Ikdienība. Sabiedriskais transports.

Kad ir jāstāsta par to, kas ritīgi nepatīk Amerikā / Bostonā, pirmā lieta, kas uzreiz nāk prātā – sabiedriskais transports.

Bostona ir inovāciju megapole – epicentrs, te bāzējas MIT, Hārvarda, Bostonas universitāte, neskaitāmu lielāko korporāciju inovāciju centri, pasaules gudrākie prāti šeit tiek pievilkti kā ar magnētu. UN tik un tā – sabiedriskais transports šeit vienkārši nestrādā. Ar to domājot – nav pietiekami efektīvs, ātrs, jēdzīgs, lietotājam piemērots, loģisks. Vismaz man kā personai no Eiropas, kas nevēlas braukt visur ar automašīnu.

Tā kā dzīvojam ārpus pilsētas, katru dienu pavadu stundu ceļā uz darbu un stundu ceļā no darba – lielākoties tie ir trīs sabiedriskie transporti – autobuss līdz metro pieturai, oranžā līnija un tad divas pieturas ar zaļo līniju. Viens brauciens ar metro maksā 2.25 $, ar autobusu 1.75 $.  Mēnešbiļete sabiedriskajam transportam maksā 85 $ (neierobežoti braucieni ar autobusu un metro). Mums pie mājas ir vilciena stacija, braucot ar vilcienu uz Bostonas centru var tikt divreiz ātrāk, bet, viens brauciens maksā 6 $ vai mēnešbiļete 200 $. Tāpēc braucu lielākoties ar autobusu un diviem metro.  Līdz ar to daudz novērojumu, daudz garlaicības un daudz laika aizpildīšanas ar dažādām nodarbēm.

Pirmkārt, metro ir ļoti vecs un man ikdienā braukt sanāk ar zaļo līniju, kas esot vecākā Amerikā. Tā ir ļoti līkumota līnija, metro uz katra pagrieziena čerkst bremzējot, dažkārt tam jāstāv pie luksofora, lai palaistu kādu citu vilcienu, dažreiz gaida sastrēgumā (metro – stāv sastrēgumā, jā!) un dažkārt tas vienkārši neatnāk. Oranžajai līnijai bieži, pārāk bieži, radušās tehniskas problēmas – nevar ieskrieties, strāvas padeves problēmas, vagonu vienkārši vienā brīdī noņem no trases, jo radušās tehniskas problēmas. Metro vagoni ir morāli novecojuši. Oranžajā līnijā vēl arvien pieturas nosauc mašīnists. Dažkārt gadās jautrs vadītājs,  kurš izklaidējoties ļoti velk pieturu nosaukumus vai dažkārt nosaukumi tiek sajaukti, no rītiem tiek novēlēta jauka diena katrā pieturā. Esot bijis kāds mašīnistu, kurš esot stāstījis pilsētas vēsturi braucējiem.

Otrkārt, laiks – tā kā transporti nav saplānoti pietiekami efektīvi un pilsētas centrā pieturas ir 5-10 minūšu  gājiena attālumā, ļoti bieži nokļūšanas laiks ar sabiedrisko transportu ir tikai mazliet, mazliet ātrāks, kā ejot ar kājām. It īpaši specifiskos attālumos, kur ar sabiedrisko jābrauc stunda, ar kājām – stunda divdesmit minūtes. Tātad ar kādu ātrumu pārvietojas sabiedriskais transports? Ļoti bieži apmeklējamie punkti vispār nav savienoti ar sabiedrisko transportu – dažviet, lai nokļūtu kādā vietā, jāmaina 5 dažādi transporti.

Lai no metro galapunkta tiktu uz mājām, jābrauc ar autobusu. Pa ceļam autobusā neviens neiekāpj, jo autobuss aizved atbraukušos ar metro uz mājām. Autobuss, ja tā nav “sastrēgumstunda”, kad visi brauc no mājām (18.00-19.00), iet tikai un vienīgi apaļās stundās un pusstundās. Metro bieži vien atbrauc 3 minūtes pēc autobusa aiziešanas. Tāpēc nākamais autobuss jāgaida divdesmit septiņas minūtes. Brīvdienās autobuss iet vienreiz stundā. Nav tā, ka nav pieprasījuma, vai es tāda vienīgā, kas brauc nepareizos laikos, parasti pieturā kopā ar mani ir ap 60 cilvēkiem, konkrētajā laikā piebrauc autobuss un tas tiek vienā mirklī piepildīts. Pat pietiktu pasažieru, lai sasēdinātu divus pilnus autobusus, ja tie tiktu saplānoti pareizos laikos. Ok, pat tad, ja viņi IR saplānoti pareizos laikos, bet, piemēram, metro tehniskas problēmas un tas apstājas kādā pieturā par trīs minūtēm ilgāk, izrādās, ka autobuss jau ir aizbraucis. Visticamāk, ka tukšs.

Autobusi nestājas visās pieturās. Pieturas tiek apzīmētas ar mazām metāla plāksnītēm uz staba – lielākoties pie katra krustojuma pa pieturai. Dažkārt vienkārši ir jāzina, kur ir pietura, jo nekāda apzīmējuma nav. Tas nozīmē tikai to, ka autobusa pienākšanas laiku principā paredzēt nevar. No rīta, braucot ar autobusu, tas parasti variē ar 5-10 minūšu intervālu, jo dažkārt kaut kur piestāj, dažkārt atbrauc ātrāk, dažreiz kavē desmit minūtes. Pieturās sarakstu nav, ja neesi vietējais, principā, vienkārši stāvi un ceri vai izgudro, kurās aplikacijās apskatīties (google maps bieži melo).

Metro stacijās un arī sabiedriskajā transportā ir ļoti daudz reklāmu – autobusos tās lielākoties ir sociālās reklāmas, bieži daudzās valodās. Mūsu autobusā parasti reklāmas spāņu vai portugāļu valodā – par medicīnu, izglītību, pieteikšanos pētījumiem (ļoti daudz apmaksātu pētījumu), seksualitāti un venkārši produktu reklāmas. Vecās, nolietotās, nepatīkamās metro stacijās gadās arī ultra-moderni ekrāni ar reklāmām. Ir viens skats ar netīru spaini netīrā peļķē, kurš krāj pilošu ūdeni, kas mēnešiem nemainījās – šis skats būs iespiedies manā atmiņā kā “Bostonas sabiedriskais transports”.  Metro stacijās ir vai nu eskalators vai kāpnes. Nav tā, ka visi brauc tikai ar eskalatoru, kā varētu iedomāties tipiskā Amerikas idejā, bet jāsaka, ka bieži vien nav vietas ne uz eskalatora, ne kāpnēs.  Stacijās bieži ir muzikanti, pārdod ēdienu, gandrīz kā mēbele ir jehovieši, kas tur stāv katru dienu. Gandrīz katrā pieturā ir Dunkin Donuts kafijas vietas un arī ubagotāji.

Sabiedrisko transportu lieto tūristi, studenti (kuru Bostonā netrūkst) un cilvēki, kas nevar  atļauties mašīnu. Līdz ar to – kontingents gadās interesants, kā jau lielpilsētā. Es jau esmu iemācījusies atpazīt, ka cilvēks ir ārpus normas un dīvaini uzvedīsies. Ir daudzi, kas vienkārši runā ar sevi. Ir tādi, kas ir ļoti, ļoti netīri. Ir tādi, kas sabiedriskajā guļ kopā ar milzīgiem atkritumu maisies. Ir tādi, kuri skaļi spāniski lamājas vai prasa naudu (kas gan ir pavisam, pavisam reti, gandrīz negadās, pāris reizes bija tikai meitene, kas noliek salvešu paciņas ar ziņu, tad klusībā savāc, ja vietā nav atstāta nauda). Vīrietis ar milzīgu atkritumu maisu, uz kura guļ un skaļi klepo. Sieviete ar rozā matiem un ļoti plānām, dīvainām uzacīm prasa naudu, nezina, kurā pieturā iekāpusi. Busā: čalis ar ķemmi matos, autoostā: turn to Jesus, Jesus will come back! Ir tādi, kas izskatās agresīvi, bet godīgi sakot, nekad neesmu sajutusies nedroši. Dažkārt braucu dīvainos laikos, vēlu vakaros jāgaida sabiedriskais vairāk kā divdesmit minūtes metro stacijā – bet nedrošības sajūta tikai mazliet bija tikai vienreiz, kad pilnībā līdz pašām durvīm piekrautā autobusā tieši pa vidu izdomāja izcelties kautiņš un autobusam nācās apstāties, cilvēki ātri kāpa ārā, kautiņu izšķīra, bet bija mirklis, kad bija bail tikt iesaistītai.

Par pozitīvo: Autobusos lielākoties ir ļoti draudzīgie šoferi –  ar visiem runājas, apstājas, gaida. Ir tie, kas aiz dzeltenās līnijas stāv un runā ar šoferi. Lielākoties pasažieri saka “Paldies”, kad tos izlaiž pieturā, šoferi novēl jauku dienu, paprasa, kā iet. Sajūta kā laukos. 🙂 Vēl, jauki ir tas, ka pilnībā visiem autobusiem priekšā ir velosipēdu novietnes, ir, kur novietot divus velosipēdus.

 

Mans ieraksts Facebook 11.novembrī par sabiedrisko transportu, kad biju pilnīgi nokaitināta:

“Ziniet, mums Latvijā ir ļoti paveicies ar sabiedrisko transportu. Nopietni. Viņš dažreiz mēdz mazliet kavēt, bet tie ir tiešām sīkumi. Man tomēr Jums ir jāizstāsta, kā tas strādā Bostonā.

Es saprotu, ka sabiedriskajam transportam kaut kas var notikt, bet nu jau, šķiet, trešo dienu pēc kārtas tas notiek nemitīgi. Katru reizi metro stāv extra desmit minūtes, apstājas pusceļā, jo nevar ieskrieties, stāv sastrēgumā (!) vai apstājas uz 15 min, jo nākamajā pieturā kādam no nokritis telefons, vai arī nevar pietiekami uzņemt ātrumu… Un smieklīgākais ir tas, ka, lai gan autobusi šajā maršrutā izvadā pasažierus no metro uz mājām un pa ceļam reti uzņem pasažierus, viņu braukšanu šādas situācijas neietekmē. Un tad Tu stāvi, salsti pieturā 20 minūtes līdz nākamajam autobusam – un ar Tevi stāv vēl 30-40 cilvēki. Un tā ir norma.

Sabiedrisko transportu nevar pilnīgi necik prognozēt, viņam nemitīgi notiek kaut kādas ķibeles, sastrēgumi, tehniskas problēmas un citas lietas. Pilnīgi nav iespējams prognozēt savu laiku.

Es apzinos, ka zaļā līnija Bostonā ir Amerikā vecākā metro līnija, bet kopējā vide visās stacijās lielākoties ir nemīlīga, tehnika ir morāli novecojusi un infrastruktūra arī. Loģistika ir zemā, ļoti zemā līnijā, plānojums kā tāds arī.

Nemaz nerunājot par autobusiem, par tiem jau iepriekš esam stāstījuši – viņi nevis nenāk laikos, bet dažreiz vienkārši nenāk. Es nevaru saskaitīt reizes, kad esmu aizelsusies skrējusi uz autobusu no metro, skrējusi pakaļ autobusam, riskējot ar savu dzīvību un klauvējusi pie durvīm, pie šofera loga. Nezinājusi, cikos būšu mājās.

Brīvdienās ir vēl jautrāk, jo tajā laikā remontē kādu metro ceļa daļu un tas tiek aizstāts ar autobusu, kas iet divreiz ilgāk, dažreiz vienkārši autobuss neatnāk un dažreiz aiziet par 10 minūtēm agrāk.

Man ir vēl daudz, ko stāstīt, jo sabiedriskajā pavadu divas stundas savas dienas, vienkārši sakrājies, jo vakar pilnīgi visiem transportiem bija problēmas un šodien tas atkal atkārtojas…

Es pārāk labi saprotu, kāpēc cilvēki izvēlās braukt ar mašīnu. Tas ir trīsreiz ātrāk un Tu vismaz zini, ka nonāksi galamērķī.”

Ir ko piebilst: