Ikdienība.Sports.

Šeit sports ir pieejams.

Mēs gandrīz katru vakaru ejam uz sporta zāli, kas ir 15 minūšu attālumā no mājām – YMCA. Mēnesī diviem sporta zāle izmaksā 88 dolārus, man vienai sporta zāle izmaksā 44 dolārus. Šajā cenā ir iekļauts neierobežots trenežieru zāles, sporta zāles, baseina un grupu nodarbību apmeklējums. Sporta zāle piedāvā arī dažāda veida sociālo atbalstu, lai to tiešām var atļauties jebkurš. Sporta zāli apmeklē visi. To sakot, es tiešām domāju – pilnīgi visi.

Kādu reizi sportojot, nodomāju, ka YMCA, kas ir mūsu sporta zāle, vislabāk ataino Amerikas demokrātiju. Pirmkārt, vecums – šeit baseinā var redzēt divgadīgus bērnus, kuri mācās peldēt, bērnus, kas jau peld un, kam atļauts spēlēties mazajā baseinā – mētāt bumbas grozā, lekt ūdenī, censties noturēt līdzsvaru uz mazas platformas, nirt un peldēt ar pleznām, bērniem te ir vienkārši paradīze ar vecākiem, kas ir gatavi viņiem pievērst uzmanību vai treneri, kas māca profesionāli peldēt. Nevienu reizi neredzēju un nedzirdēju, ka bērniem kaut ko aizliegtu, norādītu, kā “drīkst un nedrīkst”, ierobežotu viņu izpausmes vai liktu “nomierināties”. Bērni baseinā drīkst būt bērni.

Tajā pašā laikā var redzēt kundzes ap 75-80, gan peldbaseinā, gan arī trenežieru zālē, pilnīgi normāli jūtas, pie tam arī nodarbojas ar ūdens aerobiku (skaļa mūzika, kurā ritmiski kustas treneres pavadībā, visi smejas, labi pavada laiku), par dīvainajām lietām – šīm kundzēm pietiekami bieži ir peldzeķītes – izskatās kā peldcepure pēdām. Otrkārt, etniskā piederība šeit ir visdažādākā, bet, protams, raksturīga mūsu rajonam.

Treškārt, sporta zāle parāda arī amerikānismu – piemēram, ģērbtuves ir ne tikai sieviešu / vīriešu, bet arī meiteņu (līdz 18) un puišu (līdz 18) un vēl ģimenes ģērbtuve. Tāpat arī no iekārtojuma viedokļa man amizanti liekas ģērbtuvju dušas – tām ir ne tikai aizkari, bet gan dubultie aizkari! Visi pēc sportošanas dušā neiet, tā kā lielākoties dzīvo netālu, bet tie, kas iet, sākumā aizver vienu aizkariņu, noliek drēbes uz krēsla vai pakaramā, ieiet aiz otriem aizkariem un mazgājas. Man to skaidroja kā – nu, kā, drēbes taču paliks slapjas ! Hm. Mums Latvijā sporta zālēs dušām lielākoties vispār nav aizkaru. 🙂

Vēl, peldbaseinā lieliska lieta ir centrifūga peldkostīma žāvēšanai – ieliec peldkostīmu, piespied vāku un viņš izspiež lieko ūdeni no peldkostīma.

Par aprīkojumu.

Peldbaseinā ir pieejamas pleznas, kuras pat mēs, divi pietiekami nopietni pieaugušie, ar prieku izmantojām, vēl visdažādākie peldrīki – baseina hanteles, palīgdēlītis, visdažādākās lietas, kas palīdz iemācīties peldēt pareizi. Un vēl ir baseina velosipēdi. Un peldbaseinā ir tvaika istaba un sauna. To visu pieskata glābēji – lielākoties viens – divi dežūrējošie, kuriem jānēsā līdzi glābšanas rīks un jāiet apkārt baseinam vai jāsēž uz glābēju soliņa un jāpalīdz, kad tas ir nepieciešams. Glābēji lielākoties ir ap 18 gadīgi jaunieši. Vienā no baseina reizēm meitenei, pēc lēciena ūdenī, sāka asiņot deguns, glābēji ļoti ilgi nevarēja sameklēt, kur atrodas vienkārši salvete, jo ģērba gumijas cimdus, meklēja plāksterus un vesels bars kopā saskrēja, lai tiktu galā, bet tas reāli prasīja pietiekami ilgu laiku.

Mēs abi ar Andri papildus vienkārši iešanai uz baseinu papildinājām savas prasmes peldēšanā – samaksājām par peldēšanas kursiem – par 7 nodarbībām tas izmaksāja 70 dolārus katram. Andris iemācījās peldēt, es beidzot sapratu, kā ir jāpeld un iemācījos nirt. Vispār, noteikti ir to vērts, lieliska pieredze.

Vēl, sporta zālē ir bērnu pieskatīšanas istaba, nodarbību telpa, kurā visas dienas garumā notiek jogas, aerobikas un boksa nodarbības un, kuras var apmeklēt bez iepriekšējā pieraksta. Sporta zāle ir arī sabiedriskais centrs – viņi rīko visdažādāko tēmu apmācības, rīko bērnu nometnes, meiteņu līderības programmu, nakšņošanu sporta zāles telpās ar jauniešiem un citus līdzīgus lieliskus pasākumus, programmas un attīstošas iniciatīvas.

Vēl, jāsaka, ka šī ir kārtējā amerikāniskā lieta – lielākā daļa finansējuma ir no ziedojumiem. Līdz ar to, virs katras telpas ieejas ir ziedotāja vārds un tā ir nosaukta galvenā ziedotāja vārdā. Tāpat arī ziemā vairākkārt bija līdzekļu vākšanas pasākumi, bet tie parasti bija ļoti atraktīvi / interesanti, piemēram, vairāksolīšana kādām konkrētām lietām (biļetes uz spēli, atpūta viesu namā u.t.t.) vai arī, piemēram, Oza zemes dzelteno ķieģeļu siena, kur tiek ierakstīti ziedotāju vārdi. Uz ziemassvētkiem bija vairākas bļodiņas un dāvanu maisiņi – bērni varēja sev sabērt miksli ar spīguļiem, kanēli, cukuru un auzu pārslām, tas bija noformulēts kā “ziemeļbriežu pievilināšanas pulveris”. 🙂

Trenežieru zālē ir divas daļas –  viena ir svaru zāle un otra ar plašāka pielietojuma trenežieriem. Skrejceliņi, eliptiskie trenežieri, airēšanas trenežieri un velotrenežieri. Visiem viņiem kopīgs ir tas, ka ekrānā var izvēlēties skatīties ziņas, lasīt kaut ko interneta pārlūkā, sekot līdzi savam progresam vai skriet pa kādu nacionālo parku vai pilsētu. Pēdējās opcijas dēļ mēs iepazinām Bryce Canyon, kur devāmies decembrī – jo Andris bija to izskrējis uz trenežiera. 🙂 Es arī izskrēju pāris parkus Jaunzēlandē un Austrālijā. Uz velotrenežiera var spēlēt spēles – vākt punktus, braucot uz priekšu, kopumā daudz interesantāka un jautrāka pieredze.

Tajā pašā laikā, trenežieri ir ļoti ērti, lai uz tiem novietotu Kindle lasīšanai, noliktu telefonu un pudeli. Uz katra svaru zāles trenežiera ir viegli saprotama, ilustratīva pamācība, kā to lietot, tāpat arī katrs jaunais lietotājs sporta zālē iegūst divas bezmaksas sesijas ar privāto treneri, kas iemāca rīkoties ar visiem svaru trenežieriem. Mēs lielākoties izmantojām tos, kas ir piemēroti vienmērīgam treniņam un pietiekoši automatizēti, lai neko nevarētu sačakarēt. Ja pavisam godīgi – es pārsteidzu pati sevi, laika gaitā uzlabojot savus rādītājus un beigās jau varot izpildīt tos trenežierus, kurus vispār nevarēju izkustināt no vietas sākotnēji. Trenežieru zāles lieliskā daļa ir dzeramā strūklaka – tādu reāli vajag visur, Amerikā patiesībā lielākoties tā arī ir visur!

Interesantākais tajā visā ir tas, ka es nekad neiedomājos, ka es to tiešām varētu tik ļoti izbaudīt un pat ar entuziasmu iet uz sporta zāli – man sports nekad nav bijis gluži tuvs. Bet šīs sporta zāles mājīguma dēļ tas viss tā lieliski iekārtojās – visi darbinieki jau mūs sāka atpazīt, sveicināja,  aprunājās, pat veikalā nāca klāt runāties, no kurienes esam un, ko darām. Es nekad nebūtu iedomājusies, ka es iemācīšos peldēt kraulā vai nirt. Vai cilāt svarus. Tas viss  vienmēr bijis “nu, būtu forši, bet, būsim reālistiski, nebūs” līmenī. Un tad tā foršā sajūta, ka sanāk! Uzlabojas prasmes un pašai tas ir vissvarīgāk, redzēt, ka es daru kaut ko, ar ko sevi nesaistu.


Es nekad tā īsti neesmu interesējusies par sportu, tikai garāmejot jutu līdzi hokejam. Bet šeit, Bostonā, mulsinoši daudzas lietas ir par sportu – šajā pilsētā tiek uzskatīts, ka vismaz četras  sporta veidu labākās komandas ir tieši no Bostonas (Patriots, Celtics, Boston Bruis un Red Sox, Boston ).  Par to, kāds sporta veids ir aktuāls, var uzzināt pēc viena brauciena metro  – cilvēkiem cepures, šalles, jakas ar konkrētās komandas logo. Tāpat arī, kad komanda uzvar nozīmīgā spēlē, pilsētā notiek uzvaras parādes, visa pilsēta svin uzvaru un savu komandu panākumus.  Principā, bieži vien sports šeit ir vienīgā izklaide, piemēram, mazpilsētās sanākšanas vieta ir koledžas beisbola mači, kuriem piešķira ļoti svarīga vieta visā mazpilsētas dzīvē. Gadījās arī pabūt Patriot’s Amerikāņu futbola uzvaras parādē – kad viņi kļuva par daudzkārtējiem ‘pasaules čempioniem’ = sporta veidam, ko spēlē +- divdesmit valstīs. Un Pasaules čempionāts parasti notiek tikai starp Amerikas komandām. Un šeit sporto visi. Mans 55 gadīgais šefs spēlē futbolu katras brīvdienas, viņa meita spēlē kādus trīs sporta veidus..

 

 

 

Ir ko piebilst: