Detroita (19.10.2018)

Priekšvēsture

Pilsētas uzplaukums

Katram, kurš kaut cik ir interesējies par ASV vēsturi, ir zināms Detroitas stāsts.
Ap 1900. gadu Fords šeit sāka būvēt savu auto impēriju.
Kopš 1920. gada pilsētas iedzīvotāju skaits dubultojās un gandrīz sasniedza miljonu.
Piecdesmitajos gados ‘motorpilsēta’ sasniedz savu iedzīvotāju skaita kulmināciju.
Līdz diviem miljoniem trūkst nedaudz.

Pilsētas noriets

Bet Lielā Depresija ir galā un amerikāņi sāk prasīt atalgojumu par darbu.
Auto ražotāju Lielais trijnieks – General Motors, Ford un Chrysler sāk meklēt lētāku darbaspēku un sāk pārcelt rūpnīcas uz Latīņameriku un citām vietām, kur cilvēki par savu darbu neprasa adekvātu atalgojumu.
Sākas pilsētas panīkums un 2017. gadā jau esot bijis nedaudz vairāk par 600 tūkstošiem iedzīvotāju. No vienas puses – samazinājās iedzīvotāju skaits, no otras – mainījās krāsa.
Ja ņemam par atskaites punktu 1950. gadu, kad sākās iedzīvotāju skaita samazināšanās, baltie bija 84%. Šodien baltie (ne latīņamerikāņi) ir tikai 8%. 83% ir melnie un tas ir ļoti manāms.
Lai arī pilsētas centrā sanāk satikt daudz baltos, vizuāli šķiet, ka arī labklājības līmenis neko īpaši augsts šeit nav.
Sabiedrība kļūst ne tikai melnāka, bet arī smagāka.

Korpulence

Korpulence ir nopietna problēma. Takša šoferis, izbijis cietumsargs, sāk sarunu ar to, ka izstāsta labākās vietas, kur paēst. Kad paskaidrojam, ka paēst mūs neinteresē, mūs interesē redzēt un pieredzēt, uzskaita vēl virkni interesantu restorānu un bāru. Jautāts, vai Detroitā ir ko redzēt, atzīst, ka ir gan, un ļoti daudz ko, bet neko konkrētu nenosauc un atkal aiziet ēdienā. Pats varētu svērt ap 150kg un vienā brīdī saprot, ka mēs tādi patievi, tad sāk stāstīt par to, ka ‘obesity’ ir nopietna problēma ASV un ka pie vainas ir ātrās ēšanas iestāžu daudzums, dzīvesveids un ekonomika. Pastāsta, kur atrast tirgu ar lauku labumiem. Ēšana ir svarīgi. To mēs jau sapratām. Taču atkal – centrā mēs atradām tikai divas iestādes – vienu otrai blakus, kas nebija bāri, bet gan restorānu/ēdnīcu tipa. Pirmajā iemaldījāmies pa dienu un bijām sajūsmā par formātu, kuru nekad iepriekš nebijām redzējuši. Otrajā  mēs nonācām vakarā, kad izrādījās, ka mūsu autobuss uz Čikāgu ir aizgājis un nākamais ir tikai pusdivos naktī, šī iestāde atradās blakus durvīs iepriekšējai un saucās tāpat, taču šeit izskatījās pēc makdonalda, nevis pēc indiešu ieskrietuves, kā iepriekšējā, ēdienkarte izrādījās identiska. Vairāk downtownā restorānus mēs neredzējām.

Grausti

Mūsu šoferis izstāstīja, ka rajons, kurā mēs nakšņojam, ir viens no vairāk cietušajiem no pamestības, ka nopietna problēma ir noziedzība un marodierisms, bet par to mēs jau arī iepriekš dzirdējuši.
Pirms mēneša apmelējām simpoziju Hārvardas Universitātē, kur runa bija par graustu pilsētām (īsti nav latviešu valodā vārda – slums).
Bija daudz interesantu un ne mazāk daudz absolūti garlaicīgu lietu – mums šī tēma nav īpaši aktuāla, kā jau minēju, latviešu valodā pat šāda jēdziena nav.
Taču viens no runātājiem stāstīja par savu darbu Detroitā un par to, ka graustu pilsētas var ne tikai nelegāli augt industriālu pilsētu pievārtēs, bet arī veidoties iepriekš vidējās klases rajonos.
Mehānisms ir sekojošs – ģimene ar vidēji augstu vai augstu ienākumu līmeni uzceļ māju labā pilsētas rajonā, sākas krīze un ģimene dodas projām, māju pārdot nevar, jo līdz ar viņiem aizbrauc 60% pilsētas iedzīvotāju.
Ja pārdod, pārdod ļoti lēti.
Mājā ievācas ģimene ar zemu ienākumu līmeni un sākumā viss ir ļoti jauki – amerikāņu laime – bezdarbnieki ir tikuši pie lielas un glaunas mājas.
Bet tālāk sākas nelaimes.
Diemžēl, liela māja prasa daudz līdzekļu uzturēšanai.
Piemēram, atgādināšu, ka klimats šeit stipri neatšķiras no Latvijas klimata.
Pirmkārt, apkurināt lielu māju izmaksā ļoti dārgi.
Protams, turīgākās mājās ir ierīkoti termostati katrā istabā vai istabu grupā un var atsevišķi apkurināt tikai tās istabas, kurās dzīvo paši.
Nelaime ir tā, ka šeit ir ļoti augsts gaisa mitrums, nav tik traki, kā, piemēram, Bostonā, taču tik un tā augstāks, kā pie mums.
Laikam nav jāskaidro, kas notiek ar neapkurinātām telpām ziemā, nemaz nerunājot par to, ka pat apkurināmās mājās nereti aizsalst ūdensvads vai kanalizācija un notiek citas nelaimes.
Dažu gadu laikā māja burtiski kļūst par graustu.
Protams, viņu remontē… ar pieejamiem līdzekļiem un materiāliem.
Tas ir tas, ko redzējām ļoti daudz, teju katrai lielākai mājai bija dīvainas piebūves, lāpījumi, u.c. no mazkvalitatīviem materiāliem.
Tas ir par komunālajiem izdevumiem, nopietna problēma ir arī nodokļi.
No īpašuma izmēriem un vērtības ir atkarīgs arī municipālais nodoklis.
Tā iepriekš turīgi rajoni, būtībā, pārtop par graustu rajoniem.

Mūsu pieredze

Skats no augšas

Protams, ka gribējām redzēt pamestību, bet jau dodoties uz Detroitu sapratām, ka izredžu nav.
Mums nebūs ne auto, ne gida, īrēt taksi uz pus dienu īsti nevaram atļauties.
Mums bija svarīgāk tikt uz Detroitas mākslas institūtu un ja sanāk, arī uz Kanādas pilsētu – Windzoru tepat pāri tiltam.
Detroitā mēs nolaidāmies jau pēc pusnakts. Skati laižoties lejā bija ārkārtīgi iespaidīgi – pilsētai ir izteikts režģveida plānojums.
Šādu redzējis es nebiju nekad. Pilsēta sastāv no rūtiņām – mazākām un lielākām. Un tās stiepjas līdz horizontam un tālāk. Skats pilnīgi sirreāls, tas neatgādina pilsētu, bet gan datorgrafiku. 

Atkāpe iz Spirit Airlines

Garastāvokli gan arī uzlaboja stjuarts, kurš paziņoja ‘I’m happy to be the first to welcome you in Canada’ – “Es priecājos jūs sveicināt Kanādā”, un lidmašīnas kapteinis, kurš paziņoja, ka, ja ir kādas sūdzības – ejiet uz tādu un tādu mājaslapu, nosaucot konkurentu kompānijas mājaslapu. Stjuarte arī paceļoties nespēja nolasīt informāciju, jo sākumā viņu kutināja kapteinis, tad viņa paziņoja, ka kapteinis sabiedriskās drošības nolūkos ir iegājis tualetē un varēsim izlidot, kad viņš atgriezīsies. Iespējams, ka tas ir aviokompānijas stils, to mēs redzēsim mūsu nākamajā lidojumā no Ņūorleānas, bet varbūt arī jautra komanda. Jau vēlāk lidostā man netīšām uzskrēja virsū stjuarts, nolamājās ’svētā govs’ un nobēra čupu joku, kurus es pat uztvert nepaspēju.

Pirmā pieredze

No rīta devāmies uz autobusu, lai brauktu uz centru, un redzējām gan pamestas, gan puspamestas, gan pusnovārtā atstātas ēkas.
Interesantāk kļuva, kad autobusā devāmies uz centra pusi.
Kļuva skaidrs, ka šajā režģī dzīve ir koncentrējusies gar lielākajām šosejām un tālāk ir tukšums.
Pēdējos gados liela daļa ēku tika nojaukta par municipālajiem līdzekļiem, atslēgts ielu apgaismojums.
Mūsu šoferis, jautāts par stāvokli pilsētā, saka, ka tagad pilsēta ir ievērojami patīrīta (’they cleaned it up quite a bit’) un vairāk nav tik traki.
Gar šosejām ir baznīcas, veikali, deju zāles, uzpildes stacijas, restorāni – viss aiznaglotiem logiem.
Mājas ar nelegālās būvniecības elementiem – dīvainām piebūvēm un ielāpiem, kā Ukrainā.
Centrā kļūst interesantāk.
Uzreiz kļūst redzams, ka kādreiz šī pilsēta ir bijusi ļoti plaukstoša un tas ir ietvēris neoklasicisma, jūgenda, bauhausa un brutālisma laikmetus.
Un tad viss beidzās.
Piepeši.
Kaut kas saglabājās un tika turpināts, kaut kas tika pamests un aiznaglots.
Pilns pilsētas centrs ir ar debesskrāpjiem ar aiznaglotiem logiem.
Izskatās dīvaini un nedaudz postapokaliptiski.
Ieraudzījām kādas ēkas torņus, kas neizskatījās īsti pēc baznīcas, bet tas bija tuvākais, ar ko salīdzināt, patiesībā – neizskatījās ne pēc kā mums pazīstama, devāmies skatīties.
Izrādījās, ka tas ir milzīgs masonu templis – lielākais masonu templis pasaulē.
Pilsētā arī daudz rotāriešu (taču šeit, būtībā, visās pilsētās viņu daudz) un masonu pēdas redzamas šur un tur.
Piemēram, Bendžamina Vašingtona statuja ar masonu kulonu kaklā.

Tramvaji

No interesantām lietām Detroitā ir jāmin tramvaji, kuri iet pa ļoti šauriem ceļiem, kurus mēs sākumā uztvērām par gājēju tiltiņiem, bet es izspriedu, ka tie ir pārāk šauri priekš gājēju tiltiņiem.
Tas ir interesanti. Pluss – tas ir efektīvs transporta līdzeklis un nevienam īpaši netraucē. Bostonā metro stāv korķos, šis noteikti ir efektīvāks risinājums. No otras puses, jau tāpat visai neglīto – betona pilsētu, piepilda biežas betona kolonnas un nebeidzams tilts starp tām.

Geto grāmatveikals

Uzgājām arī grāmatveikalu, kurš izskatījās pēc geto ēkas vai cietuma. Izrādījās, ka tas ir lielākais lietoto grāmatu veikals pasaulē ar vairāk par miljonu grāmatu četros stāvos.
Par laimi, mēs tur nonācām brīdī, kad pircēji tika izdzīti uz ielas un durvis aizslēgtas. Mēs tādu laimi nepārdzīvotu.

Arhitektūra

Arhitektūra, kā jau minēju – sabiedriskās iestādes, pārsvarā, neoklasicisms – nekas jauns, ASV jau pie tā esam pieraduši.
Debesskrāpjos daudz jūgendisku elementu, bet, tāpat kā Ņujorkā, var redzēt arī neogotikas un neoklasicisma elementus.
Ir arī Bauhauss, bet vairāk – brutālisms.
Motorpilsēta, vienvārdsakot.

Provinciālisms

Vispār, neskatoties uz debesskrāpjiem un betona džungļiem, sajūta, kā atrodoties laukos.
Pat muzejā bija tā, ka ilgu laiku bijām vienīgie apmeklētāji.
Bija redzams, ka viņi nav pieraduši pie tūristiem – muzejā, kura mākslas kolekcija ir atzīta par vienu no sešām nozīmīgākajām ASV.
Bija telpas, kur priekš mums ieslēdza gaismu, kaut kur elektriķis montēja spuldzīti, apkopējas slāja ar milzīgiem mopiem mazgājot grīdas.
Teju katrs apsargs nāca klāt un jautāja kā var palīdzēt un gribēja komunicēt.
Tikai vēlāk parādījās skolas ekskursijas un kļuva dzīvāk. Patīkami un intīmi.
Pilsētā, arī pašā centrā, cilvēki uz ielām sveicinās un bieži vien vēlas runāties.
Pie muzeja mūs apturēja vīrietis ar jautājumu, vai mēs nezinām, kur šeit ir bibliotēka, padarot šo dienu par episku piedzīvojumu.

Autoostā,
pie bērziņa, kuru 2000. gadā bija iestādījusi Joko Ono,
baroja baložus un pusi laika pravietoja, pusi – breikoja
melns milzīgs vīrs.
Jau minēju, ka pusdienojām dīvainā iestādē.
Tā bija indiešu ēdnīcas tipa iestāde, kur pa vidu darbojās pavāri.
No abām pusēm tiem bija zemās letes ar soliņiem, uz kuriem sēdēja apmeklētāji un ēda ‘Konīailendas’ hotdogus.

Atdzimšanas perspektīvas

Ar Regitu spriedām, kas šo cilvēku varētu atdzīvināt.
Regita domā, ka šobrīd ar publisko dārzu un parku iekārtošanu, mākslinieciskām aktivitātēm var nedaudz atdzīvināt pilsētu.
Es tam neticu.
Man šķiet, ka cilvēks, kurš šodien radīs efektīvu Detroitas revitalizācijas plānu, dabūs Nobela prēmiju.
Šī braucošā bāra izgudrotājam es arī iedotu Nobela prēmiju. Apmeklētāji griež pedāļus un brauc uz priekšu pamazām piedzeroties. Protams, neizpaliek arī dejošana, lēkāšana apkārt un transportlīdzekļa stumšana.
Pirmkārt, jānojauc vismaz 60% no visa, kas ir sacelts pēdējo 60-80 gadu laikā.
Un ne tikai rajonos, pārsvarā – pilsētas centrā.
Vecā vietā ir jārada jauna, dzīvotspējīga infrastruktūra.
Detroita varētu kļūt par parku un dārzu pilsētu.
Jau šobrīd nojaukto ēku vietā veidojas zaļās zonas, taču tie tomēr, pārsvarā, ir guļamrajoni.
Iespējams, ka Detroitu varētu pārvērst par tādu IT hipsterpilsētu ar milzīgām zaļajām zonām, pastiprināt komunikāciju ar Vindzoru – Kanādas pilsētu otrā upes krastā.
Tā arī, šķiet, ir ievērojami cietusi no Detroitas krīzes, kur galvenā pilsētas ēka ir Caesar Palace debesskrāpis – kazino.
Jā, zaļās zonas un hipsteri – IT cilvēki un mākslinieki, manuprāt, varētu atdzīvināt šo pilsētu.
Es nevaru iedomāties, kā to dabūt gatavu ekonomiski.
Upes otrā krastā atrodas Kanāda, turp mēs arī aizbraucām uz gandrīz divām stundām, un izrādījās, ka tā ir miniatūra Detroitas kopija, tikai melno vietā – arābi.

Amīši

Vēl viens interesants piedzīvojums Detroitā bija amīšu ‘tabors’. Mums bija jābūt autobusam pulksten sešos, taču tas tika pārcelts uz vēlāku laiku, kad pārcēla jau vairāk par stundu, gājām jautāt, kas par lietu. Izrādījās, ka autobuss bija un aizgāja. Mums apmainīja biļetes uz pulkstens vieniem naktī. Beigās tomēr aizbraucām divos naktī. Bet ap to laiku, kad mēs ieradāmies stacijā pirmoreiz, tur ar autobusu, šķiet, no Kanādas, ieradās neliela amīšu kopiena – ap cilvēkiem 30-40. Mūsu sajūsmai nebija gala. Pirmajās dienās Amerikā es gūglēju, kur var redzēt viņu komūnas, bet izrādījās, ka Bostonas apkārtnē nekad nav bijuši, visi vidienē un ap Kanādas robežu abās tās pusēs – tieši tur, kur šobrīd atrodamies. Sapratu, ka ne amīšus, ne indiāņus mēs ASV neredzēsim. Indiāņus gan jau arī neredzēsim, šad un tad pa kādam ir sanācis sastapt, bet mums nav plānots būt tuvumā nevienam no rezervātiem, nerunājot par to apmeklēšanu. Diemžēl.
Un te – vesela amīšu kopiena. Protams, tradicionālajos tērpos, sākot ar meitenīti, kurai, šķiet, nebija vēl gada – klasiskajā kleitā un aubē. Vairumam, ieskaitot gados visai cienījama vecuma vīrus un sievas, ļoti veselīgi un skaisti zobi. Un sanāca novērot to, ko mūsdienu pasaulē redzēt var ārkārtīgi reti – viņi sarunājās savā starpā. Visu laiku, ko mēs bijām ar viņiem kopā, un tās bija vismaz 6-7 stundas, viņi runājās savā starpā. Amīši runā senās vācu valodas dialektā, kuru mēdz dēvēt arī par senflāmu dialektu. Man uz dzirdi arī izklausījās pēc flāmu valodas. Parasti viņus nosoda par izolacionismu, taču šeit viņi vairākos gadījumos labprāt kontaktējās arī ar citiem pasažieriem, sevišķi – ar bērniem. Interesanti, ka visi bija ļoti relaksēti. Filmās parasti amīšus rāda, kā stresa bumbas, kas dzīvo savās slēgtajās kopienās un bargi soda katru, kurš nodarbojas ar pirmslaulības seksu, pārkāpj kādus kopienas noteikumus vai vēl kā citādi ir slikts kopienas loceklis. Reti kad sanāk redzēt tik relaksētus cilvēkus. Vīrieši pārsvarā turējās kopā ar vīriešiem un sievietes ar sievietēm, taču nebūt ne visu laiku. Kā jau teicu, praktiski visu laiku sarunājās, un, tas, kas mani pārsteidza, es vispār neredzēju paaudžu barjeru. Lielākoties bija tā, ka, kad viens runāja, klausījās visi, visi arī iesaistījās diskusijā. Un nav starpības – runāja vecs onkulis vai jauns puisis (vai meita, šķiet, jaunavām šeit ir gaiši zilas kleitas un jauniem puišiem – gaiši zili krekli), visi uzmanīgi klausījās un reaģēja. Kad bija jākārto kādi jautājumi, pārsvarā gāja kopā jaunie puiši, taču sarežģītākās situācijās (šķiet, viņu autobuss arī nozuda), kad nevarēja tikt galā, sauca palīgā vecos.
Interesanti, ka katrreiz, kad notika kaut kas – svešs bērns paklupa vai cilvēkam palika slikti – iesaistījās visa kopiena. Kāds cilvēks, šķiet, zaudēja samaņu, visi amīši uzreiz bija kājās un stāvēja apkārt, runājās savā starpā – tas bija notikums. Atkal, nekāda saspringuma, bet arī ārēja uzbudinājuma, kā mēs televizoru skatāmies. Amerikāņi, arī mēs, protams, palikām sēžam un īpaši neiesaistījāmies. Atbrauca ātrā palīdzība, veica nepieciešamās manipulācijas, uzlika uz nestuvēm un aizveda.
Vēl viena lieta, kas pārsteidza – visi visu laiku ēda. Sākumā – līdzpaņemtos ēdienus. Man siekalas saskrēja, kad redzēju pašceptu rudzu maizi un īstu gaļu. Kaut kur pēc stundām trim līdzpaņemtais ēdiens beidzās, tad gāja talkā vending ēdiena automāts. Meitenes nopirka saldējumus, un likās, ka viņas tūlīt kompulsīvi metīsies tam virsū, bet ēda viņas to tik pat relaksēti un pļāpājot, kā mājas kotletes un ābolus. Relaksēti, bet ļoti daudz. Es pieļauju, ka normāli viņi šādā laikā jau sen guļ – amīši nedrīkst lietot elektrību, tāpēc gaisma no svecēm, pēc saulrieta visai drīz dodas gulēt.
Elektriskā zilā gaisma varēja diezgan nopietni ietekmēt bioloģiskos ritmus.
Kopumā – ļoti interesanta kultūra. Man laikam gribētos kādu nedēļu – divas padzīvot kopienā un redzēt no iekšpuses. Protams, ka es nevarētu dzīvot šādu dzīvi, vairums galveno lietu manā dzīvē šai kopienā ir aizliegtas. Taču es šeit redzu ļoti vērtīgas lietas. Un es tik ļoti sen nebiju redzējis cilvēkus, kuri runājas savā starpā. Iespējams, ka vispār nebiju redzējis. Pat manā bērnībā, kad nebija mobilo telefonu, katrā ballītē vienmēr obligāti bija brīdis, kad tika slēgts iekšā televizors.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *