ASV Dienvidi (28.-31.03.2019)

28.03.2019 - Ceturtdiena

Pēc nepilnas nedēļas dodos mājup, Regita paliek vēl uz mēnesi. Bet pirms aizbraukšanas Regita gribēja, lai aizbraucam pēdējā ceļojumā. Viņai ‘iekrita’ ar darbu saistīts brauciens uz Dienvidkarolīnu un viņa aizbrauca jau otrdien, es nolēmu doties uz Atlantu, no turienes uz Čārlztaunu, paņemt Regitu un divus viņas kolēģus, un doties tālāk uz Savannu, kura bija vienīgais ceļa mērķis, kurš mani šajā ceļojumā patiešām interesēja.

Sevišķi pēc tam, kad pabijām Filadelfijā un kad izlasīju arhitekta, kurš piedalījās Filadelfijas plānošanā grāmatu par pilsētplānošanu. No Savannas tālāk uz Floridu, cik nu sanāks. Un tad pirmdien no rīta mums ir lidojums atpakaļ uz Bostonu. Un otrdien es dodos mājās.

Georgia

Atlanta

Atlantas lidostā mēs bijām bijuši pirms pusgada, kad lidojām mājās uz Bostonu no Ņūorleānas. Tā ir viena no lielākajā lidostām Amerikas Savienotajās Valstīs (konkurē ar Denveru). Iegāju labierīcībās, kur mani sveica mīlīga paskata klibs sirmgalvis nēģeris ar vārdiem “Laipni lūgti pasaulē lielākajā lidostā ar mazākajām labierīcībām!”. Dienvidnieku valodā, kuru joprojām nesaprotu, man uzdeva jautājumu “Viens vai divi?”. Nesapratu, ko grib, taču sapratu, ka labi nebūs un jau gribēju doties projām, bet nepalaida. Onkulis bija apkopējs, bet amatu savietošanas kārtībā arī “labierīcību menedžeris”. Viņš no katra pienākušā noskaidroja, ko tas taisās darīt un bez maz aiz rokas veda, kad atbrīvojās kabīnīte vai pisuārs (viņš atcerējās, kam kas). Nedaudz pazemojoši, stāvēt rindā un tikt pavadītam līdz fajansa draugam. Un citi viņam deva tējasnaudu. Bet tā ir Amerika, šeit visi par visu dod tējasnaudu. Dolāri ceļo no rokām rokās un nekad nevienās rokās īpaši ilgi neuzturas.

Nu, ne pirmā vieta, ne pēdējā, kas mani sveic ar ‘tualetes piedzīvojumiem’, snobismu ir jāārstē un visums ar to aktīvi nodarbojas.

Devos meklēt vilcienu uz pilsētu, paskrēju garām, gandrīz aizbraucu ar lidostas vilcienu uz mašīnu stāvvietām, kad sapratu, ka acīmredzami esmu nonācis ne tur, kur man ir jābūt. Devos atpakaļ uz lidostu cerībā atrast pēdējo, ko redzēju norādi uz vilcienu. Un uzreiz ieejot lidostā to arī atradu. Un tā rādīja nevis taisni ārā no ēkas, bet gan pa kreisi, kur tieši priekšā bija milzīgs uzraksts “Marta” (kas, kā es jau tobrīd lieliski zināju, ir pilsētas transporta kompānija). Tad es nevarēju nopirkt vilciena biļeti.

Man palīgā nāca konsultante, taču arī viņai nekas neizdevās – bankas aplikācija katrreiz pīkstēja ziņojot, ka nauda tiek noņemta, taču biļeti viltīgais aparāts laukā nedeva. Iemesls ārkārtīgi vienkāršs – man nav Amerikāņu kartes, bet ASV viss ir piesaistīts ZIP  kodam (pasta indeksam). Tātad, ja man ir kredītkarte (vai debetkarte, šajā gadījumā nav atšķirības), tā ir piesaistīta manai adresei. Pilnu adresi būtu pārāk traki visur norādīt, tāpēc pietiek ar ZIP kodu. Ja es maksāju ar karti, man dažreiz prasa norādīt manu ZIP kodu. Un ja es norādu savu West Roxbury pasta kodu (02132), transakcija cauri neies, jo manai Eiropas kartei šis kods piesaistīts nebūs. Ja es norādu savu Latvijas pasta indeksu (kas būtu loģiski, jo karte tiešām ir piesaistīta manai adresei), tas nestrādās, jo sistēma neatpazīs citas valsts pasta indeksu un automātiski rādīs kļūdu. Tante zināja dažādus trikus un beigās automātu apmuļķoja.

Tā, kas mums šeit sanāk? Divas sīkas nepatikšanas neizejot no lidostas? Nav slikti, braucam tālāk.

Pilsētā izkāpu nejauši izvēlētā stacijā un sapratu, ka izkāpu nepareizi. Man apkārt nebija nevienas dzīvas dvēseles, tikai kaut kur attālu bija pilsētas debesskrāpju aprises. Ne tālu, kādas pusstundas gājiena attālumā. Sākumā devos pretējā virzienā un uzreiz attapos pie centrālā pasta un telegrāfa ēkas. Ļoti dīvaini. Ko gan nekurienē dara centrālā pasta un telegrāfa ēka? Tai pēc definīcijas ir jābūt viscentrālākajā vietā. Vai es esmu centrā? Nu nē, debesskrāpji tālu, apkārt neviena ne cilvēka, ne mašīnas. Ceļi plati, bet visi remontēšanas procesā. Un viss. Un nekā vairāk nav. Starp māju spraugām pamanīju kaut kur priekšā objektu, kuru biju pamanījis no lidmašīnas un devos skatīties. Izrādījās, ka nekā interesanta. Spriežot pēc visa – Mersedesa sporta halle. Līdzīga ir arī Ņūorleānā. It kā gāju uz pretējo pusi, bet pēkšņi debesskrāpji izrādījās tuvāk. Nu labi, iesim, apskatīsimies. Gan jau starp šiem gigantiem kūsās dzīvība. Nekā, starp debesskrāpjiem vien nedaudz vairāk cilvēku, kā tur, kur nav vispār nekā. Nu, varbūt vēl agrs? Un patiešām, ir pulkstens deviņi, pilsēta vēl guļ. Kad es šeit atgriezīšos pēc stundas un pēc tam vēlreiz – pēc trijām, šis rajons pakāpeniski pārvērtīsies tipiskā geto rajonā. Ar tipiskām bandām, tipisku uzvedību, kuru varam aplūkot jebkurā melnā hip-hopa videoklipā.

Paklīdis starp debesskrāpjiem, pāris reizes pārejot ielas, mainot virzienus, kad ieraudzīju tālumā kaut ko, kas piesaistīja skatienu, stundas laikā izgāju pie kapitolija. To, ka tā ir štata galvaspilsēta nojaust varēja, bet es par to nebiju iedomājies. Ok. Šeit apkārt bija ievērojami vairāk cilvēku. T.i., ne gluži. Studentu. Šeit atrodas Džordžijas  (visu laiku gribas latviski rakstīt Gruzijas, bet līdzīgi, kā Albānijai nav nekāda sakara ar Albāniju, tā arī Džordžijai nav nekāda sakara ar Gruziju, tik vien, kā vienāds nosaukums angļu valodā) universitāte. Studentu ir ļoti daudz. Nekur pie universitātēm Bostonā vai Kembridžā es tik daudz studentus redzējis nebiju.

No Kapitolija devos apskatīt kādu ēku, kura bija celta savdabīgā neoklasicisma stilā, ļoti masīvu fasādi un ar pus-kolonnām. Man sāka likties, ka šo ēku jau esmu redzējis. Tad ieraudzīju norādi uz Greyhound – mana autobusu kompānija, ļoti labi, nebūs pēc kartes jāmeklē. Un te izrādījās, ka esmu pie stacijas, uz kuru atbraucu. Un pretējā virzienā tam, kurā devos, nepilnu desmit minūšu gājiena attālumā ir Kapitolijs.

Šinī vietā sapratu, ka man Atlantas ir gana. Es to biju apskatījis stundas laikā un doma par to, ka pietiek radās kādu pusstundu atpakaļ. Atradu Starbucks kafejnīcu un trīs stundas nostrādāju.

Tuvojās projām braukšanas laiks un es laicīgi devos uz autoostu. Un izrādījās, ka viss rajons, kurā atradās stacija, kurā es ierados un Greyhound autoosta, ir viens liels nēģeru geto rajons. Tagad tauta bija izgājusi ielās un sajūtas bija kā savulaik Ņujorkas Hārlemā. Vienīgi Hārlemā bija daudz policijas, bet šeit tikai viena ekipāža. Tie, kuri neizskatījās pēc ‘gangsteriem’, izskatījās pēc bezpajumtniekiem. Viņi nāca klāt, smirdēja un uzstājīgi prasīja naudu.

Tātad, te nu es nonācu autoostā. Autoosta labākajās padomju tradīcijās, ar to vien atšķirību, ka pielāgota cilvēkiem, kuri šeit ir spiesti dzīvot, jo, kā mēs zinām, Greyhound’s vienmēr kavē.

Šeit ir gari galdi ar rozetēm, kur var uzlādēt telefonus, visur esošās vending mašīnas un galds ar mikroviļņu krāsniņu un galona kečupa un tipat lielu sinepju trauku (galonā ietilpst aptuveni četri litri). Kā jau teicu, viss, kas nepieciešams ceļotājiem.

Nesaprotamā valodā visus sadzen rindā (es šo dienvidu melno valodu saprotu tikai ar ļoti lielu piespiešanos un tikai, ja runā lēni vai atkārto teikto). Tad izdzen uz ielas. Tad dzen autobusā. Un, oppā.

Šis ir tas mirklis, kad es pirmo reizi savā Amerikas dzīvē apsvēru domu ‘varbūt tiešām tās nav miljons sakarības un rasisms nav vienkārši sabiedrības nevienaldzīgās daļas, masu mediju un valdības vulgarizācija un cēloņseku sakarību primitivizēšana? varbūt rasisms patiešām pastāv?’. Visi turpmākajos notikumos iesaistītie bija melnie (Atlanta ir gandrīz pilnīgi melna pilsēta ar zināmu latīnisku piemaisījumu). Nu, tā pavisam nenoticēju, bet man tomēr ir kripatiņa aizdomas, ka ja es nebūtu balts, pieklājīgs eiropietis, iespējams, ka situācija izvērstos citādi un es būtu ietaupījis vairāk kā 120 dolārus, un visai daudz laika un nervu gan sev, gan saviem nākamajiem ceļabiedriem.

Tātad, stāsts:

Šoferis skatās uz manu izprintēto biļeti un saka

  • Man šitas ir jāpaņem, bet tad tu netiksi tālāk, šitā lietas nestrādā, es tevi nevaru ielaist autobusā, ej uz staciju un nokopē biļeti.
  • Labi, tu mani sagaidīsi? Autobusam jau tūlīt jāizbrauc.
  • Tu saproti, ko es saku? Ej uz staciju un nokopē biļeti!

Ieskrienu stacijā un metos pie pirmā cilvēka formastērpā:

  • Man šoferis lūdza nokopēt biļeti, kā es to varu izdarīt?
  • Rekur rinda, stājies rindā, tur tev pateiks.
  • Bet autbuss jau atiet, es varu tāpat pajautāt?
  • Nē, stājies rindā.
  • Bet autobuss aizies bez manis.
  • Noteikumi visiem ir vienādi.

Es skrienu uz autobusu un saku, ka sorry, nekas nesanāks, ved mani uz Kolumbiju (pilsēta Dienvidkarolīnā, pārsēšanās vieta), tālāk izdomāšu, kā tikt.

  • Tu dzirdēji, ko es teicu? Ej uz staciju un nokopē biļeti.
  • Bet jūs taču jau braucat projām un tur ir milzīga rinda un bez rindas mani nelaiž.
  • Tu saproti angļu valodu? Ej uz staciju un nokopē biļeti!

Es izstāvu rindu. 22 minūtes. Dāma ilgi nesaprot priekš kam man ir jākopē biļete. Tad pasauc kādu citu dāmu, kura pļāpājot pa ceļam ar citām lēnā garā dodas uz telpu otrā telpas galā. Tur dzirdu, ka smejas ar kādu sievieti. Paiet trīs minūtes, man atnes biļetes. Es skrienu uz platformu. Un redzu, kā mans autobuss pazūd aiz līkuma. Viņš nokavēja atiešanu par vairāk, kā 20 minūtēm. Un nesagaidīja. Jo skaidrs, ka viņš nezināja, kad es atgriezīšos. Bet pati situācija ir jo īpaši muļķīga vēl viena iemesla dēļ. Greyhound’s jau vismaz astoņus mēnešus mārketējas, ka viņiem ir jaunums e-tickets. Vienīgā nelaime, ka šoferi parasti to nezina. Un e-tickets nozīmē, ka viņi atsūta biļeti pdf’ā un tā ir jāizdrukā pirms brauciena. Lūk, tāda amērika, tāds progress. Tā arī dzīvojam.

Es izstāvēju vēlreiz rindu cerībā, ka man atmaksās par biļetēm (jo visās iepriekšējās reizēs, kad bija piedzīvojumi ar šo kompāniju (ar šo kompāniju piedzīvojumi mums bija vienmēr) ļoti lieliski nostrādāja suports).

  • Autobuss aizbrauca bez manis, mani nepaņēma uz klāja. Pateica, ka biļeti jānokopē, kamēr skrēju kopēt, viņš aizbrauca.
  • 20 dolāri un rīt pirms trijiem pēcpusdienā būsi galā.
  • Man tas neder. Pirmkārt, par ko ir jāmaksā 20 dolārus? Otrkārt, man deviņos jau ir jāpaņem mašīna. Nu labi, tad uz jebkuru ceļamērķi, kur es varu nonākt maksimāli tuvu Čārlstonai minimālā laikā.
  • Nē, tā nestrādās, ejiet malā un palaidiet nākamo pasažieri.
  • Ē…
  • Jūs mani nesaprotat? Ja jūs pats nezināt, ko gribat, palaidiet nākamo pasažieri, es nevaru visu dienu ar jums vienu ņemties!
  • Ē… kā? Kas vispār notiek? Šoferis mani neielaiž autobusā, es zaudēju naudu, visai daudz naudas. Es zaudēju laiku… man ir jābūt noteiktā vietā Čārlstonā rīt deviņos no rīta. Lūdzu vismaz apmainiet biļeti pret biļeti uz citu autobusu, kurš mani aizvedīs kaut kur Kolumbiju, kaut uz Savannu, vienalga, tikai kaut kur tuvāk Čārlstonai.
  • Lūdzu palaidiet nākamo apmeklētāju!

Zaudēta cīņa. Beigās es nopirku biļeti uz Savannu, pārsūtīju Regitai mašīnas rezervācijas detaļas. Izdevās ar suportu sarunāt, ka pārreģistrē rezervāciju uz Regitas lietuviešu kolēģi Žigimantu. Es aizgāju un apēdu Subway maizīti. Papriecājos par dienvidu laiku un devos atpakaļ uz Starbucks. Rakstīt piezīmes.

Tātad, par Atlantu. Parasti sāku ar labo, šoreiz sāksim ar slikto, lai vismaz pēcgarša paliek laba. Pilsēta ir absolūti garlaicīga. Debesskrāpji nejēgā daudz, pilsēta pavisam jauna un svaiga un bez savas kaut kādas ‘rozīnītes’. Tas ir, nekas šeit īsti nepiesaista uzmanību. Atgādina salikumu no Detroitas un Nešvilas, bet sliktā nozīmē. Nu, par Nešvilu sliktāk nav, bet līdz Detroitai ļoti jāpacenšas. Jā, iedzīvotāji, kā jau minēju, pārsvarā melnie. Balto nav daudz, bet visi Starbucks. Un daudz emigrantu no latīņamerikas.

No pozitīvā – arhitektūra ir visai pievilcīga un tāda pavisam skumjā brutālisma tik pat kā nav. Ļoti daudz ielu zīmējumu un lielākā daļa no tiem ir krāšņi.

Un daudz vides objektu un skulptūru, arī visai gaumīgu vairumā.

Pilsētas centrs visai neliels, pa dienu divas reizes visu izstaigāju, ņemot vērā, ka 6 stundas no šīs dienas pavadīju Starbucks.

Un beigās nedaudz statistikas – pilsēta radusies 1837. gadā, pilsētas tiesības jau pēc desmit gadiem. Pilsētā 420 tūkstoši iedzīvotāju, metropolē pāri pieciem miljoniem. 1996. gadā notika Vasaras olimpiskās spēles, pateicoties kurām tika revitalizēta liela daļa pilsētas, ko šodien arī var manīt. Atlantā dzimis Mārtins Luters Kings juniors. Puse iedzīvotāju ir melnie, 40% baltie, pārējos procentus dala uz pusēm aziāti un latīņamerikāņi. Jāsaka, ka lielais balto īpatsvars ir saistīts, galvenokārt, ar to, ka pilsētā ir vairāk par 30 universitātēm un koledžām, lielākās no tām – Džordžijas Tehnoloģiju Institūts, Džordžijas Universitāte, Džordžijas Štata Universiāte, un citas.

Bet vispār, nekā intersanta. Apzināti mērķtiecīgi braukt skatīt Atlantu būtu visai dīvaini. Un mans brauciens uz šejieni bija zināms feils jau no paša sākuma. Tātad, pirmkārt, biļete uz Atlantu bija tikai par kādiem 10 dolāriem lētāka, kā pa taisno uz Čārlstonu. Es varēju lidot tikai piektdien uz Čārlstonu, šādi ietaupot dienu un summu, ko iztērēju uz autobusu līdz tai, naktsmītnēm un ēšanu. Čārlstona no Atlantas ir astoņu stundu brauciena attālumā. Sākumā biju domājis īrēt mašīnu jau Atlantā un tad braukt ar mašīnu, bet laikus sapratu, ka ja pirmajā dienā nobraukšu 7-8 stundas, nākamajās dienās neko baigais braucējs nebūšu. Regita ņirgājās par mani jau no paša sākuma sakot, ka no manas puses izvēle doties uz Atlantu ir ļoti dīvaina, ja neteikt vairāk. Un viņai, šoreiz, bija taisnība. Kaut gan ja viņa būtu bijusi manā vietā, viņa būtu aizbraukusi. Viņai pietiek nekaunības un ‘izsistspējas’. Bet nu… Es nenožēloju. Arī negatīva pieredze ir vērtīga pieredze. Citādi es biju pārāk sajūsmināts par amerikāņu servisu un klientu apkalpošanu.

Ā, nu jā, kronis visam bija tas, ka autobusā uz Savannu šoferis paņēma manu biļeti, nobildēja ar telefonu un atdeva atpakaļ. Viss. T.i., šī situācija radās tikai un vienīgi šofera vainas dēļ. Protams, ka es neticu, ka tas bija rasistisks akts, bet nejauks gan tas akts bija. Kaut arī viņš tiešām godīgi mani gaidīja tās divdesmit minūtes. Kas arī nav īsti attaisnojami no pārējo pasažieru viedokļa. Ir viena lieta, ar kuru var garantēti rēķināties – Greyhound’s vienmēr kavē.

Savannah

Savanna 1734. gada 29. martā (bilde ņemta no Wikipēdijas)

Brauciens bija smags. Pusi ceļa nevarēju aizmigt, lai arī iepriekšējās diennakts laikā biju nogulējis 3 stundas un arī visu lidojuma laiku lasīju. Sākumā palasīju grāmatu, tad centos aizmigt un tad sākās elle. Nu, ellīte. Kāds sāka smēķēt kaut kādu ļoti stipru tabaku. Puse pasažieru sāka klepot, kāda dāma pasašuta “Someone’s smoking! Oh, that’s realy bad!”. Sāka raudāt bērns, tad vēl viens. Cilvēki, ieskaitot jūsu padevīgo, sāka turpināja klepot. Smaka aizgāja līdz šoferim, viņš ieslēdza gaismas un nobļāvās “Kurš smēķē?”. Izpildījis savu pienākumu gaismas izslēdza. Bet smaka palika. Tad ieslēdza apkuri, palika pavisam smacīgi. Tabakas dūmi palika gaisā. Vēl pēc stundas kāds nolēma, ka ja smēķēt var, var arī ‘veipot’. Uz to jau vairāk neviens nereaģēja. Tā nu nezaudējot pārliecību, ka šodien miršu no asfiksijas skaitīju stundas līdz Savannai. Pēdējās divās stundās izdevās aizmigt.

Izkāpt Savannā pēc vieniem naktī bija, kā izkāpt dienvidu naktī. Biju izsaucis Ūberu un kamēr tiku laukā no autoostas, Ūbers arī bija klāt. Un sveicināja “Uf, šodien auksta nakts”, uz ko es flegmatiski atbildēju, ka šorīt mans ceļojums sākās Bostonā, kur vēl vietām stāv sniegs un šie 12 grādi naktī mani galīgi nešokē.

Booking’s rādīja, ka līdz manai naktsmītnei ir 2,6 jūdzes no centra un ja tā tiešām būtu, Ūberu ņēmis, skaidrs, ka nebūtu. Relitātē tās bija 6 jūdzes – 10km. Kājām – tieši 2 stundas. Iečekojos ātri, retais gadījums, kad moteļa recepcijā bija laipna dāma. Padzēru tēju, ticis pie vaifaja pabeidzu sasāktos darbus un jau kaut kur pēc diviem saldi gulēju mīkstā gultā… aizmirsis izslēgt kondicionieri, un kā dienvidos pieņemts, ar palagu segas vietā.

29.03.2019 - Piektdiena

No rīta motelī paēdu sātīgas “kontinentālās brokastis” (pārslas, pašcepta (ir mīklas dispenseris un panna, piepildi glāzi mīklas, lej pannā un cep sev svaigu vafeli) beļģu amerikāņu vafele ar kukurūzas sīrupu un kēksiņi ar tēju vai kafiju (tēja nav populāra, bet gandrīz vienmēr pieejama)). Un devos ceļā.

Līdz centram iet pilnīgi ideāli taisna iela (atskaitot vienu vietu, kur šķērso dzelzceļš, tur iela veido pavisam nelielu līkumu) pilnīgi bez jebkāda reljefa.

Daļu ceļa ir trotuārs, daļu ir trotuāra paliekas un atlikušais, gandrīz pus ceļš ved gar šosejas malu, kur vietām ir atdalīta 20 centimetrus josla gājējiem, kura vienlaikus tiek izmantota lietusūdeņu novadīšanai un pat sausā laikā izpaužas kā rene pildīta ar dubļiem.

Kā es zinu, ka tā ir gājēju josla? Ļoti vienkārši. Ik pa laikam tās malā ir autobusa pieturas un nonākot pie lielākiem krustojumiem, gājēju luksofori, kur jāspiež podziņa, lai tiktu pāri.

Un vienā vietā krusts ceļa malā. Tātad cilvēki tiešām staigā.

Pirmā vieta, kur iegāju bija aptieka/supermārkets, kur nopirku ūdeni un prediedeguma krēmu. Bez šīm lietām var labi iztikt, sevišķi tagad – pavasarī. Bet man nepatīk mana klasiskā tendence vienmēr iedegt saulē pēdējās ceļojuma dienās.

Ceļa malas bija visai aizmēslotas un iet ne vienmēr  likās droši.

Pēc aptuveni pusotras stundas kājāmiešanas pilnīgi piepeši izrādījos liela tūristu pūļa vidū. Daudz pensionāru. Ļoti daudz.

Izgāju lielāko no parkiem un pa skvēriņiem atnācu līdz domei un līdz upei.

Un sapratu sūro patiesību, kuru vairums cilvēku, kuri ir bijuši Savannā, uztvertu kā drausmīgu ķecerību – Savanna ir pilnīgi garlaicīga tūristu pilsēta ar interesantu, laikmetam neatbilstošu plānojumu, vietām interesantu arhitektūru un smukiem ozoliem ar spāņu ķērpi. Cilvēkam, kurš ir bijis Ņūorleānā vienīgie pilsētas plusi, atskaitot plānojumu, interesanti nebūs, jo gandrīz viss tas pats, tikai daudz pieticīgāk. Un šeit, atšķirībā no Ņūorleānas, pilnībā nav sajūtas, ka esi Eiropā. Tā ir tipiska Amerika. Kaut arī dienvidi.

Bet, par plānojumu. Tā ir vienīgā patiešām interesantā lieta šeit (lai arī, kā jau teicu, galīgi neatbilst šodienas pasaulei, bet vēsturiskā vērtība ir nenovērtējama).

Pilsētas un Džordžijas štata dibinātājs un pilsētas plāna autors

Savanna, skatoties uz vecajām austrumu krasta pilsētām, ir salīdzinoši jauna, dibināta tikai 1733. gadā, gandrīz simts gadus vēlāk par angļu kolonijām ziemeļos. Taču ģenerālis Džeimss Ogltrops, pilsētas un Džordžijas štata dibinātājs, izcēlās ar pārsteidzošu pilsētplānotāja talantu. Būtībā, var teikt, ka Savanna bija pirmā plānotā pilsēta Amerikas kontinentā. Ogltropa plānā Savanna sastāvēja no sešiem savā starpā savienotiem regulāriem rajoniem, būvētiem apkārt centrālajiem laukumiem. Veidojās regulārs ielu režģis.

Oriģinālais plāns. Zaļie centrālie skvēri un apbūve un ielu tīkls tiem apkārt. (bilde ņemta no Wikipēdijas)

Rūtīs, kuras bija tuvāk upei un ostai, tika celtas sabiedriskās celtnes – baznīcas, administratīvās ēkas un tamlīdzīgi. Tālāk no upes – privātā apbūve. Ogltropa plāns paplašinot pilsētu tika turpināts līdz pat 1850. gadam.

Savannas pilsētas plāns 1818. gadā (bilde ņemta no Wikipēdijas)

Mums tas ir sevišķi interesanti, jo ļoti līdzīgu apbūves plānu vēlāk aizņēmās arī Filadelfija. Un stipri modificētā variantā tas ir sastopams teju visās Amerikas pilsētās, kuras celtas vai pārbūvētas pēc 1850. gada.   

Savanna pirms divsimt gadiem (bilde ņemta no Wikipēdijas)

Šodien Savannā dzīvo nedaudz vairāk par 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Ogltropa plānotais centrs ir tūristu pilsēta. Pārējā – industriju pilsēta.

Redzēt bija vērts. Man tiešām negribējās aizbraukt no Amerikas pirms esmu redzējis Savannu. Bet pavadīt šeit laiku jēgu neredzu.

Kad sapratu, ka Savanna ir garlaicīga Ņūorleāna ar interesantu plānojumu, bet bez gaisotnes, atradu soliņu ēnā un ķēros pie bloga rakstīšanas. Līdz Regitas ar komandu atbraukšanai bija vēl gandrīz stunda.

Apgājām pāris skvēriņus un devāmies tālāk – uz Floridu. Mani ceļabiedri arī piekrita, ka Savannā īsti redzēt nav ko.

 

Florida

Jacksonville

Pilsētas siluets izskatījās pēc Atlantas. Iebraucām, izbraucām cauri. It kā esot kaut kādi, kā nocitēja ceļabiedre “eklektiski” kvartāli, bet šajā valstī mani tas nepārliecina galīgi. Devāmies tālāk uz Svēto Augustīnu.

 

Saint Augustine

Svētā Augustīna ir vecākā eiropiešu pilsēta Amerikas kontinentā (pirms tam tika celtas virkne pilsētu uz salām) un šeit atrodas arī vecākā Amerikā mūra celtne – Svētā Marka cietoksnis. Pilsētu dibināja spāņi 1565. gadā un no tās tika sūtītas kara ekspedīcijas uz ar Džeimstaunu Virdžīnijā – pirmo angļu pilsētu Amerikas kontinentā. 1586. gadā Anglijas – Spānijas kara laikā pilsētu pilnīgi izpostīja un nodedzināja pats sers Franciss Dreiks un turpmāko gadsimtu laikā pirāti ne vienreiz vien pilsētu izlaupīja un cilvēkus aktīvi slepkavoja, tāpēc šodien tā sevi tūristiem pozicionē kā pirātu pilsētu. Vienīgi ne gluži pirāti bija no šejienes, bet gan pirāti šeit aktīvi siroja. Pēc tam, kad 17. gadsimta beigās tika uzbūvēts forts, kļuva mazliet mierīgāk, taču pilsētu tik un tā angļi nodedzināja katru reizi, kad neizdevās ieņemt fortu. 1824. gadam, Svētā Augustīna arī kalpoja par Floridas galvaspilsētu, trīs gadus pirms galvaspilsētas pārcelšanas uz Talahasi Spānija pārdeva visu Floridas koloniju Anglijai. Kļuva mierīgāk, ja aizmirst par pilsoņu karu pēc 40 gadiem, kad Florida pievienojās konfederātiem. Pilsēta netika izpostīta, tā atradās blokādē un piedzīvja strauju ekonomisko lejupslīdi, zaudējot lielu daļu no iedzīvotājiem, kuri to pameta, lai dotos uz turīgākām zemēm.

Nu, kopumā, tā. Es pirms tam par šo pilsētu neko dzirdējis nebiju un atradu to pavisam netīšām. Attiecīgi, manas ekspektācijas bija redzēt pilsēteli burtiski ar trīs mājām un veikalu (kas ir diezgan loģisks pieņēmums pilsētai ar četrpadsmit tūkstošiem iedzīvotāju). Izrādījās, ka tā milzīgs ir tūrisma galamērķis. 1965. gadā ienākot piektajā simtgadē pilsēta pieņēma lēmumu atjaunot vēsturiskās ēkas. Ko arī izdarīja. Kopumā – 36 ēkas.

Dažas ēkas spāņu stilā bija uzceltas vēl pirms kāda, ne pārāk ilga laika un rezultātā mēs iegūstam pilnīgi neadekvātu Amerikas pilsētas tēlu, kas kopē spāņu un koloniālo arhitektūru, taču tas viss izskatās tik ļoti mākslīgi un nevietā, sevišķi cilvēkiem, kas ir bijuši Spānijā un redzējuši oriģinālo arhitektūru, no kuras tas viss ir kopēts, daļu celtu vēl pirms Amerikas kontinenta atklāšanas. Un, protams, šeit ir ļoti daudz tūristu. Amerikāņiem, sevišķi vidienes un rietumu krasta, kur vēsture ir visai jauna, ļoti patīk viss, kas ir kaut cik vēsturisks.

Tā kā man sanāca piedzīvojumi Atlantā, mašīnu nācās ņemt mūsu lietuviešu draugam. Un nerakstīts likums, ka kurš brauc, tas arī pieņem lēmumus. Un viņam likās, ka viņš šodien var aizbraukt līdz Majami un tas obligāti jāizdara. Un rīt viņš plānoja neko īpaši nedarīt, tikai baidīt Majami. Nu, kādā brīdī gan nokļūdījās un tika uz trases, kura veda atpkaļ un nebija nevienas nobraukšanas. Kad atgriezāmies vietā, kur neveiksmīgi nogriezāmies, turpat arī nobāzējāmies uz nakti. Pusotras stundas attālumā no Majami.

 

30.03.2019

Miami

Man ne īpaši patika perspektīva visu dienu gulēt pludmalē, kā taisījās darīt mani ceļabiedri, bet es biju tikai pusotrs (Regita bija pa pusei ar viņiem, pa pusei ar mani).

Mēs atbraucām uz Majami ar domu, ka noliekam mašīnu kaut kur piepilsētā stāvvietā un pēc tam visu dienu braucam apkārt ar sabiedrisko transportu un guļam pludmalē.

Sākumā aizbraucām uz kādu vietu, ko Regitai kāds bija ieteicis kā “mākslinieku kvartālu”. Es gan teiktu, ka tas ir tipisks melnais geto ar apgleznotām sienām. Sienas vietām bija visai gaumīgas, kaut gan netrūka arī tipisku tāgu, kurus varam redzēt teju jebkurā vietā pasaulē, kur pārdod pūšamās krāsas baloniņus.

Tā kā nākamais apmeklējamais rajons – Mazais Haiti, bija visai tālu, nolēmām uz to arī braukt ar mašīnu.

Mazais Majami tik pat labi varētu būt mazā Kuba, jo Kubas tematikas šeit bija vairāk. Šis bija intersantāk, taču visu laiku nepameta sajūta, ka viss ir kopija no kopijas, bet ne pārāk veiksmīga. Viss tikai spāņu valodā. Cilvēki cenšas runāties. Nabadzība. Pa ielām staigā klaiņojošie kaķi, suņi un vistas. Sajūtas gandrīz autentiskas.

Debesskrāpjiem tikai izbraucām cauri pa ceļam uz Miami Beach, kur mani ceļabiedri plānoja pavadīt atlikušo dienas daļu veģetējot pludmalē.

 

Miami Beach

Paņemam jebkuru Vidusjūras kūrortpilsētu, saliekam debesskrāpjus, sievietēm uzvelkam peldkostīmu augšas un dabūjam Miami Beach. Iespējams, ka kad es kļūšu pavisam vecs un nevarīgs un man negribēsies kustēties vai arī tas sagādās pārliekas grūtības, es iemācīšos izbaudīt šādas vietas. Pagaidām mana iekšējā reakcija ir ‘aha, nu ok, smuki, mēs tagad varam braukt tālāk?’.

Ceļabiedri palika peldēties un degt saulē un es uzvilku vējjaku un devos pasīvos Starbucks meklējumos. Pa ceļam sanāca sastapties ar diezgan daudz brūnajiem anoļiem (Anolis sagrei) mazām brūnām ķirzaciņām ar kaut ko līdzīgu krāsainam cekulam zem rīkles, kuru tas laiku pa laikam atver. Interesanti šīs mazās ķirzaciņas lēkā. Pludmalē bija ļoti daudz kaķu un tā ir viena no lietām, ko Amerikā praktiski vispār nekur nevar redzēt, vismaz no vietām, kur bijām bijuši. Un amerikāņi arī pārsteigti un katrreiz parādoties kādam fēliksam visas tautas uzmanība tam bija piekalta. “Tu redzēji? Kaķis!”  replikas vairākkārt dzirdēju no garāmgājējiem.

Drīz vien nolēmu, ka nemeklēšu kafejnīcu, varu pastrādāt arī tepat koku ēnā. Ar skatu uz Makšķernieku salu pretī un Majami debesskrāpju kontūru labajā pusē nedaudz dūmakā.

Pastrādāju, tad palasīju, nosalu, sāku migt, sarakstījos ar Regitu un vienojāmies, ka reģistrējam mani, kā otro šoferi un dodamies tālāk uz dienvidiem. Ceļabiedri nebija īpaši laimīgi par notikumu pavērsienu, bet iemesls nebūt laimīgiem bija arī cits. Viņi bija aizmiguši saulē. Vairākkārt. Dienvidos. Pēc ziemas. Visai nāvējoša kombinācija.

Pa ceļam sastapos ar dažiem Psittacara mitratus (sarkansejas aratinga, vienkāršo cilvēku valodā – papagaiļiem) pārstāvjiem, kuri perfekti maskējās kokos. Tik perfekti, ka skatoties tieši virsū, neredzēju, kamēr nepamanīju kustību. Līdzīgi parakītiem, kuri dzīvo vairāku Spānijas pilsētu parkos, taču lielāki un apspalvojums, šķiet, spilgtāks.

 

Corall Castle

Pa ceļam ceļu šķērsoja pāvu bars no vismaz divdesmit putniem, nobloķējot visu satiksmi. Līdzīgas ainas esmu redzējis Bostonā ar savvaļas tītariem. Izrādās, ka Floridā pāvi ir nopietna problēma. Savvaļā pāvi dzīvo Indijā mazāk Āfrikā, ASV savvaļā dzīvo izbēgušie no zoodārziem un saimniecībām, un ir kļuvuši par nopietnu problēmu. Tie nereti bloķējot satiksmi un bieži gadījumi, kad uzbrūk tumšām automašīnām, kurās redz savu atspulgu. Šobrīd tiek realizēta virkne pasākumu Floridas pāvu populācijas samazināšanai.

Koraļļu pili 1920. gadā sāka būvēt latviešu izcelsmes vīrs vārdā Eduards Liedskalniņš. Ļoti mītiem, nostāstiem un klajiem izdomājumiem apvīta personība, par kuru nekas daudz nav zināms. Cilvēks viņš bijis ļoti noslēgts un pats lielā mērā radījis sev apkārt noslēpumainības plīvuru.   

Dzimis Livonijas guberņā 1887. gadā, piedalījies 1905. gada revolūcijā. Saderinājies ar sešpadsmitgadīgu meiteni (meitenes vārds un paša Eduarda vecums uz to brīdi dažādos avotos stipri atšķiras), kura to pametusi nesagaidot līdz kāzām (dažos avotos minēts, ka dienu pirms kāzām, bet tas vairāk izklausās pēc dramatizācijas, jo nekas daudz par to nav zināms, un lai arī Eduards daudz raksta par savu Sweet Sixteen – Mīļo sešpadsmitgadnieci, tomēr, cik noprotams, nekādas detaļas nesniedz. Koraļļu pils bukletā ir teikts, ka viņiem bijusi 10 gadu vecuma starpība, taču Eduards emigrēja uz ASV 1912. gadā (iespējams, nelegāli) un nav zināms, cik laika bija pagājis no tā laika, kad mīļotā viņu pameta.

ASV darbojies mežrūpniecībā, ceļojot no štata uz štatu. 1920. gadā Liedskalniņam tiek diagnosticēta tuberkuloze. Lai atvieglotu slimības norisi, dodas uz Floridu, kur par 12 dolāriem nopērk vienu akru zemes un pēc kāda laika uz savas zemes izveido karjeru, sāk zāģēt laukā koraļļu kaļķakmeni, un veidot dīvainas figūras. Strādā parasti pa naktīm, bez palīgiem, ar pašdarinātu rīku palīdzību, pārsvarā izmantojot lietotu auto detaļas. Divdesmit gadu laikā šis metru un piecdesmit divus centimetrus garais un nepilnus 50 kilogramus smagais vīrietis griežot un pārvietojot akmens bluķus, kuru masa sasniedza līdz pat 27 tonnām, uzceļ veselu pili, kuru pēc tam pārved padsmit kilometrus tālāk laukā no Houmstedas pilsētas.

Kā jau minēju, ap Liedskalniņa personību sāk veidoties mīti. Kad viņam jautā, kā viņš to ir paveicis, atbild, ka zina, kā darbojas sviras un trīši un ka zina piramīdu celtniecības noslēpumu. Turklāt, viņš raksta pamfletus par dažādām tēmām, sākot ar ētisko audzināšanu (kur arī piemin savu ‘Mīļo sešpadsmitgadnieci’), un beidzot ar magnētismu. Liedskalniņa magnētisma teorija ilgu laiku nodarbināja cilvēku prātus, un, protams, vietai kļūstot pazīstamai un parādoties internetam, History kanālam un dažādiem citiem krievu РЕН ТВ analogiem, cilvēki sāk iemācīties salikt 1 plus 1 un saprot, ka ja kāds raksta par magnētismu un bīda daudztonnīgas akmens masas, tad jau viņš ir atklājis antigravitāciju vai ko tamlīdzīgu… vai arī viņam palīdz citplanētieši. Nu, tas tā kā pašsaprotami. Liedskalniņš taču pats atzīstas, ka zina piramīdu noslēpumu, bet šodien katrs pirmklasnieks zina, ka piramīdas uzcēla citplanētieši.

Par nožēlu vai par laimi līdz šīm mežonīgajām teorijām pats Liedskalniņš nenodzīvoja, 1951. gadā nomira no aknu nieru infekcijas (Koraļļu pils buklets saka, ka no vēža, bet nevienā citā avotā tas neatkārtojas un sacerēts tur ir daudz).

Koraļļu pils ir veidota kā veltījums aizmukušajai līgavai, kā ideālā māja, kurā viņi kopā ar diviem bērniem un sievasmāti būtu dzīvojuši. No akmens ir viss, krēsli, galdi, gultas, vieta, kur veikt pārrunas ar bērniem, ja tie ir ‘nogrēkojušies’, pasaku stūrītis ar trīs lāčiem rotaļām, oriģināls pavards, kurā Eduards gatavoja hotdogus apmeklētājiem bērniem. Paša dizainēts saules pulkstenis, kurā pareizu laiku varot noteikt ar vienas minūtes precizitāti, vannu, par spoguli kalpoja akmens ūdens tvertne, kurā varēja redzēt savu atspīdumu. Koraļļu pils gidi apgalvo, ka vairumu no šīm lietām izmantojis pats.

Pie pils vārtiem (akmens klucis, kurš griežas ap savu asi, viena no ‘mistiskajām’ lietām ko pēc History kanāla domām varēja realizēt tikai citplanētieši, bija zvans un uzraksts ‘zvanīt divreiz’. Ja apmeklētāji zvanīja vienu vai vairāk par divām reizēm, viņiem neviens neabildēja. Ja divas, Eduards bija mājās un nebija aizņemts, viņš iznāca, uzņēma viesus un par desmit centiem tos izveda tūrē pa savu pili.

Vieta ASV ir populāra, šeit ir uzņemtas epizodes vairākām filmām un Billijs Idols pēc Koraļļu pils apmeklējuma uzrakstīja dziesmu “Sweet Sixteen”, kuras pamatā ir Eduarda Līdskalniņa stāsts. Videoklips arī uzņemts šai vietā.

Mums bija interesanti apmeklēt pazīstamu vietu, taču ka ne nacionālais gandarījums, mēs (es) gan jau nebūtu maksājuši 18 dolārus par cilvēku. Jāsaka, ka nezinot vēsturi 18 dolāri ir daudz par daudz par šo atrakciju. Neko ārkārtīgi interesanti nebija, bet uzzināt vairāk par tautieti un pabūt leģendām apvītajā vietā… laikam tomēr bija vērts.

Nedaudz skumji, ka man vislielāko sajūsmu visā šajā pasākumā izraisīja ķirzakas – šeit invazīvās Āfrikas varavīksnes agamas (Agama agama).

 

Florida Keys Wild Bird Rehabilitation Center

Pētot kartes maz kurš ir pievērsis uzmanību tam, ka zem Floridas pussalas ir salu arhipelāgs – virkne salu, kuras stiepjas gandrīz 250 kilometrus un savienotas ar tiltiem. To sauc par Floriday Keys jeb Floridas atslēgām tulkojot burtiski. Man bija interesanti apmeklēt vismaz dažas no šīm salām, jo tad bija jābrauc garām Evergleidas nacionālajam parkam, kurš mani intriģēja un arī salas gribējās redzēt.

Nonākuši uz salām sapratām, ka šeit redzēt nav ko. Viss izskatījās ļoti skumji, kamēr Regita nepamanīja, ka kaut kur šeit ir jābūt savvaļas putnu rehabilitācijas centram. Uz to tad mēs, praktiski netīšām ļoti veiksmīgi, pirms paša saulrieta, arī aizbraucām.

Rehabilitācijas centrā dzīvo putni, kuri ir nonākuši nelaimē un savvaļā neizdzīvotu. Tad nu tos nogādā šeit, kur veterinārārsti saārstē, kas nu ārstējams un ja var laist brīvībā, izveseļojušos putnus palaiž vaļā. Ja savvaļā ar traumas sekām izdzīvot nevarēs (piemēram, ja putns nevar lidot) – tie paliek dzīvot šeit.

Ar šo konceptu mēs jau vairākkārt kaut kur Amerikā bijām saskārušies, taču šādā centrā bijām pirmoreiz. Manai sajūsmai nebija robežu, sevišķi redzot baltos ibisus (es visu mūžu dzīvoju pārliecībā, ka ibisi ir tikai Āfrikā un Eiropas Dienvidos. Varbūt Āzijā, līdz turienei tuvu. Izrādās, ka baltais ibiss ir vietējais iedzīvotājs. Beidzot varēja tuvumā palūkoties uz brūnajiem pelikāniem un tas ir fantastisks putns.

Mēs vairākkārt bijām sastapušies ar tiem dabā, bet parasti pelikāni vai nu bija tālu (šodien, starp citu, redzēju, kā tie kāsī – padsmit putni, lidoja pāri pludmalei) vai lidoja paralēli mašīnai kaut kur braucot (tā ir bijis divreiz) vai arī vienkārši lidoja projām katru reizi, kad mēģināju tuvoties. Nu un šeit arī redzēju putnu, par kura eksistenci es nekad nebiju zinājis – angļu valodā saucas booby, nirējpelikāns.

Visai savdabīgs putns. Šeit arī bija ļoti sociāls un ārkārtīgi skaists zilais strazds, kardināli, kurus redzēt katrreiz ir notikums (netālu no mūsu mājas Bostonā dzīvo, bet redzēt sanāk ārkārtīgi reti), un daudzi citi.

Kamēr priecājāmies par putniem, saule norietēja un mēs pamazām devāmies atpakaļ uz vietu, kur gulējām iepriekšējā naktī. Nepilnas četras stundas.

31.03.2019 - Svētdiena

Tibet-Butler Nature Preserve

No rīta atkal brauca Žigimants, vakar viņš sāka lūgties, lai laižu viņu atpakaļ pie stūres pēc pirmās pusstundas, cilvēki, kuri brauc ar mani pirmoreiz, parasti ir nedaudz satraukti.

Apmaksa par maksas ceļu – jātrāpa grozā monētas uz noteiktu summu.

Bet mēs bijām samaksājuši 40 dolārus, lai viņam nebūtu jābrauc, tāpēc ļāvu viņam gulēt (ja varēs aizmigt) un pie stūres nepalaidu.

No rīta, savukārt, gulēju es un nezināju, kurp mēs braucam. Izkāpt no mašīnas un nonākt, burtiski, mežā, bija ļoti patīkami. Te ir dabas takas, pārsvarā visai labi iezīmētas, bet vietām var arī noklīst no tām un nonākt meža biezoknī vienatnē ar ķirzakām, čūskām un kas tur vēl dzīvo. Diemžēl, citi brauciena dalībnieki nebija tādā sajūsmā, kā mēs ar Regitu, tāpēc visai drīz devāmies projām. Sevišķi nepriecīga tauta bija sastapties ar neindīgo austrumu žurku čūsku (Pantheropis alleghaniensis). Pastāvēja teorētiska iespēja sastapt arī aligatorus, taču šoreiz nepaveicās. Ļoti žēl, aligatori, kad pieklājīgā attālumā, ļoti mīlīgi radījumi.

Orlando

Es tā visai kritizēju visas Floridas pilsētas, bet jāsaka, ka Orlando, pilnīgi negaidīti, man ļoti patika. Bet tam ir tikai viens vienīgs iemesls – Orlando pilsētas centrs ir… ezers. Un šai ezerā dzīvo milzīgs daudzums dažādu putnu. Šeit sastapāmies gan ar majestātisko milzu zilo dzērvi (Ardea herodias), gan ļoti smuko mazo zilo dzērvi (Egretta caerulea), ar ļoti skaistu putnu, kuru pirms tam jau biju pamanījis Majami bīčā ar ļoti mazu apdzīvotības areālu, tikai Florida un šaurā joslā gar austrumu piekrasti, kuram latviešu valodā nosaukumu nezinu, taču angļu valodā tas ir Boat-tailed grackle (Quiscalus major). Tēviņam ir ļoti skaista melna ar zilganu nokrāsu spalva, un mātīte ir mazāka, ruda ar tumšiem spārniem. Milzīgu balto ibisu (Eudocimus albus) baru, daudz dažādu pīļu, muskuspīļu, zosu veidu un gulbju (mūsu paugurknābja gulbis (Cygnus olor), ziemeļu gulbji (Cygnus cygnus), kuri sita paugurknābja gulbjus, melnakla gulbji (Cygnus melancoryphus) un melnie gulbji (Cygnus atratus). Tā ka gandrīz pilna kolekcija. Šodien ir marts un pīlēm šeit mazuļi jau ir izšķīlušies, bet gulbji un zosis vēl sēž uz olām. Muskuspīļu tēviņi rīko cīņas, kamēr uzvarētais metas bēgt un uzvarētājs klibo atpakaļ pie mātītes, kura tepat krūmos perē olas. Kopumā, tāda maza putnu paradīze ar bruņurupučiem, milzu karpām un, protams, drausmīgi piemēslotu ūdeni, kurā peld viss, sākot ar iepirkumu maisiņiem un beidzot ar prezervatīviem.

Neko citu interesantu Orlando neatradām. Arhitektūra gadās intersanta, bet kopumā nekā sevišķa. Brutālisma stilā celtā milzīgā masīvā bibliotēka ir ievērības cienīga. Parkā notika arābu kultūras festivāls.

Bija daudz cilvēku, visdažādāko ādaskrāsu un valodu. Pilsēta, tāpat, kā visa pārējā Florida, ļoti spāniska. Daudzās reklāmās spāņu valodu pat necenšas dublēt angļu valodā.

Kopumā, pilsēta nav īpaši liela un debesskrāpji izskatās vairāk pēc etiķetes prasības, nevis nepieciešamības. Šajā ziņā atgādināja Džeksonvillu.

Tā nu mēs papriecājāmies par apkārt valdošo dzīvību, paēdām un devāmies uz Airbnb dzīvokli, lai no rīta atgrieztos Bostonā. Un es parīt dodos tālāk – uz Rīgu, Regita vēl uz mēnesi paliek Bostonā.

 

01.04.2019 - Pirmdiena

Nu un lai pareizi noslēgtu šo, jāsaka, visai ‘izgāzušos’ pasākumu (nu, daļēji izgāzušos, kopumā jau bija visai vērtīga pieredze un daudz jaukumu bija), 1. aprīlis sākās ar to, ka kompānijai, kura veic aprēķinus lidmašīnu reisiem, nojuka serveri un bez aprēķiniem pat degvielu nevar uzpildīt (nevienam nav nojausmas cik daudz degvielas vajag, lai aizlidotu no Orlando uz Bostonu pie dotajiem laikapstākļiem), nemaz nerunājot par celšanos gaisā un lidošanu kaut kur. Visvairāk tas patika meitenei, kura sēdēja man blakus un pirms trim dienām, kad taisījās atgriezties mājās no Reikjavīkas, izrādījās, ka lidsabiedrība WOW ir bankrotējusi un uz mājām viņa nemaz netiek. Un lētākie reisi ar citām kompānijām maksā 1200 dolārus un pieprasījums liels, daudz Amerikāņu iesprūduši Islandē (izrādījās, ka mūsu reisā bija arī citi, kuri to bija piedzīvojuši). Tā nu viņa jau trešo dienu, caur Floridu brauc mājās un šodien sāk strādāt jaunā vietā, bet tā kā mūsu lidojums arī kavējas, skaidrs, ka nepaspēs.

Nu, laimīgā kārtā rezultātā nokavēja tikai par kādu stundu.

Viss, ar to arī mani Amerikas ceļojumi šajā iterācijā beidzās. Regitai varbūt būs vēl kaut kas, bet tad gan jau viņa pati par tiem arī uzrakstīs.

Ir ko piebilst: