Lietuva

Viena no jaunākajām Lietuvas pilsētām – Elektrēni

Elektrėnai izveidojās, kā ciemats turpat blakus ceļamās elektrostacijas darbiniekiem 1961. gadā un jau 1962. gadā ieguva pilsētas tiesības. Tā nu sanāk, ka šī ir viena no jaunākajām Lietuvas pilsētām (ja atskaita Visaginu, kura bija celta Ignalinas atomelektrostacijas darbiniekiem. Pēc Ignalinas elektrostacijas slēgšanas Elektrēnu elektrostacija kļuva par nozīmīgāko elektroenerģijas ražotāju valstī. Eletrostacija tika celta uz Strevas …

Sēlija un Aukšaitija (27.-28.01.2018)

Pirms kāda laika kaut ko lasīju par Subati un sapratu, ka nekad tur neesmu bijis. Gadījās brīva nedēļas nogale, apvaicājos māsai, vai viņi ar vīru nevēlas braukt Sēlijas – Aukšaitijas tūrē, tie gribēja, bet netika. Sākām meklēt citus līdzbraucējus, bet mūsu klasiskās kompānijas neviena netika, jaunus cilvēkus aicināt bail, jo mūsu ceļošanas ritms  normālam ceļotājam nav īsti piemērots. Ejot cauri visiem draugiem un paziņām pēkšņi apstājamies pie Regitas brālēna ar draudzeni, kuri, kā mums ir radies priekšstats ar viņiem runājoties, varētu domāt apmēram līdzīgi, kā mēs. Tā nu Regita raksta Kasparam ar Māru un jā, viņi ar mieru doties ar mums, turklāt, ir iespēja braukt ar Kaspara mašīnu, kuras degvielas patēriņš ir uz pusi mazāks, kā manējai mašīnai. Es lieku kopā plānu no vietām, kuras būtu interesanti apmeklēt, sūtu pārējiem, visiem viss patīk. Sestdien septiņos no rīta drausmīgi miegaini nozūdam sniegputenī Daugavpils virzienā. 

Aukšaitija (11.,12.08.2017)

Pēc nepilnām divām nedēļām precamies Portugālē un lai to izdarītu, bija nepieciešams sarakstīties dzimtsarakstu nodaļā. Par lieciniekiem bija Aija ar Valteru, mēs bijām viņu liecinieki, kad viņi sarakstījās Dundagas parkā, viņi būs arī liecinieki mūsu kāzās. Pēc zagsa nolēmām doties kaut kur paceļot. Tā kā sarakstīšanās bija vienkārša formalitāte, devāmies to darīt pārgājienu drēbēs, un pēc parakstīšanās pa taisno devāmies ceļā.

Lietuva, Baltkrievija un Polija (29.-30.07.2017)

Māsas vīram tuvojās vārdadiena, tāpēc viņi izteica vēlmi aizmukt no Rīgas uz Latgali, no kurienes piedāvāju doties uz Lietuvu. Ar Regitu sākām likt kopā vietas, kuras gribētos apmeklēt un pamanīju, ka plānojam nolaisties gandrīz līdz Baltkrievijas robežai, kur pāri atrodas pilsēta, kuras nosaukums man ar nez ko zvanīja zvaniņu, tāpēc ierakstīgu gūglē “Grodno without visa” un jā, izrādījās, ka patiešām šis apgabals kopš pagājušā rudens līdz šī gada beigām, ir apmeklējams bez vīzas. Izurbties visiem miljoniem legālās informācijas, ko rakstīja baltkrievi, nebija viegli, taču beigās viss izrādījās gaužām vienkārši, internetā aizpildām formu, samaksājam €11 par caurlaidi un €2 par obligāto apdrošināšanu, nopērkam zaļo karti mašīnai, ņemam līdzi pases un €21 no cilvēka par dienu, ko plānojas pavadīt Baltkrievijā skaidrā naudā, un vualā – braucam pāri robežai. Nolēmām pārbaudīt vai tas tiešām tā strādā un nenožēlojām.

Māsas slepenās kāzas – Kurzeme un Kuršu kāpa 05.2017

Kad manai māsai pienāca laiks precēties, viņa nolēma, ka banāli precēties, kā to dara citi ļaudis Latgalē, ir garlaicīgi, jārīko kau kas priekš sevis, kaut kas romantisks un tikai priekš sevis un lai neviens par to neuzzina. Dundagas pils parkā pavasaros zied vizbules un Aijai tas šķita pietiekoši romantiski, lai organizētu civilo laulības ceremoniju šajā parkā laikā, kad vajadzētu ziedēt šīm pavasara puķēm un visa valsts svin darba svētkus, šādā veidā izvairoties no jebkāda darba. Mēs ar Regitu tikām izvēlēti par lieciniekiem, kuru vienīgais pienākums civilajā ceremonijā ir uzlikt savus parakstus zem jaunlaulāto parakstiem, lai vēlāk varētu liecināt tiesā vai vēl kaut kur, ka šāda savienība patiešām pastāv. Galvenokārt, lai Aijai paliktu dzīvoklis pēc Valtera nāves, cik nu es noprotu. “Īstās” – Latgaliešu kāzas būs jūnijā, bet tagad pasākums četratā ar līgavas kleitu, zāli appīpējušos zagsotāju, fotogrāfu, dusmīgu koklētāju, vizbulēm, kebabiem, rumu un ceļojumu ar dažām atrakcijām divu dienu garumā.

Zemgale, Latvijas karabāzes un Šauļi (24., 25.09.2016)

Aizkraukle ir viena no tām pilsētām, kurām regulāri visi brauc cauri, taču, neviens tur nav bijis. Devāmies apskatīt, taču tā arī neatradām neko, kas varētu kaut kādā veidā ieinteresēt – garlaicīga mazpilsēta. Nezinu Aizkraukles bankas stāstu, bet atrodoties pilsētā rodas sajūta, ka tas ir kāds smalks joks. Un jā, gan jau Aizkrauklē ir Aizkraukles bankas filiāle, bet mēs to neatradām.

Ignalinas atomelektrostacija (30.08.2016)

Kādu dienu nolēmām pēc darba aizbraukt apskatīties Ignalinu un atomelektrostaciju, jo par Ignalinu bija dzirdēti stāsti, ka skaista un interesanta esot. Gatavošanās procesā gan izrādījās, ka mūs interesējošās pilsētas nosaukums ir Visagina. Tā nu Regita uzmeta kartē aptuvenu maršrutu – Ēģipte (gribējām apskatīties, kas tā par vietu Latvijā, ar tik labskanīgu nosaukumu), Visagina, Elektrostacija, Ignalina, Etnokosmoloģijas centrs, Utena.

Lietuva (16.03.; 20.03.2016)

Šis gads sākās Viļņā, mēs ar Regitu, Ivaru un Annu devāmies uz Viļņu, jo kaut kur izlasījām, ka Viļņa ir viena no septiņām pilsētām pasaulē, kur ir vērts sagaidīt jaungadu. Nezinu, ko tur bija saskatījuši raksta autori, pieļauju, ka mēs to neredzējām, taču izrādījās, ka neskatoties uz to, ka Viļņā biju bijis vairākkārt, tā īsti nemaz nebiju to redzējis. Pilsēta kā tāda ļoti iepatikās, gavenokārt temperamenta ziņā. Lielpilsēta, kā Rīga, taču daudz mierīgāka, nesteidzīgāka, nav Rīgas drudžainuma. Un arī pilsētas centrs ir visnotaļ simpātisks.
Mana doma bija, ka atpakaļ ir jābrauc caur Kauņu, jo vēlējos apskatīt arī veco galvaspilsētu, taču sanāca pārlieku liels līkums, tāpēc devāmies mājup pa taisno. Interese iepazīt Lietuvu tuvāk bija radusies un mūsu platuma grādos izplatītais stereotips, ka tā tāda Latvijas jaunākā – nesmukā māsa, galīgi zudis.