Amsterdama, Barselona, Madride, Palencija (02.-06.06.2009)

Latvija

Pirmdiena, 1. jūnijs: Rēzekne – Rīga

Rēzekne

Somu salasīju jau vakar vakarā, uz darbu devos ar visu ceļa somu (izmēri ~ 20x30cm, svars ap 2 – 3 kg). Par transportu no 1188 īsti neko nevarēja saprast, tāpēc pa dienu aizbraucu uz staciju un nopirku biļeti līdz Rīgai.
Vilcienā bija ļoti karsti, nolēmu, ka ja šādi sākas šis septiņas dienas ilgais ceļojums, es jau gribu uz mājām un nafig man šito neko nevajag. Ērti iekārtoties vilciena sēdeklī nekādi nebija iespējams, lasīt nespēju, jo bija grūti sakoncentrēties neērtā pozā. Klausījos Seikima II un skatījos garām slīdošajās monotonajās ainās.

Rīga

Rīgā biju pēc desmitiem. Ar Aldi Tīrainē izdzēru pudeli vīna (viņš taisījās braukt mājās, tāpēc nācās dzert vienam pašam, pirms tam dārzā redzēju kolibri.. vairākkārt.. Pēc vīna pudeles aizgāju gulēt. Trīs stundas veselīga alko-miega.

Otrdiena, 2. jūnijs: Rīga – Amsterdama – Barselona

Pēc trīs stundu miega, pēc vakardienas vīna pudeles, prieka bija maz. Dušā negāju, jo laika tāpat bija maz, un tas manu situāciju vieglāku nepadarīja.
Pēdējo reizi kaut kur lidoju pirms gadiem trim vai četriem un pa šo laiku lidostā daudz kas ir mainījies. Cilvēki ir kļuvuši atsaucīgāki un laipnāki, bet joprojām neaizmirst, ka viņi ir latvieši un cēli nes savu vārdu pasaulē, tā, piemēram, apmēram divdesmit gadīgs puika pie bagāžas kontroles atļāvās uzbļaut, ka šķidrumi no somas ir jāizņem. Aug jaunā paaudze un šķiet, ka šis prastums un augstprātība no mums vēl pāris paaudzes nezudīs.
Lidmašīnā palika nelabi, domāju, ka pie vainas bija vīns un miega trūkums, bet nu es varonīgi to pārcietu. Kuņģim nepatīk, kad par to ņirgājas un tas ir jāciena. Plus vēl nāca gana liela daļa psihosomātikas.

Ar Spānijas pusi nekas nav skaidrs, latvieši, kā parasti, visu ir sapratuši pa savam un iekūlušies pavisam ne savā tusiņā. Sevišķi, pēc frāzes „ja nav grupas, tad priekš kam jūs vispār dodaties uz plānošanas vizīti”, garastāvoklis nav tas labākais.
Lidojuma noslēgums bija skaists. Zem lidmašīnas bija mākoņi, virs tiem bija apaļa varavīksne un tās centrā atradās lidmašīnas ēna.

Nīderlande

Amsterdam

Daudzi par šo pilsētu ir runājuši un rakstījuši; daudzi to atceras ar nostalģisku asaru. Uz mani iespaidu īpaši neatstāja. Nu labi, es tajā biju tikai pāris stundas un man nevar būt objektīvs viedoklis, bet nu patiešām…

Vilcienā uz centru braucu otrās klases vagonā. Ja tā ir otrā klase, tad tēvzemē augstākas par piekto klasi, vispār nav. Brauciena mērķis uz pilsētu, starp reisiem, bija atrast muzejus, kurus apmeklēšu piektdien, kas izrādījās ļoti vienkārši. Iztiku bez kartes un prasīšanas garāmgājējiem. Atradis muzeju kvartālu, izmetu līkumu pa pāris kvartāliem, apskatījos pilsētas centru, cik nu tas bija iespējams man atvēlētajā laikā. Labākais visā šajā braucienā uz pilsētu, bija tas, ka bija septiņi no rīta un tūristi vēl nebija pamodušies, tāpēc izdevās skatīt vaigā vietējos iedzīvotājus, kuri steidzās uz darbu.

Lielākais apbēdinājums bija tas, ka modernās mākslas muzejs, kurā es būtu varējis skatīt Mondriānu un varbūt pat Magritu, tika restaurēts (cik man ir zināms, to restaurē jau no kāda 2002. gada, tā, ka domāju, ka jau sen būs vaļā).
Iepriecināja cilvēku zināma vienaldzība pret noteikumiem. Es holandiešus automātiski pieskaitīju vāciešiem/austriešiem, attiecīgi, sagaidīju līdzīgu temperamentu. Austrijas pieredzes sists, stāvēju pie sarkanās gaismas. Kad tantiņa, ar nicīgas neizpratnes skatienu, paraudzījusies manī, devās pāri ielai, nozvērējos vairāk pie luksoforiem nestāties.

Pirmais iespaids, iznākot no centrālās stacijas – drausmīga netīrība un nepatīkama smaka. Stacijas centrālajām durvīm izsists stikls, mazliet tālāk nomesta un izšķīdusi kaut kāda krējuma vai kā tamlīdzīga paciņa. Ne labākais pirmais iespaids par riteņbraucēju, geju, prostitūtu, rastamanu un eitanāzijas pilsētu. Netīrība valdīja līdz pat muzeju kvartālam, bet nu patiesības labad jābilst, ka tā tika operatīvi lokalizēta – black power!

Otrais iespaids – 18. un 19. gadsimta ģermāņu (ok, nu par tiem ģermāņiem var, protams, strīdēties) arhitektūra. Kaut ko līdzīgu var redzēt tepat Rīgā, Varšavā, Prāgā, Vīnē un daudz kur citur. Šeit gan tas bija cieši savīts ar romantismu un tikai Nīderlandei (cik nu man zināms) raksturīgiem akcentiem. Nereti arhitektūrā parādās zināms ekscentrisms – šauras, šķības, neregulāras, zāli appīpējušās mājas.

Trešais iespaids – pagāja zināms laika brīdis, kamēr es uzķēru atšķirību starp trotuāru un braucamo daļu, kaut arī Centrālās stacijas rajonā tās, šķiet, nereti saplūda. Priekšroka vienmēr ir riteņbraucējiem, kuru te bija simtiem; otrajā vietā – kājāmgājēji, un tikai trešajā – pārējais transports.

Velosipēdu šeit patiešām šajās rīta stundās ir daudz. Ļoti daudz. Nekad vienkopus nebiju redzējis tik daudz velosipēdistu un nedomāju, ka šo transportlīdzekļu vispār ir tik daudz saražots. Brauc viņi šeit visur un brauc visi, sākot ar sirmgalvjiem, līdz pat vecākiem ar zīdaiņiem speciālā sēdeklī. Uz velosipēdiem var redzēt kā skrandās tērptas personas, ko pie mums nosauktu par bomžiem, līdz pat gana glaunos uzvalkos tērptiem vīriem, kaut gan pēdējie pārsvarā pārvietojās uz rolleriem. Pagāja kaut kāds laiks, līdz es pamanīju, ka praktiski visi bez izņēmuma velosipēdi ir veci, aprūsējuši, ar nogājušu krāsu, bez ātrumiem, bremzēšana daudziem ar atpakaļmīšanu panākama. Pēc šī, es pavisam citādāk paskatījos uz Latvijas velobraucēju kultūru. Pie mums velosipēds ir tas pats, kas mobilais telefons vai BMW – stila un prestiža padarīšana.

Ceturtais iespaids – šajās rīta stundās Centrālstacijas rajonā es redzēju tikai vīriešus uzvalkos, pie tam, pieklājīgos un gana dārgos. Septiņos no rīta es ielās redzēju pārsvarā vīriešus uzvalkos un atkritumu savācējus. Un jā, tie uzvalkos tērptie pārvietojas baros un ejot cauri šādam baram, sajūta ir tāda, kā kādā filmā, a la Matrix.
Daudz nēģeru, bet tie šajās stundās ir vai nu atkritumu savācēji, vai arī atkritumu vedēju vadītāji, vai arī sabiedriskā transporta vai asfalta mazgātāju vadītāji un nevalkā uzvalkus. Ja melnie vīrieši šeit vāc atkritumus, melnās sievietes šeit ir sasodīti skaistas. Kāpēc filmās rāda tikai atbaidošus radījumus ar milzīgām lūpām, krūtīm, dibeniem, zeltu visās iespējamās vietās un drausmīgu žargonu? Un vispār vietējie iedzīvotāji (cik nu es varēju spriest), šeit ir skaisti, izņemot tos, kas vāc atkritumus. Starp tiem ir arī daži baltie, bet tie ir notetovēti no galvas līdz kājām, ar atbaidošām ūsām, frizūrām un vispār, gana vizuāli nepatīkamas personas. Sievietes šeit pārsvarā ir tievas, ar skaistām spēcīgām kājām. Vīriešiem pareizi un proporcionāli sejas vaibsti.
Uz katra stūra pa kofīšopam, ja nav kofīšopa, vienalga vairāk vai mazāk slēpta marihuānas reklāma un „otherside expierence” glorifikācija parādās it visur.
Amsterdamā pāris reizes roka stiepās pēc fotoaparāta. Bet abas reizes vai nu nebija kompozīcija pienācīga, vai arī vienkārši nebija iespējams iekadrēt tā, kā gribējās, tāpēc fotoaparāts palika somā.
Un Amsterdamā visi vietējie runāja ar mani angliski un norādīja, kur man būt doties (stacijā un lidostā).

Lidostā tiku pārāk laicīgi un nesanāca gaidīt pat divas stundas, kad jau biju ceļā uz Barselonu. Lidmašīnā, tāpat kā ceļā uz Amsterdamu, deva ēst un neprasīja pretī naudu. Tas iepriecināja, jo no savas iepriekšējās pieredzes neko tādu atmiņā atsaukt nevarēju, neskatoties uz to, ka, piemēram, lidojums uz Stambulu, bija stipri garāks, bet ar Airbaltic. Apskatīju lidmašīnas tualeti. Absolūti ģeniāla ietaise, ilgi kasīju galvu un visu aplūkoju, tā arī nesapratu, kas kur ir jādara un sajutos muļķīgi. Ivaram taisnība, mīlēties lidmašīnas tualetē varētu būt gana problemātiski. Vietas šeit nav pat vienam cilvēkam.

Pa ceļam uz Barselonu, redzēju Amsterdamu no augšas un tā izskatījās tieši tāpat kā google maps. Un ja ticēt kapteinim, tad redzēju arī Parīzi. Bet tā neizskatījās nekā, jo bija mazliet apmācies un es tā arī nesapratu, kur viņa ir jāskata. Gribas ticēt, ka tā bija Sēna, ko es redzēju, kaut gan kuru gan tas uztrauc.

Spānija

Barcelona

Šeit neviens nerunā angliski, and I mean it. Izgāju 4 tūrisma informācijas centrus, līdz atradu meiteni, ar kuru izdevās nodibināt vismaz kaut kādu kontaktu. Līdz tam, braucot uz pilsētu, iepazinos ar pakistāniešu hokejistu, kurš izdzirdēja vilcienā mani aktīvi visiem prasām, kur tad man ir jākāpj ārā, ja vēlos nonākt Centrālajā stacijā, pienāca klāt un ar drausmīgu sajūsmu dalījās savā priekā „oh, you speak English!”, pēc manas kautrīgās atbildes, ka šo to saprotu gan, sekoja jautājums, vai es pazīstu Barselonu. Izrādījās, ka viņš tāpat kā es, meklē kādu, kurš viņam pateiks, kur ir jākāpj laukā, taču šeit visi ir gana principiāli un runā tikai catalan vai castillan (vai kā tamlīdzīgi tas saucās, hz). Tā nu mēs ar viņu štukojām kā būt, bet rezultātā es tomēr izkāpu pareizajā vietā. Par viņa likteni vairāk neko nezinu. Nu i Dievs ar viņu.
Sākumā nopirku vienreizējo metro biļeti un apmeklēju Sagrada Familia. Uzmetu skatienu, novērtēju, iespaidu neatstāja, apsēdos uz soliņa ar muguru pret arhitektūras pieminekli kāda dīvaina koka ēnā, un iegrimu pārdomās, ko darīt tālāk. No angliski tipa-runājošās meitenes biju dabūjis divas kartes – metro karti un pilsētas tūrisma maršrutu karti. Vairāk man mērķu nebija. Pats gribēju ieelpot jūras gaisu, Ivars bija teicis, ka esot Barselonā, ir jāuzkāpj vismaz vienā kalnā. Laika bija vēl ļoti daudz – 7 vai 8 stundas.


Pirms doties projām, nolēmu apiet apkārt dižajam Gaudi šedevram un izgāju pie vecās katedrāles daļas. Un tā patiešām bija iespaidīga. Nobildēju to ar mobilo telefonu un nolaidos metro. Nopircis biļeti visas dienas braukāšanai metro, devos uz pirmo staciju, kuras nosaukums man iepatikās.
Pirmajā reizē izkāpu kaut kādā laukumā. Nekas nesaistīja uzmanību. Apsēdos uz akmens soliņa, izvilku karti un pāri tās malai vēroju kā pie strūklakas divas musulmaņu dāmas veic apmazgāšanās rituālu pirms lūgšanas. Kad rituāls bija nobeigts, devos atpakaļ metro un devos uz nākamo destination point. Metro Barselonā ir moderns un ātrs. Starp stacijām sanāca braukt no 5 līdz 20 minūtēm.
Izkāpu stacijā, kur nebija nekā īpaša, un nebija arī tūristu. Riskēju un iebridu tālāk kvartālā. Šauras ieliņas. Vietējie iedzīvotāji ar iepirkumu maisiņiem, logos žāvējas veļa, var ieskatīties dzīvokļos un iepazīties ar griestu interjeru. Tā nu klīstot, es nonācu pie kāda pieminekļa. Nolēmu apskatīt un aiz tā izrādījās vēl viens. Un tad skaista ēka. Un tā mazpamazām nonācu ostā pilnā ar tūristiem. Visu apskatījis, uz mirkli pat apsvēru domu piebiedroties vienā no laivu ekskursijām gar pilsētas piekrasti (priekšā vēl vairāk kā 5 stundas un absolūti nav ko darīt), taču ieraudzījis bildes ar laimīgajiem, fotoaparātiem apkārtajiem purniem uz kuģīša klāja, domu momentā atmetu.


Mamma bija lūgusi kaut ko sabildēt, ko vēlāk parādīt mājās. Sākumā kaut ko bildēju ar telefonu. Bet vienā brīdī ieraudzīju drausmīgi jauku pārīti. Zēns sēdēja uz ēkas lieveņa (vai kā nu tas saucas) un pūta burbuļus, un meitene, sēžot uz asfalta viņam pretī, bildēja. Diemžēl, kamēr vilku fotoaparātu, process beidzās. Bet nu no šī brīža bildēju ar fotoaparātu.


Izkāpis kādā citā stacijā, nolēmu vienkārši paieties pa ielu. Iegāju grāmatveikalā un devos tālāk uz priekšu. Ceļš veda kalnā, es jau biju gana noguris un taisījos doties uz staciju, gaidīt vilcienu, taču devos uz priekšu cerībā atrast nākamo metro staciju.

Vienā brīdī es attapos pie norādes, ka priekšā ir gaidāms Gaudi parks.

Nu es nebiju paredzējis, ka tas „priekšā” būs tik tālu un tik smagi. Pa ceļam nopirku saldējumu, bet tas mani īpaši neuzmundrināja.

Zaudējis dažus litrus sviedru tomēr nonācu pie slavenās, bet gana tizlās ķirzakas.

Paapbrīnoju kolonnas un citas parka detaļas un nolēmu uzkāpt uz platformas.

No tās pavērās pilsētas panorāma, bet tad pamanīju, ka ir iespējams uzkāpt vēl augstāk.

Un tad vēl un vēl un vēl un gandrīz nopelnījis sirdslēkmi, es biju virsotnē.

Kad pamanīju, ka kaut kur priekšā, kilometru trīs, taisnā virzienā, attālumā, atrodas kāds pīķis ar krustiem, kas izskatās augstāk, kā es atrados.

Novērtēju savus spēkus, sapratu, ka to nepieveikšu, un devos ceļā. Nepagāja nemaz tik daudz laika, līdz es biju iekārotajā virsotnē. Apakšā pacēlās gaisā zaļo sarkangalvaino papagaiļu bars (amazones papagaiļi vai kādi no mazajiem arām, hz, tik tuvu es viņus nepaspēju apskatīt) [nebija viņiem sarkanas galvas, tie bija zaļie mūku parokīti].

Izrādījās, ka tuvākā metro stacija ir tā, no kuras es nācu un tā ir 1,2 km attālumā no Gaudi parka ieejas.

Metro stacijā es nonācu vēl dzīvs un tagad nu braucu uz Barcelona Sans staciju, no kuras pēc pāris stundām bija paredzēts mans vilciens uz Palenciju. Taču aizbraucu es uz Katalonijas laukumu, no kura aizgāju apskatīt katedrāli. Diemžēl iekšā mani neielaida, laikam īsti labi neizskatījos ar mēli pār plecu.


Stacijā atcerējos, ka pa visu dienu esmu ēdis tikai vieglās uzkodas lidmašīnā, tā, ka nolēmu nopirkt kaut ko paēst. Pasūtīju „macaroni bolognese” un mazo kolas pudelīti ar ledu. Makaronus sildīja mikroviļņu krāsniņā un tie garšoja pēc prezervatīviem ar kečupu, taču kola ir vienīgais, kas šajā pasaulē ir nemainīgs – tā ir vienāds draņķis visur kopš pirmsākumiem. Kamēr pastāvēs cilvēce, mūžīgi mūžos, āmen. Un vīna pudelīti. Pirmais vīns, ko dzēru Spānijā, izrādījās draņķīgāks par vispār par dajebko, kas līdz šim ir dzerts. Kaut gan iespējams, ka manas jūtas vienkārši bija pārāk saasinātas.

Tā nu es sagaidīju savu vilcienu, kas bija drausmīga parodija uz nezin ko. Manā kupejā bija sešas „gultas”. Vienu brīdi vēl bija doma iet pie pavadones un lūgt samainīt pret sēdvietu. Bet nogurums darīja savu. Visi guļ drēbēs un apavos, nez kā tādā karstumā tas ir iespējams. Iekritis savējā, es centos aizmigt. Gulēt bija drausmīgi karsti. Tikai rīta pusē uzģērbu kreklu, jo palika vēsāks, un normāli aizmigu. Barselonā pārsteidza tas, ka bija daudz bālu sieviešu. Ja vienā telpā būtu mūsējās un spāņu sievietes, tad pateikt, kuras ir dienvidnieces varētu tikai pēc matiem. Mūsējās jau solārijos iedzeldinātas, nereti ir stipri dzeltenbrūnākas pat par vietējām tumsnējām sievietēm. Vēl pārsteidza tas, ka nereti varēja redzēt vietējos (laikam) iedzīvotājus ar apsārtumiem no saules apdegumiem.

Cilvēki ne visi ir skaisti, kaut gan gadās arī ļoti pievilcīgi eksemplāri. Stacijā mani apkalpoja vīrietis ar apmēram maniem matiem un Bonderas’a sejas vaibstiem. Melnie šur tur parādās, taču liela daļa ir tūristi, tie, kas ir vietējie, bieži ir pavisam pavisam melni, laikam kādi nūbieši. Daudz arī aziātu, pārsvarā tūristu. Es vienmēr biju domājis, ka aziātēm ģenētiski ir diezgan mazas krūtis, taču šeit pārāk bieži sanāca vilties savās iepriekšējās pārliecībās, un dziļie dekoltē to tikai vēl vairāk pasvītroja. Pašas aziātes gan šite nebija īpaši smukas. Lieli apaļi deguni un lūpas, šauras pierītes. Nu tā, ne pārāk kaut kā. Un ja Amsterdamā katrs centās izpalīdzēt, tad šeit visiem lielā mērā uz mani bija pilnīgi pajāt.

Riteņbraucēju Barselonā nebija daudz un tiem bija jāievēro gana stingri noteikumi, lai netraucētu citiem satiksmes dalībniekiem. Barselona, līdzīgi kā Amsterdama, ir tūristu pilsēta. Un, šķiet, vienā no pirmajām vietām ir vācieši un krievi. Krievus var nekļūdīgi atpazīt – tante buldozers pa priekšu kaut ko aurodama uz salīkušo sapīkušo stāvu, kurš pakaļ velkas ar čemodāniem.

Redzēju nūdistus riteņbraucējus. Gana nepatīkams skats. Tualetes šeit ir tāds ļoti publisks pasākums. Ielidojot Barselonā, meklēju tualeti un to atradu pēc tā, ka no vestibila piefiksēju kādā nišā ar muguru pret mani stāvošu čurājošu indivīdu. Niša izrādījās tualete, tikai šeit tualešu durvis parasti stāv vaļā. Vēdinās laikam.

Cilvēki temperamentīgi un no mūsu temperamenta raugoties, ļoti nemierīgi. Ātri iesvilstas, ātri mainās emocijas.

Cilvēki reāli lieto vēdekļus. Sievietes, pārsvarā. Biežāk pēc pusmūža vecuma.

Redzēju drausmīgi smieklīgus pilsētas policistus. Tie bija resni, legingos uzvilktos gandrīz līdz krūtīm, augšdaļa gan tāda gana standarta. Knapi noturējos nesmieties un nebildēt. Viņu tur bija bariņš, gan jau panāktu.

Trešdiena, 3. jūnijs: Palencija

Palencia

Pamodināts tiku minūtes 40 pirms stacijas. Savācu sevi vienkopus, saģērbos, un kādu pusstundu nostāvēju vilciena gaitenī, skatoties uz garām slīdošajām ainavām. У них все не как у нас. Kalni ar vēja ģeneratoriem virsotnēs (es vienmēr biju domājis, ka vēja ģeneratorus uzstāda plakanās vietās, bet nu, protams, sava loģika to likt kalnos ir – vējš tur pūš vienmēr, vienīgi tehniski tas varētu nebūt vienkārši), gotiskas un romāniskas baznīcas, mājas celtas no mistiskiem un man nepazīstamiem dabas materiāliem, dīvaini mazi pagalmiņi ar citruskokiem un soliņiem tajos.
Redzēju kā suns dzina ganos aitas. Neko tādu nekad nebiju redzējis un nebiju domājis, ka šim klasiskajam sižetam varētu būt saistība ar realitāti, sevišķi, ja to attiecina uz mūsdienām. Pirmkārt, es nekur neredzēju ganu. Gan jau ka viņš tur bija, bet slēpās, vai arī veikli maskējās starp aitām. Suns skrēja apkārt baram, dzenot visus uz priekšu. Aitas, kuras nedaudz novirzījās no bara, suns ar purnu pastūma bara virzienā vai viegli ar zobiem iekampās kājā.

Vilciens nokavējās par 15 minūtēm. Stacija maziņa, kā Rēzeknē, bet tīra un sakopta. Aizgāju uz tualeti savest sevi kārtībā, un kamēr ķemmējos, kāds pasauca manu vārdu (tualešu durvis ciet neviens netaisa). Biju domājis, ka Luis būs jāgaida kādu pusstundu vai stundu (kā bija sarunāts), bet viņš bija šeit agrāk un redzēja pienākam manu vilcienu.
Luis uz mani īpaši nekliedza. Izteicis dažus komentārus, uz laiciņu atsējās. Namatēva pienākumi ņēma virsroku. Aizbraucām uz viņa biroju, kur viņš drudžaini mani vadāja visapkārt, visu izrādot un cenšoties iesmērēt katru bukletiņu, kas tika pa rokai. Palūdzu tēju, bet man tika paskaidrots, ka Spānijā tēju neviens nedzer. Ņemot vērā, ka īpaši labi viņš angliski nerunāja, viņa paziņojumu uztvēru gana uzmanīgi, attiecinot to vienīgi uz viņa biroju. Taču man tika piedāvātas kādas piecas kafijas šķirnes, visas no kafijas pupiņām. Kad atteicos, tika piedāvāta karstā šokolāde. Arī no tās atteicos un beigās man piedāvāja pienu. Es viņu nomierināju, ka piens man riebjas vēl vairāk kā kafija un šokolāde kopā ņemtas.


Birojā veci datori, plakano monitoru maz, redzēju Windows 98 (valsts iestāde btw), XP viņiem ir kaut kāds mistisks apgraizītais variants. Nu, ļoti ļoti apgraizīts.

Vēl kādu laiku turpinājās absolūti haotiska Brauna kustība starp biroja kabinetiem. Tiku iepazīstināts ar darbiniekiem, centās man iesmērēt kaut kādas absolūti nepieciešamas european youth cards, ar kurām dzīve uzreiz uzņemot apgriezienus un atlaides un iespējas burtiski birst no gaisa.

Kāda sieviete, ar kuru tiku iepazīstināts, sabučoja uz abiem vaigiem, uz ko Luis noreaģēja ar komentāru savā lieliskajā ingles – „that’s only for women, for men it’s not normal”, šādā veidā radot manī vainas sajūtu par to, ka netīšām esmu izprovocējis cienījamu sievieti uz neadekvātu uzvedību.
Drīz vien parādījās arī Ana Marina (projekta vadītāja) un Pilar (reterdēto personu psihologs un mans tulks). Viņu uzdevums bija izklaidēt mani. Ana Marina nerunāja angliski, taču Pilar tika ar to galā gana labi. Arī šajās gana jaunajās sievietēs es atkal izprovocēju neadekvātu uzvedību un nolēmu vairāk īpaši neklausīties, ko Luiss saka. Tā nu Luisam bija izdevība tikt no manis vaļā, devāmies uz Ana Marinas biroju, kur strādāja daudz sieviešu, kuras teju visas attiecībā pret mani izturējās neadekvāti. Pa ceļam uz biroju, bija divas gotiskas baznīcas, aptuveni 15. gs. beigas – 16. gs. sākums.

Pēc biroja aizgājām padzert kafiju. Palūdzu tēju, ko arī dabūju. Tēja bija salīdzinoši ok, kaut arī no maisiņa. Ilgi un gari meloju kas mēs tādi un kā šie procesi notiek mūsu valstī un ka viss būs ļoti labi. Vairāk neviens man neteica, ka man šeit nav vieta un ka jābrauc projām. Pilar ar Ana Mariju izrādījās ļoti laipnas un simpātiskas. Pilar izrādījās jaukākā un skaistākā tulce, kas man jebkad ir bijis, sevišķi ņemot vērā, ka es īpaši daudz savus tulkus neatceros un viņa varētu būt arī pirmais.

Spāņi vienkārši teica „hmm, ļoti dīvaini… pie mums gan tas ir savādāk.. kā tā var būt? Tas tak nav normāli!”, bet tas jau bija bez personālijām un tāpēc es to neuztvēru kā kaut ko negatīvu. Tā nu es bāzu viņām batonus ausīs un ar katru nākamo teikumu mana valoda kļuva arvien sliktāka un nabadzīgāka un uz sarunas beigām es biju iztērējis visu savu vārdu krājumu un varēju tikai kaut ko stostīties, murmināt, žestikulēt un teikt „nu” tīrā latvju mēlē.

Ap to brīdi nez no kurienes kafejnīcā uzradās Luiss un sāka nervozi rēķināt ceļa naudas (nu, nevarēju es viņam ieskaidrot, ka es jau mēnesi atpakaļ, kad plānoju šo braucienu, visu līdz pēdējam centam esmu izrēķinājis un neskatoties uz to, ka izmetu pamatīgu līkumu, ne tikai nepārtērēju, bet pat ieekonomēju ap 50 eiro). Luis uzskatīja, ka manu maršrutu varēja sastādīt tikai pilnīgs oligofrēns un šizofrēniķis piedevām, un tajā nav absolūti nekādas loģikas, tāpēc arī izmaksas sakrist nevar nu nekādi.

Pēc kādas desmitās pārrēķināšanas nu jau viņa birojā, Luis atplauka plašā smaidā. Viņam beidzot pieleca, ka visas izmaksas smuki iekļaujas budžetā. Pats nopirka man biļetes līdz Madridei un Amsterdamai – tas viņam aizņēma aptuveni pusstundu. Nezinu, par ko viņš strīdējās un diskutēja ar kasieri, jo es biju norādījis uz reisiem, kuri mani interesē un pēc manām domām, diskusijai vietas īpaši nebija. Man, nezinot spāņu valodu, biļetes iegāde Barselonā aizņēma ne vairāk kā minūti. Piefiksējis, ka man Madridē būs daudz laika, ieteica man apmeklēt muzeju, kurš esot pretī Prado, kurā esot Pikaso, Dalī un citi meistari [Reina Sofia].

Kaut kurā brīdī atvadījos no Luisa, pēc tam no Pilar un aizdevos projām uz pilsētu. Īpaši plānu kaut ko apmeklēt man nebija, tāpēc kādu brīdi pasēdēju parkā un tad vienkārši izvēlējos pirmo ielu un devos maldīties. Iegāju dažās baznīcās – nesabojāta 16. gadsimta gotika baznīcās ir ļoti iespaidīga. Baznīcas centrā gandrīz katrā kvartālā un lielākā daļa no tām attiecas uz 15. un 16. gadsimtiem. Acīmredzot, tāda īsta karadarbība šeit nekad nav bijusi, arī vecu māju ir daudz. Pilsētā, lielākoties, bija pārstāvēta romānika [pēc gandrīz desmit gadiem un nedaudz papildinātām zināšanām par arhitektūru, par romāniku ļoti šaubos, bet bildēs redzu spāņu baroku] un gotika. Šur tur parādījās pa kādai barokālai celtnei, bet spāņu baroks uz gotikas fona izsktījās gana nožēlojami.

Kad apnika klīst, aizgāju atpakaļ uz parku, no kura sāku savu pastaigu, izmakšķerēju no strūklakas akmentiņu priekš Jūlijas un kādu pusstundu nosēdēju, vērojot vietējās dzīves ainas.
Bijām sarunājuši, ka satiksimies Pilar birojā, taču es to neatradu. Uzzvanīju, norunājām satikties pie San Pablo, pēc dažām minūtēm Pilar ar Ana Marina jau bija tur.

Devāmies ēst. Iegājām kādā drausmīgi piepīpētā telpā, kur grīdu klāja izsmēķu un atkritumu paklājs, pagājuši tam visam garām, nekur neiekāpjot, nokāpām pagrabiņā, kur izrādījās restorāns. Šeit es iedzinu zināmā izmisumā gan Pilar, gan viesmīli, paziņojot, ka neēdu dārzeņus, putnu gaļu (kuru gan šeit arī, izrādās, nepiedāvāja) un jūras produktus, kā arī saldajā man nevajadzētu piedāvāt neko ar kakao, šokolādi vai kafiju.

Pusdienas tika pasniegtas uzsildītos šķīvjos, ar pareiziem galda piederumiem (ar kuriem man nav ne mazākās nojausmas, kas jādara), vīns skaistās glāzēs. Taču katrā galda piederumā vai glāzē varēja atrast kādu nelielu defektu. Beigās tiku pie pildītas paprikas pirmajā ēdienā, kuru tomēr nolēmu ēst. Apēst jau var praktiski jebko, viss ir atkarīgs no tā, cik daudz maizes kož klāt. Maize viņiem te ir tikai viena – tievs, līdzīgs franču, batons [saucas, bagete]. Pudele garšīga vīna vēl vairāk uzlaboja garastāvokli. Pilar skaidroja, ka tas šeit ir salīdzinoši lēts galda vīns, kurš derot pie praktiski jebkuras maltītes. Pilar ēda rosolu, sauca to par krievu salātiem, neticēja, ka tiem var būt kāds reāls sakars ar Krieviju un teica, ka tie šeit esot bez maz nacionālais ēdiens. Vizuāli tas bija simtprocentīgs rosols, par garšu nezinu, jo neesmu garšojis ne tur, ne šeit.

Procesa gaitā es vienreiz, pielejot sev vīnu, pielēju arī Pilar, kuras glāzē jau bija ļoti nedaudz, bet pēc viņas pārsteigtās sejas izteiksmes un mulsā smaida, konstatēju, ka šitā rīkoties šite laikam pieņemts īsti nav. Tad bija cūkas gaļa ar kartupeļiem un tas jau bija pierastāk un tika apēsts ar zināmu sajūsmu. Kad beigās palūdzu tēju, atkal bija gara saruna un stostīšanās no viesmīles puses, taču beigās (pēc minūtēm divdesmit varbūt), man tika pasniegts kaut kas liptonveidīgs un ļoti pretīgs. To es tā arī neizdzēru.
Pēc pusdienām tiku aizvests uz kaut kādām savdabīgām kopmītnēm, kur atņēmis no Ana Marinas pildspalvu (manu, šķiet, Luis nozaga), devos uz savu istabiņu un uz dušu. Tik drausmīgu dušu es nebiju piedzīvojis pat Latvijas un Itālijas lētākajos kempingos. Tā darbojas aptuveni pusminūti un apsīkst, tad ir jāslēdz atkal. Bet tā kā pēdējā duša man bija pirms gandrīz trim dienām, neskādēju arī šādu.
Pēc dušas centos kaut ko rakstīt, bet zaudēju samaņu, lai pamostos tikai pēc vairākām stundām. Darīt īpaši nebija ko, tāpēc devos laukā. Aizgāju uz nelielu āra kafejnīcu, kur pasūtīju kolu (no more tea in this country) ar ledu un citronu un vēroju apkārt notiekošo.

Sievietēm šeit ir raksturīga aizsmakusi balss (ļoti līdzīgi kā Penelopei Krūzai), kas varētu būt no smēķēšanas, jo smēķē šeit gandrīz visas sievietes. Kopumā izdalīju vairākus sejas tipus, bet viens no raksturīgākajiem un arī skaistākajiem ir aptuveni sekojošs – garš šaurs galvaskauss, augsti uzacu kauli, diezgan garš deguns ar nelielu erotisku kūkumiņu [ehh!], vairāk vai mazāk kantaini žokļa kauli, neliels zods, diezgan plānas lūpas. Sejas krāsa tumsnēja, mati melni, figūra slaida. Ļoti pievilcīgi kopumā.

Vīriešiem, lielākoties, ir īsi nogriezti mati, reizēm ir nelielas bārdiņas, ģērbjas t-kreklos vai kreklos ar īsām piedurknēm un garās biksēs vai diezgan garos šortos (šajā sezonā). Apģērba uz cilvēkiem ir salīdzinoši daudz, pie mums pie atbilstošām temperatūrām jau sen nomests viss liekais. Nav brīnums, ka mūsu meitenes šeit nonākot, netiek apdalītas ar uzmanību.

Alternatīvo jauniešu šeit, salīdzinot ar Barselonu, ir ļoti maz. Visi pārsvarā klausās populāro spāņu vai rietumu pasaules mūziku. Cilvēki ir ļoti jauki un atsaucīgi, bet tikai pa spāniskam.
Salīdzinājumā ar Barselonu, cilvēki šķiet daudz mierīgāki. Mazāk steigas. Metas acīs „provinciālisms”, salīdzinājumā ar Barselonu. Bet tas ir tas, kas man cilvēkos patīk. Metropoļu iedzīvotāji nereti ir gana ē… smagi izturami.

Netika novērotas dažas īpatnības, kas ir raksturīgas Rēzeknē dzīvojošajai jauniešu tautai – bravūrīgums, dzeršana līdz pulsa zudumam, vazāšanās barā ar domu, ko tādu sadarīt. Tas modelis, ko es šeit esmu novērojis, bija aptuveni sekojošs. Vakarā jaunieši (un ne tikai) satiekas kādā no kafejnīcām, iedzer pa alus kausam, paralēli čatojoties, jokojot smejoties, respektīvi, socializējoties, atvadās un katrs dodas savā virzienā (vakarā runājām par šo jautājumu ar Pilar un viņa apstiprināja manus novērojumus).

Smēķē ļoti daudz, bet pārsvarā sievietes. Salīdzinoši, vīrieši smēķēja daudz mazāk. Redzēju smēķējošas grūtnieces un sievietes, kurām vienā rokā bija cigarete, otrā zīdainis. Smēķēšanas ierobežojumu nav (vakarā Pilar pastāstīja, ka ir gan, vienkārši viņus īpaši neviens neievēro), tāpēc smēķē visur un izsmēķus met tur, kur noslēdzas process. Šeit liela uzmanība tiek veltīta atkritumu šķirošanai. Labāk kaut ko nomest uz ielas, kur to savāks sētnieks un ieliks, kur vajag, nekā nepareizajā atkritumu urnā.

Atgriezos istabiņā neilgi pirms itāļu (Simona) un vācu (Isabel) meiteņu ierašanās kopā ar Anu Marinu, lai atstātu mantas istabiņā un dotos vakariņās. Simona izrādījās, kādreizējā brīvprātīgā, strādājusi Spānijā, Izabella – spāniete, kura kā brīvprātīgā pirms trim gadiem ieradās Vācijā, iemīlējās un palika dzīvot. Franču delegāts neieradās vispār, tāpēc Pilar uzmanība bija nedalīti mana.
Aizbraucām uz centru un kādā nelielā šķērsieliņā uzklīdām Luisam ar sievu, kuri malkoja vakara vīnu, stāvot uz ielas ar glāzēm un šķīvīti ar uzkodām. Tā nu mēs piebiedrojāmies un tāpat stāvot kājās izdzērām pa glāzei vīna, pirms devāmies uz restorānu vakariņās.
Ja no rīta es nesapratu neko, ko runāja spāniski, tad vakarā es jau varēju saprast kādus 10% – 15%. Vienīgi tā arī neiemācījos saprotami izrunāt vārdu ’17’.

Viesmīlis izskatījās diezgan depresīvi, uzzinot par manu diētu. Sākās maltīte ar uzkodām un vīnu. Visi pārtika no sautētu dārzeņu plates, kur bija gana daudz lietu, kurām es pat nosaukumus nezināju. Es tiku pie pussvaigas liellopa gaļas loksnītēm un biju diezgan laimīgs. Viesmīlis visu laiku grozījās apkārt un jautāja, vai es esmu apmierināts, vai man garšo. Beigu galā es tiku pie milzīga sulīga steika, un gandrīz zaudēju samaņu no sajūsmas. Visu gan es to nepievarēju. Restorāns izrādījās ļoti pieklājīgs. Viesmīlis mani uzskatīja par savu personīgo traģēdiju un kad es kādu brīdi neko neēdu, viņš stāvēja pie galdiņa, Pilar pačukstēja, ka „do a favour, he just wants to see, that you’re eating”.
Izrādās, ka vīns no apgabala Rioja, skaitoties vislabākais.

Pēc vakariņām – uz numuriņu, duša un gultiņā. Nakts pagāja smagi, nespēju attaisīt jumta logu. Bija ļoti karsti un smacīgi.

Ceturtdiena, 4. jūnijs: Palencija

Rīta duša atsvaidzināja un atgrieza pie dzīvības. Meitenes aizgāja uz dušu un pēc pāris minūtēm atskanēja spiedzienu sērija. Interesanti, ko viņas dara dušā.
Brokastis izrādījās gana nejēdzīgas, pēc tā nolēmu, ka Spānijā nav īpaši raksturīga ēdienreize (vēlāk šo manu atziņu apstiprināja). Tēju, protams, nedabūju.

Kamēr gaidīju, kad ieradīsies mūsu hosteri, apskatījos bukletus vestibilā (te tie ir simtiem), kvalitāte praktiski visiem ir drausmīga. Maketētājiem ir vai nu līkas rokas, vai arī vienkārši maketē katrs, kurš jūtas tam gatavs. Gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka lielākā daļa šo šedevru ir radīti Word’ā. Arī reklāmas, ko redzēju Barselonā un Palencjā, bija diezgan švakas, izņemot lielos veikalu tīklus un priekšvēlēšanu kampaņu. Pie mums pat štruntīgu tehnopasākumu rīkotāji spēj uzcept kaut ko daudzmaz ēdamu, bet šeit pie īpaši neiespringst par noformējumu. Kaut arī bukletus dala uz nebēdu un paši vāc kolekcijas – „o, šitāda man vēl nebija”. Nez, ko viņi ar tiem dara, jo ne vizuālā, ne informatīvā ziņā es tiem neredzu nekādu dižu vērtību. Vēl viņi mēdz salikt blūrīgas, pārgaismotas vai melnas bildes, kurās tikai ar zināmu piepūli var saprast, ka ir attēlots cilvēks vai ēka. Liela daļa ir printēti uz parasta krāsu printera uz parasta balta vai krāsaina 80’gramīgā papīra. CorelDraw vai Photoshop maniem uzņēmējiem ir tikai ausij netīkama skaņa bez īpašas nozīmes (un tas, ņemot vērā, ka paši izstrādā bukletus, t-krekliņu dizainus, etc). Fotošopu gan man apsolīja dabūt, bet nu nesanāca.

Pēc mums atbrauca ar kādas pusstundas nokavēšanos (spāņi nemīl punktualitāti), triecientempos tika noorganizēta sapulce, kurā katrs izstāstīja par savu organizāciju un grupu dalībniekiem un devāmies uz kaut ko a ļa pilsētas domi, pie reģiona galvas un pārējiem deputātiem. Veda mūs Pilar ar busiņu un noparkojās absolūti fantastiski. Mana cieņa pret viņu tikai turpināja augt. Town council bija savākušies reportieri ar diktofoniem un persona ar EOS 1D MarkII un L stikliem (vienīgais, ne vecs ziepnieks, ko šeit redzēju, Barselonā bija daudz spoguļnieku, bet, protams, tūristiem).

Tie, kas runāja spāniski, sniedza intervijas. Drausmīgi smieklīgs pasākums. Sevišķi, tur bija viens reportieris, kurš izskatījās pēc apauguša un aplietojušās Bardema. Viņš ļengani šūpojās uz ceļos nedaudz saliektām kājām, smagi izliecis uz priekšu savu vīrieša lepnumu saturošo daļu, ar vienu roku turēja diktofonu, ar otro – roku, kura turēja diktofonu. Ik pa laikam centās izdomāt, vajag viņam milzīgas saulesbrilles, vai tāpat neko īsti nevar redzēt. Jautājumus neuzdeva, parazitēja uz pārējo reportieru jautājumiem.

Pēc īsas sēdēšanas pie liela ovāla galda ar pilsētas vīriem, kur Luiss stāstīja par mūsu organizācijām, šie paši politiķi mūs aizveda uz kādu piemēslotu, piepīpētu cilvēku pārpildītu kafejnīcu, kur tika izdzerta kafija. Atkal pasūtīju tēju un atkal atstāju neizdzertu.
Uz manu jautājumu par izsmēķu un atkritumu mešanu uz grīdas, Pilar atbildēja, ka tā ir pieņemts un norādīja uz personu, kas birdināja pelnus pelnu traukā, paziņojot, ka, lūk, šāda uzvedība gan ir definējama kā dīvainība.

San Cebrian de Campos

Pēc kafejnīcas, devāmies uz San Cebrian de Campos, kur nonācām garīgi nepilnvērtīgu personu ielenkumā. Apgājām teritoriju, iepazināmies ar cilvēkiem un apstākļiem. Mani izbrīnīja, ka personas, kas pat īsti nekoordinē savas kustības, strādā ar kancelejas nažiem. Uz manu komentāru, ka pat es katrreiz savainojos, darbojoties ar šādu rīku, man atbildēja, ka viņiem drīkst un nekādas īpašas bīstamības nav.

Carrion de los Condes

No San Cebrian, devāmies uz Carrion de los Condes, pilsēteli, kura atrodas uz Camino de Santiago jeb Svētā Džeimsa ceļa. Šeit mēs pavadījām gana daudz laika garā un, pēc manām domām, diezgan bezjēdzīgā sapulcē. Es, lielākoties, izlikos, ka manis šeit nav vai arī, ka ļoti uzmanīgi klausos. Tulkot Pilar neļāvu, teicu, ka tāpat visu saprotu. Tikai kad kāds vērsās pie manis, tad vai nu lūdzu viņai pārtulkot atbildi, vai arī jautāju, ko no manis īsti grib. Pārējā laikā savā nodabā snaudu un kaut ko zīmēju uz lapiņas. Sapratu es, protams, ne visu, taču pietiekoši, lai gūtu priekšstatu par to, ka notiek vārīšanās par vienu un to pašu. Laiku pa laikam iespraudu dažus racionalizācijas priekšlikumus un beigās sanāca tā, ka uzprasījos uz pēdējās dienas pasākumu plānošanu un vadīšanu.

Pēc sapulces aizbraucām paēst uz dienas centru, kur darbojās cilvēki ar dažādām atpalicībām. Gatavo viņi neslikti un atkal ēdiens tiek pasniegts uz uzsildītiem šķīvjiem, eleganti galda piederumi utt. Bija daudz dažādu gaļas izstrādājumu, tāpēc es jutos absolūti laimīgs. Pēc maltītes iepazināmies ar tur strādājošajiem. Uzradās viens indivīds, kurš drausmīgi gribēja komunicēt. Uz manu paskaidrojumu, ka spāniski nerunāju necik nemaz, viņš pārgāja uz angļu valodu un raitā gaitā pastāstīja savu dzīvesstāstu. Uzradās Pilar un man radās iespēja aizbēgt, taču jau aizejot, man pakaļ skanēja jautājums vai es runāju franču valodā un sekoja gara runa, no kuras es sapratu tikai to, ka franču izruna viņam ir stipri labāka, kā man.
Atkal devāmies dzert kafiju. Jau apguvis mācību par to, ka tējas Spānijā nav, pasūtīju kolu, jo tā ir vienāds draņķis visā pasaulē. Pie tam, ar ledu un citronu ir tīri ok.

Palencia

Kādu stundu nosēdējuši kafejnīcā, devāmies atpakaļ uz Palenciju, kur es, Simona un Izabella tikām atstāti likteņa varā. Apskatījām dažas baznīcas, atradām katedrāli, kura izrādījās teju grandiozāka par Barselonas katedrāli un devāmies uz parku par godu Isabela Segunda. Simona laiku nezaudēja un sarunāja tur tikšanos ar trim saviem co-brīvprātīgajiem, kurus nebija redzējusi gadiem. Mēs ar Izabellu devāmies pastaigāties pa parku.

Ap astoņiem ir tas laiks, kad saule jau ir norietējusi un paliek mazliet vēsāks. Cilvēki nāk no darba un satiekas ar draugiem parkos un kafejnīcās. Parku ir ļoti daudz un kafejnīcu ir vēl vairāk. Pēc astoņiem ir sajūta, ka visa pilsēta ir iznākusi ielās, šeit ir sākot no vecākiem ar zīdaiņiem, līdz pat sirmgalvjiem. Un pēdējo ir patiešām daudz. Pie tam, izskatās, ka šeit vīrieši nemirst, sasniedzot 50 gadu vecumu, tāpēc pilsētā staigā daudz vecu pārīšu. Pilsētā dzīvo 85 000 iedzīvotāju, bet ne vienreiz vien sanāca satikt nedaudzos paziņas, kas mums šeit jau bija.

Vakara vīna dzeršanu uz ielas mēs nokavējām, jo atvadīšanās no Simonas draugiem ieilga. Luiss atkal izrādīja panikas pazīmes, bet ātri saņēmās. Devāmies uz vakarvakara restorānu.
Viens pēc otra, galdā tika celti visdažādākie ēdieni. Sākās ar dārzeņiem, tad nāca jūras ēdieni – kalmāri, tīģergarneles, atkal kaut kādi dārzeņi, sacepums – olas ar sēnēm un kaut kādiem zaļumiem un tikai pašās beigās, kad es jau biju daudz ēdis lietas, kuras man ne pārāk garšo, galdā tika celts milzīgs šķīvis ar aitas ribām un kartupeļiem. Cik nu spēju, pievarēju, bet daudz palika neapēstas. Luis pajokoja, ka vajag salikt maisiņā, tad man rīt līdz Madridei būs ko darīt.

Kamēr notika ēšana un vīnošana, Luis nepārtraukti vārījās. Ik pa laikam, runājot ar mani, aizmirsa, ka es nerunāju spāniski, bet nu es jau daudz ko sapratu un atbildēju viņam angliski, ja nesapratu, jautāju Pilar. Uz maltītes beigām Pilar sāka ņirgāties, ka es izskatos ļoti saguris un tūlīt aizmigšu, taču pēc tam, kad es viņu pašu pamodināju, viņa pārstāja. Kad es viņu pamodināju otrreiz, Luiss saprata mājienu un maltīti operatīvi noslēdzām (ritēja trešā ēšanas stunda). Taču tik un tā vēl diezgan ilgi sanāca gaidīt, kamēr Luiss atvadījās no viesmīļa. Nospriedām, ka ja Luiss varētu sevi klonēt, viņš uztaisītu miljonu savu eksemplāru un apdzīvotu visu pasauli un viņa runas neapklustu nekad. Un ka viņa sievai vajadzētu pieminekli uzcelt.

Atvadījāmies no Luisa un Pilar līdz jūlijam, Ana Marina aizveda mūs gulēt. Biju noguris, atceros kā slēdzu vaļā savas durvis un ar vārdiem „it doesn’t fit… oh!… asta manana”, ievēlos savā istabiņā.

Piektdiena, 5. jūnijs: Palencija – Madride 

No rīta jutos samocīts. Gultēt bija karsti. Pēc dušas brokastis. Tur pievienojās Izabella un Simona. Parasti es vispār neēdu brokastis, taču esmu pieradis esot ārzemēs, ēst, jo pa dienu sanāk patērēt daudz enerģijas, tāpēc mazliet nokaitināja šī sviestmaize (batona šķēlīte ar sviestu) ar sulu. No Simones saņēmu nelielu dāvanu.
Ana Marina atbrauca laikā, par ko mēs bijām visai pārsteigti, un pat mazliet ar mani parunāja. To, ko sapratu, atbildēju pa pusei spāniski, pa pusei angliski, pārējo lūdzu pārtulkot meitenēm.
Pa ceļam uz vilcienu, braucām garām monumentam ar raksturīgo zobratu un uzrakstu – Rotari – 100 anos.

Izabella palika Palencijā sagaidīt savus vecākus, bet mēs ar Simonu devāmies ceļā. Vilciens gan, kā jau šeit ir pieņemts, nokavēja par minūtēm 10 – 15. Pavadonis neizpratnē jautāja, kāpēc es sēžu ar muguru uz priekšu un parādīja, ka ar vienu rokas kustību sēdeklis maina virzienu. Pa ceļam bija daudz kalnu, baznīcu, pussabrukušu māju. Vide tāda ļoti mežonīga. Vienā grāvī pie dzelzceļa pusieracies smiltīs gulēja vilciena vagons. Atcerējos Fallout. Redzēju pilsētu, kurai apkārt bija pilnībā saglabājies viduslaiku mūris un centrā uz kalna gotiska baznīca. Izskatījās sirreāli. Kalnos ziedēja magones un klīda aitas. Grandiozi skati uz ielejām. Vilciens, kurš traucas pa serpentīnu virs aizas nedaudz šūpojoties, mazliet biedē.

Madrid

Madridē nonācām ar pusstundas kavēšanos, kas radīja nelielas bažas par to, vai nākamais vilciens būs laikā un es maz paspēšu uz savu reisu uz Amsterdamu. No Chamartin stacijas devāmies uz Atocha, kur atvadījos no Simones un devos uz pilsētu.

Šeit cilvēki uz metro skrien. Vispār, man šķiet, ka tas ir ļoti cilvēkus un pilsētu kopumā raksturojošs faktors, kad cilvēki skrien pa eskalatoriem. Līdz Maskavai es to nekad nebiju redzējis, bet Maskavā to darīja liela daļa pasažieru. Madridē ir tieši tas pats. Arī pats metro ir diezgan vecs. Varbūt ne tik traki kā Maskavā, taču daudz „nemodernāks” par Barselonas metro. Kratīšanās, salīdzinoši ilgi jābrauc no pieturas līdz pieturai. Daudz cilvēku, saspiests.

Kartes man nebija, bet es biju skatījies google maps, tāpēc aptuvena nojausma man bija. Sākumā devos nepareizajā virzienā, taču tad pārdomāju un devos atpakaļ. Un drīz vien nonācu pie botāniskā dārza un norādes, ka Prado ir gandrīz tepat blakus.
Mākslas baudīšana man ievilkās uz gandrīz piecām stundām. Gribētos to nosaukt nevis par nacionālo mākslas galeriju, bet gan par Goijas muzeju. Goija šeit ir visur. Pirmajā stāvā gandrīz puse ekspozīcijas, viss trešais stāvs (tas gan ir stipri mazāks), otrajā stāvā laikam divas vai trīs zāles.
Sākumā izgāju 14. un 15. gadsimtu, kas man ne pārāk patīk. Tad izgāju visu Goiju, jo sapratu, ka tad, kad jau būšu noguris, es viņu nepievarēšu. Viena no pirmajām Goijas zālēm, kur es nonācu, bija Pinturas Negras, jeb melnās gleznas – gleznu sērija, kuras ir tapušas, ja nemaldos, pēdējos dzīves gados, kad jau pavisam bija sagājis sviestā. Neskatoties uz milzīgo tūristu skaitu muzejā un gidiem, kuri apbrīnoja Goiju un dziedāja tam ditirambus, šī zāle bija pilnīgi tukša. Un ir pilnīgi saprotams, kāpēc. Tik daudz pilnīgi fiziskas negatīvās enerģijas vienuviet es nekur neesmu izjutis. Man likās, ka vēl daži mirkļi un mani no šejienes būs jāiznes. Šizofrēnija sevī.

Par pārējiem Goijas darbiem arī nebiju īpašā sajūsmā, izņemot dažus atsevišķus, piemēram, man vienmēr ir riebies 3. maijs, taču šeit es to novērtēju. Ļoti iespaidīgs darbs. Un Mahas viennozīmīgi ir labākais, ko Goija ir uzgleznojis.

Prado pārsvarā ir savākti spāņu mākslinieki, taču gana daudz ir arī itāļu un holandiešu. Zināmu baudu guvu no El Greko, taču daudz mazāku, kā biju gaidījis, agrāk man viņš ļoti nepatika, kamēr es neredzēju Prāgā vienu viņa darbu. Tad es pilnīgi iemīlējos El Greko. Velaskēzs arī bija ok. Ļoti talantīgs mākslinieks, bet sajūta apmēram kā putns zelta būrītī. Dzīvoja galmā un gleznoja parādes portretus, kaut arī būtu varējis radīt daudz daudz vairāk. Ap Las Meninas bija ļoti daudz tautas, bet tas tiešām izrādījās visai izcils darbs.
Pirmais, kam es uzdūros, bija Boshs un Brēģeļi. Pēdējie bija ok, bet Boshs dzīvē ir vēl slimāks, kā reprodukcijās. Neizturami darbi. Kādu no tiem varētu piekārt pie sienas sava nelabvēļa guļamistabā, lai sapņi mierīgāki.

Daudz bija Rafaēla, Murillo, Riberas, kas mani īpaši neinteresēja. Nu labi, Murillo bija ok, Rafaēlu es jau esmu atskatījies un nekādu īpašu ģenialitātes pirkstu tajā visā neredzu – labāks par saviem laikabiedriem viennozīmīgi, bet tagad uz to skatīties ir garlaicīgi, ja vien blakus ir kaut kas jaunāks un jaukāks.

Muzejs ļoti lepojas ar savu Dīrera kolekciju (kas sākotnēji bija galvenais iemesls, kāpēc gribēju apmeklēt šo muzeju), taču izrādījās, ka Dīrera kolekcija ir tāda visnotaļ nenopietna. Personīgi es redzēju vienu no viņa pazīstamajiem pašportretiem – ļoti jauks, bet mazs; vēl esot Ādams un Ieva, bet tie bija restaurācijā.

Bija arī salīdzinoši daudz Tintoretto, Ticiāna un Rubensa, kurus visus es no sirds izbaudīju. Uz spāņu, Riberas un Goijas fona viņu darbi bija īsts saldēdiens. Rubensa šeit bija patiešām daudz – trīs vai četras zāles. Un liela daļa no viņa pazīstamākajiem darbiem.
Vēl bija pa vienam Rembranta un Karavadžo darbam un gan jau vēl kaut kas intersants, ko es tagad esmu aizmirsis, bet tas nu tā.

Nu jā, bet viss uzskaitītais ir salīdzinoši vecs un uzdzen zināmu apātiju un putekļainu bēniņu sajūtu. Un absolūti netīšām es tiku pie atvērta loga. Es jau labu laiku atpakaļ zināju, ka Prado būs apskatāmi daži prerafaelīti un starp tiem būs Lorda Leightona Flaming June. Izstāde beidzās 30. jūnijā, par ko es drausmīgi nožēloju. Bet nu, spāņi ir spāņi un viņi neko nedara laikā, attiecīgi, arī prerafaelītus novākt nepaspēja. Nu jā, kaut ko šitādu reproducēt nav iespējams. Pie šī darba es atgriezos vairākkārt un nosēdēju pie tā ap pusstundu. Nekad un nekur nebiju redzējis neko tik burvīgu. Pastāvīgajā ekspozīcijā viņš atrodas Puerto Riko, tā, ka gan jau, ka nekad to nebūtu redzējis, ja vien spāņi visu darītu laikā. Vēl tur bija viens Rosetti, taču tāds necils darbiņš. Nu un vēl kaut kādi mazāk pazīstami un izcili ļauži.

Kad biju izstaigājis visu muzeju un vēl uz atvadām minūtes 15 – 20 nosēdējis pie Flaming June, gribējās vaniļas saldējumu, taču uz modernās mākslas muzeju iet nebija vērts, jo bija ap pussešiem un tāpat neko nepaspētu nesteidzīgi apskatīties. Pie tam, Pikaso un Dalī nav manu mīļāko mākslinieku starpā. Izrādījās, ka tajā pašā Prado ir Joaquin Sorolla ekspozīcija, par kuru ir jāmaksā atsevišķi 10 eiro (salīdzinājumā ar 8 uz pastāvīgo ekspozīciju). Sākumā gan mazliet mocīja mani ekonomiskā domāšana, bet ātri atsējās un es nopirku biļeti. Un nenožēloju. Pēc visiem vecajiem, tas izrādījās īsts atradums. Kaut ko jau par šo mākslinieku biju nedaudz dzirdējis, biju redzējis dažas reprodukcijas, taču īsti priekšstata nebija. Zināju, ka kaut kas impresionistisks un spānisks, zināju, ka plikus puikas gleznoja, tas arī viss. Cik liela tā ekspozīcija ir, es nezināju, tāpēc sākumā, kad iegāju un telpā ieraudzīju kādus astoņus necilus darbiņus, baigi žēl palika savu desmit eiro.

Tomēr izrādījās, ka aiz šīs telpas ir nākamā un tad vēl un vēl un vēl. Darbi bija sadalīti pa periodiem un ekspozīcija sākās ar agrīnajiem darbiem. Tie agrīnie izrādījās tie garlaicīgākie, bet jau vidējais periods bija lielisks. Bija arī vairāki darbi, ko es biju redzējis reprodukcijās, taču šeit – uz lielajiem formātiem, tie bija grandiozi. Vēlīnais periods uz mani atkal īpašu iespaidu neatstāja. Nekad īsti nav paticis pavisam noslīpēts mākslinieka stils, taču es domāju, ka šeit daudz kas būtu paticis Annai. Tie darbi bija tādi ļoti labi izstrādāti, smalki, precīzi saliktas krāsas, radot pārsteidzošu efektu. Skaisti gan ir, bet pēc visiem Rafaēliem un Tintoretto, kur viss ir tik pat izsvērts, taču klasiskajā tradīcijā, šie darbi man nelikās tik īpaši.
Visu izstādi izgāju trīsreiz, kamēr beigās man nepalūdza pamest muzeja telpas, jo esot jāslēdzas.
Visiem ir zināms, ka muzejos lielākās tautas masas pulcējas pie galvenajiem muzeja lepnumiem – pasaules klases šedevriem, par kuriem apmācītie gidi spēj vārīties stundām ilgi bez apstājas un kafijas pauzēm, tai pašā laikā nepasakot it neko jēdzīgu. Madridē arī tas bija vērojams, un šeit pirmajā vietā bija Velaskēza Las Meninas. Taču, kā izrādījās, vislielākās tautas masas tomēr pulcējas milzīgā kafejnīcā. Šeit bija cilvēku tūkstoši. Mani jau staigājot pa muzeju pārsteidza tas, ka bija jāstāv rindā, līdz dabūju biļeti, taču muzejs tāds diezgan patukšs un bija pat zāles, kurās es atrados viens pats (bez pasaules klases šedevriem, protams, ja neskaitām Goijas melno zāli).

Otrajā vietā pēc kafejnīcas bija muzeja veikals, kur tūristi aktīvi pirka apliecinājumus, ka viņi ir bijuši šajā muzejā un ir redzējuši konkrētos mākslas darbus, kuriem visticamāk ir paskrējuši garām, ja vien gids aiz rokas nepieveda.

Pirmajā zālē arī uz Sorollu bija milzīgs daudzums cilvēku, taču tur laida pa laikiem, kas nozīmē, ka visi ienāca vienlaicīgi, un drīz vien vilnis noplaka.

Pēc Prado man vēl bija pāris stundas laika, tāpēc apgāju dažus kvartālus, izgāju pa pāris šaurām ieliņām, uzmetu skatienu kaut kādai baznīcai un devos uz Chamartin. Metro pa šīm stundām, ko pavadīju Madridē, nebija kļuvis patīkamāks. Chamartin informācijas centrā painteresējos, no kuras platformas man ir jābrauc (stacija ļoti liela un man tādam maziņam ļoti grūti noorientēties bija). Mani pasūtīja, jo mana angļu valoda vietējiem ļaudīm apmēram kā ķīniešu valoda man. Sameklēju platformu, atcerējos, ka visu dienu esmu ēdis tikai garīgās vērtības, tāpēc nolēmu, ka vajag iestiprināties ar kaut ko fiziskāku. Kafejnīcā paņēmu kaut kādu sviestmaizi un kolu. Man kaut ko jautāja spāniski, automātā atbildēju „I don’t speak English” un sapratu, ka ir pienācis laiks atpūsties.

Kad nokāpu uz perona, vilciens jau gaidīja. Šausmās konstatēju, ka ar mani vienā vagonā brauc kāda agrīno pusaudžu sporta komanda vai pat vairākas. Savā kupejā konstatēju veselu bērneļu baru formās ar raksturīgo smaku (kaut gan vispār Spānijā man ar smakām veicās, to nebija daudz vai arī es tās nejutu). Uz manas lāviņas sēdēja kāds indivīds kedās, kuram es norādīju uz to, ka tā ir mana vieta pēc tiesas un taisnības, uz ko viņš īpaši neprotestējot, palaida mani. Palags bija sasmērēts, ar apavu nospiedumiem, bet drīz vien man jau bija pilnīgi vienalga. Vēlāk gan izrādījās, ka viņi visi bija ne savā kupejā, jo atnāca lieli onkuļi un visus aizdzina, ieņemot viņu vietas.

Iekārtojies, uzrakstīju instrukciju vienai nometnē paredzamajai atrakcijai un izslēdzu gaismu visā kupejā. Gaidīju lamuvārdus un sitienus, taču viss bija kluss, tāpēc iemigu, lai pēc divām stundām – precīzi 12, mani vulgāri pamodinātu pavadonis, pieprasot biļeti, kuru viņš arī dabūja apskatīt. To saņēmis, samierinājās ar ārzemnieku uz klāja, un aizgāja pa savām pavadoņa darīšanām, lai vēlreiz parādītos un paziņotu, ka tūlīt būsim Barselonā. Uz to brīdi es jau biju pamodies un gatavs jauniem piedzīvojumiem.

Sestdiena, 6. jūnijs: Barselona – Amsterdama - Rīga

Barcelona

Iebraucot Barselonā, sagaidīja grafiti uzraksts „parla catala”. Pilar bija stāstījusi, ka Spānijā viņiem ir divas problēmas – baski un katalonieši. Pēdējie gan nespridzinot metro, bet visādi citādi gan cenšoties izrādīt savu neapmierinātību ar pastāvošo kārtību. Cīnās par to, lai katalonija atdalītos no Spānijas karaļvalsts.

Vilciens bija laikā, uz lidmašīnu paspēju un pat nebija jāgaida ļoti ilgi. Lidojuma leikā beidzot biju pie normāla loga un mazliet pabildēju.

Izlidot sanāca ar aizkavēšanos (Spānija), taču galā tikām pat mazliet agrāk, kā bija paredzēts.

Dažas piezīmes un novērojumi

  • Ja pulkstenis neiet, tam virsū ar melnu līmlenti uzlīmēts krusts.
  • Punktualitāte: radās sajūta, ka būt kaut kur laikā ir slikts tonis. Visi vienmēr kavē.
  • Ēd nenormāli daudz dažādus dārzeņus un dažādas jūras veltes. Nu un nacionālais ēdiens ir gaļa dažnedažādos veidos. Garšīgas asinsdesas. Vietējie apgalvo, ka pēc garšas var nekļūdīgi atšķirt, kurā Spānijas reģionā tās ir pagatavotas.
  • Salvetes ēstuvēs ir drausmīgas, tās ir maziņas un cietas un neko neabsorbē. Lielisks gājiens naudas taupīšanai un ekoloģiskā stāvokļa nepasliktināšanā. Un tas ir visur, kur es biju.
  • Visa tehnika, ko lieto, ir diezgan veca
  • Lietus: visu manu atrašanās laiku Spānijā katru dienu un nakti bija lietus. Lietus šajos platuma grādos ir drausmīgi viltīgs. Es bieži to redzēju vai dzirdēju, vai redzēju tā atstātās pēdas, taču ne reizi zem tā netiku. Tas vienmēr sākās, kad es iegāju ēkā vai iesēdos mašīnā un beidzās minūti pirms iziešanas/izkāpšanas. Arī pie izlidošanas no Barselonas smidzināja lietus.
  • Road of san James: Sant Jago ceļš ir drausmīgi interesanta kultūras un biznesa parādība. Tā garums esot 800km un to iet vai nu kājām, vai uz divriteņa (populārākais veids), vai jāšus zirgā. To var iet no sākuma vai no vidus (~400km) vai arī pēdējos 100km. Ceļš iet no vienas baznīcas/apstāšanās vietas, līdz nākamai, kur speciālā pasē tiek ielikts konkrētās vietas zīmogs. Mērķis ir sakrāt visus zīmogus un nonākt Santjago de Compostella. Kājām viss ceļš aizņemot ap mēnesi. Uz  šīs taciņas mēs atradāmies ap 10 minūtēm un mums garām pagāja/pabrauca 6 vai 7 cilvēki, tā ka intensivitāte ir aptuveni skaidra. Mēs 5 km no šī ceļa iesim jūlijā. Pilar nav īpašā sajūsmā par šo domu, teica, ka karstums viņu nogalinās.
  • Kādā no apmeklētajiem ciemiem, ir ap 2000 iedzīvotājiem un pāri 50 krogiem. Rādītājs, manuprāt, gana raksturojošs. Uz piligrimiem labi piepelnās. Viņiem gan ir piemērota vesela atlaižu sistēma, bet tik un tā.

Nīderlande

Amsterdam

Lidostā nopirku divas vilciena biļetes un abas uz vienu galu. Nolēmu riskēt un atpakaļ biļeti nepirkt, jo kontrole nebija manīta ne reizi. Izgāja viss normāli.


Amsterdamā jau biju apskatījis visu, kas mani interesēja, tāpēc uzreiz devos uz Rijksmuseum. No ārpuses milzīga pils, iekšpusē muzejs izrādījās diezgan mazs, bet daudz patīkamāks kā Prado. Pie biļešu kases mani noturēja par amerikāni un kad atbildēju, ka nē, esmu no Latvijas, centās uzminēt, kurā štatā tā atrodas.


Muzejam pieder liela Rembranta kolekcija. Un Rembrants patiešām ir ļoti kūl, sevišķi savos ekspresīvajos periodos. Pārsteidza, ka vairākos darbos krāsa ir skrāpēta ar otas kātu, man likās, ka tas ir tāds diezgan jauns paņēmiens. Bet nu daudzviet izskatās, ka krāsa ir likta ar špakteli un pat pirkstiem, tā ka gana ekspresīvs gleznotājs ir bijis. Visvairāk laikam patika viņa pašportrets 23 gadu vecumā. Bet vispār jau bija daudz ļoti labu darbu.
Reisdāla ainavas kā vienmēr – lieliskas. Staala sadzīviskās ainavas vairāk nepatīk tik ļoti, kā agrāk, sevišķi, šajā kolekcijā tās izskatās tādas nožēlojamas. Daži darbi patika – pārsvarā tie, kas atradās zālēs ar ieročiem vai parādes portretiem, kur īpaši nebija ko citu skatīties.

Naktssardze – muzeja lielākais lepnums uzreiz pēc Vermēra Kitchen Maid – iespaidu neatstāja. Pie tam, tur bija pilns cilvēku, daudzi sēdēja uz grīdas, gūstot morālus orgasmus un gidi ekstāzē stāstīja kaut kādu sviestu. Pagāju garām, apskatījos reprodukciju muzeja veikalā, vēlāk atgriezos, bet telpa joprojām bija pilna, tāpēc atkal pagāju garām tikai uzmetis skatienu un joprojām neko dižu nepamanījis.
Vermēra Kitchen Maid ir pavisam, pavisam maziņš. Bet ļoti jauks. Diezgan ilgi pie tā nosēdēju. Pārējie Vermēra darbi, kas tur bija, gan īpaši neatstāja iespaidu. Ļoti patika arī Jan AsselijnThe threatened swan”. Biju to redzējis reprodukcijās un nekad tam īpaši nepievērsu uzmanību, taču dzīvē tas ir lielisks.
No 17. gadsimta klusajām dabām, nekā īpaša nebija, Puškina muzejā Maskavā ir daudz nopietnāka kolekcija. Pat Varšavā bija vairāk un labāki darbi.

No Rijksmuseum, devos uz Van Goga muzeju. Tur radās sajūta, ka es taisos iekļūt Baltajā namā. Milzīga rinda, dārgas biļetes, kameras uz katra stūra, bruņoti onkuļi un uzraksts, ka visi apmeklētāji tiek ierakstīti video drošības apsvērumu nolūkos. Ar karti varēja norēķināties tikai virs 25 eiro, biļete bija 15 eiro un man nebija skaidrās naudas. Bet nu neko, kad to teicu meitenei pie kases, tā tikai pasmaidīja un no aiz sava bruņotā stikla, norādīja, kurā vietā man iespraust savu karti.

Muzejs izrādījās moderns un ļoti glauns. Es biju gaidījis, ka no Van Goga viņiem būs tikai agrīnie un pavisam garlaicīgie un neinteresantie darbi, taču izrādījās, ka bez tiem, ir arī diezgan daudz patiešām labu, interesantu un pazīstamu darbu – tur bija saulespuķes un kraukļi virs rudzu lauka, īrisi, sakuras zars, pašportreti un ļoti jauki puantilistiskie darbi (kaut kā biju palaidis garām, ka Van Gogs arī no puantilisma ir cietis). Bija savākts arī pa drusciņai no laikabiedriem un draugiem – pa darbiņam no Sislē, Monē, Manē, Millē, Sezāna, Pisaro, Serā, Kurbē un protams, čupiņa darbu no paša Gogēna. Taču šie darbi bija, lielākoties, ļoti prasti. Nu tas salīdzinājumam, ja es kādreiz kļūtu (nedodiet, dievi) slavens fotogrāfs, tad izliktu kādu no manām pagājušo gadu fotogrāfijām. Nekā izcila.

Pasākuma nagla izrādījās izstāde par godu Van Goga zvaigžņotajai naktij. Bija atvesti no pasaules muzejiem gan paša Van Goga, gan citu mākslinieku darbi, kuri kaut kādā veidā bija saistīti ar zvaigžņoto nakti vai ar noktirni vispār. Pie Serā nostāvēju minūtes piecpadsmit ar pavērtu muti. Par pašu pasākuma naglu, zvaigžņoto nakti no pašas Ņujorkas, biju skeptisks, taču kā izrādījās, pilnīgi veltīgi. Jā, tā ir popsa, bet visi komplimenti šim darbam ir absolūti pelnīti. Ja arī nav labākais, tad labāko darbu pieciniekā noteikti, no Van Goga gleznotā. Tur gan bija arī Rembrants un Milē un vēl kaut kādi mākslinieki. Ā, un tur bija arī viens Van Goga darbs, kurš drausmīgi izskatījās pēc Tulūza Lotreka vai Degā, kas man ļoti patika. Un vēl jauks izrādījās, laikam pēdējais, no viņa uzgleznotajiem darbiem, kur viņš uz ceļa starp cipresēm esot iegleznojis sevi un Gogēnu (es tomēr domāju, ka viņš bija gejs) zvaigžņotā naktī. Divi saulrietu darbi mazliet japāniskā stilā arī bija ļoti ok. Viņš tiešām ļoti daudz bija inspirējies no japāņiem – raksturīgi motīvi un stils parādās lielā daļā darbu.

Uz zvaigžņotās nakts ekspozīciju bija bezmaksas audio gidi. Un es kā jau dzimis Padomijā, на халяву esmu gatavs arī etiķi dzert. Paņēmu arī es paklausīties. Sākumā noklausījos minūtes piecas par Rembrantu, pārslēdzu Serā, tad Milē, un izslēdzu laukā. Drausmīgs sviests. Tā taču nedrīkst skatīties mākslu. Izņemot, ja uz to ir dziļš pofigs. Tā ir vienkārši ekskursija, ar mērķi nosist laiku un vēlāk izstāstīt, ka redzēji to gleznu, kura maksā miljonus dolāru, nu to, kur kaut kas sašvīkāts un sazīmēts, tur mēness un mājas un kaut kas melns.


Izgājis no muzeja, kapacitātei apēdu hotdogu ar kolu (vispār ar kolu ir tā, ka neviens un nekad nesaprot, kad es saku, ka gribu kolu, kamēr pēc trešās atkārtošanas, neiebakstu ar pirkstu; šeit man centās iesmērēt vaniļas saldējumu – ļoti līdzīgi vārdi). Un vēl es konstatēju, ka mana angļu valoda (izņemot izrunu, vārdu izvēli un gramatiku) ir burvīga, kamēr es runāju vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem un runa nav par kolu.

Tikko parādās kas sarežģītāks runājams, izrādās, ka šo valodu nemaz nezinu. Diezgan precīzi vienreiz noraksturoju savus angļu valodas skilus vienai draudzenei – pietiekoši, lai spētu noorientēties pornosaitos, pajautāt, kur ir tuvākais sanitārais mezgls un saprast, uz kurieni mani sūta.

Izrādās, ka KLM lidmašīnās nav 13. rindas. Nezinu, kā ir citu kompāniju lidmašīnās, bet KLM nav. Acīmredzot tas ir tāpēc, ka 13 kopš visiem zināmās filmas „Piektdiena, 13.” iznākšanas, ir nelaimīgs skaitlis. Acīmredzot 13. rinda biežāk par pārējām avarē vai arī sēdošie tajā biežāk iet bojā. Var būt arī tā, ka manā lidmašīnā 13. rinda kādreiz ir bijusi, bet ir gājusi bojā aviokatastrofā. Kas zin, kā tur pie viņiem tas viss notiek, bet nu fakts ir acīmredzams – 13. rindas lidmašīnā nav.
Sēdēt sanāca gandrīz pašā aizmugurē, pie loga, taču starp turbīnu un spārnu, tāpēc redzamība bija ap 40%. Fotoaparātu laukā nevilku, taču izvilku krēsla kabatā esošo žurnālu un līdz pat Latvijai lasīju mani absolūti neinteresējošu bulšitu.

Latvijas reisos laikam dažādi ekscesi ir norma (vismaz pēc iepriekšējiem lidojumiem spriežot). Kāds tualetē smēķēja, no kā pēdējās rindās sēdošie un apkalpes locekļi, nebija īpaši laimīgi un piedāvāja atkārtotas smēķēšanas gadījumā, atrast un sodīt vainīgo.

Šitais mani vienmēr ir pārsteidzis – lielākajā daļā valstu, kur es esmu bijis, nevainības prezumpcija nav tukša skaņa vai juridiska norma. Cilvēks tiek uzskatīts par labu/nevainīgu defoltā, kamēr nav kaut ko sastrādājis. Cilvēks uz cilvēku parasti neraugās ar domu „ko viņš tagad sadarīs?”. Un cilvēkiem nav izveidojusies mums tik raksturīgā vainas sajūta. Mēs vēl īsti neko neesam izdarījuši, bet jau jūtamies vainīgi, vai arī cenšamies darīt visu, lai nevienam par prātā neienāktu, ka mums kas varētu būt padomā, šādā veidā tikai vairojot pārējos aizdomas. Citur, ja tu esi pārāk uzmanīgs, uz tevi skatās ar neizpratni. Ja nav norādes, ka kaut ko darīt vai kaut kur iet ir aizliegts, tad tas arī nav aizliegts. Un neviens pa galvu nesitīs, ja tomēr izrādīsies, ka nebūtu vēlams tur sperties, tikai atvainosies un pateiks, ka šeit iet nav droši vai arī tā ir privāta teritorija vai kā tā. Pie mums, pat ja ir jānokļūst mājās, apejot ceļa remontstrādniekus, seko tirāde „Ты куда прешь, не видишь разрыто?”. Homo homini lupus est nav par cilvēkiem kopumā, bet gan par mūsu postsoc cilvēkiem. Pie mums darbojas vainības prezumpcija – mēs paši jūtamies vainīgi, kaut gan neko neesam nodarījuši, un uz pārējiem skatāmies, neapzināti gaidot, kurā brīdī mums vilks no kabatas maku vai ko citu sliktu izdarīs. Un parasti izdara arī. Izdara to tāpēc, ka iekšējā spriedze ir pārāk liela. Ne krāpšana rada greizsirdību, bet gan greizsirdība – krāpšanu, šis pats likums darbojas arī šeit. Tā iekšējā spriedze – vainas apziņa, prasa pamatojumu, un cilvēks izdara kaut ko kaut vai tāpēc, lai beidzot saņemtu sodu un vainas apziņa būtu apmierināta un ietu mazumā.

Es domāju, ka šī parādība lielā mērā ir saistīta ar mūsu aizliegumu un tabu sistēmu. Mums ir bijis, un joprojām ir, aizliegts pārāk daudz. Un ne vienmēr ir iespējams atšķirt primāros aizliegumus no sekundārajiem un iluzorajiem. Un tā, manuprāt, ir viena no mūsu lielākajām atšķirībām no rietumu cilvēkiem. Otrā ir tā, ka mēs baidāmies izskatīties smieklīgi, muļķīgi vai neveikli, šādā veidā izskatoties tikai muļķīgāk, bet tas jau atsevišķs stāsts.

Rietēja saule un manā pusē bija pilnmēness. Es ticu, ka saulriets virs mākoņiem izskatījās grandiozi, jo nepārtraukti skanēja fotoaparātu klikšķi no manis pretējā pusē un lidmašīnai griežoties, uz mākoņiem vai spārniem bija redzama saulrieta atblāzma. Mēness bija skaists. Toņu pārejas saulrieta debesīs starp tumši zilo, gaiši zilo un balto ir absolūti neatkārtojamas.

Latvija

Rīga

Rīgas lidostā, ielidojot no rietumiem, pirmajā brīdī ir grūti noorientēties, pat neskatoties uz to, ka tā ir salīdzinoši miniatūra. Latviešu uzraksti mulsina prātu, bet nesniedz atbildes, kamēr pamazām neizdodas pārslēgties uz domāšanu dzimtajā mēlē.
Lidostā mani sagaidīja vecāki, jo brālis dzēra par godu jaunajai mašīnai. Aizbraucām uz Tīraini. Pēc īsas dušas un teļa gaļas aizmigu, lai pamostos pēc 10 stundām.

Svētdiena, 7. jūnijs: Rīga – Rēzekne

Septītā diena ceļā. Pēc rīta tējas (atkal sāka sāpēt kuņģis, nepanes mans organisms maisiņtējas un neko ar to darīt nevar), tiku aizvests uz Staciju, kur izrādījās, ka pieņem tikai Latvijas latus, kuru man nebija. Un kartes nepieņem vispār. Un ir ļoti rupji. Ceļojumā lielākoties norēķinājos ar karti un man likās, ka šeit, dzimtenē, tās ir manas pilsoniskās tiesības, bet ne velna. Laika līdz vilcienam vēl bija veselas desmit minūtes, tāpēc izņēmu naudu pirmajā bankomātā, kas gadījās pa ķērienam. Kasiere bija īpaši nelaipna un uz jebkuru centienu pajokot un padarīt biļetes pirkšanas procesu mazāk saspringtu, reaģēja ar saviebtu ģīmi un dusmīgām replikām. Laikam vajadzēs dažas dienas, lai pierastu pie tā, kā ir jāuzvedas mūsu sabiedriskajās vietās.

Tā kā līdz vilcienam vēl bija nedaudz laika, aizgāju uz Polaris un nopirku sev grāmatiņu. Kad iesēdos vilcienā lielākais sapnis bija nonākt mājās, nomest drēbes, ieiet normālā dušā (pēc nedēļas) un izmazgāt matus. Kaut ko paēst un tad hz. Nedēļu neesmu bijis pie interneta, kaut gan neteiksim, ka baigi gribējās. Tagad tur būs sakrājies tik vēstuļu, ka pa vienu vakaru nez vai izlasīšu. Plus vēl blogi. Un rīt uz darbu, kur noteikti pa nedēļu būs noticis daudz steidzīgi labojamu vai jau vairāk nelabojamu lietu.

Rēzekne

Kad izsēdos Rēzeknes stacijā, lija lietus. Manā mazajā somā nopirktā grāmata īsti nelīda, tāpēc izņēmu fotoaparātu, un saliku visu tā, lai kārtīgi turot to visu pasākumu, nekas ārā neizkristu un arī lietū nesamirktu. Kā vēlāk izrādījās, labāk es būtu stacijā nopircis maisiņu. Pa ceļam uz mājām izmirku. Bija doma ieiet veikaliņā pirms mājām, bet īsi pirms tā, man pieskrēja klāt čigānu puika (ap 20, vārdā Romāns) un iesita pa seju. Pēc tam palūdza cigareti, uz ko atbildēju, ka nesmēķēju un viņam neiesaku. Man tika piedāvāts „урою”, uz ko es godīgi atbildēju, ka to darīt nevajadzētu. Mūsu diskusija ievilkās uz minūtēm divām vai trim, kā rezultātā es vēlreiz dabūju pa seju un puika aizskrēja. Lūk, tāda laimīga atgriešanās mājās.

 

 

Ir ko piebilst: