidza - operas māja realizēta absolūti kosmiskā veidā. Aiz tā pavērās vēl kas vārdos neaprakstāms - modernā arhitektūra šeit izpaudās izmantojot visas mūsdienu celtniecības iespējas.

Valencija ir dzīva pilsēta un tajā dzīvo dzīvi cilvēki. Ir daudz dažādu trūkumu, bet ir redzams, ka pilsēta pastāvīgi attīstās. Ja divdesmitā gadsimta sākumā tā bija industriālā pilsēta, tad šobrīd tā ir pazīstama visā pasaulē ar savu operu, pludmalēm, vēsturisko centru un mega moderno Mākslas un Zinātnes Pilsētu. Šeit, acīmredzot, kaut kas aizgāja labāk, kā kaimiņu pilsētām, kurām bija tieši tādas pat iespējas un apstākļi, vismaz, cik nu man ir zināms, tad bija. Jāatzīst gan, ka Barselonai tomēr paveicās vairāk, bet tas jau ir cits stāsts. Ja es būtu kādas no šīm pilsētām iemītnieks, iespējams, ka es nemaz negribētu Barselonas veiksmi un labprātāk samierinātos ar Valencijas.

Patika

  • Mākslas un zinātnes pilsēta;
  • Flamenko;
  • El Carmen rajons;
  • Nefunkcionējošās tramvaja sliedes tiek pārvērstas vizuāli estētiskā pilsētvides elementā, kaut ko līdzīgu redzējām Oslo;
  • Gaidījām, ka būs ārkārtīgi daudz tūristu, bet nemaz tik daudz nemanījām, pludmalē vispār bija sajūta, ka šeit ir tikai vietējie.

Nepatika

  • Vairākas upes parka sekcijas bija nolietojušās;
  • Zinātnes muzejs;
  • Betona puķu klumbas pie pludmales, atgādina septiņdesmito gadu padomju mantojumu;
  • Flamenko, lai arī kopumā ļoti patika, dejas elementi likās visai vulgāri;
  • Cilvēki nevāc pēc suņiem, bet suņu ir daudz.

Interesanti

  • Upes parks;
  • Arhitektūras stilu sajaukums, šeit var redzēt teju visus laikmetus, kas gājuši Valencijai pāri;
  • Modernās un vēsturiskās pilsētas mijiedarbība;
  • Modernie dzīvojamie rajoni ir pietiekoši ērti un estētiski, arī ēkas ir pievilcīgas un katrai no tām savs raksturs;
  • Zem tilta aug palmas – tiltā ir uztaisīti caurumi un palmas aug cauri.

Peñíscola

Peniskolu mums ieteica apmeklēt, turklāt, no Valencijas līdz Barselonai bija pārāk liels attālums, lai gribētos to nobraukt vienā piegājienā. Tās apmeklējumu nenožēlojam, kaut gan vēlreiz nebrauktu un arī nevienam īpaši to apmeklēt nerekomendētu. Mēs esam mazliet cita tūristu kategorija – ne īsti šīs pilsētas mērķauditorija.

Peniskola Eiropas vēsturē ir pazīstama ar to, ka tajā kādu laiku atradās viens no Svētajiem krēsliem. Kā jau mēs zinām no Katoļu baznīcas vēstures, paralēli pāvestiem dažos vēstures periodos bija arī anti-pāvesti, t.i., nevis kardinālu konklāva ievēlēti, bet gan dažādu augstmaņu vai pašu iecelti vai pasludināti. Visi zina par to, ka bija Avinjonas pāvesti, bet ne katrs zina, ka tie nebija īstie. Tāpat, kā Avinjonā, arī citās vietās gadījās pa kādam anti-pāvestam un Peniskola bija viena no tādām vietām. Te pēc dažādiem avotiem esot bijis vismaz viens, bet iespējams – pat divi anti-pāvesti.

Citādi Peniskolas vēsture ir visai tipiska Spānijai – dibināta 7. vai 6. gadsimtā pirms mūsu ēras, pāri gājuši visi, kam nebija slinkums, no ibēriešiem to atņēmuši feniķieši, tad kartāgieši, un tālāk pēc saraksta. Kad padzina morus, templieši uzcēla savu cietoksni, kurš tad ir saglabājusies līdz šai dienai, no tā tika kontrolēti garām ejošie jūras ceļi, tajā sēdēja antipāvests(-i), bet šodien tur uzņem filmas un populārus seriālus.

Kopumā emocijas aptuveni sekojošas:

Pilsētele man likās ārkārtīgi garlaicīga, kaut arī vizuāli pievilcīga. Miljons tūristu un divi miljoni suvenīru tirgotāju. No interesantām lietām - Regita aizgāja jūrā tik tālu, ka es viņu knapi redzēju, un ūdens bija viņai līdz jostas vietai. Nu, un zirgu tirgu es redzēju pirmoreiz, bet tas bija tāds pasīvs un nekādu tirgošanos nemanīja, tikai mašīnas ar piesietiem zirgiem pludmalē - stāv zirgi, izārdīta zeme, izkārnījas zirgi, un blakus topless cilvēki sauļojas.

Nu, apmēram tā. Nebrauciet uz krievu tūristu vietām.

Patika

  • Hm, jūra no cietokšņa smuki izskatās. Un cietoksnis no pilsētas skatoties smuki izskatās.
  • Vecpilsētas apbūve un plānojums.

Nepatika

  • Tūristi;
  • Suvenīru tirgotāji;
  • Garlaicība;
  • Radās sajūta, ka pilsēta ir mirusi un tikai kaut kāds nekromants uzbur tūristu pūļus.

Interesanti

  • Zirgu tirgus;
  • Ļoti lēzens krasts;

Barcelona

Šobrīd rakstot šo jau vairāk nezinu vai ir korekti likt Baselonu pie Spānijas, no otras puses, Barselona IR Spānija. Katalonija ir Spānija tik pat lielā mērā, kā Galīcija, Basku valsts un… un jā – Gibraltārs arī.  Kaut arī pēdējo es tomēr šeit izdalu atsevišķi.

Barselonā es jau esmu bijis vairākkārt un tā ir viena no tām pilsētām, kas man ļoti patīk, taču es neesmu gatavs šeit būt biežāk, kā esmu pēc tās sailgojies. Tā kā iepriekšējā reize bija pirms pusotra gada, es vēl nebiju sailgojies, tāpēc īpašu entuziasmu nepiedzīvoju. Barselonas var kļūt par daudz, un ļoti drīz arī kļūst.

Patīk

Nepatīk

  • Nepatīk, ka Barselona ir kļuvusi par globālo tūristu meku.

Interesanti

  • Jau minētais pilsētplānojums un pilsētas vieta urbānās plānošanas vēsturē;
  • Sagrada Família.

Gibraltar

Gibraltārs man jau visai sen ir obligāti apmeklējamo vietu sarakstā. Tas tur atradās ne tik daudz tā dēļ, ko es tur vēlējos redzēt, kā ķeksīša pēc savas vietas vēsturē, Eiropas kartē un un mitoloģijā dēļ. Šī vieta man vienmēr bija mistērija un patīkams pārsteigums bija tas, ka vieta patiešām ir mistiska līdz pašiem pamatiem. Atrodoties Gibraltārā nepamet sirreālisma sajūta. Es nevarētu teikt, ka šeit ir kaut kas tāds, kā dēļ uz šejieni būtu vērts braukt tūristiem, bet ceļotājiem šīs vietas apmeklēšana ir obligāta. Interesanti, ka šeit satikām vairākus latviešus, viens no kuriem šeit dzīvo jau gadu. Viņš stāstīja, ka līcī varot vērot delfīnus, tunčus, milzu krabjus un citas interesantas jūras radības, kuras normāli jābrauc atklātā jūrā, lai redzētu.

Gibraltārā ir mitinājušies jau neandertālieši, 10. gadsimtā pirms mūsu ēras šeit ir mitinājušies feniķieši, kam sekoja kartāgieši, romieši un tālāk skat. jebkuras augstāk aprakstītās Spānijas pilsētas vēsturi. 1713. gadā spāņi bija spiesti atdot Gibraltāru angļiem, tāpēc tas joprojām formāli ir zem britu karoga, lai arī etno kulturāli tā ir Andalūzija.

Lielbritānijai šī teritorija ir svarīga, jo šis ir stratēģiski ārkārtīgi nozīmīgs punkts, no kurienes viegli kontrolēt izeju no Vidusjūras Atlantijas okeānā, tāpat kā stratēģiski izdevīgā punktā atrodas Stambula, kura kontrolē izeju no Melnās jūras Vidusjūrā. Skaidrs, ka angļi, lai arī modernās kara stratēģijas krietni atšķiras no tām, kas bija pirms trīssimt gadiem, tik un tā tik viegli Gibraltāru neatdos, kaut arī tā atrašanās Lielbritānijas ietekmes zonā izskatās pēc pārpratuma.

Gibraltārs ir interesants ne tikai politiski, tā ir vienīgā vieta Eiropā, kur dzīvo pērtiķi (tie gan šeit ir invazīvi) un kāds augs, kas aug tikai Āfrikā. Vispār flora un fauna ir bagātīga un interesanta, kas ir jo sevišķi pārsteidzoši ņemot vērā to, cik miniatūra ir Gibraltāra teritorija.

Patika

  • Absolūti sirreālā sajūta, kas rodas atrodoties uz pussalas, skatoties uz jūru, Spānijas vai Āfrikas krastiem;
  • Pats fakts, ka es biju šeit.

Nepatika

  • Pat Spānijā ir vieglāk atrast angliski runājošos;
  • Militārās bāzes;
  • Daudzstāveņu apbūve.

Interesanti

  • Lidlauks, kurš kalpo par robežu starp Gibraltāru un Spāniju un starp kontinentu un pussalu.
  • Gibraltāra iedzīvotāju etniskās un politiskās piederības disonance;
  • Angļu infrastruktūras mijiedarbība ar spāņu nihilismu;
  • 32 tūkstošu pilsētu Apvienotās Karalistes teritorijā apkalpo 64 tūkstošu pilsēta Spānijas teritorijā;
  • Pērtiķi;
  • Robežsargu attieksme pret savu pienākumu pildīšanu;
  • Mošeja un katoļu baznīca pasaules galā.

 

Ir ko piebilst: